![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Pēdējā laikā gribot negribot diezgan daudz bezpersonisku norunu. Tagad satikt random cilvēkus (nopirkt no viņiem grāmatas) ir daudz vieglāk, nekā cilvēku, kuru kādreiz sauci par savu draugu. Bet vismaz mans pastaigu maršruts ir pagarinājies, metu visādus līkločus, jo pēkšņi gribas aiziet tur un vēl tur. Tā nu esmu paguvusi izvazāties pa visādām neiedomājamām, jaukām, kā arī diezgan parastām vietām, izložņāt pāris pilsētas hosteļus, lai atrastu īsto, kur "noslēpusies" grāmata, esmu arī lekusi pāri margām, lai pa taisno tiktu uz veikalu samainīt naudu, kā arī iemaldījusies nepazīstamajā, taču savdabīgajā Pētersalas rajonā. Vienu grāmatu esmu iegādājusies no taksista. Lai gan varbūt tas nav nemaz tik savādi, gaidīt taksi nevis, lai kaut kur dotos, bet vienkārši nopirktu grāmatu. 
Vispār jau šādas nedaudz neprognozējamas pastaigas man nāk tikai par labu, jo tā vietā, lai dotos mājās un aizvilktu vakara gaismai priekšā tumšus aizkarus un klausītos Ain't No Sunshine n-tās versijas uz repeat, esmu pamatīgi izstaigājusies un pārāk nogurusi. Tā nu mājās nejūtos nemaz tik nomākta.
Reizēm noskaņa pat ir ļoti līksma, apmēram,
sperts no: http://yelenabryksenkova.com/
Ak jā, pēc visiem šausmu nostāstiem ir uzlabojies iespaids par i-book, kas, lai gan panīcis, nemaz nešķiet tāds krāpnieku un grāmatzagļu midzenis, kā dzirdēts vai lasīts. Satiktie pārdevēji šķita jauki cilvēki. Arī grāmatās nav bibliotēkas zīmoga, inventāra numura un 17.lpp. nav izplēsta. Turklāt viena grāmata smaržo pēc vectēva istabas, tā taču nevar smaržot zagtas grāmatas! Grāmatu iegāde gan laikam būs jāpārtrauc, citādi nekur neaizceļošu, ja visu laiku lasīšu. Pārāk daudz mantu ir nomācoši.