We’re cool for the summer

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi
> Pajautā man.
> previous 20 entries

Jūlijs 25., 2016


15:42
“Prapusķiķe invaļida,” paziņoja kāda sieviete, kas pie kases nostājās starp mani un rajona jaunekli pirms manis, un uz kases lentas mēģināja novietot alus bundžu.

Rajona jauneklis krieviski paskaidroja, ka šitas jau ir bezkaunīgi un ņeprojģot, un rindas gals ir tur, tālāk. Viņam piebiedrojās latviešu sieviņa, kas stāvēja aiz rajona jaunekļa, un sacīja, ka “jesļi bi u ņej maizes kukulītis bilo”, tad vēl varētu saprast, bet šādi par traku. “Pareizi,” ar vieglu akcentu latviski sacīja rajona jauneklis, “bez tā alus viņa badā nenomirs”. Latviešu sieviņa gan piebilda, ka ko gan viņa saprotot, jo “pasaule tak mūsdienās kājām gaisā apgriezusies”.

Kad pārdevēja sāka spurgt, es tā arī nesapratu, vai tas bija par šo etnolingvistisko saskaņu un vienotību zem sociālā taisnīguma karogiem vai arī par saldējuma kaudzi, kuru pa to laiku biju sakrāvis uz kases lentas.

(13 raksta | ir doma)

Jūlijs 15., 2016


13:31
Krustojumā pie sarkanās gaismas autobusam blakus apstājās automašīna, no kuras skanēja Metālika, un autovadītājs vieglītēm sita takti ar gāzes pedāli, St. Anger ‘round my neck.

Bet autobusā pretī man stāvēja meitene melnos garos svārkos un ar Slipkot krekliņu mugurā. Slipkot ir oficiāli viens no drausmīgākajiem metālmūzikas ansambļiem, un, lai gan viņiem šis tas ir sanācis, tas drīzāk ir pārpratuma dēļ. Bet tajā brīdī tas viss bija tik saskanīgi un pa īstam. Viņas gaišais un tālienē vērtais skatiens, kas bija pats no sevis, bez skaļām austiņām ausīs; skumjš tetovējums uz rokas, autobusa strukturētā atsvešinātā kopābūšana, un šis krustojums ar dažām sekundēm nogaidīšanas un blakusesošās skaņas, I need a voice to let myself go free.

Bet tad atkal zaļā gaisma, atkal kustība, trauksme, nejaušība, kas atkal tomēr noved pie tā paša, kā vienmēr — galapunkts ir galapunkts. It’s hard to see clear, is it me? is it fear?

(2 raksta | ir doma)

Jūnijs 14., 2016


00:12
Līdz Prustabaznīcai vēl bija pāris tramvaja pieturas braucamas, bet meitene jau pārmeta krustu. Un tūdaļ pat, itin kā tā būtu daļa no iepriekšējā žesta, izvilka no kabatas tālruni un turpmāko ceļu pavadīja, pielipinājusi skatienu ekrānam.

(ir doma)

Jūnijs 1., 2016


23:59 - Close to the border.
Autobusa priekšpusē ir apsēdusies kāda veca sieviņa. Viņas rētainās pēdas nesniedzas līdz zemei. Viņa ir ģērbusies silti – tumšā rudens jakā, un galvā ir gaiša tamborēta cepurīte. Viņa no sīkrūtainas rokas somas izvelk plastmasas ķocīti un no turienes izņem rupjmaizes gabaliņu ar dzeltenu aizdaru. Viņa mazliet uzēd, drupačas birst zemē un paliek uz viņas lūpām. Zem vaļā esošās jakas viņai ir oranžs trikotāžas krekls, uz kura ir rakstīts kaut kas par brīvību, un viņa brauc līdz pašai Skultei. Varbūt viņa pati ir brīvība, tāda veca un ar drupačām. Mums ir pa ceļam.

Skulte ir iezīmīga ar trīs skatiem. Vispirms ar padomju lidmašīnu, kas uzstutēta par godu tiem, kas 2. pasaules kara laikā postīja Berlīni, bet šodien tur blakus gozējas aicinājums kopīgi svinēt Jāņus.

Lidmašīnas )

(3 raksta | ir doma)

Maijs 29., 2016


15:49
Uzzināju, ka Janka nomiris.

Janka bija par mani dažus gadus vecāks čalis no perifērijas, kas dzīvoja vienu ielu augstāk. Bērnībā par viņu manas spilgtākās zināšanas bija tādas, ka pamatskolā vecāki Jankam nopirka mokiku, lai tādējādi pierunātu sekmīgi pabeigt septīto klasi. Ar mokiku viņš braukāja visu dienu, bet, par spīti tam, sekmes neuzlabojās. Pēc tam vecāki viņam nopirka Deltu, lai viņš labāk mācītos devītajā klasē. Ar Deltu Janka braukāja visu dienu, bet ar atzīmēm bija, kā bija.

Kaut kad viņam izšķīrās vecāki, un viņš palika dzīvot turpat pie mātes, vien pārceļoties uz saimniecības ēkā izbūvētu telpu. Sāka šo to darīties ar automašībām, un kādu laiku pagalmā mēdza stāvēt dažādi veci grausti. Reiz ar mašīnu mēģinot ietrāpīt savā pagalmā, viņš iebrauca ielas otrajā pusē tieši pretī esošajos manas krustmātes pagalma aiztaisītajos vārtos. Gadās arī tā. Bet visvairāk viņš interesējās par sociālo dzīvi — viņam bija savi vietējie koriši, un bija dzeršana kā visus vienojošs elements.

Darba Jankam nebija, vien šur tur palīdzēja mātei mājas darbos. Vēl viņš palīdzēja tērēt mātes nopelnīto, kā dēļ māte arī vēl pēc pensijas vecuma sasniegšanas turpināja strādāt. Ar māti viņš pa laikam sabļāvās un iekaustīja, bet sadzīvē tam, šķiet, nebija īpašas ietekmes, un viņi turpināja dzīvot kopā.

Kad no regulārās dzeršanas sāka parādīties pamatīgas veselības problēmas, ārsts esot sacījis, ka šī nodarbe nu būs jāmet nost. Janka gan jau, ka saprata ārsta viedumu, bet tomēr gaudās, ka aliņu ta’ griboties. Laikā, kad Janka centās atmest, arī sociālā dzīve redzami pasliktinājās, un šis posms neturpinājās ilgi. Mana krustmāte stāstīja, ka nesen esot bijis redzams pavisam dzeltens, laikam aknas, bet tagad ir noticis tā.

Jankas māte, kas parasti staigā gaišās drānās, nu ietērpusies tumšā. Tikai no šī signāla perifērijā tad arī uzzinājuši, kas noticis.

Un man tagad ir jādomā, vai Jankam ir bijusi velti nodzīvota dzīve vai arī varbūt gluži otrādi.

(8 raksta | ir doma)

Maijs 12., 2016


22:03 - The wrong side of heaven and the righteous side of hell.
Braucu mājās mikroautobusā, kur viens čalis visu ceļu pa telefonu stāstīja, ka policists esot pie viņa atradis nereģistrēto ieroci, un tagad baigās nepatikšanas, līdz pat mantas konfiskācijai varētot aiziet.

Kādā no pieturām iekāpa grīļīgs vecītis. Autobuss bija jau pilns, un vecītis, uzrādījis invalīda apliecību, turpināja grīļoties priekšpusē. Priekšējā krēslā sēdošā pasažiere sāka šoferim stāstīt, ka pasažieris radot bīstamu situāciju, jo “viņš tak neturas kājās”. “Man kāju vispār nav,” atcirta vecītis un parādīja savu protēzi.
Mūzika: Five Finger Death Punch — Question Everything

(2 raksta | ir doma)

Maijs 10., 2016


12:14
Jau otro vakaru pēc kārtas izlaidu no dzīvokļa ārā lapseni. Vakar gan tas notika pavisam vēlu, cerams, viņa tumsā atrada ceļu atpakaļ uz slēptuvi. Bet, ja viņa ir iedomājusies pie manis taisīt pūzni, lai padomā vēl.

(8 raksta | ir doma)

Maijs 9., 2016


21:34
devītajā maijā
zeme kaulus paijā
karotāj, kur steidzies
karš ir beidzies, beidzies
Tags:

(5 raksta | ir doma)

Aprīlis 27., 2016


21:21 - uzzinu pēdējais, ka
Džonijam Kešam (patiesībā Gajam Klārkam, bet es tādu nezinu) ir spēcīga dziesma par smago metālu. Tiesa, nevis par mūzikas virzienu, bet gan... buldozeru.

Heavy Metal (Don’t Mean Rock and Roll to Me)

I don’t know why I like to drive ‘em like I do
It ain’t nothin’ but a hundred and seventy-five thousand pounds of steel
Could be the money babe, could be the power
Could be I love the way it feels

(ir doma)

Aprīlis 18., 2016


12:42
Biju ieklīdis Daugavpils universitātes vestibilā, un tur uzmanību piesaistīja kaudzīte ar veciem universitātes izdotā žurnāla Journal of Teacher Education and Training numuriem. Paņēmu vienu un nevarēju vien nopriecāties: pats pirmais raksts ir — Ecofeminism as a viable perspective for a sustainable model of education in Latvia.

Tas ir tāds kreacionistiski ņūeidžisks pastāstiņš par to, cik labi būtu, ja skolās visi būtu ekofeministi.

„Ecofeminist thinkers envision new relationships between men and women, between humans, between humans, the Earth and God.”

„..as a spiritual movement, ecofeminism draws to practices and orientations that nurture experiences of non-duality and reverence for the sacred whole that is the cosmos.”

„Eco-spirituality then can be described as holistic, encompassing one’s relationships to all creation – to “others”, to society, nature, and God.”

Drusku pagūglēju, un brīnumi tikai turpinājās. Viena no autorēm ir rakstījusi arī par “Re-imagining ecofeminist theology for Eastern Europe” un to, ka ekofeminisms ir “a healing perspective for reshaping religious education”.

Visbeidzot atradu viņas CV, kur uzzināju, ka viņai ir ārzemēs iegūta augstākā izglītība, tai skaitā ASV iegūts doktora grāds. Taču tas nekādi nav traucējis rakstīt savu CV kroplā angļu valodā. Piemēram: “1994. – Diploma about higher education. The teacher of the Latvian, the English language teacher.” Lai dieviņš nogrābstās par tādu angļu valodas skolotāju, kurai ir “diploma about”.

Bet nu jā. Latvijā ir arī tādi akadēmiskie spēki. Vēl viens paskaidrojums, kāpēc mēs esam tur, kur esam.

(16 raksta | ir doma)

Aprīlis 5., 2016


13:00
Pirmais taurenis.
Raibs.
Beigts, uz kāpnēm.
Palaidu pa logu pēdējā lidojienā.

(3 raksta | ir doma)

Aprīlis 3., 2016


21:57
— Tāda ir dzīve, — telefonā līdzjūtīgi sacīja lietišķi ģērbts cilvēks. — No tā neviens nav pasargāts, — viņš turpināja, piegājis pie bankomāta. Atspiedis telefonu pret plecu, viņš ielika karti bankomātā un, kamēr klausījās saruubiedrā, ievadīja kartes kodu.

— Saprotu. Tā tas diemžēl ir, — viņš pēc mirkļa atkal sacīja telefonā, vienlaikus stūķēdams aparātā kaudzi ar banknotēm. — Tāda ir dzīve. Tur nekā nevar darīt.

(5 raksta | ir doma)

Marts 19., 2016


16:57 - this is how it goes.
Vakarnakt sapņoju, ka neskaidros apstākļos esmu nokļuvis aizokeānijā pie kāda klaida latvieša, kurš aiz pārliecības impresonē Donaldu Trampu — vēriens, attieksme un pat fričene atbilst. Viņš sev būvēja (tas ir, viņa uzdevumā būvēja citi) lielu un bezgaumīgu māju. Latviešu Tramps apkalpojošo/strādājošo personālu dēvēja par "negro", neskatoties uz to, ka lielai daļai ādas krāsa ir drīzāk uz gaišo, nevis tumšo pusi, un vispār ievērojama daļa no viņiem bija latīņamerikāņu izcelsmes. Visi, kas to dzirdēja, ieskaitot strādājošo personālu, šausminājās ar sašutuma pilniem vaibstiem un žestiem — bet aktīvu pretdarbību neviens neizrādīja, un piramīdu vēriena ēkas celšana turpinās bez aizķeršanās.

(2 raksta | ir doma)

Marts 15., 2016


23:18
Mana uzticamā datora lietotsākšanas 8. gadadienas priekšvakarā sāka grabēt ventilators. Tā, it kā būtu kaut kas ieķēries, vai. Atskrūvēju vaļā korpusu, izņēmu ventilatoru — it kā nekādu lielo putekļu nav. Izpūtu ar saspiesto gaisu, un tādu, pa pusei vēl kaudzē palikušu, datoru ieslēdzu, lai paskatītos, kā tagad. Nē, grabēja vēl tomēr. Izjaucu vēlreiz, šoreiz arī pašu ventilatoru. Pilīte eļļas, tad visu saskrūvēt atpakaļ — vēlams tā, lai neviena detaļa nepaliek pāri —, un nu atkal žūžo kā agrāk.

Bet mājienu sapratu un pasūtīju ebajā rezerves ventilatoru. Kaut kad kaut kas nolietosies pat Dellam.



Attēlā: Ar šokolādes ziemeļbriedi, kurš bija.

(10 raksta | ir doma)

Marts 4., 2016


14:41 - kafija ar cukuru.
Iekāpu mikriņā, devos uz noskatīto vietu, tieši aiz treniņtērpta jaunieša. Jaunietis izskatījās saguris — laikam brauca no treniņa —, un vienā no ērtākas esības meklēšanas brīdī izdarītajām kustībām viņam no kabatas izkrita šķīstošās Jacobs kafijas paciņa. Pacēlu, iedevu viņam, un viņš to klusējot paķēra.

Iekārtojos krēslā, un šī procesa laikā kādas neapzinātas kustības dēļ no manas somas uz grīdas jocīgi grabot izkrita, kā izrādījās, vairākas sakaltušas gotiņkonfektes. Nemaz nezināju, ka man tādas ir, bet nevarētu teikt, ka šī informācija tagad būtu ļoti noderīga, jo ko gan var darīt ar sakaltušām gotiņkonfektēm.

Treniņtērptais jaunietis nekavējoties noliecās, izbirumu pagrāba un sniedza man. Paņēmu un pateicu paldies, bet viņš, nebildis ne vārda, atkal atkrita uz priekšu, ar pieri atspiedies krēsla atzveltnē.

(10 raksta | ir doma)

Februāris 17., 2016


20:34 - Hodina stínů
Šodien ieguvu vēl vienu datu punktu par labu idejai,* ka Noteiktos Apstākļos laiks iet pretējā virzienā.

Pagājušajā nedēļā pastkastītē bija iebirusi lapiņa, kas vēsta, ka man pienākusi sīkpaka. Uz lapiņas bija rakstīts, ka šis ir atkārtots aicinājums, tāpēc lai Steidzami! teku pakaļ sūtījumam. Nez, kur tad sākotnējais aicinājums palicis, — nobrīnījos, bet aizgāju uz pastu un saņēmu saņemamo.

Šodien mani pastkastītē gaidīja jauna lapiņa, kas informēja, ka atkal ir atnākusi sīkpaka. Vai nav forši, ka man tik bieži nāk sīkpakas, turklāt tādas, par kurām nezinu, kas tur varētu būt iekšā. Brienu uz pastu, ņemu numuriņu, gaidu rindā, eju pie 3. stēliņģa. Darbiniece paņem lapiņu, ilgi meklē manu paku, bet atnāk atpakaļ tukšām rokām un saka, ka nevarot atrast. Tad paskatās datorā un konstatē — šī paka ir jau izņemta.

Tajā brīdī man viss kļuva skaidrs.

_______________
* Neviens man par šo netic; es pats arī īsti nē, bet tas nav svarīgi.
Mūzika: XIII. století — Faust

(3 raksta | ir doma)

Februāris 9., 2016


18:13
Nē, es nevaru nomierināties. Tā dziesma taču lūgtin lūdzas pēc atdzejošanas konkursa.

visi mani čomi ir pālī
un man riebj šis ūķis
vanags pārdozēts
atkal piektdiena pa kāju
mans skatiens tūtā
un lienu atpakaļ tev gultā

(3 raksta | ir doma)

15:13 - i hate this club.
All my friends are wasted
And I hate this club
Man, I drink too much.
Another Friday night I wasted
My eyes are black and red
I'm crawling back to your bed

Man kauns, bet šodien smieklīgi patīk šī dziesma, ko izdzirdēju iemīļotajā lielveikalā (jā, pat ne iemīļotajā krogū). Īpaši kauns un smieklīgi tāpēc, ka teksts, ja to pārtulkotu latviešu valodā, skanētu tik truli. Bet konkrētajā kombinācijā — nez kāpēc iedarbojas.

All My Friends

(ir doma)

Februāris 1., 2016


15:17
Nesaskatāma laipnuma pilsēta. Tā smagi nes visus uz savām margām palikušos garāmgājēju pieskārienus. Tā noskatās, kā ļaudis stāv rindā pie bankomāta, lai tūļīgi liktu tur iekšā un ņemtu ārā nelegālu laimi. Satraukto autobusu galapunktos precīzi pēc grafika atkal izzūd sākums, un no notikuma vietas aizbēg pašsavaldības policija.

Nenosakāma kailuma cilvēks. Tam vējš plazmā un miegs līdz ceļiem, tam sinepju plāksteru smiekli zem drānām un amata apraksts uz simts lappusēm comic sans fontā, un kabatās saulē žāvēti kosmiskie putekļi. To mājās gaida īru seters Trendseters ar rētainu karmu, bet maršruts uz turieni katru reizi ir jāizrēķina varbūtību ģeometrijā. Naktīs, kad nenāk sniegs, viņš uzliek modinātāju trīs instancēs, lai neaizmirstu pamosties pēc apmaldīšanās starp liekveikala transcendenču kompetenču preču ejām.

Nenosakāma nolietojuma distance. Tā rauj no rokām ārā sirdi kā šokolādi un šķīstā kafijā izmērcē jūtu elektroniku, līdz saprāta troksnis izkūst, un viss kļūst skaidrāk un konstatējamāk, ja arī ne pareizāk. Tā savieno pilsētas šalkas un dzīves alkas, pat ja ne vienmēr pietiek siltuma, lai tavos lūpu kaktiņos iekausētu smaidu. Es duru īkšķus par tevi un par jums, bet no šejienes tuvākā gaisma ir — malduguns.

Tas ir tas, par ko mēs nekad nerunājam.
Mūzika: Rose Royce — Wishing on a Star

(ir doma)

Janvāris 25., 2016


12:03
Laiku pa laikam pamanos nozaudēt dažādas lietas. Bieži vien tās atgūt ir iespējams, pateicoties citiem cilvēkiem.

Pagājušajā naktī nez kāpēc atcerējos vienu kādus gadus padsmit senu atgadījumu — man pazuda maks, kurā bija gan bankas kartes, gan studenta apliecība un mēnešbiļete, gan arī kaut kādi lati. Faktiski viss pa tiešo pieejamais iztikšanas un pārvietošanās kapitāls. Nākamajā rītā nezin kā sagrabināju naudu biļetei uz universitāti, taču pienāca pēcpusdiena, un līdz turienei pa makā atrodamo dokumentu pēdām bija tikuši arī divi treniņtērpti jaunieši. Neskatoties uz to, ka tajā laikā man vēl nebija mobilā telefona un diezin vai bija iespējams viegli izsecināt, tieši kurā studiju programmā un kursā mācos, viņi tomēr kaut kādā nesaprotamā veidā pamanījās mani dabūt rokā. Vai nu kāds man pateica, ka ir atnākuši viesi, vai arī viņi vienkārši dežūrēja pie ārdurvīm feiskontroles nolūkos. Kad veiksmīgā tikšanās bija notikusi, mēs trolejbusā aizbraucām līdz centrālajai stacijai, kur bija tuvākais derīgais bankomāts (šurp viņi bija tikuši ar manu biļeti, atpakaļ — bez biļetes, jo vai tad nu viņi, svarīgā uzdevumā braucot, nespēs tādu lietu ar konduktoru sarunāt), norēķinājos ar viņiem (jo ceļojums uz Maskačku viņiem tomēr bija biznesa projekts), un viņi atdeva no tur esošās naudas jau iztīrīto maku.

“Ja tev sanāk problēmas ar kādu, saki, pa pazīsti Lauri (?) no Teikas,” šķiroties viens no viņiem sacīja. Šo maģisko frāzi tā arī nekad nav sanācis izmantot.
Tags:

(4 raksta | ir doma)

> previous 20 entries
> Go to Top
Sviesta Ciba