A thin grey line between black and white

Izrādās, ka Vācijās bibliotēkās (varbūt ne visās) cilvēki ir izdomājuši atjautīgu risinājumu grāmatu pārpilnībai un mūžīgajam vietas trūkumam plauktos. Lai nebūtu tik bieži jāpiedzīvo brutālā norakstīšana, ir izveidots speciāls stends, kur par 50 centiem var iegādāties dažādas grāmatas diezgan labā stāvoklī. Ja pērk vairāk par 3, tad laikam vēl pienākas atlaide. Vēl redzēju tādu ideju, ka mazāk populārās grāmatas tiek izstādītas ar saukli - Dosim pēdējo iespēju ciemoties pie lasītāja!

Arī šis man bija jaunums. Interesanta ideja par to, kā veidot pantus dzejas slamam no magnētiņiem ar attēliem, pat ja bērns vēl nav iemācījies lasīt. Vajadzīga magnētiskā tāfele un krāsaini magnētiņi ar dažādiem attēliem. 3-2 bildes apzīmē līdzīgus vārdus pēc skaņas, tādus, kas labi rīmējas kopā. Bērns tos kārto uz magnētiskās tāfeles un veido pantus. Pēc tam radīto darbu nolasa. Rodas ne tikai spēles prieks, bet arī attīstās prasme lietot valodu, sasaistīt vārda attēlu ar skaņu un tā nozīmi, kā arī vizuālā lasītprasme.

Šodien uzzināju, ka Vācijas bibliotēkās (gan jau arī citās valstīs) aizvien populārāks kļūst tik dīvains pasākums kā klusās lasīšanas ballīte (silent reading party). Tātad cilvēki noteiktā laikā satiekas konkrētā telpā (bieži vien tā ir bibliotēka, bet ne obligāti) un katrs savā nodabā lasa grāmatu. Pēc noteiktā laika visi izklīst, neviens savā starpā nesarunājas. Reizēm pat telpā ir vairāk nekā 50 cilvēku. Kā izskaidrot šo fenomenu? Vajadzība pēc drošas vietas lasīšanai, kur nekas netraucē un nenovērš uzmanību? Un vajadzība pēc cilvēkiem līdzās? Vai citi lasītāji būtu tādas kā interjera mēbeles, kas rada noskaņu lasīšanai? Digitālā laikmeta iezīme?