Stopwatch hearts

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi
> Pajautā man.
> previous 20 entries

Augusts 15., 2017


15:09
Atnāku mājās, un kaķītis iesniedz man notu. Par to, ka tik ilgi atstāts viens, par to, ka guļamā sedziņa savandīta un kāds atkal ir izēdis visu viņa bļodiņu.

Vismaz tā man sākumā likās.

Bet kaķītim ir iebildes arī, ka taureņi un mušas lido tik augstu un skapja durvis ir ciet un netiek tur iekšā, lāzerpildspalvas uguns kaitina kā putns aiz loga un pats sev nevar pakasīt aiz pakauša.

Arī tās ir tikai virspuses šļakatas.

Kaķītis vispār jau gribētu rakstīt romānus un stāstīt leģendas par brīnumputnu, strādāt zinātnē un radīt inovācijas, lasīt par metafiziku un beidzot izprast realitātes dabu. Kaķītim ir jūtas, plāni un sapņi.

Bet visu dienu viņš ir nogulējis, apšaubot sevi un pasauli sev apkārt un grimstot aizvien dziļākā prokrastinācijā, un radošā krīze tā arī nepāriet. Kopš dzimšanas.

Es kaķīti saprotu.

Pieberu pilnu bļodiņu, sakārtoju sedziņu, paņemu klēpī papaijāt, un viņš atkal aizmieg. Uz brīdi aizmirsies no visa šī trauksmainā nelaimīguma, nospiedošās garlaicības, pasaules skumjām un eksistences absurda.

Bet es arī zinu, ka drīz viņš modīsies, lai līdz rītdienai paspētu uzrakstīt atkal jaunu notu.

(7 raksta | ir doma)

Augusts 8., 2017


23:11
Atnāca ziņa no demeter@.., kāda komunikācijas nozares žurnāla redakcija aicina recenzēt rakstu.
Pūšu un elšu, bet ja nu pati Dēmetra atrakstījusi, kur ta nu liksies.

(ir doma)

Augusts 7., 2017


20:53
Rīgas nomaļās apkaimes man ir inkognitās zemes un dārgumu salas. Ja pašam nav iegadījies tādā teritorijā dzīvot, tad šķitīs esam maz citu iemeslu tur speciāli iemaldīties. A zrja.

Piemēram, Dreiliņi. Kas ir Dreiliņi? Manas pirmās asociācijas ar to pirms daudzdaudziem gadiem veidojās saistībā ar nepabeigtām daudzdzīvokļu mājām. Pēc tam laikam mājas uzbūvēja un uzzīmēja Ēvalda Valtera ielu. Vēl? Nezinu. Kas vēl tāds varētu būt vietā ar nosaukumu Dreiliņi? Drellēt, trollēt, treilerēt. Dreļļi (vergi Livonijā). Da nē, Melhiora Dreilinga muiža, tak.

Tagad kādā no savām pilsētapguves ekspotīcijām tos ieraudzīju un sapratu, ka Dreiliņus tiklab varētu dēvēt arī par Trū Pļavniekiem. Pļavnieki tika uzcelti uz pļavām, turpretim Dreiliņi, skatoties no Kaivas/Deglava ielas apļa, joprojām ir īstas pļavas malā. Te smaržo pēc vasaras. Muižas gan nekādas nav.

The heart of Dreiliņi (ar bildītēm) )

(8 raksta | ir doma)

Augusts 3., 2017


15:12
Tu dzīvo divistabu gaisā skaļajā centrā,
kur fortūnas oportūnisms allaž ir dzīvīgs
kā no ķēdes norāvies drons.
Netālu var dzirdēt ļaunā karaļa rotaļu laukumu.
Bērni, kas tur spēlējas, nekad neizaugs laimīgi.

Morāli nosvērti, uz kilogramiem pieciem,
tu izbrauc cauri pilsētai kā kaķa kažokam,
un pāri paliek riekšava ar spalvām.
Katram gadījumam pie patversmes tiesas
ir izlikta bļoda ar šautenēm,
un sasvīduši sniegavīri uz maiņām veļ
cilindrisku šampanieti.

Galapunkta cietumā tu satiec Faustu, kas tulko Raini,
un nodod tam maisu ar pelēm un burku mandeļu piena
zem lācīgu, kalsnu un salīkušu lielveikala apsargu skatiena.
Viņu kautrības smagumu neiztaisno pat formastērps
un iespēja visu laiku turēt roku uz rungas.

“Neko te nevar zaudēt,” tu garāmejot pamāci Lizeti
un turpini: “Viss dzīvē jādara ar prātu.”
Lai pasvītrotu savu tieksmi uz pretrunām,
vairākas reizes tu sarunas laikā pasaki:
“Nu bet loģiski.”
Loģiski.

Vakarā tev pretim pie galda
iemīlēšanās vietā sēž ikdienība
ar pleķi uz krekla un iešļūcenēm kājās.
Tas nav nekas, tas nav svarīgi.
Bet tomēr vēl daudzus gadus pēc tam
tu pa retam aizej viņas profilā paskatīties,
kāds ir attiecību statuss.

(ir doma)

Jūlijs 30., 2017


15:17
Manā rajonā kaut kur tuvumā ir ieradies kaut kāds reliģisks tingeltangelis, dzied un teic kvēlas runas. Kaķis kā izgāja uz lodžijas, tā arī tur čilo un klausās. Ceru, ka pēc tā visa šis vakarā nesāks pats man sprediķus atskaņot.

Atj. Kad no notikuma vieta sāka skanēt pār mēru ekstātiski allelujā, arī kašālis beidzot neizturēja un iebēga iekšā.

(ir doma)

Jūlijs 24., 2017


12:36
Ja cilvēkam ir nopietna slimība, kuru (ap)ārstējot, mūžu ir cerības pagarināt, bet cilvēks pie daktera tomēr neiet, vai tas ir pašnāvības paveids?

(32 raksta | ir doma)

00:03
Es piestrādāju par kaķa asistentu lidojošo sīkbūtņu ķeršanā, kas lavās iekšā pa logu.
Mūzika: Linkin Park — Powerless

(ir doma)

Jūlijs 21., 2017


16:05
Man patīk doma, ka reiz bija laiks, kad Linkin Park — tas Linkin Park, kāds tas bija gadu tūkstoša pirmajos gados — bija meinstrīms. Laiki, kad meinstrīnmā ir rokmūzika, pasaules vēsturē ir labi laiki. 90. gados tur bija arī Nirvana, par ko gan man ir mazāk kas artikulēts sakāms. Pēc Linkin Park dažus gadus vēlāk tas turpinājās ar Evanescence pirmā diska spītīgi spīdīgo depresiju. Arī pēc tam, protams, ir bijuši labi rokmūzikas albumi. Turklāt tam, vai kāds albums vai mākslinieks ir globāli visvairāk pirkto disku sarakstos, jau, protams, pašam par sevi nav nekādas nozīmes. Galvenais, lai labi albumi turpina rasties (un turpina) un ka tie ir pieejami (un ir), un katrs atrod pats savas spēka un bezspēka dziesmas tajā skaņu mudžeklī. Un tomēr, tomēr. Man patīk doma par to, ka ir laiki, kad rokmūzika izlaužas no savas pierastākās zemgrīdas, zemledus plašāk. Ir jābūt kaut kam īpašam, lai tas notiktu. Tur ir kaut kas masveidīgi un vienlaikus individuāli rezonējošs. Visi pēkšņi, izrādās, būtisko saprot.

Atceros, kā sākotnēji klausījos Hybrid Theory un domāju — Čester, nekliedz tik dikti, kuškuš, šitā tu savu lielisko balsi sačakarēsi. Bet tie, kas zina, ko dara, nesačakarē, protams. Un vēlāk jau arī sapratu, ka vajag dziedāt arī tieši tā. Un pat vēl stiprāk, ja to sirds, adrenalīns un doma prasa. Tas ļauj sajusties dzīvāk arī citiem. Un tu pats gribi kaukt līdzi, bet zini, ka nemāki. Bet nav jau tikai vokālie glāsti, un ar glāstiem ne vienmēr var atbildēt uz dzīves smilšpapīra berzieniem. Bet, jā, tas viss nāca vēlāk. Arī tas viens laiks ar bļaušanu spilvenā.

(ir doma)

Jūlijs 20., 2017


17:02 - modes blogera piezīmes.
"Life is too short to wear boring clothes" — tāds uzraksts bija redzams uz kaimiņienes apģērba, kad tā pavēra durvis, lai pavadītu drušku līdz liftam.

Apģērbs savukārt bija kaut kas pa vidu starp ekstrāektrāekstrā lielu tēkreklu un maisveidīgu kleiti. Gana drosmīgi, lai nebūtu (bet varbūt tieši būtu?) garlaicīgi.

(4 raksta | ir doma)

Jūlijs 17., 2017


14:13
Visnežēlīgākais mēnesis ir jūlijs.

Dienās, kad nelīst, tas izziedina liepziedus un nogurdina ietves. Tas aiz nejaušības skaistos mirkļos atpogā kreklus un sašņorē kedas; un saitītē savērtas dvēseles tas rītos izved rasotā pastaigā.

Kad jūlijs pienāk gluži kā dakteris, kas pats sev pret paroli izraksta nezāļu recepti — tu zini, ka labāku laiku vairs nebūs, un tagadne sadeg pazeminātas bīstamības ugunsgrēkā. Laiks apsūbē, un uz savu kontu pārskaita pāri darījumus un atmiņu lāstus. Tāda izplūkāta bilance nevienam vairs neļauj nomainīt laika mašīnai riepas, un tumsa pa krēslu sūcas atpakaļ.

Citādi jau nemaz nevar, bet arī šādi kļūst aizvien mokošāk. Viss notiek atkal un atkal, iepriekšparedzami kā kritiens par atklātību tevi gaidošā kastē; nepieskatāmi kā sirds, kas pati sevi sit; un neizturami rētojoši kā ritmisks klusums.

Un tā nu tas ir, ka visnežēlīgākais mēnesis ir jūlijs.

Tas stāsta, ka ir tik īss brīdis, līdz viss būs cauri, un tad jau pēc tam nāks jauns brīdis un sprīdis, kas būs cauri, un pēc tam atkal cauri, un vienmēr cauri. Kā jūlijs, kā jūtu nogruvums, kā rūsa uz sūnām.

Zūmika: Paradise Lost — Year of Summer

(ir doma)

Jūnijs 26., 2017


13:26 - #ņarņarņarņar
Kādus epastus es rakstīju nedēļas nogalē:

1) Dear editor, I hereby withdraw my manuscript that was submitted for consideration for publication in [your lame silly journal a fucking year ago!!! and it still hasn't been passed on to reviewers or rejected!].

2) Dear editor, I hereby submit my manuscript for consideration for publication in [your great and promising journal].

(ir doma)

Jūnijs 15., 2017


14:40
Sapņi piepildās. Vēl pirms dažām dienām žēlojos pa labi un pa kreisi, ka man ir jābrauc uz semināru Pilsētā X, kur esmu jau bijis, un nevis Pilsētā Y, kur savukārt ir būts tikai cauribraucot — un kurai arī šoreiz būs jābrauc cauri, lai nonāktu Pilsētā X.

Kad lidmašīnas biļetes jau iegādātas, pienāk ziņa, ka — tadā! — pasākums ir pārcelts uz pilsētu Y. Trīs nedēļas pirms sākas seminārs, kas visādi citādi, un sevišķi jau saturiski, ir visnotaļ prominents.

Pirmā brīža cerīgo domu, ka nekas jau nemainās, jo maršruts Rīga — Pilsēta Y — Pilsēta X un atpakaļ vienkārši saīsinās no Rīgas uz Pilsētu Y un atpakaļ, sagrauj zvans lidsabiedrībai. Ja pasažieris nebrauc atpakaļ no Pilsētas X uz Pilsētu Y, tad ar šo biļeti viņu vairs neuzņems arī reisā Pilsēta Y — Rīga.

Taču lidsabiedrība laipni piedāvā atcelt nopirktās biļetes daļu Pilsēta Y — Pilsēta X un atpakaļ, un tas viss maksā tikai nieka papildus 75% no jau iegādātās biļetes cenas. Tātad, es neizmantošu pusi no apmaksātā brauciena un braukšu ar tieši to pašu (!) lidmašīnu atpakaļ no Pilsētas Y uz Rīgu, bet tās lidsabiedrībai ir papildus izmaksas, nevis ieguvumi.

Papildus tam vēl izrādījās, ka viņiem nepatīk mana bankas karte. Tādā ziņā, ka ar manu bankas karti acīmredzot nevar norēķināties par pakalpojumiem, izmantojot telefonsakarus. Nu, vai arī es kaut kādu datu drumslu nepareizi pateicu. Bet biļešu samaiņas procedūras notiek tikai un vienīgi pa telefonsakariem.

Tas gan izrādījās itin veiksmīgs pavērsiens, jo jaunu atpakaļbiļeti no Pilsētas Y uz Rīgu nopirkt ir lētāk nekā mainīt esošo rezervāciju.

Bū.

(ir doma)

Jūnijs 7., 2017


01:16 - Sengrieķu kodolieroči
Aristoteļa teleoloģiskais arguments par resursu pareizu sadali paredz, ka, piemēram, ja mums ir jāizdomā, kā izdalīt flautas, tad tās ir jādod labākajiem spēlētājiem. Tāpēc, ka flautas funkcija (telos) ir tikt spēlētai, un spēlētai pēc iespējas labāk; radot vislabāko mūziku. Aristotelis uzskatīja, ka cilvēkiem ir jādod tas, ko viņi ir nopelnījuši.

Bet tas nozīmē, ka ieroči ir jādod efektīvākajiem slepkavām? Ja pieņem, ka ieroča funkcija ir nogalināt, tad visefektīvākie slepkavas šo funkciju spēj izpildīt vislabāk. Tiesa, te laikam parādās problēma ar pašu teleoloģisko argumentu. Ir pagrūti pastāvēt uz to, ka visiem objektiem ir savas noteiktas funkcijas. Pēc Aristoteļa, ozolzīles dabiskā funkcija/mērķis ir kļūt par ozolkoku. Bet kā ir ar cilvēka radītiem objektiem, kuru funkcijas var attīstīties neatkarīgi no to radītāja plāniem? Mēs varam uzskatīt, ka dakšiņas funkcija ir būt par ēšanas rīku, bet tā ir gana funkcionāla arī alus pudeles attaisīšanai. Vai mēs dosim dakšiņas tiem, kas grib ēst, vai arī tiem, kam vajag attaisīt pudeli?

Un ieroča funkcija var būt ne tikai nogalināt, bet arī ar savu esamību nogalināšanu novērst. Piemēram, kodolvalstu tipiskā — deterences, iebiedēšanas — stratēģija ir nevis šos ieročus likt lietā, bet gan likt pretiniekiem zināt, ka valstij šie ieroči ir un ka tādai valstij uzbrukt ir stulbi, jo kodolkara sekas būs graujošas visiem. Šajā stratēģijā labs ierocis ir tāds, kas allaž ir gatavs, bet nekad netiek lietots (Bernard Brodie, 1958).

Bet tad jau arī flautas funkcija var būt ne tikai spēlēt mūziku — tā ar nelielām modifikācijām var kalpot arī, teiksim, kā caurulīte, pa kuru spļaut uz paralēlās klases skolēniem ķiršu kauliņus. Flauta kā ierocis. Un dakšiņa arī.

(2 raksta | ir doma)

Jūnijs 6., 2017


23:17
Biedrība "Bišu karalis", ko domājies. Vispār bitēm nav karaļu. Bitēm ir māte (angliski — queen), kura patiešām ir māte vairumam saimes bišu (ja ne visām) un no kuras ir atkarīga saimes pastāvēšana. Kad vajag, tad bites uzaudzē kaudzīti tranu, kuri veic savu vienīgo — seksuālo — funkciju, un, kad pienāk rudens un tā vairs nav aktuāla, bites tranus izliek aiz durvīm. Nav ko pa ziemu liekēžus tēviņus uzturēt, ja vieglāk ir pavasarī uzražot jaunus. Tā ka biedrības nosaukuma sakarā palieku pārdomās, ko viņi te uzskata par karaļiem. Varbūt viņi bišu hierarhijas augšgalā mēģina sociāli uzkonstruēt jaunu patriarhālu lomu, kuru paši sapņo simboliski ieņemt, lai projicētu varas attiecības uz šo citkārt femīni orientēto un kontrolēto sabiedrību.

(2 raksta | ir doma)

Jūnijs 1., 2017


21:58 - Снова путь в обратную сторону.
Šamanis pie manis ir nācis ilgi.

Dažas reizes viņš ir devies klāt stacijā un citās publiskās vietās un stāstījis, ka pietrūkstot daždesmit centu, lai aizbrauktu mājās. Citkārt viņš ir pieslējies pie dievnama un ar papīra glāzīti rokās un gaida, kad iešu garām. Viņš ar mazmazītiņu Latvijas karogu piedalās visos mītiņos, piketos un demonstrācijās, kuru apmeklēšanai pietiek spēka, bet nekad nepaliek uz saviesīgo daļu. Reiz viņš ieradās kādā konferencē un sāka visiem klātesošajiem dalīt jautājumu formā paslēptus komentārus, kam nebija nekāda sakara ar pasākuma tēmu, bet ar dzīvi, patiesību un būtisko (vienā no šo jēdzienu interpretācijām) — vistiešākais.

Vienubrīd viņš ziemu un vasaru dežūrēja pie tuvējā veikala durvīm un piedāvāja, ko nu katrā gadalaikā var piedāvāt — puķes, āboļus, sēnes, ogas, ķērpjus un skumjas. Tagad viņa vairs tur nav. Puķu, āboļu, sēņu, ogu un ķērpju rajonā arī nav. Skumjas gan ir, to tirgū vienmēr ir augsta konkurence.

Es dažreiz esmu domājis par šamani. Zinu, ka viņš nav viens un tas pats cilvēks situācijās, kad viņš pie manis nāk. Tāpēc viņš pilnībā nekad nevar arī atnākt. Es varu satikties ar kādu viņa situāciju, bet nākamajā reizē tā atkal būs cita situācija, cits nācējs. Tikai šamanis būs tas pats, šamanis vienmēr būs tas pats.

Šamanis daudz prasa, bet daudz arī stāsta. Viņa stāstos dzīvs var būt arī tas, ko mēs tipiski uzskatām par nedzīvo, piemēram, akmeņi. Leģenda vēsta, ka reiz kāds īstenības meklētājs esot vaicājis šamanim: “Vai dzīvi ir visi akmeņi?” Šamanis esot ilgi domājis, līdz atbildējis: “Nē. Bet daži ir.”

ar bildītēm )

(ir doma)

Maijs 28., 2017


13:11
Atceros, kā pirmā studiju kursa pavasarī uz soliņa Brīvības bulvāra sākumā iepretim toreizējai Vēstures un filozofijas fakultātei sastapu savu bijušo klasesbiedreni. Viņa tur tā apcerīgi sēdēja un mani informēja, ka tajā dienā pēc pāris stundām ir kursadarba nodošanas termiņš. Taču viņa līdz šim neesot uzrakstījusi neko, un pašlaik vienkārši gaida, kad stunda sitīs.

... tālāk ... )


(13 raksta | ir doma)

Maijs 24., 2017


18:47
Šodiena atnesa jautājumu — kas ir sliktāk: (1) ja tu mērķi un gribēto nesasniedzi par spīti tam, cik ļoti centies, vai arī (2) nesasniedzi tāpēc, ka nepietiekami novērtēji situāciju un konkurenci, pārlieku neiespringi un beigās neparādīji sevi no tik labas puses, kā būtu varējis.

Ja praktizējam stoisko tikumu, reāli slikts ir tikai otrais variants. Stoicisms prasa iespringt tikai par lietām, kuras varam tieši ietekmēt, un, ja visu, ko varējām ietekmēt, izdarījām labi, ir pamats gandarījumam neatkarīgi no iznākuma.

Bet ar stoicisma praktizēšanu jau arī ir, kā ir. Un atbildes uz to, ko varētu labāk izvēlēties sajust — ka neesi šai situācijā, šai jomā, šai jautājumā gana labs vai arī ka tu nemaz nezini, vai patiešām (ne)esi gana labs, jo biji pārāk slinks, lai to pēc būtības noskaidrotu — man nav.

Visu atvieglo vien tas, ka nav jāizvēlas. Dzīve ir dāsna un sniedz abus variantus.

Bet tomēr: kurš variants mazāk sāpīgs šķiet tev?

(19 raksta | ir doma)

Maijs 14., 2017


12:33
Poll #21002
Open to: All, results viewable to: All

“Kas, tev naudu nav kur likt, ka šitā jāšķiežas?!” Šāds varētu būt tēva komentārs, uzzinot:

View Answers

tu dosies atvaļinājumā uz ārzemēm
1 (4.2%)

esi nopircis sev jaunu gadžetu
4 (16.7%)

esi pielējis viņa mašīnai benzīnu
7 (29.2%)

esi ziedojis dzīvnieku patversmei
5 (20.8%)

cik tu mēnesī maksā par īri un komunālajiem
7 (29.2%)


(10 raksta | ir doma)

Aprīlis 17., 2017


15:05
Uz ielas dzirdēju sarunu:
— Bāc, tāds besis.
— A es uz šaibām, man viss patīk.

(ir doma)

Aprīlis 10., 2017


21:00 - "Ja kaut viena bezdelīga nosals, pavasaris nepienāks"
Iepakotas, sasegtas un pabarotas, ziemā bites var dzīvot. Ziemā bitēm ir krājumi, ir eksistenci ekonomējošs pusmiegs un ir zumošs siltums, kuru ziemassvētkos neviens nebrien klausīties. Bet pavasaris — tas gan bites var izdeldēt līdz nāvei.

Pavasara gaiss modina, bites grib ēst un grib ārā. Bet ārs ir vēss, un ārā nav tā, ko bites no āra gaida, ārā ir traki. Bet iekšā arī ir traki. Jo ilgāks ir pēcziemis, vēsais pavasaris, jo mazāk spēka paliek. Bišu saimes klēpis dilst, līdz paliek par riekšavu, tad vien saujiņu. Un, jo mazāk, jo aukstāk ir palicējām. Pirmajā siltajā aprīļa dienā bitenieks pieiet pie stropa, un tur ir pilns ar nosalušām bitēm.

Citreiz savukārt ir tā. Bites zina, ka pavasarī ir jāaudzē klāt sev peru papildspēki, lai tur vai kas. Tāpat jau ziema ir gana daudz ņēmusi, nepaņemtās bites ir novārgušas un novecojušas, tagad ir jābūvē saime no jauna. Vienalga, vai laukā jau zied māllēpes vai nē, vienalga, ko rāda laikapstākļu vidžets. Bet, ja peri jaunie ir šūnās sasēti, vēl pirms āra temperatūra ir kļuvusi pieejama un ir barība, un ja barība pati uz stropu nenāk, arī tad bites no saviem periem prom neies. Pamest nedrīkst, neaprūpēt nedrīkst pat bada laikā, jo citur jau tāpat nav, kur doties. Un beigās viņas arī tur arī paliks, pie saviem tukšajiem krājumiem, nomirušas un pie neizaugušas jaunās paaudzes.

Bet citu reizi gadās vēl tā. Pirmajā siltajā aprīļa dienā bitenieks atver stropu, un tur ir klusums. Kāres ar propolisu dāsni salīmētas, šūnas ir palikušas un medus arī. Bet bišu nav. Ne dzīvu, ne mirušu. Un bitenieks nekad neuzzinās, kur tās ir devušās un kāpēc. Tik vien kā to, ka ziema bitēm ir gara, bet deldējošais pavasara agrums — neizturams.

(9 raksta | ir doma)

> previous 20 entries
> Go to Top
Sviesta Ciba