lmr

Jaunākais

You are viewing the most recent 20 entries

12. Aprīlis 2018

21:10: es neesmu pazudis. viss, ko šeit pēdējo mēnešu laikā esmu rakstījis, nonāk zem actiņas aprauts un nepabeigts.

man iet labi.
man nepatīk nekas, ko līdz šim esmu šeit uzgleznojis, toties pie molberta man beidzot ir jautri un viss mani pārsteidz.

māju īsti nepietrūkst. tikai dažkārt, kad telefonā dzirdu mammu. viņa mēdz iedot telefonu vecmammai, un tad es bināri sadalos, viena manis versija aizvērtām acīm griežas biroja krēslā antverpenē, otra acumirklī aizceļo uz tukumu, stāv vecmammas istabas durvju ailē un skatās, kā viņa gultā raustās ar telefonu rokā, kā atkal pie auss viņa tur mikrofonu un mani nedzird, un es kliedzu antverpenē, lai viņa mani sadzirdētu tukumā.

visur viss spraucas ārā. saules stari spraucas no degošas mākoņu spraugas, koks izspraucas no bruģa šķirbas, gluds zars izspraucas no raupja stumbra un mīksts pumpurs no gludā zara, plika paura paugurs izspraucas no matiem, kakliņš no apkaklītes, plauksta izlien no džempera piedurknes, un nagi lēnām kā zobeni izvelkas no pirkstu makstīm, potītes no bikšu starām, īkšķi no caurām zeķēm. izvelkama radio antena.

mēģinu meditēt, un vīrietis tur runā par sēdēšanu blakus domu plūsmai. bet man nav nekādas plūsmas, kurai sēdēt blakus, tikai kaut kāda iztvaikojušas upes gultne. un tad vienu brīdi jāļauj prātam darīt to, ko tas vēlas. un mans nedara pilnīgi neko! tas klusē, un tad tas domā par to, kāpēc tas neko nedomā. nesaprotu, vai es visu laiku esmu kaut kādā meditatīvā stāvoklī vai arī man galvā vienkārši ir stulbums, kapa klusums, nekas manī nenotiek.

amsterdamā gaidīju prāmi, skatījos zemē, un starp betona plāksnēm augošā zāle man sķita erotiska. mataina līnija. happy trail. pilsēta izstaipās un krekliņš paceļas.

es ļoti gribētu, lai kāds man tagad pabužinātu matus. vai kaut piedurtu pirkstu.

9. Februāris 2018

23:39: un tas, kas ar tēti un mēnesi, tas pats ir ar mammu un dzimumzīmēm. sen atpakaļ viņai uzvaicāju, kāpēc tās parādās, un viņa teica - tāpēc, ka tev dzīvē kaut kas nozīmīgs noticis. un es biju gaidījis kaut ko zinātnisku, bet saņēmu šito. bet tagad es tiešām uz sevis pamanu jaunas dzimumzīmes tikai pēc nozīmīgiem notikumiem. it kā mans ķermenis būtu notikumu karte, kas it kā tā jau arī ir - rētas, slimību pēdas, krunkas taču arī spilgtāk iezīmējas tajās vietās, kas tiek lietotas - jo vairāk uztrauksies, jo lielāka būs tava rūpju rieva starp uzacīm, un vēl tās mistiskās dzimumzīmes. bet reizē man arī šķiet, ka tās dzimumzīmes agrāk vienkārši nebiju ievērojis. neievērošana vispār ir tik dīvaina. kaut kad diezgan nesen izgāju no galerijas rīga un vispār nesapratu, kur es atrodos, jo tikai tobrīd ievēroju ēku ielas pretējā pusē un neatcerējos tādu jebkad redzējis.

vēl man šķiet, ka es atkārtojos.

16:12: vakardiena bija sirreāla.

skolā notika 24 stundu zīmēšanas maratons. pēc pasākuma atklāšanas telpā tika ievests kamielis. nabadziņš bija sabijies. kā ieraudzīja mūs visus, tā pa taisno apkakājās un apčurājās. sūdus no flīzēm uzgrāba un čuras saslaucīja. nebiju bijis kamielim tik tuvu klāt, un šis bija gigantisks. dažkārt viņš izdomāja mesties virsū publikai, bet vienmēr laicīgi tika apturēts. bija jau arī žēl, kamieli pazīmēt taču varam arī zoodārzā. bet redzēt viņu šādā vidē bija brīnumaini. un kājas viņam tik dīvainas, priekšējās tādas kā kunkuļaini zigzagi un pakaļējās slaidas, un no sāna nevar saprast, kā viņš vispār turas kājas un neapgāžas - vai galva nav par lielu, bet tad viņš pagriežas un viņa vēdera izmērs izskaidro ilūziju. pēc kamieļa aizgājām uz bāru. visu šo laiku nebiju bijis nevienā bārā. nezinu, nemaz negribēju. šis bija blakus skolai un kā tāds divstāvīgs čomskis, otrajā stāvā varēja smēķēt.

tad sākās pole dancing. tas bija kaut kas ģeniāls! telpā sarkana gaisma, divi lieli klubkrēsli, divi stabi, uz grīdas matrači un spilveni. apkārt sasēdušies ļoti daudz zīmētāji. telpā ieradās puskailas dāmas melnā apakšveļā, sasēdās aplī, ieņēma lotosa pozu un, mūzikas ritmā lēni virpojot galvu, iegrima kaut kādā erotiskā transā, kurā visas sāka locīties un staipīties un ņemties viena ap otru kā tāds vienots erotisks organisms, plūsma. es nezinu, cik daudz no tā visa bija iestudēts un izdomāts un cik daudz tajā bija tīra improvizācija, bet tā bija pilnīga maģija! kā viņas sapņaini skatās un smaida, uz vēderiem izgūlušās matračos, ar kājām šķērē gaisu un apbrīno, kā kāda no viņām griežas ap stabu, šļūc augšup un lejup, bet fonā tikmēr redzami 100 erotiski veidi, kā izmantot klubkrēslu, kāda vēl dejo pie sienas, otrā klubkrēslā sasēdušās veselas četras, viena sēž, otra jāteniski viņai virsū, pārējās uz roku balstiem. viena dāma nošļūca no staba un eleganti aizripoja pie manas šī semestra kursabiedrenes, ar dibenu tieši viņas krītiņos! pēc tam uz ceļgaliem aizšļūca atpakaļ uz skatuves, līdzi paraujot pāris skices. es no sajūsmas gandrīz iespiedzos! un visādi smalkumi arī - trokšņi, kuros ar pirkstiem pavilkta apakšveļas gumija atsitas pret miesu, un vispār nevar saprast, kur acīm dēties, jo viss šķiet uzlūkošanas vērts. un apkārt cilvēki sēž un zīmē! pēc pāris mēģinājumiem, kas rezultējās tikai ar divām kāju līnijām un apakšveļu, pārstāju zīmēt un vienkārši skatījos.

visa tā ņemšanās ap klubkrēslu atsauca atmiņā ko pilnīgi pretēju - visas tās neērtās un dīvainās pozas, kuras es pats mēdzu ieņemt. es nevaru kā cilvēks apsēsties, man vajag gulēt uz klubkrēsla roku balstiem un kājas īkšķi vīteņauga manierē aizāķēt aiz virtuves krēsla kājas.

pēc tam bija ilgi jāgaida līdz bondage, un visi pārējie cilvēki, kurus zināju, bija jau aizgājuši mājās, tāpēc aizgāju uz 3d zīmēšanu. tas ir - uzliec virtuālās realitātes brilles un ar pulti rokā velc pelēku līniju. un es atkal biju sajūsmā, es jutos kā dievs. nu, ja dievam būtu dota tikai pelēka līnija. es uzvirpuļoju trīsdimensionālu mākoni un tad vilku individuālas lietus lāšu svītriņas un kā tās ar šļakatām atlec no zemes. es varēju staigāt caur sevis radītu lietu, un manis zīmētās lāses neturēja nekāda makšķeraukla, bet gan binārais kods, un tas bija fantastiski - radīt laikapstākļus. bondage tā arī nesagaidīju, biju noguris un jau pietiekami daudz runājis, lai negribētu spraukties pie svešiniekiem un justies kā parazīts.

šodien staigāju pa galerijām. man šeit viss pārāk ļoti patīk.

vēl šeit ir ļoti garšīgas bulciņas. atbraukšu atpakaļ pats kā bulciņa. bet bulciņa taču ir žargons. kā smalkmaizītei atbraukt atpakaļ man gan nebūtu nekādu iebildumu.

2. Februāris 2018

20:56: šodien es runāju un smējos un priecājos. un rīt mēs iesim uz purvu! un es esmu tas, kurš rīko šo gājienu.

paldies vīnam.

30. Janvāris 2018

18:12: ekskursijas laikā mūs izveda arī caur sarkano lukturu ielām. es biju tik pārsteigts! nekad nebiju neko tādu dzīvē redzējis. stikla būrīšos aplūkošanai izliktas sievietes apakšveļā, visas skatās vai nu telefonos vai tieši acīs. kā bārbijas iepakojumos, tikai "Barbie" vietā uz stikla uzlīmēts "SHEMALE" vai aicinājums uz peeping-tom šovu iekšā. tāds kā ačgārns zoodārzs - būros sēdošie ir tie, kas skatās uz slienainiem, bīstamiem monstriem. dažas kaut kur nozudušas, viņu vietā palikusi uz krēsla atstāta matu suka vai telefons. ielas vidū bija tāda kā mazliet virs zemes pacelta spirālē savīta metāla sieniņa, un tur cilvēki iet čurāt! spirāles vidū bija režģota noteka, kas šausmīgi smirdēja, visa dzeltena un apaugusi ar mīzalu sāls kristāliem.

es esmu pārguris no visa vizuālā ūdenskrituma, kas man nepārtraukti triecas acīs. manī vairs nav spēka sajūsmai.

joprojām ar nevienu baigi nerunāju. es nezinu, kas man kaiš. ar mani gan mēģināja parunāt, bet saruna diezgan ātri pagaisa. viss no manas mutes nāk ārā nepareizi, mana mēle ir kusla. tai būtu jādejo, jālokās manā mutē un jārada patīkamas skaņas, bet tā tur slīd pa siekalām un klūp aiz zobiem, un ārā nāk tikai kaut kāds izplūdums.

29. Janvāris 2018

17:40: esmu antverpenē.

krāmējot koferi klusi paraudāju. par ģimeni, visvairāk par vecmammu, un arī par savu stulbo sirdi.

vecmamma bija teikusi, lai pie viņas ienāku. ienācu, trīs reizes viņu skaļi saucu, bet viņa nedzirdēja. tad ieraudzīja mani un attapās. viņa pilnīgi sastresojusies par manu prombraukšanu. locījās, nevarēja paelpot, kratījās no vieniem sāniem uz otriem, un mēģināja man ar visiem spēkiem izstāstīt, kas man jālūdz, kas attēlots ikonās, kuras viņa man iedeva līdzi. lai es pēc šitā vairs nekur nekad nebraucot, jo briesmu laiki nāk. no katras seklās ieelpas viņa varēja pār lūpām pārlaist tikai vienu vārdu. un visā tajā locīšanās un kratīšanās laikā viņa tik un tā paguva arī noglāstīt suni. viņa bija pat man līdzņemšanai izplēsusi pāris lapas no savas mīļās bībeles, kura vectēvam līdz nāves brīdim bija klāt slimnīcā.

mašīnā jutos šausmīgi. polija ir gara depresija. tikai ceļš un migla. pēc visas tās ilgās kratīšanās apmetāmies motelī. gribēju iziet pastaigā. nekur nevarēju aiziet, visapkārt melna tumsa, un vienīgais trotuārs jau pēc dažiem metriem aprāvās ar kurmja rakumiem.

vācijā bijām pie tēta bērnības dienu draudzenes. viņa aprūpē vecu sieviņu, kura dzīvo skaistā stikla mājā. veci koka režģi, un starp tiem logi, sienas un privātums veidojas no aizkara. tai ir apsildāmas grīdas, par to viņa maksājot septiņus tūkstošus gadā. tur auga sniegpulksteņi, rukšķēja cūkas, klaigāja zosis un mierīgi gulšņāja jēriņi, un tas viss pusstundas attālumā no elbas.

no vācijas līdz antverpenei mašīnā ar tēti bijām divi vien. neatceros, kad ar viņu būtu pavadījis tik daudz laika kopā. gāza šausmīgs lietus, mēs braucām ļoti ātri. nespēju beigt iztēloties mūs kā mazus oglekļa smērējumus stiklotā metāla kosmosa kuģī, šaujoties ar 140 km/h pa taisnu, tumšu ceļu. viens smērējums gulšņā, klusē un ik pa laikam ielej kafiju otram smērējumam, kurš cenšas neaizmigt. viens smērējums ved otru tālu prom. jūtos viņam ļoti pateicīgs. kādā brīdī saņēmu drosmi un pārtraucu klusumu, un tad jau slūžas atvērās - mēnesi veidojuši citplanētieši, kuriem tur esot bāze, un viņi rūpējoties par to, lai uz zemes kāds slimais nepalaistu atombumbu, jo esot brīnums, ka zeme jau nav iznīcināta, un vispār mēness esot vecāks par zemi un tās esot muļķības, ka tas radies tādēļ, ka zemē ietriecies meteorīts. tad vēl kaut kas par mafiju, un valsts arī dirsā. un es tikai kožu lūpā un vispār nezinu, ko atbildēt. un nav jau arī ko, jo es par neko neesmu pārliecināts, es negribu strīdēties, un nu kā lai es tagad pēc visa šitā neapgāžamo un viņa kaut kur sagrābstīto faktu plūduma pasniedzu viņam savu vienkāršo mēnesi - kaut kādu pelēku putekļu bumbu, kas izraisa paisumu un bēgumu, un pilnbriedā kā tāda glūnoša acs spīd caur aizkaru un liek man murgot? bet viņš arī teica, ka neko skaidri nezinot, jo pats tur neesot bijis. un tā nu mēs tur divi sēdējām - vienam pie debesīm naktīs karājas citplanētiešu kuģis, otram milzīga putekļu bumba. kā var būt pārliecināts par vispār jebko?

pastāstīja arī, kā vedis vecmammu pie amerikāņu dziednieka ķīpsalā. kā viņam tas viss riebies. atstājis viņu tur sestajā rindā, aizgājis uz mašīnu lasīt žurnālu. šī zvanījusi un teikusi, lai viņš nākot šurp - tūliņ sākšoties dziedināšana. viņš aizgājis, bet vecmammu vairs viņas vietā neredzējis. apkārt esot staigājuši dziednieka palīgi, kas arī esot tie, kas iesāk aplausus un kaut kur no zāles dziļumiem skaļi piebalso, viņi arī ir tie, kas tiek aicināti uz skatuves un tur tad notēlo, kā top dziedināti, un pamazām nozombē visu zāli. vecmamma esot stāvējusi pirmajā rindā, sniegusi roku, bet dziednieks neesot satvēris. tik un tā bijusi starā.

tagad esmu šeit. viss šķiet overwhelming.

esmu šeit pilnīgi viens! mani šeit neviens nepazīst. it kā dota iespēja sākt visu no baltas lapas, bet vai tad es varu tā čiks atšaut vaļā visas septiņām slēdzenēm aizbultētās durvis, nomest savas bailes un laist ārā visu, kas no manis dažkārt izsprūk pa pairušām vīlēm? paraut visus tos izlīdušos diedziņus un ļaut kamuflāžai izirt? vai tur apakšā vispār kaut kas ir? bailes manī ir ielīdušas ļoti dziļi. kā tie šausmīgie augi no šausmu filmas "the ruins", kas kā kustīgas vēnas ložņāja cilvēkiem zem ādas un auga dziļāk, dziļāk, un viņi grieza tos ārā ar nazi, un tad mēģināja tos izvilkt, augi spirinājās kā pātagas un laikam pat spiedza un centās tikt atpakaļ, un kaut kas vienmēr palika neizvilkts un turpināja augt iekšās no jauna.

biju uz flemish dutch valodas kursiem. dutch for dummies, tā to sauc pati skolotāja. es nespēju sevi piespiest smieties par dejojošu klaunu, kas dzied alfabētu. un tā būs līdz piektdienai. un man jau šķiet, ka es neprotu draudzēties, lai gan esmu šeit tikai pirmo dienu un vēl pilnīgi apjucis. un cik daudz izmaina jau tas vien, vai kāds tev apsēžas pavisam blakus vai arī jūsu starpā paliek viena brīva vieta.

realitāte dažkārt šķiet tik asa.

27. Janvāris 2018

14:31: saule šodien ir aiz mākoņiem.

23. Janvāris 2018

12:25: es nespēju izturēt būt ārpus apļa, pagrieztās muguras, kā viņi ļoti skaļi smejas par joku, kuru muguras noslāpē, kā svešinieku skatieni smejas par manu vientulību pūlī, un kā laiks pēkšķi velkas tik lēni un mokoši. un to visu taču izdomāju es. it kā viss grieztos tikai ap mani, stulbu egoistu, jā, jā, pažēlo sevi vēl. un prāts paspilgtina tā brīža emocijas, aprakstot apkārtējo vidi - sniegs labā dienā var krist skaisti un pūkaini, bet sliktā dienā šķist kā auksti spļaudekļi uz sejas. prāts izkrāso krāsojamo grāmatu. un var mēģināt to visu uztvert un izkrāsot citādi, bet tā pirmā sajūta jau nekur nepazūd, tā ir kā spītīga nezāle mana prāta augsnē, met pār visu lielu ēnu, bet prieks - tas ir kaut kāds eksotisks zieds, kas neaug visur, kur pagadās. un vai mēģinājumi visu uztvert gaišāk nav tikai tāda sevis mierināšana? nezinu. patiesība ir kaut kur pa vidu vai vispār otrā lapas pusē.

3. Janvāris 2018

19:36: veikala spogulī man pretī skatās dzeltens, krunkains trollis dzelteniem zobiem, ar asinsizplūdumu pelēkajā acs baltumā, pumpains, mirguļojošiem rugājiem, pie lūpām pielipušiem melniem vilnas diedziņiem no šalles, viens arī uz sausā deguna ar lūpošo ādu, mētelis aplipis matiem, plaukstas vēnainas, sarkanas un milzīgas. šodien pirmo reizi mūžā sajutos resns. es! kaulu kambaris! ne visur, tikai ciskās. būtu lieliski, ja dieviņš satvertu mani aiz pēdām, ar otru roku sažmiegtu manu ķermeni un ar dūrē savilkto plaukstu nobrauktu pār to pilnā garumā, izlīdzinot manas ciskas pa visu ķermeni.

es pilsētā dažkārt jūtos kā dejā, un horeogrāfija mani veikli izslidina caur cilvēku masām veikalos un tuneļos. ar vienu plecu, ar otru plecu, solis pa labi, pa kreisi, hops - izlec pa spraudziņu, ātri piespiedies pie sienas un saraujies maziņš, kamēr garām paskrien cits, un krekšķis kā velosipēda zvaniņš - priekšā gājējs palaiž garām. tā var izslīdēt caur visu pilsētu nevienam nepieskaroties.

biju uz pastu nosūtīt otro paciņu savā mūžā. biju jau rēķinājies ar izbesītu darbinieci, kura nesaprot, ka cilvēki neiet uz pastu katru dienu un nepārzina tā iekšējo sistēmu, bet pārsteidza tik un tā. pat nepaspēju bilst vienu vārdu, ka šī jau bija dusmīga un ķērca, jo nokļūšana pie viņas galdiņa man prasīja veselas desmit sekundes kopš mana numuriņa paziņošanas, kuru laikā viņa jau bija paspējusi piecelties, lai sāktu divu minūšu garu sarunu ar kolēģi, spītīgi mani ignorējot. nu neko, centos pēc iespējas pieklājīgāk, sakostiem zobiem smaidīju, kamēr šī ķērca vēl, kā es varot neredzēt aiz kolonnas noslēpto pirmo numuriņu, kas atrodas blakus piektajam. finālā uzveicu viņas besi ar smaidu un pieklājību. pamazām pati sāka smaidīt, balss viņai kļuva pieglaimīga, novēlēja labu dienu.

laiks šausmīgi skrien. līdz prombraukšanai jāizdara tik daudz, ka viss janvāris sanāks kā tāda izstiepta skates nedēļa, tikai daudz jautrāka.

Mūzika: lucky clover

28. Decembris 2017

00:51: šodien copy pro darbinieks, kurš printēja uz las vegasu sūtāmo printu un kartītes, ar pirkstu paglāstīja papīra lapu, lai noteiktu tās cenu. tāpat notiek arī baltijas papīrā. man tā šķiet kā tīrākā maģija. vai tiešām var uzkačāt savus pirkstgalu nervus? vai arī tās noglāstīšanas sajūtas fiziski paliek tādas pašas un tikai prātā kļūst smalkākas?

26. Decembris 2017

18:43: mašīnā stundu skatījos pa logu un sapratu, ka vairs neaizbēgšu no glezniecības, ka es caur to jau esmu sācis domāt. tā ir kļuvusi par veidu, kā sakārtot un padarīt saprotamu (vismaz sev pašam) visu to vizuālās informācijas gūzmu, kas triecas manās acīs. es iztēlojos, ar kādu otu un cik biezu krāsu es varētu gleznot to bērzu birzi vai tumšo biezokni, visus dažādos krāsas klāšanas paņēmienus, slāņus, kādas krāsas jaukt, un ar pirkstiem klēpī es jau vāri diriģēju kāda koka ērkšķu kontūras, it kā zīmulis man jau būtu rokā. pasaule vizuāli saliekas pa plauktiņiem, ja prātā var iziet cauri tās būvēšanas paņēmieniem - no balta pamata līdz kaut kam, kam var noticēt. ja vien es biežāk spētu saņemties to visu arī tiešām darīt, nevis par to tikai domāt.

25. Decembris 2017

15:54: pirms svētkiem braucu ar mammu uz veikaliem pirkt sīkumus. braucu un lasīju lapiņas, kuras vecmamma sabāzusi mammas somā - aprakstījusi kādas desmit. ieinteresēja tikai tādēļ, ka mamma, pirms nosviest tās uz pakaļējā sēdekļa, no vienas skaļi nolasīja "šonakt redzēju pravietisku sapni". mani interesē sapņi, un vēl vairāk - ko varētu sapņot vecmamma. bet par sapni nekā tur nebija, tikai tas viens teikums. pārējais viss kā vienmēr - mēs pārāk daudz laika veltām velnam, pasaules gals būs pēc trim gadiem, bet otrā lapas pusē jau pēc 5-7. mammai darbā esot vesela atvilktne pilna ar vecmammas aprakstītajām lapām. dažkārt viņa tās mammai iedod rokās, citreiz noliek uz datora klaviatūras, bet biežāk vienkārši pa kluso iestūķē viņai somā.

veikalā čeks palidoja zem kases un mamma klusi ievaidējās. mamma ir čeku dedzinātāja. man tas viss šķiet šausmīgi un smieklīgi reizē. pavaicāja man, vai man dzīvoklim nevajagot nazi, viņai esot viens lieks un ass, varot pielikt klāt pie ziemassvētku dāvanas, bet tikai ar noteikumu, ka man viņai jāiedod pieci centi, jo nazi dāvināt nedrīkstot. kādēļ? jo mēs ķīvēšoties. tas viss mani arī ļoti sadusmo. dāviniet man svētkos pāra puķes un lieciet mani sēdēt galda stūros, man ir pie vienas vietas.

skaistākais svētku brīdis - vecmamma bija piespiedusi brāli pie eglītes nolasīt 25. psalmu, pa tv translēja dievkalpojumu, bet istabas vidū drāzās divas suņu kucītes.

mammai cietumnieki sūta kartītes un visādas paštaisītas lietas. šogad kartītē viens narkomāns bija ar pildspalvu rakstītos teikumus vēlreiz pārvilcis ar zelta gliteru līmīti, blakus lapā uzzīmējis lielu sauli, bet vidū iekarinājis paštaisītas koka lapiņas ar zelta bumbiņām. materiāls nenosakāms, mamma domā, ka visi viņa veidojumi taisīti no sakošļātas maizes, kas izveidota nepieciešamajā formā, sakaltēta un nokrāsota ar nagu laku. viņai darbā glabājoties tā paša cietumnieka taisīts rožukronis ar skeletgalvām, uz viena posmiņa esot rakstīts "made in rcc" (rīgas centrālcietums).

vakar pa ilgiem laikiem biju izgājis kārtīgā pastaigā. manā favorītvietā bija lielas, sasalušas peļķes. ledus sasalis it kā trīs kārtās, zem katras ūdens un gaisa burbuļi/kabatas. kad ar kāju viegli piespiež ledu, gaisa burbuļi kustas zem visām trim ledus kārtām, tie ievibrējas, daži apvienojas lielākos, citi sadalās mazākos. kā mazs bērns ar netīru koka zaru bakstījos zem pirmā slāņa un dzenāju gaisu šurpu turpu. bija arī saule, bet jau diezgan tuvu horizontam, un mana ēna stiepās pār zemi ļoti gara, līdz atdūrās pret vertikālu šķērsli un uzlocījās augšup pa izgaismotiem koku stumbriem. ejot ēna arī gāja, un tā lēkāja no viena koka tuvumā uz citu koku tālumā - lielāka, mazāka, asāka, izplūdušāka. mans siluets projicējās arī uz tāliem egles zariem. es biju sajūsmā - uz koku stumbriem pēkšņi parādījās cilvēks vai arī tikai mana mājošā plauksta. tajā visā bija kaut kāda pirmatnēja maģija, alu cilvēka pārsteigums par gaismēnu spēlēm. sapratu, ka es taču varētu arī piemīzt bikses, ja es nezinātu, ka tā ir mana ēna, vai vismaz noticēt meža gariem, ja pēkšņi manam mājienam atbildētu egles cilvēks.

21. Decembris 2017

13:09: bieži sevī pamanu bērnišķīgu, popsīgu, vulgāru, krāsainu un šausmīgi naivu meitenīti. bet izskatos es smieklīgi nopietns, un gribētu vēl nopietnāk. gribētu ziemā melnā mētelī līdz zemei slīdēt apkārt kā garš, tumšs, biedējošs konuss ar acīm un matu kušķi galā. kad tumšos vakaros ietu mājās, no skolas nākošie bērni atskatītos pār plecu, ieraudzītu mani un ātri bēgtu prom, mana klusā ķiķināšana liktu viņiem skriet vēl ātrāk. agrāk tā jau ir noticis.

14. Decembris 2017

22:10: man ir grūti rakstīt. viss šķiet pārāk privāts un es ātri novirzos no domas, un to man ir simtiem.

pirmdien bija skate. vispār nebiju gulējis, trijos naktī vēl cepu krāsnī polimēra papuasus un domāju, kā lai maketā uz īsu brīdi kūp ugunskurs. sarkanām acīm kratījos tramvajā uz skolu ar savu lielo dzērāju darbu. braukšana ar darbiem sabiedriskajā transportā dažkārt šķiet kā tāda performance. svētdien uz skolu vedu darbu ar pliku vīriņu, ko biju iepakojis divos miskastes maisos, ko kopā saturēja papīra līmlente, un vēl to visu ielicis auduma maisā. tramvajā biju to nolicis pie sienas pretī durvīm. maisiņa mala lēnām noslīdēja, līmlente atlipa un parādījās krāniņš. un visi tie lielie, baltie audekli piestūķētos autobusos - pūļa vidū balts kvadrāts, ko kāds sargā. skolā pilnīgā panikā klusi lamājos, jo kāds nozadzis gan manas plaķenes, gan lineālu, gan mērlenti. un redzamā vietā nebija nekā, ko aizņemties, tādēļ pavēru dažus maisiņus un vienu mērlenti tā vienkārši aizņēmos. joprojām par to jūtos riebīgi. zaglis, kas lien svešu maisiņos, bet nu situācija to pieprasīja. pieskrūvēju plauktiņus, piekāru dažus darbus, taisīju maketu izskaloto smadzeņu projektam. bēru traukā iepriekšējā vakarā melnā tumsā pludmalē sakasītas sasalušas smiltis, lēju klāt ūdeni. viss pārvērtās pļurā, jo prātā makets joprojām bija darbojies īstajā mērogā. tad nu liku papuasu saliņai apakšā pankūku plastmasas iepakojumu, kam virsū bēru smiltis. izgriezu tajā caurumu, kurā ievietoju trauciņu ar vīraka piramīdu, tam virsū uzliku neglītu ugunskuru, apkārt saspraudu papuasus, ūdenī divas piles zilās pārtikas krāsvielas un aidā, esam jaungvinejā. skate jau bija sākusies. gleznotavā visi kopīgi ierāvām. nebiju normāli ēdis un apdullu ātri. kad pienāca mana kārta, man šausmīgi sitās sirds, pirms tam iegāju dziļumā ieraut no blašķītes viskiju. gāja kā pa sviestu - visi stāvēja ar muguru pret sliktākajiem darbiem un skatījās tikai uz labo. visus paķēru ar lētiem trikiem - dūmi, plikumi un smieklīgi. visur ielika desmit. protams, ka es biju priecīgs, bet es biju arī ļoti sašutis, jo es to vispār nebiju pelnījis, es labprāt savas atzīmes atdāvinātu citiem.

pārdevu zīlei savu ēnu. viņa bija tik priecīga! un es esmu tik priecīgs, ka kādam ir tāds prieks par manu darbu. dažiem pasniedzējiem uzdāvināju tumsā spīdošus spermatozoīdus.

jaunais trotuārs no nacionālā teātra līdz akadēmijai ir kustīgs, tas skan kā videospēļu kapenēs, kad uzkāpj uz kādas lamatu sviras.

man ir kļuvis bail pat no tā, ka uz aizkara krīt mana ēna un kāds to var ieraudzīt, tādēļ es to uzmanu un ļauju tai krist tikai uz sienas.

22. Novembris 2017

21:54: es esmu tur, kur nav putekļu. un putekļos taču lielu daļu sastāda arī mana āda. un viss te ir putekļos! un man ir tik grūti tos noslaucīt, es esmu tik slinks! jo ilgāk šeit uzturos ar sevi, jo vairāk manis ir man apkārt. es pats arī darbojos kā tādi putekļi, es apmeklētajās vietās atstāju savus putekļus, klājos pāri.

glaudu savu sildītāju kā dzīvnieku. ribas.

19:23: šodien man atkal patika gleznot.
un kļūdas man šķita smieklīgas, un es taču tās varu labot, nevis grimt depresijā. mariju es gleznoju ar prieku. beidzot var gleznot tvirtu, simetrisku un jauneklīgu ķermeni. tajā visu var redzēt un saprast, viss ir savās vietās, to ir prieks uzlūkot. viņa it visās kustībās ir gracioza. kā viņa staipās un lokās, un izpurina notirpušās ekstremitātes, to visu varētu skatīties palēninājumā vai pa kadriem. un acis viņai tik lielas un mirdzošas, un mati saņemti augšup tādā kā vēdeklī, mulates deguns un lūpas puspavērtas, rozā pirkstgali, visa viņa tāda persikaina un šausmīgi skaista.

15. Novembris 2017

23:25: izlasīju alberti traktātu par glezniecību. smieklīgs. un tur arī - glezniecībai jābūt skaistai. bet rakstīts jau arī sen.

es nezinu.
akadēmijā ir arī modeļi ar defektiem. greizas acis, viena krūts kā balons, kas ilgi stāvējis piepūsts, un, kad tam pieskaras, tas saraujas pieskāriena vietā. nu tāda, kurai kāds piedūries. un es domāju, kā man viņus zīmēt vai gleznot, vai ar tiem defektiem vai bez. vai viņi justos aizskarti, ja es viņus uzlabotu? it kā viņi nebūtu pietiekami labi. vai arī viņi tieši justos aizskarti, ja es viņus neuzlabotu, ka redzu viņu defektus, ka viņi jau tādi patiesībā iekšā nav. un vai man vispār ir jādomā par to, kā viņi justos, aplūkojot darbu? un tās taču galu galā ir tikai studijas, nevar pārmest defekta studiju, un kāpēc es vispār uztraucos par kaut ko tādu.

un cik tad pieklājīgi būtu pagriezt modeļa galvu, lai neredz greizo aci? uzlikt galvā ķiveri, lai neredz savādo pakausi? man tas šķiet rupji. defekti nemaina neko, līdz ar to tie ir skaisti, jo spiež skatīties tiem pāri.

23:15: mana klusēšana nav nekādā dziļā iegrimšana domās, tā lielākoties ir klusēšana arī prātā. vai arī čukstēšana. varbūt tas ir stulbums.

13. Novembris 2017

21:29: atēnās viss apzīmēts ar grafiti, pat marmors. visur ir veikali, naktī tie aizveras ciet un noritina priekšā žalūzijas, un tad paliek tikai iela ar norakstītām un apzīmētām malām, pa retam durvis. no rīta žalūzijas atkal uzritinās augšā, veikali atveras kā tādas skaļas mutes trokšņu korī. visur ir milzīga rosība un nekārtība, kurā valda sava kārtība. dzīvojām hostelī, aiz sienas katru vakaru bauroja un dzēra krievu pāris, dzirdējām arī pļaukas un raudošu bērnu. no balkoniņa ik dienas redzēju musulmani ar slingā iekārtu aizmigušu meitenīti. garāmgājējiem prasīja naudu, aizķerot tos aiz rokas. redzēju viņu no rīta pirms promiešanas, un vakarā, atnākot atpakaļ. visu dienu viņa tur ubagoja, visu dienu kaklā iekārtais bērns aizmidzis, ietītu galvu, kā tāda nedzīva lelle, bet vienreiz redzēju viņu arī pamodušos. uz tās pašas ielas nosmērējies sīcis uz piečurātas, atkritumiem piebārstītas, smirdīgas ietves rotaļājās kartona kastē, kamēr viņa vecāki tirgoja banānus, bet blakus viņam kāds uz kāpnītēm ar žileti uz kredītkartes līnijās sadalīja kokaīnu. viss tur notiek lielā un man nepierastā ātrumā. un tam visam pilnīgi pretēji ir muzeji un drupas, kur tūristi lēni pastaigājas gar visu to milzīgo vēstures mantojumu, kur viss ir tīrs un gaišs. visforšāk ir ieraudzīt lietu īstos mērogus, ja visi tie tempļi, skulptūras un vāzes redzētas vien prezentācijās, grāmatās vai internetā, jo prāts tam visam piešķīris izdomātus izmērus, kas pēkšņi nemaz nesakrīt. un visi sīkumiņi, ko attēlos nevar redzēt. kurosam ap krūtsgaliem nopunktētas areolas. viss ir apdauzīts, aplūkošanai izstādīti marmora locekļi bez ķermeņiem kā cilvēku lauskas, pēdu pirkstgali, torss ar bārdu un smaidiņu, laiks kā tāds sifiliss apgrauzis sejas. bijām aizbraukuši arī uz delfiem, un nu bāc, es tur jutos tik sīks un visvarens reizē. un visur ir ļoti daudz kaķu, sēž un ņaud amfiteātrī, kur apmeklētājus nelaiž, un suņi skrien pa ielām, rējienus atbalso kalni. par kalniem nemaz nerunāšu.

tam visam fonā domās graužas uzmācīgā doma par to, ka viss taču man dzīvē tiek pasniegts uz sudraba paplātes. tai virsū šokolādes strūklaka, apkārt skaistā ornamentā izkārtotas zemenes un nolikta sudraba dakšiņa. bet dakšiņa man krīt ārā no rokām, es neprotu, nespēju un dažkārt nevēlos lietot sev sniegto, un uz paplāti es noraugos ar milzīgu vainas apziņu, jo citiem nav dota ne paplāte, ne dakšiņa, tikai plaukstas un drupačas, kas jāsalasa pašam.

Mūzika: peaches

5. Novembris 2017

19:04: kopš zviedrijas tā arī neesmu kārtīgi atpūties, viss vienā skriešanā. trešdien lidosim uz atēnām. un skate tuvojas.

biju stetsona grupas koncertā ventspilī. pusi gan nokavējām, bet tik un tā bija lieliski. tiku arī viņam paspiest roku. tagad mazliet saprotu tos trakos fanus, kuri nemazgājas, jo viņiem pieskārusies "zvaigzne". es gan mazgājos, bet uz savu labo plaukstu dažkārt paskatos citādāk, uztveru to kā rokasspiediena glabātāju, atmiņu lādīti. viņam bija ļoti maiga roka.

tukumā nekas nemainās. tikai vecmamma kļuvusi raudulīgāka, uzmācīgāka un slimāka. un dzīvnieki mani mīl vairāk un vairāk. guļu tur gultā un lasu, un roksana pie pēdām krākuļo, kendra ceļgalu ielokā saritinājusies kliņģerītī, džonatans murrā pie vēdera.

Powered by Sviesta Ciba