Stopwatch hearts.

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi
> Pajautā man.
> previous 20 entries

Aprīlis 17., 2017


15:05
Uz ielas dzirdēju sarunu:
— Bāc, tāds besis.
— A es uz šaibām, man viss patīk.

(ir doma)

Aprīlis 10., 2017


21:00 - "Ja kaut viena bezdelīga nosals, pavasaris nepienāks"
Iepakotas, sasegtas un pabarotas, ziemā bites var dzīvot. Ziemā bitēm ir krājumi, ir eksistenci ekonomējošs pusmiegs un ir zumošs siltums, kuru ziemassvētkos neviens nebrien klausīties. Bet pavasaris — tas gan bites var izdeldēt līdz nāvei.

Pavasara gaiss modina, bites grib ēst un grib ārā. Bet ārs ir vēss, un ārā nav tā, ko bites no āra gaida, ārā ir traki. Bet iekšā arī ir traki. Jo ilgāks ir pēcziemis, vēsais pavasaris, jo mazāk spēka paliek. Bišu saimes klēpis dilst, līdz paliek par riekšavu, tad vien saujiņu. Un, jo mazāk, jo aukstāk ir palicējām. Pirmajā siltajā aprīļa dienā bitenieks pieiet pie stropa, un tur ir pilns ar nosalušām bitēm.

Citreiz savukārt ir tā. Bites zina, ka pavasarī ir jāaudzē klāt sev peru papildspēki, lai tur vai kas. Tāpat jau ziema ir gana daudz ņēmusi, nepaņemtās bites ir novārgušas un novecojušas, tagad ir jābūvē saime no jauna. Vienalga, vai laukā jau zied māllēpes vai nē, vienalga, ko rāda laikapstākļu vidžets. Bet, ja peri jaunie ir šūnās sasēti, vēl pirms āra temperatūra ir kļuvusi pieejama un ir barība, un ja barība pati uz stropu nenāk, arī tad bites no saviem periem prom neies. Pamest nedrīkst, neaprūpēt nedrīkst pat bada laikā, jo citur jau tāpat nav, kur doties. Un beigās viņas arī tur arī paliks, pie saviem tukšajiem krājumiem, nomirušas un pie neizaugušas jaunās paaudzes.

Bet citu reizi gadās vēl tā. Pirmajā siltajā aprīļa dienā bitenieks atver stropu, un tur ir klusums. Kāres ar propolisu dāsni salīmētas, šūnas ir palikušas un medus arī. Bet bišu nav. Ne dzīvu, ne mirušu. Un bitenieks nekad neuzzinās, kur tās ir devušās un kāpēc. Tik vien kā to, ka ziema bitēm ir gara, bet deldējošais pavasara agrums — neizturams.

(9 raksta | ir doma)

Aprīlis 3., 2017


11:14 - zumm.
Pirmais taurenis bija kamene.

(2 raksta | ir doma)

Marts 26., 2017


23:04 - Teorija un prakse.
Man bija divas šokolādes. Vienu apēdu, otra ir pazudusi. Tātad teorētiski man vēl ir viena, bet praktiski — nevienas.
Uzdevumi:
1) aprakstīt esošo situāciju vienādojumā
2) atrast risinājumu
  (a) vienādojumam
  (b) praktiskajai problēmai

(8 raksta | ir doma)

Marts 23., 2017


22:06
Šodien atgadījās pāris neaizpildītas stundas, un iegāju Tinto palasīt par īstermiņā svarīgo, taču ne tikai mūžības, bet pat gada griezumā triviālo. Uz beigām tas nenācās viegli, jo ēterā skanošo brīnišķīgi bezcerīgi aprīlīgo versiju par Gloomy Sunday laiku pa laikam uzvarēja aizrautīgas blakusgaldiņa dāmu sarunas fragmenti.

“…kad uzzinu, ka mani kāds krāpis, man pazūd viss labais, kas mums ir bijis.”
“…viņš trīs nedēļas nelikās par mani ne zinis, bet trešajā atveda man uz dzīvokli atpakaļ manas mantas.”
“…es tagad esmu brīva meitene, es varu.”
“…viņš gribēja ko vairāk nekā tikai padejot.”
“…šodien paspēju izdzēst visas vecās bildes no feisbuka.”

Un šo performatīvo darbu sauks — Dzīves māksla un stratēģija.

(8 raksta | ir doma)

Marts 14., 2017


20:21
Rakstīju e-pasta ailē adresātu un uzzināju, ka man kontaktos ir (bijis) Lauris Reiniks.

(7 raksta | ir doma)

Marts 7., 2017


14:24
Sākumā iemīļotajā mazveikalā pie kases līdzās tādiem ierastiem priekšmetiem kā šokolādes, prezervatīvi un baterijas parādījās zvaigznītes ziede un aktivētā ogle. Tad sortiments paplašinājās līdz kaut kādām tabletēm. Vakar skatos — tiek piedāvāti arī grūtniecības testi. Un ne jau šādi tādi, bet ar niansēm bagātu nosaukumu "Clear choice".

Turpināšu sekot preču klāsta izaugsmei.

(5 raksta | ir doma)

Februāris 26., 2017


12:02 - arī cirslītis
Gribēju pilināt uz mēles D vitamīnu, bet uzpilināju joda šķīdumu.
Veeeeeeeeeeee!

(2 raksta | ir doma)

Februāris 23., 2017


12:36
Ieskatos spama sprakšķošā kastē
Un lasu —
Iekļauts es kaut kādā bulšita listē

(ir doma)

Janvāris 8., 2017


20:06 - scenes from a memory.
Man patīk tie brīži, kad rodas ideja, un prātā dzimst doma. Tā ir tāda no neziņas atbrīvojoša sajūta, un vēl tas, ka tu uzzini vai saproti to, ko vēl pirms brīža nezināji un nesaprati. Sajūta īpaši spilgta ir situācijās, kurās tu nemaz "nedrīksti" neizdomāt risinājumu — bet garantijas, ka izdomāsi, jau nekādas nav.

Un vēl ir patīkami, kad no atmiņas īstajā brīdī uzpeld kaut kas ilgi nelietots un it kā jau aizmirsts. Taču nē, aizmirsts ir tikai tas, ka tāda doma ir zināma, pati doma tur ir sēdējusi visu šo laiku.

Nesen ar vienu jaunieti spriedām par viņas diplomdarba teorētisko satvaru. Šādas tādas versijas piedāvāju, bet tās bija visai aptuvenas — kaut kas tāds, ko šādā situācijā skatītos un lasītu es pats, taču bez īpašas skaidrības, tieši kam no izlasītā būtu jāuzaust. Bet kādu nedēļu vēlāk es atcerējos grāmatu, par kuru man bakalaura studijās pasniedzēja stāstīja kādā no pirmajiem kursiem. Grāmatu, kuru kopš tā laika vairs nekad nebiju dzirdējis pieminētu un nebiju turējis rokā. Bet tieši šinī brīdī tā bija īstā grāmata, tas bija saprotams un tverams izejas punkts, par ko pastāstīt tālāk.

Zinu, ka daudz ko esmu aizmirsis no tā, kas man savā laikā stāstīts. Daudz ko aizmirsu lekcijā uzreiz, daudz ko aizmirsu pēc tam, kad nolikts eksāmens. Taču kas ir arī palicis pavisam tiešā veidā. Grūti gan aplēst, kura daļa no visas studiju vielas ir lielāka — tā, kas atmiņā, pat ja ne apziņā, palikusi, vai arī tā, kas ir pagaisusi un tā, kas toreiz tā īsti prātā nenosēdās.

Bet tā vispār, atmiņas procesi gadiem ejot, aizvien jūtamāk mainās. Kļūst vieglāk palaist gar ausīm vienmuļo un īslaicīgo (kur palika mana pagājušās minūtes doma?), bet atmiņa uztver to, kas izraisījis zināmu emocionālu reakciju, vienalga, pozitīvu vai negatīvu. Iespējams, tas tad arī ir tas, kam galu galā vispār ir jēga.

(ir doma)

Decembris 23., 2016


18:24
Pagāšnakt nosapņoju aizraujošu weirdopsihotrillerdrāmas scenāriju.

kinda sums up the year )

(ir doma)

Decembris 14., 2016


23:33
Veltījums [info]boženai jeb atgriežoties pie publicētā, jeb dziesmiņa par karu:

Hybrid trolls are spreading hybrid threats
Warheads have forgotten their regrets
Invaders dancing to lame evil beats
Puppet masters stalking sleep in nightmare sheets

(...ob-la-di ob-la-da war goes on, bro
la-la how the war goes on...)

(2 raksta | ir doma)

15:38 - Par zumvārdiem.
"Hybrid trolls are spreading hybrid threats."

(2 raksta | ir doma)

Oktobris 31., 2016


18:40
“Kad tu pēdējo reizi visu dienu neko nedarīji?” sestdien prasīja A., noklausījusies manu darbu sarakstu. “Rīt,” es atbildēju. “Rīt es darīšu neko.”

Sanāca gan drusku mānīšanās. Vispirms es patiešām labi pavadīju laiku ar visu ko nebūtisku, bet pēc tam ieslēdzās vainas apziņa, un pēcpusdienā sāku labot to sasodīto rakstu, kura jēgu esmu jau sen aizmirsis, bet kura recenzents toties atvainojas par savu komentāru jestrumu. Laboju, kamēr aizmigu.

Taču pašā vakarā mājā pazuda internets. No rīta vēl nebija atgriezies. Līdz pulksten 16 bija jāgaida montieris. Tad gan es neko nedarīju, nu, vienīgi izgludināju drēbes un putekļizsūcu paklāju. Tas neprasīja daudz laika, bet noguru vēl vairāk nekā parastā darba dienā.

Tagad jāsāk atkal strādāt.

(ir doma)

Septembris 22., 2016


13:14 - These quiet words, they carry me away, they keep coming back.
Vienā no tām feisbukā šārojamajām bildītēm ar mierinošo vai iedvesmojošo šķietamību bija teksts, ka rudens mums parāda, cik skaisti ir atlaist vaļā.

Nācu mājās pa mežu un domāju, vai tas tā ir. Jo vairāk rudeņu atnāk, jo vairāk izplūst atšķirība starp turpināšanos un atlaišanos. Tu atlaid, bet tāpat tas viss turpina vilkties līdzi. Un, jo vairāk rudeņu paiet, jo vairāk tu novērtē iespēju aizmirst līdztekus iespējai atsaukt atmiņā.

Rudens ierodas un no tava konta samaksā par vasaras tēriņiem. Tas ir tāpat kā ar sporta kluba abonementu, par kuru tev atskaita neatkarīgi no tā, cik daudz no tā iespējām tu nudien izmantoji. Un vispār jau dzīve arī ir tāds kā abonements, ko var izmantot vienā, otrā vai nevienā veidā un apmērā. Bet kas gan ir tik skaists izčākstēšanas procesā, kas notiek neatkarīgi no tā, ko tu gribi un dari. A bildīte saka — mēģini atslābināties un gūt baudu; tikpat derīgs padoms kā kādā citā iespējamā negribētā pieredzē.

Septembris nav skumjākais mēnesis, kurā zināt, ka labākais, kas šogad varētu notikt, ir jau noticis. Patiesībā arī janvārim šajā ziņā nav ne vainas. Gadās arī tā.

Bet ko nu vairs. Rēķins ir izrakstīts.
Mūzika: The Decemberists — June Hymn

(4 raksta | ir doma)

Septembris 19., 2016


12:33
Augusta beigās Bite tviterī rakstīja, ka esot pagājuši vairāk nekā četri gadi, kopš cilvēki viens otram nepīkstina. Nav ne jausmas, kas tāds notika pirms tiem četriem gadiem, lai šis paradums būtu sācis mazināties tieši tad, taču man ir pastāstiņš par pīkstināšanu.

Reiz sensenos laikos es pamēģināju piezvanīt pats uz savu numuru. Taču izrādījās, ka tas nebija mans numurs — biju nokļūdījies par vienu ciparu. Un es drīz vien saņēmu atbildes pīkstienu.

Viņu sauca Līva, un tā mēs kādu laiku, dažbrīd retāk, dažbrīd biežāk, pīkstinājāmies un sūtījām īsziņas. Kaut kur tas bija fons, un kaut kur priekšplāns, vienlaikus apzinoties tā bērnišķīgumu un kutinošumu; ar klātbūtni, kura sevi apliecina brīžos, kad uz pīkstienu vai īsziņu atbild nekavējoties, lai arī tā palika strikti piesieta laikam un nevis vietai. Un bez vietas klātbūtnes tā jau tomēr ir drīzāk simulācija.

Pienāca 2006. gads, un es dabūju darbu, kas pirmskrīzes reibonī visiem apmaksāja visu, veselības apdrošināšanu un telefona rēķinus ieskaitot. Taču 2006. gads vēl nebija pagājis, kad man jau gribējās no turienes prom. Tas nebija grūti, taču mans telefona numurs uz brīdi iestrēga organizācijas aktīvos. Gaidot, kad iesniegumi un saskaņojumi aizceļos no vienas iestādes uz citu, es pagādāju it kā pagaidu numuru. Tomēr šis pagaidu numurs man tik ļoti iepatikās, ka nolēmu — lai jau vecais paliek organizācijai. Tam visam pa vidu vēl bija arī telefona pazaudēšana un nomaiņa. Un tā nu ne vairs es varēju Līvu sasaukt, ne viņa mani, ja kāds no mums to būtu vēl gribējis.

Pāris gadus vēlāk mēģināju viņu atrast Draugos.lv, taču, ja zināms ir tikai personas vārds un pilsēta, ar to šajā gadījumā nepietiek. To vienu nepareizo ciparu savā vecajā telefona numurā arī diezin vai spētu uzminēt. Un tā tas arī palika.

Bet tad izlasīju Bites tvītu un par to visu atkal iedomājos. Un arī par paralēlo īstenību un subjektīvo pieredzi, kas nogulsnējas deformētās iesaistīto pušu atmiņās, kuras nekad neviens vairs savā starpā nesalīdzinās. Tas viss bija un ir, bet varbūt nekas no tā neeksistē.
Tags:

(3 raksta | ir doma)

Septembris 13., 2016


13:45
Autobusā atkal redzēju meiteni Slipknot krekliņā. Šoreiz viņa bija kopā ar drušku, kurai klēpī bija jaka ar sirsniņām, un viņas abas pa ceļam apsprieda darba jautājumus. Druškai pašlaik ir sapņu darbs — cik nojaušams, viņa ir biroja administratore. Pirms tam viņa strādājusi zvanu centrā, un tur bijis jāatskaitās par katru minūti, kas nav veltīts darbam. “Lai saprastu, ka darbs ir labs, ir jāpastrādā kādā sliktā darbā,” sacīja meitene ar sirsniņām. Un vēl viņa sacīja, ka ir taču laba sajūta, ja esi kādam vajadzīgs.

Viņas abas vēl apsprieda, kāpēc dažiem darbiniekiem priekšniecība skatās uz pirkstiem un nosoda par katru mazāko kļūdu vai pārkāpumu, bet citiem, kuru attieksme nebūt nav labāka, tā arī nekad paskaidrojums nav jāraksta. Viņas vienojās, ka tas ir tāpēc, ka ir high-achieving darbinieki, kuru spējas priekšniecība vairāk novērtē un tāpēc šo to piedod. “Stulbi, ka tā, bet...” meitene Slipknot krekliņā komentēja.

Pēc tam atklājās, ka meitene ar sirsniņām ir aizvakar bildināta, un tad bija awww, un viņas sāka apspriest, kā tagad būs jāplāno kāzas. “Laikam jau darbā nekādu kāzu atvaļinājumu nedod?” jautāja meitene ar sirsniņām, kamēr meitene Slipknot krekliņā, kurai arī zelta gredzens pirkstā, stāstīja par to, kā ar šiem notikumiem saistītās lietas bijušas viņai.

Foršas meitenes. Tas jums, zin’, nav People = Shit.

(3 raksta | ir doma)

Septembris 4., 2016


11:06
Kaut kur ārpusē pie manas mājas ir iemetušies kaut kādi sektanti. Vakar sāka skanēt kaut kāds tuc-tuc, kas pēc tam pārgāja pastiprinātājā ilgstoši skanošos nervozos “aleluja!”, šodien turpinās mūzika. Brīži, kad tuvējo ielu un ietvju remontētāji ieslēdz betona zāģi, nāk kā atpestīšana.

(ir doma)

Augusts 27., 2016


22:08
Pie mātes ciemos pirms kādām dienām bija atnācis kursabiedrs no tehnikuma laikiem. Tehnikums pabeigts pirms 43 gadiem, un šajā laikā viņiem pilnīgi nekādu kontaktu nav bijis. Taču tas džeks nedēļu nolēmis tūristiski padzīvot šinī perifērijas pusē un visnotaļ komplicētas informācijas ieguves ķēdes rezultātā noskaidrojis, kur strādā mans brālis, ieradies pie viņa personiski uz darbu un no viņa iemantojis mātes telefona numuru.

Mātei, protams, pamatīgs pārsteigums. Tajā tehnikuma kursabiedru lokā, kurus viņa kaut attāli būtot varējusi iedomāties šitā uzrodamies, konkrētais personāžs neesot ietilpis. Bet bijis incanti, un tā. Un, lai kādam te neienāktu prātā kaut kādas romantiskas klišejas par zudušo laiku meklējumiem, pasākumā piedalījās arī kursabiedra dāma un tur kaut kur apkārt orbitēja arī mans tēvs.

gadi un skatieni )
Tags:

(10 raksta | ir doma)

Jūlijs 25., 2016


15:42
“Prapusķiķe invaļida,” paziņoja kāda sieviete, kas pie kases nostājās starp mani un rajona jaunekli pirms manis, un uz kases lentas mēģināja novietot alus bundžu.

Rajona jauneklis krieviski paskaidroja, ka šitas jau ir bezkaunīgi un ņeprojģot, un rindas gals ir tur, tālāk. Viņam piebiedrojās latviešu sieviņa, kas stāvēja aiz rajona jaunekļa, un sacīja, ka “jesļi bi u ņej maizes kukulītis bilo”, tad vēl varētu saprast, bet šādi par traku. “Pareizi,” ar vieglu akcentu latviski sacīja rajona jauneklis, “bez tā alus viņa badā nenomirs.” Latviešu sieviņa gan piebilda, ka ko gan viņa saprotot, jo “pasaule tak mūsdienās kājām gaisā apgriezusies”.

Kad pārdevēja sāka spurgt, es tā arī nesapratu, vai tas bija par šo etnolingvistisko saskaņu un vienotību zem sociālā taisnīguma karogiem vai arī par saldējuma kaudzi, kuru pa to laiku biju sakrāvis uz kases lentas.

(13 raksta | ir doma)

> previous 20 entries
> Go to Top
Sviesta Ciba