Stopwatch hearts

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi
> Pajautā man.

Decembris 9., 2017


23:43 - neesmu pārliecināts, ka šogad no formulas ir konstruējies kas konceptuāls, bet cienīšu tradīciju
Vakar eksperimentālā kārtā nodarbojos ar kreiso ideju propagandu. Man ir dilemma. Sākumā iemīļotajā mazveikalā pie kases līdzās tādiem ierastiem priekšmetiem kā šokolādes, prezervatīvi un baterijas parādījās zvaigznītes ziede un aktivētā ogle. Pirmais taurenis bija kamene. “Kas, tev naudu nav kur likt, ka šitā jāšķiežas?!” Šamanis pie manis ir nācis ilgi. Visnežēlīgākais mēnesis ir jūlijs. Rīgas nomaļās apkaimes man ir inkognitās zemes un dārgumu salas. И вновь продолжается бой. Kā šaibas rīt pārstājis pacients… sarakstoties mesendžerī, vārdu "nepārsteidz" uzrakstīju kā "nepārsteids". Uz galda deg sveces centimetrs.

(ir doma)

Decembris 5., 2017


21:27
Neskati vīru pēc cepures.
Neskati sievu pēc..?

Jā, ko par šo saka tautas dzīvesziņa?

(5 raksta | ir doma)

Decembris 4., 2017


15:43
"Skatos, jums divi kaķi — viens gudrs, otrs ne pārāk," sacīja lielveikala kasieris, novērtējis nākamā pircēja uz lentas sakrautās barības iepakojumus.

"E?" — teica pircējs.

"Viens ēd "Felix", otrs kaut ko citu," — pārdevējs paskaidroja, norādot uz barības markām. Jo vispār jau ir paredzēts, ka cilvēki uz veikalu iet sagatavojušies un produktus izvēlas atbilstoši reklāmas saukļiem, un spēj uzturēt reklāmu vēstījumos balstītas sarunas ar tirdzniecības personālu. Piemēram, pie "Felix" tiek "gudri kaķi".

"Man ir četri kaķi, un visi gudri," — pārdevējs lepni piebilda. Bet pircējs laikam tā arī palika nesapratis, par ko ir runa.

Kaķa viedoklis par šo incidentu nav zināms.

(7 raksta | ir doma)

Novembris 28., 2017


19:09
Ir piecpadsmit minūtes pirms diviem, un krogū sāk skanēt klavieres. Viņam mugurā treniņtērps un rokās pasmagi pirksti, kas māk mazliet atskaņojušos Mēnesnīcas sonāti.

Ir desmit minūtes pirms diviem, un viņš spēlē, aizvien skaļāk un aizrautīgāk. Drīz krogu slēgs, un šis ir sonātes laiks, saprotiet, kā gribat, bet, ja nesaprotat, tas nekas, tāpat ir laiks doties mājup.

“Vai nevar klusāk?” — Sonāti pārkliedz jautājums no atlikušā apdzīvotā galdiņa. Skaņdarbs apklust pusfrāzē, treniņtērps mirkli sēž nekustīgs, līdz nosvērti pieceļas, pieiet pie galdiņa, ietur ciešu pauzi un ar pārliecību, cietu kā nepabeigtas mūzikas skolas diploma rāmis, saka: “Es pirms slēgšanas šeit drīkstu spēlēt.” “Jā, spēlē, spēlē, taču,” viņam atbild balsī, kas zaudējusi sacensības garu. “Bet tikai klusāk, labi?”

Ir piecas minūtes pirms diviem, un krogū atkal skan Mēnesnīcas sonāte, mazliet klusāk gan, bet tomēr šo pirkstu smagumu slaidāku tā arī vairs nedarīs nekas — ne atlikušās minūtes, ne klavieru peldošās skaņas aprītās sarunas no blakusgaldiņa, ne viesmīles nopūta, stāvot durvīs.

(2 raksta | ir doma)

Novembris 17., 2017


21:07
Mana savulaik iemīļotā vokāli instrumentālā ansambļa Anathema jaunākais albums ir šā gada jūnijā izdotais The optimist. Tā kā pēdējos pāris gadus mūziku diemžēl vairs īpaši daudz neklausos, šis fakts kaut kad ap to laiku slīdējis garām bija, taču nevarētu teikt, ka tam biju piešķīris īpašu nozīmi. Tik vien tā, ka pazibēja kaut kur albuma vāciņš ar mašīnas starmešiem un nosaukumu. Optimists, ne.

Anathema sāka kā death/doom grupa, bet 90. gadu vidū pamazām, bet stabili aizgāja no šī žanra prom — uz gōtisko metālu/roku, alternatīvo roku, postroku. Bet pat tad, kad viņi jau bija stabili pametuši savas sākotnējās skaniskās inkarnācijas, viņu veikums idejiski, konceptuāli nereti bija, teiksim tā, pasmags.

Ilustrācija — 2001. gadā izdotais A fine day to exit. Nosaukums kopā ar albuma vāciņu — un šis ir viens no viskrutākajiem vāciņiem starp tiem albumiem, kas ir manā kolekcijā —, man šķiet, ir gana izsmeļošs.

izskatās šādi )

(3 raksta | ir doma)

Oktobris 29., 2017


02:53
Viņš ar pirktgaliem vai krūzīti, vai āmuru, vai jebko citu, kas pieejams — sit pa virsmu un uzsit, daudz un bieži, un gandrīz vienmēr, un tomēr minstinās pa retam, pa sekundes daļai, pa šaubai.

Uzsitienos kalni aug un skrāpē, un viļņi nāk un žūst, un smiltis ielīst gultņos un čīkst un skrapst, un lauž sev ceļu, un dod karstu siltumu, kas tērē sevi — līdz atnāk cilvēks cits ar instrumentu kasti un tirgus zināšanām, un nanotehnologa rokasgrāmatu.

Viņš visu atdzesē un noslīcina nevērīgi profesionālos pieskārienos, un viss ir atkal klusi un labi. Sit un uzsit, pa virsmu, pa ritmu, pa šaubu.

Vai tu tā māki? Un tu? Droši vien, ka nē.

(ir doma)

Septembris 28., 2017


20:47
manic street preachers — autumnsong

Voah, ar zināmu pārsteigumu konstatēju, ka pagājuši ir desmit gadi kopš šī.

Pirms desmit gadiem man rudenī bija pieklīdusi mašīna, un spilgtākais, ko no tā laika atceros, ir dzeltējošās lapas, kas skrien pāri ceļiem. Toreiz tas skats šķita kā pirmoreiz, un nākamos rudeņus, skatot ko līdzīgu, es atminējos tieši to septembri.

Un pirms tiem desmit gadiem rudenī es klausījos togad iznākušo "Send Away the Tigers". Man patika domāt, ka viss albums ir vairāk vai mazāk par rudeni, lai gan zinu, ka ne uz to pusi — tur citstarp netrūkst arī politisku refleksiju par Džordža Buša laika ārpolitiku. Taču, ja ir vēlme, to var ignorēt, un arī iekš, teiksim, "Imperial Bodybags" vai "Rendition" saskatīt kaut ko tieši rudenīgu.

Nevienā citā Manic Street Preachers albumā man tā arī nav sanācis iebraukt. Gan pirms, gan pēc tam ir bijis viskautkas sakarīgs, bet nu tā, ka patīk viss albums, un viss šķiet jēgpilni — tā nē. Pat no lirikas viedokļa tik bērnišķīgajā "Autumnsong" tajā laikā acīmredzot nebija nekā daudz kaitinoša vai uzaci paceļoša. Tagad skatos uz to klipu un nevaru saprast, vai tajā attēloto norišu kontekstā jūtos jaunāks vai vecāks nekā 2007.

Un mašīnas arī vairs tā vienkārši nav pieklīdušas. Tagad visi ir pieauguši, un ir jārunā pieaugušo valodā, tai skaitā — cik tu par to gribi maksāt, kāds ir ekonomiskais pamatojums, un viss pārējais saskaņā ar projekta tāmi un cenrādi.

(ir doma)


> Go to Top
Sviesta Ciba