Stopwatch hearts

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi
> Pajautā man.
> previous 20 entries

Jūnijs 15., 2017


14:40
Sapņi piepildās. Vēl pirms dažām dienām žēlojos pa labi un pa kreisi, ka man ir jābrauc uz semināru Pilsētā X, kur esmu jau bijis, un nevis Pilsētā Y, kur savukārt ir būts tikai cauribraucot — un kurai arī šoreiz būs jābrauc cauri, lai nonāktu Pilsētā X.

Kad lidmašīnas biļetes jau iegādātas, pienāk ziņa, ka — tadā! — pasākums ir pārcelts uz pilsētu Y. Trīs nedēļas pirms sākas seminārs, kas visādi citādi, un sevišķi jau saturiski, ir visnotaļ prominents.

Pirmā brīža cerīgo domu, ka nekas jau nemainās, jo maršruts Rīga — Pilsēta Y — Pilsēta X un atpakaļ vienkārši saīsinās no Rīgas uz Pilsētu Y un atpakaļ, sagrauj zvans lidsabiedrībai. Ja pasažieris nebrauc atpakaļ no Pilsētas X uz Pilsētu Y, tad ar šo biļeti viņu vairs neuzņems arī reisā Pilsēta Y — Rīga.

Taču lidsabiedrība laipni piedāvā atcelt nopirktās biļetes daļu Pilsēta Y — Pilsēta X un atpakaļ, un tas viss maksā tikai nieka papildus 75% no jau iegādātās biļetes cenas. Tātad, es neizmantošu pusi no apmaksātā brauciena un braukšu ar tieši to pašu (!) lidmašīnu atpakaļ no Pilsētas Y uz Rīgu, bet tās lidsabiedrībai ir papildus izmaksas, nevis ieguvumi.

Papildus tam vēl izrādījās, ka viņiem nepatīk mana bankas karte. Tādā ziņā, ka ar manu bankas karti acīmredzot nevar norēķināties par pakalpojumiem, izmantojot telefonsakarus. Nu, vai arī es kaut kādu datu drumslu nepareizi pateicu. Bet biļešu samaiņas procedūras notiek tikai un vienīgi pa telefonsakariem.

Tas gan izrādījās itin veiksmīgs pavērsiens, jo jaunu atpakaļbiļeti no Pilsētas Y uz Rīgu nopirkt ir lētāk nekā mainīt esošo rezervāciju.

Bū.

(ir doma)

Jūnijs 7., 2017


01:16 - Sengrieķu kodolieroči
Aristoteļa teleoloģiskais arguments par resursu pareizu sadali paredz, ka, piemēram, ja mums ir jāizdomā, kā izdalīt flautas, tad tās ir jādod labākajiem spēlētājiem. Tāpēc, ka flautas funkcija (telos) ir tikt spēlētai, un spēlētai pēc iespējas labāk; radot vislabāko mūziku. Aristotelis uzskatīja, ka cilvēkiem ir jādod tas, ko viņi ir nopelnījuši.

Bet tas nozīmē, ka ieroči ir jādod efektīvākajiem slepkavām? Ja pieņem, ka ieroča funkcija ir nogalināt, tad visefektīvākie slepkavas šo funkciju spēj izpildīt vislabāk. Tiesa, te laikam parādās problēma ar pašu teleoloģisko argumentu. Ir pagrūti pastāvēt uz to, ka visiem objektiem ir savas noteiktas funkcijas. Pēc Aristoteļa, ozolzīles dabiskā funkcija/mērķis ir kļūt par ozolkoku. Bet kā ir ar cilvēka radītiem objektiem, kuru funkcijas var attīstīties neatkarīgi no to radītāja plāniem? Mēs varam uzskatīt, ka dakšiņas funkcija ir būt par ēšanas rīku, bet tā ir gana funkcionāla arī alus pudeles attaisīšanai. Vai mēs dosim dakšiņas tiem, kas grib ēst, vai arī tiem, kam vajag attaisīt pudeli?

Un ieroča funkcija var būt ne tikai nogalināt, bet arī ar savu esamību nogalināšanu novērst. Piemēram, kodolvalstu tipiskā — deterences, iebiedēšanas — stratēģija ir nevis šos ieročus likt lietā, bet gan likt pretiniekiem zināt, ka valstij šie ieroči ir un ka tādai valstij uzbrukt ir stulbi, jo kodolkara sekas būs graujošas visiem. Šajā stratēģijā labs ierocis ir tāds, kas allaž ir gatavs, bet nekad netiek lietots (Bernard Brodie, 1958).

Bet tad jau arī flautas funkcija var būt ne tikai spēlēt mūziku — tā ar nelielām modifikācijām var kalpot arī, teiksim, kā caurulīte, pa kuru spļaut uz paralēlās klases skolēniem ķiršu kauliņus. Flauta kā ierocis. Un dakšiņa arī.

(2 raksta | ir doma)

Jūnijs 6., 2017


23:17
Biedrība "Bišu karalis", ko domājies. Vispār bitēm nav karaļu. Bitēm ir māte (angliski — queen), kura patiešām ir māte vairumam saimes bišu (ja ne visām) un no kuras ir atkarīga saimes pastāvēšana. Kad vajag, tad bites uzaudzē kaudzīti tranu, kuri veic savu vienīgo — seksuālo — funkciju, un, kad pienāk rudens un tā vairs nav aktuāla, bites tranus izliek aiz durvīm. Nav ko pa ziemu liekēžus tēviņus uzturēt, ja vieglāk ir pavasarī uzražot jaunus. Tā ka biedrības nosaukuma sakarā palieku pārdomās, ko viņi te uzskata par karaļiem. Varbūt viņi bišu hierarhijas augšgalā mēģina sociāli uzkonstruēt jaunu patriarhālu lomu, kuru paši sapņo simboliski ieņemt, lai projicētu varas attiecības uz šo citkārt femīni orientēto un kontrolēto sabiedrību.

(2 raksta | ir doma)

Jūnijs 1., 2017


21:58 - Снова путь в обратную сторону.
Šamanis pie manis ir nācis ilgi.

Dažas reizes viņš ir devies klāt stacijā un citās publiskās vietās un stāstījis, ka pietrūkstot daždesmit centu, lai aizbrauktu mājās. Citkārt viņš ir pieslējies pie dievnama un ar papīra glāzīti rokās un gaida, kad iešu garām. Viņš ar mazmazītiņu Latvijas karogu piedalās visos mītiņos, piketos un demonstrācijās, kuru apmeklēšanai pietiek spēka, bet nekad nepaliek uz saviesīgo daļu. Reiz viņš ieradās kādā konferencē un sāka visiem klātesošajiem dalīt jautājumu formā paslēptus komentārus, kam nebija nekāda sakara ar pasākuma tēmu, bet ar dzīvi, patiesību un būtisko (vienā no šo jēdzienu interpretācijām) — vistiešākais.

Vienubrīd viņš ziemu un vasaru dežūrēja pie tuvējā veikala durvīm un piedāvāja, ko nu katrā gadalaikā var piedāvāt — puķes, āboļus, sēnes, ogas, ķērpjus un skumjas. Tagad viņa vairs tur nav. Puķu, āboļu, sēņu, ogu un ķērpju rajonā arī nav. Skumjas gan ir, to tirgū vienmēr ir augsta konkurence.

Es dažreiz esmu domājis par šamani. Zinu, ka viņš nav viens un tas pats cilvēks situācijās, kad viņš pie manis nāk. Tāpēc viņš pilnībā nekad nevar arī atnākt. Es varu satikties ar kādu viņa situāciju, bet nākamajā reizē tā atkal būs cita situācija, cits nācējs. Tikai šamanis būs tas pats, šamanis vienmēr būs tas pats.

Šamanis daudz prasa, bet daudz arī stāsta. Viņa stāstos dzīvs var būt arī tas, ko mēs tipiski uzskatām par nedzīvo, piemēram, akmeņi. Leģenda vēsta, ka reiz kāds īstenības meklētājs esot vaicājis šamanim: “Vai dzīvi ir visi akmeņi?” Šamanis esot ilgi domājis, līdz atbildējis: “Nē. Bet daži ir.”

ar bildītēm )

(ir doma)

Maijs 28., 2017


13:11
Atceros, kā pirmā studiju kursa pavasarī uz soliņa Brīvības bulvāra sākumā iepretim toreizējai Vēstures un filozofijas fakultātei sastapu savu bijušo klasesbiedreni. Viņa tur tā apcerīgi sēdēja un mani informēja, ka tajā dienā pēc pāris stundām ir kursadarba nodošanas termiņš. Taču viņa līdz šim neesot uzrakstījusi neko, un pašlaik vienkārši gaida, kad stunda sitīs.

... tālāk ... )


(13 raksta | ir doma)

Maijs 24., 2017


18:47
Šodiena atnesa jautājumu — kas ir sliktāk: (1) ja tu mērķi un gribēto nesasniedzi par spīti tam, cik ļoti centies, vai arī (2) nesasniedzi tāpēc, ka nepietiekami novērtēji situāciju un konkurenci, pārlieku neiespringi un beigās neparādīji sevi no tik labas puses, kā būtu varējis.

Ja praktizējam stoisko tikumu, reāli slikts ir tikai otrais variants. Stoicisms prasa iespringt tikai par lietām, kuras varam tieši ietekmēt, un, ja visu, ko varējām ietekmēt, izdarījām labi, ir pamats gandarījumam neatkarīgi no iznākuma.

Bet ar stoicisma praktizēšanu jau arī ir, kā ir. Un atbildes uz to, ko varētu labāk izvēlēties sajust — ka neesi šai situācijā, šai jomā, šai jautājumā gana labs vai arī ka tu nemaz nezini, vai patiešām (ne)esi gana labs, jo biji pārāk slinks, lai to pēc būtības noskaidrotu — man nav.

Visu atvieglo vien tas, ka nav jāizvēlas. Dzīve ir dāsna un sniedz abus variantus.

Bet tomēr: kurš variants mazāk sāpīgs šķiet tev?

(19 raksta | ir doma)

Maijs 14., 2017


12:33
Poll #21002
Open to: All, results viewable to: All

“Kas, tev naudu nav kur likt, ka šitā jāšķiežas?!” Šāds varētu būt tēva komentārs, uzzinot:

View Answers

tu dosies atvaļinājumā uz ārzemēm
1 (4.3%)

esi nopircis sev jaunu gadžetu
3 (13.0%)

esi pielējis viņa mašīnai benzīnu
7 (30.4%)

esi ziedojis dzīvnieku patversmei
5 (21.7%)

cik tu mēnesī maksā par īri un komunālajiem
7 (30.4%)


(10 raksta | ir doma)

Aprīlis 17., 2017


15:05
Uz ielas dzirdēju sarunu:
— Bāc, tāds besis.
— A es uz šaibām, man viss patīk.

(ir doma)

Aprīlis 10., 2017


21:00 - "Ja kaut viena bezdelīga nosals, pavasaris nepienāks"
Iepakotas, sasegtas un pabarotas, ziemā bites var dzīvot. Ziemā bitēm ir krājumi, ir eksistenci ekonomējošs pusmiegs un ir zumošs siltums, kuru ziemassvētkos neviens nebrien klausīties. Bet pavasaris — tas gan bites var izdeldēt līdz nāvei.

Pavasara gaiss modina, bites grib ēst un grib ārā. Bet ārs ir vēss, un ārā nav tā, ko bites no āra gaida, ārā ir traki. Bet iekšā arī ir traki. Jo ilgāks ir pēcziemis, vēsais pavasaris, jo mazāk spēka paliek. Bišu saimes klēpis dilst, līdz paliek par riekšavu, tad vien saujiņu. Un, jo mazāk, jo aukstāk ir palicējām. Pirmajā siltajā aprīļa dienā bitenieks pieiet pie stropa, un tur ir pilns ar nosalušām bitēm.

Citreiz savukārt ir tā. Bites zina, ka pavasarī ir jāaudzē klāt sev peru papildspēki, lai tur vai kas. Tāpat jau ziema ir gana daudz ņēmusi, nepaņemtās bites ir novārgušas un novecojušas, tagad ir jābūvē saime no jauna. Vienalga, vai laukā jau zied māllēpes vai nē, vienalga, ko rāda laikapstākļu vidžets. Bet, ja peri jaunie ir šūnās sasēti, vēl pirms āra temperatūra ir kļuvusi pieejama un ir barība, un ja barība pati uz stropu nenāk, arī tad bites no saviem periem prom neies. Pamest nedrīkst, neaprūpēt nedrīkst pat bada laikā, jo citur jau tāpat nav, kur doties. Un beigās viņas arī tur arī paliks, pie saviem tukšajiem krājumiem, nomirušas un pie neizaugušas jaunās paaudzes.

Bet citu reizi gadās vēl tā. Pirmajā siltajā aprīļa dienā bitenieks atver stropu, un tur ir klusums. Kāres ar propolisu dāsni salīmētas, šūnas ir palikušas un medus arī. Bet bišu nav. Ne dzīvu, ne mirušu. Un bitenieks nekad neuzzinās, kur tās ir devušās un kāpēc. Tik vien kā to, ka ziema bitēm ir gara, bet deldējošais pavasara agrums — neizturams.

(9 raksta | ir doma)

Aprīlis 3., 2017


11:14 - zumm.
Pirmais taurenis bija kamene.

(2 raksta | ir doma)

Marts 26., 2017


23:04 - Teorija un prakse.
Man bija divas šokolādes. Vienu apēdu, otra ir pazudusi. Tātad teorētiski man vēl ir viena, bet praktiski — nevienas.
Uzdevumi:
1) aprakstīt esošo situāciju vienādojumā
2) atrast risinājumu
  (a) vienādojumam
  (b) praktiskajai problēmai

(8 raksta | ir doma)

Marts 23., 2017


22:06
Šodien atgadījās pāris neaizpildītas stundas, un iegāju Tinto palasīt par īstermiņā svarīgo, taču ne tikai mūžības, bet pat gada griezumā triviālo. Uz beigām tas nenācās viegli, jo ēterā skanošo brīnišķīgi bezcerīgi aprīlīgo versiju par Gloomy Sunday laiku pa laikam uzvarēja aizrautīgas blakusgaldiņa dāmu sarunas fragmenti.

“…kad uzzinu, ka mani kāds krāpis, man pazūd viss labais, kas mums ir bijis.”
“…viņš trīs nedēļas nelikās par mani ne zinis, bet trešajā atveda man uz dzīvokli atpakaļ manas mantas.”
“…es tagad esmu brīva meitene, es varu.”
“…viņš gribēja ko vairāk nekā tikai padejot.”
“…šodien paspēju izdzēst visas vecās bildes no feisbuka.”

Un šo performatīvo darbu sauks — Dzīves māksla un stratēģija.

(8 raksta | ir doma)

Marts 14., 2017


20:21
Rakstīju e-pasta ailē adresātu un uzzināju, ka man kontaktos ir (bijis) Lauris Reiniks.

(7 raksta | ir doma)

Marts 7., 2017


14:24
Sākumā iemīļotajā mazveikalā pie kases līdzās tādiem ierastiem priekšmetiem kā šokolādes, prezervatīvi un baterijas parādījās zvaigznītes ziede un aktivētā ogle. Tad sortiments paplašinājās līdz kaut kādām tabletēm. Vakar skatos — tiek piedāvāti arī grūtniecības testi. Un ne jau šādi tādi, bet ar niansēm bagātu nosaukumu "Clear choice".

Turpināšu sekot preču klāsta izaugsmei.

(5 raksta | ir doma)

Februāris 26., 2017


12:02 - arī cirslītis
Gribēju pilināt uz mēles D vitamīnu, bet uzpilināju joda šķīdumu.
Veeeeeeeeeeee!

(2 raksta | ir doma)

Februāris 23., 2017


12:36
Ieskatos spama sprakšķošā kastē
Un lasu —
Iekļauts es kaut kādā bulšita listē

(ir doma)

Janvāris 8., 2017


20:06 - scenes from a memory.
Man patīk tie brīži, kad rodas ideja, un prātā dzimst doma. Tā ir tāda no neziņas atbrīvojoša sajūta, un vēl tas, ka tu uzzini vai saproti to, ko vēl pirms brīža nezināji un nesaprati. Sajūta īpaši spilgta ir situācijās, kurās tu nemaz "nedrīksti" neizdomāt risinājumu — bet garantijas, ka izdomāsi, jau nekādas nav.

Un vēl ir patīkami, kad no atmiņas īstajā brīdī uzpeld kaut kas ilgi nelietots un it kā jau aizmirsts. Taču nē, aizmirsts ir tikai tas, ka tāda doma ir zināma, pati doma tur ir sēdējusi visu šo laiku.

Nesen ar vienu jaunieti spriedām par viņas diplomdarba teorētisko satvaru. Šādas tādas versijas piedāvāju, bet tās bija visai aptuvenas — kaut kas tāds, ko šādā situācijā skatītos un lasītu es pats, taču bez īpašas skaidrības, tieši kam no izlasītā būtu jāuzaust. Bet kādu nedēļu vēlāk es atcerējos grāmatu, par kuru man bakalaura studijās pasniedzēja stāstīja kādā no pirmajiem kursiem. Grāmatu, kuru kopš tā laika vairs nekad nebiju dzirdējis pieminētu un nebiju turējis rokā. Bet tieši šinī brīdī tā bija īstā grāmata, tas bija saprotams un tverams izejas punkts, par ko pastāstīt tālāk.

Zinu, ka daudz ko esmu aizmirsis no tā, kas man savā laikā stāstīts. Daudz ko aizmirsu lekcijā uzreiz, daudz ko aizmirsu pēc tam, kad nolikts eksāmens. Taču kas ir arī palicis pavisam tiešā veidā. Grūti gan aplēst, kura daļa no visas studiju vielas ir lielāka — tā, kas atmiņā, pat ja ne apziņā, palikusi, vai arī tā, kas ir pagaisusi un tā, kas toreiz tā īsti prātā nenosēdās.

Bet tā vispār, atmiņas procesi gadiem ejot, aizvien jūtamāk mainās. Kļūst vieglāk palaist gar ausīm vienmuļo un īslaicīgo (kur palika mana pagājušās minūtes doma?), bet atmiņa uztver to, kas izraisījis zināmu emocionālu reakciju, vienalga, pozitīvu vai negatīvu. Iespējams, tas tad arī ir tas, kam galu galā vispār ir jēga.

(ir doma)

Decembris 23., 2016


18:24
Pagāšnakt nosapņoju aizraujošu weirdopsihotrillerdrāmas scenāriju.

kinda sums up the year )

(ir doma)

Decembris 14., 2016


23:33
Veltījums [info]boženai jeb atgriežoties pie publicētā, jeb dziesmiņa par karu:

Hybrid trolls are spreading hybrid threats
Warheads have forgotten their regrets
Invaders dancing to lame evil beats
Puppet masters stalking sleep in nightmare sheets

(...ob-la-di ob-la-da war goes on, bro
la-la how the war goes on...)

(2 raksta | ir doma)

15:38 - Par zumvārdiem.
"Hybrid trolls are spreading hybrid threats."

(2 raksta | ir doma)

> previous 20 entries
> Go to Top
Sviesta Ciba