Dzīves apdeits

Feb. 25th, 2021 | 01:25 am

Čau, dienasgrāmatiņ!
Tagad es dzīvoju vienpadsmitajā stāvā. No mana loga var redzēt skursteņus, kuri atvemj nepāraujamas mākoņu straumes, VID ēku un Ķīšezera nepieradināto krastu.
Baušķenieks mums atdeva lielu koka galdu, kas piešķir mūsu studio dzīvoklītim īstu Skandināvu šiku, turklāt palīdz iedalīt istabu vairākās mazākās teritorijās.
---
Man aizvien nav darba, bet man ir "Tvērums". Tas šobrīd ir manas dzīves centrā. Žēl, ka ar darba prieku nevar apmaksāt rēķinus.
Viss mans laiks ir aizpildīts, aizpildīts ar kaut ko, ko man patīk darīt, ko es saskatu kā dzīves piepildījumu, bet fonā drūmi glūn nepieciešamība-pēc-ienākumiem
tiš-tiš, doma. Gan jau nauda atnāks. Naudai taču patīk, ka to glauda (es saku, un iztērēju simts eiro rimi - jo tagad, kad dzīvojam dzīvoklī, atklājas, ka mums nepieder pulka fundamentālu ierīču - tādu kā tējkannas, pannas, šaufeles, veļaspulvera.........

Šodien pirmo reizi mūžā biju radio. Kultūras Ūnijas laikā. Ar Sofiju. Kaut kad būs ieraksts. Padalīšos.
Bet rīt mēs pie kapiem filmēsimies televīzijas kultūras ziņām. Vilkšu savu faux kažokādas mici, tādu kā sofija. Žēl, ka nav atnākusi pasūtītā kleita - pasūtīju tādu pašu, kā viņa. Nekas. Cerams, ka pietiks ar cepurēm, lai iekustinātu kādu modes trendu.

Brr. Vajadzēja gandrīz nedēļu lai atietu no pārvākšanās. Tik daudz spēka tas prasa. Aizvien jūtos vāja. Bet ir labi. Vakar bijām pastaigā, aizgājām līdz Bābelītim. Nekad vēl, apzinātā vecumā, neesmu dzīvojusi tik tuvu dabai. Ir jauki.

Ata

Link | Leave a comment {1} | Add to Memories


Es aizvien turpinos

Feb. 19th, 2021 | 02:47 am

Esmu uzrakstījusi sešas lapas garu prozas murgu par punktiem un ko vēl ne un lūdzu nu cilvēkiem to lasīt. Es ļoti gribu iemācīties rakstīt prozu, kaut miniatūras, dzejprozu. Domāju, cik nepieklājīgi būtu lūgt Kasima viedokli, nepadomāju pietiekami ilgi un jau uzrakstīju, vai, jūs, lūdzu, varētu, uzmest, aci, jūtos nožēlojama.
Man mēdz teikt, ka man esot savs dzejas stils, bet ziniet, kāpēc tā ir? Jo es gandrīz visu mūžu nemaz nelasīju dzeju. Tikai mammu un Vācieti reizēm. Sākumskolā es rakstīju patosa pilnus dzejoļus, kuros iepinu tādus vārdus kā ''ķesteri'' jo lepojos ar savām vecvārdu zināšanām (jo es biju absolūts grāmatu tārpiņ-ž), pamatskolā es rakstīju dzeju kuru nekad un nemūžam nevienam nevar rādīt, bet tā bija ļoti terapeitiska, principā brīvs apziņas plūdums bez sākuma un gala. Tad es aizgāju uz jauno autoru semināru un Ostups man pateica (vai Treibergs....neatceros) ka man ir forši tēl (vai metaforas) bet ka man vajadzētu vairāk sakoncentrēties. Jo nekam nav īsti sākums un gals, ir vienkārši teksts, kurā ir smukas detaļas.
Un tā nu es pati kopjos, īsinos, un kaut kā tas notiek. Kaut kāda smadzeņu daļa tiek trennēta. Dzeja ir veids kā pateikt nepasakāmo, piemēram:

1) to, kā cilvēks izšķīst nozīmēs, ko tam piešķir vieta, telpa, laiks, cilvēki
2) to, kā mēs vispār varam sazināties, pieskarties viens otram
3) to, kā mēs vispār ko-eksistējam un ticam ka cilvēks blakus redz +/- tādu pašu realitāti kā mēs
4) to, ka vārdi
5) to, ka es telpā un lietas man apkārt
6) utjpr.

Bet ir taču arī garāki teksti. Es - runājošs, un es-rakstošs ir tā kā dažādi cilvēki. Vai dažādas domas. Es nezinu. tekstā es iegūstu formu, vai drīzāk to tapinu. (tikko iedomājos par to, ka manus klab ierakstus lasa īsti cilvēki - visus šos murgus - lai dievs jums dod veselību). Es nemaz citādi īsti nemāku būt, kā tekstā. Pēdējos gados esmu iemācījusies arī normāli runāt, bet tas nav tas pats. Atskaitot reizes, kad saskan, kā ir ar draugiem, bet arī tad - nav tas pats.
Te es vienkārši runāju. Puse no tā, ko es te uzrakstu, ir beznozīmīga. Uzrakstīt teikumu par to, ka kaut kas ir beznozīmīgi, ir nenozīmīgi.


Es patiesībā biju ļoti runātīgs bērns. Bet tad skola man aizbāza muti un piestūķēja mani ar kompleksiem eksistēt. Es aizvien nespēju izdzēst no sevis to paš-tēlu, kas radās skolas laikā. Un es gribu par to runāt ļoti daudz, jo varbūt tad tas pāries. Bet es jau nezinu, kāda es esmu. Vai tomēr zinu?
Bet ar katru cilvēku jau ir savādāk. Tas ļoti apgrūtina šo situāciju. Ar vienu cilvēku var būt tik viegli, ka šķiet - -ar mani viss ir kārtībā!
Bet tad atkal ir cilvēki, ar kuriem ir tik grūti. Un tad - ko? Kas man kaišs?

Kopš dzeru zāles, ir labāk. Nebaidos no cilvēkiem, nebaidos runāt (jo es mīlu cilvēkus, es mīlu iepazīties, es biju ļoti draudzīgs bērns līdz brīdim kad izšķīrās mani vecāki un mani sāka bulijot par to, ka esmu pārāk klusa, tieva un lasu grāmatas).


Nē, ir labāk. Man tikai vajag, man laikam vajag, lai šo kāds izlasa. Kaut vai svešinieks. Jo tad es varēšu vēl mazliet vairāk palaist to vaļā. To, kas mani vajā.

Link | Leave a comment {1} | Add to Memories


soliņš jūras vidū

Feb. 19th, 2021 | 01:08 am

Laiks ir atgāzies atpakaļ kā veca sēta un cauri tā šķirbām es redzu mazu soliņu smilšainā krastā ko lēni sevī ieņem jūra.
un tu tur sēdi. es redzu tevi no mugurpuses. tev rokās nav ģitāra bet tu dziedi.

es nesen tevi satiku uz ielas. pavisam nejauši netālu no vecās rokkafē
un es liepājā esmu tik reti, un es biju pavisam īpatnā kompānijā. man sekoja rakstniece, kurai nepatika, ka visi atzīst viņas populārāko grāmatu, un dzejnieks, kurš, sadzēries vīnu saķēra mani aiz pleciem, un cieši lūkodamies acīs teica
tur kaut kas ir------tajā meitenē ir pats velns!
mums nebija daudz laika pārrunām. laiks vēlās uz priekšu.

tagad mēs dzīvojam istabā aiz kuras sienas kaimiņi bieži spēlē dažādus instrumentus. sākumā tā bija vijole, tik klusa, ka šķita, ka esam kādā filmā, un tas ir muzikālais pavadījums. tagad tur spēlē flautu. mēs spriežam, vai tur dzīvo mūzikas skolotāji vai entuziasti.

bet es novirzos no tēmas, ne par to es gribēju rakstīt.

vienu rītu istabā, kas ir aiz otras mūsu sienas, bija ieradušās divas meitenes. viņas ierakstīja dziesmu. tajā daudz atkārtojās vārdi ‘’es tevi mīlu’’. un tad edgars man teica (jo es pati to nedzirdēju) ka vienu no meitenēm sauc Rovena. Tā meitene, kura tik bieži atkārtoja vārdus ‘’es tevi mīlu’’, ir iepazīstinājusi šī dzīvokļa īpašnieku ar meiteni, kura spēlēja ģitāru, kamēr meitene, kuras vārdu mēs nezinam, dziedāja ‘’es tevi mīlu’’. Un es atkal atcerējos par tevi.
Vai tu biji aiz manas sienas?

Link | Leave a comment | Add to Memories


Jūra II

Feb. 19th, 2021 | 01:04 am

Kad es vēl gāju vidusskolā, es ļoti bieži viesojos Liepājā. Manas draudzenes vecāki bieži nebija mājās, un viņiem bija divstāvīgs dzīvoklis, kurā notika ballītes. Tur satikās visi mazgadīgie Liepājas patrioti, un viņi visi spēlēja ģitāras, mīlēja Līvus un Apinīti.
Dzīvoklis bija ļoti tuvu jūrai. Bieži vien mēs, jau iereibuši, devāmies cauri mežam, pa mazu taciņu, pāri kāpām, uz jūru.
Tajā vakarā bija paisums.
Mēs apsēdāmies uz pludmales soliņa ar kājām uz tā, jo zem mums skalojās jūra.
Tad mēs mēģinājām piesmēķēt vējā ko nesa viļņi un ko nesa vētra, un mums šķita, ka mūs appūš visas pasaules skumjas. Bet tādas - žirgtas skumjas. Kā saņemšanās, bet skumja.
Man kaut kur ir miglaina bildīte ar Rovenu kura sēž uz soliņa jūras vidū.
Es gribētu pasēdēt tagad uz soliņa jūras vidū.

Link | Leave a comment | Add to Memories


mēs pārvācamies

Feb. 19th, 2021 | 12:35 am

Mēnesi īrējām istabiņu pie Baušķenieka, un nu pārvācamies uz ne ta Mežaparku, ne ta Čiekurkalnu, bet, katrā ziņā - uz 11to stāvu.
Ar Edgaru izskaitļojām, ka esam saulrieta pusē, kas ir labi, jo, kaut arī abi mīlam rītus, tomēr neesam rīta cilvēki.

Kopš trīs gadu vecuma, ja neskaita pāris mēnešus Sarkandaugavā, kur īrējām vienu stāvu privātmājā, nekad neesmu dzīvojusi ārpus Rīgas centra. Mēs daudz pārvācāmies, tomēr apļojām ap čaka ielu. Tālākais nostūris bija Tallinas un Brīvības, tuvākais - Marijas iela. Un tagad es dzīvošu pie meža.

Mums vēl nav pielikta štanga un šodien mēs saņēmām līgumu un atslēgas. Sestdien mēs pārvāksimies. Baušķenieks mums atdos savu lielo koka galdu, un mums būs gandrīz visas nepieciešamās mēbeles.
Margo drīz apvilks krēslu ar zilu audumu, un es viņai iedošu 40 eiro, un man būs skaists krēsls, ko nolikt pie sava skaistā Sekretera, ko nopirku, kad man vēl bija darbs.

Starpcitu, šodien man bija darba intervija. PR aģentūrā. Man nācās no draudzenes aizņemties smart casual drēbes, jo man ir tikai humpalu gabali, un tādi, ar kuriem neiet uz intervijām. Ja dabūšu darbu tur, tad oma beidzot varēs mani sapucēt, un tad oma būs laimīga. Arī Toms būs laimīgs, jo nebūs vienīgais, kurš ikdienā ģērbas Smart casual.

P.S. 24.februārī 19:00 mēs ar Sofiju nabā pastāstīsim vairāk par tvērumu.

Runājot par tvērumu - mana jaukā Relīze nu ir Satori - mans lielais prieks

https://satori.lv/article/iznaks-jauns-filozofijas-zurnals-tverums?fbclid=IwAR2H5gHDpGJGVOMoM2O8V5DGA44Wt8B_hdFH9h2uaKSBQUDkODqHteqlklc

Ļoti gaidu 26. februāri un KKF rezultātus. Varbūt beidzot Suursna varēs dzimt, jo man jau ir tapuši apmēram 30 jauni dzejoļi, un es gribu veidot jaunu krājumu un izdot šo, kamēr vēl jūtos ar to saistīta un ne sveša - cik nu ne-sveša ar sevis rakstīto es varu būt. Bet tas būtu jauks gada iesākums.

atā.

Link | Leave a comment | Add to Memories


pirmais

Feb. 19th, 2021 | 12:34 am

es biju pavisam maziņa un tu nebiji pa īstam. es biju tevi izdomājusi, kā jaunas meitenes izsapņo prinčus baltos zirgos un tad cenšas sazīmēt savos pielūdzējos viņu idealizētos vaibstus. es aizvien nezinu, vai tas biji tu, ko es satiku tik bieži. vai tā bija tikai man atvēlēta maza daļa idealizēta sapņa, vai tu patiešām biji tik labs un tīrs. vai arī es vienkārši biju tik naiva.

Link | Leave a comment | Add to Memories


tu nāc

Feb. 19th, 2021 | 12:11 am

tagad tu nāc
bez soļiem tikai
ar ēnu
tev cauri spīd pilsētas
kaleidoskopiskās vātis

tu - klajš lauks
pavērta plauksta
balti aizkari bezvēja dienā

un es tevi gaidu ar saklātu galdu
glāzi piena un vienas
plaukstas plaukšķi

mēs sēdēsim blakus kā tajās bildēs
pirms simtiem vakardienu
un pāri mums čukstot
birs ievas

tagad tu nāc
tev pretī aug mana plauksta

balts ceļš
bez nevienas
ēnas

Link | Leave a comment | Add to Memories


Jūra

Feb. 18th, 2021 | 09:35 pm

Manā bio facebook rakstīts tā: ''Знаешь, каждую ночь я вижу во сне море.''
Tas, gan jau zinat, ir citāts no Kino dziesmas. Reti kurš dziesmas citāts man šķiet relevants ilgstoši. Šis ir vienīgais, kas tāds ir palicis joprojām - nu jau būs pagājuši gadi trīs, varbūt pat četri, kopš pirmo reizi dzirdēju šo dziesmu.
Man vienmēr ir patikusi jūra. Man vienmēr ir paticis ūdens.

Bērnībā es visas vasaras pavadīju Tukumā pie omes un opja, un gandrīz katru vasaras dienu mēs pavadījām dārzā. Dārzs kopš tā laika ir mainījis savu izskatu - zāliens ir izpleties kā tāda staipīga sēne vai sega, kas turpina apaugt dārzu ar savu zaļo, pūkaino ādu. Ābeles un plūmes ir noēdis koku vēzis, baltās jāņogas ir noraktas, kartupeļu vagu vietā ir moduļu māja, dekoratīvs dīķis un manas nevaldāmās piparmētras, kuras mēs nespējam ne izdzert, ne applūkt. Arī komposta kaudzes, kura agrāk bija seši soļi aiz žoga, mežmalē, vairs nav, tās vietā ir smilšu ceļš, tas gulstas pāri arī nelielajai pļavai, kas veda līdz dīķim, un kurā vienmēr bija jābīstas no nevaldāmu ērču pieķeršanās basajām potītēm. Vismaz dīķis ir vietā, lai arī laipiņa ir iegrimusi dziļi dīķī, un tas ir mainījis savu formu un kļuvis kailāks, apkārt ņudzošajiem lazdu biezokņiem tiekot izravētiem.
Bet dīķis bija mana mīļākā vieta, kurā būt. Kad biju izravējusi puķu un redīsu vagas, salasījusi zemenes un aplējusi dekoratīvās un skumjās alisītes, tad es vienmēr gāju uz dīķi. Dīķis ir mazs un aizaudzis un ir tieši meža malā. Kad sēdi uz laipiņas, tev pretī lūkojas neizķemmēts mežs. Vismaz tā bija tad, pirms kādiem 15 gadiem un vairāk.
Kad sēdi uz laipiņas gana ilgi, tad visas vardes, kuras izbiedējusi tava skaļā brišana cauri nezālēm uz dīķīša pusi, lēnām atgriežas savās saules iesildītajās dubļu salās. Dīķa vidū peld dēlis, tas peld tur jau ļoti ļoti sen, jo dīķītī nav lielas straumes, kas to varētu kaut kur aizbīdīt, un apkārt augošie koki aiztur vēju. Ja gana ilgi sēdi uz laipas un nekusties, tad vardes salec arī uz dēļa, kā uz lēni cirkulējoša sauļošanās dēļa.
Es sēžu mierīgi kā akmens uz laipas, un lēni, lēni iegremdēju savas kājas dīķa aukstajā ūdenī. Ūdens ir auksts, jo dīķim pāri slejas mežs. Tur gandrīz nekad nevar peldēt, jo tas ir ne vien auksts, bet arī dūņains un pilns ar ūdenszālēm un dzelteno ūdensrožu saknēm. Bet divas reizes es esmu tur peldējusi - bija ļoti karsta vasara, un opis vēl nebija nopircis smidzinamo ''sēni'', bet šļūtenei kaut kas bija atgadījies - gan jau atkal kaut kur kāds nejauši ielocījies stūris pārplīsis pušu. Ārā var tikt tikai, ja uzsvempjas uz laipas, jo krasti ir pārāk dubļaini, turklāt tie ir varžu krasti - es svēti ticu, ka viņām netīk dižas izmaiņas viņu iemīļotā spa faktūrā un formā. Un mūsu pēdas ir tik lielas un neveiklas.

Reizēm es kādu vardi noķēru un nesu uz lietusūdens baļļu dārzā, kur ļāvu tai iemēģināt augstākās klases iespēju būt vienīgajai vardei visā peldvietā. Tad es viņu nesu atpakaļ uz dīķi un vienmēr piekodināju, lai viņa pasaka citām vardēm, ka es esmu laba un draudzīga, un no manis nav jābaidās. Es gribēju kā tajā pasakā - pienākt pie dīķa, pasaukt savas vardes (viņām bija vārdi, ko gan neatceros) un tās salektu man pretī kā mazu, zaļu, miklu kucēnu bars.
Bet tā nekad nenotika - ik reizi man bija jāatkārto šis ilgās sēdēšanas rituāls.

Man pietrūkst mans dīķis. Jūra bija pārāk tālu, par jūru es varēju tikai sapņot - kā es sēdētu uz balta, izskalota koka, un apkārt man lēnām peldētu zivis un lidinātos putni. Cik bēdīgi man šķiet, ka paliekot vecāka, nepalieku gudrāka - vismaz ne tā, kā gribētos. Kā tad, kad mācījos vērību uz laipas starp vardēm - un jāsēž ir ļoti, ļoti ilgi. Un, jo ilgāk tu sēdi, jo vairāk tev apkārt parādās lietas un notikumi - tu kļūsti par daļu no telpas, un notikumi tai rit cauri, kā mazi ūdensmērītāji tie peld un riņķo tev apkārt. Un spīd plankumaina saule - jo dīķis ir meža malā.

Man pietrūkst jūra. Kaut tik maziņa, kā dīķis. Man pietiktu ar to. Ar mazu jūru, pie kuras pasēdēt un kurā palikt sastingušam kā akmenim, kļūt par daļu no vides.

Link | Leave a comment {1} | Add to Memories


pieskarties

Feb. 10th, 2021 | 04:15 am

kad laiks lido garām tik strauji
ka nobrauc tev ādu no pleciem
un tu raudi
jēls un sūrstošs


un tomēr nemet ar dūri debesīm

jo dziļi zem ādas tev ierakstīts


ka par visām sāpēm kas izrauj no tevis to

kas vienīgais visu turēja kopā

svarīgāks ir pieskāriens


sāpes; sārti putni aizlido

un aizmirst


bet tev tikai liekas, ka esi skāries

tu pieskarties tikai vēl tiecies

kā mērcējot īkšķus pārlieku karstā vannā

sāpes skalojas tev apkārt kā rāmas zivis

košās krāsās atspīd viņu zvīņas

pārāk glīti saguļ viņas līdz ar viļņiem

un tu pamani ka


tikai cauri spogulim var redzēt viņu rēno
tecēšanu

spirālēs bez nosakuma aiztek 

visas pasaules sviedri


un sviedri nebeidzami plūst
no kādas nezināmas gribas
kas tikai tiecas
pieskarties


bet pieskarties pa īstam

ir drīzāk uzgrūsties

nokrist no koka zara nespēt atdabūt elpu atpakaļ rīklē nespēt
norīt sāpes kas kā zvejas tīkli tevi sažņaudz mazu un sāpīgu 


ar asu spalvu sīkās dzīsliņās
tās izrotās tavas delnas

tavu seju tavu kaklu 

tavas krūtis vēderu 

kājas pēdas


sāpes kas dzimst līdz ar pieskaršanos

izklājas kā strautu mežģīnes


kā caurspīdīgas čūskas
kā dzīslās skrienoša asins
kā bālas augošas svītras
uz pārāk plāna ledus
uz pārāk ciešas ādas

līdz satek baismi dziļā jūrā


un tomēr tu nevari tām līdzi iztecēt
jo tev dziļi zem ādas ir ierakstīts


lai cik aukstām liesmām degtu manas acis
kaut simt čūlām pārklātos sirds

par visu tāpat svarīgāks ir pieskāriens
kas atstāj tevī sarkanas rētas


kā taciņas
pa kurām atkal un atkal tu iesi
bet vairs ne tiecoties
bet notiekošs


sāpes; sārti putni aizlido

un aizmirst


Link | Leave a comment | Add to Memories


Erotiskie tiešsaiknes dzejas lasījumi

Feb. 9th, 2021 | 12:10 am

Pirmdien, 15. februārī, dienu pēc korporatīvās mīlētāju un sirsniņu dienas, mēs dāvināsim jums video ap apmēram 30 erotiskiem dzejoļiem no sešām dzejniecēm - Kristas Annas Belševicas, Paulas Lūcijas, Kristiānas Šukstas, Jeļenas Glazovas, Evelīnas Andžānes, un manis.

saiti meklē te:
https://fb.me/e/3pNeufC2M


jā...a kas ir erotika

Link | Leave a comment {2} | Add to Memories


??.03.2019.

Jan. 29th, 2021 | 09:16 pm

un puisis kuru es mīlu māca meitenei,
kura ir vienkārši blonda
kā runāt ar otra lūpām
aiz slēgtām durvīm

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Jan. 29th, 2021 | 07:34 am

Man klabs patīk vairāk, nekā tviteris, jo šeit es jūtos brīvāk. Atslābinātāk. Kā pie rāmām ausīm. Tikai žēl, ka ar mani tik reti šeit runā. Brīžam jūtos viena. Vai cibā var ievākt fanu bāzi? Dienišķos komentētājus?
Jūtos kā bērnībā, kad taisīju blogus, kurus neviens nelasīja, bet katru ierakstu sāku ar "sveiki, mani mīļie lasītāji!" un taisīju visādas aptaujas.
Vai kad bērnībā dārzā spēlējoties izlikos, ka esmu ziņu diktore un kaut ko skaidroju neredzamam skatītājam.
Līdzīgi laikam ir šeit.
Bet reizēm cilvēks grib parunāt ar anonīmu citu cilvēku.
Tviteris kļūst aizvien ne-anonīmāks. Man patīk tas, ka mēs esam tikai teksts. Tikai teksts.
Teksts, kas runā ar tekstu. Tajā ir liela brīvība. Atdalīšanās no ķermeņa kaut kādā ziņā.
Kad es runāju ar cilvēkiem dzīvē, bieži izjūtu spriedzi. Bieži gribu iet projām, bieži man nav ko teikt, bieži es mulstu.
Pandēmija to pasliktina - sociālas prasmes tomēr ir jāvingrina kā muskuļi. Jo retāk satieku cilvēkus, jo grūtāk man atkal paliek.
Gribu runāties. Man patiesībā ļoti vajag izrunāties. Bet es gribu izrunāties ar kādu, kurš nezin mani, un kuru nezinu es. tikai teksts. uzticams teksts. kuram es visu varētu pastāstīt. visu, kas man sāp. visas tās domas, no kurām es slēpjos, jo viņas šķiet netaisnas, vai nepieklājīgas, vai nepateicīgas, tādas, kuras "nedrīkst domāt". Kuras man ir kauns domāt. Bet viņas ienāk prātā. Un mazliet tur pasēž. Un es nezinu ar ko lai par to parunā. Man ir tuvas draudzenes, bet bieži vien viņām ir pārāk noteikti viedokļi par lietām. Man vajag ļoti mierīgu ausi. Tādu, kas uzklausa un saprot. Es gribētu parunāt ar sevi, varbūt. Man šķiet, ka es uzklausu un saprotu. Tāpēc es cilvēkiem patīku. Jo es viņus uzklausu. Un saprotu. Varbūt ne pa-visam, bet ne-dža-džo-ju. Viņu nepieklājīgās domas. Viņu nepateicīgās domas. Jo sevišķi tad, kad viņi zin, ka tās ir nepieklājīģas domas un par tām kaunas. To es saprotu. Sliktāk laikam ir tad, kad tu domā nepieklājīgas domas, bet pat neapzinies, ka nav labi tā domāt. Bet arī to es varu saprast. Es esmu diezgan atvērta pasaulei.

Es aizvien mācos runāt. Reizēm es nezinu, kā. Vai man tagad ir jādalās savā pieredzē? Jāizsaka līdzjūtība? Jādod padoms? Man nepadodas padomi. Es nezinu, ko darīt, kad kādam ir ļoti slikti, ja neskaita būšanu blakus. Es nevaru pateikt iedvesmojošus vārdus, "pareizos vārdus". es pārāk ļoti jūtu, kā sāp, lai palīdzētu tikt no tā laukā. es pati tur iebrienu iekšā.

kas ar mani parunās?

bet ir arī kaut kas labs. mēs ar baronu ierakstīsim dzeju. es to ļoti gaidu. mums abiem ir ļoti labas lasāmās balsis.

Link | Leave a comment {4} | Add to Memories


lēnām uz pavasari

Jan. 29th, 2021 | 07:31 am

Es gribēju ziemas miegu un es dabūju ziemas miegu. Daudz runāju par to, ka ziemā taču ir jāguļ. Un tā nu jau kuro nedēļu es dzīvoju miegā. Brīžam esmu nomodā - tad atkal aizmiegu. Izvelkamo dīvānu vairs nesaklāju. To varētu saukt par depresiju. Bet man tiešām šķiet, ka šoreiz tas ir vien ziemas miegs. Milzu atpūta. Gaidu pavasari, kā maza sēkliņa zem siltām segām. Dzeru ūdeni, neēdu neko smagu. Dzeru ūdeni un guļu. Pamostos, jo vajag pačurāt. Edgars raksta esejas. Viņam ir sesija. Cita realitāte. Man ir akadēmiskais pārtraukums, ko man labvēlīgi piešķīra psihiatrs. Bet man ir ko darīt. 
 Šodien ir jāiesniedz projekti Valsts Kultūras Kapitāla Fondam. Un šoreiz man jācer divtik. 
Suursnai šī būs jau trešā reize. Pirmā ar šo izdevēju. Ilustrācijas ir tik skaistas, pieteikums tik izstrādāts, mūsu cv tik smuki. Es nezinu, ko vēl tur darīt. Un barons saka, ka es esmu laba dzejniece. Tāpēc es nedrīkstu sākt domāt, ka man nepiešķir finansējumu, jo mana dzeja ir tik ārprātīgi drausmīga. 
 Tvērumam šī būs pirmā reize. Pirmais tvērums iznāks jau pēc mēneša. Visu nakti dalīju lomas, veidoju shēmas, ciklus, rakstīju recenzijas, rakstīju cilvēkiem, kuriem varētu interesēt. Laboju projekta pieteikumus. Man ļoti patika. Man patīk šī projektu vadība.
 Šī ņemšanās un shēmošana. Varbūt tam es esmu radīta. Gēns. No mātes - meitai. Viņa arī ir projektu vadītāja. Tas gan tāds izplūdis jēdziens. Katrā jomā apzīmē ko citu. Mani jau interesē tikai vārdi. Burti. Literatūra. No naudas es nekā nesaprotu. Vai no investīcijām.



Link | Leave a comment {2} | Add to Memories


26.01.2021.

Jan. 26th, 2021 | 03:53 am
music: patti smith - because the night

03:54

Daru tieši to, ko domāju, ka darīšu savos agrīnajos divdesmit. Sēžu istabiņā viegli bēšām, bet varbūt dzeltenīgām sienām, uz kurām uzrullēti neskaidri, laikam jau ziedu, raksti. Mans draugs cītīgi raksta esejas sesijai (šonakt esot jāuzraksta trīs). Es transkribēju kaut kādu ļoti nopietnu interviju un šausminos par to, cik netīra ir mūsu runājamā valoda. Katru reizi transkribējot atkal esmu par to pārsteigta no jauna. Ikdienā jau to tā nepamana.
Un pēc tam es rakstīšu recenziju. Bērnu grāmatai. Starpcitu, šī mēneša kontekstā bija divas manas recenzijas - manas pirmās. Ļoti ar sevi lepojos. Pamazītiņām.
It kā tik daudzas dienas šķiet, ka neko nedaru un tikai tērēju laiku esot, tomēr šad tad šādi tādi rezultāti parādās.
Man produktivitāte ir tāds kā uzplaiksnījums. Tad es nobliežu n-tos darbus pēc kārtas. un tad kādu laiku laiskojos. Tad apnīk, un es atkal kaut ko daru.
Esmu pieteikusies divos darbos. Vienā izturēju jau trešo kārtu. Par otru nezinu. Tad redzēs.

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Jan. 24th, 2021 | 07:48 pm

mierīgs akmens
mana galva
vienā vietā

mana āda izstiepjas
tai pielīp visi istabā esošie priekšmeti
sienas griesti paklāji
galds pie kura tu sēdi

nav smagi
ir viss savās vietās
sev blakus

manas acis elpo
kā mazi glumi ūdensaugi
lipīgiem plakstiem

istaba manī ienāk
ar ieelpu
piepilda manas plaušas
ar plauktiem krūzītēm atslēgām

nav grūti
ir viss savās vietās
sev blakus

mierīgs akmens
mana galva
vienā vietā
savā

Link | Leave a comment | Add to Memories


skumji pa īstam

Jan. 24th, 2021 | 10:02 am

balti līķauti nosedz visas tās mājas
kurās reiz tik bieži gāju
tagad no manis tur tikai
pēdas

un arī tās
drīz aizaugs ciet

manas pēdas
iemin jaunas dobes ielās
ielas mani atpazīst un padevīgi lokās

šoreiz tik uz citu pusi
tagad man ir citas mājas

jāj un jāj un neapstājas
pilsētā šai nav tai mājas…

pāri ceļtekām un vārtrūmēm
kā balta migla maigi tīkli
sasalis ir sastingušais siltums
tas tik ātri nepāriet
kā aukstums

kā bēru gājiens šodien mani ceļi
lai kur es ietu skumji logos
notrīc debesis

manas pēdas
iemin jaunas dobes ielās
arī tās
drīz aizaugs ciet

Link | Leave a comment | Add to Memories


24. 01. 2021.

Jan. 24th, 2021 | 09:17 am

Ir tādi rīti, kurus tu nenoguli. Tikai nevienam nesaki, ka negulēji arī pa nakti. Citādi viņi tevi žēlos. Vai saprotoši pasmaidīs. Bet es gribu atsvabināties no šī negulētas-nakts-konteksta, kas man velkas pakaļ pieķēries kā dadzis. Es gribu būt šeit - no rīta. No nekurienes nācis. Uz nekurieni neejošs. Tikai te. Un lēnām aust gaisma.
Ik pa laikam pārlaižu acis pār istabu. Tur tu sēdi - pie galda otrā istabas galā. Un klabini taustiņus. Tu raksti eseju par Vitgenšteina Loģisko traktātu. Un tas, cik ilgi tu to dari, nav svarīgi, jo nekāda PIRMS nav. Es no tā atsakos. Es to novelku kā vecas drēbes. Un tu tās vairs neredzi man mugurā.
Mums kaut kas šodien ir sarunāts. Arī tad tas notiks - tāpat vien. Bez gaidīšanas. Tas ne no kā neizrietēs. Tas tikai notiks.
Un kaut kad drīz mēs iesim uz parku. Tāpēc, ka mēs iesim uz parku. Tur nav nekāda naratīva. Tikai gājiens uz parku. Tiešs un veldzējošs. Un uz ielas būs šļura. Un nav svarīgi, kāpēc - šļura. Bet tagad tā ir. Un mēs tai bridīsim pāri. Un mēs nerunāsim par to, no kurienes viņa tapa un kas viņa bija pirms tam.
Es klabinu taustiņus. Un tas ir viss, ko es daru. Es klabinu taustiņus un tu arī. Un ir rīts. Ir rīts. Un mēs abi tajā esam.

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Jan. 22nd, 2021 | 08:06 pm

VAARDS KURAA NOSAUC KAADU CITU

Lai arii tu esi pagalam noteikts
un ierobezhots savaa iekshbuutiibaa
ir problemaatiska tava ietvershana
vienaa vaardaa

es varu tev kaa muuri apkaart buuveet
vaardu sienu
un nosaukt visas taas lietas
kuras es varu pieliidzinaat
citaam

kaa lai es nosaucu tevi
ja tu tik strauji kusties
kaa uudens tu atnjem man formu
un ienjem saveejo statiski triicoshs
kaa radiovilnis

kaa lai es tevi iespiezhu vienaa burtaa
un padaru galiigu
taadu ko nemuuzham
vairs neaizskars paarmainjas
taadu kas paliks
taadu kas ir
un kas ir arii tad
kad buus veelaak
un arii peec tam

tu staavi man pretii
un tev ir tik siltas
acis
un es esmu maza
maza meitene un es
tikai gribu visas lietas nosaukt
vaardaa

Link | Leave a comment | Add to Memories


Nakts tik balta ka bail

Jan. 22nd, 2021 | 07:52 pm

plaukstu līnijas satumst
kā kalstošas upes atklājot
baltu un kailu
laika ieskrāpētu
dzīslu

tā ir vienīgā taka
pa kuru brienot manas pēdas
paliek tīrākas ar katru soli

ceļš pazīstamāks par pašas ādu
ceļš kas pats sev ir zīme un gals

es lienu kā balta čūska
es sekoju siltuma viļņiem
tie ved mani tev pa pēdām

es atrodu tevi vienu
visas takas izbeidzas šeit
uz maza soliņa
no kura var redzēt
sirdspukstu ausmu

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Jan. 22nd, 2021 | 07:51 pm

http://www.punctummagazine.lv/2021/01/22/starptelpa/

Link | Leave a comment | Add to Memories