Beam me up

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi
> Pajautā man.
> previous 20 entries

Aprīlis 6., 2014


16:29
Marta debesu aukstajā augstumā no siltajām zemēm atpakaļ lido papīra lidmašīnas. Tās nevar dzirdēt, jo vilcieni uz slepenajām teritorijām šovakar dodas tik skaļi. Es apsedzos ar attālo dunoņu un vēroju, kā nogurums bažīgi apsēžas uz soliņa netālu no pamestas šļirces, kas draud iedurt ļaunumu tikai ar skatienu vien. Krokusu virpulis tikmēr līksmi stāsta ziņu virsrakstus par meždurnarodnije prava un meždustročnaja trava, kuras tagad visiem būšot. Garāmejošās meitenes smaržo pēc cepumiem, bet sociālo mediju izsekotie un vajātie profili uz stūra nedroši apmainās ar ceļojošajiem tetovējumiem. Aprīlis tāds.

Mūzika: Satyricon feat. Sivert Høyem — Phoenix

(ir doma)

Marts 14., 2014


15:50
Visi lielās ar pirmajiem redzētajiem taureņiem. Neviena taureņa manā redzeslokā vēl nav, toties kā jau aukstam materiālistam šodien trāpījās pirmā uz ielas atrastā eirocentu monēta.

Ā, un vēl es tramvajā redzēju kaut ko, kas pretendē kļūt par modes kliedzienu: kādai sievietei mugurā bija mētelis ar īsām piedurknēm (un, attiecīgi, kailas rokas līdz elkoņiem).

(4 raksta | ir doma)

Marts 10., 2014


12:45 - Tears of time.
Es nezināju, ka esmu tik ļoti aizmirsis visu, kas nenotika. Kad to uzzināju, visu atcerējos. Gāju visu dienu pa pēdām atpakaļ uz takām starp niekiem, svarīgo un plazmas ekrāna okeānu. Pienāca nakts un pēdu nospiedumi takās zem pieredzes asfalta tā kā sāka mirdzēt, es gāju tālāk, līdz taka pārtapa par slēdžu ceļu. Slēdžu ceļā ik uz soļa kāpu uz slēdžiem, tie sprakšķēja un dzirksteļoja, līdz tev apnika, un tu nodzēsi gaismu pavisam, atslēdzot elektrību. Un tad es paliku stāvam uz nu jau izslēgta ceļa, kur priekšā neredzama tumst atcerētā aizmirstība, bet aiz muguras gail aizmirstā atcerēšanās. Vairs ne uz priekšu, ne atpakaļ.

Un ir žēl, jā.

(1 raksta | ir doma)

Februāris 15., 2014


16:53 - nelaiž, nevis neatlaiž
Ķērpji ar jūras tankiem izbrauc metāla salā, kur sasalst metālā. Sals urbj kaut ko par mēness īpašuma amfībijām, un vispār, kāds gan prieks ir no mirkļa, ja tam seko sals un bezsamaņa, dodiet tak to bezsamaņu uzreiz. Bet cilvēki jau ēd kūkas, pat ja īsts labums no tām ir tikai tanī vienā brīdī, un tas nākamais labums nav īstais labums, par to viņi labākajā gadījumā negrib domāt, sliktākajā domā daudz, taču dara to, ko nedomā. Un vēl viņi dzer visādus bremžu un gāzes šķīdumus, kuru stikla prieks ir tik vilinošs, ka aizēno visus nākamos gadsimtus, kas pēc tam nāks plastmasā un varbūt arī nemaz nepienāks. Jo tā nav šodiena, tāpēc neskaitās. Šodiena nevar, šodiena smejas ar sulu. Tāpēc arī savos dienesta ziņojumos pēc avārijas akvārijā jūras tanki raksta par konjaku, armanjaku un amonjaku, pat ja tur tagad ir sals un nav ziemeļbriežu; ziemeļbriežus draugu un paziņu loku aplokos redzēs tikai rīt, un tad tas būs pavisam cits mirklis, nē, bezsamaņa. Par dzīves un kūku biļeti ir jāmaksā, saka bebri, bet ne jau tik ļoti, kā par tavu laminātu. Tas vaimanātu, ja to pieskrūvētu ar skropstu tušu virs sliedēm, pa kurām virzās baterijas, kas pavadzīmēs uzdotas par bietēm. Un ķērpjiem. Jūs galīgi nezināt, kā. Un Tu jau ne tik.

(ir doma)

Janvāris 29., 2014


15:54
Nu re, nepienāca ne februāris, kad esmu izpildījis visus (reālistiskos) darbus ar pagājušā gada termiņiem.

(ir doma)

Janvāris 28., 2014


13:27
Janvāriem nav spēka. Tie ir iztērējušies un noguruši vēl pirms sākuma, tie ir pārtraukuma pārtraukums, tie ir asimetrija taktsmērā ar bungu vālīti, kas muzikantam izšļukusi no rokas, un zīlīšu saltumā tie krāj nokavējušos rītus un apskaidrotas izelpas.

Radiatoriem ir temperatūra, radiatoriem nav auksti. Lai kāds cits kārto parādēs džemperus ar briedīšiem un gana cimdu pāru pulkus, lai aizmāršība neaiznes. Bet tikmēr leduspuķes uz loga zīmē komiksus par energoefektivitāti, un makšķernieki Juglas ezerā rīko daiļslidošanas sacīkstes. Janvārī nekas veiklāks un vieglāks nenotiek.

Pievakarē, kad saule iegriežas tavā ielā, tā ar garu, garu skatienu pāri jumtiem raugās tavā sejā. Tu ej visas ielas garumā tieši saules skatienā, un plaksti ir tavi saulessargi, bet saulei nav saulesbriļļu. Saule raugās klusējot, iela neatskatās savā eksistencē, bet tu pēkšņi atceries, visu atceries, sirds nostājas savā vietā virs diafragmas, un paliek silti.

Everyone’s afraid of the dark.
But I will not be afraid.
The light is always there.
It is all around me.
Nothing is missing.
I am not waiting for the sun.

(6 raksta | ir doma)

Janvāris 20., 2014


12:13
Tu zini tādu vārdu "zvalbāns"? Bērnībā esmu tādu dzirdējis lietotu ar nozīmi ‘delveris’. Neskatoties uz latgalisko izskatu, fiksētais lietojuma apvidus bija Vidzeme. Nez no kurienes atminējos, ierakstīju google meklētājā, un izrādījās, ka tāds vārds nav indeksēts ne no viena avota.

(4 raksta | ir doma)

Janvāris 18., 2014


21:39
Uz ielas man blakus apstājās mersedess. Šoferis uzpīpināja, lai piesaistītu uzmanību, un atvēra blakussēdētāja durvis. Pienācu klāt un uzklausīju skūtā latvieša izteikto piedāvājumu — „par dažiem santīmiem paraut”. Informēju, ka piedāvājums neinteresē, un aizcirtu durvis. Mašīna brauca tālāk, bet nākamajam gājējam, kurš no manis atradās kādus 20 metrus priekšā, piedāvājums izteikts netika. Tas vēl vairāk samulsināja par to, kas īsti bija domāts ar to „paraut”. Ja nu pie stūres bija pats vells?

Bet tā vispār es ļoti personiski uztveru visus šos „sigareta ņebuģet” un „iedod desmit santīmus ceļam”. Kaut kā šķiet, ka šī veida publika mani par pieejamu notur vidēji biežāk nekā citus.

(2 raksta | ir doma)

Janvāris 15., 2014


21:08
Izgāju ārā. Tur bija tumšs un auksti. Nerekomendēju. Taču problēma tā, ka iekšā man arī vairs nepatīk.

"Ziema nav gadalaiks, tā ir okupācija." (Tatjana Ždanoka)

(ir doma)

Janvāris 3., 2014


20:04 - Godīgs euro ieviesējs
— Tas būs četri eiro, — sacīja pārdevējs.
— Un latos? — pajautāju.
— Trīs lati, — mirkli paskatījies griestos, viņš atbildēja.

(4 raksta | ir doma)

Janvāris 1., 2014


20:38
Vecgada vakarā bija grūti nesekot līdzi dzirkstošajiem jauniešiem, kas autobusā uz perifēriju sēdēja aiz manis un runāja, ka šogad moška vajadzētu nepiedzerties TĀ, kā viņgad. Bet vienlaikus izskanēja zināma skepse, ka viņu nakts rīcību reāli varētu ietekmēt šādi apsvērumi. Kurš tur legāli ticis brīvsolī, kurš vecākiem uzbūris krietni nekaitīgāku vakara plānu ainiņu, bet slāpst ta’ visiem, ne. Viena meitene lietišķi stāstīja, ka Agdamu dzerot kā limonādi, viņai nemaz nereibstot, cita savukārt deklarēja, ka Namejs neesot viņas dzēriens, pagājušogad ļoti vēmusi. Taču, kolektīva gādīgi nostādīta fakta priekšā, viņa atzina; ja nu nekā cita nebūtu, dzertu jau tak ar’ to pašu. Kā skolu pabeidzi? — viena jauniete jautāja otrajai. No konteksta varēja gan nojaust, ka ne visiem šeit runa ir nevis par absolvēšanu, bet arī tikai par semestra noslēgumu. Zini, cik viņai ir nesekmīgu atzīmju? — ierunājās puisis. — Viņa liegsies, bet viņai sešas nesekmīgās, — sacīja puisis. Nedirs, tik stulba es neesmu, — atbildēja meitene. Kas, tu mani par stulbu nosauci? — tas pats puisis satraucās. Izskanēja versijas, ka viņam esot 14 nesekmīgās. Nav ne jausmas, kur tik daudz priekšmetu viņiem, bet pret skaitli 14 puisis vairs neiebilda. Pēc tam daži no viņiem sāka dīdīties, ka autobuss tik lēni brauc un kad reiz būs galā, savukārt atradās arī reālistiskākas balsis, kas norādīja, ka šāda rīcība ir muļķīga, jo autoosta būs jau pēc kādām piecām desmit minūtēm. Un pie viena ieinteresēti apjautājās, ko jau ir paspējuši salietoties tie, kuri uzskata, ka autobuss vēl joprojām atrodas jaut kur attālu pirmsperifērijā. Konkrēti varianti neizskanēja, bet puisis apkārtējos informēja, ka šādi varot būt tad, kad pīpē zaļo, jo tad laiks lēnāk ejot un pa vidu vēl viskautkas krītot laukā. Tā, a kur mēs visi tur pa nakti paliksim? — gribēja zināt taktiski domājošās saprāta formas. Jau iepriekš skaidrs bija, ka meitenes ies gulēt pie Ārčija, taču arī pārējiem dalībniekiem nekavējoties tika imagināri sadalītas gultasvietas. Viss bija skaidrs, vēl nenoticis un sen jau noticis, un nakts solījās būt aizraujoša.

(ir doma)

Decembris 31., 2013


14:54
Viņi nekad neraksta atpakaļ, bet kad nāk, tad nāk neaicināti. Ar vektorizētiem smaidiem viņi aiziet un mikliem cimdiem atkal atnāk, un auklā līdzi ved autobusus, kuri pieturā piestāt var tiklab par agru, kā par vēlu. Tu tur stāvi un skaties, un atliek vien domāt visu ko, jo viņi tak neraksta. Bet parasti tas nenozīmē neko.

Smilgām nosalst kājas, zīlītēm aizmirstas gadalaiku vienādojumi un gudrona kafija, ar apsūbējušu karoti no mitrumā cerības uz izsmalcinātību zaudējušas bundžas krūzītē iebērta un kolektīvu ūdeni aplieta, rūgti paliek uz galda. Vagonu pļavās vilcieni šeit nepiestāj, tie nepiestāj pat ne tad, kad mašīnistam ir neizturami skumji un sliedēm plaksti piebirst ar puteņiem tā, ka tās nevar ne horizontu noturēt, ne paraudāt vakuumā.

Un tad ir četri no rīta decembrī, tu esi Brīvības ielas vidū, un tev priekšā, cik tālu miklums ļauj saskatīt, kā planētas vienā rindā sastājušās ir luksoforu ugunis. Tās spēlē loto ar laiku, un kad spēle beidzas, visas gaismas tavā virzienā iedegas zaļas. Skrejceļš ir vaļā, un trauksmains vilnis izlīst cauri plaukstām un pēdām.

Tu ievelc elpu, tikai uz mirkli aizver acis, bet tad pirmā zaļā gaisma tavā priekšā nodziest. Un tad nākamajā krustojumā, un nākamajā, un tā visos pārējos.

Mirklis ir prom.

Bet tas jau nebija pa īstam, tu to nepateici pa īstam, jo citādi viņi taču reiz arī atrakstītu atpakaļ.

(ir doma)

Decembris 9., 2013


15:27
„Atvainojiet, atļaujiet, lūdzu, apsēsties, grūti nostāvēt,” — pilnajā autobusā vakar izdzirdēju kādu balsi. Sieviete pūkainā kažokā bija gatava celties kājās, lai dotu vietu vīrietim ap 40, kurš drebelīgi turējās pie spieķīša. Netīrs, pinkains un izplatot atbilstošu aromātu, pasažieris tūdaļ ņēmās mijiedarboties ar vidi visdažādākajos veidos. Iekārtojies krēslā blakus kādai citai dāmai, kura sēdēja loga pusē un vēl pirms brīža bija lasījusi žurnālu spīdīgām lapām, viņš sāka visapkārt interesēties, vai cienījamajiem līdzbraucējiem neatradīsies kāds santīms. Skaidrība par to neradās, jo neviens uz naivajā balsī tik nepiespiesti uzdoto jautājumu neatbildēja, neatkarīgi no tā, kurā virzienā tas tika vērsts. Pasažieris par to, šķiet, pārlieku nepārdzīvoja un drīz vien iesnaudās.

Kad savā pieturā kāpu ārā, vēlreiz uzmetu skatienu vīrietim un viņam blakus sēdošajai dāmai. Paslēpusi degunu mēteļa apkaklē, viņa tanī brīdī izskatījās pēc nelaimīgākā cilvēka kvartālā. Situācija bija nenoliedzami sarežģīta.

(12 raksta | ir doma)

Decembris 4., 2013


22:29
kuģis tramvajā )

(6 raksta | ir doma)

Decembris 1., 2013


22:32 - tik vien arī ir.
“Cirks” visvairāk liek domāt nevis par pašu spēli, bet par to, cik liela ir varbūtība, ka spēle nekad nebeidzas. Reiz kāda meitene man stāstīja par “zaķu zeķu testu”. [..], Jūs esat pašpārliecināts muļķis. Par to, ko visi tāpat jau ir pamanījuši. Autobusā gandrīz visi braucēji jau bija sakāpuši. Bite turpina tradīciju zvanīt, lai atskaņotu robotu apsveikumdziesmas. Patīkami pārsteidz pārvērtības Psihiatriskajā klīnikā. Kādu dienu pirms daudziem gadiem biju aizgājis uz Saeimu. Jau nākamajā dienā uz manis liktā apmetuma stūrī gaidīja pieplacis garkāju zirneklis. Free hugs vai nehugs, bet, ja uz darbavietas galda ir parādījies ar manu telefonu savietojams lādētājs, un lādētājs jau vairākas nedēļas nekur tā arī nepazūd — tas ir ļoti pareizi. Kas es esmu?

(3 raksta | ir doma)

Novembris 16., 2013


12:29
Cilvēkam vajag tīrumu.

Raitu tīrumu, pa kuru dzidros rītos basām pēdām iet un sēt dzīves iekrājušās blakusparādības, līdz galva ir atkal tīra. Pēc tam tīrā, aukstā strautā nomazgāt kājas un izlīt zem skaidrām debesīm.

Cilvēkam vajag tīrumu, kur audzēt tīras domas un rudeņos tās novākt. Lai pēc tam, kad gada laiks ir izdēdējis gandrīz tukšs, pāri tīrumam atnāk novembris un gaismas vietā domās līst tīrs sidrabs, un skumjas ir caurspīdīgas un nešaubīgas.

Cilvēkam vajag tīrumu, kur ravēt akmeņus un kailām rokām tīrā cīņā izaicināt durstīgās usnes. Tīrumu, pret kuru spodrināt arkla asmeņus. Tīrs asmens un tīra, izskalota brūce. Pēc tam tīrs apsējs un tīra sajūta, ka būs labi. Kājās tīras, siltas zeķes un galvā tīrs teksts.

Bez tāda tīruma dzīve ir tīrais posts.

Zūmika:: Nahko and Medicine for the People — Aloha ke Akua

(4 raksta | ir doma)

Oktobris 22., 2013


10:54
Es pamostos agri vēsā rītā. Ieeju virtuvē un ilgi tecinu izlietnē ūdeni, līdz tas ir pietiekami silts, lai sasildītu rokas. Pretējā mājā spīd tikai dažas gaismas — no tām diskobumbu neuzvelt, un no siluetu kustībām deju soļus nesalasīt. Ielas laternu gaismā var redzēt, kā šalles un cimdi adītu briedīšu dzīparos slīd pāri pilsētai.

Mani grāvji ir pilni ar ūdeni, mani ziemāji nolemtīgi sazaļojuši pret salnām un nogurumu, mana dūmaka pilna ar dūmiem. Mani koki palaiduši lapas vaļā, bet savus krāsu laika glazēšanas cepļus pielējuši ar rēnumu — tagad es viņiem un pats sev redzu cauri. Cauri redzami ir caurumi.

Ziemeļi kā frontes līnija ir pienākuši tuvu. Smaržo pēc lapu kapiem mikli stingstošā mežā un pēc mašīnas salonā tikko izlijuša piena.

(7 raksta | ir doma)

Septembris 24., 2013


19:01
Kāpēc visi šodien tik satuntulējušies? Kāpēc es esmu vienīgais, kas pa āru staigā kreklā īsām rokām? Ko tad jūs darīsit ziemā?

(26 raksta | ir doma)

Septembris 22., 2013


20:41
Autobuss apstājās, durvis atvērās, šoferis izkāpa ārā un atlieca uzbrauktuvi, pa kuru vecītim ratiņkrēslā tikt iekšā. Pirms šoferis ķērās pie ratiņkrēsla iekšāstumšanas, viņš sniedza vecītim papīra biļeti un uzstāja, ka šī biļete — 0,0 latu vērtībā — vecītim obligāti jāņem. Vecītis nebija ar mieru, viņš sacīja, ka viņam esot pašam savs e-talons, šoferis mēģinot viņam iesmērēt pavadoņa bezmaksas biļeti, bet pavadoņa tak viņam nemaz neesot. Nē, izsniegto biļeti pieņemt viņš nebija piedabūjams ne pa kam.

Kad autobuss sāka braukt un vecītis bija nostiprinājis savas pozīcijas autobusa viducī, viņš pamanīja mani. Un sāka stāstīt, kādu nelietību šoferis tikko mēģinājis pastrādāt. Viņš no jauna klāstīja, ka viņam tak jau ir bezmaksas e-talons, priekš kam viņam vēl to otru biļeti. Vecītim viss bija skaidrs: tas, lai iedzītu naglu Nilam. Jo, rau, Nils tak jau ir samaksājis 50 santīmus par braucienu vecīša vietā, bet autobusa šoferis, izsitis to otru nelaimīgo biļeti — kā zināms, biļete, pie šofera pirkta, maksā 70 santīmus —, mēģinājis izdarīt tā, ka Nilam vecīša brauciens izmaksā veselus 1,20 latus.

„Vai ne?” viņš man prasīja, kad bija detalizēti izstāstījis savu redzējumu par šo nozīmīgo incidentu. „Nezinu,” atbildēju, jo kaut kas šajā matemātikā man līdz galam tomēr skaidrs nebija. „Kā, nezini!” vecītis kļuva pikts. „Skolā esi gājis? Parēķini!” Mēs točna vienā skolā gājuši neesam, es nodomāju. „Bet tu ar saviem čaļiem padomā, paštuko par šo,” vecītis nelikās mierā. „Ja nu interesē politika un tādas lietas.”

Par laimi, klāt bija pietura ar iemīļoto lielveikalu, kas ļāva gremdēties krietni kvalitatīvākās baudās un pavisam bez Nila matemātikas. Savukārt čaļu, ar kuriem par šo paštukot, man nav. Visas cerības uz Cibas čaļiem un dāmām.
Mūzika: Scorpions — Hour I

(8 raksta | ir doma)

Septembris 19., 2013


21:11
Lēnus lokus apkārt met rudens un kož manos ābolos. Viņš nesteidzīgi lodā tepat blakus aiz loga, mežā un uz ielas; mēs izliekamies, ka viņu neredzam, taču jūtam. Rītu miklumā ir rudens acis. Cilvēks pagalmā dejo valsi ar zālespļāvēju — kamēr mūzika skan, tikmēr zāle aug, un tikmēr viņam jādejo. Sētnieks Fidels Kastro treniņtērpā visu dienu skrej pakaļ lapām un tās visas savāc tā, ka neviens neredz, ka vispār birst. Nē, viņš tā kā pieķerts saka, rudeni neesmu redzējis. Bet tikai putnu gan vairs nav. Taču tos mēs esam jau aizmirsuši. Laiks ir nogatavojies, zaļums apstājies.

Vakarā Brīvības iela pilna ar autobusiem, autobusi pilni ar viedtālruņiem, kas aiz rokām un ausīm tur cilvēkus. Viņu ekrāni uzgaismo un nodziest no sezonas uz sezonu, no jaunas lietotnes uz jaunu operētājsistēmu, un to ritmu neapturēs ne vēja aukas, ne lietus šļaksti, ne gadalaiku izgaišana acu priekšā. Un tikai skatiens pa logu, pieskāriens ārpusei vai demonstratīvs meža vai dārza labumu spainītis uz grīdas liek ielai ar autobusiem uz brīdi iestrēgt visā tās garumā — un tajā brīdī kaut kur blakus izskan tāda kā nopūta, kā ieplīsis nogurums.

(4 raksta | ir doma)

> previous 20 entries
> Go to Top
Sviesta Ciba