sheesh.

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi
> Pajautā man.
> previous 20 entries

Jūnijs 8., 2015


21:30
Kad biju maziņš, man šķita, ka vislabākais laiks gadā ir pēc jāņiem — tad viss beidzot un pavisam ir līdz galam uzplaucis, meži nostabilizējušies līdzīgā zaļumā, pļavas sasmilgojušas un strazdulēni izvesti. Jo tad tu droši zini, ka visa gaidīšana ir beigusies, vasara beidzot ir atnākusi un viss ir tik labi, tik silti un tik pilni, cik vien iespējams.

Tagad tas ir mainījies. Tagad visskaistākais laiks ir tas, kurā viss sākas, bet vēl nav noticis; laiks, kurā ārs vēl pilnībā nav izplaucis un izziedējis; vilnis vēl nav līdz galam atnācis un ainava nav zaudējusi mainīgumu. Tieši šis laiks pirms jāņiem, kurā kaut kas jauns vēl joprojām tikai būs, saule turpinās nākt tuvāk un ilūzijas augs lielākas.

Bet tad ar nedzirdamu krakšķi gads pārlūzīs. Būs jūlijs ar saldējuma kociņu mājelēm uz rakstāmgalda un kedām smilīs, būs ērti un lieliski — bet vienlaikus tas viss jau ir summertime sadness.

Jo vairāk piedzīvots, jo stiprāk novērtēju to, kas vēl tikai būs.

(7 raksta | ir doma)

Jūnijs 1., 2015


21:21 - Unnamed Rd. 33
Kad vilcieni beidz kursēt un sliedes tiek demontētas, pāri paliek tukšas staciju ēkas, uzbērums un tilti. Tilti ir pamatīgi, tos nevar nospert, toties pa tiem var turpināt soļot pāri — un uz tiem var zīmēt sirsniņas.

Sensenos laikos, kad uzbūvēja vilciena posmu Rīga — Ērgļi, uzbūvēja arī tiltu pāri Mazajai Juglai. Vagoni tiltu jau sen vairs nešķērso, taču pats tilts gan acīmredzot tiek pieskatīts — ir kāds, kas nomaina vecos dēļus, lai cilvēki neielūst iekšā, un nokrāso metāla konstrukcijas.

Un, protams, vietējā publika pati arī visu ko krāso. Redzams, ka šeit aktīvs ir vietējais Pakmana fanu klubs, tāpat arī kāds krievu valodā uzrakstījis pamācību, ka nevajag atcerēties dienas, bet gan mirkļus. Es atceros gan mirkļus, gan dienas — tai skaitā tās, kurās vajag no pilsētas nokļūt uz M. Juglas tiltu.

klik )
Mūzika: Сектор газа — Life

(8 raksta | ir doma)

Maijs 29., 2015


15:43
Mēs satiksimies ielas vēsajā pusē, būs gadsimts pagājis, un mirklis būs atkal jauns. Es tevi klusēšu kā toreiz, no zibatmiņas izlobītā rītā, saprotošā klātbūtnē ar izpletņiem lēks koncepti un konstrukti tālu un novēlota īstenība — vēl tālāk.

Dienas pagājības ilgumā būs salīmējušās viena otrai virsū, tās būs palikušas biezas un stipras, taču necaurspīdīgas. “Atceries, kā tu toreiz sacīji, ka mums pieder viss laiks šajā pasaulē?” tu pēkšņi pajautāsi, un es atbildēšu ar viegli rezignētu uzjautrinājumu. Laiks nu ir iemainīts un realizēts, pēc izdevīgāka vai mazāk izdevīgāka kursa, tas ir ieslēgts izvēlēto ceļu un nejaušo notikumu kastītēs; to atslēga gan netraucēti karājas turpat pie sienas, bet tik sen neviens pēc tās nav aizsniedzies.

Vēl brīdi pikti putni aiz loga savu vienatni knābās, lai pēc tam kā sareibušas gaismas no jumta kristu zemē. Vēl nevaļīgi krekli plandīsies, savās aizlietajās laimītēs izsprukuši no pēcpusdienas piekusušajiem birojiem ar to spiedzošajām durvīm un smīkņājošo caurvēju. Es tikmēr skatīšos, kā iedegas un nodziest gaisma virs durvīm ar uzrakstu “avārijas ieeja” un klausīšos tevī kā dzejā bez valodas.

Tad ar acetona smaržu noziedēs ceriņi, es spiedīšos autobusa sociāli pārpildītajā normativitātē, kas brauks pa ziedputekšņiem balinātiem gājēju celiņiem, un kabatās noslēptās plaukstās sazvērnieciski glabāšu maija vārdu klātbūtnes sekundes kā herbārija lapas.

(8 raksta | ir doma)

Maijs 28., 2015


23:10
Iemīļotajā lielveikalā kādā no apģērbu tirgotavām ienāca kāds pāris.

— Pfff, kādas augstas cenas, — sacīja viens no apmeklētājiem, pataustījis tuvāko žaketi un atradis cenu zīmi.
— Pfff, vajag skatīties, kādā veikalā nāk iekšā, — atbildēja pārdevēja.

(ir doma)

Maijs 7., 2015


22:57 - kas es esmu
Kopētavā trīs cilvēkiem pirms manis kasiere, uzmetusi īsu skatienu, pajautāja: "Students?" (lai zinātu, vai var piemērot atlaidi.) Kad pienāca mana kārta maksāt, es vēl tikai apcerēju, vai arī es spēšu tā pārliecinoši pateikt, ka, jājā, students — un biju vīlies, ka tādu jautājumu nesaņēmu. Ak, tad par vecu nosauca.

Savukārt šo identitātes šķautni gluži par pilnu neļāva uzņemt institūta apsargs. Kamēr gaidīju liftu, viņš pienāca klāt un teica: "Jaunais cilvēk, uz kurieni jūs?" Skaidrs, ka ne jau manus gadus ievērtēt viņš gribēja, taču nekad agrāk es nevienam šejienes apsardzes personāla pārstāvim aizdomas nebiju radījis.

Kādus krēslainus nolūkus viņš manā tēlā saskatīja, diemžēl nezinu. Bet nu savelkot kopā šodienas datus, pēc godīga jaunieša tātad vairs neizskatos vis.

(2 raksta | ir doma)

Marts 20., 2015


17:26
Laikmetīgā māksla veikala stendā )

(3 raksta | ir doma)

Februāris 24., 2015


14:05
Izdevums, kuram rakstu publikāciju, norādījis, ka pieņem materiālus "arī prof. J. Endzelīna rakstībā". Man ļoti patiktu šādu iespēju izmantot, bet baidos, ka tas varētu neiet cauri — gan jau tie, kuri šādu rakstību pieļauj, arī lietpratīgi mācēs izsvilpt par nespēju gana precīzi imitēt ortodoksiju.

(ir doma)

Februāris 17., 2015


12:10
Kāpēc mēs toreiz izšķīrāmies?

Mēs staigājāmies līdz pirmajām salnām, klusējām līdz otrajiem sniegiem un gulējām līdz pavasarim. Dienas bija kļuvušas par mezglā sasietām taurītēm, kuru pagurušajā gaisā noklīda tavas ilgu kamenes un apmaldījās mani sapņu suņi. Kopējās krūzītēs bira kaltēti jautājumi, bet tējkannā jau vārījās atbildes, uz ikvienu no tiem. Un tomēr — tikai neatlaist tevi, tikai neatlaisties vaļā šajā brīdī, jo nākamreiz jau tu vairs nebūsi tā, kas šodien. Nākamreiz mēs katrs jau būsim kāds cits, un mēs nespēsim nepaiet viens otram garām.

Kāpēc mēs vairs nesatiekamies?

Grāmatas drūzmējas bibliotēkās un mašīnas autosalonos, kā lielveikalā pa eskalatoru uz leju brauc pieradums, un viss bija gluži tāpat, kā iepriekš — bet tevis nav, tevis šaipus dienasgaismas spuldzēm vairs nav. Nolietotie vārdi un pabeigtie teikumi ir uzaruši sapratnes takas, un klātbūtne ir kļuvusi negribīgi caurspīdīga un caurlaidīga. Karstās krūzītes ir izlijušas uz krūtīm, bet kopības uguntiņas iekšpusē no tējas sargā vien plāna āda. Tu mani nedzirdi, es tevi neredzu, un mēs sacenšamies, kurš kuru pirmais pametīs.

Kāpēc mēs viens otru atdraugojām?

Vēl viens pieskāriens ar pirkstgalu tev kā salijušam telefona ekrānam, vēl skatiens feisbukā kā dvēselē, un vēl brīdi šie sakaru pavedieni kutina manas digitālās pēdas. Bet tad jau viss, vairs nekas un vairs nekad. Pēc tam brīdi paskatīšos, kā Molotovs sēž kazino bārā un domīgi dzer savu liesmaino kokteili. Es zinu, bet negribu zināt.

(ir doma)

Februāris 14., 2015


19:12
Mani vecāki domā, ka būs karš.

(6 raksta | ir doma)

Janvāris 13., 2015


15:43 - Into shadow.
Aiz manis aizveras durvis, un esmu iznācis dzidra atkušņa ieeļļotā pilsētā kā svētdienā. Soļi apkārt ir tādi paši raiti, taču bez ikdienišķā mērķtiecīguma, kas liek iegrimt pašam savā pūkainajā oderē un vairīties no virskārtas saltuma. Tagad tu pa apledojumu slidinies kā pa slapju karameli un mānīgajā gaismā ļauj salt pirkstiem. Jo kad tad vēl, ja ne šodien, kad laiks apstājās līdz ar telefona baterijas nosēšanos un iecerētais tālākais maršruts nobruka no ielu muzikanta saksofona skaņām Doma laukumā. Tik iederīgi un tik nesaistīti ar šo brīdi un tā koordinātām. Kad tad vēl, es nodomāju, un pustukšā Vecrīga zem manām kājām atlīmējās kā sinepju plāksteris no krūtīm. Un es tur esmu. Es esmu. Tu esi.

Bet tad jau torņu zvani ar skaņas rociņām no jauna iekur laika dvašu un izmet mani mirkļa krastā. Es nopūšu sauli un ieeju atpakaļ ēnā.

Mūzika: Solution .45 — Lethean Tears

(1 raksta | ir doma)

Janvāris 9., 2015


00:32
Ir bēdīgi, ka cibiņam nākas rakstīt speciālu ierakstu, lai skaidrotu lietas, kurām cibā it kā būtu jābūt pašsaprotamām.

(2 raksta | ir doma)

Janvāris 8., 2015


18:59
tanku rota
ciparota
prasa, kur ir
ķegļu bļoda
— izkususi
apstarota
tikmēr slota
sazarota
slauka acis
piparota
pazudusi
viņai ota
paliks seja
nekrāsota
Tags:

(ir doma)

Janvāris 5., 2015


16:12
Pagāja gandrīz deviņi gadi, un pēkšņi ienāca prātā svarīgākais jautājums, ko būtu vajadzējis uzdot intervijā, ko toreiz veicu priekš maģistra darba pētījuma.

(7 raksta | ir doma)

Janvāris 4., 2015


21:36
Vēl dažas stundas, pirms beigsies gadumijas oficiālās brīvdienas, kas patiesībā ir vien brīvs brīdis izdarīt pēc iespējas vairāk no pērn nepaspētā. Vēl dažas stundas, kuras iestāžu, rūpnīcu un cehu virpas un sistēmas dūc tikai uz šķietamas brīvprātības, pašiniciatīvas vai pat — kas zina — navnekācitakodarīt pamata; pēdējās stundas, kurās brīvdienu starojums ļauj ignorēt citu mēģinājumus kaut ko gaidīt, atgādināt un pieprasīt saistībā ar darbiem un uzdevumiem, jo tas vēl neskaitās nepieklājīgi. Bet pienāks pirmdiena, iesāksies sezona, cilvēki modīsies, cilvēki skries un nocietušies taujās, kas ir ar to lietu, par kuru tev e-pastu nosūtīju ziemassvētku vakarā, un kā ir ar to darbu, kas bija jāpabeidz gadumijā, un kas ir ar to lielo plānu, kuru mēs te tagad visi aizgūtnēm un tūdaļ organizēsim? Vēl tikai dažas stundas, kuru laikā man ir sarkano kalendāra datumu simboliskā aizsardzība, tikai dažas, kurās paspēt sagatavot gājienu, lai minūtē, kurā rīt no rīta zīmīgi noklikšķēs oficiālais laikrādis un visi metīsies čekot, rakstīt, prasīt un noskaidrot, varētu bumbu ar precīzu kustību iesist ja ne pretējās puses vārtos, tad vismaz pretējās mājas logā.

Un tad man varbūt uz mirkli būs atkal miers.

(4 raksta | ir doma)

Decembris 23., 2014


21:38
Dzirdēju sarunu starp, šķiet, paziņām:
— Cik tev gadu?
— 38
— Tad jau nekas traks!

Interesanti, ja atbilde būtu "83", kas tad jāsaka? "Traki gan tev"?

(6 raksta | ir doma)

15:29
Pilnajā autobusā viena sieviete skaidroja otrai, ka nevajag lekties, ja kāds kādam netīšām ir uzgrūdies virsū — vismaz svētku laikā jau nu gan nē —, otrā tā kā piekrita, bet turpināja kaut ko purpināt pretim, pirmā turpināja stāstīt, kā vajag un kā nevajag, un kādu saskaņas un vienotības nirvānu viņas, par spīti deklarētajiem labajiem nodomiem, tā arī nespēja sasniegt. Skatījos viņās un nez kāpēc šķita, ka šādus labestības un iecietības postulātus svētku laikā iedzīvināt varētu būt pat vēl grūtāk. Gaidas ir augstas, plānu un darāmo darbu ir daudz, laika maz, un tādā situācijā cilvēkiem neizbēgami šķiet, ka citi viņiem traucē aizvien vairāk.

Arī iemīļotajā lielveikalā nemiers pieaug, un gaisā vibrējošās ziemassvētku dziesmas izklausās aizvien nomācošāk. Bet tas ir tikai pats sākums, šodien tu vēl drīksti nostāties pie kases un uz slīdlentas savu sauju pavisam ikdienišķo produktu nolikt blakus priekšāstāvošajai kaudzei, kas sastāv no iepakojuma papīriem, konfeti spridzekļu buntes, cepešiem, rotaļu lāčiem, gadžetiem un visu pārējo, kas iederas vai arī mēs tikai izliksimies, ka iederas.

Bet tūdaļ kā vienkāršam pircējam uz turieni doties vairs nebūs ne prātīgi, ne praktiski. Nāks rītdiena, kas ar pēdējā brīža atskārsmes boksa cimdu ietrieks veikala eju sastrēgumos un plauktu sirojumos tos, kuri šodien vēl turas pretim. Un mēs iesim, grābsim, saiņosim, šmorēsim, klāsim, bērsim, sašķaidīsim un bezspēcībā atkal visu sakārtosim. Un, kad ziemassvētku vakarā viss būs beidzot gatavs un izskatīties gandrīz perfekti, būsim jau tik ļoti nomocījušies un ar citiem tik daudz reižu salekušies, ka īstie svētki ar to arī būs beigušies, un viss turpinājums būs tikai sapratnes veicināta līdzi spēlēšana situācijai.

Lielveikala apmeklējums šinīs dienās svētku ainiņu spilgti zīmē atkal un atkal.

Mūzika: Joe Cocker — Unchain My Heart

(2 raksta | ir doma)

Decembris 15., 2014


18:57
No intervijas ar latviešu emigrantu Īrijā:

Intervētājs: Sakiet, lūdzu, bet ikdienā cik procentus Jūs runājat angliski un cik latviski, krieviski — kādas ir tās proporcijas?
Latvietis: Viss ir atkarīgs no manis, ja man kaut ko vajag, tad es eju, bet tai pašā veikalā, nu tu vari vienkārši iemest naudu, ja, un tev nav ar kasieri jāstrādā, tur ir tā kā, tu ej cauri noskenē… Jūs saprotat par ko iet runa, ja?

Intervētājs: Es sapratu, sapratu jā.
Latvietis: Nū, nav vajadzīga angļu valoda. Vienīgais jā, vot, man vienreiz [bankomāts] norija divdesmit eiro, un tad es tur sāku, uztaisīju lielu trādi rīdi. Nu tad es visus pasūtīju un aizgāju prom, tā arī divdesmit eiro palika.

(6 raksta | ir doma)

Decembris 14., 2014


16:26
tāds gadalaiks, kad sāļo dienu rūtis
nosalušās krellēs datus ver
tās sirdij savai samazina krūtis
un pēc tam digitālu šokolādi dzer

tad klusē atbalsis un smaida asinsvadi
un uzplaukst telefoni, tīklā savienoti
bet pienāk vakardiena, paiet desmit gadi
līdz sajūti, cik grūti bija ļoti
Tags:

(ir doma)

Decembris 2., 2014


17:12
Nez, kāda varētu būt kraujākā e-pasta adrese valstī? Teiksim, varbūt kāds pamanījies uztaisīt kaut ko līdzīgu jurčiks@saeima.lv vai sawlje@knab.gov.lv — nu, tur kāds pašdarbnieciskāk noskaņots IT departamenta pārstāvis vai spuraināks ierēdnis.

(8 raksta | ir doma)

Novembris 22., 2014


14:47
Cibā vēl dzīvo pOkeMOni? Vai arī viņi pārcēlušies uz LaTvijAs pAStU?


(1 raksta | ir doma)

> previous 20 entries
> Go to Top
Sviesta Ciba