lmr

Jaunākais

You are viewing the most recent 20 entries

22. Novembris 2017

21:54: es esmu tur, kur nav putekļu. un putekļos taču lielu daļu sastāda arī mana āda. un viss te ir putekļos! un man ir tik grūti tos noslaucīt, es esmu tik slinks! jo ilgāk šeit uzturos ar sevi, jo vairāk manis ir man apkārt. es pats arī darbojos kā tādi putekļi, es apmeklētajās vietās atstāju savus putekļus, klājos pāri.

glaudu savu sildītāju kā dzīvnieku. ribas.

19:23: šodien man atkal patika gleznot.
un kļūdas man šķita smieklīgas, un es taču tās varu labot, nevis grimt depresijā. mariju es gleznoju ar prieku. beidzot var gleznot tvirtu, simetrisku un jauneklīgu ķermeni. tajā visu var redzēt un saprast, viss ir savās vietās, to ir prieks uzlūkot. viņa it visās kustībās ir gracioza. kā viņa staipās un lokās, un izpurina notirpušās ekstremitātes, to visu varētu skatīties palēninājumā vai pa kadriem. un acis viņai tik lielas un mirdzošas, un mati saņemti augšup tādā kā vēdeklī, mulates deguns un lūpas puspavērtas, rozā pirkstgali, visa viņa tāda persikaina un šausmīgi skaista.

15. Novembris 2017

23:25: izlasīju alberti traktātu par glezniecību. smieklīgs. un tur arī - glezniecībai jābūt skaistai. bet rakstīts jau arī sen.

es nezinu.
akadēmijā ir arī modeļi ar defektiem. greizas acis, viena krūts kā balons, kas ilgi stāvējis piepūsts, un, kad tam pieskaras, tas saraujas pieskāriena vietā. nu tāda, kurai kāds piedūries. un es domāju, kā man viņus zīmēt vai gleznot, vai ar tiem defektiem vai bez. vai viņi justos aizskarti, ja es viņus uzlabotu? it kā viņi nebūtu pietiekami labi. vai arī viņi tieši justos aizskarti, ja es viņus neuzlabotu, ka redzu viņu defektus, ka viņi jau tādi patiesībā iekšā nav. un vai man vispār ir jādomā par to, kā viņi justos, aplūkojot darbu? un tās taču galu galā ir tikai studijas, nevar pārmest defekta studiju, un kāpēc es vispār uztraucos par kaut ko tādu.

un cik tad pieklājīgi būtu pagriezt modeļa galvu, lai neredz greizo aci? uzlikt galvā ķiveri, lai neredz savādo pakausi? man tas šķiet rupji. defekti nemaina neko, līdz ar to tie ir skaisti, jo spiež skatīties tiem pāri.

23:15: mana klusēšana nav nekādā dziļā iegrimšana domās, tā lielākoties ir klusēšana arī prātā. vai arī čukstēšana. varbūt tas ir stulbums.

13. Novembris 2017

21:29: atēnās viss apzīmēts ar grafiti, pat marmors. visur ir veikali, naktī tie aizveras ciet un noritina priekšā žalūzijas, un tad paliek tikai iela ar norakstītām un apzīmētām malām, pa retam durvis. no rīta žalūzijas atkal uzritinās augšā, veikali atveras kā tādas skaļas mutes trokšņu korī. visur ir milzīga rosība un nekārtība, kurā valda sava kārtība. dzīvojām hostelī, aiz sienas katru vakaru bauroja un dzēra krievu pāris, dzirdējām arī pļaukas un raudošu bērnu. no balkoniņa ik dienas redzēju musulmani ar slingā iekārtu aizmigušu meitenīti. garāmgājējiem prasīja naudu, aizķerot tos aiz rokas. redzēju viņu no rīta pirms promiešanas, un vakarā, atnākot atpakaļ. visu dienu viņa tur ubagoja, visu dienu kaklā iekārtais bērns aizmidzis, ietītu galvu, kā tāda nedzīva lelle, bet vienreiz redzēju viņu arī pamodušos. uz tās pašas ielas nosmērējies sīcis uz piečurātas, atkritumiem piebārstītas, smirdīgas ietves rotaļājās kartona kastē, kamēr viņa vecāki tirgoja banānus, bet blakus viņam kāds uz kāpnītēm ar žileti uz kredītkartes līnijās sadalīja kokaīnu. viss tur notiek lielā un man nepierastā ātrumā. un tam visam pilnīgi pretēji ir muzeji un drupas, kur tūristi lēni pastaigājas gar visu to milzīgo vēstures mantojumu, kur viss ir tīrs un gaišs. visforšāk ir ieraudzīt lietu īstos mērogus, ja visi tie tempļi, skulptūras un vāzes redzētas vien prezentācijās, grāmatās vai internetā, jo prāts tam visam piešķīris izdomātus izmērus, kas pēkšņi nemaz nesakrīt. un visi sīkumiņi, ko attēlos nevar redzēt. kurosam ap krūtsgaliem nopunktētas areolas. viss ir apdauzīts, aplūkošanai izstādīti marmora locekļi bez ķermeņiem kā cilvēku lauskas, pēdu pirkstgali, torss ar bārdu un smaidiņu, laiks kā tāds sifiliss apgrauzis sejas. bijām aizbraukuši arī uz delfiem, un nu bāc, es tur jutos tik sīks un visvarens reizē. un visur ir ļoti daudz kaķu, sēž un ņaud amfiteātrī, kur apmeklētājus nelaiž, un suņi skrien pa ielām, rējienus atbalso kalni. par kalniem nemaz nerunāšu.

tam visam fonā domās graužas uzmācīgā doma par to, ka viss taču man dzīvē tiek pasniegts uz sudraba paplātes. tai virsū šokolādes strūklaka, apkārt skaistā ornamentā izkārtotas zemenes un nolikta sudraba dakšiņa. bet dakšiņa man krīt ārā no rokām, es neprotu, nespēju un dažkārt nevēlos lietot sev sniegto, un uz paplāti es noraugos ar milzīgu vainas apziņu, jo citiem nav dota ne paplāte, ne dakšiņa, tikai plaukstas un drupačas, kas jāsalasa pašam.

Mūzika: peaches

5. Novembris 2017

19:04: kopš zviedrijas tā arī neesmu kārtīgi atpūties, viss vienā skriešanā. trešdien lidosim uz atēnām. un skate tuvojas.

biju stetsona grupas koncertā ventspilī. pusi gan nokavējām, bet tik un tā bija lieliski. tiku arī viņam paspiest roku. tagad mazliet saprotu tos trakos fanus, kuri nemazgājas, jo viņiem pieskārusies "zvaigzne". es gan mazgājos, bet uz savu labo plaukstu dažkārt paskatos citādāk, uztveru to kā rokasspiediena glabātāju, atmiņu lādīti. viņam bija ļoti maiga roka.

tukumā nekas nemainās. tikai vecmamma kļuvusi raudulīgāka, uzmācīgāka un slimāka. un dzīvnieki mani mīl vairāk un vairāk. guļu tur gultā un lasu, un roksana pie pēdām krākuļo, kendra ceļgalu ielokā saritinājusies kliņģerītī, džonatans murrā pie vēdera.

23. Oktobris 2017

21:04: visi gruntējot zīmēšanai audeklus "uz sajūtu". nu dirsā tās jūsu sajūtas, taču nosveriet tās vienreiz un izmēriet, lai krīts nav klāt jāber uz sajūtu, bet vismaz ar karotēm, ar gramiem labākajā gadījumā. ko tad man darīt, ielikt roku maisā un sajust pareizo daudzumu krīta? tas nedarbojas! neeksistē tāds universālais plaukstu sajūtas mērs, ar acīm arī nevaru novērtēt, kā tas pienainais šķidrums uzvedīsies uz audekla un kā tas izskatīsies nožuvis. un pasniedzējiem tas taču prasītu tikai vienu gruntēšanu ar svariem, kuros tad var mest savas sajūtas un tās pierakstīt cipariem, bet to neviens nav izdarījis.

16. Oktobris 2017

22:04: viss bija labi! iztiku arī bez kuņģa čūlas.

tikai šausmīgi, kādai apokalipsei man prātā bija jāiet cauri, lai tiktu līdz finišam.

pēdējā prezentācijā es biju dzirkstošs, runāju skaidri, neminstinājos, par maniem jokiem smējās, es beidzot jutos savā ādā publikas priekšā, un aplaudēja man arī plaukstas sitot spēcīgi. beidzot biju pārstājis uzskatīt publiku par niknu vilku baru, kas tūliņ pārkodīs manu rīkli, mēģināju apkārt sēdošos uztvert kā parastus cilvēkus, tik pat jaukus kā annemarija, pie kuras paliku visu pagājušo nedēļu.

atklāšanā bija maz cilvēku. paralēli tai notika vīna fests, un uz pilsētu bija atbraucis kaut kāds populārs komiķis, kuru visi skrēja skatīties. nebija pat kuratore - aizbraukusi uz angliju pie tuvas radinieces, kas smagi saslimusi. draugi nokavēja pašu atklāšanas brīdi, bet nu ai, tik un tā biju ļoti priecīgs. puķes arī man neviens nedāvināja. uzdāvināja kastani, laimas "miku" un cigaretes. ziedus tāpat nebūtu varējis aizvest atpakaļ uz latviju. forši, ka esmu vienā muzejā ar lūkasu krānahu vecāko. šo to jau paspēja nopirkt.

finālā visi sēdējām pie liela, svinīgi klāta galda ar trim svecēm zem kristāla lustras, annemarija pienesa mums ēdienu, viņas vīrs staigāja ap galdu un papildināja glāzes.

nejutos pelnījis tādu laipnību, kāda man tika izrādīta visu nedēļu.

prāmis bija pretīgs. romantika bija ļoti "tacky" un smieklīga, bet isabelle ir vienkārši noplukusi un šaura, publika arī drausmīga. uz klāja visi lamājās un spļaudījās, aiz kajītes durvīm ilgi gaitenī stāvēja bars ar krieviem, pudeles rokā, garām tikt nevarēja, nepārtraukti lamājās un rēca. naktī gāju garām viņu kajītei, tur durvis vaļā, tumsā gultās apsegti krācoši alus vēderi, no segām ārā lien kājas. kajītē biju viens pats.

jūtos tā, it kā prom būtu bijis mēnesi. esmu noguris, gribu un beidzot arī varu atpūsties, bet cilvēki jau sāk mani tirdīt, un jau iekšā sācis grauzt tārps. šovakar piezvanīja brālis. gribot parunāt klātienē. par ko - neteikšot. atbraukšot pie manis rīt no rīta. tā nu man nekas cits neatliek kā prātuļot, kādas šausmas viņš man varētu teikt. ticamākais jau, ka tas būs nekas sevišķs, BET JA NU?

13. Oktobris 2017

00:41: kursabiedrene paņēmusi uz zviedriju līdzi kameru. vakarā skatījāmies caur kameras projektoru pa dienu nofilmēto.

es izskatos tik tizls!
garš, šaurās, īsās, sarāvušās drēbēs iespiests, kustos tā, it kā būtu sasiets. es esmu vārgs, manī nav nekā no pamatīguma vai spēka. tāds kā pazemīgs, bailīgs. es kustos kā vēja pūsma, visu turu pirkstgalos, it kā vienīgais, kas liktu priekšmetiem noturēties manās plaukstās, būtu tikai reljefs manā ādā, bet pie zemes mani notur reljefs kurpju zolēs. un mati man tik tizli, un balss tiešām aizkapa, un smaids ar kaktiem uz leju.

it kā es ieraudzītu sevi kā cilvēku uz ielas. svešinieku. dīvainu.

un vispār.. tā jau es arī jūtos, mana āriene neko diži daudz nemelo, un varbūt tas mani tracina. varbūt man šķita, ka to visu nevar redzēt, jo pats to neredzu.

9. Oktobris 2017

10:32: un mani apavi ir šausmīgi neērti. ja ilgi tajos staigāju, tie lauž manas pēdas. tad nu es atceros par abramoviču, kura astoņas stundas spēj nosēdēt nekustīgi, lai gan sāp visas maliņas, un tad es iztaisnoju muguru, sakožu zobus un soļoju tālāk. tajos arī ļoti svīst pēdas, un tad es ožu. atbraucis kaut kāds te no laukiem, smird pēc zeķēm, čību vietā vilnas zeķes ar caurumu.

10:28: pirmā prezentācija bija fakin septiņos no rīta. lielā konferenču zālē cilvēkiem, kas ēda brokastis, rādīju savu planšetē uzbakstīto prezentāciju. zāle bija gandrīz tukša, bija kādi divdesmit cilvēki. pirms sāku runāt, galvenā dāma ar kaut kādu medaļu kaklā nodzindzināja zvaniņu. nezinu, izskatījās pēc sektas.
neiztiku arī bez prāta aptumsuma. minūti sēdēju un smaidīju, lūrot ekrānā, galvā man "program not responding". visu aizmirsu, daudz ko izlaidu, beidzu prezentāciju par ātru. stresā mana angļu valoda svārstās no sakarīgas līdz pilnīgi primitīvai. pēc tam gan daži nāca teikt, ka esot ieinteresēti, bet ticamākais, ka to viņi aiz laipnības saka visiem, jo tādas tikšanās viņiem notiekot reizi nedēļā.
bet nu vispār jau šeit ir jauki. dzīvoju pie vecas sieviņas trīsstāvu mājā kanāla malā. māja smaržo pēc vecuma, visa ar mākslu - labu un sliktu. man ir pašam sava istaba trešajā stāvā, ēdiens garšīgs. vakar naktī taisījām izstādei flaijerus wordā. pastaigā redzēju zaķi.

man patīk, ka no zemes kā tādi kauli ārā lien akmens virsmas, un sūnas uz tām kā tādas kreveles uz pušuma. uz dažām tādām granīta sienām cilvēki zīmē grafiti.

atslēgas zviedri durvīs sprauž otrādi, miskastes pilsētā ir retums, jo neviens nesmēķē. nebiju iedomājies, ka miskastes visās rīgas malās pārsvarā paredzētas izsmēķiem.

7. Oktobris 2017

20:04: stokholmā ir forši.
mammas draudzene dzīvo 20 minūšu attālumā no centra ar vilcienu. te ir mierīgs, klinšains, ūdeņains. kaimiņu pagalmā no rīta redzēju stirnu un buku, bet, ejot uz vilcienu - vāverīti. vāverītes lec perfektās cilpiņās.
biju uz dabas muzeju. tur pilns ar bērniem, kaut kāds divstāvīgs spēļu laukums, ratiņi sastumti kā stāvlaukumā, bērni spiedz, lēkā apkārt, kaut ko dauza, noguļas uz kāpnēm, nevienu nekas neinteresē, tikai nobildēties uz koka roņa. bet ekspozīcija arī it kā bērniem paredzēta. cilvēku istabā bērni bija uzkāpuši uz galda un rakājās plastmasas cilvēka iekšās. mētājās ar plaušām, zarnām, bāza vēl dažus orgānus mutē. izskatījās kolosāli. uz grīdas paklājs, uz kura uzdrukāti spermatozoīdi, dzemdes, zarnas. pie maziņas pirmatnējās sievietes atveidojuma kļuvu ļoti emocionāls. stikla būrī notupusies, visa matiem apaugusi, bet plika, rokā viņai akmens šķemba. bija sajūta, it kā izskrietu cauri visai cilvēces vēsturei, un tā ir tik smaga. bet tikai sajūta, ne domas, jo tā ir neaptverama. pie dinozauriem arī kļuvu emocionāls. kā daba no kaut kāda monumentāla, brutāla ekspresionisma ar smagiem, lieliem kauliem, asmeņu zobiem un bruņu ādām nonākusi līdz smalkajiem, pūkainajiem, siltajiem persiku cilvēkiem. it kā zīmētu zīmējumu - sākumā visādi brutāli leņķīši, proporcijas, dzīvības nostādīšana kontrapostā, un pēc tam smalkumi, muskuļi, cīpslas, asinsvadi, nagi, dzimumzīme, grumba pierē, apziņa, problēma.

mammas draudzene mani ļoti lutina. mamma lika viņai nodot auduma maisiņu ar visādiem latvijas labumiem, tai skaitā alkoholu, kas šeit ir ļoti dārgs un tiek tirgots speciālos veikalos. šodien atcerējos, ka mamma teica, ka tajā pašā maisiņā ielikusi man arī baldriāņus. mammas draudzene maisiņu atdeva atpakaļ tukšu. gan jau domā, ka baldriāņi bija domāti viņai, ja nu es sagādāju problēmas, haha. atpakaļ nevaicāšu, jo somā biju paņēmis līdzi jau pats savus, un varbūt viņai tiešām noder.

4. Oktobris 2017

22:38: ielogojos gmailā no datora, ko sen nebiju darījis. tas piedāvāja atjaunot telefona numuru un paroles atkopšanas e-pastu, kurā bija ierakstīts e-pasts, par kuru biju pilnīgi aizmirsis. tad nu izdomāju tajā ielogoties. aiz visām reklāmām atradu savas pirmās cibas komentāru e-pastus, un virs katra komentāra redzams mans posts. tā ir vienīgā ciba, kuras kopiju netiku saglabājis, un tagad varu piekļūt tās fragmentiem. tā ir šausmīga! uz mani tajā vecumā lielu iespaidu atstāja pilnīgi viss, un aizvainoja mani arī viss. ja acī man iepilēja lietus pile, tad par to es rakstīju ar izsaukuma zīmēm un visādiem izbolītiem smaidiņiem, un ja bomzis parkā čurāja manā acu priekšā, tad to es izkliedzu lieliem burtiem. īsti negribu lasīt tālāk.

20:26: rītvakar kratos uz zviedriju. man nav ne uztaisīta prezentācija, ne uzrakstīts sakāmais, ko divdesmit minūtes par sevi svešvalodā stāstīt pilnīgiem svešiniekiem. par to pat domāt negribu. pašlaik mani uztrauc tas, ka vienīgie mani apavi, kuri nav cauri, man ļoti berž kreisās pēdas pirkstiņu virspuses. un vēl mamma un kursabiedrene sabiedēja mani ar muitu un darbu pārvadāšanu. cik zinu, it kā visam vajadzētu būt kārtībā. un vēl es ceru, ka darbu lakas slānī neiespiedīsies krunciņas no plēves, kurā tie iepakoti. satraukums beidzot kļuvis arī mazliet patīkams.

stokholmā no piektdienas līdz svētdienai palikšu pie mammas draudzenes, pēc tam mani savāks zviedri un vedīs uz linšēpingu. ko stokholmā būtu vērts apskatīt?

2. Oktobris 2017

22:44: aronovskis mani šovakar vienkārši izdrāza. es viņu ienīstu. vizuāli man daudz kas riebās, dažkārt baigā sintētika un pārāk daudz tuvplānu, un arī piemeklētās alegorijas brīžiem trulas, trūka smalkuma, bet nu varbūt aiz smalkuma arī daudz kas pazustu. baigie amerikāņu kalniņi, visa daudz par daudz un par ātru un par tiešu, un idejas visam iet pa priekšu līdz galam neietērptas, tādēļ brīžiem smieklīgas, pat ja domātas nopietnas. bet es joprojām esmu sakratīts un uzvilkts, un man patīk, ja mani kaut kas var tā sapurināt, ka uz autobusu jāiet ieplestām acīm. man nepatika tas, ka viņš to visu nevis pastāstīja, bet izkliedza.

1. Oktobris 2017

20:11: man besī rokasspiedieni.
kā es ieraugu to pacelto roku, tā es jūtos kā ar basketbola bumbu pie groza, kurā man jātrāpa.
es saprotu parastu rokasspiedienu. bet es esmu lēnīgs, un ir arī tādi rokasspiedieni, kuros man pēc tā, cik augstu pacelts īkšķis, ir ātri jāizdomā, kā to roku satvert, vai šis būs tas variants, kurā mūsu īkšķi aizāķēsies viens aiz otra un ar pirkstiem es apņemšu plaukstas virspusi, nevis iekšpusi, vai arī parastais. dažkārt roka ir atvēzēta un no manis tiek gaidīts tāds kā "sit pieci" rokasspiediena variants, un viņš vēl skatās acīs, un kā tad lai vispār trāpa.. šodien bija āķīgo īkšķu rokasspiediens, kura laikā mani vēl pierāva klāt, lai mūsu pleci sasistos viens pret otru. un dažkārt sanāk pārprast, un tad es jūtos kā pilnīgs tizlenis, it kā es būtu uzkāpis kādam uz kājas, pirms vēl sākusies deja. tāpēc es vienmēr pamāju ar roku vai pieliecu galvu.

27. Septembris 2017

22:30: viss būs labi. un pat ja nebūs, arī būs labi, jo tas viss notiek citā valstī un mani vienkārši aizmirsīs.
kā vakar piecēlos agri no rīta, tā visu dienu gleznoju līdz vieniem naktī, paņemot tikai pusdienu un vakariņu pauzi ar bojack horseman. finālā biju zemu noslīdējis krēslā, kājas izbāzis caur molberta horizontālo balstu, ar sāpošu sprandu, muguru un acīm, gleznoju ar labo roku, ko uz elkoņa biju atstutējis pret vēderu. nekad vairs! no rīta tinu darbus burbuļplēvē, paralēli brokastojot. skolā no stresa gandrīz apvēmos. mazajā pirms izstādes darbu atrādīšanā neko sliktu neteica, esot okei un interesanti, bet neviens jau arī baigi neiedziļinājās, nostaigāja no viena darbu rindas gala līdz otram. pašam gan man bija arī mazliet uzjautrinoši rādīt, ko tad esmu tajā vasariņā sastrādājis, un izvilkt no burbuļplēves darbu ar bērza tīģerādas stumbru, ērkšķainu stumbru un vēnainu stumbru priekšplānā, kas izskatās pēc gara, ieliekta falla ar maziem kapilāriņiem un maigu pūciņu.

spriedze ir vienkārši pretīga. šovakar atļauju sev atpūsties. pirms gulētiešanas varētu ko palasīt! par to esmu patīkami satraukts un priecīgs.

16. Septembris 2017

23:37: laikam man visvairāk tracina tas, ka es it kā saprotu, kā es varētu uzgleznot to, ko gribu, bet es saprotu arī to, ka tas prasītu ļoti daudz laika, un arī tad vienmēr ir neveiksmes iespēja. un es jau tā ar salīkušu muguru pavadu pusi dienas, ar otiņu slaukot ārā gaismu no augu lapām. un jo vairāk laika tas viss prasa, jo skaļāka galvā kļūst doma - vai tas ir tik nozīmīgs, lai pie tā pavadītu tik daudz laika? un pat tad, ja es domāju, ka es to varētu uzgleznot tā, kā gribu, es taču nezinu, vai es tiešām varētu, jo es nekad neko neesmu novedis līdz galam, vienmēr ir pietrūcis laika vai spēka.

un man šķiet, ka visi man melo. melo, ka mani darbi ir labi. melo, lai mani nesāpinātu, jo es jau pats sevi nepārtraukti sāpinu, un ja nu vēl kāds cits mani sāktu graut, tad varbūt es sabruktu. melo, lai es beigtu uztraukties, beigtu stresot. bet es labo nespēju uztvert nopietni, es gribu, lai man saka visas sliktās lietas, es gribu kritiku, es gribu pierādījumu tam, ka visi manu darbu trūkumi nav tikai manā galvā, ka es neesmu vienīgais, kas tos redz, jo arī tā ir iespējamība, jo es uz tiem skatos ar radītāja acīm, jo varbūt tas, kas man tajos nepatīk, esmu es pats, jo citi redz tikai burvju triku, bet es zinu tā risinājumu, un tas brīžiem ir mokošs.

bet es arī redzu, ka esmu daudz ko šajā intensīvajā strādāšanas posmā iemācījies un sapratis, un jau tas vien darbojas kā dzinulis turpināt, jo viss nāk ar laiku un strādāšanu. un tas nozīmē arī to, ka ar laiku un strādāšanu es spēšu ātrāk un prasmīgāk panākt to, ko esmu ilgi un caur mokām panācis pašlaik, kas nozīmē to, ka varbūt kaut kad nākotnē es arī spētu kaut ko novest līdz galam, jo tas prasītu mazāk laika un spēka.

viss būs labi.

šodien ārā biju izgājis tikai tāpēc, lai aiziet uz veikalu. pēc visa šī mēbeļu un lietu nekustīguma un terpentīna tvaiku gaisa ārpasaule ir brīnumaina. tāds plašums un svaigums! skatiens neatduras sienā, tas skrien kilometriem tālu, un elpa balta mutuļo, un maza migliņa, un bērzs jau nosalis zelta plankumiem, un cilvēki!

11. Septembris 2017

22:07: dusmas ir visriebīgākā emocija.

sēžu un gleznoju, klāju gaišu laukumu. tajā ievelkas uz molberta maliņas sakrājušies netīrumi un mats. uz nožuvušā tumšā laukuma uzšļakstās gaišās krāsas šļakatiņas. ar tīru, terpentīnā iemērktu un mazliet lupatiņā apslaucītu otiņu slauku šļakatiņas nost, bet otiņa tomēr nav tīra, tā atstāj baltu švīku. iemērcu terpentīnā lupatiņas stūrīti, mēģinu noslaucīt švīku, bet izslaukās arī daļa tumšā laukuma. pamazām sāk kļūt karsti. otiņu lupatiņā iebakstu pārāk spēcīgi un to salaužu, citas otiņas ieripo paletē ar kātiem tieši krāsā, un tad jau caur sakostiem zobiem ārā laužas rūciens, rokas savelkas dūrēs, drēbes mani žņaudz, visa pasaule saraujas, dzīvoklis pēkšņi ir šaurs un piestūķēts līdz augšai, acīs duras nekārtība un visas mazākās nepilnības, šķībumi un netīrumi, kas tikko vēl bija nemanāmi. mani kaitina un man riebjas VISS! dusmas mani ir piepūtušas tik lielu, ka apkārtne pārvērtusies par viegli iznīcināmu deminutīvu, par rotaļu namiņu. molbertiņu es varētu salauzt kā zariņu, pārāk mazā krēsliņa metāla kājiņas es varētu visas noraut nost un samīcīt metāla bumbiņā, ar kuru izdauzīt šīs leļļu mājiņas jobanos lodziņus, žņaudzošās drēbes nevis novilkt, bet noplēst no sevis nost, un to mūzikas izpildītāju, kas fonā skan un tikko man patika? nošaut viņu! manu pilošo degunu nogriezt nost un samīdīt.

6. Septembris 2017

10:23: sapnī skatījos ārā pa logu. pasaule bija ļoti maza un plakana, tā stiepās tikai līdz redzamajam horizontam. iela bija izgriezta ārā no pasaules, tās vietā bija caurums, caur kuru redzēju mākoņus un sauli. ja mākoņiem parasti ir tumšs dibentiņš un tie ir diezgan horizontāli, tad sapnī mākoņi bija izmētāti katrs savā virzienā, ar tumšajiem dibentiņiem augšā, apakšā vai pa diagonāli. debesis ap mazo pasauli bija tik mazas, ka tās varēja uztvert kā lodi, jo redzēju tām augšu un caur izgriezto ielu arī apakšu. lai gan saule bija zem pasaules, viss tik un tā bija gaišs. labajā pusē debesīs bija maziņš un tumši zaļš mākonītis. pēkšņi pagalma vidū no debesīm ielija mākonis. tas mutuļoja kā pienains šķidrums, kas ieliets gaisā un ar to vēl nav pilnīgi sajaucies.

vēl es sapnī biju ceļojumā. visu ceļojuma laiku es tā arī nepametu viesnīcu. es biju šausmīgi lēns, pamodos vēlu, un kad iznācu no dušas, visi draudziņi jau bija atnākuši atpakaļ uz viesnīcu. teica, ka pagājušas jau trīs dienas. stāstīja, cik forši viņiem gājis.

nekur tālu no realitātes aizplūdis miegā nebiju, aptuveni tā arī pavadu pēdējo laiku - dzīvoklī. pasauli pārsvarā redzu caur logu. tik daudz gribētu apskatīt, bet nedrīkstu, sēžu dzīvoklī un gleznoju. gleznoju debesīs kaktu.

Powered by Sviesta Ciba