lmr

Jaunākais

You are viewing the most recent 20 entries

26. Jūnijs 2017

11:06: jāņu rītā peldšortos ar vienu airi airējos uz kaut kāda liela plastmasas dēļa apkārt saliņai dīķa vidū. biju tikko iznācis no pirts, es kūpēju, un migla cēlās, un debesīs viena zvaigzne, un ūdensrozes pinās kāju pirkstos. bija skaisti.

līgo vakarā šķirstīju grāmatu par zīdītājiem, lasīju viņu vairošanās paradumus. ezīšu mātītes sabož adatas un pukšķina, kamēr tēviņi uzcītīgi skrien viņām apkārt pat stundām ilgi. un zaķu tēviņi boksējas un svilpj, un visi vienlaicīgi pēc dienas garuma saprot, ka laiks vairoties. atnāca rebeka un sāka visiem izzīlēt viņu zīdītājus. viņa zīlē ar visu, kas pa rokai. skolā mākslas grāmatās izzīlē mums dienas attēlus. šķir no sākuma līdz beigām, un kādam jāsaka stop, un kas atšķīries, tāda viņam būs diena. rebeka katram izzīlēja, bet es izkonspektēju zīdītāju aprakstus. rebeka ir pogainais ronis, bet es esmu parastais cūkdelfīns. ietilpu pat cūkdelfīnu garuma un svara kategorijā, un viss pārējais arī sakrita. cūkdelfīni esot vientuļnieki, uzturoties seklos ūdeņos, bet esot reģistrēti arī gadījumi, kad tie sastapti dziļos ūdeņos, haha. zīmējumā tas bija tāds liels, skumīgs, bet ar mazu smaidiņu mazajā sejiņā.

bet kopumā es jūtos kā tāds zars, kas ieķēries jautrības zobratos un visu čakarē. es jūtos kā apgrūtinājums. es attopos kaut kādos stūros, atstatus no visiem, palicis kaut kur viens pats, pēdējais. un pats jau es tajos stūros ielienu, pats nostājos atstatus. es ar savu klātbūtni, apkārt lūrošajām acīm un nerunāšanu. kam tāds vajadzīgs? es esmu kā tāda novērošanas kamera. un es varu būt arī jautrs, bet es ļoti ātri izlādējos un pārvēršos par bezveidīgu, klusu un mazliet sadrūmušu miesas čupu, kas gulšņā apkārt, kamēr visi čalo un dejo.

dažkārt attopos tādās kā mazās pasaulēs. sēdēju pirtiņā viens uz lieveņa, apkārt melna tumsa. es redzēju tikai to, ko izgaismoja pirtiņas gaisma, un mazliet egļu galotņu izrobotu horizontu. zāle, ozols, lapas, galds, naktstauriņi, un es atkal kūpošs. un viss, nekā cita nebija, nekas cits man tobrīd, sēžot tieši tur, kur sēdēju, vairs neeksistēja, laiks arī nē. visā pasaulē tikai šī viena gaismas pirtiņa tumsā. ja aizietu aiz horizonta eglēm, tur atkal būtu tā pati pirtiņa.

bet tas tā notiek tikai laukos. pilsētās vienmēr ir svešinieki kā tādi atgādinājumi par lielo pasauli, kas turpinās arī ārpus tobrīd redzamā robežām.

Mūzika: Down in Mexico - The Coasters

22. Jūnijs 2017

11:22: es gribu būt priecīgs, jautrs un dzirkstošs kā šampanietis, es gribu šauties dzīvē kā ārā sprāgstošais korķis, es gribu putot pāri glāžu malām, bet es esmu kaut kāds ar zemi aplipis, acains kartupelis.
kā lai kartupelis kļūst par šampanieti?

21. Jūnijs 2017

02:06: un pagājušajā piektdienā man pavisam noteikti bija jāpiedzeras un jāsapīpējas tā, ka dejojot jāsaplēš vīna glāze, jāizgāž kafijas krūze un uz grīdas jānogāž un jāsaplēš arī pie sienas pieliktais pulkstenis. vienkārši bāc. kamēr pudele nav tukša, tikmēr man nav miera. varētu manī vienkārši ar piltuvi visu iegāzt iekšā uzreiz, lai viss cauri, lai es atplīstu, citādi es nespēju rimties sevī gāzt un gāzt iekšā visu, kas uz galda. kā es sev dažkārt riebjos! pēc tam es pamostos ar atmiņas zudumiem. un slikti jau man arī nav, kas ir vissliktākais.

01:13: un tik smieklīgs šodien vējš. viss kratās, tikai ēkas, priekšmeti un cilvēku ķermeņi mierīgi, bet mati visiem plīvo, koki ārdās, smiltis pūšas sejā, miskastes maisi lido, bikses dažiem vējā vibrē tik smieklīgi, citiem piepūšas kā buras, daži slēpjas aizvējā. braucu autobusā smaidīgs.

20. Jūnijs 2017

23:55: šodien biju uz tikšanos. tā ilga deviņas minūtes.

aiznesu divus gadus vecus zīmējumus uz stradiņu izdevniecību. vai man oriģināli arī esot līdzi. bļin, es taču tos visus līmēju fotošopā kopā kā tāds frankenšteins, no rīta skapī dziļi paslēptajiem "oriģināliem", kas zīmēti uz sūdīga, saņurcīta papīra, dzēsu nost klāt piezīmētas nelaimīgas sejiņas, citplanētiešu sejas un visādas rupjas piezīmes par to, kas man sanācis. ai, es biju tik sanervozējies, es vispār neesmu priecīgs par tiem zīmējumiem. un mācību grāmatām taču vispār - ko tur normālu var uzzīmēt? ja jāzīmē dažādas sejas formas, tad tas viss ir jāpārspīlē, lai atšķirības var uzreiz ieraudzīt, saprast un nolasīt, tāpēc visas izskatās dīvainas un kroplīgas, tāpat ar ķermeņu tipiem. par pamatu man tika doti tikai seni, rupji zīmējumi, un es taču nevaru vienkārši izdomāt, kā izskatās kurš ķermeņa tips, tur taču zinātne apakšā, nevis fantāzija, un informācija pie attēliem tikai krievu valodā, un to es vispār neprotu, nekādi jauni attēli vai fotogrāfijas arī netika dotas. iedevu flashu ar frankenšteinētajiem attēliem, oriģinālus nerādīju. pirms diviem gadiem fotošopā biju pārkopējis smukāk uzzīmētās rokas un pēdas, salipinājis pie dažādajiem ķermeņiem, sejas arī visiem vienādas, tikai mazliet pastaipītas, jo negribu nevienu aizvainot, kādēļ lai kāds ķermeņa tips būtu neglītāks par pārējiem tikai tādēļ, ka nespēju vienu un to pašu seju uzzīmēt vēlreiz atšķirīgiem ķermeņu tipiem (jo es esmu slinks, biju arī pirms diviem gadiem, un man par to vispār nekas nebija piesolīts, kaut kāds radinieku shady deal, nekādas motivācijas, vasara un tā). vēl man visiem zīmējumos bija jāuzvelk apakšveļa. tikai tādēļ, ka peņi un vagīnas jau nu baigi neiespaido ķermeņa kopējo izskatu. bija vēl jāpārzīmē bērna attīstība no embrija līdz pieaugušam vīrietim, nu, un kurā brīdī man tad jāsāk vilkt kājās apakšbikses? arī tad, ja tas vēl ir fakin embrijs vēderā, bet pincīti jau var nojaust? mulsinoši. nav jau arī tā, ka krānus baigi gribētos zīmēt, tie taču visiem zīmēšanas stundās tādi samulsuši, sasmērēti, nenoteikti, neviens tiem nepievēršas. es gan tos parasti ieēnoju kā cilindrus ar visu atspīdumu.

izdevniecības direktors ilgi skatījās manu zīmējumu tuvplānus, un es tur redzēju šo to nenodzēstu, šķībumus un vispār šausmas, bet viņš neko neteica - ne labu, ne sliktu. laikam samierinājās, ka nebūs baigi skaisti. es jau arī neko sliktu par sevi negribēju teikt. rožos skolotāja mācīja - nekad par saviem darbiem nesaki neko sliktu, ja būs slikti, to tāpat kāds pateiks. nevienam nekļūs labāk no dubulta sliktuma - paša un apkārtējo. pieteicos arī ilustratorā to visu pārzīmēt vektoros, bet direktors teica, ka tas prasīšot baigo darbu. varbūt vienkārši man neuzticas. un zīmējumi jau grāmatā būs maziņi, daudz ko vienkārši neredzēs. teica, ka kaut ko arī noteikti samaksās. bet tagad jau kauns, gribas visu pārzīmēt, bet pašlaik jādara daudz kas cits. un kas tā vispār par komunikāciju ar divu gadu atstarpi, es taču nevaru nedēļas laikā visu saglābt.

šodien jūtos drausmīgi vientuļš. ļoti priecīgs un ļoti nelaimīgs reizē.

Mūzika: interpol - stella was a diver and she was always down

18. Jūnijs 2017

19:19: cik realitāte ir skaista un drausmīga.
pa dienu braucu ar riteni. bija karsti, daba karstumā tvaiko uz smaržo. vējā viss kustas, katrs augs citādāk. kaut kādas graudzāles šūpojas lokveidīgi, iedurtas vienā punktā, no tām uz zemes krīt ēnas, kas dublē to kustību. kļavas it kā māj ar savām lapām, ar ādu nejūtama vēja pūsma var trāpīt vienai lapai, un tā tad arī māj viena pati visā zarā pa labi un pa kreisi, ar savu kātiņu pavisam mazliet iekustinot arī pārējo zaru. bērziņš vienkārši ārdās, visas lapas kratās šurpu turpu, tās mirguļo kā baltais troksnis, egles vienmēr kustas lēni un cienīgi, priedes smagi svārstās, grīļojas. un mizas kokiem, ārprāts! koki ir kā dzīvnieki, katram savs kažociņš. bērzi kā baltie tīģeri, priedes dziļām dzīslām, dzīslās zaļganzili ķērpji liek tām it kā spīdēt, bet uz augšu to stumbri pakāpeniski kļūst gludāki un rižāki. koki ir pelēki, zaļi, zili, violeti, dzelteni, oranži, sarkani, rūsaini, balti, punktoti, svītroti, plankumoti.
un debesīs vertikālu svītru velk lidmašīna, mākoņi kā tāds šķidrs tīkliņš pārvilkti pār sauli. ainavā soļo pliks vecis trīsstūrenēs ar riteni pie rokas, nedaudz tālāk, aiz priežu rindas, mazas, netīras ūdenstilpnes malā sēž māte ar meitu, meita rotaļājas ūdenī, tajā pašā ūdenī mašīnas riepas muguriņa, dzīvniecisks gumijas kupris.

mājās sēžu, beidzot kaut ko zīmēju, kad tālumā izdzirdu vecmammu gaudojam un mammu skaļi runājam. ar tēti ejam skatīties.
mamma tur vecmammu aiz padusēm, mazliet paceļ un pārvieto uz priekšu, vecmamma viņas rokās kliedz, ka mamma viņai pārspiedīšot sirdi, vecmamma kratās, aizelsusies, aprautiem vārdiem sauc palīgā mani, es nezinu, kur likt rokas, kā palīdzēt, vecmamma sauc tēti, lai viņš viņu glābjot no mums abiem, it kā mēs viņai darītu pāri. tētis arī nezina, ko iesākt, pusdzīvu mēs viņu ievelkam dzīvojamajā istabā, kur viņa saļimst uz grīdas, ar rokām pieķērusies pie krēsla, un kliedz pēc sirds pilieniem, sāk rāpot uz savu istabu, ierāpo gultā un plosās, lokās, kūņojas, kājas savijusi vienu ap otru, viena acs viņai aizpampusi un sarkana, es viņai dodu mammas atnestos pilienus, turu viņas muguru un palīdzu noturēt mierīgi rokā satverto pudeli, un mamma dusmīga kliedz viņai virsū, jo viņa nevienu neklausa un atkal nesusi smagumus, stiepusi spaiņus, tāpēc arī viņai kļuvis slikti, un tagad mums uz to visu esot jāskatās, un es kliedzu uz mammu, jo viņas dusmas pavisam noteikti nepadara situāciju labāku, dusmoties var pēc tam. es tur stāvu, šokā iepletis acis, raujot sev matus, kamēr manā priekšā raustās veca, cīpslaina, samezglota, vārga, slimības izkropļota, bet manis mīlēta dzīvība, kurai nekādi nevar palīdzēt. un tas arī ir visšausmīgākais - tā drausmīgā bezpalīdzība.
un suņi visu laiku lēkā apkārt, it kā šī būtu liela rotaļa. atceros, kā tētis ar mammu stiepa vectēvu uz gultu, un suņi lēkāja, rēja, pinās visiem ap kājām, priekā vēzēja astes. viņš tika aizstiepts un pēc dažām minūtēm arī nomira tajā pašā gultā, kurā vecmamma tagad viena guļ, mazs pauguriņš zem milzīgas segas, redz tikai rižus matus.

12. Jūnijs 2017

11:53: sestdien tukumā svinēju dzimšanas dienu.

visa bija par daudz. vecmamma bija iznākusi ārā, grauza čipsus un skatījās, kā mēs spēlējam petanku, un uzradās arī brālis ar draudzeni, kurš visu laiku runāja un runāja, komentēja pilnīgi visu, un nevis vienkārši komentēja, bet nu riebīgi, ar kaut kādu smīnu sejā, it kā viss, ko viņš teiktu, būtu joks, un tas uzreiz attaisnotu viņa teiktā riebīgumu, un šašliks dega, un suņus vecmamma izlaida ārā, un viņi ēda petankas sivēna bumbiņu un skraidīja pa visu spēles laukumu, un vecmamma tikai kratījās savā slimībā, matos viņai ilgviļņi, kurus viņa pina laukā no matiem un lika uz galda, un teica, lai es pabaroju ciemiņus, lai gan neviens vēl negribēja ēst. un dāvis tikai komentē un komentē katru manis veikto darbību, un viņš pat nebija uzaicināts, un viss viņa teiktais man vienkārši spēra pakrūtē, jo jākomentē viņam ir viss - no tā, kā es sviežu bumbiņu līdz manai bēdīgajai mūzikas gaumei, un es aizsvilstos, jo nu ko viņš vispār ir iedomājies? un dusmās es šļupstu un stostos, un tas viņā izraisa tikai vēl lielākus smieklus. sēdējām pie galda un ēdām, vecmamma sēdēja man blakus un stundu neko nerunāja, tikai vaktēja to, kas notiek pie galda (ja kaut kas nebūtu tā, kā jābūt, viņa man noteikti nākamajā dienā uzplītos ar citātiem no bībeles), un dāvis turpināja runāt un runāt, un es sēdēju pilnīgi apātisks un aizslēdzies. tad vecmamma nozuda atpakaļ mājā un situācija kļuva daudz maz izturama.

dāvis runā pilnīgu bezsakaru, viņam vispār nav nekādas aiztures, katra viņa prātā ienākusī doma ir jāizsaka skaļi. viņam vienkārši nav kauna! pats viņš tā arī pateica, ka viņam esot vienalga par to, vai viņa teiktais ir labs, slikts, kādu aizvaino vai arī ir bezjēdzīgs, jo viņš pavisam vienkārši sakot to, kas viņam ienākot prātā. un tas, kas viņam ienāk prātā, pārsvarā ir pilnīgi aprobežots, šaurs skatījums uz dzīvi ar savu vienu noteikto patiesību. un kad kāds mēģina apgāzt viņa patiesību, viņa smadzenes vienkārši aizsargājas un noliedz visus sakarīgos argumentus ar kaut kādiem nobiedēta bērna argumentiem, kuram pateikts, ka ziemassvētku vecītis tomēr nav īsts. viņš ir diktators, visam ir jābūt tā, kā viņš uzskata par pareizu, viņš ir kaut kādā stūrgalvības būrī. bet galu galā viņš arī kļuva par vakara izklaides objektu, viņš bija kā tāda mīkla, kuru mēs mēģinājām atminēt, varbūt pat salauzt.

vēlāk, kad daļa jau bija aizbraukusi mājās un bija tumsa, es viens pats sāku dejot, un tad brālītis man uzsita pa plecu un teica, lai es beidzot sevi apkaunot. tas ir ļoti interesanti, ka viņš ar savu vervelēšanu sevi apkaunoja visa vakara garumā un to nesaprata, bet es sevi apkaunoju ar to, ka es vienkārši dejoju pats savas dzimšanas dienas ballītē. ak, pasaule! kā viņš pret mani pagrieza muguru, tā es atplauku, kā viņš paskatījās, tā es novītu. vēlāk naktī viņš nepiekāpīgi centās man ieskaidrot, ka viņš no dzīves saprotot daudz vairāk, jo esot divus gadus vecāks. fuck you!

svētdien vecmamma pavēra manas istabas durvis, rokas viņai slimībā kratījās kā propelleri, viņa sekli elpoja un aprautiem vārdiem pateica, ka viņai esot slikti, viņa atrāpojusi, vajagot zāles. skrēju, aizvilku viņu līdz atzveltnes krēslam, kurā viņa iekrita. istabā viņai pilns ar zālēm, es nezinu, kuras viņai vajag, nesu visas, pēc viņas norādījumiem izņemu no iepakojumiem ripiņas un ielieku viņas virpuļojošajā plaukstā, aizskrienu pēc ūdens krūzes, viņa tā dreb un kratās, ka nevar padzerties, ūdens šļakstās uz grīdas, un acīs viņai milzīgs izmisums un bailes nomirt. viņa pieķeras man pie elkoņa un lūdz aizvilkt sevi līdz gultai, viņas rokas tā kratās, ka kratos arī es. gultā viņa iegāžas un turpina raustīties, tāds vājš, kaulains rumpis, pie kura pievienotas pilnīgi nekontrolējamas ekstremitātes. viņa atliec mugurkaulu kā tiltiņā un ar rokām mēģina tikt pie streikojošās sirds un sekli elpojošajām plaušām, un es taču viņai vispār nekā nevaru palīdzēt, tikai truli skatīties, kamēr iedarbojas zāles, un vai es pats maz gribētu, lai uz mani kāds skatās, kamēr es kratos lēkmē? bet ja nu viņa mirst? viņa saraustītiem vārdiem aizsūta mani piepildīt ūdens pudeli. iedodu viņai to rokā, bet roka viņai kratās līdz galam pa labi un pa kreisi, viss līst uz grīdas. ko lai vispār dara? man pašam jāmēģina viņai ieliet rīklē ūdeni? bet vai tas nebūtu bīstami. varbūt jānopērk viņai pudele ar to knupi. nu jā. es biju vienkārši izmisis, un tētis tā visa fonā vienkārši kompī spēlēja spider solitaire, dažkārt atskatoties pār plecu. viņš vienkārši ir pieradis, tā notiekot bieži. kad zvanīju mammai, viņa vispār nebija pārsteigta - vecmamma mēdzot pārsniegt zāļu devu, tāpēc arī viņai kļūstot slikti, bet ja nepārsniedz - viņa nevar pakustēties. man šķiet, ka viss, kas vecmammai ir, ir kustēšanās, viņa to vien dara kā kustas, piekārtot šo un to, ravēt, būt noderīgai, nebūt nederīgai. un mēs taču visi gribam, lai viņa pierimst, lai viņa nedara tik daudz, jo viņas ķermenis to vairs neļauj. varbūt tādēļ arī viņa uztraucas, kad viena paliek mājās - viņai var kļūt slikti un nebūs neviena, kas palīdzēs.

4. Jūnijs 2017

16:44: biju plenērā kuldīgā.

skaista pilsēta, bet gleznot gribas nolīst kaut kādā aizpakaļā, tāpēc vairākas dienas gleznoju stroikā. tur viss sašķaidītām stikla pudelēm, atkritumiem un sakaltušiem sūdiem. vienu dienu tur bija arī mazi bērni, kas tur rotaļājās, lēkāja visapkārt, kāpa uz jumta un leca pa stāviem zemē visos tajos stiklos, kāvās un prasīja man cigaretes. nedevu. bet visā tajā drupu pamestībā ir baigais skaistums, tur telpās aug koki, tie stiepjas ārā caur neuzlikto jumtu, un putni tur čivina, un grafiti uz sienām man vienmēr šķituši interesanti, tie ir tā kā tādas ēku rētas, tie stāsta par to, kas tur kaut kad ir noticis vai kurš tur ir bijis, un tos uz sienām zīmēt vai skrāpēt taču vienmēr licis kāds dzinulis, nu tur, pēc strīda atnāk draudzene un uz sienas uzpūš ARNIM NESTĀV! vai arī, ka viņam ir mazs gailītis.
un ballītes arī lieliskas. vienu nakti kursabiedrene dejoja man apkārt un jakas kabatās man lika smaržīgas ziedlapiņas.

bija atbraukusi arī zīmēšanas pasniedzēja no itālijas ar savu vīru un asistentu, kurš no galvas zina visu "beauty and the beast" scenāriju. viens no viņu dotajiem uzdevumiem bija piecpadsmit minūtes skatīties un koncentrēties uz savu plaukstu, kamēr ar otru roku, neskatoties uz papīru, bija lēnītēm jāvelk savas plaukstas līnijas. viņa roku, kas tur zīmuli, raksturoja kā seismogrāfu, un tas uzspridzināja manu prātu. pēc tam vairākas dienas un tagad joprojām šo to pazīmēju tādā veidā, un tas man šķiet tik dabiski un skaisti, jo tur pazūd viss tavs rokraksts, roku vada daba, un uz lapas parādās līnijas, kuras es nekad nebūtu uzvilcis tik smalkas un īstas, ja būtu ko mērījis un ilgi skatījies lapā. un plaukstas taču vispār ir ģeniālas, tur ir upītes un labirinti, rūtiņas, skujiņu raksts un vissmalkākie vijumi.

vēl es novēroju, ka gadu laikā es nevis atbrīvojos no bailēm, bet apaugu ar tām vēl un vēl. pēdējā laikā man ir ļoti grūti padejot, es nevaru atslābt un kustos stīvi, manas rokas gar sāniem, tāds sakaunējies vienveidīgi kratos. nezinu, varbūt tāpēc, ka man ir bail kādam netīšām iesist vai uzgrūsties, jo visvieglāk man dejot ar acīm ciet. un lielāki pasākumi man vispār ir kaut kāds rituāls, kurā es no aizmugurējām, nekustīgajām rindām lēni tuvojos skatuvei kā caur tādiem līmeņiem, ar katru soli uz priekšu es mēģinu padarīt savas nedrošības domas klusākas un klusākas, un es pamazām plaukstu kā tāds pumpuriņš, un tad jau es ārdos, bet tad domu durvis atkal atveras un es bēgu lapās. un ja kāds vēl mani biksta par to, ka es dejojošā pūlī knapi kustos, tad dažkārt es vienkārši aizslēdzos, mana ķermeņa valoda uzsien dubulto mezglu un viss, eju kaut kur malā to šķetināt vaļā un saņemties vēlreiz, jo.. jo gribu padejot! un tas ir tik stulbi, jo visi tie šķēršļi ir tikai manā galvā.

22. Maijs 2017

10:17: ilgi nevarēju aizmigt. kad aizmigu, nonācu murgā. es biju tukuma mājā, viss bija pelnu pelēks un drupās, gaisma gandrīz vai melnbalta. māja bija pārveidojusies par kaut kādu hibrīdu, kas sastāvēja no manas istabas, milzīgas baznīcas un pagraba. baznīca augsta trīs jomu celtne ar krusta velvēm, caur cauro jumtu baznīcā iekšā lidoja sikspārņi. pie sudrabota, grezna altāra satiku tēti, kuram kļuva slikti. viņš teica, ka nejūtot rokas, tās acu priekšā kļuva zilganas un atslābušas. viņš iekrita baznīcas solā pilnīgi nevarīgs, nāves bailēm acīs. es skrēju klāt, teicu, ka viss būs labi, perifērijā uzradās arī mammas rokas, kas glāstīja tēta rokas un seju, kamēr viņš kļuva pelēkāks un pelēkāks. kad paskatījos uz mammu, viņas tur vairs nebija, bet manu uzmanību piesaistīja durvis aiz altāra. kad tām tuvojos, pie mana pleca no mugurpuses pieskārās pelēkais tētis, uztraucies par mammu, ka viņa tajā pagrabā darot sliktas lietas. pavēru pagraba durvis, kāpņu apakšā redzēju puskailu, pelēku mammu ļoti spožām acīm zīdot bērnu. tētis to ieraudzīja pār manu plecu un lielās bailēs atkāpās atpakaļ baznīcā, bet es skrēju pavisam prom uz baznīcas durvīm, jo mani biedēja mammas pelēkums, spožās acis un tēta bailes. aiz baznīcas durvīm bija mana istaba pilnīgā tumsā, redzamība daži centimetri, it kā es pats būtu gaismas avots. es apgūlos gultā, apsedzos, ar kājām jutu suņa muguras siltumu, noteikti zem segas palīdusi arī kendra. pēkšņi man kļuva bail, un baiļu sajūta uzreiz atspoguļojās sapnī - suns pie kājām sāka rūkt un drebēt, es palūkojos zem segas un sava ķermeņa gaismā redzēju uzmirdzam atņirgtus zobus, slienas, saspringušu kendras ķermeni, un tad viņa man metās virsū, koda rokās un kājās, un es viņu žņaudzu, es viņai spēru un raudāju par to, ko daru, un viņas rūcieniem pievienojās otra suņa rūcieni un kaķa šņācieni, un tad jau manā acu priekšā zibēja visi manu mājdzīvnieku trakie, nospriegotie ķermeņi un asie zobi, visi koda un skrāpēja manu miesu, un es žņaudzu un spēru visu viņu ķermeņus, kurus atceros tikai glāstījis, un par visiem raudāju līdz pamodos.

1. Maijs 2017

12:57: vakar vedu vecmammu uz baznīcu un atkal gandrīz saraudājos. viņa ir kā tāds mazs bērns, kuru esmu aizvedis uz skolu, kurā viņai patīk iet. skatījos, kā viņa lēni, grūti aiztipināja līdz baznīcas vārtiņiem savā slimības saraustītajā gaitā, grozoties uz visām pusēm. viņa pavēra vārtiņus, atskatījās uz mani un smaidot ar diviem mezglainiem pirkstiem man pamāja, un acīs viņai dzirkstīja prieks un degungalā puņķa pile, kuru es tik ļoti gribēju aiziet un viņai noslaucīt.

šodien skatos, kā viņa ēd rupjmaizes gabaliņu, nemierīgi dīdās krēslā un šūpina kājas. viss viņā ir tik piemīlīgs un nenormāli skumjš reizē, ka es kļūstu ļoti emocionāls.

21. Aprīlis 2017

07:58: kaut kad pirms vairākām nedēļām murgoju, ka palikušas trīs dienas līdz skatei, ka viss ir pusratā un neviens darbs man īsti nepatīk.
nu tā diena ir pienākusi un sapnis izrādās pareģojums. bet nu tā jau laikam ir katru pirms skates nedēļu, tikai atmiņu migla liek domāt, ka šoreiz ir trakāk.

aizvakar nevarēju aizmigt un man gandrīz sākās panikas lēkme. un vēl man ir lielas bailes no kuņģa čūlas. man pat nesāp vēders un viss ir labi, bet manā prāta acī viss šis stress un kafija un cigaretes sien mezglus manās zarnās un taisa caurumu kuņģī. vakardien gan mani pārņēma nepamatots miers, bet šorīt stress ir atpakaļ.

vispār esmu visu ko sadomājies, jūtos saraustīts un samezglojies, sašķaidīts gabaliņos un nepareizi salikts kopā kā manā kolāžā, kā saplēsts spogulis, kura lauskas atstaro katra ko pilnīgi citu. visu es redzu no vairākiem skatupunktiem, vienu brīdi darbs man patīk, pēc sekundes man tas derdzas, jo uz to paskatos ar citādām acīm un tas manī raisa pilnīgi citas pārdomas un emocijas, jo darbu var uztvert tik dažādi un tas arī tiks uztverts dažādi, un no vienas puses pat šķiet, ka es visu saprotu, esmu sakonektējies ar kaut kādu kopējo plūsmu, kas ļauj man vienu lietu apskatīt no visvisādām pusēm, bet tas uzreiz liek gribēt izpatikt visām pusēm, un tas taču ir neiespējami un utopija, un vai es maz gribu, lai tas visiem patīk, un vai man tas pašam patīk, ja es pēkšņi varu tā vienkārši pārslēgt režīmu, kurā redzu darbu, un man tas sāk riebties? es vairs nevaru saprast, kur ir mans īsto domu pavediens, kur ir tā viena mana patiesā plūsma, vai tiešām tā sastāv no vairākām plūsmām, kuras cita citu noliedz, it kā manī nebūtu ne kripatiņas no stingra pamata un manī nepārtraukti risinātos karš. bet varbūt tas ir normāls prāta stāvoklis un tikai pašlaik es to visu uztveru tik saasināti, varbūt es tam iepriekš netiku pievērsis īpašu vērību.

13. Aprīlis 2017

20:30: kā es varu jau kuru gadu pēc kārtas visu tā iekavēt? es taču vispār neesmu mainījies, tas ir pilnīgs ārprāts!

un citiem, kuri neko ar mākslu nedara, šķiet, ka tas ir tik vienkārši! nu kā - man vienkārši esot jāuzvelk viena svītriņa un jāpasniedz tā ar baigo ideju apakšā. nu bet bāc, tad kāpēc visi nevelk tās svītriņas, ja tas ir tik vienkārši? ko es esmu visu šo laiku darījis?

un tad nu es sēžu skolā un gleznoju kalnu ar mušu kāpuriņiem mirušajai ainavai, un es velku tos tārpiņus ar otu vairākas stundas, un tad pienāk rebeka un pasaka, ka izskatoties pēc kaku čupiņas. bet nu tas ir tikai pirmais slānis, uz kura klāsies gaišāki kāpuriņi. vēl es domāju, kā atrisināt problēmu ar tiem mazajiem ķermeņa posmiņiem, un kādas dažiem būs sejas.

un izskatās tik savādi, kad uz to ilgi skatās, tāds kā audums. un vietām pārbrauc pāri ar sausu otu, mazliet saplūdinot tārpu robežas ar fonu, un tie tārpi uzreiz vizuāli aiziet tālāk telpā, un tas ir tik forši! tie mazie efektiņi, kas pēkšņi divdimensionālam audeklam iedod vēl trešo dimensiju. un tad, saplūdinot robežas dažās nejauši izvēlētās vietās, darbs sāka mazliet vizuāli ņirbēt.

tārpus gleznojot sapratu, ka šonakt noteikti sapņošu par tārpiem, ka tas ir neizbēgami, jo tas ir ļoti uz mani atstājis iespaidu un aizņēmis lielu daļu manas dienas. un nu bāc, es vienkārši gleznoju kāpuriņus un reizē gleznoju arī savu nākotnes murga sastāvdaļu.

vienu rītu, ejot uz skolu, man pretim nāca sieviete koši violetā mētelī, kapuci galvā, bālu, smalku seju un spilgtām acīm, vējš pūta viņai tieši sejā, un viņas gaiši blondie mati bija izlīduši ārā no kapuces un plīvoja perfektā matu staru puslokā ap viņas galvu kā tāds matu nimbs, viņa izskatījās pēc parādības.

6. Aprīlis 2017

22:57: dažkārt jūtos psihs. nezinu, uznāk kaut kas. viss šķiet tik nesaprotams. visas reakcijas, viss, kas tiek sacīts, jo visu var uztvert tik dažādos veidos, un tikai viens atbilst tam, kurā teiktais patiesībā domāts. apkārt ir tik daudz melu! bet nu tas laikam arī liek pasaulei kustēties, neapstāties un neapnikt.

28. Marts 2017

00:09: ceļu uz dzīvokli grauž žurka. tā skrapstinās virtuves palodzes stūrī. var pat dzirdēt, kā tā aiz sienas noskurinās. ko lai dara? tai pilnīgi vienalga par manu klaudzināšanu, tā turpina darbu. laikam jāgaida caurums, tikai tad no tās varēs atbrīvoties.

26. Marts 2017

20:27: londonā bija lieliski.

viss tur pelēks, asfalta krāsā, sarkanos ķieģeļos un pārsteidzoši zaļš. un visi uz ielas saka sorry, sorry, lai gan es viņiem esmu pagadījies ceļā, jo kārtējo reizi esmu piemirsis, ka arī cilvēku plūsma virzās pa kreiso pusi. redzēju pārāk daudz, pilnīgs overload acīm, gan jau galerijās un muzejos daudziem izbesīju, jo darbiem priekšā mana atšautā pakaļiņa, kamēr es, pieliecies dažu centimetru attālumā no darbiem, skatos, kā tad tie uzgleznoti, un elpoju virsū vairākus gadsimtus seniem brīnumiem. un ļoti interesanti, kā prāts mākslas grāmatās redzētiem darbiem izdomājis pats savus izmērus, un van eiks izrādās tik maziņš, dīrers vispār miniatūra, bet serā peldētāji lieli. hoknijs dzīvē vienkārši mirdz un tuvplānos ir ļoti smalks. kas gan man sevī noriebās - ka vispār vairs nespēju uztvert darbu kopumā, es uzreiz ar degunu lienu tiem tuvumā un meklēju trikus un noslēpumus, kurus grāmatu bildītēs ieraudzīt nevar. biju arī uz wolfgang tillmans un richard mosse, joprojām esmu lielā sajūsmā. pārsvarā ar mammu un tēti biju pašķīries, jo četras stundas no vietas ar sevi lūrēt bildītes negribu spiest nevienam.

teroraktam tuvumā negadījāmies, par to uzzinājām vien vakarā.

19. Marts 2017

21:30: bet nu vispār es esmu priecīgs. tikko biju veikalā, un ārā ir tik kolosāla migla! tā vizualizē gaismas starus. kā vējš vizualizējas kokos, lidojošās lapās un atkritumos, tā gaismas stari vizualizējas miglā un lidojošos putekļos.

trešdienas rītā ar mammu un tēti lidosim uz londonu. es tur nekad neesmu bijis un arī par to esmu ļoti priecīgs un patīkami uztraukts, laikam visvairāk par hoknija izstādi tate britain un pjēro della frančeskas jēzus kristīšanas redzēšanu dzīvē, jo es mīlu pjēro della frančesku, un jēzus kristīšanas fonā arī mazliet attīstās mans rožu diplomdarbs - tas vīriņš, kurš izģērbjas. bet nu vispār tur ir tik daudz, ko apskatīt, ka trīs dienās noteikti redzēsim tikai mazu daļu no visa, ko gribētu. un negribas jau vecākiem spiest ar sevi lēni apskatīt mākslu, ja mammu interesē tikai van goga saulespuķes, bigbens un parki, bet par tēti vispār nezinu, man šķiet, ka viņu noteikti interesē daba, bet londonā tās taču ir maz, lai gan ir natural history museum, bet tas ir diezgan tālu un tajā ir slēgta tā zāle ar lielajiem dinozaura kauliem, kur laikam plāno ievietot vaļa kaulus. es gribētu redzēt abus. bet nu kaut kā apvienosim - kamēr skatīšos mākslu, tikmēr viņi divvientulībā gan jau ies uz kādu šerloka holmsa muzeju vai iedzers kādā bāriņā.

20:15: kamēr braucu uz rīgu, spīdēja saule. visu ceļu skatījos, kā tā atspīd ūdeņainos grāvīšos blakus sliedēm. tā atspīd visos mitrajos ūdenī iekritušajos zaros un salmos, un dažkārt, ja grāvītis pietiekami plats, tā parādās kā gaismas lode, kurai apkārt mirguļo visi ūdenī sakritušie sūdiņi, saules atspīdums kā zirneklis dzirksteļu tīklā vidū. un tās atspīdums staipās un izplešas visvisādos virzienos, lielupes vilnīšos saule bija vienkārši zigzags, bet tālumā tā atmirdzēja mazu sauļu simtu mirgā. ļoti skaisti! visu ceļu caur logu var skatīties, kā ainavā šļūc saules atmirdzumi.

19:22: skatījos caur logu, kā vecmamma no baznīcas nāk uz mašīnu, un gandrīz apraudājos. viņa stāv brūnā beretītē, brūnā mētelī un brūnos svārkos, kājās viņai melni zābaki uz papēdīša, uz elkoņa uzkārta soma. viņa mūs ierauga, viņa groza ķermeņa augšpusi, lai it kā iešūpotos pagriezienam uz mūsu pusi. kā tāda laiva ar airu rokām, plaukstas saspringušas, it kā apņēmušas neredzamus ābolus, kausiņi, ar kuriem airēties pa gaisu, jo kājas viņai neklausa. viņa mēģina nākt, bet nevar. nevar paiet. viņa mīņājas un pasper dažus milimetrus, plaukstu kausiņus savieno sev priekšā, ņurca rokas kā tādu kabatas lakatiņu un lēnām, lēnām nāk, ik pa laikam apstājoties, it kā ceļgali viņai nelocītos. mamma paver viņai durvis, es no aizmugures pasniedzos, lai mašīnā ieceltu viņas somu, kurā redzu maizes klaipu un barankas. nopirkusi, kamēr mūs gaidījusi.
tagad gan apraudājos.

stulbais piņņātājs, varēji izkāpt, paņemt viņu opā un iecelt mašīnā.

08:19: aizeju uzvārīt kafiju, atnāku atpakaļ uz istabu - no manas gultas apakšas spīd lapas stūris, uz lapas stūra ar pildspalvu uzrakstīts "Jānim" un tālāk "Tumsības beigas nāk!". nesaprotu, kurā brīdī lapa tur parādījās, un kāpēc zem gultas? iztēlojos vecmāmiņu ātri, kamēr esmu virtuvē, ieslīdam istabā ar lapu, tad viņa izdzird tējkannas svilpes troksni, kas nozīmē, ka kafija tūliņ būs aplieta, un viņa nomet lapu un aizskrien prom. viņai ir ļoti raksturīgi atstāt visādus tādus svarīgos ziņojumus pa kluso, it kā tie tur nokristu no debesīm.

un uz šīs te datorrakstā uzdrukāta, citēju: "Svarīga informācija"
amerikā esot 73% no visiem ieročiem, amerikā esot 120 koncentrācijas nometnes un sagatavoti divi miljoni divvietīgu zārku, jo katrs piektais tikšot iznīcināts. ar 2013. (vecmāmiņa nosvītrojusi 3 un ar pildspalvu uzrakstījusi 7) gada 1. janvāri obama pieņēmis lēmumu iespiest čipus visiem valsts iedzīvotājiem 36 mēnešu laikā. čipus ražojot latvijā, ādažu poligonā.
aicinājums atteikties pieņemt čipu, jo tā pieņemšanas brīdī sātans tevī ieies un tās būšot beigas.
dolāra krahs, uguns jūra, sātans nesnauž, pravietojumi piepildās un vienīgā iespēja - izvēlēties ticēt tam kungam.
lapas otrā pusē lūgšana.

vienkārši gribas raudāt. viņa taču ir pilnīgi citā pasaulē un reizē tepat tukumā aiz sienas.
un kur viņa dabūjusi tādu lapu? tā ir datorrakstā un ar kļūdām, neviens no ģimenes viņai tādus sūdus lasīt nedotu, tad nu noteikti kāds viņai to ir iedevis baznīcā.
sagraut visu viņas pasauli mūža nogalē taču būtu vienkārši nežēlīgi.

Mūzika: vecmāmiņa šļūc

16. Marts 2017

21:31: mani izvēlējās erasmusam!!! visu dienu jūtos pacilāts.

uz akmens beidzot arī uzzīmēju darbu litogrāfijai. es neesmu tam radīts. grafika vispār ir biedējoša tieši tādēļ, ka tā ir nelabojama. iegriez linolejā ne tur - viss cauri, kļūda ir neatgriezeniska. pieskaries litogrāfijas akmenim ar pirkstu, un tur būs ieēdies tavs pirkstu nospiedums, un rezultāts jau arī nekad nav garantējams. viss tur ir tik pat fatāli kā strādājot ar tušu, kad uzpil pile uz baltas lapas un viss pēkšņi ir dirsā. un līdz ar to arī parādās bailes no strādāšanas, un tās var redzēt nedrošajās līnijās. glezniecība ir piedodoša, kļūdas var labot, tādēļ tur es varu justies daudz brīvāk - ja nesanāca, kļūdu var noslaucīt vai gleznot tai pāri. un visas tās sterilās, baltās lapas un mūžam netīrie pirksti grafikā, netīri ar nenomazgājamu krāsu, ar tiem nevar pieskarties baltajai lapai, tādēļ viņi papīru ņem ar maziem pārlocītu lapiņu knābīšiem, stīviem papīra dūraiņiem, tādiem kā diviem tizliem robota pirkstiem. nu drausmīgi. un cienījami, apbrīnas vērti, ka viņi kaut kādā darvas dīķī spēj radīt ko tīru, skaistu un perfektu.

Powered by Sviesta Ciba