sheesh.

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi
> Pajautā man.
> previous 20 entries

Februāris 24., 2015


14:05
Izdevums, kuram rakstu publikāciju, norādījis, ka pieņem materiālus "arī prof. J. Endzelīna rakstībā". Man ļoti patiktu šādu iespēju izmantot, bet baidos, ka tas varētu neiet cauri — gan jau tie, kuri šādu rakstību pieļauj, arī lietpratīgi mācēs izsvilpt par nespēju gana precīzi imitēt ortodoksiju.

(ir doma)

Februāris 17., 2015


12:10
Kāpēc mēs toreiz izšķīrāmies?

Mēs staigājāmies līdz pirmajām salnām, klusējām līdz otrajiem sniegiem un gulējām līdz pavasarim. Dienas bija kļuvušas par mezglā sasietām taurītēm, kuru pagurušajā gaisā noklīda tavas ilgu kamenes un apmaldījās mani sapņu suņi. Kopējās krūzītēs bira kaltēti jautājumi, bet tējkannā jau vārījās atbildes, uz ikvienu no tiem. Un tomēr — tikai neatlaist tevi, tikai neatlaisties vaļā šajā brīdī, jo nākamreiz jau tu vairs nebūsi tā, kas šodien. Nākamreiz mēs katrs jau būsim kāds cits, un mēs nespēsim nepaiet viens otram garām.

Kāpēc mēs vairs nesatiekamies?

Grāmatas drūzmējas bibliotēkās un mašīnas autosalonos, kā lielveikalā pa eskalatoru uz leju brauc pieradums, un viss bija gluži tāpat, kā iepriekš — bet tevis nav, tevis šaipus dienasgaismas spuldzēm vairs nav. Nolietotie vārdi un pabeigtie teikumi ir uzaruši sapratnes takas, un klātbūtne ir kļuvusi negribīgi caurspīdīga un caurlaidīga. Karstās krūzītes ir izlijušas uz krūtīm, bet kopības uguntiņas iekšpusē no tējas sargā vien plāna āda. Tu mani nedzirdi, es tevi neredzu, un mēs sacenšamies, kurš kuru pirmais pametīs.

Kāpēc mēs viens otru atdraugojām?

Vēl viens pieskāriens ar pirkstgalu tev kā salijušam telefona ekrānam, vēl skatiens feisbukā kā dvēselē, un vēl brīdi šie sakaru pavedieni kutina manas digitālās pēdas. Bet tad jau viss, vairs nekas un vairs nekad. Pēc tam brīdi paskatīšos, kā Molotovs sēž kazino bārā un domīgi dzer savu liesmaino kokteili. Es zinu, bet negribu zināt.

(ir doma)

Februāris 14., 2015


19:12
Mani vecāki domā, ka būs karš.

(6 raksta | ir doma)

Janvāris 29., 2015


09:31
Man pastāstīja situāciju.

Puisis un meitene naktī no krogus gāja mājās. Viņi devās cauri parkam, un pretī nāca jauniešu bariņš. Brīdī, kad viņi gāja viens otram garām, viens no jauniešiem ar plecu pagrūda meiteni (kas tikpat labi var būt bijis tīšām, kā netīšām). Puisis domāja, ka tas bija speciāli, un pie jauniešiem gāja skaidroties — un pārliecinoši dabūja pa muti. Nākamajā dienā meitene viņu pameta. Viņas skaidrojums — tas par stulbumu, lienot kauties, jo kautiņa iznākums tikpat labi varēja būt smags viņiem abiem.

Kā Tu būtu rīkojies šādā situācijā? T.i., meitenes par meiteņu perspektīvu un puikas par puiku, lūdzu.

Ja esi meitene, kādu puiša rīcību Tu sagaidītu pēc tam, kad tevi pretimnācējs ir aizskāris?

(55 raksta | ir doma)

Janvāris 13., 2015


15:43 - Into shadow.
Aiz manis aizveras durvis, un esmu iznācis dzidra atkušņa ieeļļotā pilsētā kā svētdienā. Soļi apkārt ir tādi paši raiti, taču bez ikdienišķā mērķtiecīguma, kas liek iegrimt pašam savā pūkainajā oderē un vairīties no virskārtas saltuma. Tagad tu pa apledojumu slidinies kā pa slapju karameli un mānīgajā gaismā ļauj salt pirkstiem. Jo kad tad vēl, ja ne šodien, kad laiks apstājās līdz ar telefona baterijas nosēšanos un iecerētais tālākais maršruts nobruka no ielu muzikanta saksofona skaņām Doma laukumā. Tik iederīgi un tik nesaistīti ar šo brīdi un tā koordinātām. Kad tad vēl, es nodomāju, un pustukšā Vecrīga zem manām kājām atlīmējās kā sinepju plāksteris no krūtīm. Un es tur esmu. Es esmu. Tu esi.

Bet tad jau torņu zvani ar skaņas rociņām no jauna iekur laika dvašu un izmet mani mirkļa krastā. Es nopūšu sauli un ieeju atpakaļ ēnā.

Mūzika: Solution .45 — Lethean Tears

(1 raksta | ir doma)

Janvāris 9., 2015


00:32
Ir bēdīgi, ka cibiņam nākas rakstīt speciālu ierakstu, lai skaidrotu lietas, kurām cibā it kā būtu jābūt pašsaprotamām.

(2 raksta | ir doma)

Janvāris 8., 2015


18:59
tanku rota
ciparota
prasa, kur ir
ķegļu bļoda
— izkususi
apstarota
tikmēr slota
sazarota
slauka acis
piparota
pazudusi
viņai ota
paliks seja
nekrāsota
Tags:

(ir doma)

Janvāris 5., 2015


16:12
Pagāja gandrīz deviņi gadi, un pēkšņi ienāca prātā svarīgākais jautājums, ko būtu vajadzējis uzdot intervijā, ko toreiz veicu priekš maģistra darba pētījuma.

(7 raksta | ir doma)

Janvāris 4., 2015


21:36
Vēl dažas stundas, pirms beigsies gadumijas oficiālās brīvdienas, kas patiesībā ir vien brīvs brīdis izdarīt pēc iespējas vairāk no pērn nepaspētā. Vēl dažas stundas, kuras iestāžu, rūpnīcu un cehu virpas un sistēmas dūc tikai uz šķietamas brīvprātības, pašiniciatīvas vai pat — kas zina — navnekācitakodarīt pamata; pēdējās stundas, kurās brīvdienu starojums ļauj ignorēt citu mēģinājumus kaut ko gaidīt, atgādināt un pieprasīt saistībā ar darbiem un uzdevumiem, jo tas vēl neskaitās nepieklājīgi. Bet pienāks pirmdiena, iesāksies sezona, cilvēki modīsies, cilvēki skries un nocietušies taujās, kas ir ar to lietu, par kuru tev e-pastu nosūtīju ziemassvētku vakarā, un kā ir ar to darbu, kas bija jāpabeidz gadumijā, un kas ir ar to lielo plānu, kuru mēs te tagad visi aizgūtnēm un tūdaļ organizēsim? Vēl tikai dažas stundas, kuru laikā man ir sarkano kalendāra datumu simboliskā aizsardzība, tikai dažas, kurās paspēt sagatavot gājienu, lai minūtē, kurā rīt no rīta zīmīgi noklikšķēs oficiālais laikrādis un visi metīsies čekot, rakstīt, prasīt un noskaidrot, varētu bumbu ar precīzu kustību iesist ja ne pretējās puses vārtos, tad vismaz pretējās mājas logā.

Un tad man varbūt uz mirkli būs atkal miers.

(4 raksta | ir doma)

Decembris 23., 2014


21:38
Dzirdēju sarunu starp, šķiet, paziņām:
— Cik tev gadu?
— 38
— Tad jau nekas traks!

Interesanti, ja atbilde būtu "83", kas tad jāsaka? "Traki gan tev"?

(6 raksta | ir doma)

15:29
Pilnajā autobusā viena sieviete skaidroja otrai, ka nevajag lekties, ja kāds kādam netīšām ir uzgrūdies virsū — vismaz svētku laikā jau nu gan nē —, otrā tā kā piekrita, bet turpināja kaut ko purpināt pretim, pirmā turpināja stāstīt, kā vajag un kā nevajag, un kādu saskaņas un vienotības nirvānu viņas, par spīti deklarētajiem labajiem nodomiem, tā arī nespēja sasniegt. Skatījos viņās un nez kāpēc šķita, ka šādus labestības un iecietības postulātus svētku laikā iedzīvināt varētu būt pat vēl grūtāk. Gaidas ir augstas, plānu un darāmo darbu ir daudz, laika maz, un tādā situācijā cilvēkiem neizbēgami šķiet, ka citi viņiem traucē aizvien vairāk.

Arī iemīļotajā lielveikalā nemiers pieaug, un gaisā vibrējošās ziemassvētku dziesmas izklausās aizvien nomācošāk. Bet tas ir tikai pats sākums, šodien tu vēl drīksti nostāties pie kases un uz slīdlentas savu sauju pavisam ikdienišķo produktu nolikt blakus priekšāstāvošajai kaudzei, kas sastāv no iepakojuma papīriem, konfeti spridzekļu buntes, cepešiem, rotaļu lāčiem, gadžetiem un visu pārējo, kas iederas vai arī mēs tikai izliksimies, ka iederas.

Bet tūdaļ kā vienkāršam pircējam uz turieni doties vairs nebūs ne prātīgi, ne praktiski. Nāks rītdiena, kas ar pēdējā brīža atskārsmes boksa cimdu ietrieks veikala eju sastrēgumos un plauktu sirojumos tos, kuri šodien vēl turas pretim. Un mēs iesim, grābsim, saiņosim, šmorēsim, klāsim, bērsim, sašķaidīsim un bezspēcībā atkal visu sakārtosim. Un, kad ziemassvētku vakarā viss būs beidzot gatavs un izskatīties gandrīz perfekti, būsim jau tik ļoti nomocījušies un ar citiem tik daudz reižu salekušies, ka īstie svētki ar to arī būs beigušies, un viss turpinājums būs tikai sapratnes veicināta līdzi spēlēšana situācijai.

Lielveikala apmeklējums šinīs dienās svētku ainiņu spilgti zīmē atkal un atkal.

Mūzika: Joe Cocker — Unchain My Heart

(2 raksta | ir doma)

Decembris 15., 2014


18:57
No intervijas ar latviešu emigrantu Īrijā:

Intervētājs: Sakiet, lūdzu, bet ikdienā cik procentus Jūs runājat angliski un cik latviski, krieviski — kādas ir tās proporcijas?
Latvietis: Viss ir atkarīgs no manis, ja man kaut ko vajag, tad es eju, bet tai pašā veikalā, nu tu vari vienkārši iemest naudu, ja, un tev nav ar kasieri jāstrādā, tur ir tā kā, tu ej cauri noskenē… Jūs saprotat par ko iet runa, ja?

Intervētājs: Es sapratu, sapratu jā.
Latvietis: Nū, nav vajadzīga angļu valoda. Vienīgais jā, vot, man vienreiz [bankomāts] norija divdesmit eiro, un tad es tur sāku, uztaisīju lielu trādi rīdi. Nu tad es visus pasūtīju un aizgāju prom, tā arī divdesmit eiro palika.

(6 raksta | ir doma)

Decembris 14., 2014


16:26
tāds gadalaiks, kad sāļo dienu rūtis
nosalušās krellēs datus ver
tās sirdij savai samazina krūtis
un pēc tam digitālu šokolādi dzer

tad klusē atbalsis un smaida asinsvadi
un uzplaukst telefoni, tīklā savienoti
bet pienāk vakardiena, paiet desmit gadi
līdz sajūti, cik grūti bija ļoti
Tags:

(ir doma)

Decembris 2., 2014


17:12
Nez, kāda varētu būt kraujākā e-pasta adrese valstī? Teiksim, varbūt kāds pamanījies uztaisīt kaut ko līdzīgu jurčiks@saeima.lv vai sawlje@knab.gov.lv — nu, tur kāds pašdarbnieciskāk noskaņots IT departamenta pārstāvis vai spuraināks ierēdnis.

(8 raksta | ir doma)

Novembris 22., 2014


14:47
Cibā vēl dzīvo pOkeMOni? Vai arī viņi pārcēlušies uz LaTvijAs pAStU?


(1 raksta | ir doma)

Novembris 12., 2014


13:08
Iepazīsimies — Lāčplēsis, kā izrādās. (Citiem vārdiem, kad intuīcija nav īpaši svarīga, man viņa parādās)
http://skaties.lv/patriotutests/

(5 raksta | ir doma)

Novembris 10., 2014


16:07
Manam ledusskapim ir vasaras un ziemas režīms. Vasaras režīmā iekšā spīd gaismiņa, bet, kad pienāk ziema, gaisma ņem un vairs neieslēdzas. Līdz nākamajam gadam. Pēc mana ledusskapja datiem, vasara šogad ilga mazāk nekā mēnesi. Un tas bija jau sen.

(12 raksta | ir doma)

Oktobris 31., 2014


22:52
No visām Rīgas slimnīcu neatliekamās palīdzības nodaļām Gaiļezers laikam bija palicis pēdējā neizpētītā teritorija. Darba dienas noslēgumā uzgaidāmā telpa ir gandrīz tukša, un kustīgākais objekts ir apsargs, kurš ar maziem, bet sava svarīguma apzināšanās pilniem žestiem valda pār bīdāmajām izejas durvīm — pa tām iekšā grib tikt kāds onkulis, kuram vajag kādam nogādāt dokumentus vai paveikt kādu citu nestandarta darbību. Ar datoru to sarunāt nevarētu, ar apsargu — var būt visādi.

Ātrās palīdzības punkta īstā dinamika un cilvēcisko attiecību horeogrāfija ir meklējama ne jau sirdspukstu minūtēs, kas ievīstītas apsējos, intravenozo pilienu maisiņos un mākslīgās elpināšanas mākslās. Daudz labāk tā parādās personāla nosvērtībā, šķietamajā atslābumā un precīzi atstrādātajās un ārkārtas situācijās rūdītajās kustībās. Tu esi atrāpojis līdz šejienei ar pārliecību, ka Viss Ir Slikti un kaut kā parasti aizmirsti, ka šī nu gan nav vieta, kur kādu uzrunāt ar šausmu stāstiem. Šeit skaļāk par slimnieku vaidiem ir dzirdamas sanitāru čalas, ķiķina māsiņas un, pēc skata spiežot, svarīgākais dakteris viņām baksta sānos. Bet tas vecītis ar tukšo skatienu, kurš, čokurā sarāvies, gulēja gaitenī uz riteņkušetes, nesacīja neko.

... tālāk ... )

(5 raksta | ir doma)

Oktobris 30., 2014


20:32 - Viņi ir klāt
jeb veltījums [info]vistu_zaglim

... tālāk ... )

(5 raksta | ir doma)

Oktobris 27., 2014


16:29 - Desolation.
Nāciet klāt man rudenī, rudenī visi ir aizgājuši prom. Es stāvu jūsu krastos un skatos uz šiem laika tiešo investīciju atlikumiem kā caur stiklu — tas platleņķī rāda horizontu no Ugāles līdz pat Port-ugālei, ļauj ieskatīties acu zīlītēs un, kad gribas un negribas, sekot līdzi, kā rodas grumbas uz asfalta un sejām. Taču caur stiklu tā ir tikai attālu kadru virkne, un īstenībai vistuvāk tu nonāc brīžos, kad paklūpi pats pret savu potīti vai kad tev ir kauns citu vietā — tajos spējo un nožēlojamo situāciju brīžos stikls ir gluži vai sataustāms. Bet pārējā laikā īsta pieredze šķiet tik atšķaidīta, remdena, iekonservēta skārda bundžā. Rudenī to jūt visvairāk. Es zinu, ka tepat kaut kur vajadzēja būt nogurušo lapu smaržai un miglai bija jāņem aiz pirkstgaliem. Es nojaušu, kaut kur tur, stikla otrā pusē, tagad izskan tā cauri kauliem dvašojošā nopūta, kad padevies mežs ir pavisam nomazgājis ar vasaru apķepušās rokas. Es atceros, ka tam tā bija jābūt, bet tas viss ir palicis aiz stikla, uz kura tev projicē specefektus un 3D.

Nāciet klāt man rudenī, rādiet ceļu ārā no šī paralēlā universa universitātes un vediet no jauna ieraudzīt, kā ezers starp raudošiem motoriem līst uz debesīm, un no grīdas uzlasīt tumši skumju pieskārienu. Kā pirmoreiz.

Mūzika: Stone Sour — Through Glass

(ir doma)

> previous 20 entries
> Go to Top
Sviesta Ciba