lmr

Jaunākais

You are viewing the most recent 20 entries

21. Maijs 2020

20:13:
bet šorīt pamodos no randiņa caur tukuma baznīcām. tās visas bija apaļas, tajās bija tikai suvenīru veikali. tur tirgoja plakātus, uz viena no tiem bija vīrietis ratiņkrēslā. visas sienas bija nokārtas ar lentītēs iesietiem dažādās formās (ripiņās un siera trīsstūros) sapresētiem dvieļiem (tiem, kuri izplešas par dvieļiem, kad tos ieliek ūdenī).

finālā šausmās skatījos, kā mans date grīļodamies pārkrīt pāri margām un izplestām rokām nositas milzīgā krāterī, ko izveidojusi tur tikko nokritusi lidmašīna.


esmu pārvācies.

jau otro dienu mostos no tā, ka sejā spīd rīta saule. tad tā pazūd un neparādās vairs visu atlikušo dienu.


19:52: vakar sapnī ar draudzeni k biju ciemos pie [info]teja.

māja bija tumša. atceros tikai vienu lielu telpu - tajā pie sienas izgaismota tukša vanna, gaismas avots neredzams, virs vannas plaukts, uz tā rindā noliktas ar tomātu mērci nosmērētas pagales, tās novietotas vertikāli. ar k sēdējam uz atlokāmiem teātra krēsliem, kas piebīdīti pie vienas no sienām, un skatījāmies, kā pie vannas uz ceļiem notupusies kaila [info]teja un viņas kailais draugs viens otram uz maiņām glāsta muguru.

atceros arī, kā gājām prom pa tumšu, gandrīz melnu koridoru. aiz durvīm gaiša indija, visa rozā miglā. pa kreisi mošeja, virs tās spilgta rozā saule. es uz to norādīju ar roku un emocionāli šņācu, ar rokām veidojot ko līdzīgu žestu dejai, uz ko k man arī atbildēja ar emociju pilniem šņācieniem un žestiem.


17. Aprīlis 2020

18:43:

25. Februāris 2020

23:24: vēl es joprojām spītīgi domāju, ka visi dara labāko, ko šobrīd var, un tas man liek neticēt apzinātam ļaunumam, un tas man šķiet naivi.

23:13: dažkārt mani pārņem spēcīga pārliecība, ka citādāk nemaz nevarēja būt un ka viss ir vedis tieši uz šo brīdi, ka melnums aiz mana naga bija iekodēts jau sākotnē, nevis manā brīvprātīgajā vēlmē pazīmēt ar krītiņu, tur mita arī šis ieraksts, bet no brīvības nav ne smakas, jo pat tad, kad nedarbojos automātā, es darbojos pēc likuma, un vienlaikus es tam negribu ticēt, un vienlaikus šķiet, ka šī nevēlēšanās tam ticēt arī ir daļa likuma, ka varbūt tur mīt zinātkāre, un tā ir notikums.

9. Februāris 2020

21:44: un man šķiet, ka jāraksta biežāk, jo runāju tikai par to, ko esmu uzrakstījis. dzēšgumija jāizmet.

šodien biju arī brīnišķīgā pastaigā. es visu laiku tukumā eju vienus un tos pašus ceļus, un tie vienmēr ir pilnīgi izmainījušies un pārsteidz mani no jauna. es eju uz melnezeru, bet ne pa taisnāko ceļu, es eju caur izcirtumu un tad gar mazdārziņiem un mototrasi, un tur ir izrakumi smiltīs un tāds pa pusei nobrucis paugurs. dažkārt var redzēt, kā kāds akmens no tā noripo, un tad es paurī aizceļoju uz ameriku, kur manī kā cirvis skaidri iecirtās atziņa, ka arī kalni ir pārmaiņas un kustība, tikai ļoti lēni. visskaistāk tur ir mitrā laikā. tur ir pilns ar akmeņiem, un visi akmeņi uzreiz šķiet kā dārgakmeņi, jo mitrums visu noskalo, viss kļūst sulīgs, daudzslāņains un krāsains. es vienmēr nokāpju izrakumā lejā, man patīk tur kāpt, man patīk, ka es slīdu smiltīs, kā tās plūst man ap zābakiem. izrakumā ir sakrājies ūdens, tajā vilkvālītes, divas riepas (viena no tām nopūsta ar sudraba krāsu) un atkritumi. tālāk jākāpj pa kalniņu augšup, tur čupā un apkārt izsvaidīti šīferi, tālāk uz priekšu tie skaistie akmeņi. daži no tiem ir saplaisājuši un šķeļas kā sagriezta maize, vienā tādā šķēlumā vasarā atradu trīs lapsenes. puzle. tur vienmēr ir peļķes, bet tās interesanti vērot tikai tad, ja tur brauc dažādos gadalaikos. hmm, bet nu finālā tās taču interesantas ir katrā no tiem (vai arī interesantas tās top tieši to pārmaiņās?). tad tur tālāk es eju pa kreisi uz tādu mazu dīķa peļķi. tajā iemestā riepa kā briesmoņa mugura. tur mēdz uzturēties pīles. pašā dīķpeļķes maliņā līdz potītēm iebriduši divi akmeņi, kas mani vienmēr uzrunājuši. tie viens otram blakus, it kā skatās ūdenī. mūžīgi. nu, tie vismaz nav izkustējušies, kopš tos esmu pamanījis. tad es paeju it kā mazliet atpakaļ uz taisnā ceļa pusi, peļķe paliek kreisajā pusē, un pa labi es uzkāpju mazā meža pacēlumā, kura galā ugunskura vieta. tur es papīpēju. tur mēdz būt visādas pārmaiņas. vienreiz kāds zemē bija ievilcis perfektu apli. tur bija krēsls bez sēdvietas. tur es vienmēr skatos uz koku mizām un priecājos, bet saulrietā uz ēnām. tad es paeju zemāk pa nogāzīti līdz strautam. ja ir silts, sauss un nav slidens, es aizeju pār pāri kritušo koku uz tādu kā saliņu, un tur var apsēsties uz kāda celma un klausīties, kā vējā čīkst koki. skatīties, kā tie berzējas viens gar otru. skatīties uz tauriņiem. un kā ūdens kustas. varbūt arī ērce, bet nevienu neesmu noķēris. tad es kāpju atpakaļ pie ugunskura un dīķpeļķes, un turpinu ceļu pa kreisi uz melnezeru. tur pārmaiņas kopš vētras, kad sagāzušies koki X. lūzumi tik skaisti, koku mizas izrādās kreveles, iekšā gaļa koši oranža, skuju zemē caurumi. tur ir viens brīnišķīgs celms. tas viss ir kails, bez mizas - pelēks, bet slapjā laikā melns un spīd kā latekss. tālāk labākais skats uz melnezeru. tur kā nu kuru reizi, bet der pasēdēt uz jaunajām laipiņām. var paskatīties caur spraugu dēļos uz ūdenī atstarojošos dēļu spraugu līniju ar debesīm un tavu seju, kas kustas vilnīšos kā vizualizācija ūdens mūzikai. tad tālāk gar krastu un pār tiltu. pa labi var pavingrot, un tālāk jāiet pa labi caur akmeņu mašīnu blokatoriem, un tad pa kreisi augšā kalnā atpakaļ uz sākumpunktu, bet tur pārsvarā garlaicīgi. nu, ne gluži garlaicīgi - visur vienmēr kaut kas ir, ja paskatās kārtīgi.

paskatīties nekārtīgi.

šodienas pastaiga sākumā šķita garlaicīga, viss tāds pelēks un nelielā miglā, saule spīd, bet ne līdz galam. apkārt bija neredzēti daudz cilvēku - skrien ar suņiem, brauc ar riteņiem, esmu pieradis pie vientulības. interesanti kļuva pie ezera. tas viss bija aizsalis, bet aizsalis tā, ka ledus paslēpies zem maza ūdens slāņa, un tik plāns, ka var redzēt ezera dibenu. ledū iesaluši akmeņi un atkritumi, virs biezākā ledus izveidojies jauns ledus slānis ūdenī - ap iemestu izsmēķi ledus tāds sakrokojies, blakus gabals bulciņas ar desu, grauzdiņi. mazais ūdens slānis virs ledus rada atspīdumu. uz laipiņas spēlējās mazi bērni, kuri no ūdens izdauzīja ledus gabalus un svieda tos pret ezeru, un atsišanās skaņa - wow, es to biju dzirdējis kādā facebook video, kurā kāds slidoja pa ledu, bet tā atgādina londonas metro, metāla pātagas, kas skan viscaur ledus virsmai. un ledū švīkas un triecienā apstājies akmens, no kura ledus saplaisājis neapšaubāmā spirālē, un uzmesta riepa, kas atspīdumā veido 8. tālāk es devos pa iepriekš neietu taku līdz melnezera otrai pusei, kur uzgāju zemē ieraktu koka namiņu ar logu.

vēl es gribu pārstāt būt taisna līnija, kas sabāzusi rokas kabatās, un noticēt, ka esmu neordināra lode, ka es aizņemu vietu, varu kustēties 360 un neesmu par to nevienam parādā. iepriekš pārrakstījos, sanāca "krustēties", un tā es arī gribu - inkrustēties vidē.

10. Janvāris 2020

19:16: un tagad šādi
)














(

19:15: gultā
))

()

((

)(

7. Janvāris 2020

19:35: DIENA CAPS LOCKĀ
!FAKE IT TILL YOU MAKE IT!

!ŠĪ IR BIJUSI UN TURPINA BŪT PRIECĪGA DIENA!

TURPINU TO PAVADĪT CAPS LOCKĀ, UN VISS TOP PAR CAPS LOCK, ES PAT KUSTOS KĀ CAPS LOCK AR LIELIEM, PĀRLIECINOŠIEM SOĻIEM, VISS PATS NĀK MANĀS ROKĀS, MANĪ NAV NEVEIKLĪBAS, DARBI IET UZ PRIEKŠU, ES VISU DARU AR VĒZIENU, MANS ŽOKLIS SĀP NO SMAIDA!

UN CAPS LOCKAM IR BLAKUSPARĀDĪBA - TAS LIEK VISIEM VĒLĒT LABU DIENU UN VEIKSMI!

TU TO VARI!

TEV IZDOSIES!

UN LAIMĪGU JAUNO GADU ARĪ TEV!

!BUČAS!

12:33: !!!
!!!ŠODIEN ES BŪŠU PRIECĪGS!!!

SĀKOT AR TAGAD

26. Decembris 2019

23:05:
es gribu kustēties kā pātaga, kā bulta. ātri, asi un vietā, bet lai nesāp.

un pie šī skaņdarba es sev atplēstu vaļā ribas kā grāmatu un lēkātu, līdz man plīst meniski. zāģis, plīstoši trauki, pātaga, dzeloņdrāts, čūska, autoavārija, katastrofa, mana āda atlīmētos no pirkstgaliem un ārā izlīstu asmeņi, pātagas, ne lai kādu sāpinātu, bet lai, šķeļot gaisu, radītu "všūuuuuuuuu" skaņu, un, kad pieskaros virsmām - atsitienu.

es dažkārt jūtos kā tie dēmoni no devilman crybaby kluba ainas. tikai es nevienu nenogalinu, es tikai gribu izlīst no ādas, lai es kā zieds jūs apskautu un noskūpstītu ar vismaigāko, smaržīgāko, nektāra pilnāko skūpstu, kamēr ar pātagām es situ grīdu.


Mūzika: merzbow - promotion man

19. Decembris 2019

09:18: vecmāmiņa sēž uz gultas malas, uz ceļgaliem nolikusi plaukstas, iekšpuses uz augšu, skatās un raud.

rekur visa mana dzīve
divu plaukstu lielumā

13. Septembris 2019

21:00: pēdējā laikā viss nāk viegli.

Mūzika: meredith monk - the tale

22. Augusts 2019

22:14: indiāņiem ir tāds petroglifs, kas norāda uz to, ka pašreizējā apmetne bijusi jāpamet - tā ir apaļa spirāle. jauna ciemata dibināšanu arī apzīmēja ar spirāli, bet kvadrātveida - stūrainu, perpendikulāru. kad tika nodibināta jauna, uz veco apmetni aizsūtīja skrējēju, kurš tur uzvilktās apaļās spirāles kājiņu pagarināja, turpinot vilkt stūrainu spirāli blakus apaļajai.

es jūtos otrādi - no stūrainās uz apaļo. ne par apmetni, bet par visu.

3. Augusts 2019

16:30: grand finale
fuck off

ok

29. Jūnijs 2019

15:09: biju slimnīcā pie otras vecmammas.

viņa saplūda ar spilvenu un pārvalkiem - tik pat maigi rozā, krokota. viņai ir krunciņas pat uz ausu ļipiņām, uz kreisās saskaitīju trīs. no aproces uz labās rokas beidzot iegaumēju viņas dzimšanas dienas datumu. viņai ir skaisti nagi, viņas āda izskatās čaukstoša, viņas mati metāliski. viņa smaidīja, kad mani ieraudzīja. viņai ir ļoti grūti runāt, viņa mēģināja teikt daudz, bet sapratu tikai "jānīt" un daudzas reizes atkārtotu "neko padarīt", pārējais tikai zilbes, čuksti, ritms.

22. Maijs 2019

10:02: vakar sapratu, kāpēc saule ziemā un vasarā riet dažādās vietās. biju to novērojis, biju arī par to domājis, iespējams, ka arī par to lasījis, bet vienmēr, kad domāju vai lasu par debess ķermeņiem, mana iztēle lielo apmēru dēļ kādā brīdī pārtrūkst, vai arī es tikai smaidu un māju ar galvu gudro zinātnieku vārdu priekšā, it kā saprotot, par ko iet runa, it kā nojaušot, bet ne aptverot. bet vakar skatījos pa logu un sapratu.

09:51: sapnī kā tāda klātbūtne skatījos, kā iztvaiko lāse, paceļas debesīs, pievienojas mākonim, kā mākonis iet virsū pilsētai un satumst, kā lietus krīt uz asfalta. vēl es skatījos, kā pārītis ar termokameru filmē tornado. brīžiem tornado kamerā ieguva milzīgas, garas, kailas, dejojošas sievietes aprises. caur pērkonu varēja dzirdēt klusu dungošanu, varēja sajust soļus.

21. Maijs 2019

23:40: !!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!KEEP CALM!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!

11. Maijs 2019

22:36: "empair steit bilding"
man ir radies iespaids, ka būt par skolotāju ir vienkārši. uztaisi daudzas prezentācijas un tad rādi desmit gadus no vietas, neko nemainot, neizlabojot pat drukas kļūdas. stāsti neinteresanti par interesanto vai arī interesanto nepiemini nemaz, stāsti par dali piecpadsmit minūtes, parādi trīsdesmit gleznas, bet daudz nozīmīgākiem māksliniekiem pārlec pāri dažās sekundēs, no katra parādot vienu vai divus darbus, par dažiem nepasakot neko vairāk par autora vārdu, parādi skrīnšotu no jozefa boisa, pasaki, ka "jā, esmu noskatījies šo darbu, viņš tiešām tajā telpā ilgi nodzīvoja ar koijotu" un klik, nākamais slaids. pagājušā semestrī vienā prezentācijas slaidā bija izplūdusi muzejā uzņemta fotogrāfija ar netīru plenēra gleznu, kurā attēlota govs, un apakšā datums, kad tā uzņemta - 1997. gadā. eksāmeni arī - kā mana vecmāmiņa savās pasaules gala pareģojumu izdrukās nosvītro pagājušo gadu un nomaina uz nākamo.

būtu laiks saprast, ka laiks pienācis jau sen.

Powered by Sviesta Ciba