(no subject)

Apr. 27th, 2019 | 07:48 am

kā lai runāju ar citu
kā lai saku tāpat tev
tā kā tagad
kad nevienam?

kā lai skatos
vai pa kluso un caur durvju šķirbu
vai varu tevi skatīt tik pat mierīgu un tumšu
kā tad kad it nevienam
tomēr kaut kur
tomēr - kur?

es ar tevi runāju tik tīšām
bezjēdzīgi
jautājumi tukši
neviens no mums neko nav gaidījis
neviens neko nav sagaidījis
tomēr gaidam

kad būs tā kā
it ne kā?

kad par vārdu neatbildēt
varēs?

kad es tevi satikšu
kad atkal?
kad mēs nomirsim, vai kritīsim mēs kurlā kaujā?

neviens neko nesaka bet visi zum un zina
par to pēc kā es meklēju
bet nezin - kur

nav aiz manis, iekšā arī nav
varbūt āda traucē sajust

varbūt telpa pati slēpj
nespēju es iebrist dziļāk

smoku

noķert var bet tikai tik uz īsu brīdi
punkts kur satiekamies nepalikt
un nevienu brīdi vēlāk par to
neatzīties

kā lai tevi saku
kā sevi saku
ko lai saku

tik daudz vārdu
bet nevar pateikt to
kaut ko
ko nedrīkst pārāk stipri
nedrīkst meklēt
nedrīkst mēģināt
visas metodes kā melni vakuumi
kur tu esi
pie-tuvība

kur tu esi
te

kur ir mana
tava
kur ir klātu-esam-ī-ba

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Mar. 21st, 2019 | 01:47 am
music: akvarium - государыня

mana vienīgā dzīves misija ir iemācīties labi rakstīt, uzrakstīt labu bērnu grāmatu (bet tādu, ko var lasīt arī pieaugušie), uzrakstīt pāris dziesmas, izaudzēt puķu dārzu meža malā, un nomirt saulgriežu vakarā slapjā zālē

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Mar. 21st, 2019 | 01:40 am
music: akvarium - russky album

stulbie krievi, nahren jums ir tik smuka mūzika?

Link | Leave a comment | Add to Memories


viss ir tik netaisnīgi

Mar. 21st, 2019 | 01:39 am

un kāpēc man jāņem vērā stāvoklis, kādā tu esi, kad tu runā
bet tev nav jāņem vērā stāvoklis, kādā es esmu, kad klausos

Link | Leave a comment {1} | Add to Memories


(no subject)

Mar. 21st, 2019 | 01:32 am

un es jūtos kā visas tās sievietes / meitenes grāmatās, kuras padara par psihām
jo viņām šķiet, ka pret viņām izturās necienīgi
un viņām stāsta, ka tās ir tikai viņu pašu traumas, kas liek viņām kaut ko uztvert kā necienīgu rīcību
un viņām stāsta, ka viņas nav "chill" lol
un viņas taču vienkārši esot predisponētas apvainoties, tikt aizvainotas, viss viņas tik ļoti aizskar, viss ir tik personīgi
bet viss ir, nahuj, personīgi, ja to saka kādai, nahuj, personai, bļeģ
tas ir personīgi
tu nevari nahuj
runāt ar kādu un pastāvēt uz to, ka tevis sacītais ir kaut kas nahuj objektīvs
kaut kas, ko saka kāda ne-persona kādai ne-personai

un tonim, kādā tu runā, ir nozīme
un vārdiem, kurus tu lieto, ir nozīme
un ir tik kretīniski gaidīt, ka klausītājs kā tāds nirvanu sasniedzis mūks spēs klausīties pāri toņiem un vārdiem, un dzirdēt tikai kaut kādu core informāciju, ko tu pēc savas būtības centies nodot
bet mēs dzīvojam cilvēku pasaulē
un ar cilvēkiem ir jārunā cilvēku valodā
un ir jāņem savs nahuj, klausītājs, vērā
un ir jāņem vērā tas, ko tavam klausītājam nozīmē konkrēti vārdi

mēs neesam atrauti no laika
mēs nedzīvojam vakuumā
viss, ko mēs saprotam, dzirdam un daram ir iepīts miljons nozīmju vēsturēs
un ir tik kretīniski ignorēt kāda ausis

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Mar. 21st, 2019 | 01:31 am

man ir tik bēdīgi.
es esmu tāda lupata.
es ļauju sev darīt pāri.
un tas neskaitās.
ja darīt pāri definē kā "darīt kaut ko nejauku kādam ar NODOMU darīt kaut ko nejauku"
bet man šķiet, ka kaut kas šajā definīcijā ir greizs.
jo tavs nodoms var nebūt nejauks, bet man tāpat sāp.

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Mar. 21st, 2019 | 01:29 am

stulbie dzērušie cilvēki, kuri paliek nejauki.
un attaisno savu nejaukumu ar to, ka viņu teiktais ir objektīva fakta konstatācija.
bet vai tu vispār saproti atškirību starp "jauki" un "nejauki"
un, ja jā, tad kāpēc tu izvēlies "nejauki".
man tas neliekas taisnīgi

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Mar. 21st, 2019 | 01:28 am

"jā, tagad es visu paņemšu un iepisīšu tev pa seju"
"..."
"es jokoju, tjipa"

sīrupiņ, paskaidro. kāpēc es esmu tik miermīlīga.

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Mar. 19th, 2019 | 11:07 pm

"man is in his actions and practice, as well as in his fictions, essentially a story-telling animal"

Alasdair MacIntyre, "After virtue"

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Mar. 19th, 2019 | 09:44 pm
mood: blank blank
music: vienkāris - puspēdējais

mazāk runāt, vairāk rakstīt. labāk rakstīt.
koki guļ, tāpec viņus ir viegli aizmirst un nepamanīt ziemā. reiz ziema beigsies. kā jau parasti.
ir jāraksta. tāpēc, lai varētu uzrakstīt, ko redzu un kā un tas būtu pateikts, bet neviens nereaģētu. savādāk jau laikam mūsu teikto pārlieku ietekmē tas, ka ir paredzēta atbilde. viss šis fakenais sarunas koncepts, bļeģ.

bet nevar nerakstīt. nevar. nedrīkst. viss, kas ar tevi noticis, pazūd nepierakstīts. tāpēc ir jāraksta.
par godu tam, kas notiek, tas jāpieraksta, jo tikai tad tas var arī palikt kā notikušais.


re, es atkal esmu jaunā laikā. ir gandrīz septiņi vakarā, marts. strauji satumst jau tā nomākusies diena. autobusā gaismas vēl nav iedegtas. tas ir labi. toņiem ir kaut kas kopīgs tādā pustumsā.
vēl nav tik tumšs, lai ielu gaismas izskatītos pēc urīna. lietus ir saslapinājis ceļu, un tajā jauki izplūst masīnu aizmugurējo lukturu sarkanās gaismas, luksoforu sarkanās, dzeltenās, zaļās, citas baltās.

pieturā ir daudz cilvēku. uz sliedēm arī ir luksofori. vēl uz sliedēm ir kravas vagonu cisternas. dzeltenbālas un apsūbējušas. aiz viņām var redzēt koku galotnes. akropoles milzu sarkanais uzraksts pa kreisi. to vēl tikai būvē. nu jau esam zem tilta. nu vairs ne.
slāpst.
braucošas kravas vilcienu cisternas pa labi. zilas.

jūtos kā nervu slimnieks, kura terapijas sastāvā ietilpst apkārtējo lietu uzskaitīšana. lai nomierinātos, atrodi piecus zaļus objektus savā tuvumā. ieelpo.

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Mar. 19th, 2019 | 01:01 pm

man ļoti gribās smēķēt (laikam) bet nav, ko. šķiet, ka laukā varētu būt silti. istabā ir ļoti silti. mazliet pavēru aizskarus un nu gaisma caur logu trāpa taisni baltā gultas palagā un izgaismo visu istabu. gatim miegā kustās roku pirksti.
aiz loga ir liels ceriņkrūms ar zvirbuļiem zaros. kaut kas manās iekšās nejūtas labi, bet es nezinu kas, un nezinu kāpēc.
mans kuņģis pēdējās dienas šķiet sarāvies pavisam maziņš, un es ēdu tik maz, kā zvirbulis. vakar apēdu četrus suši un biju pārēdusies. šodien apēdu divas siermaizītes. vairāk nelien iekšā.
man patīk zvirbuļi. viņi man melo, ka laukā jau ir pavasaris, un es noticu, kad nepaskatos pa logu pati, un neredzu plikos kokus.
tagad laikam ir tas brīdis, kad cilvēki nes kailus zariņus istabā un liek vāzēs, lai atgādinātu sev, kā izskatās zaļas koku lapas.
jocīgi, cik ātri pie viņām var pierast. bet nu man pietrūkst. lapu ēnas un lapu žūžošanas. ir tādi koki, kuru nokritušās lapas smaržo pēc cepumiem. upeņu lapas smaržo pēc upeņu blaktīm.
es negribu vairs iet laukā no mājas. es negribu jau sen. es gribu gaidīt, līdz viss paliek zaļš un silts un mīksts. man riebjas, cik pelēkas ir mājas, man riebjas asfalts un man riebjas elektrības vadi un pretīgās urīna dzeltenās ielas spuldzes. it sevišķi vakaros. un saule nespīd jau nedēļas divas. man pietrūkst saule. viss ir plakans. un nav pa īstam.
un liekas, ka viss tikai atkārto darbības, un visi cilvēki tikai atcerās, kā tas bija kaut kā justies, jo nekā jau nevar sajusties tik pretīgā pelēkā laikā.
un es arī nejūtos pa īstam
man liekas, ka no manis vispār nekas nav vairs palicis pāri. man liekas, ka es esmu sadalījusies un palikusi kaut kur pa ceļam. un bailes ir pārāk lielas, lai es vispār varētu kaut ko
kaut kā
nē ir ļoti ļoti slikti
es kaut ko nedaru pareizi
mēs kaut ko nedaram pareizi

Link | Leave a comment {1} | Add to Memories


(no subject)

Mar. 19th, 2019 | 01:01 pm

es sen nebiju bijusi klabā un biju aizmirsusi, cik te ir mājīgi. nekur nav tik mājīgi, kā pa vidu burtiem.

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Mar. 19th, 2019 | 12:51 pm

ja būtu simts gadi atpakaļ es sēdētu koka verandā baltā kleitā un rakstītu tev vēstuli kas sāktos tā

pēdējās dienas es daudz tevi esmu redzējusi sapņos. diez, vai tu mani arī?

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Mar. 19th, 2019 | 12:47 pm

labrīt
ar ko lai sāk.
man ir jāizdara viena lieta, pirms es varu darīt pārējās. no tējas krūzītes ir jāizņem tējas maisiņi un jānoliek uz šķīvja kurā pirms brītiņa bija siermaizītes. karotē jāiepilina desmit pilieni baldrijāna saknes uzlējuma, jāpaņem tējas krūzīte labajā rokā, kreisajā - karotīte. tad ļoti ļoti steidzīgi karotītes saturs jānorij un, vēl pirms spirts sāk dedzināt zobus, jāiztukšo visa tējas tasīte tam pāri. tad jāaiztaisa baldrijāņu pudelīte tā, lai nekas netrāpītu uz pirkstiem, jo, ja trāpīs, tad mājās nevarēsi atkauties no kaķiem. kad viss iepriekšminētais būs paveikts, tad varētu kaut kur arī doties. bet grūti.

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Feb. 15th, 2019 | 02:21 pm

šie cilvēki. kas ir tikpat, cik es, tikai vienā gabalā. vai, ja ne vienā - tad vismaz veselā. vismaz šķautnes ir apaļākas, vismaz stikls ir tīrāks un bez mazām, netīrām skrambām. vismaz tā izskatās. varbūt tāpēc, ka viņi iebrien starp mums, kad mēs ieaugam dūksnājā un vairs nespējam sarunāties. varbūt tāpēc, ka viņi ir gana tālu, lai viņiem nekad, nekas nozīmīgs nebūtu likts uz spēles. es zinu, ka viņi ir tikai šķietamība - tādi kā viņi var būt tikai uz mazu brīdi. jo ilgums un vieglums nevar pastāvēt blakus. un jo ilgāk viņi te būs, jo samirkušāki, jo smagāki viņu soļi, jo mēs savus dūksnājus neprotam iztīrīt paši. es gribu teikt - mūc! un neskaties pāri plecam. vai rauj mani līdzi. es esmu laiviņa ar tauvu un ķieģeļa enkuru piesietu sānā. tu esi liepziedu lapa, ūdensmērītājs, plastmasas krūzīte, kurai nekur nebūs jāatgriežas. un ja tu paliksi, tad paliks priecīgi, un tad vēl bēdīgāk pēctam. bet es vairāk neko nesacīšu - šī ir skatītāju telpa un laiks un es varu tikai raizēties, bet nedrīkstu no raizēm izvairīties, kamēr nepienāk gals un vakars.

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Jan. 10th, 2019 | 02:36 am

man negribas domāt par tavu nepasakāmo kas palicis aiz durvīm
ne tagad, kad ielas ir tik apaļas un mīkstas
ne tagad, kad es eju
ar septiņjūdžu zābakiem pār avotu, pār barona un valdemāra ielai

par to, kas trīcot netiek pāri līnijām - es nedomāšu šovakar
un arī ne par to, kas kaistot sāp
un uzmet baltas putu vātis
es nedomāšu

man pilna kabata ar svecēm ir un vēju
un tirpstot tvīkst pēc pieskaršanās alkstošs pirksta gals
par pašā neaizsniedzamo, par sava svešo
tik jauki burbuļo man pavediens
un dziļi katla dzelmē tad es
nirstu

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Nov. 14th, 2018 | 11:51 pm

Pilsēta ir tukša tā traucas man garām
kā skaļi graboša klaberkaste
un tad
un tad
saceļas viesulī
kas aiznes ne tikai gružus un pelnus
bet arī vientulību
iztek no renstelēm silts piens
es esmu (te) barots
es esmu (te) dzimis
no asfalta izmītas manas pēdas
un domas arī kā ielas
kas apcērtas stūros
kā taisnleņķa čūskas
norij savu asti un smok

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Sep. 24th, 2018 | 08:47 pm

tu satiec savu galvu
pagriezienā starp apakšdelmu
un plaukstu

tu zini,
krustcelēs ja nonāc
tad visās reizē

piebirs acis ar miegu
tur tu stāvi, ceļa stabs
pāri savai ēnai
un savu paša seju
vairs nevari nolasīt

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Sep. 24th, 2018 | 08:44 pm

viņai patīk kad pasaka priekšā
viņai patīk kad pamana viņas vietā
viņai patīk kad pāriet
viņai patīk nepieskarties

nakts. klusums.
divi cilvēki gultā
viņa tur roku viņam matos
viņa tur roku viņam matos un mēģina pieskarties
viņā mēģina palikt uz vietas un nepāriet
viņa mēģina uznirt pāri savai ādai

kamēr viss visums spiežas viņai galvā
un atkal un atkal atbalsojoties skaita


tu peldi
tu peldi
tu peldi
tu peldi
tu peldi
tu esi plastmasas pudele un tu nekad nenogrimsi
tu peldi un nav krastu pret kuriem atsisties
tu peldi un nav krastu kuriem pāriet pāri
tu peldi
tu esi plastmasas pudele
un tu nekad, nekad nenogrimsi

Link | Leave a comment | Add to Memories


saspringums

Sep. 24th, 2018 | 08:42 pm

Pēdējā laikā man ir sajūta, ka visi no manis atvadās.
Divas dienas atpakaļ es pamodos un nezināju, ko darīt, un kad gatis man piedāvāja doties viņam līdzi, lai "blieztu un spēlētu sintiņus" ādmiņu ielā, es pirmo reizi atteicu, laikam jau nu beidzot iemācījusies saprast, ka rīti, kas sākas šādā omā, neuzlabosies, ja došos tikties ar cilvēkiem, kuri šo dienu ir sākuši atslābuši
Tad es aizbraucu uz Ikšķili.
Es gaidīju, kad atrisīs mezgls, kad palēnināsies sirdsdarbība, kad ienāks gaiss plaušās, kad atslābs muskuļi, bet tas nenotika, arī tad, kad jau sēdēju (silti) zem pleda + tēja un vakariņas + divi kaķi + draudzene + asaras kuras iztek no netradicionāliem un nepierastiem acs stūriem un liek tev domāt, ka varbūt esi vienkārši pārdzēries ūdeni un esi aizmirsis pačurāt + sapringumsxsaspringums + it kā jau mierīgi aiz loga brauc vilcieni un mežu var redzēt + ruds kaķis pagalmā + var pīpēt pie atvērta loga + ?
Tas nenotika un es panācu vienīgi to, ka nokļuvu tajā ārprāta OLā/orbā no kura pusapzināti biju centusies izvairīties?? Sēžot uz datorkrēsla galvu iespiedusi ceļos, stāvoklī, kurā nonākot sabiedriskā vietā tu zaudē visas saites ar kustīgiem un elpojošiem objektiem, bet varbūt tas būtu noticis tāpat vien, tāpat, kā notiek seismiskās vētras un tektoniskās sadursmes, šķietami bez iemesla un neparedzami, no neredzamām spraugām, varbūt kā lodveida zibens un tu vairs nedrīksti ne kustēties, ne elpot, kā klīniskā nāvē kur tu peldi pats sev pāri kā spoks un nespēj atgriezties, it kā būtu atslēgta zona un saplīsušas visas antenas
es viņai saku, zini, lielākoties cilvēki, kuri sarunājas, pat neatrodas vienā un tajā pašā METAFIZISKAJĀ telpā, ja saproti, ko gribu sacīt. Viņa saka "jā", bet kāpēc gan lai es ticētu? Viņi visi vienmēr saka "jā". Neviens negrib atzīt, ka nav sapratis, ka nesaprot, ko tu VISPĀR mēģini pateikt, ka vienīgais, kas ļauj viņam pareizajos mirkļos pamāt ar galvu, ir virspusējas LINGVISTISKĀS zināšanas kuras GADĪJUMA pēc jums abiem ir vienā un tajā pašā valodā jo GADĪJUMA pēc jūs esat piedzimuši vienā un tajā pašā reģionā, kultūrā, un jūsu loks GADĪJUMA pēc ir līdzīgs un līdz ar to jums uz brīdi šķiet, ka ne tikai INTERESES sakrīt, bet arī kaut kas, daudz dziļāks, lai arī, visticamāk, nāķsies vilties

Stress nemaz vairs nav ieraugāms, stress nav PANIKA, stress ir mūžīgi mūžīgi trīcošas rokas, mūžīga migla galvā, sejas muskuļi, kas kas raustās kā lēkmē un mēģina alignēties ar attiecīgo emociju kuru tu piespied sev just, lai varētu iesaistīties aktīvā komunikācijā un piepildīt vienu no trīs LAIMĪGAS PAŠSAJŪTAS prasībām, (x ēdiens, x miegs, x saskarsme ar cilvēkiem (x verbāla, x fiziska). Stress ir skatīties un neko neredzēt, jo viss ir miglā, visas skaņas ir miglā, tu esi mežā bet tu dzirdi visas skaņas reizē un tu nevari atrast mieru, tu piespied pieri pie priedes un mēģini kaut ko SASKATĪT bet viss ir tik NOLĀDĒTI IZPLŪDIS, un kāds noteikti, noteikti tevi kaut kur vēro un zin, ka tu esi traka traka traka

Stress ir nezināt, VAI tu esi traka, vai arī tā ir dabiska ķermeņa atkratīšanās no spriedzes, šī roku kratīšana, šie spazmatiskie ķērcieni, kad neviena nav mājās, tas, ka pa ceļam no virtuves uz istabu ar sausu auzu paciņu rokās tu ne tikai sajūti vēlmi viņas izbērt kaķa kastē, bet arī pakļaujies šai vēlmei un stāvi un skaties, kā viņas birst birst birst birst kā mazas apaļas skaidas

Stress ir būt oliņam boliņam plīsušam miljons daļās, un visi karaļvalsts modinātāji nevar tevi pamodināt, un visas karaļvalsts šūpļa dziesmas nevar tevi iemidzināt

stress ir lidmašīna (vai parastā, vai tomēr sācies karš?)
un salūts (vai tomēr bumba?)
un soļi
(tur kāds nāk)

Link | Leave a comment {1} | Add to Memories