|
|
You are viewing the most recent 20 entries 28. Marts 202311:30:
nebiju gaidījis, ka koncerts manī pamodinās kaut kādas sen nepieredzētas šausmas. sen arī nebiju bijis vienā telpā ar tik daudziem cilvēkiem.
tiku pirmajā rindā. prātā visu laiku cīnījos ar “tu šeit drīksti būt, izbaudi” un “tu visiem traucē, ej aizmugurē”, un to visu papildināja arī sigitas teiktā atkārtojums galvā, ka viļņas koncerta biļetē bijis rakstīts “women in the front”. tieši pie skatuves bija dažu centimetru paaugstinājums, līdz ar to jutos kā 210 cm augsta melna siena, kas priekšā īsākiem cilvēkiem man aiz muguras. pa kreisi stāvēja vīrietis ar mazu meitiņu, bet pa labi džeks, kurš laikam bija kaut ko paņēmis, jo dejoja jau pie pirmās iesildītāja sniegtās skaņas. es centos it nevienam nepieskarties (vai arī - lai neviens nepieskartos man), izgāzu vēderu un ieliecu muguru, lai samazinātu savu augstumu, mainīju balsta kājas, lai nesāpētu mugura, izpildīju kaut kādus vārgus akrobāta trikus, lai tikai es aizņemtu pēc iespējas mazāk vietas un būtu pēc iespējas mazāk neērts citiem, un arī uz aizmuguri iet vairs nespēju saņemties, jo tur izveidojusies cieši saaugusi cilvēku jūra, kurai būtu jātraucē viļņoties. jutos vainīgs, jo nedejoju, kamēr apkārt cilvēki kustējās, nebaidoties viens otram pieskarties. es jutos kā dambis, kas sašķeļ pirmo rindu dejotājos no manis pa labi un stāvētājos no manis pa kreisi. arī skatienus tulkoju asi - dāma pa labi manā virzienā raidīja bombastic side eye, un pat karinas skatiena tulkojumā spēju ierakstīt nosodījumu - stāv te kaut kāds sālsstabs visiem priekšā, stāv un nebauda tik pilnmiesīgi kā visi tie aiz viņa. vienā brīdī karina publikā svieda rozes, un šķita, ka mērķējot viņa roku šūpo manā virzienā, un es, protams, nevarēju tam noticēt, jo nejutos rozi pelnījis, un pamanīju, ka aiz manis roku stiepj  neetiski, tādēļ pagriezos tā, lai viņai būtu ērtāk rozi noķert - lai tiek tiem, kuri prot priecāties un baudīt.
pie skatuves arī bija slikta skaņa. kliedzoša un plakana. šķita, ka skaņai ir tikai divi dziļuma slāņi - instrumenti izšķīda skaļā putrā, un tiem pa virsu karinas balss. tuvu koncerta beigām, īsi pēc tam, kad no kāda dejotāja aiz manis saņēmu nejaušu kulaka sitienu sev pa muguru, saņēmos un izbridu caur cilvēku augumu jūru uz aizmuguri, kur bija mazliet vairāk brīvas vietas un drusku labāka skaņa, bet nevarēja redzēt neko no tā, kas notika uz skatuves - tikai izplūdušus siluetus dūmakā.
es neesmu pelnījis labvēlību tikai tādēļ, ka es tā pats domāju. es nevaru baudīt tikai tādēļ, ka sev to neļauju.
come on.
3. Marts 202322:38:
ziemas zābaki ir depresija. tie ir smagi, they drag me down. es gribētu būt digitāls eņģelis – algoritmi, zelta griezums, procedural textures, jaušība un simetrija. katrs mats vizuļojoša varavīksne simetriskas statiskās elektrības erekcijā. dzīves līnija ap plaukstām mestu pilnu apli. es būtu sterils, neauglīgs un viegls – vien daži megabaiti. (šodien) esmu sviedri, siekalas, puņķi, krēpas, pumpas, krunkas, cauri zobi, uzpūties vēders, saplaisājuši ienadži, rugāji, ķiploku elpa, izdalījumi. es aizņemu daudz vietas, un mana rīcība aizņem vēl vairāk. katru dienu pēc dušas izķemmēju taisnu savu matu celiņu. tas ir mans zen garden, mana līdzenā taka. es kādreiz gribētu justies tik ērti, cik ērti izskatās zheani stringos, kaķis ar paceltu asti. es savam ķermenim līdz galam neuzticos. laikam to nepazīstu.
9. Janvāris 202319:40:
varbūt kādam rīgā uz palodzes ir vismaz 3 smukas, perfekti nomirušas mušas, kuras es varētu savākt? vai arī kāds zina, kur tās rīgā var nopirkt dzīvas?
22. Novembris 202223:22:
nesen sapnī kāda sieviete tv ekrānā teica, ka cilvēkiem, kuri guļ ar muti vaļā, biežāk bojājoties zobi. iegūglēju - tā tiešām esot! izrādās, ka siekalas zobus aizsargājot, bet atvērta mute ir izkaltusi un neaizsargāta mute. man vienmēr bija šķitis, ka tieši manas siekalas ir sliktas. nesen domāju, vai mēle nav kā jūra un vai zobi nav kā oļi, kas lēnām tiek nogludināti, mēlei pār tiem visu mūžu skalojoties. to gan es nezinu.
10. Augusts 202219:05:
kad aiz jūras noriet saule, ja palecās, var vēl redzēt tikko pazudušās saules maliņu!
7. Jūlijs 202210:07: arka
pēdējā laikā dzīvoklī ķeru mušas, ielaižu terārijā un skatos, kā mūsu kukainīte arka tās ķer.
kad viņa gatavojas medīt, viņa pievelk savas dzelkšņotās rokas pie sejiņas, un combo ar milzīgajām acīm izskatās c u t e. ja vien neesmu to iztēlojies, man šķiet, ka pat viņas antenas mazliet pieglaužas kā ausis. viņa sastingst, gaida un CAPS, cenšas sagrābt garām lidojošo mušiņu, bet nepagūst, un roku ērkšķīši noskrapst gar metāla sietiņu, pie kura viņa pieķērusies kājām gaisā. CAPS - mušiņa rokās. viņa apēd visu, tikai ne spārniņus, tie nokrīt uz zemes. pēc ēšanas viņa mēdz aplaizīt savus dzelksnīšus un kāju galotnītes. viņas acis ir ilūzijas - tajās ir melni punktiņi, kas vienmēr seko manam skatienam.
kad D ņurca žurkas un saka, ka viņām patīk, es tiešām nezinu, vai viņām patīk - es nezinu žurku valodu. ja nebēg prom, nepīkst un neiztrūkstas, tad jau laikam viņām nav pārāk nepatīkami. man šķiet, ka es pamazām sāku iepazīt dievlūdzējas valodu - es viņas kustībās redzu izsalkumu, uzbudinājumu, mieru un bailes.
jāņos viņa nometa ādu. terārijā atradām baltu, caurspīdīgu apvalciņu - perfektu viņas kopiju, tādu kā rentgena modeli. es vienmēr esmu apskaudis šo procesu - iespēju svaigam izlīst no vecās ādas, kādu laiku būt mīkstam un viegli ievainojamam, līdz āda atkal mazliet sacietē un kļūst par bruņām.
27. Jūnijs 202201:47:
laikā, kad nomira vecāmiņa, biju londonā. trešdienas vakarā mamma paziņoja par vecmāmiņas nāvi. ceturtdien gribēju braukt uz izstādes atklāšanu, kurā darbus izstādīja draudzene paula - tas bija viens no iemeslem, kādēļ vispār uz londonu braucu. biju ieplānojis braukt kopā ar krupīti, bet viņai nomira vectētiņš, un bēres bija nedēļā, kura būtu jāpavada londonā. ceturtdienu pavadīju diezgan jauki, biju uz luīzes buržuā izstādi, izstaigāju tate modern. vakarā sāka ļoti sāpēt labās kājas ahileja cīpsla. citiem arī tā esot - pie vainas botas. todien streikoja metro. gribēju uz atklāšanu braukt ar kuģīti, bet nokavēju - tur bija izveidojusies gara rinda, un es joprojām nesaprotu, kā tad viņi vispār kaut kur paspēj aizbraukt, ja priekšā tāda rinda, bet katrs kuģītis ar savu maršrutu. gāju uz tramvaju. arī tas negāja. gāju uz autobusu - pieturā bija vēl daži satraukušies cilvēki. autobuss nebrauc un nebrauc. pēkšņi google maps šo autobusu pārtrauc rādīt kā opciju. eju uz citu autobusu, bet tas kavējas, un jo ilgāk stāvu, jo ilgāk kavējas. satiksme ir ļoti lēna. nolemju, ka varētu iet ar kājām - pusotra stunda. eju, bet pārlieku sāp ahileja cīpsla, kliboju. google maps piedāvā arī izīrēt skūteri, un tā šķiet kā opcija. skūteris prasa personu apliecinošu dokumentu, bet manu pasi neņem pretī. otra opcija ir elektro ritenis - tur apliecinošu dokumentu nevajag. jāpiebilst, ka visu šo laiku ļoti gribu uz tualeti. pēc ilgas meklēšanas atrodu elektro-velo. sāku braukt, sāku justies labāk, jūtos priecīgs. spirdzinošs vējš, kilometri līdz izstādei sarūk. netālu no galapunkta domāju, ka varētu noparkoties, bet aplikācija saka, ka šeit nedrīkstot. piezūmoju tuvāk karti, un pēkšņi tā visa iedegas sarkana - tuvākā zaļā parkošānās zona ir tur, no kurienes es uzsāku braucienu, aptuveni pusstundas attālumā, un pēkšņi telefons no 30% nolec uz 5%. tātad - es nezinu, kur īsti esmu, man tūliņ izlādēsies telefons, visas kafejnīcas, kurās varētu to palādēt, ir jau ciet, un man šajā svešumā jāminas viss nobrauktais un aizmirstais šauro ielu kreisās joslas ceļš atpakaļ cerībā, ka telefons neizlādēsies, lai kartē redzētu, vai esmu parkošanās zonā un arī varētu nobildēt noparkotu riteni aplikācijai, lai pārtrauktu savu dārgo braucienu, kā arī es tūliņ piemīzīšu un piekakāšu bikses. un tad jau prāts atgādināja vecmāmmiņas nāvi un karu ukrainā. biju gatavs riteni grūst krūmos un skaļi kliegt. sāku mīties atpakaļ, sāku raudāt, sāku iegaumēt karti no galvas. baikeris uz moča skatījās uz mani un smaidīja, kamēr pinkšķēju un slaucīju puņķus piedurknē. mistiskā kārtā paguvu noparkot riteni un pārtraukt braucienu, un aizsūtīt paulai sms, ka nebūšu, ka braukšu mājās. ieklīdu kādā pagrabā, kur notika privāta ballīte, un aizgāju tur uz tualeti. ātri apskatīju, kādiem transportiem varētu nokļūt mājās, pierakstīju maršrutus skiču blokā. pēc kādām divām stundām ar kavējošiem vilcieniem un autobusiem nonācu mājās. sakārtoju somu un domāju, vai pirms lidojuma uz latviju pagulēt vai censties palikt nomodā. nolēmu stundiņu pasnaust. pamodos stundu par vēlu. skrēju, rūcu, rāvu sev ārā matus, kniebu, lai pamostos, jo nevarēju noticēt, ka var sanākt tik sūdīgi. uz lidostu izsaucu dārgāko taksi savā mūžā. visu ceļu nosēdēju sakostiem zobiem un skatoties telefonā uz skrienošajām minūtēm. klibodams skrēju uz vārtiem, esmu klāt, bet tur nav neviena cilvēka un darbinieks saka, ka “it’s finished”. biju nosvīdis, noguris, sāpošs, dusmīgs un arī mazliet atvieglots, jo vismaz šim skrējienam tika pielikts punkts. caur labirintu tiku atpakaļ uz sākumu. biļešu rindā šķita, ka visi, kas rindā ir pirms manis, runā tikai par biļetēm uz latviju - biju satraucies, vai man kāda paliks. galu galā tiku pie savas dārgās biļetes atpakaļ tajā pašā vakarā. man nebūtu problēmu palikt londonā ilgāk, bet nākamajā dienā vecmāmiņai tukumā bija bēres. 12 stundas nosēdēju lidostā uz soliņa. lidmašīna ieradās laikā. mājās noskūpstīju vecmāmiņas portretu. agrāk cilvēki maksāja naudu, lai kāds par viņiem lūgtos. līdz ar vecmāmiņu nomira arī vienīgais cilvēks, kurš par mani lūdzās, un tieši tā es tobrīd jutos - es biju vecmāmiņas lūgšanu pamests.
01:26:
ap darba galdu šovakar saradies ļoti daudz kukaiņu - neskaitāmas mazas mušiņas un vismaz četri garkājtētiņi, visi apkārt skraida kā aptrakuši. nevaru saprast, vai tas tādēļ, ka karsta vasaras nakts, vaļā logs un telpā ieslēgta tikai viena gaisma, vai arī tomēr nāk pasaules gals, ko jūt tikai smalkās radības. arī dievlūdzēja terārijā šodien ļoti aktīva, bet varbūt tādēļ, ka vakar nometusi ādu, un tagad, beidzot nocietinājusi savu exoskeletōnu, bauda. pēdējā laikā redzu tikai murgus. karstums? dēmoni lokās aiz matēta stikla tukuma un rīgas istabas hibrīdā, cunami noslauka pilsētas, bet esmu septiņjūdžu zābakos.
6. Februāris 202202:43:
ziema ir zīmējums uz balta papīra. no tāluma šķiet, ka tā zīmēta ar melnu tinti un smalku spalvu: koki, krusti, kapu kopiņu apmales un žogi, kas iežogo baltus kvadrātus - zīmes uz sniega papīra. koku zari pirkstgalos satvēruši mazas spīdīgas ūdens lodītes, un tad pa vienai tās atlaiž. lāses krīt un sniegā atstāj vertikālus tuneļus. ūdens caururbj pats sevi, tikai citā stāvoklī.
18. Janvāris 202211:56:
naktī stāvējām tukšā stāvlaukumā, skatījāmies uz pilno mēnesi un klausījāmies vējā. es neko tādu līdz šim nebiju pieredzējis - vējš šķērsielu izmantoja kā pūšamo mūzikas instrumentu, šķērsiela kļuva par milzīgu flautu. tās bija garas, stieptas notis, un man šķiet, ka instruments bija tieši caura, pamesta mājiņa, caur kuras spraugām vējš svilpa. vējš muzicēja, un pilsēta bija tā instruments. biju ļoti laimīgs, pateicīgs un aizkustināts. pasaule atkal kļuva milzīga.
14. Janvāris 202215:01: aicinājums
“nenāksi pie mums pasēdēt, parunāties?” tas skan kā pienākums. telpa, uz kuru mani sauca, nevēlējās manu klātbūtni. tā bija neveikla, un es tajā nevarēju atrast savu vietu. viņa ar tēti zvilnēja katrs savā dīvānā, ķermeņi un skatieni pavērsti pret tv ekrānu, kur ļoti skaļi uzgriezts krievu seriāls. es runāju basā, un ja man jāpaceļ balss, lai mani sadzirdētu, es izklausos dusmīgs, un tas mani arī tiešām mazliet padara dusmīgu. lai redzētu viņu sejas, man būtu jāsēž blakus skaļajam televizoram, bet tad mani nevarētu dzirdēt, un es justos kā pastarpinātas uzmanības centrā - dalīts ar televīziju. visērtākā pozīcija manai balsij bija starp viņiem, bet tur nebija, kur apsēsties, un no turienes es redzētu tikai viņu muguras, bet viņi mani redzētu, ja skatītos pār plecu, un tas man šķistu rupji. bet tur es arī nostājos, un ķermenis automātiski sasējas krustos, un atbildes tika izrūktas un nesadzirdētas, un pār plecu neviens arī neatskatījās. un es varēju iesaistīties - izteikt savu neērtību, palūgt pārkārtoties, pagriezt klusāk tv skaņu, bet es jutos pārāk neaicināts.
22. Oktobris 202123:30:
pie zobārsta par viena zoba nogalināšanu (endodontija) samaksāju 326 eiro, kas ir vairāk par dzīvokļa mēneša īri. tas, ka šis zobs ir miris, nozīmē to, ka tam nākotnē būs jaliek kronītis (no 600 eiro), citādāk tas kaut kad lūzīs. visu laiku domāju, ka varbūt vienkāršāk un daudz lētāk būtu (visus) manus sūdainos zobus izraut ārā un nēsāt protēzes. vienlaikus man arī ļoti patīk iet pie zobārsta - tas vienmēr ir trips, kuru es pārsvarā tikai jūtu ap nejūtamo mutes daļu, bet ne redzu, lai gan tur ir arī grandiozs skats uz pāri ielai esošo ēku. šodien tur biju no rīta - no saullēkta uz pretējās ēkas krita skaista ēna ar tādu kā redeļu gultiņu, kurā nepārtraukti laidās putni. es visdažādākajos veidos iztēlojos to, kas notiek manā mutē. mana savītušo ziedu mēle pieskaras klāt vaigiem, lai iegūtu mitrumu, metāla drātis atdala manus zobus, karsts instrumetns piededzina materiālu manos kanālos, smaka kož degunā. viss tas zoba mazums manī kļūst par milzu notikumu, zobs ir vesela pasaule, kurā laužas iekšā, kuru mēģina salabot, kurā iznīcina tur dzīvojošos mikrobus, tas ir alien landing manā mutē, svešķermeņi iznīcina pazīstamo dzīvību. un tas viss šķiet tik oficiāli. es ienāku, apguļos, ļoti maz runāju - viņi zina, kas jādara, un es viņiem uzticos. es ļoti gribētu redzēt, kas tur notiek, bet es varu tikai iztēloties, un es nevaru neiztēloties, es esmu mēģinājis. es redzu lietas, kuras tur noteikti nav saskatāmas, es jūtu vietas, kuras iepriekš nebiju jutis. nesen gan noskatījos video, kurā labo zobu, un tas izskatījās pēc iepuvuša ābola restaurācijas - instrumenti zobu padara vizuāli mīkstu un viegli urbjamu, veidojamu, viņi tikai atbrīvojas no puves un to piepilda ar zobu krāsas materiālu. un kā viņi ievieto plombu, lai tā neizkrīt? vai viņi saskrāpē zoba iekšpusi labākai saķerei? vai viņi iekšpusē taisa platāku caurumu, lai plombai būtu kur iestiprināties? varbūt pie zobārsta jāiet tikai tad, kad sāp, jo man nekas šobrīd nesāp un es pavisam drīz izputēšu. es sāku iet pie zobārsta, jo man šķita, ka tā būs labāk, ka tas ir viens no soļiem uz rūpēšanos par sevi. vēl man šķiet, ka es daru ļoti maz, un tieši tāpēc es par darīto/darāmo tik daudz mēdzu runāt - gandrīz kā tāda taisnošanās, un līdz ar to es sarunās ar citiem mēdzu justies kā parādnieks, lai gan es ļoti izbaudu nekā nedarīšanu, laiskošanos, šķirstīšanu, skatīšanos.
1. Septembris 202113:30:
sapnī biju vietā, kas atgādināja manus darbus. ir ļoti tumšs, gaisma ir pavisam vārga, okerīga, tās avots esmu es. tā izgaismo vidi kā nodzeltējušu papīru, kā skatītu caur eļļu, putekļainu. šauri labirintu gaiteņi, netīri spoguļi, kuros mana seja izplūdusi, tad asa, trakas acis skatās caur uzacīm, biedējošs smaids līdz ausīm, attēls ar mani nesakrīt. zinu, ka labirintā jāiet pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi, pa labi, un nonāku guļamistabā. vēlāk esmu tādā kā iekštelpu venēcijā. debesis pavisam melnas, un es zinu, ka to vietā ir griesti, lai arī tos neredzu. kanāli atdala dažādas telpas, tilti pār tiem ir drīzāk izstieptas durvju ailes, sienām neredz galu. pasaules telpa šķiet galīga un bezgalīga vienlaikus - no tās nav izejas, bet vienlaikus tā ar katru izgaismoto soli aug (ar katru aptumšoto tā varbūt pazūd). tā kā pie griestiem nespīd saule un vienīgais gaismas avots esmu es, mazliet šķiet, ka šī vieta ir zem zemes, bet drīzāk tā nekur neatrodas, tā sākas un beidzas sevī.
9. Augusts 202109:54:
beidzot tikām pielaisti vecmammai pansionātā. vizuāli viņa izskatās krietni labāk nekā tad, kad dzīvoja ar mums. garīgi viņa dienas pavada citā realitātē, kur viss ir x2, kurā viņa pati atrodas arī istabiņā aiz sienas, mammai ir apaļīga māsa un es esmu otrais jānītis, kuru viņa pagrabā samainījusi ar mirušo jānīti. kad satiku viņu pēdējo reizi, sajukums viņas galvā man šķita pat kā pozitīva pārmaiņa, kas liedza viņai domāt sliktas domas, nepārtraukti par mums uztraukties, baidīties, un ļāva vienkārši priecāties par atvestajiem prjaņikiem un krāsainām ledenēm, bet šoreiz novēroju tieši pretējo - visas šausmas materializējas viņas acu priekšā, kliedz viņai ausīs. katru reizi, kad viņu ved uz dušu, viņa domā, ka viņu ved nokaut. viņa redz dzīvus un mirušus cilvēkus, kuriem aprūpētāji novelk ādu, pirms sacērt tos gabalos un apēd. “tev nebūs nokaut!” viņa trīcot teica katru reizi, kad telpā ienāca māsiņa. viņa redz būs tievus kā skaliņus un uztraucas, vai esam paēduši, vai mums ir kur dzīvot, un prjaņikus grib dot mums atpakaļ, jo mums tos vajagot vairāk. kad saku, ka ar mums viss ir kārtībā, viņai šķiet, ka es meloju, un viņas šķitums liek man apšaubīt pašam savu teikto. mūsu morālais kompass ir pansionātā, mūsu histēriskais enkurs, un tā vietā nākusi izlaidība. sapņos man rokās kož zvēri, kurus pats esmu rokās paņēmis, kurus rokās ņemt esmu piekritis. viens tāds zvērs bija čūska, otrs - žurka. brīdī, kad tie man ir rokās, es pēkšņi apzinos potenciālo zvēru bīstamību un man kļūst no tiem bail, un tieši baiļu apjausmas brīdī tie man iekož. iekož kreisajā plaukstā starp īkšķi un rādītājpirkstu, iekož un nelaiž vaļā. kad ar labo plaukstu tos cenšos atāķēt, tie apmet savus lokanos kaklus otrādi un iekož labajā, un tā es tos cilāju no vienas rokas otrā, līdz visas plaukstas caurumos. es gan apjautu - šī čūska nav indīga, es nemiršu, man tikai sāpēs. es zinu, kas ir šī čūska un kas ir šī žurka. citā sapnī pamostos tukuma mājā, ir agrs rīts. mamma stāv koridorā, es viņai tuvojos. sajūta tāda, it kā es kāptu lejā pa kalna nogāzi - visa māja ir sasvērusies uz vienu malu. mamma saka, ka tā tas bijis vienmēr, es tikai neesmu to ievērojis. aiz loga redzami brūni plūdi, tie pieskaras loga malai, veido ar to šauru leņķi. mēbeles stāv savās vietās kā pielīmētas, nav aizslīdējušas uz sasvērušos malu. viss ir slīpi, tikai mēs divi taisni. māja pilnībā apgāžas uz sāniem, koridora siena kļūst par slapju grīdu, es caur durvju lūku izlienu ārā. ārā brālis ar tēti stāv uz mājas atlūzu plosta un pīpē. brālis saka “nu jā, vecmammai tomēr par māju izdevās parūpēties labāk”. mēs katrs uz sava atlūzu gabaliņa peldam pagalmā. šķiet, ka tā būs mūžīgi. zaudējuma sajūtas nav, ir tikai pilnīgi neitrāls, pelēks miers.
7. Jūlijs 202101:07:
manī nekas nenotiek. un pat iepriekšējais teikums man ir jāpārdomā. un pat iepriekšējais teikums man ir jāpārdomā. manī notiek nekas. nenotikšana arī ir notikums.
6. Jūnijs 20219. Marts 202108:56: sprediķis
baznīca. esmu pirmajā stāvā, kaut kur virs manis ir ērģeles, aiz muguras tālumā altāris - esmu pagriezies ar skatu pret vietu, kur vajadzētu būt izejai, bet tur priekšā siena, horizontāli plaukti, viss nokrauts ar instrumentiem, mazliet kā garāžā. sienā pa labi ir iestiprināta skrūves vītne ar mazu uzgriezni. kāds ar milzīgu uzgriežņu atslēgu, kas ir lielāka par kādu pašu, dodas uzgriezni pievilkt. instruments kāda rokās izskatās komiski milzīgs, tas šķiet viegls, it kā būtu tikai dobs skārda apvalks. instruments nav piemērots paveicamajam darbam, kāds paklūp, lielā atslēga ietriecas plauktā un aizsāk smalku ķēdes reakciju - viena otrā triecas burciņas, plauktu dēļi viens pret otru brūk kā domino kauliņu rindas, krīt āmurs, šūpojas lineāli un zāģi. es ar skatienu pieslīdu sienai tuvāk. tuvumā var redzēt, ka priekšmeti viens otru nemaz nepagrūž, to kustība sākas vēl pirms sadursmes, it kā pār sienu kāds vilktu neredzamu pirkstu. dzirdu čukstus "jāstrādā, jāstrādā, jāstrādā", tie nāk no tumša taisnstūra formas izgriezuma man virs galvas. no šī izgriezuma mana balss man pašam priekšā lasa sev sacerētu sprediķi par pašmotivāciju. pagriežos - tur Dinārs. viņš noskūpsta manu vaigu un klusītēm pasaka "labs darbs". visu rītu domāju par šo sapni. tas tiešām ir labs darbs.
5. Februāris 202118:39:
es tikai gribēju jums parādīt šo 18. gadsimtā radīto mehanizēto sudraba gulbi no stikla ūdens izvelkam zivtiņu. un šo mehānisko puisīti, kurš raksta dzejoļus un zīmē. es iztēlojos, ka automatonu kustības veido kustību pieraksti mīkstā materiālā, ka rakstošā puisīša roka sākumā bijusi puisīša radītāja roka, ap kuru aplikts metāla karkass ar no tā nostieptām stieplēm vai makšķerauklām, kuru smagie gali kādā mīkstā materiālā, varbūt rotējošā māla ripā, ieglāsta vai izgrebj kustību līniju - kustības padziļinājumus un pacēlumus, tādu kā telpisku seismogrāfa pierakstu, līdzīgi kā ierakstīti skaņas ceļi vinila platē. vēlāk šī līnija tiek nokopēta metālā, saglabājot senos žestus, kurus atskaņo ieļļotu metāla pirkstu glāsti. vēl es gribēju pateikt, ka priecājos, ka neesat mani atdraugojuši. es visu izlasu. izlasu un sajūtos arī mazliet slikti, ka neko nedodu pretī.
es tomēr vienmēr mazliet esmu bijis mēbele. krēsls, kurš sēž krēslā. tumšs kakts, kurš ieklepojas.
3. Decembris 202000:17:
ainava uzglezno tevi.
25. Novembris 202020:43:
man ļoti patīk literatūrā aprakstīti neeksistējoši mākslas darbi, aprakstītas gleznas vai mūzika - tā ir lasītāja jaunrade prātā. bet tāda taču ir visa pieredze. agrāk es rakstīju, laboju, jutos kaut ko pabeidzis un nospiedu pogu, bet varbūt bija otrādi - nospiedu pogu, pirms jutos ko pabeidzis. ir drosme dot, un ir arī bezgalīgs mēģinājums dot. tas, ko es gribu pateikt, ir tas, ka es nekur neesmu nonācis, un ka apmaldīšanās sajūta ir kļuvusi par māju sajūtu. bet bet bet bet bet neviena doma nav pabeigta, ir tikai komati, un arī punktu sauc par pietur-zīmi. . tas nav gals, tā ir sēkliņa.
|