lmr

Jaunākais

You are viewing the most recent 20 entries

19. Augusts 2017

10:37: vakar skatījos bbc life par challenges of life. nevarēju beigt iejusties katra dzīvnieka ādā. kā būtu būt strausam, bēgt no trim gepardiem tik dīvainā ķermenī, smagu, milzīgu vēderu, un galva man būtu uz gara, lokana kakla, un bēgot es ieplestu spārnus un izskatītos pēc gracioza, spalvaina kuģa ar kaklu un galvu kā priekšgala rotājumu. vai būt ronim, kas kā tāda dzīva sardele guļ saulē uz ledus gabala, izpeld paēst pusdienas, bet sastopas ar vaļu baru, kas ēd roņus. vai kā būtu būt tam valim, kas var vienā rāvienā norīt veselu roni. vai būt vardītei ar šaudīgu mēli - tā muša, kuru es apēstu, taču būtu milzīga. tur bija arī stalked-eyed mušas, kas izšķiļas caurspīdīgas, uzrāpo kaut kur augšup uz kādas lapiņas un ar gaisu kā stikla pūtējas piepūš divas caurspīdīgas caurulītes, katru savā galvas pusē, izveidojot tādu kā velosipēda stūri, kuras rokturu galos ir sarkanas acis. un tad viņas ar kājiņām pielabo acu kātiņu formu, it kā spodrinot mašīnas buferi.

18. Augusts 2017

19:24: tuneļa galā redzu maziņu gaismiņu.
strādāju no rīta līdz vakaram. nevaru vairs teikt, ka rokas man aug no dirsas, strādāšana tās ir pielikusi atpakaļ pie pleciem. pa dienu gleznoju, vakarā zīmēju, nākamajā dienā otrādi, jo krāsas vēl nav nožuvušas.
šis tas man jau ir sācis iepatikties.

iepriekšējās naktis nevarēju aizmigt. mētājos no viena sāna uz otru. kā apgūlos, tā prāts pavēra vaļā darāmo darbu skapja durvis, un no spraudziņas ārā izšāvās viss, griezās galvā milzīgā viesulī, un sajūta tāda, it kā man tūliņ virsū gāzīsies cunami. mana sirds ieslēdza turbo režīmu, es svīdu un intensīvākajos sajūtu uzplūdumos viss saspringu, no noguruma vispār ne miņas, blenzu ieplestām acīm griestos, gatavs lēkt ārā no gultas un gleznot.

bet vakar beidzot aizmigu mierīgi.

14. Augusts 2017

23:11: draugi grib braukt uz zviedriju, lai būtu manas izstādes atklāšanā. iepriekš to uzskatīju par joku, jo darbus tāpat varēšu parādīt pēc izstādes vai arī mēģināt sarīkot tādu pašu izstādi kaut kur rīgā, bet viņi tiešām grib braukt. sākumā domāju, ka ārprāts, vēl viņi redzēs visas tās šausmas, kuras neesmu uzgleznojis. bet tad es nomierinājos, palūkojos uz to citādi un tagad esmu ļoti priecīgs un pumped up. cilvēki ir gatavi kratīties uz citu valsti, lai būtu kopā ar mani manas pirmās personālizstādes atklāšanā - tas taču ir brīnišķīgi!

13. Augusts 2017

22:00: esmu izmisumā.

viss te ir netīrs. uz grīdas mētājas netīras lupatas, smilšpapīra gabaliņi, skavotājs, krāsas, otas, želatīna pikucīši, ventilators, plēve, netīras drēbes, viss ar krīta putekļiem, es kaut kur maliņā arī mētājos, lēnām izslīdējis no dīvāna, guļu uz grīdas ar zīmuli vienā un dzēšgumiju otrā no dirsas augošajā rokā, seja man zem dīvāna, kājas zem galda, guļu tur un gribu raudāt. es esmu nespēcīga čupa. izstāde jau oktobrī, un kas man ir? iesākti pieci maziņi, sūdīgi darbiņi, kuri visi man pašlaik derdzas, vienīgo gandrīz pabeigto šodien pilnīgi sačakarēju. man ir bail un man ir slikti, es jau jūtos sevi un visus pārējos pievīlis. es esmu grimstošajās smiltīs. dienas vienkārši aizskrien. ēst gatavošana un ēšana šķiet kā laika izšķiešana. man riebjas pat tas, cik man bieži jāiet čurāt, un kā tikšķ tas sasodītais pulkstenis, kā tā rādītāji neapstādināmi griežas. un prātā es tikai vizualizēju sprāgstošu kuņģa čūlu, lai gan vēders man nesāp. un ārā beidzot brīnišķīgs laiks, bet to visu es redzu tikai caur logu. es no šī visa gribu vienkārši aizbēgt, bet to nu es arī esmu veiksmīgi darījis jau pārāk ilgi, tādēļ tagad man nekas cits neatliks, kā sadzīvot ar šīm sajūtām līdz oktobrim, kārpīties ārā no paša izraktās bedres.

neviens jau man arī nevar palīdzēt. to taču uzreiz varētu redzēt. tas būtu tāpat, kā mēģināt noviltot kāda parakstu, tikai paraksta vietā būtu jāvilto vesels ar roku rakstīts romāns, kas pat nav uzrakstīts un eksistē tikai autora galvā, un pat tur tas ir izplūdis. es esmu viens pats.

un vēl taču zīmēšanai jāsazīmē vasaras darbi. un vēl divi pasūtījumi. un septembrī sāksies skola.

vai tas viss vispār ir domāts man?

8. Augusts 2017

20:19: biju tukumā. apsveicu vecmammu dzimšanas dienā. septiņdesmit astoņi! viņas jaunajam telefonam iestatīju SOS pogu, kas zvanīs mammai un man, un īsziņā tā sauks "palīgā!". kad viņai skaidroju, kā to lietot, viņas sejā redzēju, ka viņa vispār neko nesaprot un pat nemēģina saprast, bet mierīgi turpināja tīrīt gailenes un pēkšņi stāstīt, kā mamma gandrīz kļuva par abortu, ka vecmamma asiņojusi kā no pārpilnības raga. tad nu es sašļuku. mana eksistence taču balstās uz puņķiem. bet tomēr balstās! lādētājs arī viņai jauns, nav vairs apaļā galiņa, kuru spraud kā gribi, tad nu līmēju arī tam virsū zaļu zīmīti, kas apzīmē, ka telefonā vads jāsprauž ar šo plakni virspusē. atkārtoju viņai visu vairākas reizes pēc iespējas vieglāk saprotamā valodā. ceru, ka saprata, lai gan šķita, ka sos pogu viņai būs bail lietot, jo kaut ko saplēsīšot.

pēc tam sapīpējies ar paulu sēdēju uz dzelzsbetona paneļiem vietā, kur bērnībā nācu rotaļāties ar bērnudārzu. brīnumaini! skatījos uz kokiem un kaifoju. tie ir tik sarežģīti, bet katrs no tiem rada vienotu, individuālu kopumu, katram no tiem ir atšķirīgs lapu vai skuju raksts, un skujkoki taču vispār izskatās pūkaini. kaifoju, līdz mani sabiedēja par trešo pasaules karu. un man kaut kā šķita, ka esmu apradis ar domu, ka kuru katru brīdi es varu arī nomirt. laikam jau tomēr ne. un ja nu pēc nāves ar mani notiek tas, kam esmu visu mūžu ticējis? ja nu ticēšana tiešām spētu radīt? tas, ko es gribētu pēc nāves, nesakrīt ar to, kam es ticu. ai nu. ir lietas, kuras es gribētu izdarīt, kuras gribētu ieraudzīt un piedzīvot, bet esmu pateicīgs arī par jau piedzīvoto, tāpēc kāda starpība. dzīvošu, redzēšu. vai arī nomiršu un redzēšu. vai neredzēšu.

4. Augusts 2017

22:51: dažkārt pamanu sevī mammu un tēti un brāli un vecmammu.
man tas riebjas! pamanu tajā, kā es kustos, kā es runāju, kā es smejos, kā es domāju, pamanu viņus savos netikumos un tikumos. cik tad manis paša galu galā manī ir? es esmu māls, kurā atspiesta vēsture un kurā jaunus nospiedumus rada dzīve, es esmu hibrīds, viens no atrisinājumiem vienādojumam, kas sācies līdz ar dzīvības rašanos. un risinājumi tikai dzimst un dzims.

19:40: gāju naktī mazliet sašļucis mājās. vilkos gar blokmāju, un visā tās garumā man par godu pie katras kāpņutelpas durvīm iedegās gaisma, un gaismā parādījās tumsā sēdošie kaķi. un pēkšņi es jutos svinīgi, es gāju pa trotuāra mēli, pa iļģuciema catwalk.

šodien, ejot uz veikalu, putni barā pacēlās gaisā no balta angāra, tie lidoja debesīs, bet to ēnas krita lejā no angāra jumta un triecās zemē.

2. Augusts 2017

17:49: dažkārt ar sevi uzņemu visādas dīvainu pozu un leņķu references, kas noder darbiem. pēc tam planšetē šķirstu feisbuku, un tur pēkšņi foto, kurā es kails kaut kādā dzīvnieciskā pozā ar izbāztu mēli rēcu virsū milzīgam pārtikas plēves rullim. feisbuks piedāvā publicēt jauno fotogrāfiju.

1. Augusts 2017

09:31: vakar no rīta īgns sēdēju virtuvē, lipināju no vārītas olas nost čaumalu. virtuvē ienāca vecmamma, apsēdās pie galda un sāka ēst, sāka arī slimībā kratīties krēslā, tas čīkstēja, viņas drebošā roka uz galda virsmas lika tam trīcēt, un tad virtuvē iesoļoja roksana, apgūlās uz grīdas un vienkārši skaļi elsoja no karstuma un vecuma. un čaumaliņa no olas nāca nost tikai maziem gabaliņiem, paildzinot manas sīkās, stulbās mokas. man riebjas, ka ausis nevar aizvērt, ka tās vecuma un slimību skaņas uzbrūk tik monotoni un ritmiski kā pulksteņa tikšķi, un ola mani ir piesējusi pie galda to visu klausīties - drebuļu, elsu un čīkstu orķestri. un tad es sevi garīgi iepļaukāju par to, ka nespēju noklausīties tajā, kas atspoguļo tikai mazu daļiņu no tā, kas citiem ir jāpiedzīvo, ka es spēju dzirdēt esmu atļāvies uztvert kā mokas, jo sēdēju es tur jauns un vesels, nedrebot un neelsojot, fiziski jūtoties vislabāk no visām virtuvē esošajām radībām.

vakar vakarā braucām ar riteņiem. draudziņi man pastāstīja, ka pirms divām nedēļām ceļazīmē, kas norāda, ka pa labi pēc dažiem metriem būs veikals "top!", esot pakāries vīrietis. gribējis kārties kopā ar draudzeni, bet draudzene pēdējā brīdī nomīzusi, neesot pakārusies. esot iznākuši ārā no spēļu zāles, gan jau pazaudējuši visu naudu, un gājuši kārties. vispār jau šausmīgi, bet vakar tā smējos. top!

vēlāk vakarā zvanīja vecmamma. kur tu esi? centrā? ak mans dievs!!! ārā tumšs paliek! brauc mājās! es nevaru pagulēt! nu brauc gan labāk mājās! esi uzmanīgs! brauc mājās! gaidu mājās! ir ļoti tumšs!
nu pizģets! es biju desmit minūšu attālumā no mājām, man jābrauc pa vienu garu, izgaismotu velo celiņu, kas uzbūvēts uz trotuāra. bet viņas galvā es jau guļu grāvī beigts, mani nospēris zibens no skaidrām debesīm, es esmu nodurts, nosists, notriekts. it kā mēs būtu tie trakie, nevis viņa. it kā ārpus mājas valdītu absolūta anarhija un notiktu tikai un vienīgi sliktas lietas. viņa ir kā kendra, kas sētā rej uz visiem garāmgājējiem, bet pie siksniņas ārpus sētas lien pieplakusi gar zemi, nobijusies no pilnīgi visa.

Mūzika: aphex twin - fingerbib

28. Jūlijs 2017

23:49: irsis
šoreiz šis ielidoja papīra ruļļos. stāvēju un skatījos - ruļļi pret mani pavērsti kā pistoļu stobri, un kaut kur to dziļuma tumsā bzzbzbzbzbzzz, tūliņ šausies ārā man tieši sejā, un es pret to pavērsis super cobra flakonu stāvu apakšbiksēs, acis iepletis un gatavs tverties aiz tualetes durvīm.

20:36: viss ir tik sarežģīti!

26. Jūlijs 2017

23:15: trīs dienas biju plenērā uz kursabiedrenes laukiem.

aizgāju zīmēt pie laipiņas. neko tur neuzzīmēju. tur aug ūdensrozes, to pumpuri kā tādi zaļi augļi pie kātu nabas saitēm, uz to lapām sasēdies bars mirdzoši zilu spāru. uz ūdensrožu lapām spāres drāzās, tās bija savienojušās - viena vertikāli izslējusies pār otru horizontālo, iedūrusi tās apaļajā vēderiņā astes galu. un drāzās arī lidojot, perfektā līdzsvarā. dažas sēdēja uz laipas, tās atvēra spārnus un atkal aizvēra. atšķirībā no to novietojuma pret mani varēja redzēt vai nu staru, kas sadalījās četros staros, vai arī zilu spārnu pumpuru, kas uzplauka un atkal sakļāvās. kukaiņi lidoja apkārt pārīšos - dunduri, spāres, tauriņi, mušas un mušiņas. spāres dažbrīd lidoja trīs rindiņā, viena otrai pakaļ. un upīte oranža burbuļoja, tajā peldēja baltu putu plankumiņi, vējš šalca, lika koku lapām mirguļot saulē un niedrēm viļņoties, tajās kāds sisināja, mušiņa zzzz gar ausi, putniņš iečivinājās, skudras rāpoja man pa rokām un kutināja. bija šausmīgi karsti, biju sasvīdis, bet vējš tik patīkami atvēsināja manu sviedru kārtiņu, un bija tik labi! es gulēju uz oranžas, kožu sagrauztas sedziņas un kaifoju, man galvā šķībi uzlikta kepka, cepures nags kā tāds saules pulkstenis griezās man ap galvu saules virzienā, jo pozu mainīt es negribēju.

un tad viena spāre uzsēdās uz niedres lapas un aprija kaut kādu kukaini, un dundurs sūknēja mani. un tāda jau ir tā realitāte, ērtajās kurpēs iebiris akmens.

tas bija pilnīgi pašpietiekami, es tobrīd vispār neko negribēju, dirsā visu to kultūru, mācības, stresošanu un kaut kādu tikšanu uz priekšu, ja es varu vienkārši kaifot saulē upes malā.

23. Jūlijs 2017

20:33: pēdējās dienas jūsmoju par gaismēnu. kad saule ēku apspīd no sāna, ēka ir redzama visā skaidrībā. tāda vienmuļa, monumentāla ķieģeļu siena atklājas visā savā rokām liktajā brīnumā, ķieģelīši mazliet dziļāk sienā, ķieģelīši mazliet vairāk uz āru, tie visi met skaidras, tumšas ēnas. saullēktā viss izstiepjas. tiltam margas izstiepjas divreiz platākas, un visi ar acīm iepriekš nesaskatāmie šķībumi ēnās izstiepjas tik lieli, ka tos var ieraudzīt. margas pašas it kā taisnas, bet ēnā šķības. ēnai ir taisnība. un ēkas arī šķiet daudz iespaidīgākas, ja var redzēt no tām krītošo ēnu. dienas laikā pilsētā par to nesanāk daudz domāt, vismaz es vienkārši uztveru saules vai ēnas laukumus, kuriem sanāk iet cauri, nedomājot par to cēloņiem, un ielas arī tā vienkārši ir sadalītas saules vai ēnas pusēs. bet no rīta tu skaties uz kādu māju un tai virsū krīt ēna no citas mājas, kura tev aiz muguras, un sanāk, ka tu mazliet redzi arī to, kas notiek tev pakausī, ka aiz tevis ir tāda māja ar tādu jumtu. un pirkstu ielikt krītošajā ēnā arī ir maģiski. pirksts saulains un pirksts zils, it kā ēna būtu viela, kurā var kaut ko iemērkt.

01:07: gribēju jau līst gultā, bet tad ZZZZZ, bļin, irsis ielido istabā. novietojies neērtā vietā tieši pie lampas. esmu pieskočojis pie slotas grāmatu, nodrošinājies ar insekticīdu, vajadzētu vēl bruņutērpu. kā tas tur rāpo apkārt ar savu pulsējošo dibenu, bvē.

20. Jūlijs 2017

23:06: kārtējo reizi esmu pārsteigts par to, cik dziļi dirsā es visu spēju salaist. laika ir tik maz, bet izdarāmo darbu tik sasodīti daudz. augustā laikam vienkārši nopirkšu ēdienu un ieslēgšos dzīvoklī, noņemšu no sienas pulksteni un pavadīšu dzīvoklī vairākas nedēļas, mēģinot izstādei uzgleznot darbus. pašlaik šķiet, ka tas ir vienīgais veids, kā es varētu visu paspēt. pagājušajā nedēļā sēdēju sapīpējies sigitas dārzā un ar šausmām spilgti izjutu to, cik nepiedodami ātri skrien laiks.

aizvakar veikalā saņēmu zvanu par pasūtījuma darbu, nedomājot protams piekritu. tad nu tagad sēžu visu dienu pie kompja un no bildes gleznoju pirkstu laizošu eņģeļbēbi uz ceriņkrāsas fona. šis laikam ir tas, kam es mācījos tos daudzos gadus. kāpēc kādam ko tādu vispār vajag? kaut kāds mistisks, nepazīstams cilvēks pavada diezgan ilgu laiku, lai no bildes pārkopētu nekad dzīvē nesatikta bērna portretu. kādā veidā iznākums vispār var būt labāks par doto fotogrāfiju? un aiz atvērtā loga visu dienu kāds nepārtraukti kliedz. kaijas kliedz, vārnas ķērc, bērnudārza spēļu laukumiņā bērni sacenšas, kurš spēj kliegt visskaļāk, bet prātā es pats kliedzu jau vairākas nedēļas.

tukumā es neko nevaru padarīt. kā uzlieku austiņas, tā šķiet, ka caur mūziku dzirdu klusinātu vecmammas balsi. kā dzirdu kādu būkšķi, tā skrienu skatīties, vai viņa nav pakritusi. vienu nakti dzirdēju aiz sienas kliedzienu, lecu no gultas un skrēju pie vecmammas, bet viņa kliegusi sliktajā sapnī. un vēl visa pārējā ģimenes drāma, kas it kā ir pieklususi, bet ik pa laikam pamostas kā tāds apklusis vulkāns, un visa skaistā, izaugusī dzīvība sadeg ārā spļautajā magmā.

nesen mēģināju aizvērt acis un uzzīmēt to, ko redzu prātā, neskatoties uz lapu. interesanti, kā darbojas prāts. viss, ko zīmēju ar aizvērtām acīm, sanāca ļoti maziņš. it kā visu es prātā redzētu lielā attālumā. un reizē, ja portretam es zīmēju ausi, tad ausi uz plakstiņiem redzu lielu, visā savā godībā, bet pārējā seja pazūd, paliek tikai auss ar visu pūciņu un kapilāriem, un nepareizi atmiņā saglabātiem skrimšļiem, izplūdušiem fragmentiem.

un par ko es nesen iedomājos un domāju joprojām.
ja jums priekšā būtu divi darbi - viens tušas zīmējums un blakus tam tieši tāds pats - identisks, bet taisīts datorā un izdrukāts, un, ja tos apmainītu vietām, atšķirība nebūtu nosakāma, kurš jums labāk patiktu un kāpēc?

Mūzika: Staypuft - Manlorette Party

14. Jūlijs 2017

12:47: vispār nesaprotu, kas ar mani naktī notiek. vai es vispār guļu vai arī esmu pusnomoda stāvoklī. es dzirdu, kā es sev domās stāstu to, kas notiek un notiks sapnī? visu to šizo sviestu! es tam visam lieku notikt! un tas nav nekāds lucid dream, tas ir pilnīgs bezsakars, it kā man galvā būtu skatuve, uz kuras notiktu manas domu balss veidota luga ar mani galvenajā lomā, bet scenāriju es ietekmēt nevaru, it kā es būtu kaut kāds savas zemapziņas stāstnieks.

12. Jūlijs 2017

23:21: sapņos visi man min uz papēžiem. ar sirmu transvestītu bēgu prom no zombijspokiem, ar kursabiedrenēm no vīriem melnā. sapnī sabruka blokmāja, ko redzu aiz dzīvokļa loga. tai blakus bija novietots neproporcionāli milzīgs ekskavators ar garumgaru... kausa turētāju, kas slējās pār blokmājas jumtu, un kauss bija milzīgs un pārāk smags, un ekskavators gāzās un iegāzās tieši blokmājā, kas sabruka kā kāršu namiņš. caur blokmājas logiem redzēju cilvēkus, kā tie tiek saspiesti, darot visas savas ikdienišķās lietas, pišoties, gatavojot ēst un lūrot sienā. sākumā sapnī smējos, pēc tam raudāju. kā vēstures stundā, kad skatījāmies filmu par holokaustu - tajā ar ekskavatoru milzu bedrē stūma līķus. aizsargreakcija pret šausmām. nastavševs arī koncertā kliedza, bet es smējos. drīzāk gan no pārsteiguma par to, cik ļoti tas mani sakratīja.

šovakar beidzot pieķēros pie darāmajiem darbiem. tāpēc arī sapņos visi man dzenas pakaļ - darāmo darbu metaforas. visu dienu biju pavadījis nekā, bet vakarā piesēdos un viss notika. kad sāk, tad viss arī sāk raisīties un attīstīties, materializēties no prāta acs glaukomas skaidrās realitātes līnijās. skumji tikai, ka roka tāda atrofējusies. un, ilgi nestrādājot, rodas maldīgs iespaids, ka protu zīmēt labāk, nekā to patiesībā daru.

un laika tik maz! tā vien šķiet, ka visu dienu pavadu gatavojot ēst, kratoties sabiedriskajā, skrienot uz veikalu, skatoties griestos, uztraucoties, jūtoties skumjš, vientuļš un noguris.

Mūzika: march of the pigs

11. Jūlijs 2017

23:55:
koncerta laikā sadraudzējos ar laputi. uzkrita man virsū no koka. vēlāk man uzkrita virsū vēl viena, mēģināju abas sadraugot, bet nesanāca. tādi divi kutelīgi punkti uz rokām. iztēlojos sevi laputs vietā, skrienot pa rokas savannu, ķeroties matiņu zālienā un jūtot zem miesas caur vēnām skrienošās asinis un aplausu zemestrīces. vispār es nezinu, vai tā bija laputs. meklējām gūglē - tās ir ļoti dažādas, aptuveni 4000 sugu.

dzimšanas dienā rīgā skatījāmies dokumentālo filmu par cilvēkiem, kuri iemīlas priekšmetos. tad to skatījos laikam ceturto reizi. es nezinu, tā ir mazliet mainījusi to, kā es skatos uz priekšmetiem. ja neskaita publiska seksa ainas (bet ne kailas) ar eifeļtorni, sētu, karuseli un baznīcas altāra margām, tā ir ļoti jauka filma. un, nenoliegšu - arī ļoti smieklīga. man ļoti patīk, kā viņas pieskaras saviem mīlētajiem priekšmetiem, kā viņas tos apraksta, kā viena no viņām runā par enerģijas apmaiņu ar eifeļtorni, ka viņa tam dod siltumu un vienā brīdī abi ir vienlīdz silti. iemīlēties giljotīnā, berlīnes sienā vai dvīņu torņos. interesanti arī, ka filmā piedalās tikai sievietes, bet nu okei, veči gan jau pārsvarā iemīlas mašīnās un drāž izpūtējus. pēc tam uz grīdas no tumsā spīdoša polimēra taisījām savus mīlamos priekšmetus, kurus cepām krāsnī. daudzi no tiem arī nebija priekšmeti, bet tie kļuva par priekšmetiem, jo tika izveidoti. kas arī ir interesanti, par to jau aizdomājos, kad gleznoju mirušo ainavu kompozīcijai - gandrīz viss, ko cilvēki rada, ir miris. vienīgais, ko cilvēks var uztaisīt tā pa īstam dzīvu, ir bērns. pie pārējā jau ir pielikts dieva pirksts. es uztaisīju lielu spermatozoīdu, jo es mīlu dzīvību. tagad esmu aizrāvies un taisu daudzus mazākus tumsā spīdošus spermatozoīdus. tos es dāvinu. vienu uzdāvināju zīlei izstādes atklāšanā kkc. viņa ar to visu vakaru rotaļājās, līdz tas pazuda caurumā viņas mēteļa kabatas oderē. viņa to ilgi meklēja, līdz iekliedzās - ak nē, es esmu apaugļota!


Mūzika: bjork - enjoy
16:55: ceturtdien braucu tramvajā un gandrīz saraudājos.

braucu pār akmens tiltu, saule mani sildīja, tā mirguļoja daugavā milzīgā atspīdumu sprādzienā, uz kuru spožuma dēļ ilgi nevar paskatīties, es aizvēru acis, viss aiz plakstiņiem balts, dzeltens, tad sarkans un it kā mazliet pulsē, un pēkšņi saulei priekšā māja un viss ir zili violets, un tad saule atstarojas māju logos un plakstiņi mirgo kā tādā signālā - logs, siena, dzeltens un balti zibšņi. un vējš vēl caur logu patīkami pūta, un pozu ieņēmis es arī biju ērtu. atvēru acis tik laimīgs, un pēkšņi manā galvā atvērās slūžas, visas domas it kā gāzās ārā no prāta plauktiem, manas maņas kļuva nepieredzēti asas, sirdsdarbība paātrinājās, es jutos fantastiski, it kā es būtu uz augstas ēkas jumta un skatītos pāri tās malai, it kā es būtu kaut kā milzīga priekšā, tieši pirms robežas, it kā es varētu pārplūst pāri malām, izirt pa vīlēm, uzsprāgt, sadalīties atomos. es jutos pilnīgi klātesošs, no maņām bija noņemta migla. welcome to reality! es izjutu milzīgu mīlestību un siltumu pret visu, pret visām rindiņās, pa pārīšiem un vienatnē tramvajā sasēdušajām miesā tērptajām pukstošajām sirdīm, kuru klātbūtni un siltumu es tobrīd sajutu fiziski ar kaut kādu sesto maņu, it kā es būtu milzīga pūļa vidū un man virsū spiestos dzīvības neizmērojamais lielums. un tad čušs, tas viss pārgāja un es paliku tikai ar sajūtas atbalsi. ja es būtu stāvējis, es gan jau būtu vājumā nokritis, jo sajūta mani pilnīgi uzkarsēja, visi zobrati manī griezās pilnā jaudā, it kā es tūliņ varētu pārdegt, it kā ar manu ķermeni nepietiktu sajūtas lielumam. nezinu, varbūt maza apgaismība, varbūt pārkarsa smadzenes, varbūt beidzot jūku prātā.

pēdējās dienas sev derdzos.

kaut kā šķiet, ka man vajadzētu būt mirušam vai slimnīcā. mani biedē tas, cik daudz alkohola es sevī sestdien sagāzu, ka es vēl spēju funkcionēt, kaut kur vilkties, darīt pilnīgas stulbības un ar kaut kādu niecīgu smadzeņu daļu dažbrīd pat kaut ko no notiekošā apzināties. un to visu taču arī redzēja cilvēki. es pat negribu vaicāt, kur es esmu kritis, negribu prasīt pēc sava pazudušā džempera, negribu runāt ar nevienu, kas tovakar mani redzēja, pats ar sevi arī ne. man ir kauns. tikai šodien saņēmos izžāvēt ar fēnu savu slapjo naudu, kuru pārdevējas aizdomīgi čamda, nest uz remontu jūrā izpeldināto telefonu, kas gan jau nav glābjams. skiču bloks arī uzburbis, cietie vāki tagad ir mīkstie, tam krīt ārā lapas. nav jau baigie zaudējumi, tikai morāli jūtos kā noripojis pa kāpnēm taisni iekšā pagrabā, guļu kāpņu galā paralizēts.

vētraini. mammai vismaz var pateikt, ka bija pilnmēness, tas viņai visu izskaidro. ko teikt pārējiem? es atvainojos, bet es tovakar nebiju klāt.

Mūzika: joy division

10. Jūlijs 2017

19:55: esmu zilumains, apbružāts, pumpains un izmērcējis visas savas mantas jūrā. es vienkārši nedrīkstu lietot alkoholu.

Powered by Sviesta Ciba