lmr

Jaunākais

You are viewing the most recent 20 entries

9. Jūlijs 2018

23:49: pamazām sāk šķist, ka esmu grafiķis, nevis gleznotājs. un nav arī tā, ka gribētos glezniecību pilnībā atmest, es zinu, ka no tās iegūstu visvairāk, bet tikko pāršķiroju daudzas mapes ar zīmējumiem, un par tiem man pat nav kauns, tajos ir vieglums un vienkāršība, un tas arī ir tas, ko es meklēju glezniecībā, bet tur tas ir... sarežģītāk, jo, vismaz man tā šķiet, ar eļļas krāsu var izdarīt daudz vairāk. milzīgs izteiksmes līdzekļu klāsts. bet grafika pašlaik, kamēr esmu tajā tikai iemetis vienu savu aci, man šķiet mazliet vienkāršāka. tur ir līnija un laukumi, kas kļūst par pakāpi tumšāki, mērcējot skābē. nu labi, es pašlaik runāju tikai par ofortu un akvatintu, pie litogrāfijas mani varbūt labāk nelaist. tur es skaidri zinu, kā aptuveni varētu izskatīties tas, ko es taisu. un grafika ir ātrāka, un, ja es kaut kam pieķeros, šis "kaut kas" tiek aplūkots kā sfēra - no daudziem skatpunktiem, un rezultātu ir daudz, un dzīve ir īsa, bet eļļas glezniecība ir lēna, bet citas tehnikas - plakanas. akrils man riebjas, tas ir kā plastmasas maisiņš.

un man patīk arī veidot. ķiņķēziņus, bet tomēr.

un ir taču labi arī darīt to, par ko ir kauns. tas ir vienīgais veids, kā tikt uz priekšu.

esmu multiauglis.

2. Jūlijs 2018

07:45: esmu mājās.

ceļš bija mokošs - trīs dienas līdz augšai piekrautā mašīnā kopā ar abiem vecākiem un diviem viņu draugiem. braucām arī pa nakti, pārāk lielā ātrumā uz nepazīstama, ļoti līkumaina ceļa. tad no tumsas uz ceļa iznira lapsiņa, tad dzērājs. nespēju beigt iztēloties, kā strauji bremzējot no krēsla apakšas izslīdēs lētās kafijas pakas un sasprūdīs pedāļos, kā burbona pudele no plauktiņa virs šofera galvas lidos man sejā, bet mammai būs vismaz smadzeņu satricinājums no pakausī ietriekušās alus sešpakas.

cik bronza ir skaista! viss, kas netiek aizskarts, oksidējas un kļūst tumšs. tā kā tāds pieskārienu reģistrators. bronzas lauvām spīd degungali, bronzas sievietes it kā sauļojušās krūšturī. vienu brīdi mamma fotografēja tēti, kurš aiztika melnas sievietes tūristu nopulētās zeltainās bronzas krūtis, kamēr mammas draudzene kutināja zeltainus bronzas pautiņus melnam jauneklim, viņu fotografēja viņas vīrs. es, aiz sakostiem zobiem ieslodzījis skaļu ņirgu, fotografēju ar acīm.

mājās ir skudru invāzija. sēdējām pie vakariņu galda, dzērām viskiju un spiedām skudras.

vecmamma pa šo laiku sākusi kļūt kurla, ar viņu jārunā kliegšus. pamodos sešos no rīta no šausmīga trokšņa. atvēru acis, pirmais, ko ieraudzīju - mākoņu tapetes uz griestiem, pirmais, ko saklausīju - I LOVE GOD. vecmammai ir jauns radio, tas sešos no rīta ieslēdz kristīgo radio. tik skaļi, ka var dzirdēt visās istabās pirmajā stāvā.

11. Jūnijs 2018

22:23: man šķiet, ka mani šeit mazliet nesaprot. neesmu arī pārliecināts, vai lavijā saprot.

nezinu, vai tas ir šis specifiskais kontingents vai vienkārši mūsdienas, kad visi atskatījušies uz bildēm un cilvēkus piesaista vairs tikai kaut kas liels vai dīvains.

un to taču esmu novērojis arī sevī. ja nav kaut kas liels vai dīvains, vai tehniski tāds, ko līdz galam neizprotu, kā panākt, vai arī tik izcili, bet viegli un veikli nostrādāts, ka varu tikai apbrīnot meistarību, es darbiem pārsvarā slīdu garām.

tad nu neviens negrib stāvēt un domāt pie manas reālistiski uzgleznotās nātres, kas aug no bruģa spraugas, bet kas sevī metaforiski man ietver visus tos četrus šeit pavadītos mēnešus. citiem tas ir kaut kas nerosinošs, ikdiena, un man ar to pietiek tikai tāpēc, ka esmu par to ilgi domājis, bet pārējiem vajag vēl vismaz kādu vienu skaidrojošu pavedienu, citādi skatītājs ir tikai sākuma pozīcijā, no kuras var iet visos 360 grādos.

būs jau labi. rezultāti būs jūnija beigās. mūs pa vienam ieaicināšot telpā ar pasniedzējiem, un ārā mēs nākšot vai nu smaidot, vai raudot.

10. Jūnijs 2018

17:50: ļoti labi atceros, kad ģimene nopirka labu digitālo fotoaparātu. kāds no dāvja draugiem ar zibspuldzi nobildēja brāli sūcoties ar savu jauno draudzeni. tētis šo fotogrāfiju rādīja kā piemēru labajai kvalitātei - pietuvinot fotogrāfiju varēja redzēt pat blaugznas.

8. Jūnijs 2018

11:36: dzimšanas dienas noslēgumā vēroju, kā kursabiedri ar pūkainu asti kutina marīlū, kamēr viņa ar aizsietām acīm mēģina ietrāpīt mazu, melnu pimpīti kādā no atverēm starp pie sienas pielīmēto mazuļu poniju atplestajām kājām. fonā skaņas no geju porno.

24. Maijs 2018

00:07: ja savu domu smiltis izsijāju un sietā paliek tikai akmeņi, tad man šķiet, ka vislielākais tajā ir baiļu akmens.

jo vairāk domāju par to, ko šeit daru, jo skaidrāk redzu, ka atkal viss ir par bailēm, par sevis iegrožošanu, neērto korseti. lai gan šeit esmu vairāk pievērsies sprāgšanai no tā visa ārā.

15. Maijs 2018

21:30: nu jā, dažkārt uznāk crippling loneliness. visvairāk pietrūkst vecmammas. visu laiku domāju, cik ļoti tagad gribētu uzgleznot reālistisku viņas portretu. kopā saliktām plaukstām, lūgšanā, kā mūku briges muzejā. gribētu ar viņu parunāt. tā būtu iespēja.

visādi citādi katru dienu sēžu savā aizslietņu fortā, gleznoju bruģi, ādu un nātres. un sanāk kaut kā ļoti koši un popsīgi, bet es neiebilstu.

sestdien viens pats aizbraucu uz parku. neatceros, kad pēdējo reizi biju tik priecīgs. gandrīz neviena cilvēka, daba mežonīga, sēdēju viens pats nelielā pļaviņā uz savas jakas un ķiķināju, aliņu uzlicis uz piepes. varbūt man kaut kas nav kārtībā.

mēģinu nodarboties ar jogu. man patīk. neatceros, kad pēdējo reizi būtu veicis tik plašas kustības. bet es varu! un drīkstu! un varbūt man vajadzētu. ne tikai jogā, bet dzīvē arī. un darbos.

12. Aprīlis 2018

21:10: es neesmu pazudis. viss, ko šeit pēdējo mēnešu laikā esmu rakstījis, nonāk zem actiņas aprauts un nepabeigts.

man iet labi.
man nepatīk nekas, ko līdz šim esmu šeit uzgleznojis, toties pie molberta man beidzot ir jautri un viss mani pārsteidz.

māju īsti nepietrūkst. tikai dažkārt, kad telefonā dzirdu mammu. viņa mēdz iedot telefonu vecmammai, un tad es bināri sadalos, viena manis versija aizvērtām acīm griežas biroja krēslā antverpenē, otra acumirklī aizceļo uz tukumu, stāv vecmammas istabas durvju ailē un skatās, kā viņa gultā raustās ar telefonu rokā, kā atkal pie auss viņa tur mikrofonu un mani nedzird, un es kliedzu antverpenē, lai viņa mani sadzirdētu tukumā.

visur viss spraucas ārā. saules stari spraucas no degošas mākoņu spraugas, koks izspraucas no bruģa šķirbas, gluds zars izspraucas no raupja stumbra un mīksts pumpurs no gludā zara, plika paura paugurs izspraucas no matiem, kakliņš no apkaklītes, plauksta izlien no džempera piedurknes, un nagi lēnām kā zobeni izvelkas no pirkstu makstīm, potītes no bikšu starām, īkšķi no caurām zeķēm. izvelkama radio antena.

mēģinu meditēt, un vīrietis tur runā par sēdēšanu blakus domu plūsmai. bet man nav nekādas plūsmas, kurai sēdēt blakus, tikai kaut kāda iztvaikojušas upes gultne. un tad vienu brīdi jāļauj prātam darīt to, ko tas vēlas. un mans nedara pilnīgi neko! tas klusē, un tad tas domā par to, kāpēc tas neko nedomā. nesaprotu, vai es visu laiku esmu kaut kādā meditatīvā stāvoklī vai arī man galvā vienkārši ir stulbums, kapa klusums, nekas manī nenotiek.

amsterdamā gaidīju prāmi, skatījos zemē, un starp betona plāksnēm augošā zāle man sķita erotiska. mataina līnija. happy trail. pilsēta izstaipās un krekliņš paceļas.

es ļoti gribētu, lai kāds man tagad pabužinātu matus. vai kaut piedurtu pirkstu.

9. Februāris 2018

23:39: un tas, kas ar tēti un mēnesi, tas pats ir ar mammu un dzimumzīmēm. sen atpakaļ viņai uzvaicāju, kāpēc tās parādās, un viņa teica - tāpēc, ka tev dzīvē kaut kas nozīmīgs noticis. un es biju gaidījis kaut ko zinātnisku, bet saņēmu šito. bet tagad es tiešām uz sevis pamanu jaunas dzimumzīmes tikai pēc nozīmīgiem notikumiem. it kā mans ķermenis būtu notikumu karte, kas it kā tā jau arī ir - rētas, slimību pēdas, krunkas taču arī spilgtāk iezīmējas tajās vietās, kas tiek lietotas - jo vairāk uztrauksies, jo lielāka būs tava rūpju rieva starp uzacīm, un vēl tās mistiskās dzimumzīmes. bet reizē man arī šķiet, ka tās dzimumzīmes agrāk vienkārši nebiju ievērojis. neievērošana vispār ir tik dīvaina. kaut kad diezgan nesen izgāju no galerijas rīga un vispār nesapratu, kur es atrodos, jo tikai tobrīd ievēroju ēku ielas pretējā pusē un neatcerējos tādu jebkad redzējis.

vēl man šķiet, ka es atkārtojos.

16:12: vakardiena bija sirreāla.

skolā notika 24 stundu zīmēšanas maratons. pēc pasākuma atklāšanas telpā tika ievests kamielis. nabadziņš bija sabijies. kā ieraudzīja mūs visus, tā pa taisno apkakājās un apčurājās. sūdus no flīzēm uzgrāba un čuras saslaucīja. nebiju bijis kamielim tik tuvu klāt, un šis bija gigantisks. dažkārt viņš izdomāja mesties virsū publikai, bet vienmēr laicīgi tika apturēts. bija jau arī žēl, kamieli pazīmēt taču varam arī zoodārzā. bet redzēt viņu šādā vidē bija brīnumaini. un kājas viņam tik dīvainas, priekšējās tādas kā kunkuļaini zigzagi un pakaļējās slaidas, un no sāna nevar saprast, kā viņš vispār turas kājas un neapgāžas - vai galva nav par lielu, bet tad viņš pagriežas un viņa vēdera izmērs izskaidro ilūziju. pēc kamieļa aizgājām uz bāru. visu šo laiku nebiju bijis nevienā bārā. nezinu, nemaz negribēju. šis bija blakus skolai un kā tāds divstāvīgs čomskis, otrajā stāvā varēja smēķēt.

tad sākās pole dancing. tas bija kaut kas ģeniāls! telpā sarkana gaisma, divi lieli klubkrēsli, divi stabi, uz grīdas matrači un spilveni. apkārt sasēdušies ļoti daudz zīmētāji. telpā ieradās puskailas dāmas melnā apakšveļā, sasēdās aplī, ieņēma lotosa pozu un, mūzikas ritmā lēni virpojot galvu, iegrima kaut kādā erotiskā transā, kurā visas sāka locīties un staipīties un ņemties viena ap otru kā tāds vienots erotisks organisms, plūsma. es nezinu, cik daudz no tā visa bija iestudēts un izdomāts un cik daudz tajā bija tīra improvizācija, bet tā bija pilnīga maģija! kā viņas sapņaini skatās un smaida, uz vēderiem izgūlušās matračos, ar kājām šķērē gaisu un apbrīno, kā kāda no viņām griežas ap stabu, šļūc augšup un lejup, bet fonā tikmēr redzami 100 erotiski veidi, kā izmantot klubkrēslu, kāda vēl dejo pie sienas, otrā klubkrēslā sasēdušās veselas četras, viena sēž, otra jāteniski viņai virsū, pārējās uz roku balstiem. viena dāma nošļūca no staba un eleganti aizripoja pie manas šī semestra kursabiedrenes, ar dibenu tieši viņas krītiņos! pēc tam uz ceļgaliem aizšļūca atpakaļ uz skatuves, līdzi paraujot pāris skices. es no sajūsmas gandrīz iespiedzos! un visādi smalkumi arī - trokšņi, kuros ar pirkstiem pavilkta apakšveļas gumija atsitas pret miesu, un vispār nevar saprast, kur acīm dēties, jo viss šķiet uzlūkošanas vērts. un apkārt cilvēki sēž un zīmē! pēc pāris mēģinājumiem, kas rezultējās tikai ar divām kāju līnijām un apakšveļu, pārstāju zīmēt un vienkārši skatījos.

visa tā ņemšanās ap klubkrēslu atsauca atmiņā ko pilnīgi pretēju - visas tās neērtās un dīvainās pozas, kuras es pats mēdzu ieņemt. es nevaru kā cilvēks apsēsties, man vajag gulēt uz klubkrēsla roku balstiem un kājas īkšķi vīteņauga manierē aizāķēt aiz virtuves krēsla kājas.

pēc tam bija ilgi jāgaida līdz bondage, un visi pārējie cilvēki, kurus zināju, bija jau aizgājuši mājās, tāpēc aizgāju uz 3d zīmēšanu. tas ir - uzliec virtuālās realitātes brilles un ar pulti rokā velc pelēku līniju. un es atkal biju sajūsmā, es jutos kā dievs. nu, ja dievam būtu dota tikai pelēka līnija. es uzvirpuļoju trīsdimensionālu mākoni un tad vilku individuālas lietus lāšu svītriņas un kā tās ar šļakatām atlec no zemes. es varēju staigāt caur sevis radītu lietu, un manis zīmētās lāses neturēja nekāda makšķeraukla, bet gan binārais kods, un tas bija fantastiski - radīt laikapstākļus. bondage tā arī nesagaidīju, biju noguris un jau pietiekami daudz runājis, lai negribētu spraukties pie svešiniekiem un justies kā parazīts.

šodien staigāju pa galerijām. man šeit viss pārāk ļoti patīk.

vēl šeit ir ļoti garšīgas bulciņas. atbraukšu atpakaļ pats kā bulciņa. bet bulciņa taču ir žargons. kā smalkmaizītei atbraukt atpakaļ man gan nebūtu nekādu iebildumu.

2. Februāris 2018

20:56: šodien es runāju un smējos un priecājos. un rīt mēs iesim uz purvu! un es esmu tas, kurš rīko šo gājienu.

paldies vīnam.

30. Janvāris 2018

18:12: ekskursijas laikā mūs izveda arī caur sarkano lukturu ielām. es biju tik pārsteigts! nekad nebiju neko tādu dzīvē redzējis. stikla būrīšos aplūkošanai izliktas sievietes apakšveļā, visas skatās vai nu telefonos vai tieši acīs. kā bārbijas iepakojumos, tikai "Barbie" vietā uz stikla uzlīmēts "SHEMALE" vai aicinājums uz peeping-tom šovu iekšā. tāds kā ačgārns zoodārzs - būros sēdošie ir tie, kas skatās uz slienainiem, bīstamiem monstriem. dažas kaut kur nozudušas, viņu vietā palikusi uz krēsla atstāta matu suka vai telefons. ielas vidū bija tāda kā mazliet virs zemes pacelta spirālē savīta metāla sieniņa, un tur cilvēki iet čurāt! spirāles vidū bija režģota noteka, kas šausmīgi smirdēja, visa dzeltena un apaugusi ar mīzalu sāls kristāliem.

es esmu pārguris no visa vizuālā ūdenskrituma, kas man nepārtraukti triecas acīs. manī vairs nav spēka sajūsmai.

joprojām ar nevienu baigi nerunāju. es nezinu, kas man kaiš. ar mani gan mēģināja parunāt, bet saruna diezgan ātri pagaisa. viss no manas mutes nāk ārā nepareizi, mana mēle ir kusla. tai būtu jādejo, jālokās manā mutē un jārada patīkamas skaņas, bet tā tur slīd pa siekalām un klūp aiz zobiem, un ārā nāk tikai kaut kāds izplūdums.

29. Janvāris 2018

17:40: esmu antverpenē.

krāmējot koferi klusi paraudāju. par ģimeni, visvairāk par vecmammu, un arī par savu stulbo sirdi.

vecmamma bija teikusi, lai pie viņas ienāku. ienācu, trīs reizes viņu skaļi saucu, bet viņa nedzirdēja. tad ieraudzīja mani un attapās. viņa pilnīgi sastresojusies par manu prombraukšanu. locījās, nevarēja paelpot, kratījās no vieniem sāniem uz otriem, un mēģināja man ar visiem spēkiem izstāstīt, kas man jālūdz, kas attēlots ikonās, kuras viņa man iedeva līdzi. lai es pēc šitā vairs nekur nekad nebraucot, jo briesmu laiki nāk. no katras seklās ieelpas viņa varēja pār lūpām pārlaist tikai vienu vārdu. un visā tajā locīšanās un kratīšanās laikā viņa tik un tā paguva arī noglāstīt suni. viņa bija pat man līdzņemšanai izplēsusi pāris lapas no savas mīļās bībeles, kura vectēvam līdz nāves brīdim bija klāt slimnīcā.

mašīnā jutos šausmīgi. polija ir gara depresija. tikai ceļš un migla. pēc visas tās ilgās kratīšanās apmetāmies motelī. gribēju iziet pastaigā. nekur nevarēju aiziet, visapkārt melna tumsa, un vienīgais trotuārs jau pēc dažiem metriem aprāvās ar kurmja rakumiem.

vācijā bijām pie tēta bērnības dienu draudzenes. viņa aprūpē vecu sieviņu, kura dzīvo skaistā stikla mājā. veci koka režģi, un starp tiem logi, sienas un privātums veidojas no aizkara. tai ir apsildāmas grīdas, par to viņa maksājot septiņus tūkstošus gadā. tur auga sniegpulksteņi, rukšķēja cūkas, klaigāja zosis un mierīgi gulšņāja jēriņi, un tas viss pusstundas attālumā no elbas.

no vācijas līdz antverpenei mašīnā ar tēti bijām divi vien. neatceros, kad ar viņu būtu pavadījis tik daudz laika kopā. gāza šausmīgs lietus, mēs braucām ļoti ātri. nespēju beigt iztēloties mūs kā mazus oglekļa smērējumus stiklotā metāla kosmosa kuģī, šaujoties ar 140 km/h pa taisnu, tumšu ceļu. viens smērējums gulšņā, klusē un ik pa laikam ielej kafiju otram smērējumam, kurš cenšas neaizmigt. viens smērējums ved otru tālu prom. jūtos viņam ļoti pateicīgs. kādā brīdī saņēmu drosmi un pārtraucu klusumu, un tad jau slūžas atvērās - mēnesi veidojuši citplanētieši, kuriem tur esot bāze, un viņi rūpējoties par to, lai uz zemes kāds slimais nepalaistu atombumbu, jo esot brīnums, ka zeme jau nav iznīcināta, un vispār mēness esot vecāks par zemi un tās esot muļķības, ka tas radies tādēļ, ka zemē ietriecies meteorīts. tad vēl kaut kas par mafiju, un valsts arī dirsā. un es tikai kožu lūpā un vispār nezinu, ko atbildēt. un nav jau arī ko, jo es par neko neesmu pārliecināts, es negribu strīdēties, un nu kā lai es tagad pēc visa šitā neapgāžamo un viņa kaut kur sagrābstīto faktu plūduma pasniedzu viņam savu vienkāršo mēnesi - kaut kādu pelēku putekļu bumbu, kas izraisa paisumu un bēgumu, un pilnbriedā kā tāda glūnoša acs spīd caur aizkaru un liek man murgot? bet viņš arī teica, ka neko skaidri nezinot, jo pats tur neesot bijis. un tā nu mēs tur divi sēdējām - vienam pie debesīm naktīs karājas citplanētiešu kuģis, otram milzīga putekļu bumba. kā var būt pārliecināts par vispār jebko?

pastāstīja arī, kā vedis vecmammu pie amerikāņu dziednieka ķīpsalā. kā viņam tas viss riebies. atstājis viņu tur sestajā rindā, aizgājis uz mašīnu lasīt žurnālu. šī zvanījusi un teikusi, lai viņš nākot šurp - tūliņ sākšoties dziedināšana. viņš aizgājis, bet vecmammu vairs viņas vietā neredzējis. apkārt esot staigājuši dziednieka palīgi, kas arī esot tie, kas iesāk aplausus un kaut kur no zāles dziļumiem skaļi piebalso, viņi arī ir tie, kas tiek aicināti uz skatuves un tur tad notēlo, kā top dziedināti, un pamazām nozombē visu zāli. vecmamma esot stāvējusi pirmajā rindā, sniegusi roku, bet dziednieks neesot satvēris. tik un tā bijusi starā.

tagad esmu šeit. viss šķiet overwhelming.

esmu šeit pilnīgi viens! mani šeit neviens nepazīst. it kā dota iespēja sākt visu no baltas lapas, bet vai tad es varu tā čiks atšaut vaļā visas septiņām slēdzenēm aizbultētās durvis, nomest savas bailes un laist ārā visu, kas no manis dažkārt izsprūk pa pairušām vīlēm? paraut visus tos izlīdušos diedziņus un ļaut kamuflāžai izirt? vai tur apakšā vispār kaut kas ir? bailes manī ir ielīdušas ļoti dziļi. kā tie šausmīgie augi no šausmu filmas "the ruins", kas kā kustīgas vēnas ložņāja cilvēkiem zem ādas un auga dziļāk, dziļāk, un viņi grieza tos ārā ar nazi, un tad mēģināja tos izvilkt, augi spirinājās kā pātagas un laikam pat spiedza un centās tikt atpakaļ, un kaut kas vienmēr palika neizvilkts un turpināja augt iekšās no jauna.

biju uz flemish dutch valodas kursiem. dutch for dummies, tā to sauc pati skolotāja. es nespēju sevi piespiest smieties par dejojošu klaunu, kas dzied alfabētu. un tā būs līdz piektdienai. un man jau šķiet, ka es neprotu draudzēties, lai gan esmu šeit tikai pirmo dienu un vēl pilnīgi apjucis. un cik daudz izmaina jau tas vien, vai kāds tev apsēžas pavisam blakus vai arī jūsu starpā paliek viena brīva vieta.

realitāte dažkārt šķiet tik asa.

27. Janvāris 2018

14:31: saule šodien ir aiz mākoņiem.

23. Janvāris 2018

12:25: es nespēju izturēt būt ārpus apļa, pagrieztās muguras, kā viņi ļoti skaļi smejas par joku, kuru muguras noslāpē, kā svešinieku skatieni smejas par manu vientulību pūlī, un kā laiks pēkšķi velkas tik lēni un mokoši. un to visu taču izdomāju es. it kā viss grieztos tikai ap mani, stulbu egoistu, jā, jā, pažēlo sevi vēl. un prāts paspilgtina tā brīža emocijas, aprakstot apkārtējo vidi - sniegs labā dienā var krist skaisti un pūkaini, bet sliktā dienā šķist kā auksti spļaudekļi uz sejas. prāts izkrāso krāsojamo grāmatu. un var mēģināt to visu uztvert un izkrāsot citādi, bet tā pirmā sajūta jau nekur nepazūd, tā ir kā spītīga nezāle mana prāta augsnē, met pār visu lielu ēnu, bet prieks - tas ir kaut kāds eksotisks zieds, kas neaug visur, kur pagadās. un vai mēģinājumi visu uztvert gaišāk nav tikai tāda sevis mierināšana? nezinu. patiesība ir kaut kur pa vidu vai vispār otrā lapas pusē.

3. Janvāris 2018

19:36: veikala spogulī man pretī skatās dzeltens, krunkains trollis dzelteniem zobiem, ar asinsizplūdumu pelēkajā acs baltumā, pumpains, mirguļojošiem rugājiem, pie lūpām pielipušiem melniem vilnas diedziņiem no šalles, viens arī uz sausā deguna ar lūpošo ādu, mētelis aplipis matiem, plaukstas vēnainas, sarkanas un milzīgas. šodien pirmo reizi mūžā sajutos resns. es! kaulu kambaris! ne visur, tikai ciskās. būtu lieliski, ja dieviņš satvertu mani aiz pēdām, ar otru roku sažmiegtu manu ķermeni un ar dūrē savilkto plaukstu nobrauktu pār to pilnā garumā, izlīdzinot manas ciskas pa visu ķermeni.

es pilsētā dažkārt jūtos kā dejā, un horeogrāfija mani veikli izslidina caur cilvēku masām veikalos un tuneļos. ar vienu plecu, ar otru plecu, solis pa labi, pa kreisi, hops - izlec pa spraudziņu, ātri piespiedies pie sienas un saraujies maziņš, kamēr garām paskrien cits, un krekšķis kā velosipēda zvaniņš - priekšā gājējs palaiž garām. tā var izslīdēt caur visu pilsētu nevienam nepieskaroties.

biju uz pastu nosūtīt otro paciņu savā mūžā. biju jau rēķinājies ar izbesītu darbinieci, kura nesaprot, ka cilvēki neiet uz pastu katru dienu un nepārzina tā iekšējo sistēmu, bet pārsteidza tik un tā. pat nepaspēju bilst vienu vārdu, ka šī jau bija dusmīga un ķērca, jo nokļūšana pie viņas galdiņa man prasīja veselas desmit sekundes kopš mana numuriņa paziņošanas, kuru laikā viņa jau bija paspējusi piecelties, lai sāktu divu minūšu garu sarunu ar kolēģi, spītīgi mani ignorējot. nu neko, centos pēc iespējas pieklājīgāk, sakostiem zobiem smaidīju, kamēr šī ķērca vēl, kā es varot neredzēt aiz kolonnas noslēpto pirmo numuriņu, kas atrodas blakus piektajam. finālā uzveicu viņas besi ar smaidu un pieklājību. pamazām pati sāka smaidīt, balss viņai kļuva pieglaimīga, novēlēja labu dienu.

laiks šausmīgi skrien. līdz prombraukšanai jāizdara tik daudz, ka viss janvāris sanāks kā tāda izstiepta skates nedēļa, tikai daudz jautrāka.

Mūzika: lucky clover

28. Decembris 2017

00:51: šodien copy pro darbinieks, kurš printēja uz las vegasu sūtāmo printu un kartītes, ar pirkstu paglāstīja papīra lapu, lai noteiktu tās cenu. tāpat notiek arī baltijas papīrā. man tā šķiet kā tīrākā maģija. vai tiešām var uzkačāt savus pirkstgalu nervus? vai arī tās noglāstīšanas sajūtas fiziski paliek tādas pašas un tikai prātā kļūst smalkākas?

26. Decembris 2017

18:43: mašīnā stundu skatījos pa logu un sapratu, ka vairs neaizbēgšu no glezniecības, ka es caur to jau esmu sācis domāt. tā ir kļuvusi par veidu, kā sakārtot un padarīt saprotamu (vismaz sev pašam) visu to vizuālās informācijas gūzmu, kas triecas manās acīs. es iztēlojos, ar kādu otu un cik biezu krāsu es varētu gleznot to bērzu birzi vai tumšo biezokni, visus dažādos krāsas klāšanas paņēmienus, slāņus, kādas krāsas jaukt, un ar pirkstiem klēpī es jau vāri diriģēju kāda koka ērkšķu kontūras, it kā zīmulis man jau būtu rokā. pasaule vizuāli saliekas pa plauktiņiem, ja prātā var iziet cauri tās būvēšanas paņēmieniem - no balta pamata līdz kaut kam, kam var noticēt. ja vien es biežāk spētu saņemties to visu arī tiešām darīt, nevis par to tikai domāt.

25. Decembris 2017

15:54: pirms svētkiem braucu ar mammu uz veikaliem pirkt sīkumus. braucu un lasīju lapiņas, kuras vecmamma sabāzusi mammas somā - aprakstījusi kādas desmit. ieinteresēja tikai tādēļ, ka mamma, pirms nosviest tās uz pakaļējā sēdekļa, no vienas skaļi nolasīja "šonakt redzēju pravietisku sapni". mani interesē sapņi, un vēl vairāk - ko varētu sapņot vecmamma. bet par sapni nekā tur nebija, tikai tas viens teikums. pārējais viss kā vienmēr - mēs pārāk daudz laika veltām velnam, pasaules gals būs pēc trim gadiem, bet otrā lapas pusē jau pēc 5-7. mammai darbā esot vesela atvilktne pilna ar vecmammas aprakstītajām lapām. dažkārt viņa tās mammai iedod rokās, citreiz noliek uz datora klaviatūras, bet biežāk vienkārši pa kluso iestūķē viņai somā.

veikalā čeks palidoja zem kases un mamma klusi ievaidējās. mamma ir čeku dedzinātāja. man tas viss šķiet šausmīgi un smieklīgi reizē. pavaicāja man, vai man dzīvoklim nevajagot nazi, viņai esot viens lieks un ass, varot pielikt klāt pie ziemassvētku dāvanas, bet tikai ar noteikumu, ka man viņai jāiedod pieci centi, jo nazi dāvināt nedrīkstot. kādēļ? jo mēs ķīvēšoties. tas viss mani arī ļoti sadusmo. dāviniet man svētkos pāra puķes un lieciet mani sēdēt galda stūros, man ir pie vienas vietas.

skaistākais svētku brīdis - vecmamma bija piespiedusi brāli pie eglītes nolasīt 25. psalmu, pa tv translēja dievkalpojumu, bet istabas vidū drāzās divas suņu kucītes.

mammai cietumnieki sūta kartītes un visādas paštaisītas lietas. šogad kartītē viens narkomāns bija ar pildspalvu rakstītos teikumus vēlreiz pārvilcis ar zelta gliteru līmīti, blakus lapā uzzīmējis lielu sauli, bet vidū iekarinājis paštaisītas koka lapiņas ar zelta bumbiņām. materiāls nenosakāms, mamma domā, ka visi viņa veidojumi taisīti no sakošļātas maizes, kas izveidota nepieciešamajā formā, sakaltēta un nokrāsota ar nagu laku. viņai darbā glabājoties tā paša cietumnieka taisīts rožukronis ar skeletgalvām, uz viena posmiņa esot rakstīts "made in rcc" (rīgas centrālcietums).

vakar pa ilgiem laikiem biju izgājis kārtīgā pastaigā. manā favorītvietā bija lielas, sasalušas peļķes. ledus sasalis it kā trīs kārtās, zem katras ūdens un gaisa burbuļi/kabatas. kad ar kāju viegli piespiež ledu, gaisa burbuļi kustas zem visām trim ledus kārtām, tie ievibrējas, daži apvienojas lielākos, citi sadalās mazākos. kā mazs bērns ar netīru koka zaru bakstījos zem pirmā slāņa un dzenāju gaisu šurpu turpu. bija arī saule, bet jau diezgan tuvu horizontam, un mana ēna stiepās pār zemi ļoti gara, līdz atdūrās pret vertikālu šķērsli un uzlocījās augšup pa izgaismotiem koku stumbriem. ejot ēna arī gāja, un tā lēkāja no viena koka tuvumā uz citu koku tālumā - lielāka, mazāka, asāka, izplūdušāka. mans siluets projicējās arī uz tāliem egles zariem. es biju sajūsmā - uz koku stumbriem pēkšņi parādījās cilvēks vai arī tikai mana mājošā plauksta. tajā visā bija kaut kāda pirmatnēja maģija, alu cilvēka pārsteigums par gaismēnu spēlēm. sapratu, ka es taču varētu arī piemīzt bikses, ja es nezinātu, ka tā ir mana ēna, vai vismaz noticēt meža gariem, ja pēkšņi manam mājienam atbildētu egles cilvēks.

21. Decembris 2017

13:09: bieži sevī pamanu bērnišķīgu, popsīgu, vulgāru, krāsainu un šausmīgi naivu meitenīti. bet izskatos es smieklīgi nopietns, un gribētu vēl nopietnāk. gribētu ziemā melnā mētelī līdz zemei slīdēt apkārt kā garš, tumšs, biedējošs konuss ar acīm un matu kušķi galā. kad tumšos vakaros ietu mājās, no skolas nākošie bērni atskatītos pār plecu, ieraudzītu mani un ātri bēgtu prom, mana klusā ķiķināšana liktu viņiem skriet vēl ātrāk. agrāk tā jau ir noticis.

Powered by Sviesta Ciba