lmr

Jaunākais

You are viewing the most recent 20 entries

22. Maijs 2019

10:02: vakar sapratu, kāpēc saule ziemā un vasarā riet dažādās vietās. biju to novērojis, biju arī par to domājis, iespējams, ka arī par to lasījis, bet vienmēr, kad domāju vai lasu par debess ķermeņiem, mana iztēle lielo apmēru dēļ kādā brīdī pārtrūkst, vai arī es tikai smaidu un māju ar galvu gudro zinātnieku vārdu priekšā, it kā saprotot, par ko iet runa, it kā nojaušot, bet ne aptverot. bet vakar skatījos pa logu un sapratu.

09:51: sapnī kā tāda klātbūtne skatījos, kā iztvaiko lāse, paceļas debesīs, pievienojas mākonim, kā mākonis iet virsū pilsētai un satumst, kā lietus krīt uz asfalta. vēl es skatījos, kā pārītis ar termokameru filmē tornado. brīžiem tornado kamerā ieguva milzīgas, garas, kailas, dejojošas sievietes aprises. caur pērkonu varēja dzirdēt klusu dungošanu, varēja sajust soļus.

21. Maijs 2019

23:40: !!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!KEEP CALM!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!

11. Maijs 2019

22:36: "empair steit bilding"
man ir radies iespaids, ka būt par skolotāju ir vienkārši. uztaisi daudzas prezentācijas un tad rādi desmit gadus no vietas, neko nemainot, neizlabojot pat drukas kļūdas. stāsti neinteresanti par interesanto vai arī interesanto nepiemini nemaz, stāsti par dali piecpadsmit minūtes, parādi trīsdesmit gleznas, bet daudz nozīmīgākiem māksliniekiem pārlec pāri dažās sekundēs, no katra parādot vienu vai divus darbus, par dažiem nepasakot neko vairāk par autora vārdu, parādi skrīnšotu no jozefa boisa, pasaki, ka "jā, esmu noskatījies šo darbu, viņš tiešām tajā telpā ilgi nodzīvoja ar koijotu" un klik, nākamais slaids. pagājušā semestrī vienā prezentācijas slaidā bija izplūdusi muzejā uzņemta fotogrāfija ar netīru plenēra gleznu, kurā attēlota govs, un apakšā datums, kad tā uzņemta - 1997. gadā. eksāmeni arī - kā mana vecmāmiņa savās pasaules gala pareģojumu izdrukās nosvītro pagājušo gadu un nomaina uz nākamo.

būtu laiks saprast, ka laiks pienācis jau sen.

10. Maijs 2019

10:39: nevarēju trīs stundas aizmigt. kaimiņi aiz sienas svinēja devīto maiju - kliedza, lamājās, dziedāja. mētājos no vieniem sāniem uz otriem, gulēju uz vēdera, uz muguras, rokas tā un šitā, gulēju pa diagonāli. es esmu kā plītiņa, kas cep spilvenu sviedru olīveļļā, viena puse apcepta, jāmet otrādi. manas domas bija pavisam klusas, dzirdēju tikai pulksteņa tikšķus, kā mana elpa plūst caur nāsīm un atduras segā, un kā pārvalka maliņa, manam ķermenim elpā viegli kustoties, glāsta manu ausi. ritmiskums ir nomierinošs, pulkstenī ir ritms, elpā ir ritms, elpas izraisītajā glāstā ir ritms, koncentrēšanās izdzēsa kaimiņus. uz acu plakstiņu iekšpusēm redzēju tādu kā gaišu plūdumu, it kā kāds man acīs lietu pienu. domas bija kā ledusskapis, kura kluso zummm apjaut vien tad, kad tas pārtrūkst. domas bija kā citā telpā, kaut kur tālāk, blakus, prom. es tām nepievērsu uzmanību, un tad vienā brīdī tomēr pievērsu. manas domas man klusītēm stāstīja stāstu. tas bija kā nepārtraukts teikums, tas bija izteiksmīgs teikums, es tik izteiksmīgi nerunāju. tas bija arī pilnīgs sviests. es sevi pieķēru sapņa radīšanā. bet es neko neredzēju. atceros tikai to, ka caur acīs lieto pienu vienu brīdi asi sazīmēju spidometru, kas arī bija vienīgais attēls šonakt.

24. Aprīlis 2019

06:45: kad guļus raud, tad asaras satek ausīs un tās aizkrīt. un tad tiešām šķiet, ka pieraudāta pilna istaba, virs ūdens tikai deguns un mute. un es ūdenī esmu ādas maiss, aizsiets ar savām rokām, velcro pirksti aizķērušies aiz lāpstiņām. maisā iekšā manu ilūziju kaķītis, un patiesība maisā sabirusi kā akmeņi, kā ķieģeļi, kā svaru bumbas.

sejas mazgājamais līdzeklis puto arī asarās. atminos redzējis mammu, kad viņa raudot mazgāja grīdu. arī ar asarām.

9. Aprīlis 2019

19:27: esmu pārvērties par saviem kāju īkšķiem.

ar apaviem man vienmēr ir bijušas problēmas. bērnībā tos vienmēr nopirku par lielu, to purngalos bija vates piciņas, tagad vienmēr nopērku par mazu. šoreiz biju sev svēti apsolījies nopirkt apavus, kas man der. nopirku, aiznesu mājās, uzvilku. šķita tā kā par lielu, par vieglu tā staigāšana, nejutos vairs tik stabils kā veikalā. aiznesu atpakaļ, paprasīju pusizmēru mazākus, uzvilku - īstie.

tomēr nav īstie, bet nu jau par vēlu nest atpakaļ, esmu tajos jau bridis, un zolē pamanījās iedurties izlūzušas flīzes gabaliņš.

kad dodos meklēt jaunus apavus, mans skatiens vienmēr lēkā pa garāmgājēju apaviem. tur tas lēkā arī tad, kad pašam kājās ir jauni. es skatos, kur apavu formā izspiežas viņu īkšķi, kā apavi uz viņu pēdām pārvietojas, kur tie lokās. man šķiet, ka es mēģinu tur saskatīt to, kā apavam uz manas kājas būtu jājūtas un jāizskatās, jo godīgi sakot - es nemaz nezinu. man nekad nav bijuši apavi, kuros esmu juties ērti, laika gaitā es vienkārši vairs neievēroju, ka tie ir neērti. es arī īsti nesaprotu, kāpēc es mēģinu kaut ko saprast, skatoties uz svešinieku kājām, ja mans ķermenis taču pats dod visas atbildes - der vai neder, atbildei jābūt manu pēdu sajūtās. un kāpēc esmu pieņēmis, ka manis vērotās svešinieku pēdas ir labs piemērs? var taču būt, ka viņi paši staigā sakostiem zobiem vai paklūp ārpus mana skata.

es apjūku pie izmēriem. mani pārsteidz to atšķirības. kā tas var būt, ka uz vienas kājas mans ziemas zābaks ir vienā izmērā, bet jaunā kurpe otrā kājā divarpus izmērus lielāka? atbilde ir pilnīgi vienkārša - tā var būt, un pēda arī māj ar galvu - jā, es tiešām esmu tik liela, tā var būt, kļūda ir ciparos! bet prāts pēdai uzbrūk ar kauna sajūtu no bērnības, kad klasesbiedrs pateica, ka manas kedas man izskatoties par lielu (tās arī bija par lielu), ar kauna sajūtu, kad ciemojoties novilku apavus un kopā ar pēdu izvilku zeķei klāt pielipušos vates gabaliņus. mans prāts man uzbrūk arī ar pieradumu. ar to, ka man patīk šņores sasiet cik cieši vien varu, un man arī patīk vieglītēm apavos sajust īkšķi. man patīk apzināties, kur beidzas apavi. (reizē man arī šķiet, ka apavos, kuros jūtu īkšķi, man ir sliktāka līdzsvara izjūta, un galvā dažkārt uzpeld attēls ar ķīniešu foot binding) pēdas ir tās, kuras dienas laikā pieskaras virsmām visvairāk, man šķiet, ka tām jābūt precīzām, un kā tās var būt precīzas, ja apavi pēdām pievienotu tukšu, nejūtamu telpu? (vai pie brīvās īkšķa telpas pierod? kā pie mašīnas? jūt gabarītus?) kā būtu ar izmēru mazāku? un tad es uzvelku izmēru mazāku, un man šķiet, ka viss ir savās vietās - der daudz labāk, ņemu ciet. tās man neder jau uzreiz, kā samaksāju. vēl pēc kāda laika es vienkārši pierodu pie tā, ka neder, un par to vairs nedomāju un to vairs nejūtu.

un to visu es esmu izdomājis! es lieliski redzu, ka es sev vieglītēm daru pāri un mēģinu savu mazohismu attaisnot.

varbūt visi apkārt staigā ar mākoņiem uz kājām, bet tikmēr manas kājas vienmēr ieslēgtas divās cietuma kamerās. šodien tramvajā lasīju grāmatu un sapratu, ka viss, ko es tobrīd jutu, ir mani kāju īkšķi, ka man ir grūti uztvert tekstu, jo paralēli vēroju sajūtas īkšķos. tās nav sāpes, ko es jūtu, vienkārši - pieskāriens, apava siena. un es to jūtu tikai tādēļ, ka uz to koncentrējos. ja es par to nedomāju, es to nejūtu, bet vismaz pagaidām, kamēr līdz galam neesmu pieradis - es dzīvoju īkšķos.

varbūt nākamreiz.

8. Aprīlis 2019

11:05: piektdien aizmigu, lasot civilās aizsardzības kursa prezentācijas.

sapņoju, ka airējos pa daugavu. biju pie dzelzceļa tilta. es nojautu, ka sapņoju. es skaidri jutu, ka guļu horizontāli uz sāna, ka mana ķermeņa labais sāns piespiests pie dīvāna, bet vienlaicīgi es tikpat skaidri jutu, ka stāvu kājās, ka pamats zem manis kustas viļņos.

5. Aprīlis 2019

14:17: pirms kāda laika izdomāju piekaut gaisu. tā bija interesanta pieredze. prāts uzreiz izdomāja ķermeni, miesas gabalus, apkaklīti, ko sagrābt, seju, kurā triekt dūri. bija ļoti savādi būt agresīvam. tas bija nepatīkami, nepamatoti, sveši. mani biedēja manas domas un iztēle, līdz es sāku sevi vērot it kā no malas, ļāvu ķermenim sist un spārdīt, iztēlei radīt, svešajām domām būt. vēroju sevi kā citplanētieti.

tas bija arī ļoti labs workout.

4. Aprīlis 2019

22:39: viss ir informācijas driskas. no visa ieraudzītā tu sagrāb tikai skrandas, gabaliņus, lauskas, savus dažus skatpunktus, un tad līmē to visu kopā, veido kolāžu, kas izskatās pēc kaut kā sev atpazīstama, ko var kaut kā nosaukt, nodēvēt. no cilvēku driskām man ļoti bieži sanāk salīmēt ieročus, kas vērsti pret mani, un tad es dažkārt mēdzu to salīmēto ieroci pavērst atpakaļ pretī, un to nu gan nevajadzētu darīt. tās ir tikai driskas, tā ir tikai mana kolāža. driskām ir jāpaliek driskām, arī no pieneņu lauka es varu salīmēt asu dunci, kas spiežas pie rīkles.

Mūzika: the knife - a cherry on top

24. Marts 2019

18:31: mana pēdējā laika patīkamākā nodarbe ir nesteigšanās.

sēdēt pieturā uz soliņa. skatīties, kā vējš dzenā pērnās lapas, atkritumus un smiltis, kādu brīdi sēdēt ar acīm ciet.
sēdēt mežā uz akmens. skatīties, kā mirguļo ūdens, kā šūpojas koki, kā dzelteni tauriņi lido šurpu turpu un satiekas, apmet viens otram loku un lido tālāk (es vēlētos, lai arī tā varētu - apmest loku un lidot tālāk, nevis riņķot ap otru līdz savam un otra izmisumam), klausīties, kā čivina putni, burbuļo ūdens un čīkst koki.
caur pilsētu pārvietoties lēni, aplūkojot virsmas.
un pieskarties.

25. Februāris 2019

22:00: prātam ir apbrīnojamas spējas pilnīgi visu notašķīt ar sūdiem.

20:40: es redzu, ka esmu akls.

18. Februāris 2019

00:28: es varu vienu un to pašu burtu uzrakstīt tūkstoš veidos, kā mamma, kā tētis, kā bērnudārzā, kā sākumskolā, kā kaligrāfs, uz i burta likt vai nelikt punktiņu, varbūt sirsniņu, varbūt zvaigznīti, varbūt to burtu uzvilkt pār visu istabu, pār grīdu un sienu un logu un griestiem un pretējo sienu un pabeigt blakus sākumpunktam, un tad tu nezini, kur tam burtam augša vai apakša, vilkt ar krāsu, ar pildspalvu, ar ogli, ar sūdiem. viss šis sasodītais smalkums.

un tas kaut ko pasaka. tas pasaka, ka man ir pieci gadi, ka es esmu mamma vai tētis vai kaligrāfs vai vajadzēs mazgāt sienas. bet kas es esmu? vai es parādos tad, kad raksta ātri, kad nedomā - kā, ka tikai pierakstīt? kas es esmu, kad koncentrējos? kad es tiešām esmu šeit?

ķiņķēziņš.

10. Februāris 2019

18:10: vai katrs nav atbildīgs pats par sevi? kurā brīdī kāds kļūst par kādu atbildīgs?

31. Janvāris 2019

11:09: biju savā istabā. tā bija liela un atradās mājas otrajā stāvā, grīdas un sienas no pelēka koka, griesti balti, istabas pretējos galos divi nelieli logu kvadrāti. mamma man bija iedevusi savu elektrošoku, ar kuru es nošokēju augļu mušiņas, lai, tās spiežot ar pirkstiem, nenosmērētu griestus ar to līķīšiem. starp griestiem un sienu pamanīju nelielu spraugu - tur tumši bēniņi. zābaki, grāmatas, kastes, zirnekļu tīkli, bet pie pašas malas izveidots tāds kā altārītis ar neredzētu dievu figūriņām, drīzāk rotaļlietām, kas veidotas no sausa koka, vieglas kā papīrs. viena no figūriņām bija ielikta zirnekļtīkla centrā, tāda kā sakaltusi briežvabole ar pelēku leoparda rakstu.

biju arī milzīgā villā, ciemos pie katrīnas. visi sanākuši uz golfa laukuma un pludmales atklāšanu villas pagalmā. viesi, kleitas un uzvalki, uzņemšanas telpā dzer šampanieti un uzkož. lū atnesusi dāvanu. tādu pašu dāvanu atnesuši gandrīz visi viesi - baltu plastmasas kārbu ar noslidināmu vāku. visi noslidina kārbām vākus un izgāž saturu uz grīdas - melnus, gludus, grubuļainus akmentiņus. tie vibrē. tie vibrē viens otram klāt vai atgrūžas, uz grīdas veidojot akmentiņu grupējumus, pūžņus, un no pūžņiem pamazām izkārtojoties nelielos regulāros trīsstūros, kas veido vienotu ģeometrisku rakstu, zīmes, ornamentus, turpinot vibrēt. kad vaicāju lū, kas tas ir, viņa teica - kaut kas ar magnētiem, pretpoli. stāvēju un skatījos uz vibrējošo akmeņu pūžņiem un rakstiem starp labi tērptiem šampanieša malkotājiem, kas tiem nepievērsa nekādu uzmanību. gan jau kārtējais mēsls no tiger.

29. Janvāris 2019

22:18: un vai grāmatas nav mēģinājumi spraukties cauri restēm. bet tā ir tikai spraukšanās, tā nav atslēga, jo slēdzenes nav. nav arī cietuma.

21:58: viss ir reizē tāds un šāds. bet vārdi nav tādi un šādi, vārdi ir vai nu tādi vai arī šādi. vārdi ir cietums.

19. Janvāris 2019

10:55: šajā janvārī esmu ļoti daudz reižu saukts par "hot". un tiek lietots tieši tas vārds - "hot".

vakar pirmo reizi biju ikea. ļoti uzjautrinoši. pēdējā laikā viss manī izraisa vai nu smieklus vai slapjas acis no aizkustinājuma. gribēju nopirkt rāmīti, bet nopirku arī spoguli ar 3x zoom. wow! trollis! ģeoloģija! mana āda kā eksotisks dabas parks. kaut kas slidens, eļļains spiežas ārā no garozas porām uz manas sejas augstākā kalna, nāsīs divi aizauguši biezokņi, izkaisīti kurmja rakumi, paspaidi vulkānus, izsprāgst balti, šķidri dūmi un asiņu magma, flora vietām persiks, bet vietām kāds kaut ko mēģinājis pļaut un griezt, ieviest kārtību, tur ass. konstantās zemestrīces taisa vagas tur, kur garozas plātnes saduras. veikala gaisma ir kā zibspuldze tumšā klubā. gaismas iedegšana. ego kliedz, lai slēdz gaismu ārā.

mājās spoguļa skrūvēšanas instrukcijā ieraudzīju brīdinājumu - tur spogulis atstāts uz galda, tam caur logu trāpa saules stari, tie koncentrējas saules zaķī, kas aizdedzina aizkarus. esmu nopircis arī ieroci.

joprojām esmu pārsteigts par spēju kaut kam izslēgt skaņu. nesen naktī pamodos, mēģināju saklausīt pulksteņa tikšķus, bet nevarēju. tie ir skaļi, es zinu, man bija grūti pie tiem aizmigt, bet tagad tie mani nomierina. un naktī nedzirdēju. es arī nedzirdu, kā es krācu. atceros senu gadījumu, kad puspievērtām acīm dzirdēju, ka kāds par mani saka - jau krāc! man šķiet, ka šī skaņas bloķēšana pierāda arī neredzēšanu. tā es gribētu arī ar pumpām. pumpas aizņem apkaunojoši lielu manu domu daļu. gribu pieņemt pumpas. nevis neredzēt, bet pieņemt.

15. Janvāris 2019

10:34: biju nelielā pilsētā pie okeāna. uz sauszemes bija milzīgi, zili, sniegoti kalni, bet okeānā - trīs gigantiskas virsotnes, tik augstas, ka varētu būt caurdūrušas ozona slāni, saules gaismā rozā zeltā. apbrīnā izklaidīgi gāju pa platas ielas vidu. man garām pabrauca mašīna. ievēroju, ka tajā nav ne šofera, ne pasažieru. ievēroju, ka visas mašīnas brauc pašas. sapratu, ka sapņoju, aplecu otrādi un no prieka nobučoju pieri vienīgajam pilsētiņas iedzīvotājam, kurš pēkšņi bija materializējies manā priekšā - vecs, īss onkulītis ar apaļu seju, alus vēderu, sirmām ūsām un pliku galvvidu. skrēju uz okeānu darīt sapņu lietas, bet ieskrēju nomodā.

Powered by Sviesta Ciba