(no subject)

Aug. 10th, 2018 | 03:54 am

mans draugs aizmieg un kļūst par svešinieku, viņš atver acis un saka, ka saprot, ka dzird mani, un es viņam jautāju, klau, pagriezies, un viņš atbild, "es nezinu, kas man jadara" un es prasu, klau, tev viss ir labi? un viņš saka "es neko nezinu, es neko nezinu, beidz man jautāt" un es saku lūdzu, nekliedz tik skaļi, ir nakts, un viņš saka "es neko nesaprotu, neprasi man, kāpēc nedrīkst" un man paliek bail no šī svešinieka ar vaļā acīm kurs ir kaut kur bet ne te un kurš neko nesaprot un es eju gulēt uz grīdas un man paliek baisi man šķiet ka visapkārt man sēž svesinieki un svešinieki un svešinieki un bailes un bailes un es eju prom lai arī zinu, ka tikšu par to sodīta par ko man par ko

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Aug. 10th, 2018 | 02:10 am

Es ieraudzīju nāvi
kā klusā daba, par kuru tu sastingsti
kad tevi lēni pārklāj gausā sarma
nobalē tavi kauli un āda
acis cenšas atskatīties atpakaļ
bet neskatās laukā

tur – aiz acīm
viņa pamana mani

mani izbiedē tuvuma siltums

es pamāju tev no laika kas straumēm
mani dzenā uz visām pusēm no brāzmainas jūras vēja laika

tu atmāj no iztekošā
tavi pirkstu gali
man atmāj
tu paskaties man acīs
kā nožēlas pilns apskaidrotais

zilo stiklu mēmums griež siltās rokās raupjas rievas
līdz cietas aizaug tavas meitas
nonīkst maigums tu
jaundzimušais mirstošais
embrija pozā saķēris stikla ceļus

brūces un plīsumi nesāp
sāp vientulība

tu man māj atkal un atkal
sejas muskuļi krīt tev pāri kā palss stīvs audums

es gribu tev noglaudīt galvu, bet nespēju

es palieku te
un tad vairs ne
tu paliec te
gaidi, kad arī tev
pāri miglu metīs auksta sarma

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Aug. 9th, 2018 | 02:06 am

sestdien mes laidisim uz pragu un tas bus tik nolapiti kruta tas nekas ka man nav daudz naudas ir vasara mees varam grauzt priezhu mizas un kjert vaaveres un apeest bezpajumtniekus, yolo!!!!!!:)))

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Aug. 9th, 2018 | 01:57 am

vai tev reizeem nav taads baigais "pabuchoties ar beibeem" vaibs?

Link | Leave a comment | Add to Memories


domraxts

Aug. 9th, 2018 | 01:28 am

beidzot piepildījās mans kopš bērna kājas lolotais sapnis - es aizbraucu ar draugiem kempingā.
es par to biju daudz domājusi, daudz sapņojusi, un šiem sapņiem bija tāda pati enerģija kā fantas reklāmvideo no 2000 gadiem.

mēs braucām ar laivu. tas ir, es izmantoju savus 55 kilogramus un gandrīz permanenti okupēju laivas labāko - smailāko - galu, tikmēr puiši minās vietām lai airētos. par sodu (vai kā samaksu) es tinu cigaretes un vārīju tēju. es pieņemu, ka darbu sadale bija absolūti nevienmērīga, bet es apsolos nākošgad tikt pie makšķerauklas un sagādāt arī vakariņas.

bija naktis, kad nemaz nebija vēja. tajās naktīs nevarēja redzēt zvaigznes. tajā naktī. mēs izbraucām tumsā ar laivu un apstājāmies ezera vidū un tur arī palikām. ūdens bija silts - siltāks kā gaiss un siltāks kā āda. laivai kustoties mēs iemērcām kājas ūdenī un ļāvām tām peldēt līdzi laivai. naktīs kad bija vējš, bija arī zvaigznes. lielie rati un mazie, oriona zvaigznāji un satelīti, lidmašīnas un polārzvaigznes. zvaigznes kas mānījās, brīžiem stāvēja brīžiem kustējās

dienas laikā gatis mēdza izkāpt no laivas, un peldēt, ar rokām turoties pie laivas aizmugures. dienā mēs aizbraucām līdz lielam, baltam, niedrēs ieskalotam kokam, tur pieāķējām laivu un domīgi pīpējām un redzējām, kā kokam zem ūdens apkārt apaudzis liels zaļš pirkstains fungus.
vienu dienu atplauka baltās ūdensrozes - visos līkumos tās ziedēja bariem. citas dienas atvērās dzeltenās.
dažkārt mēs sēdējām uz laipiņas un skatījāmies kā cauri ūdenszālēm peld mazas zivis. dažreiz viņas skrubināja mūsu kājas.
niedrājos es atradu upes mētras. jau pirmajā dienā beidzās mūsu līdzpaņemtais ūdens, tāpēc lietošanai mēs vārījām ezera ūdeni. viņš negaršoja labi, tāpēc mēs viņu vārījām tējās. līdz ar upesmētrām mēs dzērām arī no pilsētas atvestus savvaļas kāpostu, kuram ir viegla narkotiska iedarbība, vai arī damianu, kurš ir dabīgs afrodiziaks. es mēģināju viņu arī pīpēt, un visi uz mani ļoti par to dusmojās.

brīžiem lija lietus. tad mēs sēdējām teltī un spēlējām durakus līdz mums pieriebās. mēs gājām peldēt. mēs peldējām daudz. margo pārpeldēja pāri visam dziļezeram.
mēs peldējām arī naktī. pirmajā naktī mēs sadzērāmies moldīvu vīnu, ar rihardu metām kūleņus, un tad gājām peldēt. ūdens bija šausmīgi silts. kā piens. kā silts piens. otrajā naktī mēs sadzērāmies baltu paku vīnu un braucām visi pieci ar laivu. tad es negāju peldēt. tad es vēmu krūmos un gulēju galvu atspiedusi margo klēpī. tajā naktī mēs sagaidījām rītausmu, un braucām ar laivu cauri baltai miglai.

pēdējā naktī mēs pie ugunskura palikām trīs, tāpat kā pirmajā. pamalē vilkās melni mākoņi, zibsnīja zibens un tālu tālu rūca pērkons. man bija bail, bet es gaidīju negaisu kā nāvi gaida tas, kurš to bijā, bet no tās nebaidās. bet negaiss mums aplīda apkārt.

vienreiz mēs cepām desas.

mēs vārījām espreso. un cirtām malku. un smaidījām. un pīpējām. un cepām pelnos kartupeļus.

mums pāri pār ceļu atpakaļ ejot pārskrēja buks. mazītiņiem radziņiem.

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Aug. 9th, 2018 | 01:20 am

mana vecvecmāmiņa mirst.
vienīgie vārdi, kurus viņa var pateikt, ir "jā", "nē" un "man sāp"
viņa sver mazāk, kā mana mugursoma
viņa guļ, sarāvusies embrija pozā, un, palagu neskaitot, viņas kaulus klāj tikai bāla, sausa āda.
es skatos, kā viņa ēd ķiršu ķīseli, un baidos, ka viņa aizrīsies ar kādu no kauliņiem. mana vecmamma saka, ka viņai vēl ir palicis prāts. viņa var izspļaut ķiršu kauliņu. viņa var atteikties no kefīra glāzes.
man šķiet, ka viņa nemaz nemana, ka es atrodos telpā, bet dodoties prom es viņai tāpat pamāju.
viņa atmāj.

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Aug. 7th, 2018 | 12:53 pm

no kā tev ir bail?

no institūcijām

ko tu nekad negribētu aizmirst?

brīžus, kad jutos kā ūdens

kad tu pēdējoreizi pa īstam raudāji?

kad vīrietis man sejā iešļāca vīnu

ko tu nekad negribētu pieļaut?

atsvešināšanos no mātes

kāds ir tavs ideālais cilvēks?

gatis, kas neienīst pasauli

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Jul. 25th, 2018 | 01:29 pm

Draugs un rakstītājs
acu raugs un piebakstītājs

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Jul. 23rd, 2018 | 01:27 am

hei, laiviniek, šo krastu es atpazīstu! te mēs bijām jau mēnesi atpakaļ. un mēnesi pirms tam. laikam mūs krastā izmeta bēgums.

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Jul. 6th, 2018 | 06:24 pm

ir tikai aicinājums
savāda vilkme, kas pārņem
bet ne līdz galam
un man šķiet, ka kāds ausmā uz troleibusu vadiem
karina žāvēties izmazgātas bezdelīgas

kuš! apēd manu pirkstu
kam tad tu kliegsi kad visi būs kurlie un mēmie
kam tu kliegsi, galvu iebāzis smiltīs?

ieži redzi neaug viss no magmas un dzīlēm
bet gan no taviem pludmales smiltīs apraktajiem sekretiem
tu pasaki man manu
es atradīšu tavējo

Link | Leave a comment | Add to Memories


šodien ir sestais jūlijs

Jul. 6th, 2018 | 06:14 pm
mood: awake
music: Всё идёт по плану

labrīt.
esmu nomodā.
vakar pietupos un palēcos piecpadsmit reizes.
šodien man aizvien sūrst stilbi.
brokastīs dzēru kafiju un ēdu arbūzus.
pēc desmit mēnešu klusuma man atnācis paziņojums, ka mans tēvs "waved at me" messendžerī
pēc sešu mēnešu klusuma es esmu atsākusi sarakstīties ar savu Pirmo Īsto Draugu. Trešdien viņa brauks uz Norvēģiju. Mēs kopīgi mēģinam atcerēties, ko mēs darījām laumenē viņas sešpadsmit gadu dzimšanas dienā.
pēc stundas mēs ar kursabiedriem apbedīsim sesiju, un gatis smejas, ka pēdējās nedēļas laikā vai katru dienu mēs svinam kaut kā beigas.
es neesmu dusmīga. es tikai koncentrējos.

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Jul. 4th, 2018 | 04:52 pm

my memos (419)

Sadzives kimija no europas, uzdzives kimija no azijas
2018/07/03

Link | Leave a comment | Add to Memories


4 julijs

Jul. 4th, 2018 | 04:18 pm

sēru karogi plīvo
par godu tev
par godu man

sapnis ar pienainām acīm
ķēdessuns stikla kauliem - klausās
kā tālu aiz mājām
aizmaršē vainas un gaudas

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Jun. 23rd, 2018 | 03:50 am

"mēs bijām tik ļoti pārņemtas ar individuālisma ideju, ka negājām vairs uz meiteņu tualeti kopā"
/Kuzmina P. "Mans vēl neuzrakstītais diplomdarbs." Ņujorka: Best books, 2023.,37.pg. /

Link | Leave a comment | Add to Memories


trešdien bija ilga diena

Jun. 23rd, 2018 | 03:43 am

trešdien es nogulēju eksāmenu, tad dabūju zemu asinsspiedienu, apēdu brokastu pārslas ar pienu, aizgāju gulēt, pamodos, jutos sūdīgi, klausījos eliotu piecpadsmitajā troleibusā un jutos, nu, baigi nožēlojami, aizbraucu uz laukiem, apēdu visas vecmāmiņas siera standziņas un zemenes, visu nākošo dienu skatījos televīziju, bija forši.

Link | Leave a comment | Add to Memories


par šņabi

Jun. 23rd, 2018 | 03:33 am

sestdien mēs bijām aizkrauklē.
A. tēvs mūs cienāja ar degvīnu no stikla pudeles, slavēdams to kā pašdarinātu, kam es svēti ticēju, līdz viņa sieva mums izstāstīja, ka tas esot bijis parasts šņabis no bodes, atjaukts ar ūdeni. Mani tomēr ļoti simpatizēja šī ideja - dzert šņabi, kas atšķaidīts ar ūdeni. jo 1) vari dzert ilgi un nepiedzerties un 2) nav neviena skaistāka rituāla par graņonkas ieraušanas rituālu
Mazliet pat žēl, ka viņa to pastāstīja - tajā brīdī es biju izrāvusi jau vismaz piecpadsmit ceļakājas un jau nobrīnījos, kopš kura laika man izaugušas tik ņipras azbesta aknas.
Un tecēja degvīns pa rīkli nemaz nededzinādams - tik maigu šņabi es pēdējoreiz biju dzērusi vien septītajā klasē, kad ar klasesbiedrenēm bijām klasesvakarā iešmugulējušas krutku no bruņinieku ielas točkas (viens lats par puslitra mangalīti) - tāpēc arī tas mani nemaz neizbrīnija. Un prāts nudien ilgi turējās skaidrs - vien mēle nodeva, ka skaidrība šķaidīta svētūdenī - parastā dienā es diezin vai pusmūža vīrietim taujātu, vai varu nu arī iestiprināties (tie puiši taču vien bumbu dzenā, ko mēs tur meitenes, laukā, svelmē, vienas darīsim....)

Link | Leave a comment | Add to Memories


tu varēji izdzīvot kā divi

Jun. 23rd, 2018 | 03:22 am

šodien man patrīcija nokrāsoja matus
tikmēr es atcerējos kā mazā stabu ielas virtuvītē pirms pieciem gadiem mana draudzene, kurai tagad zviedrijā ir bērns un saderinātais, man balināja matus, kamēr es kūpēju kā skurstenis un stāstīju viņai, ka esmu iemīlējusies vīrietī, kurš ir kā izrauts no dievturu propogandas bukletiņu un latvju bāleliņu arhetipu simbioziskās mīlestības dzīlēm.

..


"kopš es esmu atsākusi mācīties, mans sokrats vairs nekrīt nost no sienas"
"vai tu tiešām domā, ka tas nav tāpēc, ka viņš ir piestiprināts pie sienas ar izolenti?"
"nē" viņa saka, "reizēm man paliek bail".
...
"patiesībā es tam neticu" viņa pēc brīža sazvērnieciski nočukst, "bet nesaki to viņam. es ticu determinismam. tikumība ir sūds"

..

Link | Leave a comment | Add to Memories


velta

Jun. 22nd, 2018 | 02:03 am

Tas bija sen...kādā trīsdesmito gadu vidū, beigās, četrdesmito sākumā.
tad vēl es biju smuka. es biju smuka un klusiņa, un mani paņēma vietējais saimnieks par meitu.
tā nu es tur slaucu govis, dzinu agrā rīta rasā ar mazu stibu rokā un šuneli.
un no rīta auksti. zeme gluži sasalusi, migla kāpj no dīķiem ārā auksta kā balta sniega mākonis, bāžas sejai taisni priekšā, neļauj uzelpot.
un man - basas kājas. basas kājas aukstā rasā sasalst ātri. sasalst ragā un nokritīs - un kas tad sadzīs govis atpakaļ mājā?
Bet man maza bēda - nolieku ķeblīša pie svaigākās govs pļekas, un iemīcu abas kājas taisni iekšā kā siltā, smirdīgā šokolādes kūkā. Un nesmird nemaz tik briesmīgi.
Ne uz pusi tik traki, kā cūku vai cilvēku mēsli.
pie govju un pie zirgu mēsliem pierod - un nākošvasar saodusi govju sūdus - es uzreizi atcerēšos par mājām.

Tajā dienā saimnieka dēls precējās, visa māja bija uzposta balta, izmazgāta un izslaucīta kā pati laimas istabiņa, ap katru krēslu apsieti ziedi un vārpas, lai izrādītu godu un cieņu un vēlētu auglīgu, laimīgu, saulainu mūžu.
Es tur arī esmu, bildē, saredzama - stāvu saimniekam aiz muguras, un citā bildē - stāvu aiz ķirša, mugurā man balta kleita. Tad jau laikam tuvojās jāņu laiks, ja ķirši sārtojās.

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Jun. 22nd, 2018 | 01:02 am

es nekur neesmu pazudusi. es visu laiku esmu te. man tikai ir laiks paklusēt. bet es skatos. es redzu visu, ko tu dari. es esmu ieņēmusi ūdens formu, un ūdens ir mēms. tu arī jūti, kā tu paliec mēma. vārdi izlido kā putni - un tikai putnam būšanas vērtie vārdi kļūst par putniem. uzmanība un interese ir mana nauda, un tas, kas dod vērtību lietām un laikam man apkārt. ir pastaigas, kuras jāveic klusējot, un jāveic, lai sasniegtu galapunktu. šī ir tāda pastaiga. viss ir kārtībā. es esmu tepat.

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Jun. 21st, 2018 | 01:43 am

atceros pirmo reizi kad sasitos
tas bija tukumā, paģīti aiz mego
aiz rotaļu laukuma stiepļu būrī
lielie puikas mētā bumbas un runā par dūdām
es negribēju maldīties un metu apkārtceļu
bet te zem manis parādijas dziļa dziļa bedre
un kad es saku "te zem manis paradijas" tad es saku
BAM es nonesos uz sejas un sasitu tad savu celi
sarkanu pavisam sarkanu
es seēdēju tur ilgi zemē skatījos uz celi
sarkanu
mazas lietus lāsītes - bet sarkanas - bez mākoņiem
man līst pār kāju - līst no ceļa
mans celis ir kā vulkāns vai kā parasts kalns
no kura sākas strauti sadalās un lokās kopā
apkārt potītēm tik sarkans sarkans strauts
no kurienes viņš nāk
es pagaršoju - sāļš
es iedodu pagaršot draugam - sāļš, viņš saka
bet mazliet garšo pēc kečupa
vai ievārījuma
mamma iznāk uz balkona trrešajā stāvā nevar mani saskatīt
viņa sauc manu vārdu
atkal un atkal
un es attopos ka es nezinu
ko pieaugušie domā par sarkanu ūdeni
vai viņiem priekš tā ir kāds īpašs vārds?
es nezinu. man uznāk bailes. mes atceros reklāmas - tur cilvēki krīt
un krītot raud
filmās cilvēki krīt un raud
man vajadzētu raudāt
un es mēģinu bet nesanāk jo nesāp tā īsti nemaz
arī ne it nemaz

Link | Leave a comment | Add to Memories