lmr

Jaunākais

You are viewing the most recent 20 entries

25. Februāris 2020

23:24: vēl es joprojām spītīgi domāju, ka visi dara labāko, ko šobrīd var, un tas man liek neticēt apzinātam ļaunumam, un tas man šķiet naivi.

23:13: dažkārt mani pārņem spēcīga pārliecība, ka citādāk nemaz nevarēja būt un ka viss ir vedis tieši uz šo brīdi, ka melnums aiz mana naga bija iekodēts jau sākotnē, nevis manā brīvprātīgajā vēlmē pazīmēt ar krītiņu, tur mita arī šis ieraksts, bet no brīvības nav ne smakas, jo pat tad, kad nedarbojos automātā, es darbojos pēc likuma, un vienlaikus es tam negribu ticēt, un vienlaikus šķiet, ka šī nevēlēšanās tam ticēt arī ir daļa likuma, ka varbūt tur mīt zinātkāre, un tā ir notikums.

9. Februāris 2020

21:44: un man šķiet, ka jāraksta biežāk, jo runāju tikai par to, ko esmu uzrakstījis. dzēšgumija jāizmet.

šodien biju arī brīnišķīgā pastaigā. es visu laiku tukumā eju vienus un tos pašus ceļus, un tie vienmēr ir pilnīgi izmainījušies un pārsteidz mani no jauna. es eju uz melnezeru, bet ne pa taisnāko ceļu, es eju caur izcirtumu un tad gar mazdārziņiem un mototrasi, un tur ir izrakumi smiltīs un tāds pa pusei nobrucis paugurs. dažkārt var redzēt, kā kāds akmens no tā noripo, un tad es paurī aizceļoju uz ameriku, kur manī kā cirvis skaidri iecirtās atziņa, ka arī kalni ir pārmaiņas un kustība, tikai ļoti lēni. visskaistāk tur ir mitrā laikā. tur ir pilns ar akmeņiem, un visi akmeņi uzreiz šķiet kā dārgakmeņi, jo mitrums visu noskalo, viss kļūst sulīgs, daudzslāņains un krāsains. es vienmēr nokāpju izrakumā lejā, man patīk tur kāpt, man patīk, ka es slīdu smiltīs, kā tās plūst man ap zābakiem. izrakumā ir sakrājies ūdens, tajā vilkvālītes, divas riepas (viena no tām nopūsta ar sudraba krāsu) un atkritumi. tālāk jākāpj pa kalniņu augšup, tur čupā un apkārt izsvaidīti šīferi, tālāk uz priekšu tie skaistie akmeņi. daži no tiem ir saplaisājuši un šķeļas kā sagriezta maize, vienā tādā šķēlumā vasarā atradu trīs lapsenes. puzle. tur vienmēr ir peļķes, bet tās interesanti vērot tikai tad, ja tur brauc dažādos gadalaikos. hmm, bet nu finālā tās taču interesantas ir katrā no tiem (vai arī interesantas tās top tieši to pārmaiņās?). tad tur tālāk es eju pa kreisi uz tādu mazu dīķa peļķi. tajā iemestā riepa kā briesmoņa mugura. tur mēdz uzturēties pīles. pašā dīķpeļķes maliņā līdz potītēm iebriduši divi akmeņi, kas mani vienmēr uzrunājuši. tie viens otram blakus, it kā skatās ūdenī. mūžīgi. nu, tie vismaz nav izkustējušies, kopš tos esmu pamanījis. tad es paeju it kā mazliet atpakaļ uz taisnā ceļa pusi, peļķe paliek kreisajā pusē, un pa labi es uzkāpju mazā meža pacēlumā, kura galā ugunskura vieta. tur es papīpēju. tur mēdz būt visādas pārmaiņas. vienreiz kāds zemē bija ievilcis perfektu apli. tur bija krēsls bez sēdvietas. tur es vienmēr skatos uz koku mizām un priecājos, bet saulrietā uz ēnām. tad es paeju zemāk pa nogāzīti līdz strautam. ja ir silts, sauss un nav slidens, es aizeju pār pāri kritušo koku uz tādu kā saliņu, un tur var apsēsties uz kāda celma un klausīties, kā vējā čīkst koki. skatīties, kā tie berzējas viens gar otru. skatīties uz tauriņiem. un kā ūdens kustas. varbūt arī ērce, bet nevienu neesmu noķēris. tad es kāpju atpakaļ pie ugunskura un dīķpeļķes, un turpinu ceļu pa kreisi uz melnezeru. tur pārmaiņas kopš vētras, kad sagāzušies koki X. lūzumi tik skaisti, koku mizas izrādās kreveles, iekšā gaļa koši oranža, skuju zemē caurumi. tur ir viens brīnišķīgs celms. tas viss ir kails, bez mizas - pelēks, bet slapjā laikā melns un spīd kā latekss. tālāk labākais skats uz melnezeru. tur kā nu kuru reizi, bet der pasēdēt uz jaunajām laipiņām. var paskatīties caur spraugu dēļos uz ūdenī atstarojošos dēļu spraugu līniju ar debesīm un tavu seju, kas kustas vilnīšos kā vizualizācija ūdens mūzikai. tad tālāk gar krastu un pār tiltu. pa labi var pavingrot, un tālāk jāiet pa labi caur akmeņu mašīnu blokatoriem, un tad pa kreisi augšā kalnā atpakaļ uz sākumpunktu, bet tur pārsvarā garlaicīgi. nu, ne gluži garlaicīgi - visur vienmēr kaut kas ir, ja paskatās kārtīgi.

paskatīties nekārtīgi.

šodienas pastaiga sākumā šķita garlaicīga, viss tāds pelēks un nelielā miglā, saule spīd, bet ne līdz galam. apkārt bija neredzēti daudz cilvēku - skrien ar suņiem, brauc ar riteņiem, esmu pieradis pie vientulības. interesanti kļuva pie ezera. tas viss bija aizsalis, bet aizsalis tā, ka ledus paslēpies zem maza ūdens slāņa, un tik plāns, ka var redzēt ezera dibenu. ledū iesaluši akmeņi un atkritumi, virs biezākā ledus izveidojies jauns ledus slānis ūdenī - ap iemestu izsmēķi ledus tāds sakrokojies, blakus gabals bulciņas ar desu, grauzdiņi. mazais ūdens slānis virs ledus rada atspīdumu. uz laipiņas spēlējās mazi bērni, kuri no ūdens izdauzīja ledus gabalus un svieda tos pret ezeru, un atsišanās skaņa - wow, es to biju dzirdējis kādā facebook video, kurā kāds slidoja pa ledu, bet tā atgādina londonas metro, metāla pātagas, kas skan viscaur ledus virsmai. un ledū švīkas un triecienā apstājies akmens, no kura ledus saplaisājis neapšaubāmā spirālē, un uzmesta riepa, kas atspīdumā veido 8. tālāk es devos pa iepriekš neietu taku līdz melnezera otrai pusei, kur uzgāju zemē ieraktu koka namiņu ar logu.

vēl es gribu pārstāt būt taisna līnija, kas sabāzusi rokas kabatās, un noticēt, ka esmu neordināra lode, ka es aizņemu vietu, varu kustēties 360 un neesmu par to nevienam parādā. iepriekš pārrakstījos, sanāca "krustēties", un tā es arī gribu - inkrustēties vidē.

10. Janvāris 2020

19:16: un tagad šādi
)














(

19:15: gultā
))

()

((

)(

7. Janvāris 2020

19:35: DIENA CAPS LOCKĀ
!FAKE IT TILL YOU MAKE IT!

!ŠĪ IR BIJUSI UN TURPINA BŪT PRIECĪGA DIENA!

TURPINU TO PAVADĪT CAPS LOCKĀ, UN VISS TOP PAR CAPS LOCK, ES PAT KUSTOS KĀ CAPS LOCK AR LIELIEM, PĀRLIECINOŠIEM SOĻIEM, VISS PATS NĀK MANĀS ROKĀS, MANĪ NAV NEVEIKLĪBAS, DARBI IET UZ PRIEKŠU, ES VISU DARU AR VĒZIENU, MANS ŽOKLIS SĀP NO SMAIDA!

UN CAPS LOCKAM IR BLAKUSPARĀDĪBA - TAS LIEK VISIEM VĒLĒT LABU DIENU UN VEIKSMI!

TU TO VARI!

TEV IZDOSIES!

UN LAIMĪGU JAUNO GADU ARĪ TEV!

!BUČAS!

12:33: !!!
!!!ŠODIEN ES BŪŠU PRIECĪGS!!!

SĀKOT AR TAGAD

26. Decembris 2019

23:05:
es gribu kustēties kā pātaga, kā bulta. ātri, asi un vietā, bet lai nesāp.

un pie šī skaņdarba es sev atplēstu vaļā ribas kā grāmatu un lēkātu, līdz man plīst meniski. zāģis, plīstoši trauki, pātaga, dzeloņdrāts, čūska, autoavārija, katastrofa, mana āda atlīmētos no pirkstgaliem un ārā izlīstu asmeņi, pātagas, ne lai kādu sāpinātu, bet lai, šķeļot gaisu, radītu "všūuuuuuuuu" skaņu, un, kad pieskaros virsmām - atsitienu.

es dažkārt jūtos kā tie dēmoni no devilman crybaby kluba ainas. tikai es nevienu nenogalinu, es tikai gribu izlīst no ādas, lai es kā zieds jūs apskautu un noskūpstītu ar vismaigāko, smaržīgāko, nektāra pilnāko skūpstu, kamēr ar pātagām es situ grīdu.


Mūzika: merzbow - promotion man

19. Decembris 2019

09:18: vecmāmiņa sēž uz gultas malas, uz ceļgaliem nolikusi plaukstas, iekšpuses uz augšu, skatās un raud.

rekur visa mana dzīve
divu plaukstu lielumā

13. Septembris 2019

21:00: pēdējā laikā viss nāk viegli.

Mūzika: meredith monk - the tale

22. Augusts 2019

22:14: indiāņiem ir tāds petroglifs, kas norāda uz to, ka pašreizējā apmetne bijusi jāpamet - tā ir apaļa spirāle. jauna ciemata dibināšanu arī apzīmēja ar spirāli, bet kvadrātveida - stūrainu, perpendikulāru. kad tika nodibināta jauna, uz veco apmetni aizsūtīja skrējēju, kurš tur uzvilktās apaļās spirāles kājiņu pagarināja, turpinot vilkt stūrainu spirāli blakus apaļajai.

es jūtos otrādi - no stūrainās uz apaļo. ne par apmetni, bet par visu.

3. Augusts 2019

16:30: grand finale
fuck off

ok

29. Jūnijs 2019

15:09: biju slimnīcā pie otras vecmammas.

viņa saplūda ar spilvenu un pārvalkiem - tik pat maigi rozā, krokota. viņai ir krunciņas pat uz ausu ļipiņām, uz kreisās saskaitīju trīs. no aproces uz labās rokas beidzot iegaumēju viņas dzimšanas dienas datumu. viņai ir skaisti nagi, viņas āda izskatās čaukstoša, viņas mati metāliski. viņa smaidīja, kad mani ieraudzīja. viņai ir ļoti grūti runāt, viņa mēģināja teikt daudz, bet sapratu tikai "jānīt" un daudzas reizes atkārtotu "neko padarīt", pārējais tikai zilbes, čuksti, ritms.

22. Maijs 2019

10:02: vakar sapratu, kāpēc saule ziemā un vasarā riet dažādās vietās. biju to novērojis, biju arī par to domājis, iespējams, ka arī par to lasījis, bet vienmēr, kad domāju vai lasu par debess ķermeņiem, mana iztēle lielo apmēru dēļ kādā brīdī pārtrūkst, vai arī es tikai smaidu un māju ar galvu gudro zinātnieku vārdu priekšā, it kā saprotot, par ko iet runa, it kā nojaušot, bet ne aptverot. bet vakar skatījos pa logu un sapratu.

09:51: sapnī kā tāda klātbūtne skatījos, kā iztvaiko lāse, paceļas debesīs, pievienojas mākonim, kā mākonis iet virsū pilsētai un satumst, kā lietus krīt uz asfalta. vēl es skatījos, kā pārītis ar termokameru filmē tornado. brīžiem tornado kamerā ieguva milzīgas, garas, kailas, dejojošas sievietes aprises. caur pērkonu varēja dzirdēt klusu dungošanu, varēja sajust soļus.

21. Maijs 2019

23:40: !!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!KEEP CALM!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!

11. Maijs 2019

22:36: "empair steit bilding"
man ir radies iespaids, ka būt par skolotāju ir vienkārši. uztaisi daudzas prezentācijas un tad rādi desmit gadus no vietas, neko nemainot, neizlabojot pat drukas kļūdas. stāsti neinteresanti par interesanto vai arī interesanto nepiemini nemaz, stāsti par dali piecpadsmit minūtes, parādi trīsdesmit gleznas, bet daudz nozīmīgākiem māksliniekiem pārlec pāri dažās sekundēs, no katra parādot vienu vai divus darbus, par dažiem nepasakot neko vairāk par autora vārdu, parādi skrīnšotu no jozefa boisa, pasaki, ka "jā, esmu noskatījies šo darbu, viņš tiešām tajā telpā ilgi nodzīvoja ar koijotu" un klik, nākamais slaids. pagājušā semestrī vienā prezentācijas slaidā bija izplūdusi muzejā uzņemta fotogrāfija ar netīru plenēra gleznu, kurā attēlota govs, un apakšā datums, kad tā uzņemta - 1997. gadā. eksāmeni arī - kā mana vecmāmiņa savās pasaules gala pareģojumu izdrukās nosvītro pagājušo gadu un nomaina uz nākamo.

būtu laiks saprast, ka laiks pienācis jau sen.

10. Maijs 2019

10:39: nevarēju trīs stundas aizmigt. kaimiņi aiz sienas svinēja devīto maiju - kliedza, lamājās, dziedāja. mētājos no vieniem sāniem uz otriem, gulēju uz vēdera, uz muguras, rokas tā un šitā, gulēju pa diagonāli. es esmu kā plītiņa, kas cep spilvenu sviedru olīveļļā, viena puse apcepta, jāmet otrādi. manas domas bija pavisam klusas, dzirdēju tikai pulksteņa tikšķus, kā mana elpa plūst caur nāsīm un atduras segā, un kā pārvalka maliņa, manam ķermenim elpā viegli kustoties, glāsta manu ausi. ritmiskums ir nomierinošs, pulkstenī ir ritms, elpā ir ritms, elpas izraisītajā glāstā ir ritms, koncentrēšanās izdzēsa kaimiņus. uz acu plakstiņu iekšpusēm redzēju tādu kā gaišu plūdumu, it kā kāds man acīs lietu pienu. domas bija kā ledusskapis, kura kluso zummm apjaut vien tad, kad tas pārtrūkst. domas bija kā citā telpā, kaut kur tālāk, blakus, prom. es tām nepievērsu uzmanību, un tad vienā brīdī tomēr pievērsu. manas domas man klusītēm stāstīja stāstu. tas bija kā nepārtraukts teikums, tas bija izteiksmīgs teikums, es tik izteiksmīgi nerunāju. tas bija arī pilnīgs sviests. es sevi pieķēru sapņa radīšanā. bet es neko neredzēju. atceros tikai to, ka caur acīs lieto pienu vienu brīdi asi sazīmēju spidometru, kas arī bija vienīgais attēls šonakt.

24. Aprīlis 2019

06:45: kad guļus raud, tad asaras satek ausīs un tās aizkrīt. un tad tiešām šķiet, ka pieraudāta pilna istaba, virs ūdens tikai deguns un mute. un es ūdenī esmu ādas maiss, aizsiets ar savām rokām, velcro pirksti aizķērušies aiz lāpstiņām. maisā iekšā manu ilūziju kaķītis, un patiesība maisā sabirusi kā akmeņi, kā ķieģeļi, kā svaru bumbas.

sejas mazgājamais līdzeklis puto arī asarās. atminos redzējis mammu, kad viņa raudot mazgāja grīdu. arī ar asarām.

9. Aprīlis 2019

19:27: esmu pārvērties par saviem kāju īkšķiem.

ar apaviem man vienmēr ir bijušas problēmas. bērnībā tos vienmēr nopirku par lielu, to purngalos bija vates piciņas, tagad vienmēr nopērku par mazu. šoreiz biju sev svēti apsolījies nopirkt apavus, kas man der. nopirku, aiznesu mājās, uzvilku. šķita tā kā par lielu, par vieglu tā staigāšana, nejutos vairs tik stabils kā veikalā. aiznesu atpakaļ, paprasīju pusizmēru mazākus, uzvilku - īstie.

tomēr nav īstie, bet nu jau par vēlu nest atpakaļ, esmu tajos jau bridis, un zolē pamanījās iedurties izlūzušas flīzes gabaliņš.

kad dodos meklēt jaunus apavus, mans skatiens vienmēr lēkā pa garāmgājēju apaviem. tur tas lēkā arī tad, kad pašam kājās ir jauni. es skatos, kur apavu formā izspiežas viņu īkšķi, kā apavi uz viņu pēdām pārvietojas, kur tie lokās. man šķiet, ka es mēģinu tur saskatīt to, kā apavam uz manas kājas būtu jājūtas un jāizskatās, jo godīgi sakot - es nemaz nezinu. man nekad nav bijuši apavi, kuros esmu juties ērti, laika gaitā es vienkārši vairs neievēroju, ka tie ir neērti. es arī īsti nesaprotu, kāpēc es mēģinu kaut ko saprast, skatoties uz svešinieku kājām, ja mans ķermenis taču pats dod visas atbildes - der vai neder, atbildei jābūt manu pēdu sajūtās. un kāpēc esmu pieņēmis, ka manis vērotās svešinieku pēdas ir labs piemērs? var taču būt, ka viņi paši staigā sakostiem zobiem vai paklūp ārpus mana skata.

es apjūku pie izmēriem. mani pārsteidz to atšķirības. kā tas var būt, ka uz vienas kājas mans ziemas zābaks ir vienā izmērā, bet jaunā kurpe otrā kājā divarpus izmērus lielāka? atbilde ir pilnīgi vienkārša - tā var būt, un pēda arī māj ar galvu - jā, es tiešām esmu tik liela, tā var būt, kļūda ir ciparos! bet prāts pēdai uzbrūk ar kauna sajūtu no bērnības, kad klasesbiedrs pateica, ka manas kedas man izskatoties par lielu (tās arī bija par lielu), ar kauna sajūtu, kad ciemojoties novilku apavus un kopā ar pēdu izvilku zeķei klāt pielipušos vates gabaliņus. mans prāts man uzbrūk arī ar pieradumu. ar to, ka man patīk šņores sasiet cik cieši vien varu, un man arī patīk vieglītēm apavos sajust īkšķi. man patīk apzināties, kur beidzas apavi. (reizē man arī šķiet, ka apavos, kuros jūtu īkšķi, man ir sliktāka līdzsvara izjūta, un galvā dažkārt uzpeld attēls ar ķīniešu foot binding) pēdas ir tās, kuras dienas laikā pieskaras virsmām visvairāk, man šķiet, ka tām jābūt precīzām, un kā tās var būt precīzas, ja apavi pēdām pievienotu tukšu, nejūtamu telpu? (vai pie brīvās īkšķa telpas pierod? kā pie mašīnas? jūt gabarītus?) kā būtu ar izmēru mazāku? un tad es uzvelku izmēru mazāku, un man šķiet, ka viss ir savās vietās - der daudz labāk, ņemu ciet. tās man neder jau uzreiz, kā samaksāju. vēl pēc kāda laika es vienkārši pierodu pie tā, ka neder, un par to vairs nedomāju un to vairs nejūtu.

un to visu es esmu izdomājis! es lieliski redzu, ka es sev vieglītēm daru pāri un mēģinu savu mazohismu attaisnot.

varbūt visi apkārt staigā ar mākoņiem uz kājām, bet tikmēr manas kājas vienmēr ieslēgtas divās cietuma kamerās. šodien tramvajā lasīju grāmatu un sapratu, ka viss, ko es tobrīd jutu, ir mani kāju īkšķi, ka man ir grūti uztvert tekstu, jo paralēli vēroju sajūtas īkšķos. tās nav sāpes, ko es jūtu, vienkārši - pieskāriens, apava siena. un es to jūtu tikai tādēļ, ka uz to koncentrējos. ja es par to nedomāju, es to nejūtu, bet vismaz pagaidām, kamēr līdz galam neesmu pieradis - es dzīvoju īkšķos.

varbūt nākamreiz.

Powered by Sviesta Ciba