Cieš ne tikai cilvēki, bet visas dzīvās būtnes
« previous entry | next entry »
Sep. 11th, 2025 | 11:01 pm
"Kad kļūst pavisam grūti, ukraiņu rakstniece Katerina Mihaļicina nolien kādā mājas stūrītī. Bet, lai cik labi viņa būtu noslēpusies, viņu vienmēr atrod suns Svaigums, uzliek savu silto purniņu uz pleca un paliek tik ilgi, līdz viņa atkal jūtas mierīga."
Linda Mence, raksts bērnu žurnālā Lasis nr. 4 (2025)
Suņi ir ļoti forši, bet jūtos nedaudz vainīga, ka man tuvāks ir kaķu diskrētums un neuzbāzība. Vakar nācu mājās un ļoti novērtēju, ka uz brīdi varēju klusumā bez suniskas ampelēšanās kopā ar kaķi pasēdēt uz kāpnītēm, vērot tumšās debesis un asiņaino mēnesi. Gandrīz kā vienā senā dzejolī, tikai vīna vietā kaķis.
Lai mazinātu stresu, izpildīju žurnāla lasītavu testu, jo atnāca e-pasts par balviņu skaitu, bet man vēl nav pabeigta pasākuma skices skaidra struktūra. Nezinu, cik liela taisnība, bet pēc rezultātiem esmu iekļuvusi zaļajā lasītavā.
Papildinājums: Jā, kad ir nogurums, labāk rakstīt nevajag, jo tad ieraksts sanāk skumjāks nekā iecerēts, jo pazūd stāsta gaišākā daļa par cerību. Un tad kļūst vēl bēdīgāk. Bet kāpēc vairot skumjas? Jo nav jau tā, ka tikai suņiem piemistu līdzjūtība. Grūtos laikos arī cilvēki cenšas palīdzēt cits citam. Rakstniecei Katarinai ir ne tikai laba sirds un brīnišķīgas grāmatas par dabu, kurās ikvienai dzīvībai ir vērtība, bet arī spēja pārvērst līdzjūtību darbībā. Ja savu mākslu var pārdot, var ziedot naudu dzīvnieku patversmēm, apciemot suņus un bērnus, lai kopā spēlētos, sarunātos un lasītu grāmatas. Un tad vismaz uz brīdi ir iespējams patvērums un gaišums, pat ja karu tas neapstādina. Bet vismaz būs ieliktas arī gaišās atmiņas kara bērnu dzīvē, lai gan bērnu smadzenes tik plastiskas nav, lai viss traumatiskais tā vienkārši izdzēstos.
Taču, kad uznāk skumjas par visām pasaules sāpēm, gribētu atcerēties, ka ir iespējams kaut ko darīt, pat ja tas šķiet kā mazītiņš piliens jūrā. Jo cerība ir ne tikai muļķa mierinājums.
Tests