(no subject)

Feb. 15th, 2019 | 02:21 pm

šie cilvēki. kas ir tikpat, cik es, tikai vienā gabalā. vai, ja ne vienā - tad vismaz veselā. vismaz šķautnes ir apaļākas, vismaz stikls ir tīrāks un bez mazām, netīrām skrambām. vismaz tā izskatās. varbūt tāpēc, ka viņi iebrien starp mums, kad mēs ieaugam dūksnājā un vairs nespējam sarunāties. varbūt tāpēc, ka viņi ir gana tālu, lai viņiem nekad, nekas nozīmīgs nebūtu likts uz spēles. es zinu, ka viņi ir tikai šķietamība - tādi kā viņi var būt tikai uz mazu brīdi. jo ilgums un vieglums nevar pastāvēt blakus. un jo ilgāk viņi te būs, jo samirkušāki, jo smagāki viņu soļi, jo mēs savus dūksnājus neprotam iztīrīt paši. es gribu teikt - mūc! un neskaties pāri plecam. vai rauj mani līdzi. es esmu laiviņa ar tauvu un ķieģeļa enkuru piesietu sānā. tu esi liepziedu lapa, ūdensmērītājs, plastmasas krūzīte, kurai nekur nebūs jāatgriežas. un ja tu paliksi, tad paliks priecīgi, un tad vēl bēdīgāk pēctam. bet es vairāk neko nesacīšu - šī ir skatītāju telpa un laiks un es varu tikai raizēties, bet nedrīkstu no raizēm izvairīties, kamēr nepienāk gals un vakars.

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Jan. 13th, 2019 | 03:46 am

tie atbīda vārtus ar pirkstu vaļā,
pavelk rokturi rāvējslēdzi uz augšu,
un tagad viss tavs lepnums un kauns
ir kā uz delnas, mēs visi to redzam,
nu vaļa mums skatīties, spriest, un noliegt
un viebties, un tev par to nav it ne daļas
un tu vairs nevari projām aizmukt

un ne jau tamdēļ ka turētu tevi
solījumi vai naudas sodi,
bet tamdēļ ka mēs esam akli un redzam
caur drēbēm un smakām
un mums ir vienalga
aiz kā tu slēpies
jo mēs tevi skatam pliku un aukstu
un tumšu un slapju
un aizbāžam pirkstus aiz tavām nierēm
un liekam tev niezēt un raudāt un ņirgt,
atiezt zobus un smīnēt, pret sevi pret doto,
vienalga,
jo tikai šņāciens šņāciens no tevis - ir aukstums
aiz loga un siltums - zeķē

bet tu - pa vidu
bez vārda bez vietas,
un nav vairs ko gaidīt
un nebija iepriekš
tev tikai tā likās ka reiz kaut kas pienāks

un nozīmes nebija sēdēt vai stāvēt
jo diena kā dzeloņdrāts griezās tev ribās
un tikšķēja asinis
kustējās nagi
tu aupaugi smiekliem
un paliki labāks,

tad nāca tie citi kas mācēja tērpties
un iztērpināja no tevis vārdus
par to kur tu dodies un skaista cik diena
vai māmiņa vesela? tā tik tev viena!


un nobālēji tu pelēks kā siena
un uzmeti ēnu un apriji sauli
un izdega caurums tev trīspirkstu zarnā
tu tomēr nespēji pasauli gremot

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Jan. 10th, 2019 | 02:36 am

man negribas domāt par tavu nepasakāmo kas palicis aiz durvīm
ne tagad, kad ielas ir tik apaļas un mīkstas
ne tagad, kad es eju
ar septiņjūdžu zābakiem pār avotu, pār barona un valdemāra ielai

par to, kas trīcot netiek pāri līnijām - es nedomāšu šovakar
un arī ne par to, kas kaistot sāp
un uzmet baltas putu vātis
es nedomāšu

man pilna kabata ar svecēm ir un vēju
un tirpstot tvīkst pēc pieskaršanās alkstošs pirksta gals
par pašā neaizsniedzamo, par sava svešo
tik jauki burbuļo man pavediens
un dziļi katla dzelmē tad es
nirstu

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Nov. 14th, 2018 | 11:51 pm

Pilsēta ir tukša tā traucas man garām
kā skaļi graboša klaberkaste
un tad
un tad
saceļas viesulī
kas aiznes ne tikai gružus un pelnus
bet arī vientulību
iztek no renstelēm silts piens
es esmu (te) barots
es esmu (te) dzimis
no asfalta izmītas manas pēdas
un domas arī kā ielas
kas apcērtas stūros
kā taisnleņķa čūskas
norij savu asti un smok

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Oct. 29th, 2018 | 02:49 pm

google: kā rakstīt scenāriju īsfilmai, kuru tu vēlāk ievietosi internetā zem atslēdziņas
google: kāpēc es nevaru aizmigt
google: vai es daru to, kas man būtu jādara
google: kāpēc es jūtos tik nelaimīga
google: kāpēc man visu laiku ir jābūt kustībā, lai nenomirtu

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Sep. 24th, 2018 | 08:47 pm

tu satiec savu galvu
pagriezienā starp apakšdelmu
un plaukstu

tu zini,
krustcelēs ja nonāc
tad visās reizē

piebirs acis ar miegu
tur tu stāvi, ceļa stabs
pāri savai ēnai
un savu paša seju
vairs nevari nolasīt

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Sep. 24th, 2018 | 08:44 pm

viņai patīk kad pasaka priekšā
viņai patīk kad pamana viņas vietā
viņai patīk kad pāriet
viņai patīk nepieskarties

nakts. klusums.
divi cilvēki gultā
viņa tur roku viņam matos
viņa tur roku viņam matos un mēģina pieskarties
viņā mēģina palikt uz vietas un nepāriet
viņa mēģina uznirt pāri savai ādai

kamēr viss visums spiežas viņai galvā
un atkal un atkal atbalsojoties skaita


tu peldi
tu peldi
tu peldi
tu peldi
tu peldi
tu esi plastmasas pudele un tu nekad nenogrimsi
tu peldi un nav krastu pret kuriem atsisties
tu peldi un nav krastu kuriem pāriet pāri
tu peldi
tu esi plastmasas pudele
un tu nekad, nekad nenogrimsi

Link | Leave a comment | Add to Memories


saspringums

Sep. 24th, 2018 | 08:42 pm

Pēdējā laikā man ir sajūta, ka visi no manis atvadās.
Divas dienas atpakaļ es pamodos un nezināju, ko darīt, un kad gatis man piedāvāja doties viņam līdzi, lai "blieztu un spēlētu sintiņus" ādmiņu ielā, es pirmo reizi atteicu, laikam jau nu beidzot iemācījusies saprast, ka rīti, kas sākas šādā omā, neuzlabosies, ja došos tikties ar cilvēkiem, kuri šo dienu ir sākuši atslābuši
Tad es aizbraucu uz Ikšķili.
Es gaidīju, kad atrisīs mezgls, kad palēnināsies sirdsdarbība, kad ienāks gaiss plaušās, kad atslābs muskuļi, bet tas nenotika, arī tad, kad jau sēdēju (silti) zem pleda + tēja un vakariņas + divi kaķi + draudzene + asaras kuras iztek no netradicionāliem un nepierastiem acs stūriem un liek tev domāt, ka varbūt esi vienkārši pārdzēries ūdeni un esi aizmirsis pačurāt + sapringumsxsaspringums + it kā jau mierīgi aiz loga brauc vilcieni un mežu var redzēt + ruds kaķis pagalmā + var pīpēt pie atvērta loga + ?
Tas nenotika un es panācu vienīgi to, ka nokļuvu tajā ārprāta OLā/orbā no kura pusapzināti biju centusies izvairīties?? Sēžot uz datorkrēsla galvu iespiedusi ceļos, stāvoklī, kurā nonākot sabiedriskā vietā tu zaudē visas saites ar kustīgiem un elpojošiem objektiem, bet varbūt tas būtu noticis tāpat vien, tāpat, kā notiek seismiskās vētras un tektoniskās sadursmes, šķietami bez iemesla un neparedzami, no neredzamām spraugām, varbūt kā lodveida zibens un tu vairs nedrīksti ne kustēties, ne elpot, kā klīniskā nāvē kur tu peldi pats sev pāri kā spoks un nespēj atgriezties, it kā būtu atslēgta zona un saplīsušas visas antenas
es viņai saku, zini, lielākoties cilvēki, kuri sarunājas, pat neatrodas vienā un tajā pašā METAFIZISKAJĀ telpā, ja saproti, ko gribu sacīt. Viņa saka "jā", bet kāpēc gan lai es ticētu? Viņi visi vienmēr saka "jā". Neviens negrib atzīt, ka nav sapratis, ka nesaprot, ko tu VISPĀR mēģini pateikt, ka vienīgais, kas ļauj viņam pareizajos mirkļos pamāt ar galvu, ir virspusējas LINGVISTISKĀS zināšanas kuras GADĪJUMA pēc jums abiem ir vienā un tajā pašā valodā jo GADĪJUMA pēc jūs esat piedzimuši vienā un tajā pašā reģionā, kultūrā, un jūsu loks GADĪJUMA pēc ir līdzīgs un līdz ar to jums uz brīdi šķiet, ka ne tikai INTERESES sakrīt, bet arī kaut kas, daudz dziļāks, lai arī, visticamāk, nāķsies vilties

Stress nemaz vairs nav ieraugāms, stress nav PANIKA, stress ir mūžīgi mūžīgi trīcošas rokas, mūžīga migla galvā, sejas muskuļi, kas kas raustās kā lēkmē un mēģina alignēties ar attiecīgo emociju kuru tu piespied sev just, lai varētu iesaistīties aktīvā komunikācijā un piepildīt vienu no trīs LAIMĪGAS PAŠSAJŪTAS prasībām, (x ēdiens, x miegs, x saskarsme ar cilvēkiem (x verbāla, x fiziska). Stress ir skatīties un neko neredzēt, jo viss ir miglā, visas skaņas ir miglā, tu esi mežā bet tu dzirdi visas skaņas reizē un tu nevari atrast mieru, tu piespied pieri pie priedes un mēģini kaut ko SASKATĪT bet viss ir tik NOLĀDĒTI IZPLŪDIS, un kāds noteikti, noteikti tevi kaut kur vēro un zin, ka tu esi traka traka traka

Stress ir nezināt, VAI tu esi traka, vai arī tā ir dabiska ķermeņa atkratīšanās no spriedzes, šī roku kratīšana, šie spazmatiskie ķērcieni, kad neviena nav mājās, tas, ka pa ceļam no virtuves uz istabu ar sausu auzu paciņu rokās tu ne tikai sajūti vēlmi viņas izbērt kaķa kastē, bet arī pakļaujies šai vēlmei un stāvi un skaties, kā viņas birst birst birst birst kā mazas apaļas skaidas

Stress ir būt oliņam boliņam plīsušam miljons daļās, un visi karaļvalsts modinātāji nevar tevi pamodināt, un visas karaļvalsts šūpļa dziesmas nevar tevi iemidzināt

stress ir lidmašīna (vai parastā, vai tomēr sācies karš?)
un salūts (vai tomēr bumba?)
un soļi
(tur kāds nāk)

Link | Leave a comment {1} | Add to Memories


(no subject)

Sep. 20th, 2018 | 12:41 am

GRĒMAS

atkala attālums liels un tad mazāks
cirvis un ledus
zum zivis zilas un sarkanas
un cauri tam
cauri tam
redzu kā atspīd
pa ra dī ze

bet dzīvs cilvēks nevar
zem ūdens un nevar
paradīzē

siltumā pasaule riņķo
un tu, mīkstais
tu, kas var sulot un dzist
esi pakļauts mūžīgai
asins un laika
ritei

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Sep. 11th, 2018 | 06:27 pm

čau, man ir ļoti karsti, un kā iet tev?
pat ar sevi runājot es nevaru bez smalltalka iztikt, pat priekš sevis man jābūvē taciņas, nevaru taisni serdē triekties ar atbildi un bez jautājuma bla bla bla
es esmu slima
es jūtos kā maizes krāsns
es dzeru visādas baltas un melnas ripiņas
man it nemaz negribās ēst neko citu
es pūšu rīklē sāļu miglu
un man rūc vēders
jo es ēdu tikai ripiņas

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Aug. 21st, 2018 | 09:20 am

labrīt, šorīt mēs ar kursabiedreni-domubiedru P.K. ēdām brokastis brīvības laukuma makdonaldā. Pēc tam grauzām austiņas uz soliņa Galerijā Centrs un spriedām, kur varētu strādāt rindā pie "Sala" stāvošās sievietes smilškrāsas kostīmiņos

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Aug. 21st, 2018 | 01:54 am

reiz man pie galvas slēdza vadiņus, un lika klausīties mūziku, pāris nedēļas vēlāk es staigāju pa oglēm un auklēju baložbērnu, un pāris mēnešus vēlāk krītot zvaigznēm ieraudzīju savu mūža mīlestību. šodien mana orhideja izmeta otros pumpurus šovasar. ir ok

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Aug. 21st, 2018 | 01:54 am

čehijā mēs skatījāmies cirku sēžot uz liela krūma un dzērām vināru, tad kāpām lejā no kalna, un jo zemāk kāpām, jo vairāk gribējās čurāt

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Aug. 21st, 2018 | 01:53 am

man ir jāieliek daži savi svaigakie tvīti klabā lai mana kursabiedrene-domubiedrs man nevarētu pārmest, ka viņai nav nekā ko izlasīt manā klabā atskaitot depresīvu šņukstēšanu par aizvien nemirstošām vecmāmiņām

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Aug. 21st, 2018 | 01:53 am

es gribēju veikalā ar karti samaksāt par cigaretēm, bet mazs korejietis aiz kases man teica "one hundred" tāpēc man nācās nopirkt dārgāko mazo čipsu paciņu manā mūžā tikai lai varētu uzpīpēt mentola vinstonu

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Aug. 21st, 2018 | 01:52 am

lietas ko es parasti daru divos naktī: skatos dokumentālās filmas par korejiešu plastisko operāciju biznesu / detalizētu demonstrāciju pīrādziņu gatavošanas tehnikām viktorijas laika anglijā

Link | Leave a comment {1} | Add to Memories


(no subject)

Aug. 21st, 2018 | 01:52 am

mana kursabiedrene-domubiedrs potenciālas cīdziņas piecos no rīta uz čaka ielas krustojuma paskatā šobrīd droši vien lej svešās, putekļainās glāzēs rumkoliņas un izliekas, ka smejas par ārzemnieku jokiem

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Aug. 10th, 2018 | 03:54 am

mans draugs aizmieg un kļūst par svešinieku, viņš atver acis un saka, ka saprot, ka dzird mani, un es viņam jautāju, klau, pagriezies, un viņš atbild, "es nezinu, kas man jadara" un es prasu, klau, tev viss ir labi? un viņš saka "es neko nezinu, es neko nezinu, beidz man jautāt" un es saku lūdzu, nekliedz tik skaļi, ir nakts, un viņš saka "es neko nesaprotu, neprasi man, kāpēc nedrīkst" un man paliek bail no šī svešinieka ar vaļā acīm kurs ir kaut kur bet ne te un kurš neko nesaprot un es eju gulēt uz grīdas un man paliek baisi man šķiet ka visapkārt man sēž svesinieki un svešinieki un svešinieki un bailes un bailes un es eju prom lai arī zinu, ka tikšu par to sodīta par ko man par ko

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Aug. 10th, 2018 | 02:10 am

Es ieraudzīju nāvi
kā klusā daba, par kuru tu sastingsti
kad tevi lēni pārklāj gausā sarma
nobalē tavi kauli un āda
acis cenšas atskatīties atpakaļ
bet neskatās laukā

tur – aiz acīm
viņa pamana mani

mani izbiedē tuvuma siltums

es pamāju tev no laika kas straumēm
mani dzenā uz visām pusēm no brāzmainas jūras vēja laika

tu atmāj no iztekošā
tavi pirkstu gali
man atmāj
tu paskaties man acīs
kā nožēlas pilns apskaidrotais

zilo stiklu mēmums griež siltās rokās raupjas rievas
līdz cietas aizaug tavas meitas
nonīkst maigums tu
jaundzimušais mirstošais
embrija pozā saķēris stikla ceļus

brūces un plīsumi nesāp
sāp vientulība

tu man māj atkal un atkal
sejas muskuļi krīt tev pāri kā palss stīvs audums

es gribu tev noglaudīt galvu, bet nespēju

es palieku te
un tad vairs ne
tu paliec te
gaidi, kad arī tev
pāri miglu metīs auksta sarma

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Aug. 9th, 2018 | 02:06 am

sestdien mes laidisim uz pragu un tas bus tik nolapiti kruta tas nekas ka man nav daudz naudas ir vasara mees varam grauzt priezhu mizas un kjert vaaveres un apeest bezpajumtniekus, yolo!!!!!!:)))

Link | Leave a comment | Add to Memories