misene
 
8th-Nov-2019 01:54 am - Mana atlūguma vēstule Latvijas Detektīvžanra Asociācijai


Labdien!

Kad es pie jums pirmoreiz pieteicos, atzīšos, mani vilināja jūsu emblēma ar pistoli un veceni, un es tieši to arī gribēju, gan pistoli, gan smuku, seksīgu beibi. Godīgi parakstīju papīrus, samaksāju biedra naudu un dabūju abus, par to es nesūdzos. Vienīgi - pistole izrādījās nekam nederīgs sūds, jo man vēl līdz šim brīdim dzīvē nav bijis neviena, ko nošaut - pat neviena, kam padraudēt - un tā man tagad mētājas starp lūžņiem apputējusi, ar sirmu zirnekli stobrā; savukārt meitene, lai gan tiešām smuka un lasīja cietu literatūru trīs valodās, diemžēl bija arī intensīva psihuška, un ar viņu jau pēc vienas nedēļas nogales bija tikai uz dzīvību un nāvi, un es izvēlējos dzīvību, un tagad mēs vairs nerunājam. Tā ka man vairs nav par ko maksāt, un reāli nekad nav bijis, un tāpēc es jau šorīt piezvanīju savai bankai un pateicu, lai pārtrauc regulāros pārskaitījumus - viss, neko jūs no manis vairs nedabūsiet!

Vēl mani, protams, intriģēja mīklainā un aizraujošā noziedzīgā pasaule, kura nu man bija plaši vaļā ar visiem tās noslēpumiem - nu, un jūs jau paši zināt, kādi tie noslēpumi ir - apmēram tikpat noslēpti kā Brīvības piemineklis tieši pa vidu Brīvības Bulvārim. Kas novāca veco, bagāto tanti? Nezinu, varbūt izlutušais mazdēls, kas spīdīgā hromētā mašīnā zobus žilbinādams traucas prom pa šoseju, mētādamies pa visām malām ar viņas mantojuma miljoniem? Bet varbūt arī sulainis, pastnieks vai ģimenes ārsts - viņi taču visi vienādiņ ienīda to augstprātīgo kuci. Kas nodūra veco dzērāju malkas šķūnītī? Krievu spiegi, lai nenoplūstu informācija par raķešu bāžu izvietojumu pie robežas. Kāda ir aiz gleznas apslēptā seifa kombinācija? Qwerty. Un kas apzaga valsti? Lembis un Šķēle. Bet tos parauguzdevumus, kuri bija iekļauti ievadkomplektā, es vienkārši atrisināju apgriežot bukleta pēdējo lapu otrādi un izlasot atbildes. Tā ka jā.

Es nezinu, man vienmēr ir žēl kādam pateikt, ka tas man vairs nav vajadzīgs, vai arī ka es neapdomājos un pieļāvu kļūdu - bet, nu - tāda ir tā mūsu mīļā dzīvīte, kas mums visiem jādzīvo, un neviens nav ne gudrāks, ne viedāks, ne izmanīgāks - visi vienmēr uz kaut ko tādu uzraujas, un pie tam vēl vairākas reizes. Goda vārds, visi, un ja tev kāds stāsta citādāk, uztaisi uzreiz uz vietas pirueti un ar mitoloģisku spēku iepis sev pa seju, lai pat neiesāktu noticēt. Tā ka es to nedomāju personīgi. Vispārīgi es jums, protams, vēlu panākumus, jo cilvēkus tomēr interesē visādas negantības un kas pie tām vainīgs, un uz to risināšanu var izbraukt pavisam cienījami, atstājot baigo iespaidu un tādējādi izklaidējot garā nabadzīgas dvēseles… Galvenais tikai nepakariet kādu nevainīgo, jo tas nepavisam nebūtu zolīdi. Un beidziet vienreiz tēlot baigos nažus ar savu viskiju un cigaretēm, tipa, baigā pašdestrukcija, ko tik es neesmu redzējis, man šitais tagad jānobendē, pirms es sajūku prātā. Piedzimāt ar jaukām tīrām aknām un plaušām, bet tagad kas? Tīrās šausmas. Paši vainīgi.

Visu labu - es saku, raustot plecus.
6th-Oct-2019 12:44 pm
13th-Aug-2019 08:45 pm
9th-Aug-2019 11:24 pm
9th-Aug-2019 07:08 pm
9th-Aug-2019 04:16 pm
7th-Jul-2019 09:41 pm - Klusā daba ar invazīviem remontdarbiem (jeb "piedod, Luīze")
26th-Jun-2019 02:44 am
25th-Jun-2019 01:02 am
23rd-Jun-2019 10:33 pm
Sēžu krogā, dzeru alu
Redzu jau to drīzo galu
Glāžu ķēde neapstājas
Ēnas man zem acīm krājas
Vismaz māku teikt to dzejā
Saimniek, nes to mucu lejā
Nepaklūpi tik uz kāpnēm
Pietiks mums ar savām sāpēm
Zini jau, ka esi bende
Pašam mirt būt' baigā šķende
Smej un lej, tik never ciet
Kur tad vēl es varu iet?
22nd-Jun-2019 03:52 am
1st-Jun-2019 10:13 pm
9th-May-2019 04:46 am - kā man gāja Francijā
27th-Apr-2019 05:56 pm - Pašportrets ar vecuma marazmu
22nd-Apr-2019 11:18 pm
22nd-Apr-2019 02:09 am
21st-Apr-2019 12:30 am
7th-Apr-2019 02:08 am
Es iegāju bārā ar nodomu piedzerties līdz bezsamaņai.

Strādāja tur divas meitenes, kam viss bija pilnībā pie pakaļas.

Es teicu - Balzāmu, lūdzu!

- Parasto, vai upeņu? - jautāja viena no garlaikotajām meitenēm ar tādu ļoti vienkāršu pieklājību, kas neprasa nekādas baigās pūles.

- Man, lūdzu, parasto, - es teicu tikpat pieklājīgi.

Viņa man ielēja mazu glāzīti, un es uzreiz sāku dzert. Tā kā pacients pie daktera, kārtīgi pildot savu pienākumu atveseļoties no uzstādītās diagnozes.

Pie letes sēdēja kaut kāds debīls panks ādas jakā, tāds ap trīsdesmit pieci, ģitārists kaut kādā sūda grupā.

- Ko lūri? - es viņam uzreiz, tikko saskārās mūsu skatieni. Un tikai dzeru, lai nerodas nekādi pārpratumi.

- Ko dirs? - viņš man.

Es neko. Raustu plecus.

- Pa purnu gribi dabūt? - viņš man tā.

Es neko.

- Hei, mierīgi, - saka tā meitene, kas man ielēja šmigu.

- Ko tad šis te lēkā, smerdelis? - panks neatstājas.

- Viņš vienkārši dzer, liec viņam mieru.

- Kas tev ir, ko? - viņš man prasa.

Es ieskatījos dziļi viņa gaišzilajās acīs un izvilku no kabatas cigarešu paciņu.

- Man ir septiņi bērni un sieva, kas mani ļoti mīl. Jebkurš no viņiem ļoti pārdzīvotu, ja es neatgrieztos mājās pēc strīda ar tādu gumijas tupeli kā tu.

- Hei! - tā abas meitenes, dusmīgas.

- Es neko! - paceļu rokas gaisā un spraužu sev cīgu zobos.

- Ai, kaut kāds perdelis, - panks atmet ar roku.

- Ej ārā! - teica otra meitene, tā kas neko pirms tam nebija teikusi.

Es izgāju. Šķīlu, sķīlu šķiltavas, bet nešķīlās. Bija ļoti auksts, nepatīkams vējš ar asām, leduscietām sniegpārslām. Pa dzeltenīgi izgaismoto bruģi skrēja kaķis.

Es atslējos pret mūra sienu un sabāzu salstošās rokas dziļajās mēteļa kabatās.

Kāpēc viss ir tik stulbi?, es domāju.

Kāpēc visi vienmēr ir tik stulbi, truli un neiedvesmojoši?

Garām nobrauca ambulance, un es domāju, lūk, beidzot normāli cilvēki, rūpējas par cietējiem ar pārdauzītām galvām, sirdstriekām un sazin vēl kādām traumām.

Garām nobrauca smalka mašīna, kurā sēdēja kaut kāds uzvalkots maitasgabals, kam nešpetni daudz naudas. Brauca uz savu Jūgendstila viesnīcu ar laipnu viesnīcnieci vestibilā.

Garām nogāja kaut kādi idioti, skaļi smiedamies.

Es tomēr uzšķīlu savu cigareti un sāku to pīpēt ar lielu atvieglojumu.

Es nebiju ēdis un to varēja just. Es drebinājos.

Kad es atgriezos bārā, panks bija nozudis. Droši vien aizgājis izmīzt savu sesto aliņu.

- Ko tu lecies? - man uzreiz prasa meitenes.

- Tāpēc, ka man nepievērš uzmanību.

- Bet nafig tev vajag konfliktu?

- Nevajag.

- Tad sēdi mierā un dzer.

- Tad ielej man vēl!

- Viņam ir kaut kāds autisms, - teica viena meitene otrai.

- Es esmu spīdošs prožektors milzīgā visaptverošā tumsībā, - es teicu.

- Tu esi idiots.

You got it, sister.
21st-Feb-2019 06:01 pm
20th-Feb-2019 08:12 pm
Es esmu pāvests, sēžu šeit savā katedrālē, lūkojos uz visiem ar tādu īgnu skatienu - he, sīkie pagāna muļķi!

Es esmu karalis, kliedzu saviem bruņiniekiem - sapisiet taču to debīlo nelieša pretinieka karalisti trūdošās lupatās!

Es esmu milzīgs melns ļaunuma mākonis aiz smagām, apputējušām durvīm, kur zirnekļi rāpjas no visām pusēm un sadeg šausminošā liesmu murskulī!

Es, es, es! Liels briesmīgs egoists, ap kuru viss notiek tikai tāpēc ka tā vajag, un ja nevajag, tad nafig prom!

Tur ripo kaut kāda galva, lai jau viņa ripo...

Tur kāds ieklepojas savā mirstīgajā slimībā, un es tikai saucu - klepo ritmā, kāpjot ellē, klepo līdz tev žoklis krīt!

Es cepu vakariņas savam mirstošajam tēvam - hā, protams! Nē, taču! Manā dzīvē neviens nemirst, un man nekad nenotiek nekas slikts, jo es esmu neievainojams. Un pat ja mani uztrauktu, kas notiek ar manu ... whoa wat? Hēi! Man nemaz nav tēva!

Tā ka saņemiet, maukas, man neko nevar izdarīt, jo neviens nožēlojams zemes mīdītājs nevar saukt sevi par manu tēvu. Tā ka nevienam te nav nekādas atbildības, ja?

Un es varu vērpties savā ļaunumā pāri tuksnešiem, cik vien man ienāk prātā, arī tūkstoš gadus, ja es gribu.

Un pat ja es negribētu, tā nu es uzreiz tev te tā arī teiktu!



24th-Nov-2018 08:34 am
Meitenēm, kuru dzīves jau ir aptumšojis vismaz viens pozeris filozofs dzejnieks, nekad nebūs Dilana fāzes.
8th-Sep-2018 05:44 pm - kad man prasa, kā man iet Londonā
4th-Aug-2018 08:20 pm
29th-Jul-2018 02:54 am
Hei.

Kā tev iet?

Man normāli. Es esmu nesen atbraucis šeit uz šo rehabitaļņiku, kur mums liek dziedāt kristiešu himnas un kopt labību. Bet es esmu atradis pudeli balzāma un noslēpies vienā no saimniecības ēkām, kuru reti izmanto, jo te it kā tumsas stundās spokojoties. Nu, es vienmēr esmu draudzējies ar spokiem, līdz ar to šī man ir īstā vieta.

Man nav īsti, ko rakstīt, tāpēc uzzīmēšu vecu automobili, kurš stāv šajā ēkā, kas ir tā kā pa pusei šķūnis, pa pusei garāža.



Tas pie stūres ir skelets. Stāsta, ka tas ir mašīnu zaglis, kas šajā liktenīgajā automobīlī nosmacējās ar slāpekļa monoksīdu, un tā arī nekad nepaspēja nobraukt ne vienu centimetru. Mašīnu, protams, nosargāja dieviņš. Es esmu iekāpis aizmugurējā sēdeklī, un no šejienes izskatās, ka skelets cenšas pieregulēt atpakaļskata spoguli tā, lai redzētu visa ceļojuma laikā manu seju. Viņš izskatās varen nepacietīgs uzsākt tādu īsti garu braucienu cauri visai Latvijai no austrumiem līdz rietumiem un atpakaļ, un ceļa laikā man stāstīt dažādus amizantus atgadījumus no savas nešpetnās dzīves. Bet viņam ir ļoti svarīgi, lai es tiešām klausos, kā arī redzēt manu reakciju, un tāpēc viņš regulē to spoguli.



Man liekas, ka es drīz vien notīšos no šejienes, bet grūti saņemt spēkus brist cauri mežam pa nakti. Varbūt es sagaidīšu rīta gaismu un tad. Es esmu pamatīgi pietempies.

Es bieži domāju par tevi un ne jau tikai alkohola reibumā. Es gan ļoti labi zinu, ka mūsu starpā nekas nav iespējams, tīri mana smagā rakstura dēļ. Tev vajadzētu būt tādai mūžīgi pacietīgai māsiņai, kas katru dienu maina apsējus manām psiholoģiskajām brūcēm. Un tad, piemēram, būtu skaista nedēļas nogale, kurā mēs varētu daudz ko pasākt, bet es būtu īgns maitasgabals un gribētu sēdēt aptumšotā istabā, pīpēt hašišu un skatīties doķenes par Staļina teroru trīsdesmitajos. Vai arī, piemēram, mēs tiešām būtu izgājuši ārā un satiktu kaut kādus ļaudis, un es uzreiz sāktu mest acis uz kāda no mūsu kopīgo draugu meitenēm, un vēl tā uzkrītoši. Un mums nekad nevarētu būt normāla saruna, jo es vienmēr gribētu paturēt pēdējo vārdu un būt visgudrākais un visstilīgākais.

Vēl te ir tāds lapseņu strops, ko cītīgi būvē apmēram tūkstotis darbīgu lapseņu. Viņas taisa to stropu no vecām rūtiņu burtnīcām, kas mētājas pa zemi. Uz paša stropa malas vēl var redzēt uzrakstu "Līgatnes papīrs". Vienā citā vietā uz stropa var redzēt glītā rokrakstā ar zilu tinti pārrakstītas rindas no "Uguns un Nakts".



Nu labi, es nezinu, kas tur ir rakstīts, jo man ir bail iet pārāk tuvu tām lapsenēm. Bet izskatās glīti un dzejiski.

Man besī, ka mīlestība ir tik netverama un nereāla. Man liekas, ka visi tie cilvēki, kuriem ir definētas attiecības, ir noziedznieki pret mīlestību. Viņi ir mēģinājuši to satvert un iebāzt kumodē aiz stikla, lai tā stāv kā diploms vai atzinības raksts blakus kristāla glāzēm, kur visa pasaule var to apskatīt un pārliecināties, ka, jā, ir. Bet īstenībā tā ir vairāk kā kaut kāda degoša pagale, kuru nekur nevar iebāzt, bet tikai turēt pie sevis, un tad arī tikai pamīšus, un īstais triks ir nekad to nenomest zemē, bet iešķiebt otram, kad pašam vairs nav spēka noturēt. Un tad, kad tu redzi, ka tas otrs jau mokās, tad tu atkal paņem pie sevis. Un ja tu neredzi, tad tev vienkārši iemauc ar to pagali pa seju, un tu saproti, ka atkal ir tava kārta.

Tā iepriekšējā rindkopa ir ļoti skaidrs paraugs tam, ka es nemāku rakstīt. Cilvēks, kas māk rakstīt, spēj izpaust savas domas ar zināmu pārliecību un noturību, it sevišķi par nopietnām tēmām. Man, savukārt, ir tik nesavāktas domas, ka ir pilnīgi skumji, ka man ir iemācīti burti un gramatika. Viņiem jau sen pamatskolā vajadzēja saprast, ka mani vienkārši jāliek pie fiziska darba, tāpat kā šeit, kur man ir ierādīta pavāra loma. Viņi te man iedod kaudzi ar dārzeņiem, kas man jānomizo un jāsagriež, un tad man jāvāra lielā katlā visiem zupa. Tādējādi visi var koncentrēties uz savu rehabilitāciju, neuztraucoties par izsalkumu, jo ēdiens vienmēr gatavs. Dažas dienas es pat jutos pa īstam laimīgs un noderīgs, un manas domas sēdēja mierā uz mīksta dīvāna kaut kur manu debīlo smadzeņu uzgaidāmajā telpā un lasīja žurnālus. Es pat prasīju vadītājam, vai es nevarētu vienkārši strādāt par pavāru uz pilnu slodzi un vakarā dzert aliņus, kamēr visi sēž riņķī sveču gaismā, svētišķīgi smaida un plāno, kā transformēt savas dzīves, bet nē, man arī esot jāpiedalās. Tāpēc es arī lasos lapās, jo tā ir absolūta huiņa.

Nu labi, tas arī viss. Ja tu saņēmi šo vēstuli, tad droši zini, ka es izkļuvu atpakaļ civilizācijā bez problēmām.

Es labprāt uzzīmētu, kā dodu šo vēstuli rokās smaidīgam pastniekam, kurš to rūpīgi ieliek savā pasta somā, bet nav spēka. Es labi zinu, ka mūsu valsts mazapmaksātajiem pastniekiem pilnīgi pie pakaļas, kas un kam ko sūta.

Čau!
14th-Jul-2018 07:47 pm
10th-Jul-2018 02:50 pm - Privātā Dzīve
Reiz kāds latviešu uzņēmējs sēdēja K-Rautas ēdnīcā un skatījās, kā viņa astoņgadīgais dēls ēd pildītās pankūkas ar šķiņķi un sīpoliem.

- Starp citu, es redzēju nepatīkamu murgu, - teica dēls, ar ne obligāti izēstu muti.

- Ja? - uzņēmējs aizdomīgi savilka pieri.

- Jā. Es redzēju, ka naktī, kamēr es guļu, mūsu pagalmā ienāca nāve, un tu ar viņu kaut ko sarunāji. Jūs tur kaut ko runājāt, un tu parādīji tieši uz manu logu otrajā stāvā. Tad jūs vēl kaut ko runājāt, tu ierakstīji kaut ko telefonā, un viņa aizgāja.

Uzņēmējs klusēja, kamēr dēls vienā mierā lika krējumu uz šķīvja.

- Nu, neizskatās, ka tu būtu baigi pārmīzis, - tēvs beidzot teica.

No blakus galdiņa uz viņu pašķielēja kārna sieviete ar milzīgām raga brillēm.

Dēls atieza zobus smīnā.

- Man nav bail no nāves, - viņš teica, atkorķēdams Mangaļus. - Un man nav bail no tevis.

Iestājās klusums. Šķindēja dakšiņas, sprakšķēja minerālais un tālumā pīkstēja kases aparāti.

Uzņēmējs atstutēja zodu delnā un skatījās pa logu uz autostāvvietu. Viņš vairs negribēja savu kapitālu un ieguldījumus. Viņš gribēja normālu dēlu.

- Labi, ejam pirkt to beici, pap, - teica dēls.

- Ejam.
7th-Jul-2018 02:24 am
9th-Jun-2018 11:53 pm
5th-Jun-2018 04:27 pm
28th-May-2018 02:26 am
11th-May-2018 01:51 am
7th-May-2018 06:41 pm
2nd-May-2018 08:38 pm
30th-Apr-2018 10:33 pm
29th-Apr-2018 11:23 pm
30th-Mar-2018 09:18 pm
25th-Mar-2018 12:28 pm
17th-Mar-2018 10:32 pm
15th-Mar-2018 01:33 pm
8th-Dec-2017 12:11 am
26th-Oct-2017 10:51 pm
Reiz kāds apdalīts nūģis bija iemīlējies iedomīgā meitenē. Tā meitene viņu ignorēja, dievs vien zina kāpēc, jo viņš bija tāds izbužināts mīļš kaķītis, kas nevienam nevēlēja nekā ļauna. Un pie tam labi spēlēja šahu, kas ir diezgan seksīgi. Bet viņš pēdējā laikā nevarēja uzvarēt nevienu partiju! Labi, ja vēl izspiest neizšķirtu, un pat tad no vinnētas pozīcijas, kas agri vai vēlu nogāja greizi.

Viņam bija rūtiņu burtnīca, kurā viņš analizēja savas jūtas, jo baidījās, ka pa īstam nemaz to meiteni nemīl. Viņš mēģināja uzskaitīt iemeslus, kāpēc viņam viņa tik ļoti patika. 1. Viņa bija smuka. 2. Viņa bija gudra. 3. Viņa ... un tad viņš pārstāja rakstīt. Pēkšņi viņam likās, ka viņš patiešām viņu nemīl, jo gluži vienkārši nevarēja izdomāt neko citu. Pie tam tas, kas pierakstīts, nebija baigi specifiski. Kas vēl? - viņš grauza pildspalvu un sarauktu pieri skatījās griestos.

Klāt pienāca sarkanvaidzīgs tusnis ar plašu smaidu sejā. - Uzspēlējam šahu! - Ok. - Ohohoho - sarkanvaidzis berzēja rokas un atvēra grabošu koka šaha dēlīti. Sākās sparīga spēle, klakt, klakt, klakt, attīstījās un izkārtojās figūras, un jo vairāk sabiezēja pozicionālās komplikācijas, mūsu protagonists arvien lēnāk un piņķerīgāk apsvēra visādas taktiskās opcijas, vienlaikus domāja par uzbrukumu -un- aizsardzību, viņa smadzenes noslogojās kā lēns dators ar vāju procesoru, kurā atvērtas pārāk daudz programmas, viņš skatījās uz savu bandinieku izkārtojumu, izmocīti pabīdīja vienu uz priekšu, un tad - Blam! - oponents pēkšņi pamatīgi ieblieza zirdziņu tieši pa vidu viņa pretējā spārna bandinieku ķēdē un uzvaroši gailēja savas acis, un klukstēja aizrautīgos smieklos - Šahs! - viņš teica, jo tas bija zirdziņa upuris ar šahu. Galvenais varonis pikti nosita zirdziņu.. - Blam! - Šahs! - vēl citu bandinieku nosita tornis. Sviedrains tornis - no aizrautības oponenta rokas bija klātas sviedros. Galvenais varonis pikti pabīdīja karali - švīk! nošvīkstēja laidnis, kas pēkšņi apdraudēja gan karali, gan dāmu - aizsargāts laidnis - un dāma bija kritusi. Vispār ne no kurienes. -Laba spēle! - teica anonīmais šahists, kārtodams figūras atpakaļ dēlītī, un aizgāja prom.

(nē, es viņu nemīlu) domāja aizkaitinātais nūģēns (come on, ko vispār nozīmē mīlestība) viņš domāja, un sāka zīmēt daudzstāvu mājas pa rūtiņu kontūrām. Drūmas daudzstāvenes, megamasīvas cementa šausmu harpijas. Melnas švīkainas debesis, kliedzienus vējā.

Un tad pēkšņi viņa parādījās viņa acu priekšā, kārtīgiem smaržojošiem matiem, kas nedaudz cirtojās galos, savām dziļajām stilīgajām acīm, grāmatām rokā, austiņām ap kaklu, un teica - Čau! - un uzsmaidīja viņam, bet tad uzreiz bija prom, atstādama tikai saviļņotu laiktelpu aiz sevis.

B E I G A S (nelaimīgas)


Un tomēr, kā mēs visi zinām, pastāv alternatīvas realitātes. Vienā tu pēkšņi beidz sūkāt un dabū visu, ko gribi. Citā, nesaistītā, tu mūžīgi spēlē šahu parkā ar alkoholiķiem, kamēr pats kļūsti par bomzi - kas nebūt nav tik slikti.

21st-Sep-2017 12:20 am
9th-Sep-2017 08:33 pm
6th-Sep-2017 10:56 pm
3rd-Sep-2017 02:38 am
31st-Aug-2017 11:50 am
30th-Aug-2017 04:34 pm
26th-Aug-2017 09:32 pm
25th-Aug-2017 06:00 am
21st-Aug-2017 12:50 pm
This page was loaded Nov 12th 2019, 12:10 am GMT.