sheesh.

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi
> Pajautā man.
> previous 20 entries

Augusts 28., 2014


21:26
viņa ir tā,
kas tevi neaizmirst nekad;
kas tevi ir izpestījusi no nepatikšanām vairāk reižu, nekā tu nojaut;
kas par tevi ir norūpējusies vairāk nekā tu pats par sevi. un tu zini, ka tev ir jāpadomā par sevi tā, ka tas ir kaut drusku vairāk redzams arī no malas, citādi viņa atkal uztrauksies.

tu raugies uz viņu un redzi, ka pa šiem gadiem viņa ir nogurusi, ļoti nogurusi. bet tu neko nesaki.
viņa vakarā uzvāra tev zupu un sēž pie galda tikai tāpēc, lai paskatītos, kā tu ēd.

tā ir nelaimīga mīlestība, bet viņai par to nav ne jausmas. savukārt tu pats tajā visā ne pārāk gribi iedziļināties.
lai ko tā arī nenozīmētu,
tā ir mīlestība, kurā “jā” nav iespējams, bet tikpat neiespējams ir arī “nē”. jo pēc visa, kas bijis, tu kaut ko salauzt vari tikai pats sev.

(7 raksta | ir doma)

Augusts 21., 2014


08:54
Ir četri balti tīkliņkrekli manai vasarai. Met viņas tīklus cik gribi pret sauleskrēmā ieziestiem pusdienlaikiem, ķeksējot cukurgraudus ārā no kurpēm un pāri skudru lielceļiem mēbiusa stīpās — tik un tā beigās sanāks estētiska nepilnība, par ko satraukti būs jāziņo cibai.

Vakaros un rītos laižu es ārā no dzīvokļa apmaldījušās lapsenes. Labprātāk gan laistu ārā kamenes un iršus, bet viņi nenāk, tāpēc jālaiž brīvībā tas, kas ir. Drīz nāks resni taureņi taukainām rokām grābstīties gar manu nakšu logiem, bet tos gan es negaidīšu — naktis ir vēsas, logs pierāvies tikai mazā šķirbiņā, kur ciemiņiem nav vietas. Bet es zinu arī, ka pats galvenais taurenis beigās tāpat atnāks arī caur pašu blīvāko hermētiku un ciešāko skāvienu. Un es nekur vairs neaizbēgšu.

Šis brīdis ir mirklīgs un mūžīgs, es šodien nodomāju starp divām izelpām, un šī doma tobrīd šķita tik caurspīdīga un pašsaprotama. Bet brīdis pagāja, un trešajā izelpā domas caurspīdīgums jau bija izgaisis. Tu vari stāstīt bruņurupucim un Ahillejam par asimptotām, bet pie sevis zināt, ka tas ir tikai māņu paradokss — ne kaklasaites mezglu nepaspēsi sasiet, kā atdursies pie kalendārās aizas, kur negribīgā ūdenskritumā nogāžas laika labums. Tu būsi noskriets.

Un, kad augusta beigas pienāks, visi tīkliņkrekli satrūkuši būs.
Vismaz kāds mierinājums.

(ir doma)

Augusts 19., 2014


21:23
Autobuss šodien ar prasmīgu vērienu brauca pa tramvaja sliedēm tur, godīgākie pilsoņi domā, ka tā nevar, un eleganti apbrauca vienu mazsastrēgumu pēc otra. Kādā pieturā iekāpa džeks šitādā prikidā — kamuflāžas adidas treniņtērps ar baltām svītrām, baltas krosenes, koši zila adidas soma pār plecu. Tik skaisti un saskaņoti — vēl tikai šaujamā trūkst, un var braukt kaut tūlīt uz Doņecku. Džekam līdzi bija čomi, bet viņi bija ģērbušies parasti un pildīja statistu lomu, nodrošinot, ka brauciena galvenajam varonim apkārt zibsnī sarunas un dzīvesprieks.

Prikids savu lomu pildīja precīzi un vareni. Cits tuvumā esošais džeks, pamanījis iekāpušos, nekavējoties slējās kājās, lai iepazītos un noskaidrotu, kur tādu apģērbu var dabūt. Ēbajā, kā izrādās. Interesenta blakussēdētājs savukārt vilka ārā no somas šnabja pudeli un uzdzeramo un palaida pa riņķi — vienvārdsakot, draudzība un sapratne dīga un plauka manā acu priekšā.

Pienāca pietura, prikida kompānija kāpa ārā, bet pirms tam treniņtērpa apbrīnotāji visiem sirsnīgi paspieda roku.

(3 raksta | ir doma)

Augusts 17., 2014


20:47 - make it happen.
Vadīju savas augusta dienas žēlabās par nepareizību: kāpēc veikalā zevenes pēc normatīvās sezonas beigām ir nopērkamas (nu labi, tajos iepakojumos tās gan izskatās drusku pēc plastmasas, bet arī tas skaitās), savukārt čirši -- nē. Čiršu sezonā man pašam savējie kokā aug. Skābi, bet toties kokā. Kad čiršu sezona šogad bija beigusies, arī veikalā tā bija beigusies. Šķita, ka pavisam.

Bet šodien iegāju iemīļotajā lielveikalā -- un tur priekšā čirši. 14,95 euro kilogramā, bļe, bet tomēr ir.

Un vakars sākas.

(3 raksta | ir doma)

Augusts 12., 2014


16:11 - MAS
Raibais taurenis, izrādās. Izlasīju taureņa raksturojumu un nodomāju, ka šī laikam ir tā reize, kad var lepni sacīt: LOL.

via [info]ezss

(13 raksta | ir doma)

Jūlijs 30., 2014


21:43
Pie ģimenes ārsta mani šodien nosvēra un nomērīja kā tādu kucēnu. Izrādās, ka esmu divus centimetrus garāks nekā pašam šķita. Savukārt svari rādīja, ka acīmredzot saldējuma diēta mani tagad ir novedusi apmēram turpat, kur savulaik bakalaura darba rakstīšana — tolaik finiša taisnes laikā vienkārši nebija laika nopietnām kalorijām. Tagad arī nav laika. Visu laiku nekam prātīgam nav laika.

(5 raksta | ir doma)

15:56 - Mazliet paskatījos, kas notiek viņpuses sociālajos medijos.

(7 raksta | ir doma)

Jūlijs 29., 2014


17:05
Es kaut kā pēdējā laikā pieņemu nepareizus lēmumus par rīcību saistībā ar laikapstākļiem. Iznācu no pasta, skatījos, ka laikam tūdaļ gāzīs, a rokā man ūdensnedrošs priekšmets. Līdz mājām desmit minūtes ko iet — nav daudz, bet, ja gāziens būs, tas būs spēji un daudz. Paminstinājos pie pasta durvīm, paspēju jau attaisīt iepakojumu un aptaustīt priekšmetu, bet gāziena kā nav, tā nav, tikai dažas lāses. Tā kā sāk drusku stiprāk, bet arī ne visai pārliecinoši. Varbūt tomēr paspētu līdz mājām? Sāku spert soļus nākamā ar pajumti aprīkotā patvēruma virzienā. Paminstinājos tur un raudzījos, kā sāk līt drusku stiprāk, pagaidīju vēl, bet īstā gāziena nebija. Atmetu ar roku un devos lietū. Mājas sasniedzu slapjš, toties atveldzējies un par ikdienības sīkumiem atslābis.

(ir doma)

Jūlijs 28., 2014


12:23 - and the living is easy.
Šķita, ka Gēršvina "Summertime" ir jābūt uzrakstītai kaut kādā īpašajā fancy džeza gammā, bet nekā — elegance slēpjas vienkāršībā. Tur pat nevajag visu La minoru, viss notiek tikai pentatonikā. Nost ar trīs akordiem, lai dzīvo piecas notis.

(2 raksta | ir doma)

Jūlijs 7., 2014


19:04
Visu vasaru tu gaidi vasaru. Un visu vasaru debesu vietā tikai suņu ķepu nospiedumi, bet asfalta drēgnās skumjas piebirušas ar skujām. Viss tikai ķeras starp pirkstiem, ir baterija tukša un atmiņa pilna. Bet tad pienāk stunda, starp vakardienas vakartērpiem un rītdienas rīta svārkiem, starp ekrānu krāsmatām un pīpeņu pūlēm, starp karafju karatē un glāžu gāšanos, starp guļamrajonu guļamistabām un paklāju pārklājiem — tu pamosties piecos no tā, ka saule kūst logā, un tu zini. Tagad. Vairs nenāk klusums salīdzināt skrūvētus rītus un Vecrīgas bītus, un kalendārs kā nopūta ar ieslēgtām bākugunīm vairs nebradā pa elementārdaļiņām. Viss.

Tagad mežs, ieziedies ar ielas sanoņu, smiltīs guļ uz muguras; ezers, prieka pīrsingiem noklājies, ir atnācis pilsētā, bet tempļa pagalmā ļaudis iekūruši bārbekjū.

Zūmika: Dead Soul — Kill the Past

(4 raksta | ir doma)

Jūlijs 6., 2014


12:09 - pretstāve
Centrā:



Perifērijā:


(ir doma)

Jūlijs 4., 2014


13:06 - ***
visu vakaru vasara salst
visu tālumu mirāžas klīst
tukšā lappuse mirkli vien griež
mūžu pēc tam pirkstgali dzīst

(ir doma)

Jūnijs 21., 2014


22:03
Siltums pēcpusdienas siltumnīcā dziest, un no vēsiem mākoņiem perifērijā līst vakars. Slapjā diena nosalst vēla pulksteņa salnās, un tās pēdējās dvašas tik tikko redzami klejo pa izdangātajiem un izskalotajiem perifērijas trešās nozīmes ceļiem. Bet cita maršruta nav. Gludākie ceļi šovakar ir slēgti, tos ir pārrakuši vieglākās takas izvēles ekskavatori un nobloķējuši pēkšņa satraukuma buldozeri. “Uzmanību! Uz ceļa strādā, un labāku laiku vairs nebūs!” vēsta dzeltena brīdinājuma zīme ar lieliem burtiem. “Turpinot kustību, jūs piekrītat šai nenovēršamībai.”

Priekšā tumst, tur neatspīd ne ceļazīmju, ne stirnu acis, un pat naktstauriņiem tevi šovakar nevajag. Bet atpakaļskata spogulī dienas atblāzma vēl negrib rimties, tā pavada brīžiem kā mierinošs glāsts, brīžiem kā vajājošs pieskatītājs. Kamēr tavs skatiens spogulī neaizmiglosies, kamēr tu neatgriezīsies satiksmes straumē, kuras gaismas žilbinās vairāk nekā šī pelēkā, tik tikko redzamā, bet mirkļa kontūras tik skaidri iezīmējošā pamale aiz muguras, tikmēr diena nebeigsies.

Un nakts gaismas mostas, fotoni pulcējas. Ceļu remonta maldugunis vietā, kur agrāk bija iela un varbūt kādreiz atkal būs. Pagaidu luksofors, kuram tik ļoti gribētos strādāt diskotēkā un midžināties vienā ritmā ar Boney M, bet kuram tā vietā ir jādiriģē lēnu, bet nepacietīgu automašīnu horeogrāfija. Un mašīnas, tās nudien nāk šurpu pulcēties un mīņāties rindās, lai gan tām neinteresē ne disko, ne šķēršļu josla un pilnīgi noteikti ne apstāšanās.

Bet man vajag apstāties. Nobraukt no ceļa, lai mēģinātu dubļainajā tumsā uztaustīt pēdējos gaismas nospiedumus un aizbrist līdz upei. Patiltē upe mazgā savus eksistences krācēs savalkātos bikšu galus, tāpēc saujā pasmeltais ūdens ir nespodrs. Tu arī tā gribētu izmazgāt savējos, bet tava upe plūst citur. Lai arī ko rāda kilometru skaitītājs, šajā tumsā attālums līdz tai šodien šķiet vēl tālāks nekā vakar.

Bet pret rītu pēdējās lāses mitēsies, un, kad uzlēks saule, ielās smaržos aplieta liepziedu tēja.
Tags:

(ir doma)

Jūnijs 19., 2014


18:58
Aģentūra Leta atsūtījusi lakonisku sveikumu svētkos, kura krāšņākais elements ir hipersaite. Saites teksts vēsta, ka aiz tā esot LĪGO APSVEIKUMS. Tā kā šī vēstule sākotnēji bija ievēlusies e-pasta spama šūplādē, drosmīgi klikšķināju un gaidīju kaut kādus vīrusus, a tur -- atveras pleijeris un sāk koklēt "dzīvoš' ilgi, ne tik ilgi, saules mūžu nedzīvošu".

Tas ir tāds kā mājiens, vai kā?

(4 raksta | ir doma)

Jūnijs 1., 2014


20:30 - Unnamed Rd.
Es tur gribēju nokļūt jau pērn — vietā, kur Jugla ietek Juglas ezerā. Taču tas nav ceļš nejaušību vadītajiem, kuri var tikpat labi doties, kā nedoties nekur. Tādiem motivācijas apsīkumā ir jāpaliek pusceļā, jo vairāk tāpēc, ka reālā kilometrāža cauri brikšņiem, maldinošām takām un alternatīvu vienādojumu meklējumiem beigās tāpat izrādījās par labu trešdaļu lielāka nekā izskatījās kartē.

Šī ir robežu teritorija. Vieta, kur mijas novadu robežas; kur ielu nosaukumi pārtop šoseju apzīmējumos un kur nošķirtni starp pagājību, priekšstatiem un realitāti uztur sabiedriskā transporta pieturu nosaukumi. Kaut kas līdzīgs jau notiek arī citur, bet tikai šeit ir pieturvieta „Papīrfabrika Jugla”, uzņēmums ar tādu nosaukumu nudien eksistē arī pašlaik, taču tas nodarbojas ar — uzmini nu! — elektroenerģijas tirdzniecību. Tā vēsta Lursoft, paskatījos.

... tālāk ... )
Mūzika: Audioslave — Show Me How to Live

(2 raksta | ir doma)

Maijs 26., 2014


22:27
Saruna starppilsētu autobusa aizmugurējā sēdeklī: "Eu, pietura Indrāni! Tāda luga bija! Blaumanis... Es tikai neatceros, vai tur beidzās traģiski vai normāli!"

(ir doma)

19:20
Brīdi paminstinājies pie zobudiegu stenda, izvēlējos to, kuram paskaidrojumā bija rakstīts: „Paredzēts [..] tiem, kas gaida no zobu diega ko vairāk.” Intrigas uzturēšanai ne vārda par iespēju, ka šīs gaidas izrādīsies veltas.

Zobudiegs ir tik nešpetna parādība, ka solīt ko vairāk ir mazākais, ko tas varētu darīt.

Papildināts. Nē, tik daudz vairāk diegs tomēr nedeva gan. Kāds pārsteigums.

(9 raksta | ir doma)

18:52
Kad iemīļotajā lielveikalā ņēmu kases čeku, pamanīju, ka tam pievienots papildus papīra gabals. Nē, tā nebija slepena zīmīte, bet gan informatīvs paziņojums par uzņēmuma atvērto durvju dienu: tajā un tajā dātumā lai tik nākot uz Zinātņu akadēmiju, tur varēšot uzzināt par darba iespējām Rimi veikalos.

Tas laikam būs kāds Latvijas zinātnes atbalstīšanas pasākums. Ja nav, tad nav — Zinātņu akadēmijas vietā būvēsim Rimi, ko.

(3 raksta | ir doma)

Maijs 22., 2014


20:07
Zilrozā mākonis vakaram aiz loga. Un otrā pusē mežs, skuju ekstraktā tikko novannojies.

Ceriņi smaržu skatienus paijā pie pašām durvīm, bet tieši tāpēc visi tiem paiet garām, jo viņi paši te ir iesējušies iestādījušies tikai garāmejot, pa ceļam uz veikalu, gružkasti vai autobusu. Autobusā gan visi gribētu sēdēt ar deguniem ziedos un pēdām sūnās, bet tur to nav, tas viss bija tanī īsajā laikā starp un pirms.

Tagad jau vispār ir starp un pirms. Tu skrien un baidies aizturēt elpu, jo katra iztrūkusi elpa ir nepamanīts maija vienradzis. Gaismasgads atver žalūzijas, un tev tūdaļ būs tālie uguņi acīs, un ar to pašu ceriņu skatienus pazaudēsi.

Bet tas zilrozā mākonis aiz loga. Un trokšņains mežs azotē audzē vienradža izbradātas maijpuķītes.

(6 raksta | ir doma)

Maijs 20., 2014


20:41 - sheesh.
Visa tā nedēļas nogales jezga ar velosipēda tīrīšanu un kopālikšanu pēc gandrīz nokavētiem pavasariem acīmredzot bija gatavošanās šodienai. Kāpēc gan beidzot nebraukt šādi uz darbu, es no rīta nodomāju. Un kāpēc gan likt dubļu sargus — lai gan lietus droši vien būs, tam būtu jābūt pērkoņa negaisam, kas nozīmē čiks un viss, un gan jau pēc tam vēl paspēs apžūt. Tāpēc, ka kad pirmais lietus pēcpusdienā nolija, man šķita, ka prātīgākais, ko var darīt, ir drusku pagaidīt. Lai nožūst. Taču tā nu sanāca, ka pa atpakaļceļa durvīm iznācu tieši uz otro lietus uznācienu. Pārbraucu mājās par situāciju sašutis kā maģāru vēstnieks. Tas, ka izžaušanas nolūkos izkrāmētajā somā atklājās plastmasas lietusmēteļa eksistence, situāciju kaut kā vairs nespēja neuzlabot.

Bet mežs toties ļoti un līdz iekšpusei īsti smaržo.

Un citi ceļā satiktie braucēji arī salija.

Mūzika: Black Label Society — Lead Me to Your Door

(5 raksta | ir doma)

> previous 20 entries
> Go to Top
Sviesta Ciba