Click to play.

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi
> Pajautā man.
> previous 20 entries

Septembris 22., 2016


13:14 - These quiet words, they carry me away, they keep coming back.
Vienā no tām feisbukā šārojamajām bildītēm ar mierinošo vai iedvesmojošo šķietamību bija teksts, ka rudens mums parāda, cik skaisti ir atlaist vaļā.

Nācu mājās pa mežu un domāju, vai tas tā ir. Jo vairāk rudeņu atnāk, jo vairāk izplūst atšķirība starp turpināšanos un atlaišanos. Tu atlaid, bet tāpat tas viss turpina vilkties līdzi. Un, jo vairāk rudeņu paiet, jo vairāk tu novērtē iespēju aizmirst līdztekus iespējai atsaukt atmiņā.

Rudens ierodas un no tava konta samaksā par vasaras tēriņiem. Tas ir tāpat kā ar sporta kluba abonementu, par kuru tev atskaita neatkarīgi no tā, cik daudz no tā iespējām tu nudien izmantoji. Un vispār jau dzīve arī ir tāds kā abonements, ko var izmantot vienā, otrā vai nevienā veidā un apmērā. Bet kas gan ir tik skaists izčākstēšanas procesā, kas notiek neatkarīgi no tā, ko tu gribi un dari. A bildīte saka — mēģini atslābināties un gūt baudu; tikpat derīgs padoms kā kādā citā iespējamā negribētā pieredzē.

Septembris nav skumjākais mēnesis, kurā zināt, ka labākais, kas šogad varētu notikt, ir jau noticis. Patiesībā arī janvārim šajā ziņā nav ne vainas. Gadās arī tā. Un ko nu vairs.

Rēķins ir izrakstīts.
Mūzika: The Decemberists — June Hymn

(4 raksta | ir doma)

Septembris 19., 2016


12:33
Augusta beigās Bite tviterī rakstīja, ka esot pagājuši vairāk nekā četri gadi, kopš cilvēki viens otram nepīkstina. Nav ne jausmas, kas tāds notika pirms tiem četriem gadiem, lai šis paradums būtu sācis mazināties tieši tad, taču man ir pastāstiņš par pīkstināšanu.

Reiz sensenos laikos es pamēģināju piezvanīt pats uz savu numuru. Taču izrādījās, ka tas nebija mans numurs — biju nokļūdījies par vienu ciparu. Un es drīz vien saņēmu atbildes pīkstienu.

Viņu sauca Līva, un tā mēs kādu laiku, dažbrīd retāk, dažbrīd biežāk, pīkstinājāmies un sūtījām īsziņas. Kaut kur tas bija fons, un kaut kur priekšplāns, vienlaikus apzinoties tā bērnišķīgumu un kutinošumu; ar klātbūtni, kura sevi apliecina brīžos, kad uz pīkstienu vai īsziņu atbild nekavējoties, lai arī tā palika strikti piesieta laikam un nevis vietai. Un bez vietas klātbūtnes tā jau tomēr ir drīzāk simulācija.

Pienāca 2006. gads, un es dabūju darbu, kas pirmskrīzes reibonī visiem apmaksāja visu, veselības apdrošināšanu un telefona rēķinus ieskaitot. Taču 2006. gads vēl nebija pagājis, kad man jau gribējās no turienes prom. Tas nebija grūti, taču mans telefona numurs uz brīdi iestrēga organizācijas aktīvos. Gaidot, kad iesniegumi un saskaņojumi aizceļos no vienas iestādes uz citu, es pagādāju it kā pagaidu numuru. Tomēr šis pagaidu numurs man tik ļoti iepatikās, ka nolēmu — lai jau vecais paliek organizācijai. Tam visam pa vidu vēl bija arī telefona pazaudēšana un nomaiņa. Un tā nu ne vairs es varēju Līvu sasaukt, ne viņa mani, ja kāds no mums to būtu vēl gribējis.

Pāris gadus vēlāk mēģināju viņu atrast Draugos.lv, taču, ja zināms ir tikai personas vārds un pilsēta, ar to šajā gadījumā nepietiek. To vienu nepareizo ciparu savā vecajā telefona numurā arī diezin vai spētu uzminēt. Un tā tas arī palika.

Bet tad izlasīju Bites tvītu un par to visu atkal iedomājos. Un arī par paralēlo īstenību un subjektīvo pieredzi, kas nogulsnējas deformētās iesaistīto pušu atmiņās, kuras nekad neviens vairs savā starpā nesalīdzinās. Tas viss bija un ir, bet varbūt nekas no tā neeksistē.
Tags:

(3 raksta | ir doma)

Septembris 13., 2016


13:45
Autobusā atkal redzēju meiteni Slipknot krekliņā. Šoreiz viņa bija kopā ar drušku, kurai klēpī bija jaka ar sirsniņām, un viņas abas pa ceļam apsprieda darba jautājumus. Druškai pašlaik ir sapņu darbs — cik nojaušams, viņa ir biroja administratore. Pirms tam viņa strādājusi zvanu centrā, un tur bijis jāatskaitās par katru minūti, kas nav veltīts darbam. “Lai saprastu, ka darbs ir labs, ir jāpastrādā kādā sliktā darbā,” sacīja meitene ar sirsniņām. Un vēl viņa sacīja, ka ir taču laba sajūta, ja esi kādam vajadzīgs.

Viņas abas vēl apsprieda, kāpēc dažiem darbiniekiem priekšniecība skatās uz pirkstiem un nosoda par katru mazāko kļūdu vai pārkāpumu, bet citiem, kuru attieksme nebūt nav labāka, tā arī nekad paskaidrojums nav jāraksta. Viņas vienojās, ka tas ir tāpēc, ka ir high-achieving darbinieki, kuru spējas priekšniecība vairāk novērtē un tāpēc šo to piedod. “Stulbi, ka tā, bet...” meitene Slipknot krekliņā komentēja.

Pēc tam atklājās, ka meitene ar sirsniņām ir aizvakar bildināta, un tad bija awww, un viņas sāka apspriest, kā tagad būs jāplāno kāzas. “Laikam jau darbā nekādu kāzu atvaļinājumu nedod?” jautāja meitene ar sirsniņām, kamēr meitene Slipknot krekliņā, kurai arī zelta gredzens pirkstā, stāstīja par to, kā ar šiem notikumiem saistītās lietas bijušas viņai.

Foršas meitenes. Tas jums, zin’, nav People = Shit.

(3 raksta | ir doma)

Septembris 4., 2016


11:06
Kaut kur ārpusē pie manas mājas ir iemetušies kaut kādi sektanti. Vakar sāka skanēt kaut kāds tuc-tuc, kas pēc tam pārgāja pastiprinātājā ilgstoši skanošos nervozos “aleluja!”, šodien turpinās mūzika. Brīži, kad tuvējo ielu un ietvju remontētāji ieslēdz betona zāģi, nāk kā atpestīšana.

(ir doma)

Augusts 27., 2016


22:08
Pie mātes ciemos pirms kādām dienām bija atnācis kursabiedrs no tehnikuma laikiem. Tehnikums pabeigts pirms 43 gadiem, un šajā laikā viņiem pilnīgi nekādu kontaktu nav bijis. Taču tas džeks nedēļu nolēmis tūristiski padzīvot šinī perifērijas pusē un visnotaļ komplicētas informācijas ieguves ķēdes rezultātā noskaidrojis, kur strādā mans brālis, ieradies pie viņa personiski uz darbu un no viņa iemantojis mātes telefona numuru.

Mātei, protams, pamatīgs pārsteigums. Tajā tehnikuma kursabiedru lokā, kurus viņa kaut attāli būtot varējusi iedomāties šitā uzrodamies, konkrētais personāžs neesot ietilpis. Bet bijis incanti, un tā. Un, lai kādam te neienāktu prātā kaut kādas romantiskas klišejas par zudušo laiku meklējumiem, pasākumā piedalījās arī kursabiedra dāma un tur kaut kur apkārt orbitēja arī mans tēvs.

gadi un skatieni )
Tags:

(10 raksta | ir doma)

Augusts 7., 2016


12:17
Mēs dzīvojam vienojošā transā, un strukturāli pavadām dienas. Tās garāmejot pieskaras ar statistiskām rokām un slinkā mīlestībā ieber ikvienam sāli kafijas brūcē. Vadu zaros sasēdušies mūsdienīguma putni izstaro vai-fai, pa kuru var agros rītos skatīties neredzamus sapņus un dienās lasīt vertikālas ziņas par Krimas anoreksiju un imitāciju inovācijām — bet visbiežāk par neko tādu īpašu.

Viņai skapītī ir tūkstoš zvaigžņu. Viņas debesīs naktstauriņi lido kopā ar perseīdām, viņas rokās gaisma kļūst par skaņu, ko rada dakšiņa, krītot lejā pa kāpnēm, un aiz muguras ir banojoša nepateikumu jūra. Bet vakaros, kad nokvēpst saulrieti un krēslā izšķīst uz milimetru papīra sīki sazīmētie šoseju maršruti, viņa no skapīša paņem pa kādai zvaigznei un met ar tām savai vientulībai.

Viņa saka, vajag plaisu sava kosmosa glazūrā, lai sanāk vieta solim. Plaisu, pa kuru paspēt uz elpas vilcienu, kas garām bezcerīgi slēgtai kasei velk vektorus kā glābiņu no nedrošas nāves un drošas dzīves. Bet tur tālāk, viņa saka, ir vesela nedēļa nebeidzamu dienu; tur tālāk ir silts prāts un vēsas kompreses iekaisušajām teorijām. Tur tālāk iztaisnojas sirdsapziņas pārpratumi un pestītāji mūs paglābj paši no sevis. Tur tālāk varētu tikt tālāk.

Manā sirdī ir brīvi vēl 32 gigabaiti, un es klausos, esot tajās pašās strukturālajās dienās. Ar pirkstgaliem tā kā brīžiem sataustot, taču lielākoties pazaudējot to plaisu glazūrā. Taču ar kaut ko jau ir jāsāk.

(10 raksta | ir doma)

Jūlijs 25., 2016


15:42
“Prapusķiķe invaļida,” paziņoja kāda sieviete, kas pie kases nostājās starp mani un rajona jaunekli pirms manis, un uz kases lentas mēģināja novietot alus bundžu.

Rajona jauneklis krieviski paskaidroja, ka šitas jau ir bezkaunīgi un ņeprojģot, un rindas gals ir tur, tālāk. Viņam piebiedrojās latviešu sieviņa, kas stāvēja aiz rajona jaunekļa, un sacīja, ka “jesļi bi u ņej maizes kukulītis bilo”, tad vēl varētu saprast, bet šādi par traku. “Pareizi,” ar vieglu akcentu latviski sacīja rajona jauneklis, “bez tā alus viņa badā nenomirs”. Latviešu sieviņa gan piebilda, ka ko gan viņa saprotot, jo “pasaule tak mūsdienās kājām gaisā apgriezusies”.

Kad pārdevēja sāka spurgt, es tā arī nesapratu, vai tas bija par šo etnolingvistisko saskaņu un vienotību zem sociālā taisnīguma karogiem vai arī par saldējuma kaudzi, kuru pa to laiku biju sakrāvis uz kases lentas.

(13 raksta | ir doma)

Jūlijs 15., 2016


13:31
Krustojumā pie sarkanās gaismas autobusam blakus apstājās automašīna, no kuras skanēja Metālika, un autovadītājs vieglītēm sita takti ar gāzes pedāli, St. Anger ‘round my neck.

Bet autobusā pretī man stāvēja meitene melnos garos svārkos un ar Slipknot krekliņu mugurā. Slipknot ir oficiāli viens no drausmīgākajiem metālmūzikas ansambļiem, un, lai gan viņiem šis tas ir sanācis, tas drīzāk ir pārpratuma dēļ. Bet tajā brīdī tas viss bija tik saskanīgi un pa īstam. Viņas gaišais un tālienē vērtais skatiens, kas bija pats no sevis, bez skaļām austiņām ausīs; skumjš tetovējums uz rokas, autobusa strukturētā atsvešinātā kopābūšana, un šis krustojums ar dažām sekundēm nogaidīšanas un blakusesošās skaņas, I need a voice to let myself go free.

Bet tad atkal zaļā gaisma, atkal kustība, trauksme, nejaušība, kas atkal tomēr noved pie tā paša, kā vienmēr — galapunkts ir galapunkts. It’s hard to see clear, is it me? is it fear?

(2 raksta | ir doma)

Jūnijs 14., 2016


00:12
Līdz Prustabaznīcai vēl bija pāris tramvaja pieturas braucamas, bet meitene jau pārmeta krustu. Un tūdaļ pat, itin kā tā būtu daļa no iepriekšējā žesta, izvilka no kabatas tālruni un turpmāko ceļu pavadīja, pielipinājusi skatienu ekrānam.

(ir doma)

Jūnijs 1., 2016


23:59 - Close to the border.
Autobusa priekšpusē ir apsēdusies kāda veca sieviņa. Viņas rētainās pēdas nesniedzas līdz zemei. Viņa ir ģērbusies silti – tumšā rudens jakā, un galvā ir gaiša tamborēta cepurīte. Viņa no sīkrūtainas rokas somas izvelk plastmasas ķocīti un no turienes izņem rupjmaizes gabaliņu ar dzeltenu aizdaru. Viņa mazliet uzēd, drupačas birst zemē un paliek uz viņas lūpām. Zem vaļā esošās jakas viņai ir oranžs trikotāžas krekls, uz kura ir rakstīts kaut kas par brīvību, un viņa brauc līdz pašai Skultei. Varbūt viņa pati ir brīvība, tāda veca un ar drupačām. Mums ir pa ceļam.

Skulte ir iezīmīga ar trīs skatiem. Vispirms ar padomju lidmašīnu, kas uzstutēta par godu tiem, kas 2. pasaules kara laikā postīja Berlīni, bet šodien tur blakus gozējas aicinājums kopīgi svinēt Jāņus.

Lidmašīnas )

(3 raksta | ir doma)

Maijs 29., 2016


15:49
Uzzināju, ka Janka nomiris.

Janka bija par mani dažus gadus vecāks čalis no perifērijas, kas dzīvoja vienu ielu augstāk. Bērnībā par viņu manas spilgtākās zināšanas bija tādas, ka pamatskolā vecāki Jankam nopirka mokiku, lai tādējādi pierunātu sekmīgi pabeigt septīto klasi. Ar mokiku viņš braukāja visu dienu, bet, par spīti tam, sekmes neuzlabojās. Pēc tam vecāki viņam nopirka Deltu, lai viņš labāk mācītos devītajā klasē. Ar Deltu Janka braukāja visu dienu, bet ar atzīmēm bija, kā bija.

Kaut kad viņam izšķīrās vecāki, un viņš palika dzīvot turpat pie mātes, vien pārceļoties uz saimniecības ēkā izbūvētu telpu. Sāka šo to darīties ar automašībām, un kādu laiku pagalmā mēdza stāvēt dažādi veci grausti. Reiz ar mašīnu mēģinot ietrāpīt savā pagalmā, viņš iebrauca ielas otrajā pusē tieši pretī esošajos manas krustmātes pagalma aiztaisītajos vārtos. Gadās arī tā. Bet visvairāk viņš interesējās par sociālo dzīvi — viņam bija savi vietējie koriši, un bija dzeršana kā visus vienojošs elements.

Darba Jankam nebija, vien šur tur palīdzēja mātei mājas darbos. Vēl viņš palīdzēja tērēt mātes nopelnīto, kā dēļ māte arī vēl pēc pensijas vecuma sasniegšanas turpināja strādāt. Ar māti viņš pa laikam sabļāvās un iekaustīja, bet sadzīvē tam, šķiet, nebija īpašas ietekmes, un viņi turpināja dzīvot kopā.

Kad no regulārās dzeršanas sāka parādīties pamatīgas veselības problēmas, ārsts esot sacījis, ka šī nodarbe nu būs jāmet nost. Janka gan jau, ka saprata ārsta viedumu, bet tomēr gaudās, ka aliņu ta’ griboties. Laikā, kad Janka centās atmest, arī sociālā dzīve redzami pasliktinājās, un šis posms neturpinājās ilgi. Mana krustmāte stāstīja, ka nesen esot bijis redzams pavisam dzeltens, laikam aknas, bet tagad ir noticis tā.

Jankas māte, kas parasti staigā gaišās drānās, nu ietērpusies tumšā. Tikai no šī signāla perifērijā tad arī uzzinājuši, kas noticis.

Un man tagad ir jādomā, vai Jankam ir bijusi velti nodzīvota dzīve vai arī varbūt gluži otrādi.

(8 raksta | ir doma)

Maijs 12., 2016


22:03 - The wrong side of heaven and the righteous side of hell.
Braucu mājās mikroautobusā, kur viens čalis visu ceļu pa telefonu stāstīja, ka policists esot pie viņa atradis nereģistrēto ieroci, un tagad baigās nepatikšanas, līdz pat mantas konfiskācijai varētot aiziet.

Kādā no pieturām iekāpa grīļīgs vecītis. Autobuss bija jau pilns, un vecītis, uzrādījis invalīda apliecību, turpināja grīļoties priekšpusē. Priekšējā krēslā sēdošā pasažiere sāka šoferim stāstīt, ka pasažieris radot bīstamu situāciju, jo “viņš tak neturas kājās”. “Man kāju vispār nav,” atcirta vecītis un parādīja savu protēzi.
Mūzika: Five Finger Death Punch — Question Everything

(2 raksta | ir doma)

Maijs 10., 2016


12:14
Jau otro vakaru pēc kārtas izlaidu no dzīvokļa ārā lapseni. Vakar gan tas notika pavisam vēlu, cerams, viņa tumsā atrada ceļu atpakaļ uz slēptuvi. Bet, ja viņa ir iedomājusies pie manis taisīt pūzni, lai padomā vēl.

(8 raksta | ir doma)

Maijs 9., 2016


21:34
devītajā maijā
zeme kaulus paijā
karotāj, kur steidzies
karš ir beidzies, beidzies
Tags:

(5 raksta | ir doma)

Aprīlis 27., 2016


21:21 - uzzinu pēdējais, ka
Džonijam Kešam (patiesībā Gajam Klārkam, bet es tādu nezinu) ir spēcīga dziesma par smago metālu. Tiesa, nevis par mūzikas virzienu, bet gan... buldozeru.

Heavy Metal (Don’t Mean Rock and Roll to Me)

I don’t know why I like to drive ‘em like I do
It ain’t nothin’ but a hundred and seventy-five thousand pounds of steel
Could be the money babe, could be the power
Could be I love the way it feels

(ir doma)

Aprīlis 18., 2016


12:42
Biju ieklīdis Daugavpils universitātes vestibilā, un tur uzmanību piesaistīja kaudzīte ar veciem universitātes izdotā žurnāla Journal of Teacher Education and Training numuriem. Paņēmu vienu un nevarēju vien nopriecāties: pats pirmais raksts ir — Ecofeminism as a viable perspective for a sustainable model of education in Latvia.

Tas ir tāds kreacionistiski ņūeidžisks pastāstiņš par to, cik labi būtu, ja skolās visi būtu ekofeministi.

„Ecofeminist thinkers envision new relationships between men and women, between humans, between humans, the Earth and God.”

„..as a spiritual movement, ecofeminism draws to practices and orientations that nurture experiences of non-duality and reverence for the sacred whole that is the cosmos.”

„Eco-spirituality then can be described as holistic, encompassing one’s relationships to all creation – to “others”, to society, nature, and God.”

Drusku pagūglēju, un brīnumi tikai turpinājās. Viena no autorēm ir rakstījusi arī par “Re-imagining ecofeminist theology for Eastern Europe” un to, ka ekofeminisms ir “a healing perspective for reshaping religious education”.

Visbeidzot atradu viņas CV, kur uzzināju, ka viņai ir ārzemēs iegūta augstākā izglītība, tai skaitā ASV iegūts doktora grāds. Taču tas nekādi nav traucējis rakstīt savu CV kroplā angļu valodā. Piemēram: “1994. – Diploma about higher education. The teacher of the Latvian, the English language teacher.” Lai dieviņš nogrābstās par tādu angļu valodas skolotāju, kurai ir “diploma about”.

Bet nu jā. Latvijā ir arī tādi akadēmiskie spēki. Vēl viens paskaidrojums, kāpēc mēs esam tur, kur esam.

(16 raksta | ir doma)

Aprīlis 5., 2016


13:00
Pirmais taurenis.
Raibs.
Beigts, uz kāpnēm.
Palaidu pa logu pēdējā lidojienā.

(3 raksta | ir doma)

Aprīlis 3., 2016


21:57
— Tāda ir dzīve, — telefonā līdzjūtīgi sacīja lietišķi ģērbts cilvēks. — No tā neviens nav pasargāts, — viņš turpināja, piegājis pie bankomāta. Atspiedis telefonu pret plecu, viņš ielika karti bankomātā un, kamēr klausījās saruubiedrā, ievadīja kartes kodu.

— Saprotu. Tā tas diemžēl ir, — viņš pēc mirkļa atkal sacīja telefonā, vienlaikus stūķēdams aparātā kaudzi ar banknotēm. — Tāda ir dzīve. Tur nekā nevar darīt.

(5 raksta | ir doma)

Marts 19., 2016


16:57 - this is how it goes.
Vakarnakt sapņoju, ka neskaidros apstākļos esmu nokļuvis aizokeānijā pie kāda klaida latvieša, kurš aiz pārliecības impresonē Donaldu Trampu — vēriens, attieksme un pat fričene atbilst. Viņš sev būvēja (tas ir, viņa uzdevumā būvēja citi) lielu un bezgaumīgu māju. Latviešu Tramps apkalpojošo/strādājošo personālu dēvēja par "negro", neskatoties uz to, ka lielai daļai ādas krāsa ir drīzāk uz gaišo, nevis tumšo pusi, un vispār ievērojama daļa no viņiem bija latīņamerikāņu izcelsmes. Visi, kas to dzirdēja, ieskaitot strādājošo personālu, šausminājās ar sašutuma pilniem vaibstiem un žestiem — bet aktīvu pretdarbību neviens neizrādīja, un piramīdu vēriena ēkas celšana turpinās bez aizķeršanās.

(2 raksta | ir doma)

Marts 15., 2016


23:18
Mana uzticamā datora lietotsākšanas 8. gadadienas priekšvakarā sāka grabēt ventilators. Tā, it kā būtu kaut kas ieķēries, vai. Atskrūvēju vaļā korpusu, izņēmu ventilatoru — it kā nekādu lielo putekļu nav. Izpūtu ar saspiesto gaisu, un tādu, pa pusei vēl kaudzē palikušu, datoru ieslēdzu, lai paskatītos, kā tagad. Nē, grabēja vēl tomēr. Izjaucu vēlreiz, šoreiz arī pašu ventilatoru. Pilīte eļļas, tad visu saskrūvēt atpakaļ — vēlams tā, lai neviena detaļa nepaliek pāri —, un nu atkal žūžo kā agrāk.

Bet mājienu sapratu un pasūtīju ebajā rezerves ventilatoru. Kaut kad kaut kas nolietosies pat Dellam.



Attēlā: Ar šokolādes ziemeļbriedi, kurš bija.

(10 raksta | ir doma)

> previous 20 entries
> Go to Top
Sviesta Ciba