sheesh.

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi
> Pajautā man.
> previous 20 entries

Jūlijs 28., 2014


12:23 - and the living is easy.
Šķita, ka Gēršvina "Summertime" ir jābūt uzrakstītai kaut kādā īpašajā fancy džeza gammā, bet nekā — elegance slēpjas vienkāršībā. Tur pat nevajag visu La minoru, viss notiek tikai pentatonikā. Nost ar trīs akordiem, lai dzīvo piecas notis.

(2 raksta | ir doma)

Jūlijs 7., 2014


19:04
Visu vasaru tu gaidi vasaru. Un visu vasaru debesu vietā tikai suņu ķepu nospiedumi, bet asfalta drēgnās skumjas piebirušas ar skujām. Viss tikai ķeras starp pirkstiem, ir baterija tukša un atmiņa pilna. Bet tad pienāk stunda, starp vakardienas vakartērpiem un rītdienas rīta svārkiem, starp ekrānu krāsmatām un pīpeņu pūlēm, starp karafju karatē un glāžu gāšanos, starp guļamrajonu guļamistabām un paklāju pārklājiem — tu pamosties piecos no tā, ka saule kūst logā, un tu zini. Tagad. Vairs nenāk klusums salīdzināt skrūvētus rītus un Vecrīgas bītus, un kalendārs kā nopūta ar ieslēgtām bākugunīm vairs nebradā pa elementārdaļiņām. Viss.

Tagad mežs, ieziedies ar ielas sanoņu, smiltīs guļ uz muguras; ezers, prieka pīrsingiem noklājies, ir atnācis pilsētā, bet tempļa pagalmā ļaudis iekūruši bārbekjū.

Zūmika: Dead Soul — Kill the Past

(4 raksta | ir doma)

Jūlijs 6., 2014


12:09 - pretstāve
Centrā:



Perifērijā:


(ir doma)

Jūlijs 4., 2014


13:06 - ***
visu vakaru vasara salst
visu tālumu mirāžas klīst
tukšā lappuse mirkli vien griež
mūžu pēc tam pirkstgali dzīst

(ir doma)

Jūnijs 21., 2014


22:03
Siltums pēcpusdienas siltumnīcā dziest, un no vēsiem mākoņiem perifērijā līst vakars. Slapjā diena nosalst vēla pulksteņa salnās, un tās pēdējās dvašas tik tikko redzami klejo pa izdangātajiem un izskalotajiem perifērijas trešās nozīmes ceļiem. Bet cita maršruta nav. Gludākie ceļi šovakar ir slēgti, tos ir pārrakuši vieglākās takas izvēles ekskavatori un nobloķējuši pēkšņa satraukuma buldozeri. “Uzmanību! Uz ceļa strādā, un labāku laiku vairs nebūs!” vēsta dzeltena brīdinājuma zīme ar lieliem burtiem. “Turpinot kustību, jūs piekrītat šai nenovēršamībai.”

Priekšā tumst, tur neatspīd ne ceļazīmju, ne stirnu acis, un pat naktstauriņiem tevi šovakar nevajag. Bet atpakaļskata spogulī dienas atblāzma vēl negrib rimties, tā pavada brīžiem kā mierinošs glāsts, brīžiem kā vajājošs pieskatītājs. Kamēr tavs skatiens spogulī neaizmiglosies, kamēr tu neatgriezīsies satiksmes straumē, kuras gaismas žilbinās vairāk nekā šī pelēkā, tik tikko redzamā, bet mirkļa kontūras tik skaidri iezīmējošā pamale aiz muguras, tikmēr diena nebeigsies.

Un nakts gaismas mostas, fotoni pulcējas. Ceļu remonta maldugunis vietā, kur agrāk bija iela un varbūt kādreiz atkal būs. Pagaidu luksofors, kuram tik ļoti gribētos strādāt diskotēkā un midžināties vienā ritmā ar Boney M, bet kuram tā vietā ir jādiriģē lēnu, bet nepacietīgu automašīnu horeogrāfija. Un mašīnas, tās nudien nāk šurpu pulcēties un mīņāties rindās, lai gan tām neinteresē ne disko, ne šķēršļu josla un pilnīgi noteikti ne apstāšanās.

Bet man vajag apstāties. Nobraukt no ceļa, lai mēģinātu dubļainajā tumsā uztaustīt pēdējos gaismas nospiedumus un aizbrist līdz upei. Patiltē upe mazgā savus eksistences krācēs savalkātos bikšu galus, tāpēc saujā pasmeltais ūdens ir nespodrs. Tu arī tā gribētu izmazgāt savējos, bet tava upe plūst citur. Lai arī ko rāda kilometru skaitītājs, šajā tumsā attālums līdz tai šodien šķiet vēl tālāks nekā vakar.

Bet pret rītu pēdējās lāses mitēsies, un, kad uzlēks saule, ielās smaržos aplieta liepziedu tēja.
Tags:

(ir doma)

Jūnijs 19., 2014


18:58
Aģentūra Leta atsūtījusi lakonisku sveikumu svētkos, kura krāšņākais elements ir hipersaite. Saites teksts vēsta, ka aiz tā esot LĪGO APSVEIKUMS. Tā kā šī vēstule sākotnēji bija ievēlusies e-pasta spama šūplādē, drosmīgi klikšķināju un gaidīju kaut kādus vīrusus, a tur -- atveras pleijeris un sāk koklēt "dzīvoš' ilgi, ne tik ilgi, saules mūžu nedzīvošu".

Tas ir tāds kā mājiens, vai kā?

(4 raksta | ir doma)

Jūnijs 1., 2014


20:30 - Unnamed Rd.
Es tur gribēju nokļūt jau pērn — vietā, kur Jugla ietek Juglas ezerā. Taču tas nav ceļš nejaušību vadītajiem, kuri var tikpat labi doties, kā nedoties nekur. Tādiem motivācijas apsīkumā ir jāpaliek pusceļā, jo vairāk tāpēc, ka reālā kilometrāža cauri brikšņiem, maldinošām takām un alternatīvu vienādojumu meklējumiem beigās tāpat izrādījās par labu trešdaļu lielāka nekā izskatījās kartē.

Šī ir robežu teritorija. Vieta, kur mijas novadu robežas; kur ielu nosaukumi pārtop šoseju apzīmējumos un kur nošķirtni starp pagājību, priekšstatiem un realitāti uztur sabiedriskā transporta pieturu nosaukumi. Kaut kas līdzīgs jau notiek arī citur, bet tikai šeit ir pieturvieta „Papīrfabrika Jugla”, uzņēmums ar tādu nosaukumu nudien eksistē arī pašlaik, taču tas nodarbojas ar — uzmini nu! — elektroenerģijas tirdzniecību. Tā vēsta Lursoft, paskatījos.

... tālāk ... )
Mūzika: Audioslave — Show Me How to Live

(2 raksta | ir doma)

Maijs 26., 2014


22:27
Saruna starppilsētu autobusa aizmugurējā sēdeklī: "Eu, pietura Indrāni! Tāda luga bija! Blaumanis... Es tikai neatceros, vai tur beidzās traģiski vai normāli!"

(ir doma)

19:20
Brīdi paminstinājies pie zobudiegu stenda, izvēlējos to, kuram paskaidrojumā bija rakstīts: „Paredzēts [..] tiem, kas gaida no zobu diega ko vairāk.” Intrigas uzturēšanai ne vārda par iespēju, ka šīs gaidas izrādīsies veltas.

Zobudiegs ir tik nešpetna parādība, ka solīt ko vairāk ir mazākais, ko tas varētu darīt.

Papildināts. Nē, tik daudz vairāk diegs tomēr nedeva gan. Kāds pārsteigums.

(9 raksta | ir doma)

18:52
Kad iemīļotajā lielveikalā ņēmu kases čeku, pamanīju, ka tam pievienots papildus papīra gabals. Nē, tā nebija slepena zīmīte, bet gan informatīvs paziņojums par uzņēmuma atvērto durvju dienu: tajā un tajā dātumā lai tik nākot uz Zinātņu akadēmiju, tur varēšot uzzināt par darba iespējām Rimi veikalos.

Tas laikam būs kāds Latvijas zinātnes atbalstīšanas pasākums. Ja nav, tad nav — Zinātņu akadēmijas vietā būvēsim Rimi, ko.

(3 raksta | ir doma)

Maijs 22., 2014


20:07
Zilrozā mākonis vakaram aiz loga. Un otrā pusē mežs, skuju ekstraktā tikko novannojies.

Ceriņi smaržu skatienus paijā pie pašām durvīm, bet tieši tāpēc visi tiem paiet garām, jo viņi paši te ir iesējušies iestādījušies tikai garāmejot, pa ceļam uz veikalu, gružkasti vai autobusu. Autobusā gan visi gribētu sēdēt ar deguniem ziedos un pēdām sūnās, bet tur to nav, tas viss bija tanī īsajā laikā starp un pirms.

Tagad jau vispār ir starp un pirms. Tu skrien un baidies aizturēt elpu, jo katra iztrūkusi elpa ir nepamanīts maija vienradzis. Gaismasgads atver žalūzijas, un tev tūdaļ būs tālie uguņi acīs, un ar to pašu ceriņu skatienus pazaudēsi.

Bet tas zilrozā mākonis aiz loga. Un trokšņains mežs azotē audzē vienradža izbradātas maijpuķītes.

(6 raksta | ir doma)

Maijs 20., 2014


20:41 - sheesh.
Visa tā nedēļas nogales jezga ar velosipēda tīrīšanu un kopālikšanu pēc gandrīz nokavētiem pavasariem acīmredzot bija gatavošanās šodienai. Kāpēc gan beidzot nebraukt šādi uz darbu, es no rīta nodomāju. Un kāpēc gan likt dubļu sargus — lai gan lietus droši vien būs, tam būtu jābūt pērkoņa negaisam, kas nozīmē čiks un viss, un gan jau pēc tam vēl paspēs apžūt. Tāpēc, ka kad pirmais lietus pēcpusdienā nolija, man šķita, ka prātīgākais, ko var darīt, ir drusku pagaidīt. Lai nožūst. Taču tā nu sanāca, ka pa atpakaļceļa durvīm iznācu tieši uz otro lietus uznācienu. Pārbraucu mājās par situāciju sašutis kā maģāru vēstnieks. Tas, ka izžaušanas nolūkos izkrāmētajā somā atklājās plastmasas lietusmēteļa eksistence, situāciju kaut kā vairs nespēja neuzlabot.

Bet mežs toties ļoti un līdz iekšpusei īsti smaržo.

Un citi ceļā satiktie braucēji arī salija.

Mūzika: Black Label Society — Lead Me to Your Door

(5 raksta | ir doma)

Maijs 10., 2014


09:45
Ir tādas teritorijas, kurās tu ienāc pa vēdlodziņu, lidmašīnas trapu vai no smaguma atbrīvotām durvīm, un tajās itin viss ir skanīgs, dzidrs un izskatās nevainojams kā burvju šodiena. Tās ir ārpus pieticības un pārmērībām, iekšpus kartēm un ārpus maršrutiem. Ir simtsunviena lieta, ko tu varētu izdarīt, tu izdari 99, un ar to pietiek. Jo visa ir tik daudz, viss ir tik jauns un spīdīgs kā eiromonētas, tāpēc īstenībā jau nav starpības, cik un ko. Tajās situācijās tu no viesnīcas paklājiem un ķirsīša dzirkstošā glāzē nogursti vairāk nekā no papildus kilometra, tev nav mērķa un programmas, tāpēc tavi lēmumi nāk viegli un nepārdomāti, tu priecājies par to, ko ieraugi, bet tevi nesatrauc tas, kas paliek nepamanīts tepat kvartāla attālumā.

Tad paiet mūžība, un tu atkal nonāc turpat. Ģeogrāfiski turpat, bet vēdlogi ir no plastmasas, lidmašīnas un tramvaji ir citās krāsās, un durvis viegli čīkst. Šoreiz tev ir plāns, tev ir karte, tev vairs nevajag ķirsīšus un viesnīcas, tev vajag tās atlikušās divas no simtsunvienas lietas. Tu atnāc, lai konstatētu, ka pat šajā teritorijā dažreiz līst, taču mākoņu starpbrīdī tu uzkāp nama jumtā zem saldas rezignācijas debesīm un pēc tam aizej uz parasti tik piedrūzmētajām vietām pavisam agri no rīta, kad tur nav gandrīz neviena. Šī teritorija vairs nav tā pati skanīgā un nevainojamā, tā ir parādījusi savu vietām nespodrumu un kļuvusi nogurdinoša — toties ir pabeigta.

Tu tagad zini, ka nākamreiz vairs negribēsi atgriezties, nākamreiz tu gribēsi nākt no jauna.

(ir doma)

Aprīlis 17., 2014


19:25
Iemīļotajā mazveikalā pēc manis rindā stāvējusī pircēja mēģināja tikt cauri ar Maksimas klienta karti. Nesanāca. Tā jau ir, visi nevar būt Čaks Noriss.

Bet man, bet man — man pie kases uzdāvināja jo-jo. Izrādījās, ka pienākas šokolādes pircējiem. Tas tak vairs nav veikals, bet Disnejlenda kaut kāda.

Man nekad nav bijis īsta jo-jo. Kad bērnībā bija šī mode, es nebiju gana stilīgs un pat nezināju, kur tādus var nopirkt. Darbmācības nodarbībā no koka gabala uzvirpoju pats, taču kaut kā šī rotaļa neaizgāja. Tāpēc šis priekšmets kādu laiku tā arī mētājās apkārt, kamēr nomētājās. Turpretim tagad šķiet tāds jauks pseidoanahronisms.

Labāk gan būtu jo-jo dāvinājuši, teiksim, plastmasas alus pircējiem. Kas zina, nedēļu vēlāk rajona veči, sēžot pavasara saulītē, rīkotu sacensības.

(2 raksta | ir doma)

Aprīlis 6., 2014


16:29
Marta debesu aukstajā augstumā no siltajām zemēm atpakaļ lido papīra lidmašīnas. Tās nevar dzirdēt, jo vilcieni uz slepenajām teritorijām šovakar dodas tik skaļi. Es apsedzos ar attālo dunoņu un vēroju, kā nogurums bažīgi apsēžas uz soliņa netālu no pamestas šļirces, kas draud iedurt ļaunumu tikai ar skatienu vien. Krokusu virpulis tikmēr līksmi stāsta ziņu virsrakstus par meždurnarodnije prava un meždustročnaja trava, kuras tagad visiem būšot. Garāmejošās meitenes smaržo pēc cepumiem, bet sociālo mediju izsekotie un vajātie profili uz stūra nedroši apmainās ar ceļojošajiem tetovējumiem. Aprīlis tāds.

Mūzika: Satyricon feat. Sivert Høyem — Phoenix

(ir doma)

Marts 14., 2014


15:50
Visi lielās ar pirmajiem redzētajiem taureņiem. Neviena taureņa manā redzeslokā vēl nav, toties kā jau aukstam materiālistam šodien trāpījās pirmā uz ielas atrastā eirocentu monēta.

Ā, un vēl es tramvajā redzēju kaut ko, kas pretendē kļūt par modes kliedzienu: kādai sievietei mugurā bija mētelis ar īsām piedurknēm (un, attiecīgi, kailas rokas līdz elkoņiem).

(3 raksta | ir doma)

Marts 10., 2014


12:45 - Tears of time.
Es nezināju, ka esmu tik ļoti aizmirsis visu, kas nenotika. Kad to uzzināju, visu atcerējos. Gāju visu dienu pa pēdām atpakaļ uz takām starp niekiem, svarīgo un plazmas ekrāna okeānu. Pienāca nakts un pēdu nospiedumi takās zem pieredzes asfalta tā kā sāka mirdzēt, es gāju tālāk, līdz taka pārtapa par slēdžu ceļu. Slēdžu ceļā ik uz soļa kāpu uz slēdžiem, tie sprakšķēja un dzirksteļoja, līdz tev apnika, un tu nodzēsi gaismu pavisam, atslēdzot elektrību. Un tad es paliku stāvam uz nu jau izslēgta ceļa, kur priekšā neredzama tumst atcerētā aizmirstība, bet aiz muguras gail aizmirstā atcerēšanās. Vairs ne uz priekšu, ne atpakaļ.

Un ir žēl, jā.

(1 raksta | ir doma)

Februāris 15., 2014


16:53 - nelaiž, nevis neatlaiž
Ķērpji ar jūras tankiem izbrauc metāla salā, kur sasalst metālā. Sals urbj kaut ko par mēness īpašuma amfībijām, un vispār, kāds gan prieks ir no mirkļa, ja tam seko sals un bezsamaņa, dodiet tak to bezsamaņu uzreiz. Bet cilvēki jau ēd kūkas, pat ja īsts labums no tām ir tikai tanī vienā brīdī, un tas nākamais labums nav īstais labums, par to viņi labākajā gadījumā negrib domāt, sliktākajā domā daudz, taču dara to, ko nedomā. Un vēl viņi dzer visādus bremžu un gāzes šķīdumus, kuru stikla prieks ir tik vilinošs, ka aizēno visus nākamos gadsimtus, kas pēc tam nāks plastmasā un varbūt arī nemaz nepienāks. Jo tā nav šodiena, tāpēc neskaitās. Šodiena nevar, šodiena smejas ar sulu. Tāpēc arī savos dienesta ziņojumos pēc avārijas akvārijā jūras tanki raksta par konjaku, armanjaku un amonjaku, pat ja tur tagad ir sals un nav ziemeļbriežu; ziemeļbriežus draugu un paziņu loku aplokos redzēs tikai rīt, un tad tas būs pavisam cits mirklis, nē, bezsamaņa. Par dzīves un kūku biļeti ir jāmaksā, saka bebri, bet ne jau tik ļoti, kā par tavu laminātu. Tas vaimanātu, ja to pieskrūvētu ar skropstu tušu virs sliedēm, pa kurām virzās baterijas, kas pavadzīmēs uzdotas par bietēm. Un ķērpjiem. Jūs galīgi nezināt, kā. Un Tu jau ne tik.

(ir doma)

Janvāris 29., 2014


15:54
Nu re, nepienāca ne februāris, kad esmu izpildījis visus (reālistiskos) darbus ar pagājušā gada termiņiem.

(ir doma)

Janvāris 28., 2014


13:27
Janvāriem nav spēka. Tie ir iztērējušies un noguruši vēl pirms sākuma, tie ir pārtraukuma pārtraukums, tie ir asimetrija taktsmērā ar bungu vālīti, kas muzikantam izšļukusi no rokas, un roku saltumā tie krāj nokavējušos rītus un apskaidrotas izelpas.

Radiatoriem ir temperatūra, radiatoriem nav auksti. Lai kāds cits kārto parādēs džemperus ar briedīšiem un gana cimdu pāru pulkus, lai aizmāršība neaiznes. Bet tikmēr leduspuķes uz loga zīmē komiksus par energoefektivitāti, un makšķernieki Juglas ezerā rīko daiļslidošanas sacīkstes. Janvārī nekas veiklāks un vieglāks nenotiek.

Pievakarē, kad saule iegriežas tavā ielā, tā ar garu, garu skatienu pāri jumtiem raugās tavā sejā. Tu ej visas ielas garumā tieši saules skatienā, un plaksti ir tavi saulessargi, bet saulei nav saulesbriļļu. Saule raugās klusējot, iela neatskatās savu kvartālu kvadrātmetros, bet tu pēkšņi atceries — visu atceries, sirds nostājas savā vietā virs diafragmas, un paliek silti.

Everyone’s afraid of the dark.
But I will not be afraid.
The light is always there.
It is all around me.
Nothing is missing.
I am not waiting for the sun.

(6 raksta | ir doma)

> previous 20 entries
> Go to Top
Sviesta Ciba