Stopwatch hearts

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi
> Pajautā man.
> previous 20 entries

Jūnijs 9., 2018


11:39
Tu pamosties sestdienas rītā, ieskaties telefonā un ieraugi, ka neiroloģe kaut kad pa nakti ir atsūtījusi saiti uz rakstu ar nosaukumu "Fuck your feelings". Diena var sākties.

(3 raksta | ir doma)

Maijs 20., 2018


15:54
Vakance: uzņēmums meklē kādu, kas šajā psiho un trako kolektīvā strādās par normālo cilvēku.

(1 raksta | ir doma)

Maijs 14., 2018


15:40
Esmu aizgājis tik tālu no pirmsākumiem, no pirmatnējā, no īstajām vērtībām, ka zālespļāvēja bākā benzīna vietā ielēju dīzeli. "Tāda kā citādā" smarža nekādas aizdomas tajā brīdī neradīja — tas atgādina, cik ilgu laiku neesmu jutis benzīnu rokās un drānās.

(3 raksta | ir doma)

Maijs 5., 2018


16:54
Sapnī ar Džonu Bon Džovi biju kaut kādā kafejnīcā Floridā, kurā, kā izrādījās, tajā vakarā uzspēlēt bija atnākusi grupa Bon Jovi, ar mērķi pa kluso uzstāties bez sava līdera. Džons Bon Džovi bija viegli dusmīgs un sāka pa galdu meklēt visādus mūziķiem mešanai piemērotus ēdampriekšmetus, bet grupa arī nebija vakarējie — brīdī, kad Džons Bon Džovi uz mirkli bija novērsies, viens no mūziķiem atnāca un visu savākto sviežamo materiālu nospēra.

Bet es nemaz neklausos grupu Bon Jovi.

(ir doma)

Maijs 1., 2018


13:51
Logā sitas maija debesis, tās caur stiklu nosauļo prātu svinīga svina krāsā. Raidījums “Nekā aizdomīga” fonā stāsta par labās gribas epidēmiju, bet neveselīga uztura dievs galaktikas saldējuma trauciņā iekaisa šķipsnu apokaliptiskas politikas. Kad tā rīta pusē izkūst, kaķis mums atnes uz lodžijas nokritušu zvaigzni.

Mans iesāktais skatiens sasienas Mēbiusa lentē, un sniedzas uz telpu tavās dzīslās. Gribētos tur ar rokām aptaustīt brīvību, bet telpu ierēdnis aizrāda, ka mēs esam mūzejā. Tas, ka tūkstoši pirms mums te ir pieskārušies seno viltvāržu mūmijām un pielienošajām planētām, nav arguments, ja ierēdnim pie prieka gurniem ir sakarinātas granātas.

Kamēr esmu aizsnaudies apcietinājumā, tu kaķa atnesto zvaigzni esi sasildījusi kā plastilīna plāksteri, ko uzlipināt uz atmiņu brūces. Molotovs no augšējā dzīvokļa sēž kazino bārā un domīgi dzer liesmainu kokteili. Es beidzot saprotu pašsaprotamo.

(2 raksta | ir doma)

Aprīlis 13., 2018


17:54 - atdot parādnieku
"Parādnieki, kas ilgstoši nemaksā, tiks atdoti parādu piedziņas kompānijai."

(ir doma)

Aprīlis 11., 2018


11:44 - the meaning and purpose of breasts
Klaiņājot pa visādu cienījamu ārzemju universitāšu lapām, vienā pārskatīju arī disertāciju projektu aprakstus. Kāda čaļa disertācijas nosaukums ir "The lifecycle of breasts".
In Britain over the last fifty years the social understanding of breasts as a natural physical attribute has altered and, as a consequence, the meaning of breasts as a personal ‘asset’. This research considers the meaning and purpose of breasts as experienced through a lifecycle and then chaptered through important milestones and issues that women have contributed as significant. This material will be chaptered through important milestones and issues that women raised as significant: the onset of puberty, maternity and breastfeeding; illness in relation to the breast and the intervention of the medical services; cosmetic ‘solutions’ to the breast perceived as ‘inadequate’ and the process of ageing. With this material, I explore the potential impact of breasts upon women’s agency, performance and social class. Further, as a factor in women's experience of 'difference’ to investigate whether, as a marketable commodity, breasts are an advantage.

(4 raksta | ir doma)

Aprīlis 1., 2018


14:34
Pirms apmēram gada lasīju ziņu par Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta diennakts atskaiti, un nolēmu to pārstāstīt:
Pieci viņnakt apsala līdz kaulam. Kāds bija tajā vecumā, kad uznāk dzīves krīze, cits atkal vecumā, kad pāriet viss, tikai ne kaites. Kāds miega artērijās bija lējis reibumu, bet citi krita, vājas sirds un miesas vaļā palaisti.

Kāds ātros sauca, un ātrie steidzās ar bākuguņu salūtiem un ļaunu ziņojošām taurēm. Visus, kam pirkstaiņi un domas noklīduši un dzelzs veselības vietā atlikusi vien sadriskāta plastmasa, viņi kā savus piecus pirkstus segās tina un veda sasildīt.

Bet bija vēl arī sestais vēl, to lauskis neķēra un krīzes arī. Viņš mežā gāja, ar zāģa rokām stigas šķīra, līdz mežs uz galvas viņam gāzās. Un arī viņu ātrie metās glābt un nogādāja pieņemošā lazaretes klēpī.

To dienu izturēja eksistences traumētais ikviens.

Ko es toreiz ar to gribēju pateikt, vairs nezinu.

(1 raksta | ir doma)

Marts 11., 2018


01:34
Grupas "Pienvedēja piedzīvojumi" dziesma "Yay!"

(ir doma)

Decembris 30., 2017


16:59
Šogad sāka mirt mākslinieki, kas arī man nozīmē kaut ko konkrētu personiski, un drusku sāku saprast tos, kas pēc kārtējām ziņām pieraksta pilnu feisbuku ar žēlabām.

Varels Deins (1969–2017). (klipu skatīties obligāti)
Kriss Kornels (1964–2017).
Česters Beningtons (1976–2017). Linkin Park pēdējais jeb pārpratuma albums tagad izklausās gandrīz vai pašironisks. Jo, protams, ka vajag rakstīt tādus tekstus kā krindžīgi klišejisko “We learn what doesn't kill us makes us stronger”. We learn that every single day, indeed.

Savukārt mans last.fm rāda, kā mainījušies mani klausīšanās paradumi. Gada laikā visbiežāk atskaņotās dziesmas lielākoties ir guilty pleasures. Kopš es vairs aktīvi par jaunu mūziku maz interesējos, galvā ieķeras tas, kas mani aizsniedz šķietami nejaušos jūtūbes ieteikumos, pa retam filmu skaņu celiņos un visai bieži publiskās vietās.

Tāpēc viens no maniem gada hītiem ir šis. Ļubļu.

Bushes of Love

(4 raksta | ir doma)

Decembris 24., 2017


16:16
Sniega izkausēta taka, kurā pa ceļam uz apņēmību dubļos ir iestigusi kāda traktora pamesta piekabe. Takas malā — bišu drava. Stropi ir koši sakrāsoti un numurēti un nostādīti lokanās līnijās. Bet stropos iekšā — bišu bezmiegs, kas lēni kā žāvas murskuļo starp kārēm un sargā temperatūru. Dažos stropos ir gandrīz kluss, bišu saujiņa zum tik tikko dzirdami. Eh, saka bitenieks un ieliek stropa sānā vēl vienu siltinājumu. Citos stropos tepat blakus ir par karstu. Jo nemierīgāk, jo kustīgāk, jo vairāk gribas ēst, un spēki dilst. Šādi viņas līdz pavasarim neizvilks, saka bitenieks, un noņem nost siltinājuma spilvenu ar Muminu. Būs vēsāk, būs lēnāka un varbūt ciešāka dzīvība. Viena bite paceļas spārnos un aizlido aukstuma vējā. Arī otra un trešā, pirms mājvieta atkal tiek aiztaisīta ciet. Viņas vairs neatnāks atpakaļ. No blakus stropa augšpuses siltinājuma bitenieks notrauc sauju mirušu bišu. Tagad tas ir citādi. Temperatūra un teritorija, reakcijas un režīms. Tagad tas vairs nav par medu un dzeloņiem, un dūmu smaržas pievilgušām rokām, bet gan par bišu sauju, kas paliek sniegā. No pēcpusdienas pamales saulgriežu saule dažas minūtes noskatās ar garu skatienu. Pavasaris ir tālu.

(ir doma)

Decembris 19., 2017


14:05
Saņēmu īsziņu: "Labdien, cien. pacient! Aicinām Jūs ciemos mūsu klīnikā..."

Pirmā doma: ooooukeijj..?

(1 raksta | ir doma)

Decembris 18., 2017


15:25
Lēnīgs autobuss ved mūs uz lidostas galu un viņējo malu, slalomā starp mūžīgi mirgojošām maldugunīm, kustīgām koferu un saiņu kaudzēm, lidmašīnām zem astes, apkārt, gar asti, zem astes, stāt un atkal braukt, un atkal pagaidīt. Aste, aste, vēl viena aste, viņu ir daudz, un viņas visas ir kā neizvingrināti muskuļi saspringuši pieskāriena gaidās.

Lidostas tālākajā galā — tur jau tā ir, ar nevērīgiem propelleriem un attāla prožektora ēnas mestu lielu X uz sāniem, kas noteikti nenozīmē pilnīgi neko, kā vien nejaušību. Labvakar good evening, — teic stjuarte, — good evening labvakar!

Un visiem, kas atsit galvu pret durvju aplodu, viņa mundri saka — uzmanīgi! Un vēl viņa vienam pasažierim saka: Mazs, bet žiperīgs — ar to ir domāta lidmašīna pati —, būsim galā drīzāk nekā plānots. ... tālāk ... )

(3 raksta | ir doma)

Decembris 16., 2017


17:59
Dienas prieks ir HDMI jeb kas notiek, kad bilde un skaņa pārvietojas pa vienu kontaktu un kad portatīvo datoru ražotāji iedomājas esam baigi gudrie un F1..F12 taustiņiem kā noklusētās saliek kaut kādas alternatīvās funkcijas.

Auditorijā attaisīju prezentāciju un pa vecam paradumam spiedu F5, kas normālos datoros powerpointu atver slaidšova režīmā. A manam datoram šī, īstā F5 funkcija ieslēdzas tikai ar Fn+F5. Ar F5 toties var dabūt "play/stop". Tā nu gribēju taisīt vaļā prezentāciju, bet gaidītā efekta vietā bija negaidīts efekts — diezgan skaļi sāka skanēt Snuff.

(ir doma)

Decembris 9., 2017


23:43 - neesmu pārliecināts, ka šogad no formulas ir konstruējies kas konceptuāls, bet cienīšu tradīciju
Vakar eksperimentālā kārtā nodarbojos ar kreiso ideju propagandu. Man ir dilemma. Sākumā iemīļotajā mazveikalā pie kases līdzās tādiem ierastiem priekšmetiem kā šokolādes, prezervatīvi un baterijas parādījās zvaigznītes ziede un aktivētā ogle. Pirmais taurenis bija kamene. “Kas, tev naudu nav kur likt, ka šitā jāšķiežas?!” Šamanis pie manis ir nācis ilgi. Visnežēlīgākais mēnesis ir jūlijs. Rīgas nomaļās apkaimes man ir inkognitās zemes un dārgumu salas. И вновь продолжается бой. Kā šaibas rīt pārstājis pacients… sarakstoties mesendžerī, vārdu "nepārsteidz" uzrakstīju kā "nepārsteids". Uz galda deg sveces centimetrs.

(ir doma)

Decembris 5., 2017


21:27
Neskati vīru pēc cepures.
Neskati sievu pēc..?

Jā, ko par šo saka tautas dzīvesziņa?

(5 raksta | ir doma)

Decembris 4., 2017


15:43
"Skatos, jums divi kaķi — viens gudrs, otrs ne pārāk," sacīja lielveikala kasieris, novērtējis nākamā pircēja uz lentas sakrautās barības iepakojumus.

"E?" — teica pircējs.

"Viens ēd "Felix", otrs kaut ko citu," — pārdevējs paskaidroja, norādot uz barības markām. Jo vispār jau ir paredzēts, ka cilvēki uz veikalu iet sagatavojušies un produktus izvēlas atbilstoši reklāmas saukļiem, un spēj uzturēt reklāmu vēstījumos balstītas sarunas ar tirdzniecības personālu. Piemēram, pie "Felix" tiek "gudri kaķi".

"Man ir četri kaķi, un visi gudri," — pārdevējs lepni piebilda. Bet pircējs laikam tā arī palika nesapratis, par ko ir runa.

Kaķa viedoklis par šo incidentu nav zināms.

(7 raksta | ir doma)

Novembris 28., 2017


19:09
Ir piecpadsmit minūtes pirms diviem, un krogū sāk skanēt klavieres. Viņam mugurā treniņtērps un rokās pasmagi pirksti, kas māk mazliet atskaņojušos Mēnesnīcas sonāti.

Ir desmit minūtes pirms diviem, un viņš spēlē, aizvien skaļāk un aizrautīgāk. Drīz krogu slēgs, un šis ir sonātes laiks, saprotiet, kā gribat, bet, ja nesaprotat, tas nekas, tāpat ir laiks doties mājup.

“Vai nevar klusāk?” — Sonāti pārkliedz jautājums no atlikušā apdzīvotā galdiņa. Skaņdarbs apklust pusfrāzē, treniņtērps mirkli sēž nekustīgs, līdz nosvērti pieceļas, pieiet pie galdiņa, ietur ciešu pauzi un ar pārliecību, cietu kā nepabeigtas mūzikas skolas diploma rāmis, saka: “Es pirms slēgšanas šeit drīkstu spēlēt.” “Jā, spēlē, spēlē, taču,” viņam atbild balsī, kas zaudējusi sacensības garu. “Bet tikai klusāk, labi?”

Ir piecas minūtes pirms diviem, un krogū atkal skan Mēnesnīcas sonāte, mazliet klusāk gan, bet tomēr šo pirkstu smagumu slaidāku tā arī vairs nedarīs nekas — ne atlikušās minūtes, ne klavieru peldošās skaņas aprītās sarunas no blakusgaldiņa, ne viesmīles nopūta, stāvot durvīs.

(2 raksta | ir doma)

Novembris 17., 2017


21:07
Mana savulaik iemīļotā vokāli instrumentālā ansambļa Anathema jaunākais albums ir šā gada jūnijā izdotais The optimist. Tā kā pēdējos pāris gadus mūziku diemžēl vairs īpaši daudz neklausos, šis fakts kaut kad ap to laiku slīdējis garām bija, taču nevarētu teikt, ka tam biju piešķīris īpašu nozīmi. Tik vien tā, ka pazibēja kaut kur albuma vāciņš ar mašīnas starmešiem un nosaukumu. Optimists, ne.

Anathema sāka kā death/doom grupa, bet 90. gadu vidū pamazām, bet stabili aizgāja no šī žanra prom — uz gōtisko metālu/roku, alternatīvo roku, postroku. Bet pat tad, kad viņi jau bija stabili pametuši savas sākotnējās skaniskās inkarnācijas, viņu veikums idejiski, konceptuāli nereti bija, teiksim tā, pasmags.

Ilustrācija — 2001. gadā izdotais A fine day to exit. Nosaukums kopā ar albuma vāciņu — un šis ir viens no viskrutākajiem vāciņiem starp tiem albumiem, kas ir manā kolekcijā —, man šķiet, ir gana izsmeļošs.

izskatās šādi )

(3 raksta | ir doma)

Oktobris 29., 2017


02:53
Viņš ar pirktgaliem vai krūzīti, vai āmuru, vai jebko citu, kas pieejams — sit pa virsmu un uzsit, daudz un bieži, un gandrīz vienmēr, un tomēr minstinās pa retam, pa sekundes daļai, pa šaubai.

Uzsitienos kalni aug un skrāpē, un viļņi nāk un žūst, un smiltis ielīst gultņos un čīkst un skrapst, un lauž sev ceļu, un dod karstu siltumu, kas tērē sevi — līdz atnāk cilvēks cits ar instrumentu kasti un tirgus zināšanām, un nanotehnologa rokasgrāmatu.

Viņš visu atdzesē un noslīcina nevērīgi profesionālos pieskārienos, un viss ir atkal klusi un labi. Sit un uzsit, pa virsmu, pa ritmu, pa šaubu.

Vai tu tā māki? Un tu? Droši vien, ka nē.

(ir doma)

> previous 20 entries
> Go to Top
Sviesta Ciba