misene
 
8th-Sep-2018 05:44 pm - kad man prasa, kā man iet Londonā
4th-Aug-2018 08:20 pm
29th-Jul-2018 02:54 am
Hei.

Kā tev iet?

Man normāli. Es esmu nesen atbraucis šeit uz šo rehabitaļņiku, kur mums liek dziedāt kristiešu himnas un kopt labību. Bet es esmu atradis pudeli balzāma un noslēpies vienā no saimniecības ēkām, kuru reti izmanto, jo te it kā tumsas stundās spokojoties. Nu, es vienmēr esmu draudzējies ar spokiem, līdz ar to šī man ir īstā vieta.

Man nav īsti, ko rakstīt, tāpēc uzzīmēšu vecu automobili, kurš stāv šajā ēkā, kas ir tā kā pa pusei šķūnis, pa pusei garāža.



Tas pie stūres ir skelets. Stāsta, ka tas ir mašīnu zaglis, kas šajā liktenīgajā automobīlī nosmacējās ar slāpekļa monoksīdu, un tā arī nekad nepaspēja nobraukt ne vienu centimetru. Mašīnu, protams, nosargāja dieviņš. Es esmu iekāpis aizmugurējā sēdeklī, un no šejienes izskatās, ka skelets cenšas pieregulēt atpakaļskata spoguli tā, lai redzētu visa ceļojuma laikā manu seju. Viņš izskatās varen nepacietīgs uzsākt tādu īsti garu braucienu cauri visai Latvijai no austrumiem līdz rietumiem un atpakaļ, un ceļa laikā man stāstīt dažādus amizantus atgadījumus no savas nešpetnās dzīves. Bet viņam ir ļoti svarīgi, lai es tiešām klausos, kā arī redzēt manu reakciju, un tāpēc viņš regulē to spoguli.



Man liekas, ka es drīz vien notīšos no šejienes, bet grūti saņemt spēkus brist cauri mežam pa nakti. Varbūt es sagaidīšu rīta gaismu un tad. Es esmu pamatīgi pietempies.

Es bieži domāju par tevi un ne jau tikai alkohola reibumā. Es gan ļoti labi zinu, ka mūsu starpā nekas nav iespējams, tīri mana smagā rakstura dēļ. Tev vajadzētu būt tādai mūžīgi pacietīgai māsiņai, kas katru dienu maina apsējus manām psiholoģiskajām brūcēm. Un tad, piemēram, būtu skaista nedēļas nogale, kurā mēs varētu daudz ko pasākt, bet es būtu īgns maitasgabals un gribētu sēdēt aptumšotā istabā, pīpēt hašišu un skatīties doķenes par Staļina teroru trīsdesmitajos. Vai arī, piemēram, mēs tiešām būtu izgājuši ārā un satiktu kaut kādus ļaudis, un es uzreiz sāktu mest acis uz kāda no mūsu kopīgo draugu meitenēm, un vēl tā uzkrītoši. Un mums nekad nevarētu būt normāla saruna, jo es vienmēr gribētu paturēt pēdējo vārdu un būt visgudrākais un visstilīgākais.

Vēl te ir tāds lapseņu strops, ko cītīgi būvē apmēram tūkstotis darbīgu lapseņu. Viņas taisa to stropu no vecām rūtiņu burtnīcām, kas mētājas pa zemi. Uz paša stropa malas vēl var redzēt uzrakstu "Līgatnes papīrs". Vienā citā vietā uz stropa var redzēt glītā rokrakstā ar zilu tinti pārrakstītas rindas no "Uguns un Nakts".



Nu labi, es nezinu, kas tur ir rakstīts, jo man ir bail iet pārāk tuvu tām lapsenēm. Bet izskatās glīti un dzejiski.

Man besī, ka mīlestība ir tik netverama un nereāla. Man liekas, ka visi tie cilvēki, kuriem ir definētas attiecības, ir noziedznieki pret mīlestību. Viņi ir mēģinājuši to satvert un iebāzt kumodē aiz stikla, lai tā stāv kā diploms vai atzinības raksts blakus kristāla glāzēm, kur visa pasaule var to apskatīt un pārliecināties, ka, jā, ir. Bet īstenībā tā ir vairāk kā kaut kāda degoša pagale, kuru nekur nevar iebāzt, bet tikai turēt pie sevis, un tad arī tikai pamīšus, un īstais triks ir nekad to nenomest zemē, bet iešķiebt otram, kad pašam vairs nav spēka noturēt. Un tad, kad tu redzi, ka tas otrs jau mokās, tad tu atkal paņem pie sevis. Un ja tu neredzi, tad tev vienkārši iemauc ar to pagali pa seju, un tu saproti, ka atkal ir tava kārta.

Tā iepriekšējā rindkopa ir ļoti skaidrs paraugs tam, ka es nemāku rakstīt. Cilvēks, kas māk rakstīt, spēj izpaust savas domas ar zināmu pārliecību un noturību, it sevišķi par nopietnām tēmām. Man, savukārt, ir tik nesavāktas domas, ka ir pilnīgi skumji, ka man ir iemācīti burti un gramatika. Viņiem jau sen pamatskolā vajadzēja saprast, ka mani vienkārši jāliek pie fiziska darba, tāpat kā šeit, kur man ir ierādīta pavāra loma. Viņi te man iedod kaudzi ar dārzeņiem, kas man jānomizo un jāsagriež, un tad man jāvāra lielā katlā visiem zupa. Tādējādi visi var koncentrēties uz savu rehabilitāciju, neuztraucoties par izsalkumu, jo ēdiens vienmēr gatavs. Dažas dienas es pat jutos pa īstam laimīgs un noderīgs, un manas domas sēdēja mierā uz mīksta dīvāna kaut kur manu debīlo smadzeņu uzgaidāmajā telpā un lasīja žurnālus. Es pat prasīju vadītājam, vai es nevarētu vienkārši strādāt par pavāru uz pilnu slodzi un vakarā dzert aliņus, kamēr visi sēž riņķī sveču gaismā, svētišķīgi smaida un plāno, kā transformēt savas dzīves, bet nē, man arī esot jāpiedalās. Tāpēc es arī lasos lapās, jo tā ir absolūta huiņa.

Nu labi, tas arī viss. Ja tu saņēmi šo vēstuli, tad droši zini, ka es izkļuvu atpakaļ civilizācijā bez problēmām.

Es labprāt uzzīmētu, kā dodu šo vēstuli rokās smaidīgam pastniekam, kurš to rūpīgi ieliek savā pasta somā, bet nav spēka. Es labi zinu, ka mūsu valsts mazapmaksātajiem pastniekiem pilnīgi pie pakaļas, kas un kam ko sūta.

Čau!
14th-Jul-2018 07:47 pm
10th-Jul-2018 02:50 pm - Privātā Dzīve
Reiz kāds latviešu uzņēmējs sēdēja K-Rautas ēdnīcā un skatījās, kā viņa astoņgadīgais dēls ēd pildītās pankūkas ar šķiņķi un sīpoliem.

- Starp citu, es redzēju nepatīkamu murgu, - teica dēls, ar ne obligāti izēstu muti.

- Ja? - uzņēmējs aizdomīgi savilka pieri.

- Jā. Es redzēju, ka naktī, kamēr es guļu, mūsu pagalmā ienāca nāve, un tu ar viņu kaut ko sarunāji. Jūs tur kaut ko runājāt, un tu parādīji tieši uz manu logu otrajā stāvā. Tad jūs vēl kaut ko runājāt, tu ierakstīji kaut ko telefonā, un viņa aizgāja.

Uzņēmējs klusēja, kamēr dēls vienā mierā lika krējumu uz šķīvja.

- Nu, neizskatās, ka tu būtu baigi pārmīzis, - tēvs beidzot teica.

No blakus galdiņa uz viņu pašķielēja kārna sieviete ar milzīgām raga brillēm.

Dēls atieza zobus smīnā.

- Man nav bail no nāves, - viņš teica, atkorķēdams Mangaļus. - Un man nav bail no tevis.

Iestājās klusums. Šķindēja dakšiņas, sprakšķēja minerālais un tālumā pīkstēja kases aparāti.

Uzņēmējs atstutēja zodu delnā un skatījās pa logu uz autostāvvietu. Viņš vairs negribēja savu kapitālu un ieguldījumus. Viņš gribēja normālu dēlu.

- Labi, ejam pirkt to beici, pap, - teica dēls.

- Ejam.
7th-Jul-2018 02:24 am
9th-Jun-2018 11:53 pm
5th-Jun-2018 04:27 pm
28th-May-2018 02:26 am
11th-May-2018 01:51 am
7th-May-2018 06:41 pm
2nd-May-2018 08:38 pm
30th-Apr-2018 10:33 pm
29th-Apr-2018 11:23 pm
30th-Mar-2018 09:18 pm
25th-Mar-2018 12:28 pm
17th-Mar-2018 10:32 pm
15th-Mar-2018 01:33 pm
8th-Dec-2017 12:11 am
26th-Oct-2017 10:51 pm
Reiz kāds apdalīts nūģis bija iemīlējies iedomīgā meitenē. Tā meitene viņu ignorēja, dievs vien zina kāpēc, jo viņš bija tāds izbužināts mīļš kaķītis, kas nevienam nevēlēja nekā ļauna. Un pie tam labi spēlēja šahu, kas ir diezgan seksīgi. Bet viņš pēdējā laikā nevarēja uzvarēt nevienu partiju! Labi, ja vēl izspiest neizšķirtu, un pat tad no vinnētas pozīcijas, kas agri vai vēlu nogāja greizi.

Viņam bija rūtiņu burtnīca, kurā viņš analizēja savas jūtas, jo baidījās, ka pa īstam nemaz to meiteni nemīl. Viņš mēģināja uzskaitīt iemeslus, kāpēc viņam viņa tik ļoti patika. 1. Viņa bija smuka. 2. Viņa bija gudra. 3. Viņa ... un tad viņš pārstāja rakstīt. Pēkšņi viņam likās, ka viņš patiešām viņu nemīl, jo gluži vienkārši nevarēja izdomāt neko citu. Pie tam tas, kas pierakstīts, nebija baigi specifiski. Kas vēl? - viņš grauza pildspalvu un sarauktu pieri skatījās griestos.

Klāt pienāca sarkanvaidzīgs tusnis ar plašu smaidu sejā. - Uzspēlējam šahu! - Ok. - Ohohoho - sarkanvaidzis berzēja rokas un atvēra grabošu koka šaha dēlīti. Sākās sparīga spēle, klakt, klakt, klakt, attīstījās un izkārtojās figūras, un jo vairāk sabiezēja pozicionālās komplikācijas, mūsu protagonists arvien lēnāk un piņķerīgāk apsvēra visādas taktiskās opcijas, vienlaikus domāja par uzbrukumu -un- aizsardzību, viņa smadzenes noslogojās kā lēns dators ar vāju procesoru, kurā atvērtas pārāk daudz programmas, viņš skatījās uz savu bandinieku izkārtojumu, izmocīti pabīdīja vienu uz priekšu, un tad - Blam! - oponents pēkšņi pamatīgi ieblieza zirdziņu tieši pa vidu viņa pretējā spārna bandinieku ķēdē un uzvaroši gailēja savas acis, un klukstēja aizrautīgos smieklos - Šahs! - viņš teica, jo tas bija zirdziņa upuris ar šahu. Galvenais varonis pikti nosita zirdziņu.. - Blam! - Šahs! - vēl citu bandinieku nosita tornis. Sviedrains tornis - no aizrautības oponenta rokas bija klātas sviedros. Galvenais varonis pikti pabīdīja karali - švīk! nošvīkstēja laidnis, kas pēkšņi apdraudēja gan karali, gan dāmu - aizsargāts laidnis - un dāma bija kritusi. Vispār ne no kurienes. -Laba spēle! - teica anonīmais šahists, kārtodams figūras atpakaļ dēlītī, un aizgāja prom.

(nē, es viņu nemīlu) domāja aizkaitinātais nūģēns (come on, ko vispār nozīmē mīlestība) viņš domāja, un sāka zīmēt daudzstāvu mājas pa rūtiņu kontūrām. Drūmas daudzstāvenes, megamasīvas cementa šausmu harpijas. Melnas švīkainas debesis, kliedzienus vējā.

Un tad pēkšņi viņa parādījās viņa acu priekšā, kārtīgiem smaržojošiem matiem, kas nedaudz cirtojās galos, savām dziļajām stilīgajām acīm, grāmatām rokā, austiņām ap kaklu, un teica - Čau! - un uzsmaidīja viņam, bet tad uzreiz bija prom, atstādama tikai saviļņotu laiktelpu aiz sevis.

B E I G A S (nelaimīgas)


Un tomēr, kā mēs visi zinām, pastāv alternatīvas realitātes. Vienā tu pēkšņi beidz sūkāt un dabū visu, ko gribi. Citā, nesaistītā, tu mūžīgi spēlē šahu parkā ar alkoholiķiem, kamēr pats kļūsti par bomzi - kas nebūt nav tik slikti.

21st-Sep-2017 12:20 am
9th-Sep-2017 08:33 pm
6th-Sep-2017 10:56 pm
3rd-Sep-2017 02:38 am
31st-Aug-2017 11:50 am
30th-Aug-2017 04:34 pm
26th-Aug-2017 09:32 pm
25th-Aug-2017 06:00 am
21st-Aug-2017 12:50 pm
19th-Aug-2017 11:52 am
18th-Aug-2017 10:39 pm
14th-Aug-2017 08:00 pm
14th-Aug-2017 06:49 pm
12th-Aug-2017 08:02 pm
12th-Aug-2017 03:04 pm
9th-Aug-2017 12:12 am
4th-Aug-2017 06:47 pm
This page was loaded Oct 19th 2018, 9:45 am GMT.