lmr

Jaunākais

You are viewing the most recent 20 entries

28. Marts 2017

00:09: ceļu uz dzīvokli grauž žurka. tā skrapstinās virtuves palodzes stūrī. var pat dzirdēt, kā tā aiz sienas noskurinās. ko lai dara? tai pilnīgi vienalga par manu klaudzināšanu, tā turpina darbu. laikam jāgaida caurums, tikai tad no tās varēs atbrīvoties.

26. Marts 2017

20:27: londonā bija lieliski.

viss tur pelēks, asfalta krāsā, sarkanos ķieģeļos un pārsteidzoši zaļš. un visi uz ielas saka sorry, sorry, lai gan es viņiem esmu pagadījies ceļā, jo kārtējo reizi esmu piemirsis, ka arī cilvēku plūsma virzās pa kreiso pusi. redzēju pārāk daudz, pilnīgs overload acīm, gan jau galerijās un muzejos daudziem izbesīju, jo darbiem priekšā mana atšautā pakaļiņa, kamēr es, pieliecies dažu centimetru attālumā no darbiem, skatos, kā tad tie uzgleznoti, un elpoju virsū vairākus gadsimtus seniem brīnumiem. un ļoti interesanti, kā prāts mākslas grāmatās redzētiem darbiem izdomājis pats savus izmērus, un van eiks izrādās tik maziņš, dīrers vispār miniatūra, bet serā peldētāji lieli. hoknijs dzīvē vienkārši mirdz un tuvplānos ir ļoti smalks. kas gan man sevī noriebās - ka vispār vairs nespēju uztvert darbu kopumā, es uzreiz ar degunu lienu tiem tuvumā un meklēju trikus un noslēpumus, kurus grāmatu bildītēs ieraudzīt nevar. biju arī uz wolfgang tillmans un richard mosse, joprojām esmu lielā sajūsmā. pārsvarā ar mammu un tēti biju pašķīries, jo četras stundas no vietas ar sevi lūrēt bildītes negribu spiest nevienam.

teroraktam tuvumā negadījāmies, par to uzzinājām vien vakarā.

19. Marts 2017

21:30: bet nu vispār es esmu priecīgs. tikko biju veikalā, un ārā ir tik kolosāla migla! tā vizualizē gaismas starus. kā vējš vizualizējas kokos, lidojošās lapās un atkritumos, tā gaismas stari vizualizējas miglā un lidojošos putekļos.

trešdienas rītā ar mammu un tēti lidosim uz londonu. es tur nekad neesmu bijis un arī par to esmu ļoti priecīgs un patīkami uztraukts, laikam visvairāk par hoknija izstādi tate britain un pjēro della frančeskas jēzus kristīšanas redzēšanu dzīvē, jo es mīlu pjēro della frančesku, un jēzus kristīšanas fonā arī mazliet attīstās mans rožu diplomdarbs - tas vīriņš, kurš izģērbjas. bet nu vispār tur ir tik daudz, ko apskatīt, ka trīs dienās noteikti redzēsim tikai mazu daļu no visa, ko gribētu. un negribas jau vecākiem spiest ar sevi lēni apskatīt mākslu, ja mammu interesē tikai van goga saulespuķes, bigbens un parki, bet par tēti vispār nezinu, man šķiet, ka viņu noteikti interesē daba, bet londonā tās taču ir maz, lai gan ir natural history museum, bet tas ir diezgan tālu un tajā ir slēgta tā zāle ar lielajiem dinozaura kauliem, kur laikam plāno ievietot vaļa kaulus. es gribētu redzēt abus. bet nu kaut kā apvienosim - kamēr skatīšos mākslu, tikmēr viņi divvientulībā gan jau ies uz kādu šerloka holmsa muzeju vai iedzers kādā bāriņā.

20:15: kamēr braucu uz rīgu, spīdēja saule. visu ceļu skatījos, kā tā atspīd ūdeņainos grāvīšos blakus sliedēm. tā atspīd visos mitrajos ūdenī iekritušajos zaros un salmos, un dažkārt, ja grāvītis pietiekami plats, tā parādās kā gaismas lode, kurai apkārt mirguļo visi ūdenī sakritušie sūdiņi, saules atspīdums kā zirneklis dzirksteļu tīklā vidū. un tās atspīdums staipās un izplešas visvisādos virzienos, lielupes vilnīšos saule bija vienkārši zigzags, bet tālumā tā atmirdzēja mazu sauļu simtu mirgā. ļoti skaisti! visu ceļu caur logu var skatīties, kā ainavā šļūc saules atmirdzumi.

19:22: skatījos caur logu, kā vecmamma no baznīcas nāk uz mašīnu, un gandrīz apraudājos. viņa stāv brūnā beretītē, brūnā mētelī un brūnos svārkos, kājās viņai melni zābaki uz papēdīša, uz elkoņa uzkārta soma. viņa mūs ierauga, viņa groza ķermeņa augšpusi, lai it kā iešūpotos pagriezienam uz mūsu pusi. kā tāda laiva ar airu rokām, plaukstas saspringušas, it kā apņēmušas neredzamus ābolus, kausiņi, ar kuriem airēties pa gaisu, jo kājas viņai neklausa. viņa mēģina nākt, bet nevar. nevar paiet. viņa mīņājas un pasper dažus milimetrus, plaukstu kausiņus savieno sev priekšā, ņurca rokas kā tādu kabatas lakatiņu un lēnām, lēnām nāk, ik pa laikam apstājoties, it kā ceļgali viņai nelocītos. mamma paver viņai durvis, es no aizmugures pasniedzos, lai mašīnā ieceltu viņas somu, kurā redzu maizes klaipu un barankas. nopirkusi, kamēr mūs gaidījusi.
tagad gan apraudājos.

stulbais piņņātājs, varēji izkāpt, paņemt viņu opā un iecelt mašīnā.

08:19: aizeju uzvārīt kafiju, atnāku atpakaļ uz istabu - no manas gultas apakšas spīd lapas stūris, uz lapas stūra ar pildspalvu uzrakstīts "Jānim" un tālāk "Tumsības beigas nāk!". nesaprotu, kurā brīdī lapa tur parādījās, un kāpēc zem gultas? iztēlojos vecmāmiņu ātri, kamēr esmu virtuvē, ieslīdam istabā ar lapu, tad viņa izdzird tējkannas svilpes troksni, kas nozīmē, ka kafija tūliņ būs aplieta, un viņa nomet lapu un aizskrien prom. viņai ir ļoti raksturīgi atstāt visādus tādus svarīgos ziņojumus pa kluso, it kā tie tur nokristu no debesīm.

un uz šīs te datorrakstā uzdrukāta, citēju: "Svarīga informācija"
amerikā esot 73% no visiem ieročiem, amerikā esot 120 koncentrācijas nometnes un sagatavoti divi miljoni divvietīgu zārku, jo katrs piektais tikšot iznīcināts. ar 2013. (vecmāmiņa nosvītrojusi 3 un ar pildspalvu uzrakstījusi 7) gada 1. janvāri obama pieņēmis lēmumu iespiest čipus visiem valsts iedzīvotājiem 36 mēnešu laikā. čipus ražojot latvijā, ādažu poligonā.
aicinājums atteikties pieņemt čipu, jo tā pieņemšanas brīdī sātans tevī ieies un tās būšot beigas.
dolāra krahs, uguns jūra, sātans nesnauž, pravietojumi piepildās un vienīgā iespēja - izvēlēties ticēt tam kungam.
lapas otrā pusē lūgšana.

vienkārši gribas raudāt. viņa taču ir pilnīgi citā pasaulē un reizē tepat tukumā aiz sienas.
un kur viņa dabūjusi tādu lapu? tā ir datorrakstā un ar kļūdām, neviens no ģimenes viņai tādus sūdus lasīt nedotu, tad nu noteikti kāds viņai to ir iedevis baznīcā.
sagraut visu viņas pasauli mūža nogalē taču būtu vienkārši nežēlīgi.

Mūzika: vecmāmiņa šļūc

16. Marts 2017

21:31: mani izvēlējās erasmusam!!! visu dienu jūtos pacilāts.

uz akmens beidzot arī uzzīmēju darbu litogrāfijai. es neesmu tam radīts. grafika vispār ir biedējoša tieši tādēļ, ka tā ir nelabojama. iegriez linolejā ne tur - viss cauri, kļūda ir neatgriezeniska. pieskaries litogrāfijas akmenim ar pirkstu, un tur būs ieēdies tavs pirkstu nospiedums, un rezultāts jau arī nekad nav garantējams. viss tur ir tik pat fatāli kā strādājot ar tušu, kad uzpil pile uz baltas lapas un viss pēkšņi ir dirsā. un līdz ar to arī parādās bailes no strādāšanas, un tās var redzēt nedrošajās līnijās. glezniecība ir piedodoša, kļūdas var labot, tādēļ tur es varu justies daudz brīvāk - ja nesanāca, kļūdu var noslaucīt vai gleznot tai pāri. un visas tās sterilās, baltās lapas un mūžam netīrie pirksti grafikā, netīri ar nenomazgājamu krāsu, ar tiem nevar pieskarties baltajai lapai, tādēļ viņi papīru ņem ar maziem pārlocītu lapiņu knābīšiem, stīviem papīra dūraiņiem, tādiem kā diviem tizliem robota pirkstiem. nu drausmīgi. un cienījami, apbrīnas vērti, ka viņi kaut kādā darvas dīķī spēj radīt ko tīru, skaistu un perfektu.

15. Marts 2017

18:08: es neko nevaru izdarīt! vispār neko!

piesēžos un daru, bet vienkārši nevaru, es zīmēju, bet man acis iet krustiņā un fokusējas vairāk uz degunu, nevis līniju, ko velku. es visu laiku plūstu kaut kādā nebūtībā, lai arī cik ļoti pūlētos sakoncentrēties. vai arī es daru pilnīgu huiņu, es skrienu apkārt un it kā gatavojos strādāšanai vairākas stundas, bet negatavojos un pārsvarā vienkārši ēdu. kad es beidzot spēju sakoncentrēties un piesēžos pie galda, lai uzzīmētu zīmējumu litogrāfijai, ko neesmu izdarījis veselu trīs mēnešu laikā un ko tagad mani vienkārši spiež izdarīt tikai tas, ka pierakstījos drukāt to piektdien, es nevaru uzzīmēt to, ko man vajag, tāpēc attopos ar uzzīmētu aci, kurai aug čirkainas skropstas, un to nu nevajag ne man, ne kādam citam. un tad es sevi ienīstu un nezinu, kur likties, un es apsēžos pie galda un piecas minūtes skatos pulkstenī, un laiks skrien!

hiperreālisma izstāde arsenālā man lika pārvērtēt to, ko vispār gribu iesākt ar savu mākslu, jo man izstādē daudz kas vienkārši derdzās. man riebās tas purmales krēsls ar galdauta malu, tas ir auksts un tukšs un plastmasa, pie tā ir strādāts tik ilgi, ka tas ir paspējis nomirt. vai arī realitāte pati ir riebīga. varbūt man riebjas tas, ka attēlotais bieži vien joprojām ir ikdienas haoss? daudzi haosā ievieš skaidrību, un tajā var novērtēt mākslinieka skaidro skatījumu uz sarežģīto, bet tā jau ir realitātes vienkāršošana un līdz ar to arī pārveidošana, bet kaut kādā ziņā tā ir daudz ietilpīgāka un... nezinu, gudrāka? izpratne it kā apvelk neskaidro ar skaidru kontūru, paspilgtina robežas.
daudzi darbi tur ir arī lieliski. neatceros autoru, bet bija viena tāda grafika ar sievieti, kurai rokā cimdiņš. nu neko, viņa tur vienkārši ir - portrets ar roku, bet pa kreisi aiz cimdiņa iet maza, smalki izstrādāta ieliņa, pa kuru ar acīm pastaigāt. un tā kontrastā pret lielo portretu uzbūra baigo telpas sajūtu, tāds iesūcošs dziļuma punkts, kas man šķita ļoti forši.

11. Marts 2017

15:13: katru piektdienas rītu es attopos dusmīgi sēdēdams latvijas mākslas vēsturē, skatoties, kā pasniedzējs pusgada laikā nevar iemācīties, kurš vadiņš jāsprauž kur, lai darbotos projektors un pele. nu bļāviens! kā? viņš spēj atcerēties visu to vēsturi ar gadskaitļiem un uzvārdiem, un no galvas iegaumējis visas tās sasodītās baznīcas, bet iespraust vadiņu tam paredzētajā pieslēgvietā vienkārši nevar! un tā taču ir bērnu spēlīte, kurā figūras jāieliek tām paredzētajos padziļinājumos - zvaigznīte zvaigznītes padziļinājumā, aplītis aplīša, usb usb portā. un viņš negrib varēt! sauc citus palīgā, it kā sistēmbloka aizmugure nepārtraukti mainītos, vadiņi visi būtu sasējušies neatšķetināmos mezglos un tiem paredzētie porti mainītu formu un atrašanās vietu. nu var taču uzņemt pāris bildes ar pareizi saspraustiem vadiņiem un tās pielietot. ja mums pusgada laikā jāiezubrī visa tā baznīcu bezgalība, tad nu nafig viņš nevar iemācīties ko simts reizes vienkāršāku. katru piektdienu!

un visu laiku saka, ka viņam nepatīkot šis otrais korpuss, kurā mums notiek lekcija. skaidrus iemeslus nepatikai nekad nav devis, man tur patīk, tur ir gaiss, ko elpot. tagad lekcijas notiek viņa mīļajā deviņpadsmitajā telpā, kura viņam patīkot, bet tur, bļe, atkal vadiņi ne tā sasprausti.

9. Marts 2017

07:31: vakar splendidā biju aizgājis uz man with a movie camera. priecājos vēl šorīt. iepriekš biju redzējis tikai mājās, nelielā ekrānā un ar cinematic orchestra mūzikas pavadījumu. putniņa lekcija gan bija pilnīgs ārprāts. pusstundas laikā viņš pieminēja kaut kādus četrus īsus faktus un visu pārējo aizpildīja ar ļoti izstieptu taustīšanos savā prātā, visu laiku veidojot garus, nekonkrētus teikumus, lai pateiktu NEKO un radītu iespaidu, ka filmu redzējis viņš vispār nav, tikai mazliet par to palasījis, beigās atklājot, ka tāds arī bija viņa mērķis - neko par filmu nepateikt, bet nu varēja tad arī vispār neko neteikt. šoreiz skanēja alloy orchestra pavadījums un rādīja restaurēto versiju, kas bija lieliskā kvalitātē, un tas lielais ekrāns sevī vienkārši ievilka, galva sagriezās līdzi visām horizonta slīpuma izmaiņām vilciena braukšanas dinamiskajā ainā, izmantotie efekti tik vienkārši, bet savā vienkāršumā ļoti tieši, precīzi un iedarbīgi. nez kā jutās tā sieviņa, kura sēdēja zāles pirmajā rindā. visa filma izskatījās pēc tādiem kā kustīgiem avīžu izgriezumiem, pēc kolāžas. es esmu sajūsmā.

6. Marts 2017

07:56: virtuvē pamazām sadalās žalūzijas. horizontālās sloksnes atplīst vaļā no šņorītes, kurā iesietas, un paver lūrēšanas spraudziņas. naktī spraugu dēļ istabā krīt visādas gaismas lauskas - uz griestiem, sienām, virtuves letes apakšas. kad garām brauc mašīnas, parādās jaunas un skrienošas lauskas.

viena no spilgtākajām bērnības atmiņām man ir tieši garāmbraucošo mašīnu izraisītā gaismas izskriešana caur istabu, kamēr naktī mēģinu aizmigt, un koku zaru kustīgās ēnas uz griestiem, no tām man bija bail, es tajās redzēju visādus mošķus. atceros, ka zem spilvena kādu laiku turēju lielu koka karoti, ar ko aizsargāties, ja mošķi tiek istabā. nazīti neturēju, negribēju sagriezties un negribēju arī mošķus nogalināt, tikai atgaiņāties.

4. Marts 2017

16:54: pēc divu nedēļu prombūtnes esmu atbraucis uz tukumu. suņi vispriecīgākie. vecmamma, kā jau vienmēr, uzreiz kaut ko pasaka par to, ka drīz es jau vairs neatcerēšoties, kurā mājā tukumā es dzīvoju, un tad stāv manas istabas durvīs un gaida atbildi. nezinu, sadusmojos un uzšņācu pretī, ka braucu, kad varu. viņa ir kļuvusi ļoti riža, stāvēja mētelī, visa saules apspīdēta, gatava braukt uz humpalām, un manāmi sadrūma pēc tā, cik dusmīgi es atbildēju. bet nu mani sadusmo. katru reizi, kad es te atbraucu, viņa sasveicināšanās vietā izsaka piezīmi par to, cik reti es braucu, it kā joku, bet reizē arī pārmetoši. un nu kāda viņai starpība? kad esmu šeit, mēs tik pat kā nerunājam, kopā neko nedarām. tāda sajūta, ka braucu šeit tikai paēst un atrādīties, ka man viss kārtībā, braukt mammai līdzi uz veikaliem, lai nestu viņai groziņu, agri ieiet gulēt, vēlu piecelties un atkal pazust.

vecmamma atbrauc no humpalām - kādas pasakainas lietas tur pārdodot! un tik lēti! viņa no nopirktā salasījusi čupiņu, kas varētu mani interesēt, varbūt aizvestu uz rīgu. uzliek to uz manas gultas un rāda - garens mežģīņu galdauts, ažūrs, ļoti īss aizkars, audums ar lācīšiem. nu, kur es to likšu? galdauts galdam, kura man nav, un ciemiņiem, kuri pie manis nenāk un kurus neaicinu, no sešu vīna glāžu komplekta es izmantoju tikai vienu, šampanieša glāžu komplektu pat neesmu atvēris, tas stāv uz skapjaugšas jau kādu gadu, viss noputējis, un tie daudzie šķīvji, no kuriem es ēdu viens pats, noder tikai tam, lai izlietnē no tiem būvētu netīru kalnu. aizkariņš noderētu pieliekamajam, kura man nav, un lācīšu audums bērniem kaut kādā nākotnē.

vakar sagruzījos, galvā nomētāju sevi ar akmeņiem, ka es kaut ko gaidu, pats neko nedodot pretī, un sviedu sev vēl par šo un to, līdz beigās knapi valdījos, lai nesāktu pinkšķēt. patiesība acīs grauž. un tas viss viļņveidīgi - tad jautri un smiekli, un tad kaut kāds milzīgs bezdibenis, kurā es vienkārši nemāku dzīvot, neprotu būt cilvēkos, parunāt arī nevaru, es jūtos nepatīkams un nevēlams un vienkārši stulbi, jo pats jau esmu visam uzlicis virsū kaut kādu negativitātes filtru, kas nenozīmīgus sīkumus izgaismo milzīgā spozmē, to tumšās ēnas stiepjas desmitreiz garākas par pašiem sīkumiem un tieši man virsū. vainoju vīnu un sevi.

27. Februāris 2017

19:45: baigais kaifs skatīties caur aizsvīdušu autobusa logu, tur pēkšņi pasaule, kas sastāv tikai no gaismas objektiem. tajā dzīvo zaļie un sarkanie cilvēciņi no luksoforiem. tāds kā gaismas svečturis, gaismas vientuļas, gaismas šļūkā, gaismas punkti savākušies bariņos, gaismas kvadrāti, gaismas sašvīkātas ar koku zariem, gaismas Z, gaismas 0.525, gaismas "top" un "kvass", un tad vēl pile pārskrien mirguļodama pār logu, un visām gaismām apkārt dimanta stariņu apļi.

pie mājas ir viens koks, kura zari kā taustekļi stiepjas tieši iekšā laternā, uz to ir patīkami skatīties, tāda mikelandželo ādama radīšana, koka roka izstiepusi pirkstus, savienojas ar gaismu un iedegas. un kā man patīk tie pazudušie cimdiņi, kas uzdurti koku zaros. cilvēki kokiem iedod plaukstas un tie tev vējā nervozi māj.

26. Februāris 2017

19:56: kārtējo reizi mēģinu atmest smēķēšanu. esmu kļuvis aktīvs, es daru visu, bet ne to, ko tiešām vajadzētu. esmu sakārtojis dzīvokli, izmazgājis veļu, daudz gatavojis ēst un daudz ēdis, izlasījis visu janvāra national geographic un novācis kādus trīs pūķus skyrimā. bet papīra lapa stāv tukša, piestiprināta pie kartona, un pie tās es nevaru un nevaru pieķerties, tāpēc tagad sēžu ar kaut kādu aizvēsturisku sejas masku, ko atradu kārtošanas procesā, un domāju, ko vēl piekārtot, vai varbūt pavingrot, vai varbūt apēst kādu augli, jo esmu nopircis kaudzi, jo veselība!
biju saslimis, vairākas reizes modos divos naktī un klepoju ārā plaušas, nometies četrrāpus uz grīdas, un plaušas čīkstēja un burbuļoja, un likās jau, ka gals klāt, elpu ievilkt vairs nevarēšu un nosmakšu krēpās, vai arī sirds uzsprāgs no intensīvās klepošanas, bet tas nu ir cauri, un pēc tā visa kaut kā ļoti gribas sevi saudzēt.

kad esmu ļoti slims, es sapņoju par ideālo atveseļošanās procedūru. es to iztēlojos tā, ka esmu samaksājis kaudzi naudas neeksistējošiem sapņu ārstiem, lai manī salabo visu to, kas ir sačakarēts, un es pliks iekrītu balta, mīksta palaga batutā, viss ir tādā kā sapņu miglā, mani pievieno dažādām caurulītēm, kas no manis izsūc visu slikto, es kļūstu kā izžāvēts, bet tad mani piepilda ar jaunām un svaigām dzīvības sulām, es lēni uzpūšos kā tauriņa spārni pēc izlīšanas no kokona, un pamazām es no dzīves apgrauzta kartupeļa kļūstu par svaigu, leknu un skaistu ziedu. no manis atvieno caurulītes, palags zem manis lēnām sairst un es maigi piezemējos sūnās, sapņu migla ir izgaisusi, ir tikai milzīga skaidrība un vieglums, āda man kā persikam, redze brīnumaini asa, es dziļi ieelpoju vissvaigāko gaisu un tas garšo debešķīgi. bet realitātē es drebu un svīstu drudzī zem segas, cenšoties aizmigt, kamēr kaimiņi atkal bauro.

laiks ļoti ātri skrien.

22. Februāris 2017

19:06: esmu dusmīgs. biju izprintēt portfolio, jo mēģinu pieteikties erasmusam, un tas izskatās pēc sūda. es nezinu, vairumu darbu fotografēju ļoti labā gaismā un ar labu kameru, dažus pat ieskenēju, tajos varēja redzēt pat audekla šķiedru, bet finālā viss ir neass, drausmīgi kontrastains un vietām pilnīgi savāds, pēkšņi manam pīpējošajam pašportretam naktī apkārt ir balta kontūra. un par to vēl paprasa astoņus eiro. dažos darbos pat nevar redzēt to, kas tos padara aplūkošanas vērtus vai kas tiem devis tādu nosaukumu, jo tie visi ir daudzas reizes tumšāki. tas, cik ātri tas viss plūst ārā no tiem printeriem, vispār nevieš nekādu uzticību kvalitātei, lai gan nu ko es zinu par tām mūsdienu tehnoloģijām, varbūt tiešām divās sekundēs var izprintēt ģeniāli, bet nu printē jau viņi visu pa taisno, neparāda vienu slikto variantu un nepiedāvā kādas izmaiņas. bet nu ko darīt, varbūt es tiešām itin neko nesaprotu no printeriem, varbūt es esmu vainojams, un negribas jau teikt, ka neizskatās tā, kā vēlējos, jo nu kur viņi liks to manu neizdevušos portfolio? ieliks astoņus eiro papīra smalcinātājā? bija CMYK, bija augsta izšķirtspēja, tad nu kur problēma, man nav nekāds sandras krastiņas zilais, ko izprintēt sagādā mocības, man svarīgākas tonālās attiecības, un to tur gluži vienkārši vairs nav! bvē.

12. Februāris 2017

20:14: mācu zīmēt
laikam jau tas viss manī ir tur pat, kur prasme braukt ar divriteni. sēžu un vēroju, kā cilvēks ar pūlēm mēģina savienot divus punktus ar taisnu līniju un ļoti lēni mēģina izprast perspektīvu un mēru pārnešanu uz lapas. es nekad nevienam neesmu to skaidrojis, tāpēc man grūti ietērpt vārdos visus procesus, kas galvā risinās akadēmiski zīmējot, jo es par tiem jau vairs nedomāju, es tos pielietoju pa taisno, tāpēc man šķiet, ka neesmu pārāk labs skolotājs. bet nu pārsvarā jau elementāra matemātika, un taisnas līnijas ar laiku vilkt kļūst viegli, vertikālās vispār - atslābini roku un ļauj gravitācijai veikt savu darbu.

vakar biju pārgājienā. gājām caur mežu uz āžu kalnu, un nu bāc, mežā ir tik forši! pēkšņi piedzīvojumu filma, kurā mēs lienam gar stāvas nogāzes maliņu, ja paslīdam, varam ieripot grāvī, kurā sagāzušies koki aplauztiem zariem kā nažiem, un galvā es izsekoju visiem procesiem, par kuriem domāju, kamēr mēģinu nepaslīdēt - kur likt kāju, kādā leņkī, vai varbūt labāk iedurt papēžus sniegā, un acis visur skraidelē apkārt un meklē noderīgu informāciju, pēkšņi ierauga neapsnigušu laukumiņu, bet es jau slīdu, bet rokas man jau pasniegušās pēc iepriekš ieraudzīta zariņa, pie kā pieturēties, un viss tas notiek zibenīgā ātrumā.

sāku domāt, ka mana bērnības atmiņa ir izpušķota. tajā es skaidri atceros, kā es bērnudārzā apvēmos un nošķaudījos reizē, kamēr gulēju diendusu, seju pret griestiem pavērsis. vēmiens sastāvēja no burkānu salātiem un tas pielipa pie griestiem. un es atceros audzinātāju, pakāpušos uz kāpnēm un mēģinot to notīrīt. bet nu līdz griestiem tas taču nevarētu nokļūt? es nezinu, šķavas mēdz būt spēcīgas, bet ne jau tik, lai burkānus uzšautu griestos. jūtos sevi pieķēris.

9. Februāris 2017

20:25: kompozīcijā heinrihsons uzdevis tēmu "spriedze".
un man tā nepatīk! man nepatīk par to domāt. es uzreiz izjūtu visu to aizmirsto un pārdzīvoto spriedzi, kā manas zarnas sienas mezglos, es svīstu aukstus sviedrus, drebu, sakosti zobi un dūrēs savilktas rokas, un skatieni acīs duras kā dunči, un sirdspuksti trīs reizes ātrāki.
viņš lika mums lasīt ziņas, lai mēs izjustu spriedzi. izrādās, ka vairums kursā nelasa ziņas. es pārsvarā pārskrienu pāri virsrakstiem un uzklikšķinu uz smieklīgākā. bet no ziņām es negūstu spriedzi. tās vienmēr ir sliktas, un laika gaitā tās uzaudzējušas kaut kādu nejutīgu ādu, jo nu cik var līdzi just un dusmoties, un baidīties, vai tā nav tikai normāla parādība cilvēka dabā - novērsties no sliktā?

Mūzika: SQÜRL - Please Feel Free to Piss in the Garden

30. Janvāris 2017

21:51: bieži, kad gaisma kādu apspīd no augšas, apspīdētajam pār acīm parādās tumši ēnu spārniņi. ēna krīt no uzacu lokiem pār acīm un veido ēnu spārniņus, tādas kā karnevāla maskas. un ja vēl gaisma tiek uz skropstām, tad ēnas no tām nostiepjas garas pār vaigiem. luīze vienreiz nofotografēja zirga skropstu, kas bija viņas plaukstas garumā.

27. Janvāris 2017

20:12: visi tie dusmu izraisošie sīkumiņi nedēļu laikā sakrājas tādā kā skapī, kurā vairs nav vietas, un katru reizi var atvērt tikai mazu spraudziņu, lai viss neizgāžas ārā, lai skapī ieliktu vēl kādu dusmas izraisošu sīkumiņu, bet nedēļas beigās skapja durvis vairs neturas ciet, visi sīkumiņi ir izmērā auguši desmit reizes, tie visi sprūk ārā un piepilda mani ar dusmu karstumu, dusmas skrien uz muti, lai rūktu, bet tur priekšā mani sakostie zobi, tad tās meklē izeju caur rokām, lai sistu, caur kājām, lai spertu, bet es turu sevi mentālos grožos, un tad tās aizmiglo manas acis ar uzvārītām, tvaikojošām dusmu asarām, bet arī tās es spēju uzsūkt, un tad es lēnītēm kļūstu remdens. bet kur tās dusmas palikušas, ja ārā nav tikušas? un kur lai tās vispār liek?

otrdien gājām pie naumova, mums lika uzgaidīt piecas minūtes, piedāvāja apsēsties. ielīdu visiem aiz muguras sēdēt pie puķes. pēkšņi pie manis liecas večiņa rozā džemperī, domāju - grib kaut ko paņemt no palodzes, bet pēkšņi es dzirdu viņas šņācoši čukstošo balsi savā ausī, jūtu viņas elpas siltumu un roku uz sava pleca
-...tu esi čalis un sēdi, bet meitene kājās stāv...
ak vai, bļe, piemirsu, ka man starp kājām karājas šņores galiņš un ka tā dēļ man sevi mūždien ir jāapdala, jo pēkšņi aicinājums apsēsties bija domāts visiem, tikai ne man, jo es tajā telpā esmu vienīgais ar krānu, un ja pietrūkst viena sēdvieta - tā noteikti ir mana, jo es neskaitos. un es automātiski jūtos slikti, es jūtos nokaunējies, ja jau pilnīgi jālien šņākt man ausī, tad taču esmu izdarījis ko pietiekami sliktu. man tas viss riebjas! iespraudiet to pieklājību/etiķeti vai kā nu šo absurdo sūdu sauc, vienā sasodītā vietā. mēs visi esam cilvēki, un šis te, tas rada tikai naidu, jo nu kā kāds vispār no malas var noteikt, kuram labāk būtu apsēsties un kuram pastāvēt kājās. sēž tie, kas apsēdās, un stāv tie, kas nepaspēja, un ja kāds tiešām nevar nostāvēt, tad tā lai arī pasaka, kāds noteikti palaidīs savā vietā. kas tas vispār ir? ja jūs saprotat, es ar lielāko prieku uzklausīšu jūsu viedokli, jo nu pašlaik visa tā pieklājība sāk izskatīties pēc garas un lēnas riesta dejas. dažkārt autobusos ir tik grūti no visas tās milzīgās pieklājības, jo neviens negrib sēdēt dažās brīvajās vietās, negrib tos nosodošos skatienus, tāpēc stāv kājās un aizsprosto ejas.

23. Janvāris 2017

20:53: vienu dienu mamma palūdza man uztaisīt salātus un izcept karbonādes. uztaisīju salātus, saklapēju gaļu karbonādēm, ieraudzīju vecmammu, pavaicāju, varbūt viņa grib cept karbonādes, viņa kļuva priecīga un teica, ka gribot. man šķiet, ka viņai ļoti patīk gatavot ēst, tās retās reizes viņa pie pannas vienmēr smaida un visiem piedāvā sevis gatavoto nogaršot. nu jā, es aizgāju pasēdēt pie datora, pēc laiciņa nāca viņa - rokās viņai šķīvītis, uz tā smilšu krāsas pļuriņa ar tajā iemērktu tējkaroti. es pavaicāju, kas tas ir. viņa saka, ka mērcīte. es viņai vaicāju, kas tajā iekšā, un viņa man atbild - aktritumi, pārpalikumi. un nu bāc, vecmāmiņ, tu tiešām domā, ka es to tagad ēdīšu? esot pārpalikumi no eļļas un karbonāžu gabaliņiem, un olas, un vēl tur esot milti un piens.

citu dienu braucām uz kaut kādu restorānu, nezinu, kaut kur ārpus pilsētas, porcijas tur tādas kā visu dienu neēdušiem tālbraucējiem. visi vakariņojām un pieēdamies tā, ka vairs negāja iekšā, ļoti daudz ēdiena palika pāri. piedāvājos aiziet pēc līdzņemšanas trauciņa, bet mamma teica nēnēnē, un no somas vilka ārā dokumentus, izvilka tos ārā no dokumentu kabatiņas un ielika atpakaļ somā. viņa gribēja salātus, kartupeļus un pusgrauztu karbonādi likt dokumentu kabatiņā. nezinu, varbūt tas nav nekas tāds, bet nu tobrīd es to uztvēru kā kārtējo parādību tai slimībai nevienam neko nevaicāt, jo ko nu tagad mūsu dēļ kāds ies un meklēs/darīs, labāk paši tiksim galā.

ceturtdien gleznoju un nekas nesanāca, un tad nu es sāku grimt kaut kādā bezdibenī, kurā es sajutos kā mazohists, kurš sev latiņu vienmēr tur debesīs un nekad līdz tai netiek, un gleznojot pārsvarā mokās, lai no kaut kāda saraina zara un eļļas krāsas uzbakstītu kaut ko reālu, ja ir taču bezgala daudz vieglo risinājumu, piemēram, glezno logu - ieliec tajā trīs baltas atspīduma svītriņas un visi sapratīs, ka tas ir no stikla. nu, tāda visietilpīgāko atslēgu meklēšana, izmantojot vismazāko izteiksmes līdzekļu skaitu. bet tad nāku es un visu sarežģīju, es gribu gleznot baltas svītriņas uz tava ziedošā naga un mušu kakas, kas pielipušas pie loga, un prusaku, kas tālumā rāpo pār cepumiem, un putekļus, un visu to sarežģīto, skaudro, visskaistāko un visneglītāko realitāti. un tas ir neizbrienams un nebeidzams mežs! man šķiet, ka es neko tādu līdz galam nekad nevarēšu pabeigt, un par to man arī ir vislielākās dusmas, ka es neko nepabeidzu un apstājos, kad skolotājs liek, jo es esmu slinks, un ja saka, ka pietiek, tad man pietiek. un tādu nelielu, gandrīz pabeigtu vietiņu man ir tikai divos darbos, un nu par tādām vietiņām man pašam grūti noticēt, ka tās uzgleznoju es. bet tas ir tik grūti, es visu laiku sevi laužu, es neļauju savai rokai vilkt līniju tādu, kādu roka vēlas to vilkt, vai kā būtu ērtāk, es izsekoju katram līkumiņam un spicumiņam. bet nu ko tas kādam dod? pēc tam zīmēšanā tas pats, zīmējam modeli, skolotājs liek nez ko tur izcelt un pārspīlēt, bet nu es negribu! es gribu viņu uzzīmēt tādu, kāda viņa tagad ir, kāpēc man viņā kaut kas jāmaina? ja es viņu uzzīmētu kokainu, kāda viņa arī ir, tad to man pārmetīs, visi grib, lai mēs attēlojam to neērto, ilgo stāvēšanu karstā gaismā kā ērtu pozu, lai uz to būtu patīkami skatīties. bvah. un es nesaku, ka es labi gleznoju vai zīmēju, jo man vienmēr pietrūkst laika, un man šķiet, ka tā, kā es varu, varētu jebkurš, ja vien pie tā pavadītu vairāk laika, jo viss taču ir acu priekšā.

Powered by Sviesta Ciba