A thin grey line between black and white

"(..) Ļoti iesaku vakara zīmēšanas kursus pie Reiņa Liepas. Viņš ar savu amerikānisko pozitīvismu spēj tā pacelt un iedvesmot! Atraisīt potenciālu, iedot spārnus lidojumam! Kritika ir vajadzīga, bet, kad esi zemākajā punktā, ir sajūta, ka nevari un nesanāk, ir labi, ja tāds mākslinieks, kā viņš var parādīt, ka tu vari gan."

Varbūt man arī vajadzētu pārstāt kautrēties cilvēkiem teikt labo? Protams, tikai tad, ja tas sakrīt ar manu pārliecību. It kā jau saku, bet bieži filtrēju, lai mani nepārprastu un neizklausītis salkani plakātiski. Cilvēki jau arī parasti jūt, kāds vēstījums slēpjas zem neveikliem vārdiem, ja tas nāk no sirds.

Atcerējos nesen lasītu dzejoli, kur arī bija frāze: "No šodienas teikšu cilvēkiem tikai labo un paskatīšos, kas notiks." (citēju neprecīzi pēc atmiņas).

Pat dators rāda uzrakstu - sunset is coming. Tātad jābeidz strādāt un jāiet pretī saulrietam.

Tikai vakar redzēju pirmo varavīksni šogad.

Šodien uzzināju, ka Vācijas bibliotēkās (gan jau arī citās valstīs) aizvien populārāks kļūst tik dīvains pasākums kā klusās lasīšanas ballīte (silent reading party). Tātad cilvēki noteiktā laikā satiekas konkrētā telpā (bieži vien tā ir bibliotēka, bet ne obligāti) un katrs savā nodabā lasa grāmatu. Pēc noteiktā laika visi izklīst, neviens savā starpā nesarunājas. Reizēm pat telpā ir vairāk nekā 50 cilvēku. Kā izskaidrot šo fenomenu? Vajadzība pēc drošas vietas lasīšanai, kur nekas netraucē un nenovērš uzmanību? Un vajadzība pēc cilvēkiem līdzās? Vai citi lasītāji būtu tādas kā interjera mēbeles, kas rada noskaņu lasīšanai? Digitālā laikmeta iezīme?

Domājot par valodām, šovakar atcerējos filmu Ceļotājas vajadzības (A Traveler's Needs, 여행자의 필요), kuru skatījos kaut kad ziemā. Toreiz filmas iespaidā vairāk domāju par valodas šabloniem, kurus laika gaitā daļa cilvēku iemācās, lai vieglāk būtu sazināties. Jo kuram tad gribas pilnīgi atklāti par sevi stāstīt svešiniekiem? Taču laikam tāds saziņas veids pamazām kļūst par ieradumu, tā aizvien vairāk aizmirstot sevi. Cik vienādos teikumos cilvēki sarunājas katru dienu? Cik lielu daļu no valodas plašajām iespējām cilvēks izmanto? Jo īpaši, ja tā nav dzimtā, bet starpniekvaloda? Šķiet, ka filmā katrs satiktais cilvēks spēlēja kādu mūzikas instrumentu un katrs par savu hobiju runāja gandrīz ar vienādām frāzēm. Sākumā nospriedu, ka galvenā varone ir terapeite, nevis māca valodu, jo vienmēr jautāja: "Ko tu jūti, kad spēlē?" Cilvēkiem uzreiz nemaz nebija tik viegli atbildēt, jo parasti runāja vienu un to pašu iemācīto pieklājīgo sakāmo. Kad atbilde atnāca no sirds, skolotāja savā dzimtajā franču valodā uzrakstīja teikumu, kas uz nākamo reizi bija jāiemācās no galvas. Tā nu varbūt viņa ne tikai mācīja valodu, bet palīdzēja cilvēkiem paskatīties zem uzaudzētās virskārtas.

Beidzot brīva sestdiena! Būs vairāk laika padomāt par to, kā mazināt savu haosu. Un varēs beidzot ilgāk padzīvot visās ( dvēseles pils istabās. )

Divi jaunieši parkā sarunājas par grāmatu lasīšanu.( ... )

Varbūt reizēm der parunāties ar ārzemniekiem, lai pamainītu skatījumu. Reizēm šķiet, ka labo viņi redz vairāk (bet tā varētu būt daudziem ceļotājiem, arī man tā ir gadījies, esot citā valstī). Biju nedaudz pārsteigta, ka franču meitenei tīri labi patīk mūsu vasara. Latvijā viņa ir kopš šī gada sākuma. Lielā karstumā esot ļoti grūti pastrādāt, tāpēc mūsu pašreizējaus klimats patīkams. Nujā, tā droši vien var runāt tikai tie, kam nav dārza un saules ir bijis par daudz. Lai gan es jau arī lielu karstumu nepanesu, taču nu spēju izdzīvot dažādos apstākļos.


Bija grūti izdomāt, kas ir mana vasaras grāmata. Par kuru tikai iedomājoties vien, uzreiz jūti un redzi vasaru. Teorētiski jau varētu pāris nosaukt, bet zinu, ka tas nebūs īsti. Varbūt jums tādas ir?

Ir pagājušas divas nedēļas kopš atgriezos no piejūras pilsētas, bet acu priekšā joprojām uzzibsnī visdažādākās tirkīza nokrāsas. Savukārt apmākušajās dienās detalizētāk saskatu zilo, pelēkzilo utt. Redzēju pļavas, daudz savvaļas ziedu, kuri pirms iemigšanas rādījās kā interesanti ornamenti. Vasaru sajutu, lai gan nebija ne auksti, ne karsti. Smaržas tomēr rada atšķirību.


Ja kādā no vecajiem darbiem viena kolēģe mani ķircināja, ka katru dienu man jauna soma, tad tagad esmu pārgājusi uz tādu minimālismu, ka ceļasomu vakarā izkrāmēju un pārveidoju par darba somu.


Atceļā lasīju bērnu grāmatu par neticamu polārlapsas ceļojumu no Svalbāras uz Elsmīra salu Kanādā. Sākumā īsti nepatika, jo likās, ka būs Džūlijas un Haizivs atkārtojums, tikai pievilktas klāt tēmas par dabas aizsardzību un cilvēku migrāciju. Beigās tomēr skepse mazinājās, tā ir skaista grāmata par cilvēku un dabas attiecībām, sarežģīto, bet brīnumaino pasauli. Aizkustināja, galu galā tā ir bērnu grāmata. Arī arktisko noskaņu uzbūra. Nereāli šajā gadalaikā nokļūt tādā pasaulē, kur vasaras izskatās pilnīgi citādi.

Par grāmatzīmi izmantoju no kādas kafejnīcas paņemtu koncertu reklāmas bukletu Ūdenstornī san, lai atgādinātu sev par ilgām un vietām, kur nekad nenokļūšu. Nu vismaz tajā laikā ne. Ilgošanās un sapņi varētu būt viena no manām dzīves jēgām, jo reizēm tas viss šķiet reālāks nekā pati īstenība.

Jāizdomā kaut kādas tēmas, par kurām te rakstīt, citādi pēdējā laikā šķiet, ka gribētu cilvēkus ievilkt kaut kādā lasīšanas sektā. Tā jau varētu par savu dzīvi, bet reizēm grūti saskatīt mazos brīnumus ikdienā (citiem vārdiem, kaut ko ļoti jauku). Un drošāk šķiet rakstīt par kaut ko abstraktu.

- Vecmāmiņ, ko dara, ja notiek vissliktākais?
- Tad turpina dzīvot, tāpēc ka dzīve ir viss, kas mums ir.

Anna Ēringa "Bučas un apskāvieni no Pollijas Stormas"


Līdzīgu padomu deva arī vectēvs Agatei Annas Vaivares grāmatā "Otrais kocerts". Ja koncertā gadās kāda kļūme, jāturpina spēlēt, jo vissliktākais jau ir noticis.

Šovakar lasīju, kā indietis Neks Čands sadzīves atkritumus pārveidoja par kaut ko skaistu, tā materializējot savu paradīzes vīziju Klinšu dārzā. Un iedomājos, ka varbūt līdzīgi varētu rīkoties ar nejaukām domām, sarakstot tās uz papīra un tad pārveidojot sev tīkamā zīmējumā. Ja nu zīmēt nepatīk, var izdomāt citus veidus, piemēram, kādu kustību.( Atradu arī internetā paraugu, lai gan noteikti ir labāki piemēri, tikai slinkums meklēt, jo rīt agri jāceļas. )

Sākumā niknojos uz sevi, ka esmu apsēdusies netālu no skaļiem jauniešiem, kas grib sacensties rupju vārdu lietošanā, jo reizēm pēc darba gribas klusumu. Nē, nu kas man, neko sliktu taču man neviens nedara, vnk bravūra un ākstīšanas, ir taču kara laiks,vēl citas nejēdzības, kas varbūt pieprasa tādu leksiku. Tā nu iegrimu ainavas vērošanā. Mani īslaicīgie ceļabiedri arī pamazām kļuva mierīgāki, sāka runāt par savām lietām, kuras centos nedzirdēt. Taču tas bija neiespējami, jo biju aizmirsusi austiņas. Sarunā varēja just rūpes vienam par otru. Tad meitene teica:"Un tu vēl saki, ka esi slikts draugs." Tad sākās emociju izvirdums: "Tu nezini. Esmu sūdīgs draugs, sūdīgs puisis, sūdīgs cilvēks, sūdīgs brālis, sūdīgs dēls... Vispār brīnos, kā vēl atrodos šeit, nevis zem šī vilciena sliedēm." Varētu jau teikt, lai netic tādām domām, bet kas es tāda esmu, lai manī klausītos? Tam jau laikam iet cauri gandrīz visi. Un ir taču draugu atbalsts, pat ja varbūt meitenes vecākiem nepatīk šī draudzība.

"Torīt viņi bija strīdējušies par to, vai pasaule vēl eksistē, kad aizver acis."

Roberts Grants - Filozofu pagrīdes vienība

pēc profesionālas apmācības es iestājos dzīvē, un bija tieši tā, kā skolotājs teica. lielvārdes iela, trubu mudžeklis, viens remontējis pāri otram. aiz sienas skaista un nesaprotama balss dzied par apgaismotu salu un eksotisku mīlestību, bet šeit - zilaļģu smārds, sliktas anekdotes, lupatas; kliedz bērns, kliedz mamma dīvānā ar keponu. silikona putas, sekunžu pakšķoņa, trubu mudžeklis - dzīve.

Pirms pamošanās atkal redzu bildītes vai drīzāk īsfilmas. No sapņa tas laikam atšķiras ar to, ka esmu it kā pamodusies, taču vēl ir kāda trausla robeža starp nomodu un miegu. Un tādā rītā, kad agra pamošanās šķiet neiespējama, mani sasmīdināja kāda labvēlīga un krāsaina būtne ar kafijas vai tējas krūzi rokā (varbūt dzēriens cits, jo nav ne jausmas, ko tādi fantāzijas tēli dzer). No būtnes nāca tāds labvēlīgs starojums, kaut kādā ziņa tas viss mani uzjautrināja, un tad jau pēc tādas filmiņas piecelties pavisam viegli. Iedomājos, ka brīvākā brīdī šo tēlu varētu uzskicēt. Kā atgādinājumu, ka reizēm agra celšanās nav nemaz tik briesmīga. Kad devos ārā, paskrēju garām kādam cilvēkam, kas nesa plecos savu mazo meitiņu un kaut ko priecīgi viņai dungoja. Veseli divi atgādinājumi nīgrajam kaķim (man), ka rīti var būt priecīgi! Tāda sajūta, ka šī būs superlaba diena.

Jautrs deus ex machina pravietojums

Hei, juhaidā!
Tas ir muļķis, kas grib mirt!
Vai nav jauki danci diet,
Kapu zvaniem pretī smiet?
Vai nav jauki vīnā nirt
Un piesist takti tā,
Un dziedāt: juhaidā!
Lai vētra šņāc un bangas krāc,
Hei, juhaidā!

Reds Bredberijs "Pieneņu vīns"

Viltus cerība atņem tik daudz spēka un enerģijas, bet īstā cerība dod spārnus. Vai tiešām cilvēka atjaunošanās spējas ir tik milzīgas, ka būtu iespējams atdzimt, gluži kā fēniksam no pelniem?

Atkal esmu pievērsusies mūzikai, kas tapusi laikā, kad vēl nebiju dzimusi, bet ne pārāk tālā pagātnē. Tā kā parasti kopš senām dienām man ir tāda nosliece gandrīz ikvienu, pat pašu banālāko skaņdarbu vai albumu ievīt kaut kādā tikai sev saprotamā stāstā vai noskaņā, vai pat piedomāt klāt daudz ko tādu, kā tur nemaz nav, piesaistīja tā sauktie konceptalbumi. Pašreiz jau vairākas dienas klausos muzikālu stāstu par trim draugiem, kuri reiz bijuši ļoti tuvi, bet tad katrs aizgājis savu, pavisam atšķirīgu ceļu. Viens kļuvis par smaga darba strādnieku, otrs par gleznotāju, trešais piepildījis tā laika amerikāņu sapni biznesa pasaulē, kļūstot par augsta līmeņa speciālistu. Taču ieklausoties katra stāstā, neviens no viņiem tā īsti nav laimīgs, jo varbūt apakšā tam visam ir daudz melu un īsti nesaskan ar to dzīvi, kādu viņi bija iztēlojušies senāk, kad vēl bija draugi. Tad var arī padomāt, kā senas draudzības veidojušas identitāti, jo pat vienā bērnu nodarbībā teica, ka kļūstam aizvien līdzīgāki saviem draugiem. Bet vai tiešām?

Sākumā gan bija neliela neizpratne, ka skolas laiks rādīts tik gaišā noskaņā, it kā bērnība un tīņa gadi būtu vienīgais iespējamais priecīgais laiks dzīvē. Jo tas īsti nesaskan ar manu pieredzi. Taču, ja tā uzmanīgāk ieklausās, tad dziesmas otrajā daļā pāri pārslīd melns un draudīgs mākonis un sākas melanholiskāka noskaņa, arī baisākas atmiņas par skolas laiku.

Galu galā tieši pati draudzība, pat ja tā vairs ir tikai pagātne, un bērnu naivums šo laiku dara tik gaišu.

Once three friends
Sweet in sadness
Now part of their past.
In the end
Full of gladness
Went from class to class