A thin grey line between black and white

"Mani mīļākie priekšmeti skolā ir mūzika, latviešu valoda un datorika."

"Un vai ir kāds priekšmets, kas tev nepatīk?"

"Dizains un tehnoloģijas. Un tagad iedomājies vienu skaitli no 1 līdz 10, lai varētu minēt manas mīklas."

Laikam mana asociatīvā un tēlainā domāšana ir galīgi iesērējusi, jo atminēju tikai dažas, turklāt ne uzreiz. Tikai tad, kad priekšā pateica sākumburtus.

Miha Kovāčs savas grāmatas "Lasu, tātad esmu. 10 iemesli, lai lasītu grāmatas digitālajā laikmetā" nobeigumā raksta:" Tikai prasmīgs lasītājs sapratīs atšķirību starp neparedzamo Šrēdingera kaķi un paredzamāko Kovāča kaķi".

Reizēm šķiet, ka parastie kaķi arī ir diezgan neparedzami. Protams, nav tā, ka mājas kaķis var būt vienlaicīgi gan dzīvs, gan miris, bet kaķi reizēm var tālu aizklejot vai pazust. Tad cilvēka prātā tiešām uz brīdi kaķis var būt tikpat neparedzams, tikai ar mazāku varbūtību, ka miris. Esmu vai neesmu kārtīgi iedziļinājusies tekstā?

Bet tā galvenā iebilde ir par apgalvojumu, ka lasītāji ir empātiskāki. Liela daļa ir, bet man šķiet, ka tikai vien grāmatu lasīšana to nenosaka. Visvairāk patika 9. punkts, ka lasīšana ir piepūle. Līdz ar to
grāmata aicina uz nevairīšanos no grūtībām. Un tad jau arī pēc kalnā kāpšanas radīsies lasītprieks.

Tikai šodien redzēju pirmo šā gada tauriņu. Dzelteno! Un tad apbrīnoju vēl daudzus citus dzeltenos, kas lidinājās pa ceļam. Pēc kāda laika garām aizšāvās raibais. Un tad vēl gar kājām aizplanēja mazītiņš zilais (violeti zilais?). Pašās beigās cēli ceļam pārlidoja baltie. Tad atkal raibie. Un tas bija tikai sākums šai krāšņajai dienai.

Taisot bērniem uzlīmes par rakstura stiprajām pusēm (pat ja reizēm citos apstākļos tā pati īpašība var kļūt par ēnas pusi), apstājos pie vārda drosme. Kur pazudusi mana spēja godīgi pateikt, ko es domāju, runāt par to, kas man svarīgs vai vismaz uzdot jautājumus, pat ja citus tas kaitina? Tas nu tā, vienmēr veselīgi padomāt, kādā pašplūsmā daudz kam esmu ļāvusi aiziet. Jo nav jau nemaz bijis tik svarīgi, lai pasaule kaut kā mani atalgotu vai pieņemtu. Bet kas tad radījis šo noslēgtību? Bailes no konfliktiem? Nesaprotami, jo galu galā pakļāvība ilgtermiņā rada vēl lielākas problēmas nekā brīvdomība.

"Kāpēc šis darbs ar sevi ir tik prasīgs? Jo vienmēr būs vieglāk ļauties bailēm, nevis iegūt pārliecību, vienmēr būs vieglāk pakļauties citu viedoklim, nevis atbrīvoties no tā, vienmēr būs vieglāk tiesāt, nevis saprast, vienmēr būs vieglāk ļauties lejupslīdei, nevis pacelt savu apziņu."

Lorans Gunels "Pamošanās"

"Cilvēku klātbūtne nav atceļama. Ja ir grūtības sarunāties ar otru būtni, var meklēt kādu grūtu darbu, ko darīt kopā. Taisīt kāpnes, to nevar vienatnē. Vai tulkot. Labi, ja kāds mūs uzlūko kā sarunas cienīgus."

Olga Tokarčuka

"Jums vairāk žēl dzīvnieku nekā cilvēku."
"Nav taisnība. Man ir žēl, kā vienu, tā otru. Tomēr neviens nešauj uz neaizsargātiem Cilvēkiem," es sacīju Pašvaldības Policijas ierēdnim tās pašas dienas vakarā. "Vismaz ne pašlaik," piebildu.

Olga Tokarčuka "Stum savu arklu pār mirušo kauliem"

Jau pirms diviem gadiem skeptiķi norādīja, ka viena no MI izstrādātāju ēnas pusēm ir autortiesības, to neievērošana. Tagad arī parādījušies raksti, ka MI apmācībai izmanto pirātiskās grāmatas, jo legāla grāmatu iegāde esot parāk dārga.

Visu nedēļu tāda sajūta, it kā pulkstenis būtu pats pagriezies uz priekšu jau šonedēļ. Ļotoi, ļoti nāk miegs. Vienu vakaru atjēdzos, ka mēģinu zupu ieliet lēzenajā šķīvī.

Kur atrodas grāmatas par gudrību?

Pirms iekāpšanas vilcienā pāris minūtes pastāvēju saules veidotajā laukumiņā, lai padomātu un pamostos. Izrādās, ka var atrast klusumu pārpildītās vietās, gandrīz neviens gājējs nepagāja garām. Un tad, kad jau vilcienā skatījos pa logu un centos atgūt to sajūtu, kad viss šķiet brīnumains un jauns, priekšā sēdošais jaunietis savai draudzenei teica:"Mūsu pirmais brauciens vilcienā." Es pasmaidīju.

Ir tādas dienas, kad iekšā nesaprotams nemiers un viss kaitina. To jutu tikai pastaigas laikā, kad pēc darbu pabeigšanas izgāju ārā. Šķita, ka tā neko neglābs, taču mājupceļā nokļuvu parkā, kur pārņēma tā nereālā ilūzija, it kā justu, kā viss visapkārt aug un pulsē. Atnāca liels miers, apsēdos zālītē un vēroju sniegpulkstenītes. Tā nu visas dusmas un aizkaitinājums pārgāja.

"Esmu tevi redzējusi," sieviete saka. "Tu staigā apkārt. Runā ar tām bibliotēkas raganām."

Entonijs Dors - Putnu pilsēta mākoņos

Vakar pēcpusdienā netālu no Stacijas laukuma ievēroju, kā jaunieši izspēlē savu versiju par Austrumu sarkano likteņa pavedienu. Fonā dzīva satiksme un cilvēku pūlis. Ja nepamanītu kameru, šķistu, ka tā ir performance. Nu savā ziņā jau bija, lai gan es tikai ātri uzmetu skatienu un tad devos tālāk savās gaitās, jo netīk ilgi blenzt uz citiem.

Skolēnu brīvlaikā bibliotēkā bērni un jaunieši sastopami daudz vairāk nekā parasti. Brīvprātīgi vai daļēji piespiedu kārtā? Tomēr, ja bērni paši izvēlas grāmatas, tad jau var secināt, ka lielākoties nāk tie, kam tagad brīvāks laiks lasīšanai.
"Te ir daudz foršākas grāmatas nekā otrā bibliotēkā!" (skolas?)
"Mammu, es ņemšu divas, jo šī ātri lasās."
"Nu lūdzu, es gribu paņemt visas trīs!"


Vēl jauka sakritība, ka pirms nedēļas igauņu rokdarbniece kopā ar savu menedžeri atveda lellītes izstādei. Tā nu daudzas ģimenes ar interesi skatās, jūsmo un cilvēki mājās aiziet priecīgāki. Līdzīgi, kā reiz teikts par vienu franču rakstnieku: "Viņš spēj saskatīt un uzrunāt pieaugušajos to bērnu, kas viņi reiz bijuši".

"Pasaule nav dota tikai man, maniem draugiem, bet to rada un uztur daudz cilvēku, kuri ar savu viedokļu daudzveidību veido pasauli kā kopīgu telpu."

Sims Čelutka

Tā kā atmiņa ir nedaudz pasliktinājusies, mēģināšu šeit sev piefiksēt, kā izvērtās projekts wannabe lasīšanas vēstnese (tāda loma man iedalīta, jo ik pa laikam lasu bērnu grāmatas). Nebiju sajūsmā, bet nu saņēmos un darīju to mazumiņu, kas manos spēkos, jo mīlu grāmatas. Kā cerībai ceļavārdi tika iedota frāze, ka pat no cirvja kārta varot izvārīt zupu. Nujā, protams. No uztraukuma aizmirsu ne tikai visu izdomāto scenāriju un sakāmo, bet arī stādīties priekšā, taču ar brīvu improvizāciju tiku kaut kā cauri. Novērtēju to kā izgāšanos, lai gan vienmēr prieks, ka tajā vecumā bērniem ir dabiska interese par grāmatām, līdz ar to nav nemaz tik daudz jārunā.   Nospriedu, ka vairāk jārunā ar vecākiem, jo galu galā viņi ir tie, kas bērnus te vedīs.  Tā kā biju diezgan skarbi novērtējusi savu sniegumu, nodomāju, ka pēc šāda neprofesionāla haosa otra grupiņa nākamajā dienā visticamāk nenāks, jo audzinātājām esmu radījusi drausmīgu priekšstatu. Tomēr, man par pārsteigumu,  atnāca (droši vien no malas neviens neredz, cik ideāli viss ir izdomāts, bet kāds ramtairīdi beigās sanāk). Tā nu nepaspēju nobīties. Vismaz bija kaut kāda struktūra un vēstījums, taču varbūt bērniem bija daudz garlaicīgāk. Savā pesimismā pat nebiju sagatavojusi sīkas dāvaniņas, kā iepriekšējai grupiņai. Vēl pabiju lasīšanas pasākumā, kur uzzināju, ka jauniešiem un bērniem ļoti patīk Luīzes Pastores grāmatas. Pēc tam izskraidījos gandrīz pa visiem Rīgas Narveseniem līdz atradu bērnu lasītveicināšanas žurnālu "Lasis". Bērnībā man noteikti tāds patiktu. Tur  ir jauks Luīzes Pastores stāsts par kādu klasi. Pēc tā izlasīšanas guvu apstiprinājumu savām šaubām: vai tiešām kalpoju bezjēdzīgām lietām? Un cilvēki parasti izkāpj uzreiz nākamajā pieturā, līdz ko sapratuši, ka ir iekāpuši nepareizā vilcienā, nevis vāc tam pierādījumus.

Grūtākais uzdevums šovakar bija saprotami paskaidrot septiņgadniekam vārda paradokss nozīmi. Agrāk tas bija viens no msniem mīļākajiem vārdiem, bet tagad prātā nāca tikai stulbi standarta piemēri. Varbūt pati vairs neko nesaprotu.