misene
 
25th-Feb-2021 09:08 pm
22nd-Feb-2021 07:36 pm
22nd-Feb-2021 12:03 am
20th-Feb-2021 11:09 pm
19th-Feb-2021 12:58 pm
14th-Feb-2021 03:23 pm
13th-Feb-2021 09:41 pm
12th-Feb-2021 07:32 pm
12th-Feb-2021 12:51 am
6th-Feb-2021 12:30 am
5th-Feb-2021 10:54 am
4th-Feb-2021 10:28 am
6th-Nov-2020 10:55 pm
2nd-Nov-2020 12:38 am
29th-Oct-2020 12:32 pm
26th-Oct-2020 05:48 am
17th-Sep-2020 12:38 pm
Vienreiz es aizgāju uz kapiem. Staigāju, vēroju pieminekļus. Daži bija apauguši ar efejām, daži pa pusei sabrukuši, daži pretojās manam skatienam. Piemēram, dievu lūdzošais eņģelis uz viena apsūbējuša, leņķaina kapakmens pagrieza savu gludo vaigu pret mani un zvaniņainā, bet pavisam nopietnā un dūšas pilnā balsī teica: “Pis nahuj, vai arī Tev būs baigās ziepes.” Sacēlās vējš un es izdzirdu huligāniskus smieklus turpat aiz krūmu ieskautas ebreju ģimenes kapličas stūra. Kāds klausījās Centrālcietuma Balādes uz mobīlā telefona un es saodu spaisu. Es devos pretējā virzienā un ieraudzīju tādu kapakmeni, kam apkārt lidinājās maigu krāsu taureņi. Tas bija izgudrotāja Gunāra Tāss kapakmens. Taureņi bija tikai viens no viņa simtdeviņdesmit pieciem patentiem. Es kādas piecas minūtes pamēģināju atrisināt šifru, spaidot vara burtus uz gludās kapa plāksnes, kā biju to vairākas reizes darījis bērnībā, bet, protams, bez cerībām. Man palika skumji - ko es te darīju? Kāpēc manai dzīvei nebija noteiktākas trajektorijas? Es iespēru pa anonīma strēlnieka kurpju kastes izmēra kapakmeni un teicu: “Man nav svēta Tava piemiņa.” Tāds es biju. Neko pats nesasniedzis un rūgts uz citiem. Es negribu tikt apglabāts kapos. Tagad uz pasaules ir tik daudz cilvēku, ka nav jēgas tērēt labu zemi. Es atgriezos savā busiņā un ievadīju navigatorā adresi Imantā, uz kuru man bija jānogādā logu stikli. Lai saplīst, es smējos, braucot milzu ātrumā pāri guļošajiem policistiem. Vai nebūtu kruti, ja mirušus policistus apglabātu uz ceļiem, pārklājot ar asfaltu un izveidojot ātruma ierobežojumu, tā ka zem katra guļošā policista tiešām gulētu kāds īsts policists? Katru reizi, kad atraitne ar piecgadīgo dēlēnu brauktu garām mikriņā, viņa rādītu ar pirkstu un teiktu, Roland, tur tētis guļ un arī aizsaulē glābj dzīvības. Rolands tikai domātu: “Kuro reizi jau es šito klausos?”
6th-Sep-2020 11:01 pm
5th-Sep-2020 09:23 pm
Esat dzēruši tādu aliņu Ayinger? Standarta vācu dzirnavūdens, vai kāds tur bija tas izteiciens - tādā pat dzirnavu blaktis neslīkstot? Vai tādā pat dzirnavu pele tev neies slīcināties? Neatceros, bet par to aliņu toties ir stāsts. Nu vot. Viens džeks Brēmenē bija iemīlējies skaistā meitenē, jo viņš nevarēja atrast nevienu leņķi, no kura viņas galva neizskatītos sasodīti satriecoši - tā vismaz varēja pēc tam noprast, ejot cauri viņa sviestainajiem pierakstiem, kuros viņš vienmēr asinsstindzinošos epitetos nozākāja visus tos prastos 'Pāna' leņķus, kuri pavērās viņa paģirainajām acīm, atverot tās no rīta uz bārā nocopētiem skuķiem - viņš nekādīgi nevarēja saprast, kāpēc tādus leņķus nebija pamanījis iepriekšējā vakarā - nu, jebkurā gadījumā, šai viņš nebija uzdrīkstējies ne vārda bilst, kur nu vēl dzērumā, nerunājot nemaz par to, ka tādos izmisuma perēkļos kā alus bāri tādas Burtnieka meitiņas nemaz nerādās, bet toties bija noglūnējis kārtīgi visus īstos, 'Prometeja' leņķus (I wish I was making this shit up), regulāri apmeklējot peldēšanas nodarbības, kuras viņa vadīja profesionāli, nevienu reizi neielecot baseinā, bet visādi grozoties, demonstrējot tehniku, un tā vārdu sakot viņš lēnām sajuka prātā, no tribīnēm viņu pētot ar mērlenti un perspektīvas brillēm, un izdomāja, ka ir atradis fundamentālo cilvēciskā pievilcīguma atslēgu - tā līdz pat Vitgenšteiniska traktāta cienīgām saknēm - un ka tā esot galvaskausā, un vēl, nu jā, protams, tieši āriešu galvaskausā, pradirim pradaram, visa tā Mengeliskā padarīšana, karoče - bet - viņš nezināja, kā lai tiek līdz tam galvaskausam - tur mati, āda un muskuļi, un cīpslas pa vidu, un kā lai redz tieši tās tīrās ģeometriskās formas un proporcijas, kas taču jāizmēra līdz milimetriem - jā, jā - nu, protams, klasiskais, pirksts pie deniņiem, kā tad citādi, bet nu, vārdu velns parāvis sakot - viņš sēdēja drūmā kara invalīdu pagrabkrogā pie vaska sveces un sasodītas piektās, sestās Ayinger pudeles - tur, vadoties pēc autoritātēm, tas esot bijis vislētākais - un lasīja Edgara Alana Po stāstu 'Berenika' - un - nu, kas man vēl ir jāsaka, ko? Nu? Vai man vēl kaut kas tiešām ir jāsaka? Pēc tam, kad atbrīvoja to Teitoņu cietoksni, kurā viņš viņu tajā naktī aiznesa, sazāļotu, protams - visi domāja, ka tur bijuši kārtējie rasu eksperimenti - jau gandrīz ārkārtas kārtā sauca režisoru, kas tobrīd gatavoja rulli priekš Nirnbergas tribunāla - bet pēc tam tikai saprata, cik tālu šis viens caurkritušais mākslas students, kas pat visparastāko durvju aili nevarēja tev līdz kruķiem kroplu nenomocīt, bija gatavs iet savas estētiskās zinātnes - bet visdrīzāk dročaka vārdā. Uz to bija arī atsauce vienā no tām lētajām sexploitation filmām ar Morikones mazāk zināmu saundtreku, bet kurš nu tās tev var uz divpadsmitpirkstu dūrainīša saskaitīt? Traks tas aliņš - bet es, dāmas un kungi, vienu tādu tikko bezbailīgi izrāvu. Priekā!
5th-Aug-2020 12:47 am - Tā, kurš te ir tas neciešamais pimpis, kurš jāpakar par dzīvošanu gadsimtus pirms sava laika?
25th-Jul-2020 10:41 pm


- Ja tu to dari, tad dari to šonakt, - viņa teica. - Citādāk tu to nekad neizdarīsi. Es tevi zinu.

"Bļe, kur es nobāzu savu oriģinālo Vezāliju?"

- Tu vispār klausies, ko es saku?


18th-Jul-2020 06:12 pm
14th-Jun-2020 01:32 pm
11th-Jun-2020 05:21 pm
11th-Jun-2020 12:00 pm
1st-Jun-2020 09:53 pm
30th-May-2020 11:49 pm






27th-May-2020 07:38 pm
27th-May-2020 04:50 pm
25th-Apr-2020 10:00 pm
25th-Apr-2020 08:09 pm
25th-Apr-2020 07:01 pm
25th-Apr-2020 04:48 pm - Jaa, kaarteejie palagi
18th-Apr-2020 04:40 am
17th-Apr-2020 12:27 am
5th-Apr-2020 07:48 pm - Puķupods, kam pietrūka dienasgaismas


Kas ir? Domājat, ka tas ir baigi viegli būt dzejniekam? Pie tam vēl labam?

Jā! Tad, kad sanāk.

Kad nesanāk, tad tā ir vispretīgākā bezpajumtes suņa dzīve, bļeģ.
29th-Mar-2020 07:05 pm
22nd-Mar-2020 12:37 am
21st-Mar-2020 09:23 pm - Bocman, nekāp krastā! Mums te mēris
6th-Mar-2020 01:19 am
4th-Mar-2020 12:54 pm
3rd-Mar-2020 01:21 am - Ganuzēns un velns (pārrakstīts no burtnīcas)
Esmu tējnīcā uz Antonijas ielas un jūtos ļoti muļķīgi. Man te baigi ceremoniāli atnesa tēju uz koka dēlīša, skan mierīga tālo austrumu stīgu mūzika, es esmu vienīgais apmeklētājs, un meitene, kas šeit strādā un atnesa man to tēju, veikusi īpašu ūdens liešanas rituālu, nu var vērot, kā es te kā kaut kāds trakais rakstu ar pildspalvu pamatskolnieka divpadsmitlapu rūtiņu burtnīcā par 0.45 Eur no Jumavas nez ko. Esmu pieaudzis vīrietis vecā netīrā džemperī ar vecu netīru pufaiku un izspūrušiem matiem un izskatos pēc riktīga bomža no senākiem laikiem, kad vēl nebija Makbuku, bet tā ir mana lowlife kreisā hipija estētika, tā ka viss labi. Lētā pildspalva ir baigais sūds un slikti raksta, bet vismaz man ir, ko teikt. Rakstīt, t.i., jo šī vieta, kas acīmredzami ir domāta sabiedriskām sarunām, šodien nedzirdēs pārāk daudz skanam manu balsi, jo es nerunāšu, un man nemaz nav ar ko.

Kad gāju vēl pa ielu un domāju, kā nosist vienu stundu brīva laika, izlēmu, ka vajadzētu kaut kur ieiet apsēsties un nodoties vienai stundai domāšanas ar mērķi sastādīt īsu autorpasaku par ganuzēnu, kas, izbesījies sava darba, grib satikt velnu, bet tas nenāk, un viņš tālab nododas sātaniskam rituālam. Aizvedis savus lopus uz pļavu, kas tuvu upei, viņš ielavās smilšakmens alās un uz mīkstās sienas iegrebj ar nazi pentagrammu, un aizdedz vaska sveces blakām, un atmuguriski skaita Toma evanģēliju no gnosticiskajiem rakstiem, kamēr velns beidzot atnāk. Velns ir dusmīgs par izsaukumu, jo viņam smeldz iepriekšējās reizes, kad latviešu puikas un visādi viltnieki, pārsvarā nabadzīgi kalpi, viņu apveduši ap stūri ar vienkāršām, pazemojošām metodēm. Viņš uzreiz draud ar vardabību un apgalvo, ka nepiedāvās nekādus darījumus vai spēles, sacensības vai jebko tādu.

Ganuzēns viņam prasa - vai tu esi tas, kas ir atbildīgs par ļaunumu pasaulē, un velns saka - jap. Viņš ir pie vainas pat tad, kad tavs tusnais saimnieks uzdauza pret savas seksīgās meitas pūra lādi vienos naktī kājas īkšķi, tumsā un dzērumā meklēdams gultu. Ganuzēns tad prasa - vai velns ir arī pie vainas, ka viņa saimē, kā arī vispār visā pasaulē cilvēki kauj un pazemo dzīvniekus? Viņš parāda ar roku uz saviem lopiem un saka - kā tu vari vēlēt viņiem visiem nāvi? Kāpēc? Viņš izstāsta, kā pirmajā ganu gadā viņš visiem saviem lopiņiem sadevis vārdus un ievērojis to personības, un ar viņiem izdzīvojis visādus piedzīvojumus, pinis tiem vainagus, devis gardumus, un kā pēc tam ziemā tie visi nokauti un aprīti, un kā viņam pēc tam iestājies baiss pesimisms un apātija, bet darbs tāpat jādara un vispār smaga, dziļa psiholoģiska štelle.

Velns tad samiedz acis un saka - ja, gudriniek? Es pie tā esmu vainīgs? A kas izveidoja cilvēku? Kas viņam iedeva spēju baudīt ēdienu, piemēram, šķiņķi, šašliku, doktordesu, pastēti, karbonādes, spārniņus un kotletes? Un kad jūs visi svinat savus Ziemassvētkus un godbijīgi durat savas galvas grīdā par Jēzus vardarbīgo nāvi, tikmēr krāsnī lēnām savus to pašu cilvēku uzbarotos taukus divsimtdivdesmit grādos svīst cūkas līķis, ko visi gaida ar siekalām mutē, kad varēs pievienot saviem pelēkajiem zirnīšiem, kas par to ir atbildīgs? Es? Un tas pats Jēzus, kas savā bandā pašus pirmos uzņēma divus makšķerniekus, un pēc tam vēl ar visiem kopā ēda zivis, noķertas ar asiem āķiem mutēs, tā ir mana vaina? Tu laikam nebūsi tas atjautīgais, kas man tik daudzos folklorā dokumentētos gadījumos nolaupīja naudu un godu, velns saka, nicinoši.

Zēns apdomājas un saka - bet ja es palaidīšu lopus brīvībā, viņi brīvdabā vienkārši izbadējušies un nosaluši nomirs, un es pie tam dabūšu pa muguru no saimnieka, un visa saime paliks badā. Tas arī būs slikti, un tajā rīcībā vispār būs tik daudz negatīvā, ka velnam būtu par to jāpriecājas. Vai tad viņš iesaka tā rīkoties? Velns saka - klausies, sīkais, es jau tev teicu - nebūs te nekādu darījumu vai viltību, vai sarežģītu filozofisku debašu, un ja tas ir viss, kas tev sakāms, es eju projām. Pie tam par to, ka tu mani par tādiem niekiem izsauci, tev būs lāsts, es tev iedošu tādu mēli, kas kāro nevis runāt, bet visu laiku tikai ēst dzīvnieku izstrādājumus, tik daudz, ka par tevi paklīdīs runas un tu nekad nebūsi apmierināts ar savu kalpa diētu, kas pārsvarā sastāv no kāpostiem, kartupeļiem, griķiem un grūbām. Un velns uzšķiļ ar pirkstiem, un nosmird sērs pa visu upmali.

Zēns tad viņam saka - lūdzu, nē, un es tev apsolu, ka es ievedīšu lopus tūlīt pat upē, atvarā, kur viņi noslīks, un tādējādi nodarīšu saimei lielu vai vismaz nozīmīgu postu, ja vien tu, velns, man iemācīsi man stabulēt tāpat kā tam džekam, kas Viduslaikos vienā vācu pilsētā no visām mājām varēja izvilināt un noslīcināt žurkas - uz mēles grozās - ā, nu ja, Hamelnas žurku ķērājs, tas ar daudzkrāsaino apģērbu un caururbjošo skatienu. Velns nožāvājas un saka - nē, es tev neko nemācīšu. Es jau redzu tavu plānu - tu domā aizvilināt nevis žurkas, bet visus liellopus un citus ekspluatētos dzīvniekus no visām saimēm un padarīt visu zemi par ētiskiem augēdājiem, kas audzēs pupas un dārzeņus, un marihuānu, un dzīvos laimē un harmonijā. Nekā nebija. Pie tam par Hamelnas ķērāju runājot - tas biju es pats, velns, tikai citā paskatā, un gluži vienkārši izstrādāju prikolu, aizvedot un nogalinot visus pilsētas bērnus, kad ļaudis atteicās maksāt par attīrīšanu no žurkām. To daļu kaut kā visi aizmirst, ne?

Tā velns teica un lika zēnam noprast, ka nebūs nekāds vieglais pasaku velns, bet gan īsts nelietis, un noskaitīja viņam tādu pantiņu - "Kas tur kulstās, veikla mēle? Nē, vien trekna šķiņķa šķēle!" un nobūra ganuzēnu tā, ka viņam mēles vietā tiešām parādījās šķiņķa šķēle - vēl tāda bieza, ar spalvainu ādiņu un augstu tauku saturu. To padarījis, velns ieķērcās ekstāzē un ielēca uz galvas atvarā, un bija prom. Zēns uzreiz nenormāli sagribēja gaļu. Tik ļoti, ka viņam uzreiz gribējās nokaut draudzīgu un mīļu sivēnu un izcept turpat uz vietas alā uz pavirši sakurta ugunskura, un kamēr tas cepjas, izslaukt kazu un kārtīgi nodzerties tās trekno pienu, pirms tam nosūcot paniņas. Vienīgais, kas viņu atturēja, bija viņa labsirdīgās tendences, un viņš uzreiz saprata ar cik briesmīgu lāstu apveltīts - uz visu dzīvi nolemts atrasties pastāvīgā neapmierināmā badā un visticamāk tikt mūžīgi atraidītam no meitenēm / zēniem, jo neviens taču negribēs sūkties ar krūtiņas gabalu.

Tāpēc viņš flegmatiski izvilka no kabatas naželi un nogrieza pats savu jauno mēli, savu briesmīgo, nolādēto mēli, un iesvieda to atvarā pakaļ velnam, kliedzot - ēd pats, monstr! - tikai lai uzreiz atskārstu, ka nevar taču izdvest ne skaņas. Mute ārkārtīgi asiņoja, un zēns saķēra to ar abām rokām, un vērās apkārt pēc risinājuma, līdz ieraudzīja pie akmeņa augam ceļmallapu. Viņš uzreiz to nogrieza un iebāza mutē, kur tā ieauga tīri labi un uzreiz apturēja asiņošanu. Nē, viņš joprojām nevarēja runāt, taču baisā ēstgriba bija rimusies - nu viņam gribējās tikai augu valsts produkciju, un to arī tikai tad, kad ķermenis prasa, nevis aiz baudkāres. Viņš arī sajuta prasmi stabulēt un uzreiz izgreba sev jauku kārkla stabulīti. Viņš atveda dzīvniekus mājās, bet atteicās turpmāk tos ganīt, un gāja apkārt pa Latviju skaisti stabulēdams, tādējādi pelnot sev iztiku. Viņš nevarēja dalīties savā nostādītajā dzīves izpratnē, līdz ar ko latvieši tā arī palikuši lielākoties par resniem dzīvniekēdājiem, un folklorā viņu pavisam aizmirsuši, jo viņa stāsts ar neskaidro iznākumu nav labs pasakas vai radiolugas materiāls. Toties ceļmallapas joprojām līdz pat šai dienai dziedē un aptur asiņošanu, un ir vienas no vispopulārākajiemm tradicionālajiem dzidniecības augiem.

Jā, un es šo uzbliezu nevis stundā, bet čēesmit piecās minūtēs, un man vēl atlika laika pakāst divas blica partijas mobīlā telefona aplikācijā (Lichess good, chesscom bad).
29th-Dec-2019 02:00 pm
5th-Dec-2019 08:45 pm
4th-Dec-2019 10:49 pm
30th-Nov-2019 06:47 pm
12th-Nov-2019 12:10 am










6th-Oct-2019 12:44 pm
13th-Aug-2019 08:45 pm
9th-Aug-2019 07:08 pm
This page was loaded Feb 26th 2021, 5:51 am GMT.