lmr

Jaunākais

You are viewing the most recent 20 entries

1. Septembris 2021

13:30: sapnī biju vietā, kas atgādināja manus darbus. ir ļoti tumšs, gaisma ir pavisam vārga, okerīga, tās avots esmu es. tā izgaismo vidi kā nodzeltējušu papīru, kā skatītu caur eļļu, putekļainu. šauri labirintu gaiteņi, netīri spoguļi, kuros mana seja izplūdusi, tad asa, trakas acis skatās caur uzacīm, biedējošs smaids līdz ausīm, attēls ar mani nesakrīt. zinu, ka labirintā jāiet pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi, pa labi, un nonāku guļamistabā.

vēlāk esmu tādā kā iekštelpu venēcijā. debesis pavisam melnas, un es zinu, ka to vietā ir griesti, lai arī tos neredzu. kanāli atdala dažādas telpas, tilti pār tiem ir drīzāk izstieptas durvju ailes, sienām neredz galu. pasaules telpa šķiet galīga un bezgalīga vienlaikus - no tās nav izejas, bet vienlaikus tā ar katru izgaismoto soli aug (ar katru aptumšoto tā varbūt pazūd). tā kā pie griestiem nespīd saule un vienīgais gaismas avots esmu es, mazliet šķiet, ka šī vieta ir zem zemes, bet drīzāk tā nekur neatrodas, tā sākas un beidzas sevī.

9. Augusts 2021

09:54: beidzot tikām pielaisti vecmammai pansionātā. vizuāli viņa izskatās krietni labāk nekā tad, kad dzīvoja ar mums. garīgi viņa dienas pavada citā realitātē, kur viss ir x2, kurā viņa pati atrodas arī istabiņā aiz sienas, mammai ir apaļīga māsa un es esmu otrais jānītis, kuru viņa pagrabā samainījusi ar mirušo jānīti. kad satiku viņu pēdējo reizi, sajukums viņas galvā man šķita pat kā pozitīva pārmaiņa, kas liedza viņai domāt sliktas domas, nepārtraukti par mums uztraukties, baidīties, un ļāva vienkārši priecāties par atvestajiem prjaņikiem un krāsainām ledenēm, bet šoreiz novēroju tieši pretējo - visas šausmas materializējas viņas acu priekšā, kliedz viņai ausīs.

katru reizi, kad viņu ved uz dušu, viņa domā, ka viņu ved nokaut. viņa redz dzīvus un mirušus cilvēkus, kuriem aprūpētāji novelk ādu, pirms sacērt tos gabalos un apēd. “tev nebūs nokaut!” viņa trīcot teica katru reizi, kad telpā ienāca māsiņa. viņa redz būs tievus kā skaliņus un uztraucas, vai esam paēduši, vai mums ir kur dzīvot, un prjaņikus grib dot mums atpakaļ, jo mums tos vajagot vairāk. kad saku, ka ar mums viss ir kārtībā, viņai šķiet, ka es meloju, un viņas šķitums liek man apšaubīt pašam savu teikto. mūsu morālais kompass ir pansionātā, mūsu histēriskais enkurs, un tā vietā nākusi izlaidība.

sapņos man rokās kož zvēri, kurus pats esmu rokās paņēmis, kurus rokās ņemt esmu piekritis. viens tāds zvērs bija čūska, otrs - žurka. brīdī, kad tie man ir rokās, es pēkšņi apzinos potenciālo zvēru bīstamību un man kļūst no tiem bail, un tieši baiļu apjausmas brīdī tie man iekož. iekož kreisajā plaukstā starp īkšķi un rādītājpirkstu, iekož un nelaiž vaļā. kad ar labo plaukstu tos cenšos atāķēt, tie apmet savus lokanos kaklus otrādi un iekož labajā, un tā es tos cilāju no vienas rokas otrā, līdz visas plaukstas caurumos. es gan apjautu - šī čūska nav indīga, es nemiršu, man tikai sāpēs. es zinu, kas ir šī čūska un kas ir šī žurka.

citā sapnī pamostos tukuma mājā, ir agrs rīts. mamma stāv koridorā, es viņai tuvojos. sajūta tāda, it kā es kāptu lejā pa kalna nogāzi - visa māja ir sasvērusies uz vienu malu. mamma saka, ka tā tas bijis vienmēr, es tikai neesmu to ievērojis. aiz loga redzami brūni plūdi, tie pieskaras loga malai, veido ar to šauru leņķi. mēbeles stāv savās vietās kā pielīmētas, nav aizslīdējušas uz sasvērušos malu. viss ir slīpi, tikai mēs divi taisni. māja pilnībā apgāžas uz sāniem, koridora siena kļūst par slapju grīdu, es caur durvju lūku izlienu ārā.

ārā brālis ar tēti stāv uz mājas atlūzu plosta un pīpē. brālis saka “nu jā, vecmammai tomēr par māju izdevās parūpēties labāk”.

mēs katrs uz sava atlūzu gabaliņa peldam pagalmā. šķiet, ka tā būs mūžīgi. zaudējuma sajūtas nav, ir tikai pilnīgi neitrāls, pelēks miers.

7. Jūlijs 2021

01:07: manī nekas nenotiek.

un pat iepriekšējais teikums man ir jāpārdomā.
un pat iepriekšējais teikums man ir jāpārdomā.

manī notiek nekas.

nenotikšana arī ir notikums.

6. Jūnijs 2021

22:32: https://en.wikipedia.org/wiki/Desire_path

</3


9. Marts 2021

08:56: sprediķis
baznīca.

esmu pirmajā stāvā, kaut kur virs manis ir ērģeles, aiz muguras tālumā altāris - esmu pagriezies ar skatu pret vietu, kur vajadzētu būt izejai, bet tur priekšā siena, horizontāli plaukti, viss nokrauts ar instrumentiem, mazliet kā garāžā. sienā pa labi ir iestiprināta skrūves vītne ar mazu uzgriezni. kāds ar milzīgu uzgriežņu atslēgu, kas ir lielāka par kādu pašu, dodas uzgriezni pievilkt. instruments kāda rokās izskatās komiski milzīgs, tas šķiet viegls, it kā būtu tikai dobs skārda apvalks. instruments nav piemērots paveicamajam darbam, kāds paklūp, lielā atslēga ietriecas plauktā un aizsāk smalku ķēdes reakciju - viena otrā triecas burciņas, plauktu dēļi viens pret otru brūk kā domino kauliņu rindas, krīt āmurs, šūpojas lineāli un zāģi. es ar skatienu pieslīdu sienai tuvāk. tuvumā var redzēt, ka priekšmeti viens otru nemaz nepagrūž, to kustība sākas vēl pirms sadursmes, it kā pār sienu kāds vilktu neredzamu pirkstu. dzirdu čukstus "jāstrādā, jāstrādā, jāstrādā", tie nāk no tumša taisnstūra formas izgriezuma man virs galvas. no šī izgriezuma mana balss man pašam priekšā lasa sev sacerētu sprediķi par pašmotivāciju.

pagriežos - tur Dinārs. viņš noskūpsta manu vaigu un klusītēm pasaka "labs darbs".


visu rītu domāju par šo sapni. tas tiešām ir labs darbs.

Mūzika: moss trumpeter

5. Februāris 2021

18:39:

es tikai gribēju jums parādīt šo 18. gadsimtā radīto mehanizēto sudraba gulbi no stikla ūdens izvelkam zivtiņu.

un šo mehānisko puisīti, kurš raksta dzejoļus un zīmē.

es iztēlojos, ka automatonu kustības veido kustību pieraksti mīkstā materiālā, ka rakstošā puisīša roka sākumā bijusi puisīša radītāja roka, ap kuru aplikts metāla karkass ar no tā nostieptām stieplēm vai makšķerauklām, kuru smagie gali kādā mīkstā materiālā, varbūt rotējošā māla ripā, ieglāsta vai izgrebj kustību līniju - kustības padziļinājumus un pacēlumus, tādu kā telpisku seismogrāfa pierakstu, līdzīgi kā ierakstīti skaņas ceļi vinila platē. vēlāk šī līnija tiek nokopēta metālā, saglabājot senos žestus, kurus atskaņo ieļļotu metāla pirkstu glāsti.

 

vēl es gribēju pateikt, ka priecājos, ka neesat mani atdraugojuši. es visu izlasu. izlasu un sajūtos arī mazliet slikti, ka neko nedodu pretī.

es tomēr vienmēr mazliet esmu bijis mēbele. krēsls, kurš sēž krēslā. tumšs kakts, kurš ieklepojas.



3. Decembris 2020

00:17: ainava uzglezno tevi.

25. Novembris 2020

20:43: man ļoti patīk literatūrā aprakstīti neeksistējoši mākslas darbi, aprakstītas gleznas vai mūzika - tā ir lasītāja jaunrade prātā.

bet tāda taču ir visa pieredze.

agrāk es rakstīju, laboju, jutos kaut ko pabeidzis un nospiedu pogu, bet varbūt bija otrādi - nospiedu pogu, pirms jutos ko pabeidzis. ir drosme dot, un ir arī bezgalīgs mēģinājums dot.

tas, ko es gribu pateikt, ir tas, ka es nekur neesmu nonācis, un ka apmaldīšanās sajūta ir kļuvusi par māju sajūtu.

bet bet bet bet bet neviena doma nav pabeigta, ir tikai komati, un arī punktu sauc par pietur-zīmi.


.

tas nav gals, tā ir sēkliņa.

30. Oktobris 2020

09:56: sapnī es sarāvos savās drēbēs. drēbes palika sēžam, uzmauktas mana sākotnējā izmēra formai, bet es pliks un maziņš uz muguras gulēju siltā bikšu dibena iekšpusē, rokas sakrustotas aiz galvas. fiziski sevi izjutu vienlaikus gan sēžam, gan guļam. redzēju sava krekla iekšpusi un galvā uzmauktās cepures vidu. pieņemu, ka tas bija pusnomoda stāvoklis, kurā vienlaikus izjutu gan sapņa, gan nomoda ķermeni.

6. Septembris 2020

14:17: vannas putas ap ūdens strūklu izaug kā kekss. ja putu keksu paņem rokās, to var sagriezt gabalos ar ūdens strūklas nazi. es gribētu vilkt putas. uzziest uz sevis burbuļu apģērbu. zeķbikses. kā aksesuāru starp pirkstiem putu peldplēvi. kad putas pierimst, paliek manā elpā dreifējoši plāni putu kontinenti. putas cenzē manu kailumu, spraugas tajās ir peepholes. uz manām kājām atstarojas ūdens kustība. kad ieelpo, krūškurvis uzpeld, kad izelpo - nogrimst. krāniņš ir pludiņš. kad ausis zem ūdens, dzird asinis plūstam. jūt sirdi pukstam. ar pēdu izrāvu notekas aizbāzni un paliku guļam, kamēr ūdens līmenis kritās. es biju iznirstoša sala, magnētiskā rezonanse, ūdens kontūra. līdz ar ūdeni aiztecēju es pats. pliks tukšā vannā, manā krūšu bedrē, manā pectus excavatum, izveidojusies otra vanna, vanna vannā, trauks traukā.

divos naktī taksometra vadītājs man sejā iepūta piparu gāzi.

30. Augusts 2020

21:36: klusumā aug.

21:25: klusums ir lielums. tāpat kā atvērta kaste ir garlaicīga, bet aizvērta - pilna.

jo vairāk runātu jēzus, jo mazāks viņš kļūtu.

25. Jūnijs 2020

08:05: mājas
vakar gulēju sarkanā guļamtīklā. guļamtīklam bija divi satekpunkti, tajos satecēja nospriegotā auduma krokas. manas pēdas simetriskas pret viduslīniju. tas mani apņēma pilnībā, es jutos kā izliets miesas ūdens. ārpasauli uztvēru tikai caur šauru spraudziņu, es biju lūriķis, caur to pie manis krita āra lauskas - vīteņauga lapas, bet acīs krita mākoņi, putni un mājas stūris. es biju atpakaļ mammas vēderā, es biju caurspīdīgs. tālumā cilvēku čalas, lū vecmāmiņas balss izklausījās pēc dieva. piedzimšana bija lēmums.

pirms tam ar lū un d uz plosta četrstūra attīrījām dīķi no nezālēm. tur dzīvo kurkuļi, zivis un dēlītes, un pie laipas atpeldēja mirusi pīles ola, pie tās piesūcies gliemezītis. kad gliemeži aug, tie turpina veidot savas čaulas spirāli, līdzīgi kā koki gadskārtas, centrā pagātne. ap nezālēm zem ūdens apvijušās aļģes, bet tajās kā tīklos ieķērušies kurkuļi, tās bija kurkuļu viesnīcas, d tās salīdzināja ar debesskrāpjiem. es nezinu kurkuļu dzīvi, vai tie tur ieķērušies kā zirnekļu tīklā vai tomēr kā guļamtīklā. kurkuļi ir sassy, kustina dibenu šurpu turpu, pie astītēm piespiestas pakaļkājas kā gurnos iespiestas rokas. saliņa dīķa vidū ir cilvēku lēmums dīķa dzīvē, tāda kā uzspiesta dzimumzīme vai uzvilkta cepure.

pirms laika biju zem segas kopā ar divām žurciņām, dženiferu un džidžī. tās rotaļājās ap un pār manu ķermeni. ja aizvēru acis, kļuvu par sajūtu masu, jutu nagu ērkšķus, ūsiņas kā pie ķermeņa piespiestas pieneņpūkas. tās centās atrast visšaurāko, siltāko, apņemošāko vietu. tās dzīvo siltās padusēs.


21. Maijs 2020

20:13:
bet šorīt pamodos no randiņa caur tukuma baznīcām. tās visas bija apaļas, tajās bija tikai suvenīru veikali. tur tirgoja plakātus, uz viena no tiem bija vīrietis ratiņkrēslā. visas sienas bija nokārtas ar lentītēs iesietiem dažādās formās (ripiņās un siera trīsstūros) sapresētiem dvieļiem (tiem, kuri izplešas par dvieļiem, kad tos ieliek ūdenī).

finālā šausmās skatījos, kā mans date grīļodamies pārkrīt pāri margām un izplestām rokām nositas milzīgā krāterī, ko izveidojusi tur tikko nokritusi lidmašīna.


esmu pārvācies.

jau otro dienu mostos no tā, ka sejā spīd rīta saule. tad tā pazūd un neparādās vairs visu atlikušo dienu.


19:52: vakar sapnī ar draudzeni k biju ciemos pie [info]teja.

māja bija tumša. atceros tikai vienu lielu telpu - tajā pie sienas izgaismota tukša vanna, gaismas avots neredzams, virs vannas plaukts, uz tā rindā noliktas ar tomātu mērci nosmērētas pagales, tās novietotas vertikāli. ar k sēdējam uz atlokāmiem teātra krēsliem, kas piebīdīti pie vienas no sienām, un skatījāmies, kā pie vannas uz ceļiem notupusies kaila [info]teja un viņas kailais draugs viens otram uz maiņām glāsta muguru.

atceros arī, kā gājām prom pa tumšu, gandrīz melnu koridoru. aiz durvīm gaiša indija, visa rozā miglā. pa kreisi mošeja, virs tās spilgta rozā saule. es uz to norādīju ar roku un emocionāli šņācu, ar rokām veidojot ko līdzīgu žestu dejai, uz ko k man arī atbildēja ar emociju pilniem šņācieniem un žestiem.


17. Aprīlis 2020

18:43:

25. Februāris 2020

23:24: vēl es joprojām spītīgi domāju, ka visi dara labāko, ko šobrīd var, un tas man liek neticēt apzinātam ļaunumam, un tas man šķiet naivi.

23:13: dažkārt mani pārņem spēcīga pārliecība, ka citādāk nemaz nevarēja būt un ka viss ir vedis tieši uz šo brīdi, ka melnums aiz mana naga bija iekodēts jau sākotnē, nevis manā brīvprātīgajā vēlmē pazīmēt ar krītiņu, tur mita arī šis ieraksts, bet no brīvības nav ne smakas, jo pat tad, kad nedarbojos automātā, es darbojos pēc likuma, un vienlaikus es tam negribu ticēt, un vienlaikus šķiet, ka šī nevēlēšanās tam ticēt arī ir daļa likuma, ka varbūt tur mīt zinātkāre, un tā ir notikums.

9. Februāris 2020

21:44: un man šķiet, ka jāraksta biežāk, jo runāju tikai par to, ko esmu uzrakstījis. dzēšgumija jāizmet.

šodien biju arī brīnišķīgā pastaigā. es visu laiku tukumā eju vienus un tos pašus ceļus, un tie vienmēr ir pilnīgi izmainījušies un pārsteidz mani no jauna. es eju uz melnezeru, bet ne pa taisnāko ceļu, es eju caur izcirtumu un tad gar mazdārziņiem un mototrasi, un tur ir izrakumi smiltīs un tāds pa pusei nobrucis paugurs. dažkārt var redzēt, kā kāds akmens no tā noripo, un tad es paurī aizceļoju uz ameriku, kur manī kā cirvis skaidri iecirtās atziņa, ka arī kalni ir pārmaiņas un kustība, tikai ļoti lēni. visskaistāk tur ir mitrā laikā. tur ir pilns ar akmeņiem, un visi akmeņi uzreiz šķiet kā dārgakmeņi, jo mitrums visu noskalo, viss kļūst sulīgs, daudzslāņains un krāsains. es vienmēr nokāpju izrakumā lejā, man patīk tur kāpt, man patīk, ka es slīdu smiltīs, kā tās plūst man ap zābakiem. izrakumā ir sakrājies ūdens, tajā vilkvālītes, divas riepas (viena no tām nopūsta ar sudraba krāsu) un atkritumi. tālāk jākāpj pa kalniņu augšup, tur čupā un apkārt izsvaidīti šīferi, tālāk uz priekšu tie skaistie akmeņi. daži no tiem ir saplaisājuši un šķeļas kā sagriezta maize, vienā tādā šķēlumā vasarā atradu trīs lapsenes. puzle. tur vienmēr ir peļķes, bet tās interesanti vērot tikai tad, ja tur brauc dažādos gadalaikos. hmm, bet nu finālā tās taču interesantas ir katrā no tiem (vai arī interesantas tās top tieši to pārmaiņās?). tad tur tālāk es eju pa kreisi uz tādu mazu dīķa peļķi. tajā iemestā riepa kā briesmoņa mugura. tur mēdz uzturēties pīles. pašā dīķpeļķes maliņā līdz potītēm iebriduši divi akmeņi, kas mani vienmēr uzrunājuši. tie viens otram blakus, it kā skatās ūdenī. mūžīgi. nu, tie vismaz nav izkustējušies, kopš tos esmu pamanījis. tad es paeju it kā mazliet atpakaļ uz taisnā ceļa pusi, peļķe paliek kreisajā pusē, un pa labi es uzkāpju mazā meža pacēlumā, kura galā ugunskura vieta. tur es papīpēju. tur mēdz būt visādas pārmaiņas. vienreiz kāds zemē bija ievilcis perfektu apli. tur bija krēsls bez sēdvietas. tur es vienmēr skatos uz koku mizām un priecājos, bet saulrietā uz ēnām. tad es paeju zemāk pa nogāzīti līdz strautam. ja ir silts, sauss un nav slidens, es aizeju pār pāri kritušo koku uz tādu kā saliņu, un tur var apsēsties uz kāda celma un klausīties, kā vējā čīkst koki. skatīties, kā tie berzējas viens gar otru. skatīties uz tauriņiem. un kā ūdens kustas. varbūt arī ērce, bet nevienu neesmu noķēris. tad es kāpju atpakaļ pie ugunskura un dīķpeļķes, un turpinu ceļu pa kreisi uz melnezeru. tur pārmaiņas kopš vētras, kad sagāzušies koki X. lūzumi tik skaisti, koku mizas izrādās kreveles, iekšā gaļa koši oranža, skuju zemē caurumi. tur ir viens brīnišķīgs celms. tas viss ir kails, bez mizas - pelēks, bet slapjā laikā melns un spīd kā latekss. tālāk labākais skats uz melnezeru. tur kā nu kuru reizi, bet der pasēdēt uz jaunajām laipiņām. var paskatīties caur spraugu dēļos uz ūdenī atstarojošos dēļu spraugu līniju ar debesīm un tavu seju, kas kustas vilnīšos kā vizualizācija ūdens mūzikai. tad tālāk gar krastu un pār tiltu. pa labi var pavingrot, un tālāk jāiet pa labi caur akmeņu mašīnu blokatoriem, un tad pa kreisi augšā kalnā atpakaļ uz sākumpunktu, bet tur pārsvarā garlaicīgi. nu, ne gluži garlaicīgi - visur vienmēr kaut kas ir, ja paskatās kārtīgi.

paskatīties nekārtīgi.

šodienas pastaiga sākumā šķita garlaicīga, viss tāds pelēks un nelielā miglā, saule spīd, bet ne līdz galam. apkārt bija neredzēti daudz cilvēku - skrien ar suņiem, brauc ar riteņiem, esmu pieradis pie vientulības. interesanti kļuva pie ezera. tas viss bija aizsalis, bet aizsalis tā, ka ledus paslēpies zem maza ūdens slāņa, un tik plāns, ka var redzēt ezera dibenu. ledū iesaluši akmeņi un atkritumi, virs biezākā ledus izveidojies jauns ledus slānis ūdenī - ap iemestu izsmēķi ledus tāds sakrokojies, blakus gabals bulciņas ar desu, grauzdiņi. mazais ūdens slānis virs ledus rada atspīdumu. uz laipiņas spēlējās mazi bērni, kuri no ūdens izdauzīja ledus gabalus un svieda tos pret ezeru, un atsišanās skaņa - wow, es to biju dzirdējis kādā facebook video, kurā kāds slidoja pa ledu, bet tā atgādina londonas metro, metāla pātagas, kas skan viscaur ledus virsmai. un ledū švīkas un triecienā apstājies akmens, no kura ledus saplaisājis neapšaubāmā spirālē, un uzmesta riepa, kas atspīdumā veido 8. tālāk es devos pa iepriekš neietu taku līdz melnezera otrai pusei, kur uzgāju zemē ieraktu koka namiņu ar logu.

vēl es gribu pārstāt būt taisna līnija, kas sabāzusi rokas kabatās, un noticēt, ka esmu neordināra lode, ka es aizņemu vietu, varu kustēties 360 un neesmu par to nevienam parādā. iepriekš pārrakstījos, sanāca "krustēties", un tā es arī gribu - inkrustēties vidē.

10. Janvāris 2020

19:16: un tagad šādi
)














(

Powered by Sviesta Ciba