lmr

Jaunākais

You are viewing the most recent 20 entries

22. Marts 2019

00:32: ja iztēlojas, ka visumā eksistē tikai viena saule un viena ap sauli riņķojoša perfekti apaļa planēta, vai tas, kas notiek planētas ēnas pusē, maz ir nosaucams par ēnu? vai tā nav vienkārši tumsa? vai arī gaismai piemīt īpašības, kas ļauj tai aplocīties apkārt un radīt ēnu? tas ir - kur ir robeža starp ēnu un tumsu?

25. Februāris 2019

22:00: prātam ir apbrīnojamas spējas pilnīgi visu notašķīt ar sūdiem.

20:40: es redzu, ka esmu akls.

18. Februāris 2019

00:28: es varu vienu un to pašu burtu uzrakstīt tūkstoš veidos, kā mamma, kā tētis, kā bērnudārzā, kā sākumskolā, kā kaligrāfs, uz i burta likt vai nelikt punktiņu, varbūt sirsniņu, varbūt zvaigznīti, varbūt to burtu uzvilkt pār visu istabu, pār grīdu un sienu un logu un griestiem un pretējo sienu un pabeigt blakus sākumpunktam, un tad tu nezini, kur tam burtam augša vai apakša, vilkt ar krāsu, ar pildspalvu, ar ogli, ar sūdiem. viss šis sasodītais smalkums.

un tas kaut ko pasaka. tas pasaka, ka man ir pieci gadi, ka es esmu mamma vai tētis vai kaligrāfs vai vajadzēs mazgāt sienas. bet kas es esmu? vai es parādos tad, kad raksta ātri, kad nedomā - kā, ka tikai pierakstīt? kas es esmu, kad koncentrējos? kad es tiešām esmu šeit?

ķiņķēziņš.

10. Februāris 2019

18:10: vai katrs nav atbildīgs pats par sevi? kurā brīdī kāds kļūst par kādu atbildīgs?

31. Janvāris 2019

11:09: biju savā istabā. tā bija liela un atradās mājas otrajā stāvā, grīdas un sienas no pelēka koka, griesti balti, istabas pretējos galos divi nelieli logu kvadrāti. mamma man bija iedevusi savu elektrošoku, ar kuru es nošokēju augļu mušiņas, lai, tās spiežot ar pirkstiem, nenosmērētu griestus ar to līķīšiem. starp griestiem un sienu pamanīju nelielu spraugu - tur tumši bēniņi. zābaki, grāmatas, kastes, zirnekļu tīkli, bet pie pašas malas izveidots tāds kā altārītis ar neredzētu dievu figūriņām, drīzāk rotaļlietām, kas veidotas no sausa koka, vieglas kā papīrs. viena no figūriņām bija ielikta zirnekļtīkla centrā, tāda kā sakaltusi briežvabole ar pelēku leoparda rakstu.

biju arī milzīgā villā, ciemos pie katrīnas. visi sanākuši uz golfa laukuma un pludmales atklāšanu villas pagalmā. viesi, kleitas un uzvalki, uzņemšanas telpā dzer šampanieti un uzkož. lū atnesusi dāvanu. tādu pašu dāvanu atnesuši gandrīz visi viesi - baltu plastmasas kārbu ar noslidināmu vāku. visi noslidina kārbām vākus un izgāž saturu uz grīdas - melnus, gludus, grubuļainus akmentiņus. tie vibrē. tie vibrē viens otram klāt vai atgrūžas, uz grīdas veidojot akmentiņu grupējumus, pūžņus, un no pūžņiem pamazām izkārtojoties nelielos regulāros trīsstūros, kas veido vienotu ģeometrisku rakstu, zīmes, ornamentus, turpinot vibrēt. kad vaicāju lū, kas tas ir, viņa teica - kaut kas ar magnētiem, pretpoli. stāvēju un skatījos uz vibrējošo akmeņu pūžņiem un rakstiem starp labi tērptiem šampanieša malkotājiem, kas tiem nepievērsa nekādu uzmanību. gan jau kārtējais mēsls no tiger.

29. Janvāris 2019

22:18: un vai grāmatas nav mēģinājumi spraukties cauri restēm. bet tā ir tikai spraukšanās, tā nav atslēga, jo slēdzenes nav. nav arī cietuma.

21:58: viss ir reizē tāds un šāds. bet vārdi nav tādi un šādi, vārdi ir vai nu tādi vai arī šādi. vārdi ir cietums.

19. Janvāris 2019

10:55: šajā janvārī esmu ļoti daudz reižu saukts par "hot". un tiek lietots tieši tas vārds - "hot".

vakar pirmo reizi biju ikea. ļoti uzjautrinoši. pēdējā laikā viss manī izraisa vai nu smieklus vai slapjas acis no aizkustinājuma. gribēju nopirkt rāmīti, bet nopirku arī spoguli ar 3x zoom. wow! trollis! ģeoloģija! mana āda kā eksotisks dabas parks. kaut kas slidens, eļļains spiežas ārā no garozas porām uz manas sejas augstākā kalna, nāsīs divi aizauguši biezokņi, izkaisīti kurmja rakumi, paspaidi vulkānus, izsprāgst balti, šķidri dūmi un asiņu magma, flora vietām persiks, bet vietām kāds kaut ko mēģinājis pļaut un griezt, ieviest kārtību, tur ass. konstantās zemestrīces taisa vagas tur, kur garozas plātnes saduras. veikala gaisma ir kā zibspuldze tumšā klubā. gaismas iedegšana. ego kliedz, lai slēdz gaismu ārā.

mājās spoguļa skrūvēšanas instrukcijā ieraudzīju brīdinājumu - tur spogulis atstāts uz galda, tam caur logu trāpa saules stari, tie koncentrējas saules zaķī, kas aizdedzina aizkarus. esmu nopircis arī ieroci.

joprojām esmu pārsteigts par spēju kaut kam izslēgt skaņu. nesen naktī pamodos, mēģināju saklausīt pulksteņa tikšķus, bet nevarēju. tie ir skaļi, es zinu, man bija grūti pie tiem aizmigt, bet tagad tie mani nomierina. un naktī nedzirdēju. es arī nedzirdu, kā es krācu. atceros senu gadījumu, kad puspievērtām acīm dzirdēju, ka kāds par mani saka - jau krāc! man šķiet, ka šī skaņas bloķēšana pierāda arī neredzēšanu. tā es gribētu arī ar pumpām. pumpas aizņem apkaunojoši lielu manu domu daļu. gribu pieņemt pumpas. nevis neredzēt, bet pieņemt.

15. Janvāris 2019

10:34: biju nelielā pilsētā pie okeāna. uz sauszemes bija milzīgi, zili, sniegoti kalni, bet okeānā - trīs gigantiskas virsotnes, tik augstas, ka varētu būt caurdūrušas ozona slāni, saules gaismā rozā zeltā. apbrīnā izklaidīgi gāju pa platas ielas vidu. man garām pabrauca mašīna. ievēroju, ka tajā nav ne šofera, ne pasažieru. ievēroju, ka visas mašīnas brauc pašas. sapratu, ka sapņoju, aplecu otrādi un no prieka nobučoju pieri vienīgajam pilsētiņas iedzīvotājam, kurš pēkšņi bija materializējies manā priekšā - vecs, īss onkulītis ar apaļu seju, alus vēderu, sirmām ūsām un pliku galvvidu. skrēju uz okeānu darīt sapņu lietas, bet ieskrēju nomodā.

10. Janvāris 2019

20:00: stundu skatos indiešu miniatūras.
no aizkustinājuma nokritušas divas piles.

2p/h

7. Janvāris 2019

19:43:
nogriezos kādā tukuma šķērsielā, pa kuru nekad iepriekš nebiju gājis.

kāpu lejā pa kalnu, tiku līdz strautiņam. tam pāri pārmests dēlis, tas apsnidzis, tur šķeltu nagu nospiedumi. sekoju pēdām. aiz strautiņa vilciena sliedes. tas nāk.

atcerējos, ka bērnībā zem gaisa tilta, kas turpat blakus iet pār sliedēm, ar draugu un draudzeni filmējām filmu. tai nebija sižeta. zinājām vien to, ka tā būs šausmu filma, un ka briesmonis tajā būs transvestīts.

mūsu mīļākais veikals bija "jūlītes pasaule". tajā pārdeva visādas joku lietas. fake cigaretes (tās kūpēja, ja tajās iepūta, un gals tām gailēja sarkans), parūkas, maskas, fake wrigley's košļeņu paciņas (ja centies no paciņas izvilkt košļeni, saņem elektrības šoku), tā bija vienīgā vieta, kurā nopirkt hēlija balonu, ko saelpoties un laist pa apli. manam draugam bija daudz naudas. viņa tēvs regulāri gāja uz spēļu zāli, vinnētos latiņus viņš glabāja lielā lādē, no kuras mans draugs mēdza pagrābt kādu sauju. es to lādi atceros istabā ar tumši sarkanām sienām. latiņus viņš tērēja "jūlītes pasaulē" - mums vajadzēja props filmai. parūka, maska, atceros krūšturi, kuram uz katras krūts bija uzveidota mute - sarkanas bučlūpas ar melnu dzimumzīmi, arī tā lielā piepūšamā gumijas bumba ar diviem ragiem, pie kuriem pieķerties un lēkāt apkārt, humpalu svārki, lakati. props paši pieprasīja, lai monstrs būtu transvestīts.

dažus kadrus filmējām uz sliedēm. neatminos, ko tieši. manā galvā tas palicis tieši tik absurdi - draudzene pa sliedēm lēkā uz piepūšamās bumbas, es pūšu neīstajā cigaretē, mans apaļais draugs svārkos, lakatos, maskā, parūkā un tajā bučlūpu krūšturī kaut kur fonā spokaini izskrien caur kadru. kad nāca vilciens, uz sliedēm likām santīmus. santīmi kļuva par santīmiem ar gļuku. strautiņā kādā citā dienā pamanījām auduma maisu, bakstījām to ar koku, izvilkām ārā, gan jau čikājāmies, kurš vērs vaļā. iekšā kaķēnu kauli. dzīve pati ir šausmene.

kadrs, ko tiešām atceros, tika uzņemts manās mājās, filmēts no šķūnīša iekšpuses - es ienāku šķūnītī, kaut ko meklēju, rušinos, bet caur atvērtajām durvīm var redzēt, ka tālumā spokaini garām paskrien transvestīts, viņam pakaļ lec un priecīgi rej zelta retrīvers. nākamajā brīdī durvis aizcērtas, es izmisīgi klapējos un kliedzu, lai laiž mani ārā.

paskatījos, kā aizbrauc vilciens, un virzījos uz tilta pusi, bet tur - mana gleznošanas pasniedzēja kāpj nost no distanču slēpēm. kopā ar suni, kas uzskrējis jau otrajā kāpņu laukumiņā un rej visu mūsu sarunas laiku. pirms diviem gadiem skrīveros esot bijusi čempione distanču slēpošanas sacensībās, vau vau vau šogad esot uzaicināta piedalīties sacensībās milzkalnē, tādēļ trenējoties. vau ceturtdien nākšot ciemos pie manas vecmāmiņas. ko tad es vau vau šeit darot vau - vai meklēju iespaidus? novēlēja iedvesmu jauniem darbiem un kāpa augšup, bet es vēl paklejoju apkārt. tur ir skaists takas posms ar latvāņiem. man tā patīk latvāņi! tagad tie ir pelēkmelni, sakaltuši, milzīgi un frīkaini. kad samazina ko lielu - tas kļūst jauks, bet palielini kaut ko mazu - tas kļūst baismīgs.

mašīnā mammai stāstīju par satikšanos un latvāņiem. uzzināju, ka latvāņu taciņu saucot par saules dārzu, skaisti tur esot tikai ziemā, kad sniegs nosedzis bomžu kakas, pudeles un prezervatīvus.


6. Janvāris 2019

20:25: mežā atradu visskaistāko sačervelējušos lapiņu.

tā ir pelēkbrūna, izskatās noputējusi, vietām mirdz kā bronza. tajā var redzēt nāves agoniju. viduslīnijā izliecies mugurkauls, dzīslas - izspiedušās tievas ribas, starp tām āda iekritusies, pret simetrijas asi abas lapas puses ir ierullējušās, veidojot garu krūškurvi. tā ir ierāvusies pati sevī. norāvu un nezināju, kā lai aiznes mājās. cimdā nejutīšu, ka saspiežu, kabatā arī ne. nesu kailā plaukstā, pirksti kā sargājošs vāks. futrālis, plaukstas zārks. līdz mājām aukstums plaukstas kārbu bija aizslēdzis ciet.

tagad uz galda gaismiņā tā izskatās pēc kūniņas. pēc spirālveida gliemežvāku siāmas dvīņiem, kopā saauguši viduslīnijā.

blakus tai stāv nezināma dzīvnieka galvaskauss, ko tētis atrada mežā. es nezināju, ka tie ir tik asi. tas ir veidots no lieliem kaula puzles gabaliem ar vissmalkākajām savienojumu vietām - slīpiem meandriem. deguna dobumā palikusi miniatūra gliemeža mājiņa, kas sašķoba visu manu perspektīvu. mājiņa galvaskausā. kaulu sienas.

30. Decembris 2018

10:49: ģimenes sanākšana.

tētis kā signāltaure durvju ailās sauc - nāc! superbingo sācies! visi saskrien un skatās, kā smaidīgs brālis rozā kreklā un sasvīdušām padusēm griež laimes ratu, vinnē 650 eiro un tiek aizsūtīts atpakaļ uz savu vietu. ģimene izklīst.

vecmāmiņa lēni iznāk no istabas, visu nokavējusi. apsēžas koridorā uz taburetes un kratās jau pusstundu.

27. Decembris 2018

00:03: vecmāmiņa skaļi elso. maziem, smagiem solīšiem tipina, stumjas pie plīts. noceļ katlam vāku. saujā pagrābj drusku pelēko zirņu. tajā pašā saujā, kurā zirņi, viņa satver spieķi. izkrīt zirnis. vecmāmiņa pieliecas. viņa ir kā balansa šūpoles - ja viena roka lejā, otra augšā. augšā tā ar spieķi. ar kreiso roku paceļ zirni, no labās izkrīt nākamais.

vēlāk kaķis manā istabā.
spēlējas ar zirni.

17. Decembris 2018

01:00: sāku domāt, vai tiem sludinātājiem, kuri baznīcā vecmammai pirms ilga laika iestāstīja, ka viņa ir slima tādēļ, ka esam neticīgi, nav daļēja taisnība. viņas slimība saasinās, kad viņa uztraucas. uztraucas viņa par mums. uztraucas par mūsu neticību, par baznīcas neapmeklēšanu, par grēkošanu. viņa grib mūs paglābt, un viņai it nemaz neizdodas.

viņa sēž pie galda, pār to nolikta nūja, krēsls čīkst, seja viņai noslīdējusi. dāvjānīti, vai atceries tēvreizi? vai tu varētu vakarā pirms gulētiešanas par mani palūgties? kad par mani palūdzas, man paliek vieglāk.

esmu par to domājis. esmu domājis par aiziešanu uz baznīcu, par svecītes nolikšanu un palūgšanos. es zinu, ka tas nedarbotos. tas darbotos tikai tad, ja es viņai piezvanītu un pateiktu, kur esmu bijis. un šī ziņa, pat ja nedarbotos, viņu vismaz iepriecinātu. tas jau būtu kaut kas. es varētu arī samelot, ka esmu bijis baznīcā, bet to es sev nespētu piedot - ka viņas dēļ nevaru izdarīt pat tik daudz. atzīt viņas pasauli.

manai realitātei ir jāpiekāpjas viņas realitātei, ja viņai vēlu labu.

tēvreizi noskaitīju. nepiezvanīju. mēģinu saprast, vai tas nozīmē, ka ticu.

es zinu, ka neko nezinu, un ka citi arī neko nezina.

9. Decembris 2018

20:00: svētceļojums
skates rītā iekļuvu sastrēgumā.

biju gulējis pusotru stundu un jau stundu atpalicis no grafika. skrēju uz pirmo transportu, kas nāca - trolejbusu. sen nebiju tik agri braucis uz skolu. nezināju, ka ceļš aizņems pusotru stundu ierastās pusstundas vietā. pirmo ceļa trešdaļu kritu panikā. domāju, vai varu lekt ārā un aizskriet uz tramvaju, skatījos atiešanas un pienākšanas laikus, bet neviens variants nešķita tā vērts. otro trešdaļu pavadīju pilnīgi izmisis, bezpalīdzīgs, nelaimīgs, dusmīgs, sakostiem zobiem, pret logu atspiestiem deniņiem, salstošu asariņu kreisās acs kreisajā kaktiņā, šaurā krātiņā iespiests pūķis, kuram blakussēdētāja elkonis pie katras piebremzēšanas maigi aizskar ribas kā naža dūrienu čuksti. gribēju arī čurāt. biju pārsteigts par emociju intensitāti. nezinu, kā es nenorāvos no savas garīgās siksnas. biju gatavs kliegt, sist, raudāt, izdauzīt logu, blakussēdētāju izspert no viņa vietas un piečurāt bikses, bet sēdēju un skatījos, kā ekrāniņā blakus pasaules slavenajām gleznām pulkstenis maina minūtes. kad uzsprāgu, no manis izsprāga nevis sitiens un čuras un kliedziens un asaras, bet ņirga. ņirga par savu sajūtu bezjēdzīgumu. kad to apjautu, varēju mierīgi elpot. kad beidzot izkāpu, es histēriski neskrēju uz skolu, bet apņēmīgā gaitā gāju kārt darbus. un pat divi nolauztie urbja uzgaļi, mēģinot skolas sienā izurbt caurumu, šķita uzjautrinoši.

bet sabiedriskais transports tagad šķiet bīstamāks. es noteikti nebiju vienīgais, kurš knapi nenorāvās no ķēdes.

Mūzika: meredith monk - the tale

1. Novembris 2018

23:04: humpalās nopirku lielu opīšu mēteli. tas man ir daudz par platu, tam ir milzīgas piedurknes un tas mazliet atgādina kleitu. svārstos starp "patīk" un "izskatos pēc idiota", bet varbūt tie ir abi divi reizē. šo svārstību dēļ šķiet, ka visi uz mani skatās. pamanu arī, ka mētelis mani ietekmē. tādā mētelī es gribu visur skriet un plivināties, un būt nopietns, bet ar trakām acīm. tas ir, nevis gribu, bet bieži tāds arī kļūstu. esmu novērojis savu tendenci visu pirkt izmēru par mazu, un tad staigāt tāds saspiests, mūždien neērts, un tas iet roku rokā ar manu dienišķo prāta stāvokli. uztveru šo kā soli pretim brīvībai.

22:20: ļoti bieži jūtos kā apgrūtinājums.

cilvēki ir mašīnas. ar podziņām un kloķīšiem, un atpazīst arī balsi. piespied ar pirkstu cilvēkam pie deguna, un tas saka - ko tu dari? piespied nabas podziņu - cilvēks iesmejas. noglāsti vaigu - smaida. pakutini vēderu - raustās un dzidri iesmejas.

ja pieskaras man, tad ar mani ir čau.

22. Oktobris 2018

08:00: sapnī ar ģimeni biju pie jūras. sēdēju uz sola, kājas basas. pie manis pienāca mamma un teica, lai labāk velku kājās apavus - viņai pēdās sadūrušās koka sēkliņas. apskatīju savu labo pēdu - tajā iedūrušās trīs mazas bērza sirsniņas, ap brūcēm sārta kontūra. ar nagiem izvelku sēkliņas, bet pamanu lielāku brūci uz apakšstilba, no kuras ārā lien koka lapas kātiņš. pavelku aiz kātiņa un ārā iznāk bērza lapiņa. brūce savāda - it kā manī nebūtu asiņu, un āda kā ērtas bikses ap vītinātu gaļu, pie kuras nav pielipusi. savās ķermeņa ādas biksēs pamanu uzplēstu plaukstas garuma brūci. ar pirkstiem to paveru, un tur iekšā kļavas lapa. liela un zaļa, kļuvusi jau mazliet čaukstoša, tā atrodas starp gaļu un ādu. brūcē iekšā ir gaišs, āda ir gaismas caurlaidīga, bet ne caurspīdīga. sāpju nav, tikai morālas šausmas un sajūta, ka velc koka lapu pār mazliet taukainu vītinātu šķiņķi, un tā taukainumā mazliet aizķeras, un aizķeršanos var sajust.

Powered by Sviesta Ciba