Hypocritic critic

Pa brīvdienām beidzot būšu kārtīgi izlasījusi (ziemā ātri izskrēju cauri) izdevniecības Droši un koši bērnu grāmatu Gudras domas zinātkāriem prātiem. Pirmo reizi uzmetot aci, bija tāda kā skepse: vai tā drīzāk nav psiholoģijas grāmata? Turklāt maz teksta, daudz bilžu, neredzu tekstu autorus, tikai organizācijas nosaukumu, diez vai būs interesanti.

Taču iedziļinoties, šķita skaisti, ka filozofiju var sasaistīt ar emocionālās inteliģences mācīšanu, ka par šķietami sarežģīto var uzrakstīt vienkārš un sasaistīt ar daudziem jautājumiem, kas svarīgi ne tikai pusaudžiem: kāpēc citi mani nesaprot? kāpēc tik grūti reizēm saprast emocijas un to, ko patiesi gribam? Kāpēc prokrastinējam? Kāpēc citi dažkārt izturas riebīgi? Vai justies dīvanam ir normāli? Kāpēc jūtamies vientuļi? Un vēl daudzi citi, kas mudina uz pašrefleksiju vai atgriešanos laikā, kad daudz ko vēl nesapratu. Var rasties maldīgs priekšstats, ka ar filozofijas palīdzību, var atrisināt jebkuru problēmu un atrast visas atbildes. Tā te īsti nav, pat ja šis tas šķiet vienkāršots, bet tai pat laikā palīdz nedemonizēt citus. Turklāt iedziļināšanās un cenšanās izprast sevi, apkārtējos cilvēkus un pasauli, var radīt kādu drošību un mazināt izmisumu. Un tā jau pamazām var uzzināt ko vairāk par domātājiem un domātājām ārpus grāmatas, ja bijis interesanti meklēt atbildes.