A thin grey line between black and white - Post a comment

Kopš vasaras man ir vēl viena apņemšanās: vairāk klausīties un mazāk runāt, t.i. ļaut cilvēkiem pabeigt savu sakāmo un nemaisīties pa vidu ar savām piebildēm. Jāsaka, ka šī apņemšanās īstenojas ar dažādām sekmēm, jo nu reizēm arī kaut kas jāpasaka, lai nerastos iespaids, ka mani saruna neinteresē. Vasaras vidū pēc kāda dzejas pasākuma brīnumainā kārtā iesaistījos sarunā ar dažiem dzejniekiem par to, vai mūsdienu jauno autoru dzeja ir tāda kā prozas līdziniece, tikai atšķirībā no tās izkārtota dzejas formā brīvajā pantā. Nez kāpēc sāku minēt dzejniekus, kas raksta un eksperimentē dažādās formās, lai gan nebija nekāda nodoma oponēt. Bet nu labi, ka tas drīzāk nolasījās kā jautājums. Man atbildēja, ka tas un tas dzejnieks jau neskaitās nekāds jaunais, tikai dzejā ienācis nesen, jo visu šo laiku viņam bijis zems pašvērtējums un dziļa depresija. Tas bija nedaudz kā sitiens, pat ja it kā zinu, cik daudz talantīgu cilvēku dzer AD, lai spētu šeit funkcionēt. Tad ko es vispār čīkstu? Skumji iedomāties par apdāvinātiem cilvēkiem, kas kaut kur nogrimuši un neviens par viņu radīto vai potenciālu neko neuzzina. Kur tas viss paliek? Šis sasaucās ar nesen dzirdēto lekciju par īpaši jūtīgiem bērniem, kur daudz ko nosaka vide un attieksme pret viņiem agrā bērnībā. Vai nu palīdz uzplaukt vai rada psihiskas grūtības, zemu pašvērtējumu. Psihologi saka, ka tā ir kļūda, ja jūtīgumu uzskata par diagnozi, traucējumu vai saslimšanu, jo tā ir iedzimta temperamenta iezīme, kas jāpieņem tāpat kā acu, matu krāsa utml. Ir arī daudzi mīti par īpaši jūtīgiem bērniem - viņi ir nevis kautrīgi, bet piesardzīgi, nevis nedroši, bet ilgāk domā, jo grib novērot situāciju pirms kaut kur iesaistās, grib dziļāk saprast pasauli, tāpēc atbild lēnāk, nav lēni, bet apstrādā informāciju pamatīgāk, nevis viņiem nav ko teikt, bet runā tad, kad jūtas droši un sarunas nav virspusēja pļāpāšana, jo viņiem patiesībā ir bagāta iekšējā pasaule. Ne vienmēr īpaši jūtīgi bērni ir viegli pamanāmi, daži ir meitenes, daži ir zēni, kāds ir intraverts, cits ekstraverts. Arī reakcijas uz pārslodzi var būt atšķirīgas. Vispār katrs bērns ir unikāls, tāpēc nevajadzētu viņam ļaut justies nepareizam, pat ja atšķiras, jo ko tas dod, ja vecumdienās kļūsim par vienādām fotokopijām?