sheesh.

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi
> Pajautā man.
> previous 20 entries

Decembris 15., 2014


18:57
No intervijas ar latviešu emigrantu Īrijā:

Intervētājs: Sakiet, lūdzu, bet ikdienā cik procentus Jūs runājat angliski un cik latviski, krieviski — kādas ir tās proporcijas?
Latvietis: Viss ir atkarīgs no manis, ja man kaut ko vajag, tad es eju, bet tai pašā veikalā, nu tu vari vienkārši iemest naudu, ja, un tev nav ar kasieri jāstrādā, tur ir tā kā, tu ej cauri noskenē… Jūs saprotat par ko iet runa, ja?

Intervētājs: Es sapratu, sapratu jā.
Latvietis: Nū, nav vajadzīga angļu valoda. Vienīgais jā, vot, man vienreiz [bankomāts] norija divdesmit eiro, un tad es tur sāku, uztaisīju lielu trādi rīdi. Nu tad es visus pasūtīju un aizgāju prom, tā arī divdesmit eiro palika.

(6 raksta | ir doma)

Decembris 14., 2014


16:26
tāds gadalaiks, kad sāļo dienu rūtis
nosalušās krellēs datus ver
tās sirdij savai samazina krūtis
un pēc tam digitālu šokolādi dzer

tad smaida atbalsis un trolejbusa vadi
un uzplaukst telefoni, tīklā savienoti
bet pienāk vakardiena, paiet desmit gadi
līdz sajūti, cik grūti bija ļoti
Tags:

(ir doma)

Decembris 2., 2014


17:12
Nez, kāda varētu būt kraujākā e-pasta adrese valstī? Teiksim, varbūt kāds pamanījies uztaisīt kaut ko līdzīgu jurčiks@saeima.lv vai sawlje@knab.gov.lv — nu, tur kāds pašdarbnieciskāk noskaņots IT departamenta pārstāvis vai spuraināks ierēdnis.

(8 raksta | ir doma)

Novembris 22., 2014


14:47
Cibā vēl dzīvo pOkeMOni? Vai arī viņi pārcēlušies uz LaTvijAs pAStU?


(1 raksta | ir doma)

Novembris 12., 2014


13:08
Iepazīsimies — Lāčplēsis, kā izrādās. (Citiem vārdiem, kad intuīcija nav īpaši svarīga, man viņa parādās)
http://skaties.lv/patriotutests/

(5 raksta | ir doma)

Novembris 10., 2014


16:07
Manam ledusskapim ir vasaras un ziemas režīms. Vasaras režīmā iekšā spīd gaismiņa, bet, kad pienāk ziema, gaisma ņem un vairs neieslēdzas. Līdz nākamajam gadam. Pēc mana ledusskapja datiem, vasara šogad ilga mazāk nekā mēnesi. Un tas bija jau sen.

(12 raksta | ir doma)

Oktobris 31., 2014


22:52
No visām Rīgas slimnīcu neatliekamās palīdzības nodaļām Gaiļezers laikam bija palicis pēdējā neizpētītā teritorija. Darba dienas noslēgumā uzgaidāmā telpa ir gandrīz tukša, un kustīgākais objekts ir apsargs, kurš ar maziem, bet sava svarīguma apzināšanās pilniem žestiem valda pār bīdāmajām izejas durvīm — pa tām iekšā grib tikt kāds onkulis, kuram vajag kādam nogādāt dokumentus vai paveikt kādu citu nestandarta darbību. Ar datoru to sarunāt nevarētu, ar apsargu — var būt visādi.

Ātrās palīdzības punkta īstā dinamika un cilvēcisko attiecību horeogrāfija ir meklējama ne jau sirdspukstu minūtēs, kas ievīstītas apsējos, intravenozo pilienu maisiņos un mākslīgās elpināšanas mākslās. Daudz labāk tā parādās personāla nosvērtībā, šķietamajā atslābumā un precīzi atstrādātajās un ārkārtas situācijās rūdītajās kustībās. Tu esi atrāpojis līdz šejienei ar pārliecību, ka Viss Ir Slikti un kaut kā parasti aizmirsti, ka šī nu gan nav vieta, kur kādu uzrunāt ar šausmu stāstiem. Šeit skaļāk par slimnieku vaidiem ir dzirdamas sanitāru čalas, ķiķina māsiņas un, pēc skata spiežot, svarīgākais dakteris viņām baksta sānos. Bet tas vecītis ar tukšo skatienu, kurš, čokurā sarāvies, gulēja gaitenī uz riteņkušetes, nesacīja neko.

... tālāk ... )

(5 raksta | ir doma)

Oktobris 30., 2014


20:32 - Viņi ir klāt
jeb veltījums [info]vistu_zaglim

... tālāk ... )

(5 raksta | ir doma)

Oktobris 27., 2014


16:29 - Desolation.
Nāciet klāt man rudenī, rudenī visi ir aizgājuši prom. Es stāvu jūsu krastos un skatos uz šiem laika tiešo investīciju atlikumiem kā caur stiklu — tas platleņķī rāda horizontu no Ugāles līdz pat Port-ugālei, ļauj ieskatīties acu zīlītēs un, kad gribas un negribas, sekot līdzi, kā rodas grumbas uz asfalta un sejām. Taču caur stiklu tā ir tikai attālu kadru virkne, un īstenībai vistuvāk tu nonāc brīžos, kad paklūpi pats pret savu potīti vai kad tev ir kauns citu vietā — tajos spējo un nožēlojamo situāciju brīžos stikls ir gluži vai sataustāms. Bet pārējā laikā īsta pieredze šķiet tik atšķaidīta, remdena, iekonservēta skārda bundžā. Rudenī to jūt visvairāk. Es zinu, ka tepat kaut kur vajadzēja būt nogurušo lapu smaržai un miglai bija jāņem aiz pirkstgaliem. Es nojaušu, kaut kur tur, stikla otrā pusē, tagad izskan tā cauri kauliem dvašojošā nopūta, kad padevies mežs ir pavisam nomazgājis ar vasaru apķepušās rokas. Es atceros, ka tam tā bija jābūt, bet tas viss ir palicis aiz stikla, uz kura tev projicē specefektus un 3D.

Nāciet klāt man rudenī, rādiet ceļu ārā no šī paralēlā universa universitātes un vediet no jauna ieraudzīt, kā ezers starp raudošiem motoriem līst uz debesīm, un no grīdas uzlasīt tumši skumju pieskārienu. Kā pirmoreiz.

Mūzika: Stone Sour — Through Glass

(ir doma)

Oktobris 21., 2014


23:04
Patversmes taksis, kuram vairs un vēl nav vārda, šodien izveda mani pastaigāties. Lielāko daļu laika viņš bija ļoti satraukts, izmisīgi meklēja vairs neatrodamo un kategoriski noraidīja visas pārējās pieticīgās alternatīvas.


(12 raksta | ir doma)

Oktobris 12., 2014


13:22
Nightswimming
deserves a quiet night.


Tuvumā skanēja šī dziesma, un viņa teica: "Ja tu būtu mans draugs, es tevi tagad aicinātu uz deju."

Taču es nebiju viņas draugs toreiz, pirms tik daudziem gadiem, un vēl mazāk tāds jutos šorīt, kad viņa uz mikla ielas stūra pēkšņi parādījās manu acu priekšā. Es viņu gandrīz neatpazinu, bet viņa mani gan.

Bet tagad man šķiet, ka toreiz tā bija laba frāze. Tā parādīja, ka realitāte pāriet, bet mirkļa estētika paliek, un dažkārt tieši tas ir svarīgākais. Vismaz dažreiz, un vismaz toreiz.

Nu, tad.

(1 raksta | ir doma)

Oktobris 4., 2014


18:41
Nospriedu, ka balsot par mazāko ļaunumu ir muļķīgi. Tā vietā nolēmu balsot par to partiju, par kuru man būtu mazāks kauns.

Tā nebija laba doma. Izgāju no vēlēšanu iecirkņa, un kauna sajūta jau bija sākusies.
Mūzika: Soilwork — My Nerves, Your Everyday Tool

(4 raksta | ir doma)

Septembris 25., 2014


18:00
Cik interesanti. Cibas ķīviņi tiek turpināti arī citos medijos. Ja es būtu cepiena aizsācējs, šajā brīdī justos lepns.

Tomēr šķiet ironiski, ka rakstā tiek runāts par "salmu vīra" loģikas kļūdu, lai gan pozīcija, pret ko vēršas raksts, pati ir sanākusi kā salmu vīrs. Vismaz man šķita, ka konkrētajā cibas diskusijā, kuru redzēju un kas acīmredzot bija par pamatu šim rakstam, "īgņas" žēlabas bija par ko citu. Proti, ne jau par to, ka ir slikti, ka bērni publiski ir dzirdami raudam vispār, bet par to, ka daži vecāki savu bērnu publisko uzvedību menedžē veiksmīgāk un daži ne tik ļoti, un dažkārt tie, kuri ne tik ļoti, par to mēdz ne īpaši uztraukties.

Bet iespējams, es kļūdos; par tēmu neko nezinu un jūsu plēšanos redzēju tikai garāmejot, pirms pāris dienām cibai uz mirkli paceļot vāku un žigli aizcērtot atpakaļ ciet.

(9 raksta | ir doma)

Augusts 28., 2014


21:26
viņa ir tā,
kas tevi neaizmirst nekad;
kas tevi ir izpestījusi no nepatikšanām biežāk nekā tu nojaut;
kas par tevi ir norūpējusies vairāk nekā tu pats par sevi. un tu zini, ka tev ir jāpadomā par sevi tā, ka tas ir kaut drusku vairāk redzams arī no malas, citādi viņa atkal uztrauksies.

tu raugies uz viņu un redzi, ka pa šiem gadiem viņa ir nogurusi, ļoti nogurusi. bet tu neko nesaki.
viņa vakarā uzvāra tev zupu un sēž pie galda tikai tāpēc, lai paskatītos, kā tu ēd.

tā ir nelaimīga mīlestība, bet viņai par to nav ne jausmas. savukārt tu pats tajā visā ne pārāk gribi iedziļināties.
lai ko tā arī nenozīmētu,
tā ir mīlestība, kurā “jā” nav iespējams, bet tikpat neiespējams ir arī “nē”. jo pēc visa, kas bijis, tu kaut ko salauzt vari tikai pats sev.

(7 raksta | ir doma)

Augusts 21., 2014


08:54
Ir četri balti tīkliņkrekli manai vasarai. Met viņas tīklus cik gribi pret sauleskrēmā ieziestiem pusdienlaikiem, ķeksējot cukurgraudus ārā no kurpēm un pāri skudru lielceļiem mēbiusa stīpās — tik un tā beigās sanāks estētiska nepilnība, par ko satraukti būs jāziņo cibai.

Vakaros un rītos laižu es ārā no dzīvokļa apmaldījušās lapsenes. Labprātāk gan laistu ārā kamenes un iršus, bet viņi nenāk, tāpēc jālaiž brīvībā tas, kas ir. Drīz nāks resni taureņi taukainām rokām grābstīties gar manu nakšu logiem, bet tos gan es negaidīšu — naktis ir vēsas, logs pierāvies tikai mazā šķirbiņā, kur ciemiņiem nav vietas. Bet es zinu arī, ka pats galvenais taurenis beigās tāpat atnāks arī caur pašu blīvāko hermētiku un ciešāko skāvienu. Un es nekur vairs neaizbēgšu.

Šis brīdis ir mirklīgs un mūžīgs, es šodien nodomāju starp divām izelpām, un šī doma tobrīd šķita tik caurspīdīga un pašsaprotama. Bet brīdis pagāja, un trešajā izelpā domas caurspīdīgums jau bija izgaisis. Tu vari stāstīt bruņurupucim un Ahillejam par asimptotām, bet pie sevis zināt, ka tas ir tikai māņu paradokss — ne kaklasaites mezglu nepaspēsi sasiet, kā atdursies pie kalendārās aizas, kur negribīgā ūdenskritumā nogāžas laika labums. Tu būsi noskriets.

Un, kad augusta beigas pienāks, visi tīkliņkrekli satrūkuši būs. Kā mierinājums.

(ir doma)

Augusts 19., 2014


21:23
Autobuss šodien ar prasmīgu vērienu brauca pa tramvaja sliedēm tur, godīgākie pilsoņi domā, ka tā nevar, un eleganti apbrauca vienu mazsastrēgumu pēc otra. Kādā pieturā iekāpa džeks šitādā prikidā — kamuflāžas adidas treniņtērps ar baltām svītrām, baltas krosenes, koši zila adidas soma pār plecu. Tik skaisti un saskaņoti — vēl tikai šaujamā trūkst, un var braukt kaut tūlīt uz Doņecku. Džekam līdzi bija čomi, bet viņi bija ģērbušies parasti un pildīja statistu lomu, nodrošinot, ka brauciena galvenajam varonim apkārt zibsnī sarunas un dzīvesprieks.

Prikids savu lomu pildīja precīzi un vareni. Cits tuvumā esošais džeks, pamanījis iekāpušos, nekavējoties slējās kājās, lai iepazītos un noskaidrotu, kur tādu apģērbu var dabūt. Ēbajā, kā izrādās. Interesenta blakussēdētājs savukārt vilka ārā no somas šnabja pudeli un uzdzeramo un palaida pa riņķi — vienvārdsakot, draudzība un sapratne dīga un plauka manā acu priekšā.

Pienāca pietura, prikida kompānija kāpa ārā, bet pirms tam treniņtērpa apbrīnotāji visiem sirsnīgi paspieda roku.

(3 raksta | ir doma)

Augusts 17., 2014


20:47 - make it happen.
Vadīju savas augusta dienas žēlabās par nepareizību: kāpēc veikalā zevenes pēc normatīvās sezonas beigām ir nopērkamas (nu labi, tajos iepakojumos tās gan izskatās drusku pēc plastmasas, bet arī tas skaitās), savukārt čirši -- nē. Čiršu sezonā man pašam savējie kokā aug. Skābi, bet toties kokā. Kad čiršu sezona šogad bija beigusies, arī veikalā tā bija beigusies. Šķita, ka pavisam.

Bet šodien iegāju iemīļotajā lielveikalā -- un tur priekšā čirši. 14,95 euro kilogramā, bļe, bet tomēr ir.

Un vakars sākas.

(3 raksta | ir doma)

Augusts 12., 2014


16:11 - MAS
Raibais taurenis, izrādās. Izlasīju taureņa raksturojumu un nodomāju, ka šī laikam ir tā reize, kad var lepni sacīt: LOL.

via [info]ezss

(13 raksta | ir doma)

Jūlijs 30., 2014


21:43
Pie ģimenes ārsta mani šodien nosvēra un nomērīja kā tādu kucēnu. Izrādās, ka esmu divus centimetrus garāks nekā pašam šķita. Savukārt svari rādīja, ka acīmredzot saldējuma diēta mani tagad ir novedusi apmēram turpat, kur savulaik bakalaura darba rakstīšana — tolaik finiša taisnes laikā vienkārši nebija laika nopietnām kalorijām. Tagad arī nav laika. Visu laiku nekam prātīgam nav laika.

(5 raksta | ir doma)

15:56 - Mazliet paskatījos, kas notiek viņpuses sociālajos medijos.

(7 raksta | ir doma)

> previous 20 entries
> Go to Top
Sviesta Ciba