Stopwatch hearts

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi
> Pajautā man.

Septembris 26., 2018


09:59
Ārstes kabinetā uz sānu galdiņa atradās lērums žurnālu. Intervijas un citi raksti par viņu. Kaut kas par stereotipu laušanu, jaunajiem līderiem un tamlīdzīgi. Viss tāds salokots, safrizēts, safotošopēts. Nez, kurš konkrētajos apstākļos šos žurnālu eksemplārus nudien lasa — tas klientu vai tomēr vairāk pašas priekam? "You're so vain."

Pie kases vēlāk izrādījās, ka man jāmaksā ne tikai par procedūru, kuras dēļ biju ieradies, bet arī par "atkārtotu konsultāciju". Nekādu konsultāciju neatceros piedzīvojis. Ja neskaita iespēju paskatīties uz tiem sakrautajiem un īstajā vietā atvērtajiem žurnāliem uz galdiņa. Tādi tie stereotipi.

(4 raksta | ir doma)

Augusts 26., 2018


14:14
Šajā pilsētā ir kāds bērnudārzs. Tam nav žoga, un vispār nav striktas teritorijas. Viens tā sektors var iesniegties tramvajā, cits lielveikalā pie kases, bet vēl kāds zinātniskā institūta uzgaidāmajā telpā. Šis bērnudārzs ir it visur, kur ir bērni. Tie bērni, kas veido mūsu nākotni. Tie bērni, kas mūs pāraugs, pārņems — līdz apstulbinās, izputinās, iznīcinās.

Smilšu kastē kāds puika ļodzīgi pieceļas kājās un iemet citam sejā smiltis. Nākotnē viņš kļūs par acu ārstu un pacientiem tīklenē injicēs nepārbaudītas zāles. Dažu mēnešu laikā pēc operācijas tie kļūs akli. Kad izcelsies skandāls, viņš paziņos, notiekošais ir daļa no reiderisma shēmas, kuru pret viņa klīniku īsteno vārdā nenosaukts ārvalstu ekonomiskais grupējums.

Kādā stūrī meitene cenšas atņemt otrai meitenei rotaļu automašīnu. Viņas kaujas. Mazās rociņas, cik nu ir spēka, sit pa seju un vēderu, plēš matus un skrāpē ar nagiem. Trīsdesmit gadus vēlāk viņas satiksies privātā armijā, kas par maksu piedalās militāros konfliktos dažādās pasaules vietās. Pēdējais karš savērpsies tā, ka viena no viņām vēstures grāmatās tiks ierakstīta kā varone, kas iestājusies par principiem, bet otra kļūs par nodevības simbolu.

Kāds puika viens pats būvē torni no klucīšiem. Tornis nu jau ir tik augsts, ka sabruktu, ja bērns to nepieturētu ar rokām. Ar vienu roku viņš uzliek galā pēdējo klucīti, bet ar otru roku palaiž vaļā. Paies laiks, un viņš kļūs par politisko konsultantu, kas vēlēšanās palīdzēs uzvarēt ekstrēmistiem. Sekojot viņa padomiem, tie valsti novedīs līdz bankrotam un pēc tam etniskam konfliktam. Mūža otrajā pusē viņš dzīvos trimdā Šveicē, noraidīs savu atbildību par notikušo un skaidros, ka viņa idejas tikušas nepareizi saprastas un aplami realizētas.

Bet pusdienlaikā kāda meitene slepus iespļauj savu draudzeņu ēdiena šķīvjos. Reiz viņa izveidos jaunu reliģisko kustību, kas saviem ziedotājiem sola attīstīt pārdabiskas spējas. Viņa mirs sava biroja telpās kopā ar vairākiem desmitiem sekotāju, bet notikušā apstākļi tā arī paliks neskaidri. Pēc nāves populāras kļūs viņas sarakstītās pašpalīdzības grāmatas. Par Kultūrkapitāla fonda naudu taps filma, kurā viņa tiks rādīta kā izglītības veicinātāja un sabiedrības saliedētāja.

Tik daudz bērnu šajā pilsētā. Tie ik dienas dzimst mūsu asinīs, prātos, sirdīs — un dodas uz bērnudārzu. Tik daudz negaidītu nākotņu, bet katra no tām stiepj mums pretī rokas.

(10 raksta | ir doma)

Maijs 20., 2018


15:54
Vakance: uzņēmums meklē kādu, kas šajā psiho un trako kolektīvā strādās par normālo cilvēku.

(1 raksta | ir doma)

Maijs 14., 2018


15:40
Esmu aizgājis tik tālu no pirmsākumiem, no pirmatnējā, no īstajām vērtībām, ka zālespļāvēja bākā benzīna vietā ielēju dīzeli. "Tāda kā citādā" smarža nekādas aizdomas tajā brīdī neradīja — tas atgādina, cik ilgu laiku neesmu jutis benzīnu rokās un drānās.

(3 raksta | ir doma)

Maijs 5., 2018


16:54
Sapnī ar Džonu Bon Džovi biju kaut kādā kafejnīcā Floridā, kurā, kā izrādījās, tajā vakarā uzspēlēt bija atnākusi grupa Bon Jovi, ar mērķi pa kluso uzstāties bez sava līdera. Džons Bon Džovi bija viegli dusmīgs un sāka pa galdu meklēt visādus mūziķiem mešanai piemērotus ēdampriekšmetus, bet grupa arī nebija vakarējie — brīdī, kad Džons Bon Džovi uz mirkli bija novērsies, viens no mūziķiem atnāca un visu savākto sviežamo materiālu nospēra.

Bet es nemaz neklausos grupu Bon Jovi.

(ir doma)

Aprīlis 13., 2018


17:54 - atdot parādnieku
"Parādnieki, kas ilgstoši nemaksā, tiks atdoti parādu piedziņas kompānijai."

(ir doma)

Aprīlis 11., 2018


11:44 - the meaning and purpose of breasts
Klaiņājot pa visādu cienījamu ārzemju universitāšu lapām, vienā pārskatīju arī disertāciju projektu aprakstus. Kāda čaļa disertācijas nosaukums ir "The lifecycle of breasts".
In Britain over the last fifty years the social understanding of breasts as a natural physical attribute has altered and, as a consequence, the meaning of breasts as a personal ‘asset’. This research considers the meaning and purpose of breasts as experienced through a lifecycle and then chaptered through important milestones and issues that women have contributed as significant. This material will be chaptered through important milestones and issues that women raised as significant: the onset of puberty, maternity and breastfeeding; illness in relation to the breast and the intervention of the medical services; cosmetic ‘solutions’ to the breast perceived as ‘inadequate’ and the process of ageing. With this material, I explore the potential impact of breasts upon women’s agency, performance and social class. Further, as a factor in women's experience of 'difference’ to investigate whether, as a marketable commodity, breasts are an advantage.

(4 raksta | ir doma)

Marts 11., 2018


01:34
Grupas "Pienvedēja piedzīvojumi" dziesma "Yay!"

(ir doma)

Decembris 30., 2017


16:59
Šogad sāka mirt mākslinieki, kas arī man nozīmē kaut ko konkrētu personiski, un drusku sāku saprast tos, kas pēc kārtējām ziņām pieraksta pilnu feisbuku ar žēlabām.

Varels Deins (1969–2017). (klipu skatīties obligāti)
Kriss Kornels (1964–2017).
Česters Beningtons (1976–2017). Linkin Park pēdējais jeb pārpratuma albums tagad izklausās gandrīz vai pašironisks. Jo, protams, ka vajag rakstīt tādus tekstus kā krindžīgi klišejisko “We learn what doesn't kill us makes us stronger”. We learn that every single day, indeed.

Savukārt mans last.fm rāda, kā mainījušies mani klausīšanās paradumi. Gada laikā visbiežāk atskaņotās dziesmas lielākoties ir guilty pleasures. Kopš es vairs aktīvi par jaunu mūziku maz interesējos, galvā ieķeras tas, kas mani aizsniedz šķietami nejaušos jūtūbes ieteikumos, pa retam filmu skaņu celiņos un visai bieži publiskās vietās.

Tāpēc viens no maniem gada hītiem ir šis. Ļubļu.

Bushes of Love

(4 raksta | ir doma)

Decembris 19., 2017


14:05
Saņēmu īsziņu: "Labdien, cien. pacient! Aicinām Jūs ciemos mūsu klīnikā..."

Pirmā doma: ooooukeijj..?

(1 raksta | ir doma)

Decembris 16., 2017


17:59
Dienas prieks ir HDMI jeb kas notiek, kad bilde un skaņa pārvietojas pa vienu kontaktu un kad portatīvo datoru ražotāji iedomājas esam baigi gudrie un F1..F12 taustiņiem kā noklusētās saliek kaut kādas alternatīvās funkcijas.

Auditorijā attaisīju prezentāciju un pa vecam paradumam spiedu F5, kas normālos datoros powerpointu atver slaidšova režīmā. A manam datoram šī, īstā F5 funkcija ieslēdzas tikai ar Fn+F5. Ar F5 toties var dabūt "play/stop". Tā nu gribēju taisīt vaļā prezentāciju, bet gaidītā efekta vietā bija negaidīts efekts — diezgan skaļi sāka skanēt Snuff.

(ir doma)

Decembris 9., 2017


23:43 - neesmu pārliecināts, ka šogad no formulas ir konstruējies kas konceptuāls, bet cienīšu tradīciju
Vakar eksperimentālā kārtā nodarbojos ar kreiso ideju propagandu. Man ir dilemma. Sākumā iemīļotajā mazveikalā pie kases līdzās tādiem ierastiem priekšmetiem kā šokolādes, prezervatīvi un baterijas parādījās zvaigznītes ziede un aktivētā ogle. Pirmais taurenis bija kamene. “Kas, tev naudu nav kur likt, ka šitā jāšķiežas?!” Šamanis pie manis ir nācis ilgi. Visnežēlīgākais mēnesis ir jūlijs. Rīgas nomaļās apkaimes man ir inkognitās zemes un dārgumu salas. И вновь продолжается бой. Kā šaibas rīt pārstājis pacients… sarakstoties mesendžerī, vārdu "nepārsteidz" uzrakstīju kā "nepārsteids". Uz galda deg sveces centimetrs.

(ir doma)

Decembris 5., 2017


21:27
Neskati vīru pēc cepures.
Neskati sievu pēc..?

Jā, ko par šo saka tautas dzīvesziņa?

(5 raksta | ir doma)

Decembris 4., 2017


15:43
"Skatos, jums divi kaķi — viens gudrs, otrs ne pārāk," sacīja lielveikala kasieris, novērtējis nākamā pircēja uz lentas sakrautās barības iepakojumus.

"E?" — teica pircējs.

"Viens ēd "Felix", otrs kaut ko citu," — pārdevējs paskaidroja, norādot uz barības markām. Jo vispār jau ir paredzēts, ka cilvēki uz veikalu iet sagatavojušies un produktus izvēlas atbilstoši reklāmas saukļiem, un spēj uzturēt reklāmu vēstījumos balstītas sarunas ar tirdzniecības personālu. Piemēram, pie "Felix" tiek "gudri kaķi".

"Man ir četri kaķi, un visi gudri," — pārdevējs lepni piebilda. Bet pircējs laikam tā arī palika nesapratis, par ko ir runa.

Kaķa viedoklis par šo incidentu nav zināms.

(7 raksta | ir doma)

Novembris 28., 2017


19:09
Ir piecpadsmit minūtes pirms diviem, un krogū sāk skanēt klavieres. Viņam mugurā treniņtērps un rokās pasmagi pirksti, kas māk mazliet atskaņojušos Mēnesnīcas sonāti.

Ir desmit minūtes pirms diviem, un viņš spēlē, aizvien skaļāk un aizrautīgāk. Drīz krogu slēgs, un šis ir sonātes laiks, saprotiet, kā gribat, bet, ja nesaprotat, tas nekas, tāpat ir laiks doties mājup.

“Vai nevar klusāk?” — Sonāti pārkliedz jautājums no atlikušā apdzīvotā galdiņa. Skaņdarbs apklust pusfrāzē, treniņtērps mirkli sēž nekustīgs, līdz nosvērti pieceļas, pieiet pie galdiņa, ietur ciešu pauzi un ar pārliecību, cietu kā nepabeigtas mūzikas skolas diploma rāmis, saka: “Es pirms slēgšanas šeit drīkstu spēlēt.” “Jā, spēlē, spēlē, taču,” viņam atbild balsī, kas zaudējusi sacensības garu. “Bet tikai klusāk, labi?”

Ir piecas minūtes pirms diviem, un krogū atkal skan Mēnesnīcas sonāte, mazliet klusāk gan, bet tomēr šo pirkstu smagumu slaidāku tā arī vairs nedarīs nekas — ne atlikušās minūtes, ne klavieru peldošās skaņas aprītās sarunas no blakusgaldiņa, ne viesmīles nopūta, stāvot durvīs.

(2 raksta | ir doma)

Novembris 17., 2017


21:07
Mana savulaik iemīļotā vokāli instrumentālā ansambļa Anathema jaunākais albums ir šā gada jūnijā izdotais The optimist. Tā kā pēdējos pāris gadus mūziku diemžēl vairs īpaši daudz neklausos, šis fakts kaut kad ap to laiku slīdējis garām bija, taču nevarētu teikt, ka tam biju piešķīris īpašu nozīmi. Tik vien tā, ka pazibēja kaut kur albuma vāciņš ar mašīnas starmešiem un nosaukumu. Optimists, ne.

Anathema sāka kā death/doom grupa, bet 90. gadu vidū pamazām, bet stabili aizgāja no šī žanra prom — uz gōtisko metālu/roku, alternatīvo roku, postroku. Bet pat tad, kad viņi jau bija stabili pametuši savas sākotnējās skaniskās inkarnācijas, viņu veikums idejiski, konceptuāli nereti bija, teiksim tā, pasmags.

Ilustrācija — 2001. gadā izdotais A fine day to exit. Nosaukums kopā ar albuma vāciņu — un šis ir viens no viskrutākajiem vāciņiem starp tiem albumiem, kas ir manā kolekcijā —, man šķiet, ir gana izsmeļošs.

izskatās šādi )

(3 raksta | ir doma)

Oktobris 29., 2017


02:53
Viņš ar pirktgaliem vai krūzīti, vai āmuru, vai jebko citu, kas pieejams — sit pa virsmu un uzsit, daudz un bieži, un gandrīz vienmēr, un tomēr minstinās pa retam, pa sekundes daļai, pa šaubai.

Uzsitienos kalni aug un skrāpē, un viļņi nāk un žūst, un smiltis ielīst gultņos un čīkst un skrapst, un lauž sev ceļu, un dod karstu siltumu, kas tērē sevi — līdz atnāk cilvēks cits ar instrumentu kasti un tirgus zināšanām, un nanotehnologa rokasgrāmatu.

Viņš visu atdzesē un noslīcina nevērīgi profesionālos pieskārienos, un viss ir atkal klusi un labi. Sit un uzsit, pa virsmu, pa ritmu, pa šaubu.

Vai tu tā māki? Un tu? Droši vien, ka nē.

(ir doma)

Septembris 28., 2017


20:47
manic street preachers — autumnsong

Voah, ar zināmu pārsteigumu konstatēju, ka pagājuši ir desmit gadi kopš šī.

Pirms desmit gadiem man rudenī bija pieklīdusi mašīna, un spilgtākais, ko no tā laika atceros, ir dzeltējošās lapas, kas skrien pāri ceļiem. Toreiz tas skats šķita kā pirmoreiz, un nākamos rudeņus, skatot ko līdzīgu, es atminējos tieši to septembri.

Un pirms tiem desmit gadiem rudenī es klausījos togad iznākušo "Send Away the Tigers". Man patika domāt, ka viss albums ir vairāk vai mazāk par rudeni, lai gan zinu, ka ne uz to pusi — tur citstarp netrūkst arī politisku refleksiju par Džordža Buša laika ārpolitiku. Taču, ja ir vēlme, to var ignorēt, un arī iekš, teiksim, "Imperial Bodybags" vai "Rendition" saskatīt kaut ko tieši rudenīgu.

Nevienā citā Manic Street Preachers albumā man tā arī nav sanācis iebraukt. Gan pirms, gan pēc tam ir bijis viskautkas sakarīgs, bet nu tā, ka patīk viss albums, un viss šķiet jēgpilni — tā nē. Pat no lirikas viedokļa tik bērnišķīgajā "Autumnsong" tajā laikā acīmredzot nebija nekā daudz kaitinoša vai uzaci paceļoša. Tagad skatos uz to klipu un nevaru saprast, vai tajā attēloto norišu kontekstā jūtos jaunāks vai vecāks nekā 2007.

Un mašīnas arī vairs tā vienkārši nav pieklīdušas. Tagad visi ir pieauguši, un ir jārunā pieaugušo valodā, tai skaitā — cik tu par to gribi maksāt, kāds ir ekonomiskais pamatojums, un viss pārējais saskaņā ar projekta tāmi un cenrādi.

(ir doma)


> Go to Top
Sviesta Ciba