Gribu būt pasaule
« previous entry | next entry »
Apr. 25th, 2026 | 01:26 am
music: The Church - Under The Milky Way
Laikam kādas trīs reizes atliku Rīkas Pulkinenas grāmatas "Burvība" lasīšanu, jo likās, ka mani tur gaida kaut kas biedējošs. Turklāt sākumā grāmata šķita par skaļu, košu un krāsainu. Taču, tā kā šogad esmu apņēmusies lasīt arī nekomfortablas grāmatas, metu prom savas bailes no depresijas un metos iekšā lasīšanā. Protams, ja grāmata sākas ar jaunas meitenes nāvi, saprotami, kas gribas mest līkumu, jo, vai es gribu lasīt par tuvinieku sērām? Lai tiku uz priekšu, izdarīju to, ko parasti nekad daiļliteratūras lasīšanā nedaru, izlaidu nodaļu, kurā bija līķa apraksts. Lai gan intuitīvi šķita, ka tam arī ir nozīme stāsta kopainā, taču labāk kaut ko izlaist nekā stāvēt uz vietas. Pat necerēju, ka grāmata mani tā pārsteigs labā nozīmē, jo varbūt man arī raksturīgi ieraudzīt pēc iespējas vairāk dzīvju, lai redzētu dažādus stāstus. Reizēm stāstītājs var būt arī fotokamera vai putna acs. Cilvēks var vairāk interesēties par citiem, stāstīt stāstus, bet pats sevi neatklāt. Un varbūt tā ir ar visiem, ka pilnībā cilvēka kopumu nekad neizzināsim, tikai fragmentāri? Un cilvēkus gribam ievietot savā stāstā? Taču īsti nepiekrītu, ka mēs nemaz nevarētu zināt kaut vai daļu patiesības, jo tas būtu pārāk jocīgi, ja katrs būtu ieslodzīts tikai savā redzējumā un dzīvotu tikai savos murgos.
"Filipa stāsta kaut kur lasīto, ka nesen pirmo reizi PET attēlos saglabājies cilvēka smadzeņu nāves brīdis. Vārdā nenosaukts vecs cilvēks nejauši bija dabūjis sirdslēkmi, kamēr viņam tika skenētas smadzenes, un dažas sekundes pirms nāves smadzeņu darbība atgādināja milzīgu vētru. Pats dīvainākais, ka vētra bija turpinājusies arī kādu laiku pēc sirds apstāšanās.
- Vai tu tici tam, ko mēdz runāt: ka smadzenes nāves brīdī visu redz kā filmu?
- Noteikti.
- Pēc manām domām, būtu šausmīgi, ja vajadzētu vēlreiz redzēt tikai visu to, kas mans, visu, kas noticis ar mani! Vai nebūtu daudz aizraujošāk, ja nāves brīdī, tajās dažās sekundēs, smadzenes varētu pieredzēt, kā ir vērot pasauli bez patības važām.(..)
Ja es būtu tikai vērojums, ja būtu izkāpusi ārā no sevis, tad taču es atrastos vistuvāk visiem citiem. Savā ziņā tā būtu empātija. Es varētu būt citi cilvēki.
- Vienīgā nelaime, ka empātija visvairāk vajadzīga dzīvē. Neticu, ka to varētu kaut kā izmantot pēc nāves, - Sāga saka mazliet dzēlīgi. Tikai pašos pēdējos gados viņa iemācījusies nepiekrist Filipai. Viņa brīdi klusē, pēc tam piebilst:
- Un tava ideja noteikti nav pierādīta nevienā zinātniskā eksperimentā.
- Nav gan. Tīrā domu spēlīte. Bet vai tas nebūtu lieliski? Vismaz brīdi just citu jūtas, ieraudzīt realitāti no jebkāda skatpunkta vai varbūt vispār bez skatpunkta, ja sagribas?
***
Trešajā studiju gadā bērnsarbērnu saslima ar tumsu. Gadam izdziestot, melnais dažas dienas viņu aprija pavisam, taču, nākot pavasarim, viņa lēnām sāka atlabt. Viņas bērns rītos uz viņu nopietni skatījās no durvīm, bērnam tagad bija pieci, tūlīt seši gadi, mazs, bet apķērīgs. Meitene iemācījās pati sev pagatavot smejošos cīsiņus un no karsta ūdens un no pulvera samaisīt kartupeļu biezeni.
Bērns nesa ēdienu arī savai mātei uz guļamistabu, baroja viņu ar smejošajiem cīsiņiem, lai māte kļūtu priecīga. Meitene baroja māti kumosiņu pa kumosiņam, un māte, tagad kļuvusi par bērnu, ēda. Meitene teica: redzi, es tagad esmu tava māte, un māte uzspīlēja uz sejas smaidu kā žņaudzošu korseti.
Šajos mēnešos Filipa Lākso saprata, kā ar stāstiem var mierināt.
Viņa stāstīja mātei visu ko, tās bija viņu izklaides. Māte gulēja, Filipa stāstīja. Jo trakākus un jocīgākus, un bezjēdzīgākus stāstus Filipa stāstīja, jo ticamāk māte smējās. Filipa apguva ideālā stāstījuma recepti. Kā palielināt spriedzi? Kā bīstamības sajūtu? Kāds pavērsiens radītu sajūtu par kritisku izglābšanos pēdējā brīdī, lai pēc tam vieglāk varētu izturēt savu dzīvi, margarīna paciņu miskastē, miltu vaboli zem virtuves grīdlīstes.
Kad pienāca nākamā vasara, bērns ar bērnu bija atlabusi. Atkal atjaunojās vecās lomas. Meitene bija meitene, un māte bija māte. Tomēr māte redzēja, ka viņas mazā meitiņa ir mainījusies. Meitenē bija jaunas telpas, saloni, kur mātei nebija ko meklēt, un, kad viņa mājās kaut ko darīja, meitene reizēm uz viņu cieši skatījās, slepus, bet neatlaidīgi. Meitene bija apguvusi prasmi būt matrjoškai. Zem čaulas vienmēr bija jauna čaula, līksma, savāda, jocīga. Čaulas varēja uzģērbt un novilkt, un atkarībā no tā mainījās stāsti."
Rīka Pulkina "Burvība", no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga