lmr

Jaunākais

You are viewing the most recent 20 entries

17. Septembris 2018

23:09: skolā gulēju dīvānā un saņēmu no mammas sms, ka vecmammu esot sadzēlušas aptuveni 100 bites.
tētis atradis viņu pierāpojušu pie durvīm, kopā ar bitēm. pati nesaprotot kā un kāpēc. aizvesta ar ātrajiem, pielikta pie sistēmas, tagad jau žiperīga.

nevaru beigt iztēloties, kā viņa ar spieķi pie stropa lasa ābolus. viņa paceļ svārku malu un liek tur tos kā tādā ķengura somā. viņa ir atvērtā zilā jakā, rozā blūzītē, svārki melni, ziliem ziediņiem, baltās vilnas zeķēs ar sarkanu maliņu, galošās, sirma un galos ruda. un tad bites. varbūt viņa pieliekusies ar nūju nejauši piedauza stropam. kodieni, un svārku mala atlaižas, un āboli izbirst, un spieķis krīt un atsitas pret stropu vēlreiz. bzzzzzzzZZZZZZZ! un viņa ceļos rāpo pār zālienu, un suņi lēkā viņai apkārt un satraukušies rej. rāpo pār bruģi plikiem ceļgaliem, pa kāpnītēm, un tas viss tik izstiepti lēni. un tur tētis.

4. Septembris 2018

22:57: visu vasariņu nekā, bet nu tad noslēgumā ar grandiozu ZZZZZZZZZZZZZ istabā ielido irsis.

un es atkal sarāvies sēžu uz grīdas ar biezāko grāmatu rokās, kaut kādu ar čehoslovāku gleznojumiem uz stikla, ko griežu ziemassvētku kartītēm. sēžu un skatos, kā šis pulsē uz spuldzes, un tad aptracis sitas pret griestiem, un ar katru atsitienu tas nolaižas zemāk un zemāk, tuvāk manai šausmās ieplestajai mutei. tas mani redz. vai arī man izliekas, ka redz, bet katru reizi, kad sakustos, šis šaujas manā virzienā. pēc desmit minūtēm tas nolaižas uz aizkara maliņas. lēnām pa grīdu aizlienu uz koridoru, izvelku no nišas kobras flakoniņu, acis joprojām pievērsis irsim. lēnām tam tuvojos, kratot flakoniņu, tad ar izstieptu roku nomērķēju, dziļi ieelpoju un pūšu un pūšu un tas rāpo un es pūšu un bēgu prom un tas pazūd no redzeslauka kaut kur aiz biezā aizkara un ZZZ tik dusmīgi, bet es atkal notupies uz grīdas, nomērķējis. pēc laika vairs neko nedzirdu. ar mērāmkoku pabakstu aizkaru, ja nu šis tup otrā pusē un gaida, kad tam pavēršu ceļu atriebībai. paveru mazu spraudziņu, otrā rokā man grāmatas vairogs, un viņu ieraugu - guļ uz muguras palodzes stūrītī, pusaizmidzis kustina kājiņas, dibens vēl pulsē. pēkšņi kaut kā žēl. uzmetu tam biezo grāmatu. padauzu vēl ar dūri.

Mūzika: rihanna - unfaithful

30. Augusts 2018

22:27: kokos rudens kā tāds vandālis jau spray painto dzeltenas švīkas un punktus.

21:50: beidzot ņemos ap erasmus atskaiti un vispār nevaru saprast, kas domāts ar "brīvs formāts", un vai rakstīt, ka arkā virs durvīm iegleznots melnādainais, kurš mēģina sev atsūkāt, ir par daudz vai par maz, jo viņš bija arī ēģiptietis un ar faraona galvas rotu, bet tas uzreiz pārsniedz lapu skaitu un īsti negribu likt 10 fonta izmēru.

23. Augusts 2018

23:15: esmu ļoti priecīgs. viss beidzot ir galā, un nebija jau arī tik šausmīgi.
tas nekas, ka kameras acs mani padara par citplanētieti. ja kameras priekšā jāuztur saruna, es nespēju beigt dzirdēt tikai mašīnas, kas fonā, mēģināt savaldīt savus sejas muskuļus, kas sākuši trīcēt, un uztraukties par to, ka sarunas biedrenes ķermeņa valoda uzlikusi man iksiņu, un ka izdzertā plastmasas ūdens glāze vējā pamazām tuvojas galda malai, ka es svīstu un uz krēsla noteikti atstāšu slapju vietu, un ka galvā nenotiek gandrīz pilnīgi nekas un esmu kļuvis biedējoši fizisks.

nekad iepriekš tik īsā laika periodā neesmu saņēmis tik daudz komplimentu. vislielākais laikam bija šodien, kad maza meitenīte mēģināja attēlot aijas deju kustības. minūti padejoja hologrammas priekšā, tad iekliedzās un skrēja apskaut mammu. un tad atpakaļ.

14. Augusts 2018

00:16: es esmu TĀDĀ STRESĀ!

kāpēc es vienkārši nevarēju kaut ko uzgleznot, kāpēc man jāizdomā darīt visādas lietas, kuras nekad mūžā neesmu darījis un kuras man nav iespējas izmēģināt, un vēl cerēt, ka tas viss neizskatīsies pēc sūda. visvairāk mani uztrauc runāšana publikas un kameras priekšā. es drebu jau vairākas nedēļas. es nezinu, ko teikt.

un es esmu pumpains!

13. Augusts 2018

22:44: life is life.

9. Augusts 2018

00:42: es arī nesaprotu, vai es pamanu tikai tādēļ, ka par to ļoti domāju, vai arī tiešām tā ir - pēdējās nedēļas laikā pārsteidzoši daudz raksta par klimata izmaiņām. un viss, kas tiek rakstīts, liek man justies maziņam un nenozīmīgam, jo lēmumi jāpieņem lieli, un es neesmu liels, un vispār jau pēdējais brīdis, un daži raksta, ka jau nokavēts. es esmu puteklis. ai. šodien vienā brīdī ļoti spilgti iztēlojos cilvēkus no malas, it kā es būtu citas sugas pārstāvis, un tas bija briesmīgi. ojārs pētersons uz lma balkona nesen vaicāja - kas var būt pretīgāks par cilvēku?

nekas!

6. Augusts 2018

23:10: vakar vakarā braucu mērīt izstādei podestu. trolejbusā pamanīju, ka sāk šausmīgi līt. izkāpjot paskrēju zem jumtiņa. kad lietus mazliet pierima, skrēju tālāk, bet lietus atkal pastiprinājās un patvēros zem nākamā jumta. stāvēju tur minūtes divdesmit. lietus gāza spaiņiem, zibeņoja. daži skrēja basām kājām, smējās, lamājās, dejoja, aplaudēja. sāku ēst čipsus un domāt par dzīvi. pofig to podestu, skriešu pāri ielai un braukšu mājās. īsajā posmā paspēju izlīt līdz kaulam. brauciena laikā pārstāja līt, un pēkšņi viss tik skaisti. nekā no tā putekļainā pelēkuma, visas krāsas ir nomazgātas un piesūkušās ar ūdeni, sulīgas. pat tumsa šķiet tumšāka. un bērzi tik smieklīgi! visi tie trakie vējā plīvojošie zariņi pēkšņi tik nopietni, ūdens smagumā nokārušies pilnīgi vertikāli, izmirkušas garmatainas meitenes. un debesīs visskaistākā pāreja un pelēkā uz zilo, un tai priekšā daži mākoņi ar siltiem ielu apgaismojuma vēderiem.

23. Jūlijs 2018

21:04: bērnībā, kad brālim kritu uz nerviem, viņš draudēja mani miegā nogalināt. viņš arī pastāstīja, kā tieši - viņš iepirdīšot burkā, uzskrūvēšot vāku un pirdienu tur kādu laiku "iemarinēšot". tad kādu nakti atskrūvēšot to vaļā un uzgāzīšot man uz sejas, un es nosmakšot.

es arī atceros, ka man bija bail. bail no burkā marinēta pirdiena.

9. Jūlijs 2018

23:49: pamazām sāk šķist, ka esmu grafiķis, nevis gleznotājs. un nav arī tā, ka gribētos glezniecību pilnībā atmest, es zinu, ka no tās iegūstu visvairāk, bet tikko pāršķiroju daudzas mapes ar zīmējumiem, un par tiem man pat nav kauns, tajos ir vieglums un vienkāršība, un tas arī ir tas, ko es meklēju glezniecībā, bet tur tas ir... sarežģītāk, jo, vismaz man tā šķiet, ar eļļas krāsu var izdarīt daudz vairāk. milzīgs izteiksmes līdzekļu klāsts. bet grafika pašlaik, kamēr esmu tajā tikai iemetis vienu savu aci, man šķiet mazliet vienkāršāka. tur ir līnija un laukumi, kas kļūst par pakāpi tumšāki, mērcējot skābē. nu labi, es pašlaik runāju tikai par ofortu un akvatintu, pie litogrāfijas mani varbūt labāk nelaist. tur es skaidri zinu, kā aptuveni varētu izskatīties tas, ko es taisu. un grafika ir ātrāka, un, ja es kaut kam pieķeros, šis "kaut kas" tiek aplūkots kā sfēra - no daudziem skatpunktiem, un rezultātu ir daudz, un dzīve ir īsa, bet eļļas glezniecība ir lēna, bet citas tehnikas - plakanas. akrils man riebjas, tas ir kā plastmasas maisiņš.

un man patīk arī veidot. ķiņķēziņus, bet tomēr.

un ir taču labi arī darīt to, par ko ir kauns. tas ir vienīgais veids, kā tikt uz priekšu.

esmu multiauglis.

2. Jūlijs 2018

07:45: esmu mājās.

ceļš bija mokošs - trīs dienas līdz augšai piekrautā mašīnā kopā ar abiem vecākiem un diviem viņu draugiem. braucām arī pa nakti, pārāk lielā ātrumā uz nepazīstama, ļoti līkumaina ceļa. tad no tumsas uz ceļa iznira lapsiņa, tad dzērājs. nespēju beigt iztēloties, kā strauji bremzējot no krēsla apakšas izslīdēs lētās kafijas pakas un sasprūdīs pedāļos, kā burbona pudele no plauktiņa virs šofera galvas lidos man sejā, bet mammai būs vismaz smadzeņu satricinājums no pakausī ietriekušās alus sešpakas.

cik bronza ir skaista! viss, kas netiek aizskarts, oksidējas un kļūst tumšs. tā kā tāds pieskārienu reģistrators. bronzas lauvām spīd degungali, bronzas sievietes it kā sauļojušās krūšturī. vienu brīdi mamma fotografēja tēti, kurš aiztika melnas sievietes tūristu nopulētās zeltainās bronzas krūtis, kamēr mammas draudzene kutināja zeltainus bronzas pautiņus melnam jauneklim, viņu fotografēja viņas vīrs. es, aiz sakostiem zobiem ieslodzījis skaļu ņirgu, fotografēju ar acīm.

mājās ir skudru invāzija. sēdējām pie vakariņu galda, dzērām viskiju un spiedām skudras.

vecmamma pa šo laiku sākusi kļūt kurla, ar viņu jārunā kliegšus. pamodos sešos no rīta no šausmīga trokšņa. atvēru acis, pirmais, ko ieraudzīju - mākoņu tapetes uz griestiem, pirmais, ko saklausīju - I LOVE GOD. vecmammai ir jauns radio, tas sešos no rīta ieslēdz kristīgo radio. tik skaļi, ka var dzirdēt visās istabās pirmajā stāvā.

11. Jūnijs 2018

22:23: man šķiet, ka mani šeit mazliet nesaprot. neesmu arī pārliecināts, vai lavijā saprot.

nezinu, vai tas ir šis specifiskais kontingents vai vienkārši mūsdienas, kad visi atskatījušies uz bildēm un cilvēkus piesaista vairs tikai kaut kas liels vai dīvains.

un to taču esmu novērojis arī sevī. ja nav kaut kas liels vai dīvains, vai tehniski tāds, ko līdz galam neizprotu, kā panākt, vai arī tik izcili, bet viegli un veikli nostrādāts, ka varu tikai apbrīnot meistarību, es darbiem pārsvarā slīdu garām.

tad nu neviens negrib stāvēt un domāt pie manas reālistiski uzgleznotās nātres, kas aug no bruģa spraugas, bet kas sevī metaforiski man ietver visus tos četrus šeit pavadītos mēnešus. citiem tas ir kaut kas nerosinošs, ikdiena, un man ar to pietiek tikai tāpēc, ka esmu par to ilgi domājis, bet pārējiem vajag vēl vismaz kādu vienu skaidrojošu pavedienu, citādi skatītājs ir tikai sākuma pozīcijā, no kuras var iet visos 360 grādos.

būs jau labi. rezultāti būs jūnija beigās. mūs pa vienam ieaicināšot telpā ar pasniedzējiem, un ārā mēs nākšot vai nu smaidot, vai raudot.

10. Jūnijs 2018

17:50: ļoti labi atceros, kad ģimene nopirka labu digitālo fotoaparātu. kāds no dāvja draugiem ar zibspuldzi nobildēja brāli sūcoties ar savu jauno draudzeni. tētis šo fotogrāfiju rādīja kā piemēru labajai kvalitātei - pietuvinot fotogrāfiju varēja redzēt pat blaugznas.

8. Jūnijs 2018

11:36: dzimšanas dienas noslēgumā vēroju, kā kursabiedri ar pūkainu asti kutina marīlū, kamēr viņa ar aizsietām acīm mēģina ietrāpīt mazu, melnu pimpīti kādā no atverēm starp pie sienas pielīmēto mazuļu poniju atplestajām kājām. fonā skaņas no geju porno.

24. Maijs 2018

00:07: ja savu domu smiltis izsijāju un sietā paliek tikai akmeņi, tad man šķiet, ka vislielākais tajā ir baiļu akmens.

jo vairāk domāju par to, ko šeit daru, jo skaidrāk redzu, ka atkal viss ir par bailēm, par sevis iegrožošanu, neērto korseti. lai gan šeit esmu vairāk pievērsies sprāgšanai no tā visa ārā.

15. Maijs 2018

21:30: nu jā, dažkārt uznāk crippling loneliness. visvairāk pietrūkst vecmammas. visu laiku domāju, cik ļoti tagad gribētu uzgleznot reālistisku viņas portretu. kopā saliktām plaukstām, lūgšanā, kā mūku briges muzejā. gribētu ar viņu parunāt. tā būtu iespēja.

visādi citādi katru dienu sēžu savā aizslietņu fortā, gleznoju bruģi, ādu un nātres. un sanāk kaut kā ļoti koši un popsīgi, bet es neiebilstu.

sestdien viens pats aizbraucu uz parku. neatceros, kad pēdējo reizi biju tik priecīgs. gandrīz neviena cilvēka, daba mežonīga, sēdēju viens pats nelielā pļaviņā uz savas jakas un ķiķināju, aliņu uzlicis uz piepes. varbūt man kaut kas nav kārtībā.

mēģinu nodarboties ar jogu. man patīk. neatceros, kad pēdējo reizi būtu veicis tik plašas kustības. bet es varu! un drīkstu! un varbūt man vajadzētu. ne tikai jogā, bet dzīvē arī. un darbos.

12. Aprīlis 2018

21:10: es neesmu pazudis. viss, ko šeit pēdējo mēnešu laikā esmu rakstījis, nonāk zem actiņas aprauts un nepabeigts.

man iet labi.
man nepatīk nekas, ko līdz šim esmu šeit uzgleznojis, toties pie molberta man beidzot ir jautri un viss mani pārsteidz.

māju īsti nepietrūkst. tikai dažkārt, kad telefonā dzirdu mammu. viņa mēdz iedot telefonu vecmammai, un tad es bināri sadalos, viena manis versija aizvērtām acīm griežas biroja krēslā antverpenē, otra acumirklī aizceļo uz tukumu, stāv vecmammas istabas durvju ailē un skatās, kā viņa gultā raustās ar telefonu rokā, kā atkal pie auss viņa tur mikrofonu un mani nedzird, un es kliedzu antverpenē, lai viņa mani sadzirdētu tukumā.

visur viss spraucas ārā. saules stari spraucas no degošas mākoņu spraugas, koks izspraucas no bruģa šķirbas, gluds zars izspraucas no raupja stumbra un mīksts pumpurs no gludā zara, plika paura paugurs izspraucas no matiem, kakliņš no apkaklītes, plauksta izlien no džempera piedurknes, un nagi lēnām kā zobeni izvelkas no pirkstu makstīm, potītes no bikšu starām, īkšķi no caurām zeķēm. izvelkama radio antena.

mēģinu meditēt, un vīrietis tur runā par sēdēšanu blakus domu plūsmai. bet man nav nekādas plūsmas, kurai sēdēt blakus, tikai kaut kāda iztvaikojušas upes gultne. un tad vienu brīdi jāļauj prātam darīt to, ko tas vēlas. un mans nedara pilnīgi neko! tas klusē, un tad tas domā par to, kāpēc tas neko nedomā. nesaprotu, vai es visu laiku esmu kaut kādā meditatīvā stāvoklī vai arī man galvā vienkārši ir stulbums, kapa klusums, nekas manī nenotiek.

amsterdamā gaidīju prāmi, skatījos zemē, un starp betona plāksnēm augošā zāle man sķita erotiska. mataina līnija. happy trail. pilsēta izstaipās un krekliņš paceļas.

es ļoti gribētu, lai kāds man tagad pabužinātu matus. vai kaut piedurtu pirkstu.

9. Februāris 2018

23:39: un tas, kas ar tēti un mēnesi, tas pats ir ar mammu un dzimumzīmēm. sen atpakaļ viņai uzvaicāju, kāpēc tās parādās, un viņa teica - tāpēc, ka tev dzīvē kaut kas nozīmīgs noticis. un es biju gaidījis kaut ko zinātnisku, bet saņēmu šito. bet tagad es tiešām uz sevis pamanu jaunas dzimumzīmes tikai pēc nozīmīgiem notikumiem. it kā mans ķermenis būtu notikumu karte, kas it kā tā jau arī ir - rētas, slimību pēdas, krunkas taču arī spilgtāk iezīmējas tajās vietās, kas tiek lietotas - jo vairāk uztrauksies, jo lielāka būs tava rūpju rieva starp uzacīm, un vēl tās mistiskās dzimumzīmes. bet reizē man arī šķiet, ka tās dzimumzīmes agrāk vienkārši nebiju ievērojis. neievērošana vispār ir tik dīvaina. kaut kad diezgan nesen izgāju no galerijas rīga un vispār nesapratu, kur es atrodos, jo tikai tobrīd ievēroju ēku ielas pretējā pusē un neatcerējos tādu jebkad redzējis.

vēl man šķiet, ka es atkārtojos.

16:12: vakardiena bija sirreāla.

skolā notika 24 stundu zīmēšanas maratons. pēc pasākuma atklāšanas telpā tika ievests kamielis. nabadziņš bija sabijies. kā ieraudzīja mūs visus, tā pa taisno apkakājās un apčurājās. sūdus no flīzēm uzgrāba un čuras saslaucīja. nebiju bijis kamielim tik tuvu klāt, un šis bija gigantisks. dažkārt viņš izdomāja mesties virsū publikai, bet vienmēr laicīgi tika apturēts. bija jau arī žēl, kamieli pazīmēt taču varam arī zoodārzā. bet redzēt viņu šādā vidē bija brīnumaini. un kājas viņam tik dīvainas, priekšējās tādas kā kunkuļaini zigzagi un pakaļējās slaidas, un no sāna nevar saprast, kā viņš vispār turas kājas un neapgāžas - vai galva nav par lielu, bet tad viņš pagriežas un viņa vēdera izmērs izskaidro ilūziju. pēc kamieļa aizgājām uz bāru. visu šo laiku nebiju bijis nevienā bārā. nezinu, nemaz negribēju. šis bija blakus skolai un kā tāds divstāvīgs čomskis, otrajā stāvā varēja smēķēt.

tad sākās pole dancing. tas bija kaut kas ģeniāls! telpā sarkana gaisma, divi lieli klubkrēsli, divi stabi, uz grīdas matrači un spilveni. apkārt sasēdušies ļoti daudz zīmētāji. telpā ieradās puskailas dāmas melnā apakšveļā, sasēdās aplī, ieņēma lotosa pozu un, mūzikas ritmā lēni virpojot galvu, iegrima kaut kādā erotiskā transā, kurā visas sāka locīties un staipīties un ņemties viena ap otru kā tāds vienots erotisks organisms, plūsma. es nezinu, cik daudz no tā visa bija iestudēts un izdomāts un cik daudz tajā bija tīra improvizācija, bet tā bija pilnīga maģija! kā viņas sapņaini skatās un smaida, uz vēderiem izgūlušās matračos, ar kājām šķērē gaisu un apbrīno, kā kāda no viņām griežas ap stabu, šļūc augšup un lejup, bet fonā tikmēr redzami 100 erotiski veidi, kā izmantot klubkrēslu, kāda vēl dejo pie sienas, otrā klubkrēslā sasēdušās veselas četras, viena sēž, otra jāteniski viņai virsū, pārējās uz roku balstiem. viena dāma nošļūca no staba un eleganti aizripoja pie manas šī semestra kursabiedrenes, ar dibenu tieši viņas krītiņos! pēc tam uz ceļgaliem aizšļūca atpakaļ uz skatuves, līdzi paraujot pāris skices. es no sajūsmas gandrīz iespiedzos! un visādi smalkumi arī - trokšņi, kuros ar pirkstiem pavilkta apakšveļas gumija atsitas pret miesu, un vispār nevar saprast, kur acīm dēties, jo viss šķiet uzlūkošanas vērts. un apkārt cilvēki sēž un zīmē! pēc pāris mēģinājumiem, kas rezultējās tikai ar divām kāju līnijām un apakšveļu, pārstāju zīmēt un vienkārši skatījos.

visa tā ņemšanās ap klubkrēslu atsauca atmiņā ko pilnīgi pretēju - visas tās neērtās un dīvainās pozas, kuras es pats mēdzu ieņemt. es nevaru kā cilvēks apsēsties, man vajag gulēt uz klubkrēsla roku balstiem un kājas īkšķi vīteņauga manierē aizāķēt aiz virtuves krēsla kājas.

pēc tam bija ilgi jāgaida līdz bondage, un visi pārējie cilvēki, kurus zināju, bija jau aizgājuši mājās, tāpēc aizgāju uz 3d zīmēšanu. tas ir - uzliec virtuālās realitātes brilles un ar pulti rokā velc pelēku līniju. un es atkal biju sajūsmā, es jutos kā dievs. nu, ja dievam būtu dota tikai pelēka līnija. es uzvirpuļoju trīsdimensionālu mākoni un tad vilku individuālas lietus lāšu svītriņas un kā tās ar šļakatām atlec no zemes. es varēju staigāt caur sevis radītu lietu, un manis zīmētās lāses neturēja nekāda makšķeraukla, bet gan binārais kods, un tas bija fantastiski - radīt laikapstākļus. bondage tā arī nesagaidīju, biju noguris un jau pietiekami daudz runājis, lai negribētu spraukties pie svešiniekiem un justies kā parazīts.

šodien staigāju pa galerijām. man šeit viss pārāk ļoti patīk.

vēl šeit ir ļoti garšīgas bulciņas. atbraukšu atpakaļ pats kā bulciņa. bet bulciņa taču ir žargons. kā smalkmaizītei atbraukt atpakaļ man gan nebūtu nekādu iebildumu.

Powered by Sviesta Ciba