![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Vai mīlēšu kino tā, kā senāk?
Posted on 2023.10.23 at 20:32Mūzika: Depeche Mode - The things you said
Vakar beidzās manas kinonaktis un pastaigas pa naksnīgajām Rīgas ieliņām ar rudens noskaņu fonā. Pareizāk sakot, tie bija kino vakari, bet tā kā darba dēļ gāju uz vēlajiem seansiem, mājās devos nedaudz pirms pusnakts. Patīkami redzēt cilvēku pilnās kino zāles un to, ka Rīga tik vēlās stundās ir droša pilsēta. Vienīgi festivāla noslēguma dienā autobusā bijām tikai divi pasažieri, jo nu svētdienas vakars. Šoferis pilnā skaļumā klausījās 80-o gadu hitus un brauca neierasti ātri pa pustukšajām ielām. Droši vien gaidīja darbdienas beigas.
Filmas izvēlējos pēc nejaušības principa, dažas, ko gribēju redzēt, noguruma dēļ pat biju palaidusi garām, jo rādīja tikai vienu reizi, dažām seansi pārklājās, bet kopumā izvēli nenožēloju. Redzēju tikai četras, bet tā kā pēdējā laikā tik reti kur eju, šķita pietiekami. Turklāt negribējās atņemt laiku lasīšanai pavisam.
Sarindoju tādā secībā, kā redzēju. Katra no filmām tik atšķirīga, turklāt redzēju mazu daļu no festivālā piedāvātā, tāpēc topu neveidošu.
Jaukais Austrumkrasts (The Sweet East). Šķiet, ka tur bija savākusies ļoti jauneklīga publika un lielā mērā tāda bija arī filmas noskaņa. Kā pasaka par spēju dzīvot neierasti un nepareizi (nevis saskaņā ar citu priekšstatiem vai gaidām no tevis). Ko tu darīji visu šo laiku? Darīju ko gribēju. Ciniskajiem jociņiem līdzi pasmieties nespēju, bet ir veselīgi ik pa laikam visu apšaubīt. Tramvajā ienāca prātā doma, ka cilvēki mīl mākslu tāpēc, ka tajā iespējama brīvība. Vēl atcerējos, ka jāizlasa grāmata "Būt sliktai meitenei ir dievīgi".
Zilā Džīna (Blue Jean). Zāle bija pustukša, publika šķita pati klusākā, pieklājīgākā un mierīgākā. Gribētos teikt, arī empātiskākā, bet tā jau būtu spekulācija. Džīnas portrets ļoti aizkustinošs un skaists, bet pāru attiecībās pietrūka emocionālās saiknes. Taču acīmredzamā spriedze par izlikšanos sabiedrībā, galvenās varones jūtīgums ļoti saraudināja, pat je nepiederi pie viņu kopienas. Džīna tomēr ir ļoti drosmīgs cilvēks. Tāds iespaids un noskaņa palika pēc filmas.
Kritiena anatomija (Anatomie d'une chute). Īsti negribēju uz šo iet, jo pēdējā laikā īsti nepatīk uzvarētājas Kannās. Protams, filma nebija par to, kurš vainīgs vai savstarpējiem apvainojumiem. Vairāk prātam un pašrefleksijai. Uz notikušo var paskatīties no sievas, vīra un bērna skatpunkta. Kurš īsti ir upuris, kurš varmāka? Vai viļamies cilvēkos tāpēc, ka neatbilst mūsu iedomātajam tēlam? Kāpēc no skaistā vēlāk rodas tik daudz neglītu lietu ģimenē? Dialogā šķita, ka vīrs nejūtas sadzirdēts, tāpēc ieņem upura lomu un jūtas kā suns. Protams, arī īstais suns ir ļoti spilgts tēls un metafora filmā.
"Reizēm cīnāmies katrs par sevi, reizēm viens pret otru un reizēm kopā."
Mūžīgā meita (Eternal daughter). Pati skaistākā filma no visām. Vizuāli un saturiski. Kā glezna. Ļoti maz vārdu. Par mātes un meitas satikšanos un dziedināšanos no sērām, arī radošo darbu. Vismīļākā no visām redzētajām.
Ceru, ka pēc šī nelielā maratona atsākšu kino apmeklēt daudz biežāk.