melnrxt

Oct. 27th, 2020 | 12:44 am

piespied soli pie soļa tā lai nepaliek neviena pati vismazākā šķirbiņa
tā lai es nevaru atsākt tecēt
tā lai man nav kur novērsties

zini
mani gauži nomoka sapņi kuros kāds atnāk
bet nepasaka kāpēc
varbūt tu zini
kāpēc

es sēžu uz novilktas stīgas
man apkārt viens vienīgs
zils tukšums
zeme ir tikpat tālu
kā debesis

es nezinu kad tā atsāka skanēt
bet nu jau ar joni
cauri minoru gammām man tuvojas kaut kas
tik liels
to nevar nosaukt
tam nevar piedēvēt itin neko

es šūpoju kājas pāri zemei pāri zemei
kaut kur tālu ir manas mājas
kaut kur tālu ir arī debesis

es nezinu kur tas sākās
es nezinu kā to sauc

Link | Leave a comment | Add to Memories


banal banal banal 2 x

Oct. 27th, 2020 | 12:27 am

es piekrītu tev ka vārdus var dalīt uz pusēm
es piekrītu tev kad tu gribi klusēt

silts ir labāks par karsti
ja esi jau apdedzinājies

Link | Leave a comment | Add to Memories


kartejais melnraxts

Oct. 27th, 2020 | 12:17 am

no viena kausa otrā pārleju slāpes
tagad pietiks mums visiem

ar badīgām acīm pieķerts
bet nesodīts kauciens

tavs sols ir iesēdēts silts

kad nepietiek dūšas
ir jāielej
vēl

es piemiedzu acis tagad
ir vienkārši jāmin
soli pa solim
līdz ausmas pusei

kad izbeidzas viss
ko var redzēt
saspļauj saujās
un velc

dzeltenu kamolu baltā
palagi zili palagi pelēki
palagi melni palagi balti

man nepietiek vārdu
ko domāt
un tāpēc es lieku
tev minēt

saki
kā tevi sauc
tie kuri
viņā pusē

nakts vidū iedegta gaisma
kā mirāža klusa kas pazūd
kad aizveras acis

kad nepietiek dūšas klusēt
ir jāielej
vēl mazdrusciņ

Link | Leave a comment | Add to Memories


vai tu esi klausījies Mobiju?

Oct. 26th, 2020 | 04:09 pm

"Vai tu esi klausījies Mobiju?"
"Mazliet. laikam. kaut ko."
"Es esmu. Vai es esmu tev stāstījusi, kad es pirmo reizi dzirdēju mobiju?"
"Mmmm....varbūt..? Atgādini, lūdzu"
"Labi, klausies. Tas viss sākās piektajā klasē. Nē - vasarā pirms piektās klases. Vasarā starp ceturto, un piekto klasi. Man uz galvas parādījās sēnīte. Tā kā pušums."
"Kā ekzēma?"
"Nē, tā nebija ekzēma. Es taču zinu. Bet to sēnīti atrada mana oma - viņai patika man pīt bizes. Man šķiet, ka pinot bizes viņa atkal jutās kā maza meitene, kura pin lellēm matus. Viņai patika eksperimentēt - viņa ļoti gribēja man uzpīt tādu bizi, kā tai Baltkrievu beibei, laikam. Atceries? Es neatceros, kā viņu sauc. Bet viņai bija bize ap galvu. Atceries?"
"Nē...laikam ne"
"Nu, nav būtiski. Oma man pina bizi, un atrada jocīgu pušumu. Tā nu mēs devāmies uz slimnīcu, uz bērnu slimnīcu, apskatīties, kas tur ir. Uz 13. nodaļu. Iedomājies? Tā lūk. Kad mēs tur ieradāmies, mums ar mammu likās, ka tā ir kaut kāda noliktava - tā māja izskatījās pēc prastas betona kastes. Tur bija briesmīgi. Tad man paņēma asinis. Apskatīja galvu. Un pateica, ka man būs tur jāpaliek divas nedēļas. Es parasti nekrītu histērijā publiskās vietās - bet toreiz gan. Es izskrēju laukā un muku prom. Tad mani noķēra mamma. Lai nu kā, man atļāva palikt slimnīcā sākot no nākamās nakts. Lai es varētu savākt mantas. Mamma man nopirka grāmatas. Kādas desmit. Tad es lasīju daudz grāmatas, ļoti daudz. Bet zini, kāpēc man bija bail? Man ir ļoti bail no slimnīcām. Es domāju, ka tas ir saistīts ar bailēm no nehumānā. No aukstuma. Mani laikam traumēja manas mātes stāsti par dzemdībām, kurās viņu nolamāja māsiņas un zobārstu apmeklējumiem astoņdesmitajos, kur zobārstes, lai nenokavētu autobusu, nolēma mammai raut laukā zobu bez anestēzijas. Man riebjas slimnīcas. Mana mūža lielākās bailes ir nomirt slimnīcā. Viens līķis - viens cipars - vai ne."
Edgars, kura mamma ir daktere, piebilst, ka ārsti, protams, nevar just līdzi katram, jo tad viņi sajuktu prātā - bet tāpat ik pa laikam kāds salūzt. Tas gan nemazina manas bailes - manu šķebinājumu - pret slimnīcām.
"Lai nu kā. Man bija jāpaliek slimnīcā. Un tur bija pretīgs ēdiens. Es atteicos viņu ēst. Tā kā mēs bijām 13. nodaļa, mēs visu dabūjām aukstu. Es atteicos. Tā nu man katru dienu ģimene veda ēdienu - kaut ko no lido, kaut ko no mājām, no ķīniešiem. Un vienu dienu krusttēvs man atveda mazu, baltu mp3. Viņš tur bija salādējis savas dziesmas - Kādus trīs Prāta Vētras albumus, Noru Džounsu un Mobiju. Tad es arī pirmo reizi dzirdēju Mobiju."

Link | Leave a comment {3} | Add to Memories


hek

Oct. 26th, 2020 | 03:45 pm

Vakar naktī sēdējām zem ruda koka pie salu tilta un klausījāmies Danielu Džonstonu, kad man piezvanīja tēvs tikai lai pateiktu, ka viņam tagad esot jauna iesauka: "Barfalomeo Česnijs".

Link | Leave a comment | Add to Memories


fragments no vēstules rīga->rijeka

Oct. 15th, 2020 | 03:18 pm

Ko vēl es vēlos piebilst - man nudien patīk rakstīt šīs vēstules. Es noteikti teksta formā daudz labāk izjūtu savu identitāti - vai savu aktualizēšanos - grūti pateikt, kā to nosaukt. Es noteikti nekad neesmu jutusies pārlieku ķermeniska, drīzāk pretēji - atsaistīta no ķermeņa. Burti un Teikumi noteikti man ir daudz tuvāka forma, ko ieņemt un piepildīt.

Link | Leave a comment | Add to Memories


Apsveikums Heidegeram 131

Oct. 15th, 2020 | 03:15 pm

Kad man piezvanīja Jēkabs un vaicāja, vai es nevarētu pateikt pāris vārdus Heidegera dzimšanas dienas pasākumā, es nobijos. Es nobijos un teicu - Jēkab, es tiešām nejūtos pietiekami Kompetenta, lai varētu kaut ko teikt par Heidegeru – un viņš man atbildēja – visi, kuriem es līdz šim esmu zvanījis ar šo piedāvājumu, man ir atbildējuši tieši ar to pašu – un tas mani nomierināja.
Jo tā nav mana pazemība, kas man liktu sacīt, ka es nejūtos kompetenta, bet gan godīgums – es nepazīstu Heidegeru. Es neko daudz par viņu nevaru pateikt. Es neesmu izlasījusi viņa grāmatas.
Bet!
Tas, par ko es jūtos kompetenta runāt, ir mana pieredze saistībā ar Heidegeru kā konceptu, kā sarunas objektu, kā mītisku tēlu.
Kas ir Heidegers cilvēkam, kurš īsti nekad nav lasījis Heidegeru? Ko es zinu par Heidegeru?
Ir vairāki lieli vārdi, kurus bieži mīl pieminēt vecāko kursu studenti, kad tu tikko esi uzsācis savas studijas šajā fakultātē. Hēgelis – grūts un garlaicīgs. Deridā – neko nevar saprast. Heidegers – Kaut Kas Kam Nevar Piekļūt.
Tas pakāpiens, uz kura manā prātā sēž Heidegers ir tik augstu, ka man ir pat bail uz to lūkoties, bīstoties, ka nolauzīšu sev kaklu. Un tomēr pret to tik ļoti gribas tiekties, it kā tajā būtu ietverts arī kaut kāds solījums. Jo viņš taču – kā stāsta - raksta par to, kas man vienmēr ir rūpējis un vienmēr šķitis ir nesaprotams – par to pašu esošo, kurā mēs šobrīd stāvam, un kurš ir vienlaicīgi tik acīmredzami aptverams un tik mulsinoši gaistošs un pagājis un nenoticams. Un kaut kādā ziņā es gaidu šo savu satikšanos ar Heidegeru tā, it kā es gaidītu satikšanos ar sen neredzētu draugu – bet vēl nav pienācis īstais brīdis. Mūs šķir valoda – valoda, kurā es kliboju, un kura pagaidām tekstā ietverto domu nevis izceļ un izskaidro, bet ietin miglā. Man vēl ir tur jānokļūst – bet es zinu, ka tas brīdis tuvojas.
Man šķiet, man vismaz gribētos domāt, ka visus jau agri bērnībā kādā brīdī – kad valoda jau apgūta tiktāl, lai varētu ar to formulēt domas – ir pārņēmis šis kaut kādā ziņā ārprātīgi banālais jautājums – kāpēc es esmu? es – šeit. tas – šeit. kas tas ir. kas tasir. kas ir šī būšana, no kuras nevar izlekt, kuru nevar apstādināt, kura turpina notikt. kas ir šī cilvēkesība? Kā lai par to vispār domā?
Un vienreiz parādījies, šis jautājums nepazūd. Apziņa par savu mulsinošo, neizskaidrojamo, bet tomēr it kā neapstrīdamo esamību nepazūd. Ik pa laikam tā kaut kur aizklīst – to aizsedz ikdienas darbi un čalas, bet laiku pa laikam tu attopies, ka tu aizvien te esi. Tas aizvien notiek. Nekas nav beidzies – nekas nav pārgājis.
Es neesmu lasījusi Heidegeru. Tikai mazliet – vasarsvētkos, kaut kur dziļi laukos, meža malā, uz sedziņas zālienā, kaut ko par dzejniekiem, jo tā vajadzēja, jo tas bija tik skaisti – spēlēt šo spēli par vasarsvētkiem un sēdēšanu uz sedziņas zālienā un Heidegera lasīšanu – un varbūt ar to pietiek. pagaidām. līdz mēs varēsim satikties nopietni – aci pret aci – un es nebīšos nesaprast, ko viņš man saka.
To es arī novēlu jums - nebaidīties. Jo tas laiks pienāks. Vai varbūt - tam pienāksiet jūs.
Priekā!
(tagad visi paceļ savas lāčplēša alus bundžiņas un aplaudē)

Link | Leave a comment {1} | Add to Memories


ak naave naac

Oct. 8th, 2020 | 02:06 am

nē. tas nevar būt. tas nevar. būt. tas. būt. nevar. būt nevar. tas. kas. būt. kas būdams. nevar. tapt. būt. nevar. būt. tas nevar. ne. nē.
001001001001001001
edgars lasa hjūmu. es nelasu hjūmu. es rakstu tviterī. edgars lasa hjūmu. es esmu te. es esmu teksts, kas top pierakstīts. teksts, kas ir pierādījums tam, ka reiz es te tapu. teksts. es - teksts. te tapu. laiks ir iezīmogots. šī ir daļa no mana izstieptā virtuālā naratīva.
pateikts vārds izgaist. uzrakstīts paliek. tu redzi mani kā visus manus rakstītos vārdus vienuviet. vienā laikā. vienā telpā. es esmu visi mani uzrakstītie vārdi. es esmu naratīvs. es esmu teksts. es esmu miris. es nezinu,kas tas ir. es nezinu. e s
es atsaistos no realitātes katru dienu. neviena diena nav pa īstam. nekas nav pa īstam. spriedze ir maldi. es gribu atlaisties. es gribu palaist vaļā. es gribu iet prom. es gribu. nebūt nogurusi. es gribu. gulēt. es gribu darīt to, kas jādara. es nevaru beigt sev melot.
es turpinu. melot. es turpinu. kaut ko darīt. kam no tā ir nozīme. es jūtos tukša. es jūtos tukša. es jūtos pilna ar tukšumu. visas lietas, kas man ir jādara tikai aizpilda laiku. es gribu aiziet.

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Sep. 29th, 2020 | 05:59 am

tavs džemperis mani padara skumju
tavs džemperis mani padara skumju
es atkārtoju atkal un atkal
tavs džemperis mani padara skumju

Link | Leave a comment | Add to Memories


23:23

Sep. 27th, 2020 | 11:47 pm

tu pievienojies man uz vienu soli
kuru speram it kā drosmīgi
it kā no bailēm
kā tumsā brienot cauri mežam

mūs vieno iela
ass nogrieznis
kvartālam apkārt lienoša
bezgalīga čūska

ir tik skaista nakts
maldugunis iezīmē ceļu
pa lēzenu nogāzi ripinas
vēja slotas un pudeļu korķi

tu aizdedzini savu seju
paņem manu roku

redzi te
mani pirmo reizi aizķēra
malduguns liesma

un piespied to pie savas pieres

publiskas dekapitācijas vairs nav modē
bet te nu mēs stāvam
aiz muguras melnas cementa krustceles
un tu svilini manu roku
ar grēku kas nekad nevienam nav piederējis
tikai iezīmējis ar kaunu

tu izkūsti un kļūsti par soli
kuru speru it kā drosmīgi
it kā no bailēm
kā tumsā brienot cauri mežam

ir tik skaista nakts
dziest maldugunis
un kaut arī esmu kļuvusi akla
es zinu
čūska ir rijusi savu asti

Link | Leave a comment | Add to Memories


mūžīga izplešanās; mūžīga tuvošanās

Sep. 27th, 2020 | 11:45 pm

logos dziest gaismas
uz mirkli viss sastingst
tu zini
ka kāds dodas miegā
ka kāds kādam pietuvojas
ka kāds attopas palicis viens

tas par ko nevar runāt
turpina pulsēt un augt
arvien tālāk un tālāk
viens no otra
telpa un laiks
klusums un balss

tumsa ir rijīga
tā pielavās no mugurpuses
un aizklāj tavas acis
kā draugs kā mīļotais kā ienaidnieks
kā tas ko nevar atgrūst
kā tas ko nevar iegūt
ne līdz galam

logos dziest gaismas
cilvēki elpo no mutes mutē
atdodot to par ko nevar runāt
atdodot to par ko nevar klusēt

par tavu balsi es atdotu visu
ko neesmu vēl paspējis pateikt

Link | Leave a comment | Add to Memories


ofisa ballītes

Sep. 21st, 2020 | 12:52 pm
music: Patti Smith - Dancing Barefoot

ārkārtīgi neveikli. visi stāvam katrs pie savas sienas, vienā rokā turēdami glāzīti ar gruzīnu sarkanvīnu, otrā - papīra šķīvīti ar picas šķēli. ik pēc brīža kāds, kurš ir apēdis savu picas šķēli, platiem soļiem šķērso telpu, lai tiktu pie galda tās vidū, un uzliktu uz šķīvīša jaunu picas šķēli, tad atgriežas atpakaļ ierindā. kāds kaut ko ieminas par to, ka "saulīti šodien laikam nesagaidīsim", kāds pajoko, ka "mēs gan šeit neieturam divu metru distanci". cenšos neiztukšot savu vīna glāzi pārlieku ātri, jo zinu, ka tieku novērtēta - kā jaunākais darbinieks (gan stāža, gan vecuma ziņā). pēkšņi ļoti izjūtu, cik pliki ir mani stilbi, un cik ļoti nesaderīgs mans džemperis ar manu plāno, īso kleitiņu, ko vilku sava krusttēva kāzās. nesaprotu, vai jūtos sešpadsmitgadīga vai divdesmitgadīga. lai iztukšotu pēdējos malkus no vīna glāzes, nākas atliekt galvu uz atpakaļu, atsedzot savu kaklu visu skatieniem - visievainojamāko no ķermeņa daļām. vienlaicīgi atceros divas lietas - ka nu jau sesto dienu dzeru nervu zāles, kuras varbūt nevajadzētu jaukt ar alkoholu; un ka manu kaklu aizvien rotā maigi zili ziedi no mūsu pēdējā atā.
manas kolēģes un es sinhroni salokam papīra šķīvīšus un pametam telpas.
es esmu gatava turpināties.

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Sep. 16th, 2020 | 01:13 pm

es jūtos briesmīgi. es jūtos tik briesmīgi, ka knapi varu paiet. es beidzot esmu spiesta konfrontēties ar tukšumu, ar vientulību, ar sevi, ar laiku. es jūtos kā tas džeks, kuram bija jānotur visa zemeslode. es jūtos kā sīzifs. katru brīdi šķiet, ka tūlīt, tūlīt es vairs neizturēšu, kaut kas notiks un es vienkārši uz līdzenas vietas nomiršu, bet tas nekad nenotiek. es turpinu vilkt laiku, un tā vilkšana ir tik burtiska, cik vien burtiska var būt metafora - es viņu velku kā gumiju, un zinu, ka vienā brīdī taču gumija plīst vai atdalās un tad seko sitiens, un no sitiena var nomirt. un to visu pavada gumijas mūžīgā trīsēšana, mūžīga spriedze, kura nevienā mirklī nerod sev piepildījumu.
ir tik briesmīgi. ir tik šausmīgi. es nezinu, ko darīt.

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Sep. 14th, 2020 | 02:20 pm

kāda smaga un kaistoša čūla mezglā sasietas iekšas saspiež
un neatlaižas par spīti tam
ka tu viņu glaudi un aplej ar ūdeni sāļu
un lolo kā azotē odzi

kāds aizvainots uztūcis audzējs

kāds nejauši norīts un aizdedzies viltus dzintars

kāds ļauns gars bez miesas zem ādas

kāda svilstoša sūrstoša nesamanība

kad izdils kā sausas siekstas tavas kājas
kad kritīs tava mute tavas acis tavas ausis
nemaz nebūs jāpieliecas
lai satvertu galvu rokās

jo smagums kas nes sevī debesis
tevi pie zemes
būs nospiedis pats

Link | Leave a comment | Add to Memories


tā runāja cilvēki

Sep. 6th, 2020 | 08:54 pm

- emīlā mamma stāstīja, ka viņa audzinātāja esot uz viņu nāvīgi apvainojusies, jo viņš neaizgāja studēt uz aktieriem. viņš esot bijis ļoti labs aktieris.
- nu, tam es varu noticēt. bet padomā, kāds viņš varētu būt aktieris pēc tam, kad būs ieguvis filozofa izglītību!
- jā...
- agrāk taču aktieri skaitījās kā daļa inteliģences...kā dzejnieki un filozofi...tagad es palasu intervijas ar viņiem žurnālā, un viņi liekas tik stulbi.
- jā, viņiem laikam trūkst satura, ir tikai tēlotājmāksla
- es zinu divus cilvēkus, kuri iet aktierskolā. vienam no viņiem ir pārāk liela pašapziņa. viņš vēl neko nav paveicis - un sauc sevi par aktieri. Narkevičs arī kaut kad stāstīja, par filozofiem runājot, ka tu nevari sevi saukt par filozofu, kamēr tikai studē filozofiju. tu vari saukt sevi par filozofu, kad nomirsti...jo tad tev apstājas visa domāšana...vai kaut kā tā. Vai arī tad, ja tevi par tādu atzīst. Zandere sevi var saukt par dzejnieci, jo viņa kā tāda ir atzīta.
- jā, tur nepieciešama tā iecelšana. mani vienmēr mazliet šķebina, kad sevi sauc par dzejniekiem cilvēki, kas tikko ir sākuši rakstīt. es nevaru iedomāties, ka es jebkad sevi nosauktu šajā vārdā.
- nu lūk...bet otra meitene....viņa nopirka visu vidusskolu
- visu vidusskolu?
- jā, visas ieskaites, kontroldarbus...
- ā, man šķita, ka vidusskolas ēku
- nu, gan jau to arī viņa būtu varējusi atļauties. viņas ģimenei ir daudz naudas. vispār viņai bija diezgan traka dzīve - viņas vecāki bija šķīrušies, bet mamma kopā ar sugardaddy. Viņa bija viņa mīļākā - reizēm viņš atbrauca ciemos pie viņas uz jūrmalu, un tad viņi šņauca kokaīnu. jā. viņas mammas istabā bija striptīza stienis.
- labs
- jā, bet nu, tā meitene ir ļoti smuka, nu, simpātiska. es nezinu, kā viņa tēlo, bet domāju, ka uz viņu vienkārši ir patīkami skatīties.

Link | Leave a comment | Add to Memories


bārda

Sep. 1st, 2020 | 12:12 pm

Pie sienas virs manas galvas grasās likt ierāmētu Vardes bārdu. Lai es vienmēr varētu būt zem bārdas. Es neesmu nekad satikusi pašu bārdas īpašnieku, bet bārdu gan. Vai mēs tagad esam pazīstami?

Link | Leave a comment | Add to Memories


kolekcijas.

Sep. 1st, 2020 | 11:59 am

Trešdiena. Mūsu kabinetā ienāk Priekšnieks, rokā turēdams jauno bērnu grāmatu par surikātiem.
"Nu, ko tu vari pateikt Surikātu ekspertam?" viņš man vaicā. Es uz viņu paskatos ar jautājuma zīmi. "Nāc līdzi!" viņš pamāj ar plaukstu. Es pieceļos no galda un sekoju. Mēs izejam cauri konferenču zālei un ieejam kabinetā, kur sēž arī Priekšniece. "Skaties!" viņš norāda uz skapi aiz sava galda. Es skatos.
Viss skapis ir noklāts surikātu figūriņās.
"Tās mīkstās mantiņas - tās mēs atrodam lietotu preču veikalos. Un šī vīna pudele - " viņš saka, norādīdams uz vīna pudeli ar nosaukumu "Meerkat", "ar šo viss sākās. Viņa ir no 2006 gada. Man cilvēki vaicāja, kāpēc X krāj kaķus, bet es neko nekolekcionēju. Tu taču zini par X kaķiem?" viņš, piepeši uztraucies, vaicā, jo manā sejā laikam atkal parādījusies jautājuma zīme. "!!!"
Nu vadību savās rokās pārņem Priekšniece. Viņa pieceļas no galda, un saka "Nāc līdzi!". Un pamāj ar plaukstu. Es sekoju. Mēs izejam laukā no kabineta un dodamies atpakaļ uz konferenču zāli. Viņa ieslēdz sienas gaismu, un tā izgaismo lielus, garus stikla skapjus, kuri stiepjas gar vienu no telpas sienām, un kurus man kaut kā bija izdevies nepamanīt par spīti tam, ka dodos tiem garām katru reizi, kad vēlos uztaisīt kafiju - tātad, vismaz trīs reizes dienā.
"Es cenšos te uzturēt kārtību, bet viņu ir daudz - un laika jau nav" viņa saka, "Re - šie ir no Ķīnas. Bet šie - " viņa norāda uz baltiem porcelāna kaķiem kurus rotā zili raksti, "šie, protams, ir no Holandes."
Kaķu figūriņas viņa krāj jau 40 gadu. Viņu ir neskaitāmi daudz - no stikla, no koka, no māla. No Indijas, no Vācijas, tepat - no Latvijas. Šķīvji, figūriņas, ir arī plaukts "praktiskiem kaķiem" - smalki izstrādāti kaķi ar adatu spilventiņu mugurā, mazi galda piederumi (laikam) kuriem tureklītis ir rūpīgi, no kāda cieta materiāla izgrebts kaķis. Arī pie sienas ir kaķi - divi Cara laika izšuvumi ar kaķiem, no kuriem viens spēlē - varbūt balalaiku. Nezinu. Es stāvu un brīnos.
Domāju par to, vai darbavietā mītošais kaķis Leons arī ir daļa no kolekcijas, vai ne.
Kad pēc darba aizbraucu uz Pašpārvaldi, un stāstu par kaķiem, neviens man netic. Nu, tic, bet nevienam tas nešķiet pa īstam. Arī man ne.

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Aug. 6th, 2020 | 10:24 pm

vientuliiba man vienmeer velkas pakalj kaa gara, gara zivs aste. vientuliiba kaa baismas - ljoti kirkegoriskas baismas - saapiigas un bezgaliigas skumjas - kuras var atvairiit tikai skrienot un esot kopaa ar skreejienu tik ljoti ka izshkjiisti un sakusti ar to kaa vasks kopaa. bet laix ir laix un tas turpina teceet. un pakalj man vienmeer dzenas liela skumja baisma zivs. taapeec es skrienu. jo neparedzamaaks celjsh, jo gruutaak vinjai tevi nokjert. prieks paliidz; muziceet ar draugiem; celjsh; spontaans prieks; sirsniiba un siltums paliidz. tas nav gljeevi - negribeet ljaut sevi apriit. es esmu peldeetaajs. es negribu sliikt. bet agrak vai veelaak taas priekshaa buus jaanokriit.

Link | Leave a comment | Add to Memories


kas man patika, kad man bija septinpadsmit gadi

Jul. 28th, 2020 | 10:45 am

''man patīk silta kafija ar pienu, man patīk iemērkt pirkstus un pārbaudīt vai tai ir tā pareizā temperatūra, ne par karstu, ne par vēsu
man patīk vilkt apļus
cukura kaudzēs, smiltīs, dubļos, gaisā, uz ādas, melnzemē, ūdenī, apļot galvaskausus
man patīk, ai, man patīk kad spēlējas ar maniem matiem, man patīk kad par mani gādā, apliek segu ap pleciem vai padod to sviesta trauciņu otrpus galdam vai prātīgi norāda ka vajadzētu iet gulēt pat ja es nekad neklausos
man patīk kad jūt
nu, kad es ņemos, un kad esmu pavisam nopietna, lai gan es pati nemāku pateikt, esot iekšpus tu redzi tikai vienpus, vai ne
man patīk tās mazās gaišās apgaismībiņas kas apstaro kaut pērkot greipfrūtu stāvot lielveikalā pie kases vai pieliecoties sasienot kurpju šņores ielas malā
man patīk kā atspīd spuldze un apvijas apkārt burciņai un
kā mitrumā ielikta salvete strauji uzsūc visu sevī un paliek bezkrāsaina un izplūst
man patīk tās mazās saprašanās ar cilvēkiem un tās kopības sajūtas, es nezinu, kopīgas bēdas, kaut tas būtu karstums dziesmu svētkos vai ūdenspudele agri no rīta vai saprotoši mēma cigaretes pasniegšana pēc neizprotama klases darba
man patīk kad strādā abas austiņas ak jā
man patīk kā smaržo rīti un kā cilvēki pusakli iet un uzduras viens otram virsū gluži kā katrs savā mazā galaktikā
man patīk vērot kur cilvēki skatās
vispār vērot
vērot ir jauki
vai dzirdēt mazus fragmentus no garāmejošu cilvēku sarunām
iekāpt ar basām kājām ezeriņā un ļaut lai kurkuļi maigi kutina ādu
piebāzt pilnu muti ar zaķkāpostiem vai ļauj jāņogai izkust uz mēles
stāvēt zem rasinātāja dubļu kaudzē karstās vasaras dienās
un ēst saulē sakarsušas zemenes
tās kas saaugušas kopā
klausīties kā ķirmji grauž dēļus
vai kā skudras staipa akmeņus un skujas
iemērkt rokas mazās straumēs un just kā ūdens ņirb ap pirkstiem
kūkot līdzi deguzei
auksts alus pēc trīs stundām depo nuja
vai silts viskijs pēc divu stundu salšanas plānās ādas jakās cēsu centrā bez tualetes un bez siltas tējas
salda tēja
zemes smarža
ceļš, ai jā
sēdēt mašīnai pašā priekšā pie atvērta loga un redzēt kā koki skrien garām
gulēt teltīs un šūpoties laivās
sprakšķināt akmeņus oglēs un palikt pa nakti mežmalēs
stopēt līdz puspilsētai unun
saulgriežos dziedāt tik skaļi un vīt ozolu vijas un mest labus vārdus ugunī
sēdēt pļavā vai kāpās ar cepumiem un ģitāru un liepājas vēju
jā jā''

Link | Leave a comment | Add to Memories


asinis

Jul. 25th, 2020 | 04:06 am

Ir pagājuši aptuveni četrpadsmit gadi, kopš mans tēvs pakārās. viņš nebija mans bioloģiskais tētis - bet es viņu par tādu uzskatīju. viņš pavadīja ar mani manus pirmos sešus dzīves gadus. es nemaz nezināju, ka man ir vēl kāds - cits - ar asinīm piesaistīts tēvs - turklāt ar tādām asinīm, kuras nerecē, kā nākas, un kuras padarīs mani baiļpilnu jebkad dzemdēt dēlu, lai arī viņa asinis nebūtu ūdeņainas un šķidras. Ir pagājuši gandrīz četrpadsmit gadi, un es aizvien tam nespēju noticēt. Es aizvien neesmu sērojusi. Es aizvien nespēju raudāt. Tas aizvien nav noticis. Tas aizvien šķiet tikai kā stāsts - es nebiju viņa bērēs, es neredzēju viņu - mirušu. Es saņēmu tikai divus stāstus - vienu man pastāstīja mamma, mūs abas ar māsu nosēdinādama uz dīvāna marijas ielā, uz dīvāna kuram bija pārklājs ar rozēm. Es neatceros, ko viņa sacīja, bet es atceros, kā nolēmu, ka neraudāšu. Ka nebūšu vāja - ka saglabāšu mieru. Ir jāsaglabā miers. Es piecēlos un aizgāju uz savu istabu. Man bija astoņi gadi. Mamma stāsta, ka pēc tam es nedēļu neesot ar nevienu runājusi. Es nezinu, vai tā ir taisnība. Es lasīju grāmatas. Tas nebija pa īstam. Es saglabāju mieru. Otru stāstu man pa tālruni pastāstīja viņa tēvs. Un arī tad, kaut kāda iemesla dēļ, es nospriedu, ka man jāizliekas, ka viss ir kārtībā.
KAS ir tava PROBLĒMA, bērns? Tavs TĒVS nupat ir PAKĀRIES, un tu nospried, ka tev ir "jāsaglabā miers" un "jāizliekas, ka viss ir kārtībā" un "nevajadzētu izrādīt liekas emocijas" (piemēram, sākt raudāt, vai izrādīt, ka tev ir kaut kādas jūtas vai ka tevi kaut kas šajā situācijā sāpina). Kas ir mana problēma. Tev ir astoņi gadi, bērns. Un tu jau esi sastindzis. Tev jau ir apaugusi čaula. Vai tu zini, cik grūti tev būs no viņas atkal tikt laukā? Vai tu zini, ka ir iedēstīta sēkla tavam mēmumam, kurš tev visu atlikušo dzīvi traucēs būt atklātam un tiešam, ko? Vai tu zini, ka tu vienmēr būsi kaut kur prom - kaut kur ieslēgta - kaut kur paslēpta - aiz stikla vai loga vai priekškara - ka tu vairs nekad nekam nespēsi pa īstam pieskarties, un pat tad, kad it kā spēsi, tu nespēsi par to parunāt? Vai tu zini, ka tu vienmēr un allaž turpināsi izlikties, ka "viss ir kārtībā"? Kas tev kaiš? Kāpēc tu neraudi? Kāpēc nekas nav pa īstam?

Link | Leave a comment {1} | Add to Memories