|
|
|
Jūnijs 17., 2013
21:53
Tu šķērso nezināmo robežu un uzkāp neredzamajai aukliņai, kas pārraida trauksmes signālu, un tavā priekšā atmostas tā pievakares Vecrīga, kurā viss skrien virsū un uz visām pusēm agresīvi mēģina paplašināt savu šauro eksistences telpu. Ar sviedriem sajaukušos vīriešu odekolonu dvaka un viņi paši pusatpogātos rozā kreklos. Gruzduma pēdas izdegušās gružkastēs, valodas dažādos svešzemju un pašmāju akcentos un izkārtojumos, vecie mūri un pamestās pavārtes sēc tik tikko jūtamu drēgnumu, kas uz mirkli ieķeras vientiesīgajos stilbos. Cilvēki drūzmā raugās viens otram cauri un pāri, taču, kad drūzma sablīvējas vēl vairāk, piebeidz viens otru ar ciešu acu skatienu. Siluetu ēnas liek tev priekšā kāju un murdoņas pilnais gaiss pagrūž no muguras.
( Liepas zied. )
Mūzika: Dark Tranquillity — State of Trust
|
Jūnijs 11., 2013
20:36
Iemīļotajā lielveikalā reizēs, kad īpaši nepiesargājos, nez kāpēc bieži vien nonāku tieši tajā kasē, kurā strādā skumjā meitene ar nogurušo skatienu. Es vienreiz viņai sacīju, ka man pienākas bezmaksas maisiņš, jo biju pārliecināts, ka mani pirkumi bija vairāk nekā desmit latu vērtībā. "Ja?" viņa toreiz neticīgi un skumji pajautāja, bet maisiņu iedeva. Taču, ejot ārā no veikala, paskatījos čekā un atģidos, ka nebija tak vis desmit lati, bija krietni mazāk. Un man palika tā kā neērti par savām izdarībām, kas, ja vien jau no paša sākuma būtu darītas apzināti, nebūtu nekas cits kā riebīga merkantila bezkaunība. Un tas, ka runa ir par tādu štrunta maisiņu, varbūt pat ir vainu pastiprinošs apstāklis: ja cilvēks bezkaunīgi piesavinās kaudzi svešas naudas, lai cik nosodāmi tas nebūtu, tomēr ir kaut kā saprotamāk -- cik cilvēku mantas dēļ nav darījuši sliktas lietas. Bet kam jānotiek, lai mēģinātu izkrāpt maisiņu?
Tagad katru reizi, kad pie kases attopos viņas skumjajā un nogurušajā skatienā, man šķiet, ka viņa pilnīgi visu atceras, un man ir kauns.
|
Jūnijs 6., 2013
22:10
Ceļā no iemīļotā lielveikala uz savu mājvietu visiem četriem cilvēkiem, kuri man nāca pretim, pavaicāju, kur atrodas Murjāņu iela. Murjāņu iela tanī brīdī atradās pāris kvartālu attālumā, un mana māja ir turpat blakus tai. Neviens no šiem cilvēkiem par tādu ielu neko nebija dzirdējis. Sapratu, ka gadījumā, ja nākot mājā kādreiz pazaudēšu atmiņu, man nevajadzētu paļauties, ka rajona iedzīvotāji zinās pateikt kaut vismaz to, vai esmu iemaldījies pareizajā rajonā.
Neprasi, kāpēc es to viņiem prasīju. Taču šādi vēlreiz uzzināju, ka dažas lietas ir labāk nezināt.
|
Jūnijs 5., 2013
18:18
Labākais Hanekes "Mīlestībā" bija mirklis, kad uz ekrāna sākot burtoties titri, un tajā brīdī kādā blakusskatītājā spēji ielauzās dziļa ieelpa. Apmēram tā, it kā cilvēks būtu turēts zem ūdens, un tikai tagad viņu palaiduši vaļā. Tajā brīdī es apjautu, cik baisi kluss un ilgs šķita klusuma kadrs pirms titriem.
Otrs labākais mirklis bija, kad kāds vecītis, kurš izskatījās gluži kā filmas Žoržs, tikai bez matiem, no zāles nākot ārā, sāka izvaicāt biļešu meiteni par filmas nobeigumu un par to, vai tā bija pareizi.
Šie abi mirkļi apziņā iedūra ne mazāk trāpīgi kā Hanekes stāsts. Aizķēra tas skats, kurā kino stāsts caur subjektīvajām uztveres mutācijām sāk patstāvīgu dzīvi cilvēku reakcijās, domās, sarunās, un tādējādi kļūst īsts. Bet no tādas Hanekes "Mīlestības", no kuras kaut gabaliņš tavā acu priekšā ir kļuvis īsts, prom tikt un aizmirsties vairs nevar nekādi.
|
Jūnijs 4., 2013
09:48
Zobārsts ir ļaunprātis. Nevis tāpēc, ka urbj un dur — kas gan ir šīs dažas nepatīkamās minūtes dzīves ciešanu jūrā. Nē, īstā ļaunprātība slēpjas kur citur. Nu, nevar taču būt tā, ka brīdī, kad pacientam mute ir vaļā un piebāzta ar dažādiem rīkiem, viņš tāpat vien sāk runāt par to, kas ir labāks — Windows vai Makintoš. Vēl acīmredzamāks trollisms varētu būt vien mēģinājums izraisīt sašutušas diskusijas par Audi vs. BMW, bet tik tālu viņš gan neiet. Mani personiski nav nekādu siltu jūtu ne pret vienu no šīm tēmām. Bet es viņam redzu cauri.
Zobārsta nolūki pavisam skaidri atklājās brīdī, kad viņš sāka jūsmot par apmeklēto Rammstein koncertu. Tad gan es neizturēju un mēģināju pavaicāt, vai viņš ir mēģinājis saprast, kādi motīvi ir skarti šī vokāli instrumentālā ansambļa dziesmu lirikā, un vai viņam patīk arī tas. Nenene, runāt nevar, sacīja zobārsts un turpināja darbu. Un turpināja runāt.
Bet tā vispār Rammstein dziesmas zobārsta kabinetā skan ļoti labi, tas gan.
|
Jūnijs 1., 2013
23:22
Bite turpina tradīciju zvanīt, lai atskaņotu robotu apsveikumdziesmas, bet CV market sūtītais arī ir tāds varavīkšņaini psihedēlisks.
|
Maijs 31., 2013
14:13
Pastkastītē bija iemesta aizlīmēta aploksne, uz kuras bija teikts, ka šis esot varen svarīgs vēstījums ikvienam rīdziniekam. Ar Vienotības zīmogu. Iekšā — Sarmītes Ēlertes vēstule, kurā aicināts visiem iet balsot, varot arī ne par viņu, bet vispār labāk jau tieši par viņu, jo viņa soloties strādāt no sirds un līdz ģībonim Rīgas labā. Vēstulei savukārt pievienota kartīte ar Ēlerti un Dombrovski. Abi stāv tā smuki blakus ar vieglu mehānisku smaidu sejā. Kartītes augšējā stūrī abu paraksti, apakšējā — Vienotības logo. Nekāda saukļa, nekāda paskaidrojuma. Kas te ko paskaidrot, protams. Tā nav reklāma, tā ir kartīte ar iemīļotajiem supervaroņiem.
Pirms gadiem astoņiem biju Baltkrievijā. Tas joprojām ir viens no mana mūža labākajiem ceļojumiem. Atminos to kā valsti ar estētikas ziņā autentisku padomju režīmu, kurā darbojas makdonalds. Ir Ļeņins uz pjedestāla, un es speciāli gāju uz 2. pasaules kara mūzeju (vai kas nu tas bija), un nekad nebiju tik aizrautīgi pavadījis laiku mūzejā. Tik aizraujošs tas bija tieši tāpēc, ka sava laikmeta kontekstā ielikts, tas nebija nekas vairāk kā tipiski smagnējs vēsturiski „pareizā” un visai garlaicīgā stāsta nesējs, uz kurieni sadzīt skolēnus. Bet no šodienas skatu punkta redzēt, ka tas viss tā joprojām notiek, ne tikai Ļeņins, bet arī Staļins ir dzīvs... Tas ir kā piedzīvot vēsturi, ne mirkli neatsakoties no mūsdienu ērtībām. Tāpēc jau makdonalds Minskā tik labi iederas, jo simbolizē tieši to.
No Baltkrievijas atvedu dažādas brīnišķīgas lietas, tai skaitā kartīti ar Aleksandra Lukašenkas attēlu, ko pārdeva veikalā, kurā bija arī Ļeņins un dažādu padomju propagandas plakātu reprodukcijas. Kartīti varēja atvāzt un novietot uz galda. Arī šai kartītei nebija nekāda paskaidrojuma. Un ko gan tur paskaidrot — šī seja pati ir kļuvusi daudzrunīgāka par jebkādiem politiskajiem saukļiem.
Kas īsti bija šāda veida suvenīru mērķa publika? Diez vai tādi ideoloģiskie tūristi kā es. Diez vai arī neticīgie Baltkrievijas iedzīvotāji (tādu netrūkst — jaunieši par režīmu toreiz runāja itin brīvi). Tad atliek vien tie, kuri Lukašenkam tic, ticēja un ticēs. Viņi var nolikt viņa attēlu uz galda un apliecināt savu pārliecību. Un vēl var radīt priekšstatu par savu pazemību režīma priekšā.
Par to visu iedomājos, skatoties uz kartīti ar Dombrovski un Ēlerti. Uzliec uz galda attēlu ar Lukašenku, un vismaz izraisīsi ar citiem sarunas par zīmju dekonstruēšanos un to, kā varētu garšot Ļeņina darināti hamburgeri. Bet, ja tu uzliec uz galda kartīti ar Ēlerti, par ko tu vari parunāt tad? Pat ja vēlēšanās cilvēks balso par Vienotību, cik daudz no viņiem ir tādu, kas bez kognitīvās disonanses mehānismu palīdzības ar to spēj patiesi lepoties? Dombrovskis un Ēlerte no kartītes man skatās tieši sejā un izliekas, ka nezina, par ko ir runa.
Man laikam visvairāk ir žēl par to, cik naudas šādi pilnīgi bezjēdzīgi tiek izgāzts. Uzvarētāji, protams, atpelnīs, bet tas ir cits stāsts.
|
Maijs 30., 2013
17:59
Pamatskolas gados man arī reiz pazuda skolas soma. Svētdienas vakarā sāku mēģināt gatavoties skolai, bet izrādās, ka somas nav. Nekur nav. Grāmatu nav, burtnīcu nav, nekā nav. Soma atradās zem klajas debess dārzā pie malkas šķūnīša. Oficiālais izmeklēšanas slēdziens bija, ka es, piektdienas pēcpusdienā no skolas atnācis, somu pie pirmās izdevības esmu nometis, lai pa taisno dotos Dzīvē. Pašam man šī versija nešķita pārāk ticama. Diemžēl vēlākajos gados vēl dažas reizes ir nācies attapties, ka esmu kaut ko (ne)izdarījis, un man nav ne jausmas, ka esmu to (ne)izdarījis, jo līdz brīdim, kad realitāte iebaksta ar pirkstu sejā, pašam viss šķiet esam ideālā un pierastā kārtībā.
Kā lai te beigās nedabū obsesīvi kompulsīvos traucējumus, e?
|
Maijs 27., 2013
19:10
„Visi zina”, ka veikali supergeto ir pamatoti nievāti, jo tur iepirkties ir pamats tikai tad, ja jāizvēlas starp to un mazo maksimu. Tur ir izdzīvošanai nepieciešamais, bet dzīves jēga tur nomirst no bezjēdzības un dzīves kvalitāte — no nekvalitatīvas dzīves. Vienvakar mēs metāmies bīstamā piedzīvojumā, kura laikā šīs skarbās patiesības nolēmām pārbaudīt uz sevis, un testējām superneto pieejamos saldējumus, kuri vismaz no ārpuses izskatījās kaut cik ņemami.
Avots: veikals Supergeto „Jugulator”
Katrs saldējums izsvērti vērtēts pēc trīs pozīcijām. Pirmais kodiens apzīmē pirmās sajūtas, vispārējās notis un zemgaršas vispusīgi tver konkrētā izstrādājuma kvalitātes vai to trūkumu, bet galiņš ir — nu, saldējuma pats galiņš.
„Klasika” saldā krējuma saldējums šokolādes glazūrā
Pirmais kodiens: patīkamas asociācijas ar saldējumu „Pārsla”, kura pie mums, perifērijā, nemaz nebija, un nav nekāda pamata domāt, ka tāds eksistēja vispār.
Bet tā jau nekas, viegls, nav salds, nejūt „augu taukus” (lai ko tas arī nenozīmētu, es nesaprotu, ko te apkārt runā)
Galiņš: pamīksts, nav pieliets ar šokolādi (etalons — Rūjienas konusi), un nepieliek izsaukuma zīmi šī teikuma beigās.
Vērtējums: nārmāls.
( ... tālāk ... )
|
Maijs 25., 2013
13:13
Sestdienas pusdienlaikā pircējs iemīļotajā lielveikalā ir kā tāds pakmans, kura uzdevums ir raiti pagrābt derīgos objektus un izvairīties no gobliniem. Derīgie objekti ir dažnedažādās preces, kuru trūkums sadzīvē pircēju ir atvilinājis uz šo kaisles un vajāšanas mānijas templi. Goblini ir tie, kas šajā ceļā piesienas.
Ka labi nebūs, sapratu jau brīdī, kas pieturā no autobusa izkāpa daži cilvēki ar Vienotības baloniem rokās. Kādus piecus metrus no veikala ieejas dežūrēja vismaz vienas partijas pārstāvis, kas dalīja bukletus, un tā pat nebija Vienotība, lai gan, protams — kāda starpība. Pie pašas ieejas bija vēl kaut kādi lapiņu dalītāji, iekšpusē uzreiz piesējās vēl citi, kādus 20 metrus tālāk bija vēl viens, un nebūt ne pēdējais dāsnais makulatūras un testeru operators.
Rimi savukārt šķita neparasti pilns ar "Nāciet, nogaršojiet" stendiem. Bet piedāvājumā ne tikai tādas gluži saprotamas preces kā maizes un piena produkti, bet arī visādas mērces, nealkoholiski šķidrumi un citi aizdomīgi izstrādājumi. Nopietni, jūs gribat, lai es šo lieku mutē?
Pie kases mans pakmans kapitulēja, kad pārdevēja gluži vai rokā iespieda kaut kādu bukletu, kuru tā arī neizlasīju (Interesanti, kāds no reklāmu dāļātājiem — pastkastītēs metējiem, skrejlapu izsniedzējiem — vispār ir interesējies, cik šis pasākums ir efektīvs, vai arī tas izmaksā tik lēti, ka efektivitāte ir sekundāra?).
Izmetis dzelteno lapiņu gružkastē, atminējos pie kases novietoto šokolādi ar situācijai itin atbilstošo nosaukumu "Mauksion".
|
Maijs 23., 2013
16:15 - feisbuks
"Relationship status: enraged"
|
Maijs 22., 2013
12:45
Šis ir bezkompromisu laiks. Perifērijā pavasara raupjās rokas bērziem norīvējušas noskretušos sānus, un nu tiem ir jauna balta un gluda miza. Pa pļavu dzeltenās biksēs uz tavu ziemas tējas krūzi skrien gaiļbikši, bet drīz šī pļava jau būs aizauguši džungļi, kurus varbūt vienu reizi nopļaus vien tāpēc, lai nezaudētu Eiropas naudu. Tu apjaut, ka nemaz vairs nezini, kā sauc visus tos neganti smaržojošos un histēriski ziedošos krūmus un augus. Varbūt tu to nekad neesi zinājis, bet tikai tagad tas tev pēkšņi šķiet svarīgi?
Visiem taureņi jau ir atnesuši vasaras vēstnešus, bet tikai tagad ir pienācis laiks arī tavējam — baltajam. Nu ja, uz asfalta nektāru un mikliem ķermeņiem sabiedriskajā transportā taureņi un bites īpaši nelido. Arī dzeguzes kūko jau sen, bet tikai tagad šeit skan pirmā tavējā. Tik tikko dzirdami — vai varbūt nemaz nedzirdami, varbūt šīs dzeguzes nemaz nav. Varbūt arī tevis nemaz nav, sociālā realitāte jau brīvi eksistē arī visšķībākajos apveidos. Tu taču zini, ka pārbaudīt uztvērumu atbilstību fiziskajai realitātei ir krietni grūtāk nekā šķita pirms gadiem desmit. Tikmēr kamenes turpina izaicināt Ņūtona fiziku un Platona iršus.
( ... tālāk ... )
Mūzika: Astral Doors — Greenfield of Life
|
Maijs 19., 2013
21:52
Te kaut kas uzrakstīts, iespējams, par identitātēm un realitātēm. Neko nesapratu, tik to, ka mana identitāte tātad ir "tas tips".
|
Maijs 18., 2013
17:38 - pavasaris alefijā
|
Maijs 17., 2013
20:33
Sakiet, lūdzu, vai feisbukā neatbildēt uz draudzības aicinājumu no pazīstamiem cilvēkiem ir nepieklājīgi?
|
Maijs 16., 2013
23:21
Vakar satiku uz ielas – Meiteni ar Koras matiem – Mati cirtās, viļņos plīvo – Kur tu dodies, Persefone?
Draugos viņas meklēt velti, arī tvītos sevi nešķiež viņa, nu, varbūt vienīgi cibā, ēnu karalienes vieglītēm tek pa maija asfaltu, nevis pa optiskajiem kabeļiem. Bet tā tas bija vakar, šodien uz ielas ir vien raitie soļi un atspīdumi acīs. Un tas nav maz, pat ja meitene Koras matiem ielu vairs te nešķērsos nekad.
|
Maijs 6., 2013
Maijs 3., 2013
20:21
Autobusā gandrīz visi braucēji jau bija sakāpuši. Tad iekāpa jaunietis apdilušās drānās un, kā varēja secināt no viņa pagaidām vēl klusā izbrīna, mēģināja par braucienu samaksāt ar bankas karti. Tas te nav iespējams. Pulkstenis jau rādīja autobusa atiešanas laiku, perifērijas autoostas kasē vairs nav, ko meklēt.
„Eu, tevis ieskaitītie trīs mati man nepalīdz,” viņš sacīja telefona klausulē. „Ko lai es tagad daru?”
Sākumā vēl salīdzinoši neitrāli viņš pa telefonu mēģināja noskaidrot iespējamos rīcības scenārijus, bet nevienam laikam nekas konstruktīvs prātā nenāca. Šis ir pēdējais autobuss, un bankas karte ar trīs latiem neinteresē ne šoferi, ne bankomātus.
„Ko lai es tagad daru, tu vari pateikt?” viņa balss jau palika skaļāka. „Es nevaru palikt pa nakti šajā debīlajā pilsētā, kur lai es palieku?”
„Man nav citas naudas, es saku!” viņa balsī jau skaidri varēja dzirdēt dusmas.
„Bļe, es tev naudu devu, es tev tos simts latus iedevu, bet tagad man pašam nav!... Ko lai es tagad daru, tu vari pateikt? Vari pateikt? Bļe, stūlbā, nu ko tu klusē! Krople tu esi, kroooooplēēēēē!”
Mēs, visi pārējie, sēdējām autobusā un klusējot skatījāmies, kā viņš kliedz un lamājas. Skatījāmies ar to pašu tukšas līdzjūtības pildītu un aizsniegt nespējīgu un arī negribošu skatu, ar kādu raugās normālais cilvēks uz trakokreklā sasietu pacientu vai kā pieaugušais uz nošmulējušos bērnu.
Tad viens no pasažieriem neizturēja un aizgāja pie šofera nopirkt nu jau balsij jebkādas bremzes atlaidušajam jaunietim biļeti.
„Paldies, vecais, bļe,” jaunietis sacīja. „Bļe, kā lai es tev atlīdzinu?”
Biļetes pircējs atmeta ar roku. Pulkstenis rādīja deviņas minūtes pēc autobusa paredzētā atiešanas laika, un šoferis iedarbināja motoru.
|
Aprīlis 26., 2013
Aprīlis 6., 2013
|
|