lmr

Jaunākais

You are viewing the most recent 20 entries

16. Oktobris 2017

22:04: viss bija labi! iztiku arī bez kuņģa čūlas.

tikai šausmīgi, kādai apokalipsei man prātā bija jāiet cauri, lai tiktu līdz finišam.

pēdējā prezentācijā es biju dzirkstošs, runāju skaidri, neminstinājos, par maniem jokiem smējās, es beidzot jutos savā ādā publikas priekšā, un aplaudēja man arī plaukstas sitot spēcīgi. beidzot biju pārstājis uzskatīt publiku par niknu vilku baru, kas tūliņ pārkodīs manu rīkli, mēģināju apkārt sēdošos uztvert kā parastus cilvēkus, tik pat jaukus kā annemarija, pie kuras paliku visu pagājušo nedēļu.

atklāšanā bija maz cilvēku. paralēli tai notika vīna fests, un uz pilsētu bija atbraucis kaut kāds populārs komiķis, kuru visi skrēja skatīties. nebija pat kuratore - aizbraukusi uz angliju pie tuvas radinieces, kas smagi saslimusi. draugi nokavēja pašu atklāšanas brīdi, bet nu ai, tik un tā biju ļoti priecīgs. puķes arī man neviens nedāvināja. uzdāvināja kastani, laimas "miku" un cigaretes. ziedus tāpat nebūtu varējis aizvest atpakaļ uz latviju. forši, ka esmu vienā muzejā ar lūkasu krānahu vecāko. šo to jau paspēja nopirkt.

finālā visi sēdējām pie liela, svinīgi klāta galda ar trim svecēm zem kristāla lustras, annemarija pienesa mums ēdienu, viņas vīrs staigāja ap galdu un papildināja glāzes.

nejutos pelnījis tādu laipnību, kāda man tika izrādīta visu nedēļu.

prāmis bija pretīgs. romantika bija ļoti "tacky" un smieklīga, bet isabelle ir vienkārši noplukusi un šaura, publika arī drausmīga. uz klāja visi lamājās un spļaudījās, aiz kajītes durvīm ilgi gaitenī stāvēja bars ar krieviem, pudeles rokā, garām tikt nevarēja, nepārtraukti lamājās un rēca. naktī gāju garām viņu kajītei, tur durvis vaļā, tumsā gultās apsegti krācoši alus vēderi, no segām ārā lien kājas. kajītē biju viens pats.

jūtos tā, it kā prom būtu bijis mēnesi. esmu noguris, gribu un beidzot arī varu atpūsties, bet cilvēki jau sāk mani tirdīt, un jau iekšā sācis grauzt tārps. šovakar piezvanīja brālis. gribot parunāt klātienē. par ko - neteikšot. atbraukšot pie manis rīt no rīta. tā nu man nekas cits neatliek kā prātuļot, kādas šausmas viņš man varētu teikt. ticamākais jau, ka tas būs nekas sevišķs, BET JA NU?

13. Oktobris 2017

00:41: kursabiedrene paņēmusi uz zviedriju līdzi kameru. vakarā skatījāmies caur kameras projektoru pa dienu nofilmēto.

es izskatos tik tizls!
garš, šaurās, īsās, sarāvušās drēbēs iespiests, kustos tā, it kā būtu sasiets. es esmu vārgs, manī nav nekā no pamatīguma vai spēka. tāds kā pazemīgs, bailīgs. es kustos kā vēja pūsma, visu turu pirkstgalos, it kā vienīgais, kas liktu priekšmetiem noturēties manās plaukstās, būtu tikai reljefs manā ādā, bet pie zemes mani notur reljefs kurpju zolēs. un mati man tik tizli, un balss tiešām aizkapa, un smaids ar kaktiem uz leju.

it kā es ieraudzītu sevi kā cilvēku uz ielas. svešinieku. dīvainu.

un vispār.. tā jau es arī jūtos, mana āriene neko diži daudz nemelo, un varbūt tas mani tracina. varbūt man šķita, ka to visu nevar redzēt, jo pats to neredzu.

9. Oktobris 2017

10:32: un mani apavi ir šausmīgi neērti. ja ilgi tajos staigāju, tie lauž manas pēdas. tad nu es atceros par abramoviču, kura astoņas stundas spēj nosēdēt nekustīgi, lai gan sāp visas maliņas, un tad es iztaisnoju muguru, sakožu zobus un soļoju tālāk. tajos arī ļoti svīst pēdas, un tad es ožu. atbraucis kaut kāds te no laukiem, smird pēc zeķēm, čību vietā vilnas zeķes ar caurumu.

10:28: pirmā prezentācija bija fakin septiņos no rīta. lielā konferenču zālē cilvēkiem, kas ēda brokastis, rādīju savu planšetē uzbakstīto prezentāciju. zāle bija gandrīz tukša, bija kādi divdesmit cilvēki. pirms sāku runāt, galvenā dāma ar kaut kādu medaļu kaklā nodzindzināja zvaniņu. nezinu, izskatījās pēc sektas.
neiztiku arī bez prāta aptumsuma. minūti sēdēju un smaidīju, lūrot ekrānā, galvā man "program not responding". visu aizmirsu, daudz ko izlaidu, beidzu prezentāciju par ātru. stresā mana angļu valoda svārstās no sakarīgas līdz pilnīgi primitīvai. pēc tam gan daži nāca teikt, ka esot ieinteresēti, bet ticamākais, ka to viņi aiz laipnības saka visiem, jo tādas tikšanās viņiem notiekot reizi nedēļā.
bet nu vispār jau šeit ir jauki. dzīvoju pie vecas sieviņas trīsstāvu mājā kanāla malā. māja smaržo pēc vecuma, visa ar mākslu - labu un sliktu. man ir pašam sava istaba trešajā stāvā, ēdiens garšīgs. vakar naktī taisījām izstādei flaijerus wordā. pastaigā redzēju zaķi.

man patīk, ka no zemes kā tādi kauli ārā lien akmens virsmas, un sūnas uz tām kā tādas kreveles uz pušuma. uz dažām tādām granīta sienām cilvēki zīmē grafiti.

atslēgas zviedri durvīs sprauž otrādi, miskastes pilsētā ir retums, jo neviens nesmēķē. nebiju iedomājies, ka miskastes visās rīgas malās pārsvarā paredzētas izsmēķiem.

7. Oktobris 2017

20:04: stokholmā ir forši.
mammas draudzene dzīvo 20 minūšu attālumā no centra ar vilcienu. te ir mierīgs, klinšains, ūdeņains. kaimiņu pagalmā no rīta redzēju stirnu un buku, bet, ejot uz vilcienu - vāverīti. vāverītes lec perfektās cilpiņās.
biju uz dabas muzeju. tur pilns ar bērniem, kaut kāds divstāvīgs spēļu laukums, ratiņi sastumti kā stāvlaukumā, bērni spiedz, lēkā apkārt, kaut ko dauza, noguļas uz kāpnēm, nevienu nekas neinteresē, tikai nobildēties uz koka roņa. bet ekspozīcija arī it kā bērniem paredzēta. cilvēku istabā bērni bija uzkāpuši uz galda un rakājās plastmasas cilvēka iekšās. mētājās ar plaušām, zarnām, bāza vēl dažus orgānus mutē. izskatījās kolosāli. uz grīdas paklājs, uz kura uzdrukāti spermatozoīdi, dzemdes, zarnas. pie maziņas pirmatnējās sievietes atveidojuma kļuvu ļoti emocionāls. stikla būrī notupusies, visa matiem apaugusi, bet plika, rokā viņai akmens šķemba. bija sajūta, it kā izskrietu cauri visai cilvēces vēsturei, un tā ir tik smaga. bet tikai sajūta, ne domas, jo tā ir neaptverama. pie dinozauriem arī kļuvu emocionāls. kā daba no kaut kāda monumentāla, brutāla ekspresionisma ar smagiem, lieliem kauliem, asmeņu zobiem un bruņu ādām nonākusi līdz smalkajiem, pūkainajiem, siltajiem persiku cilvēkiem. it kā zīmētu zīmējumu - sākumā visādi brutāli leņķīši, proporcijas, dzīvības nostādīšana kontrapostā, un pēc tam smalkumi, muskuļi, cīpslas, asinsvadi, nagi, dzimumzīme, grumba pierē, apziņa, problēma.

mammas draudzene mani ļoti lutina. mamma lika viņai nodot auduma maisiņu ar visādiem latvijas labumiem, tai skaitā alkoholu, kas šeit ir ļoti dārgs un tiek tirgots speciālos veikalos. šodien atcerējos, ka mamma teica, ka tajā pašā maisiņā ielikusi man arī baldriāņus. mammas draudzene maisiņu atdeva atpakaļ tukšu. gan jau domā, ka baldriāņi bija domāti viņai, ja nu es sagādāju problēmas, haha. atpakaļ nevaicāšu, jo somā biju paņēmis līdzi jau pats savus, un varbūt viņai tiešām noder.

4. Oktobris 2017

22:38: ielogojos gmailā no datora, ko sen nebiju darījis. tas piedāvāja atjaunot telefona numuru un paroles atkopšanas e-pastu, kurā bija ierakstīts e-pasts, par kuru biju pilnīgi aizmirsis. tad nu izdomāju tajā ielogoties. aiz visām reklāmām atradu savas pirmās cibas komentāru e-pastus, un virs katra komentāra redzams mans posts. tā ir vienīgā ciba, kuras kopiju netiku saglabājis, un tagad varu piekļūt tās fragmentiem. tā ir šausmīga! uz mani tajā vecumā lielu iespaidu atstāja pilnīgi viss, un aizvainoja mani arī viss. ja acī man iepilēja lietus pile, tad par to es rakstīju ar izsaukuma zīmēm un visādiem izbolītiem smaidiņiem, un ja bomzis parkā čurāja manā acu priekšā, tad to es izkliedzu lieliem burtiem. īsti negribu lasīt tālāk.

20:26: rītvakar kratos uz zviedriju. man nav ne uztaisīta prezentācija, ne uzrakstīts sakāmais, ko divdesmit minūtes par sevi svešvalodā stāstīt pilnīgiem svešiniekiem. par to pat domāt negribu. pašlaik mani uztrauc tas, ka vienīgie mani apavi, kuri nav cauri, man ļoti berž kreisās pēdas pirkstiņu virspuses. un vēl mamma un kursabiedrene sabiedēja mani ar muitu un darbu pārvadāšanu. cik zinu, it kā visam vajadzētu būt kārtībā. un vēl es ceru, ka darbu lakas slānī neiespiedīsies krunciņas no plēves, kurā tie iepakoti. satraukums beidzot kļuvis arī mazliet patīkams.

stokholmā no piektdienas līdz svētdienai palikšu pie mammas draudzenes, pēc tam mani savāks zviedri un vedīs uz linšēpingu. ko stokholmā būtu vērts apskatīt?

2. Oktobris 2017

22:44: aronovskis mani šovakar vienkārši izdrāza. es viņu ienīstu. vizuāli man daudz kas riebās, dažkārt baigā sintētika un pārāk daudz tuvplānu, un arī piemeklētās alegorijas brīžiem trulas, trūka smalkuma, bet nu varbūt aiz smalkuma arī daudz kas pazustu. baigie amerikāņu kalniņi, visa daudz par daudz un par ātru un par tiešu, un idejas visam iet pa priekšu līdz galam neietērptas, tādēļ brīžiem smieklīgas, pat ja domātas nopietnas. bet es joprojām esmu sakratīts un uzvilkts, un man patīk, ja mani kaut kas var tā sapurināt, ka uz autobusu jāiet ieplestām acīm. man nepatika tas, ka viņš to visu nevis pastāstīja, bet izkliedza.

1. Oktobris 2017

20:11: man besī rokasspiedieni.
kā es ieraugu to pacelto roku, tā es jūtos kā ar basketbola bumbu pie groza, kurā man jātrāpa.
es saprotu parastu rokasspiedienu. bet es esmu lēnīgs, un ir arī tādi rokasspiedieni, kuros man pēc tā, cik augstu pacelts īkšķis, ir ātri jāizdomā, kā to roku satvert, vai šis būs tas variants, kurā mūsu īkšķi aizāķēsies viens aiz otra un ar pirkstiem es apņemšu plaukstas virspusi, nevis iekšpusi, vai arī parastais. dažkārt roka ir atvēzēta un no manis tiek gaidīts tāds kā "sit pieci" rokasspiediena variants, un viņš vēl skatās acīs, un kā tad lai vispār trāpa.. šodien bija āķīgo īkšķu rokasspiediens, kura laikā mani vēl pierāva klāt, lai mūsu pleci sasistos viens pret otru. un dažkārt sanāk pārprast, un tad es jūtos kā pilnīgs tizlenis, it kā es būtu uzkāpis kādam uz kājas, pirms vēl sākusies deja. tāpēc es vienmēr pamāju ar roku vai pieliecu galvu.

27. Septembris 2017

22:30: viss būs labi. un pat ja nebūs, arī būs labi, jo tas viss notiek citā valstī un mani vienkārši aizmirsīs.
kā vakar piecēlos agri no rīta, tā visu dienu gleznoju līdz vieniem naktī, paņemot tikai pusdienu un vakariņu pauzi ar bojack horseman. finālā biju zemu noslīdējis krēslā, kājas izbāzis caur molberta horizontālo balstu, ar sāpošu sprandu, muguru un acīm, gleznoju ar labo roku, ko uz elkoņa biju atstutējis pret vēderu. nekad vairs! no rīta tinu darbus burbuļplēvē, paralēli brokastojot. skolā no stresa gandrīz apvēmos. mazajā pirms izstādes darbu atrādīšanā neko sliktu neteica, esot okei un interesanti, bet neviens jau arī baigi neiedziļinājās, nostaigāja no viena darbu rindas gala līdz otram. pašam gan man bija arī mazliet uzjautrinoši rādīt, ko tad esmu tajā vasariņā sastrādājis, un izvilkt no burbuļplēves darbu ar bērza tīģerādas stumbru, ērkšķainu stumbru un vēnainu stumbru priekšplānā, kas izskatās pēc gara, ieliekta falla ar maziem kapilāriņiem un maigu pūciņu.

spriedze ir vienkārši pretīga. šovakar atļauju sev atpūsties. pirms gulētiešanas varētu ko palasīt! par to esmu patīkami satraukts un priecīgs.

16. Septembris 2017

23:37: laikam man visvairāk tracina tas, ka es it kā saprotu, kā es varētu uzgleznot to, ko gribu, bet es saprotu arī to, ka tas prasītu ļoti daudz laika, un arī tad vienmēr ir neveiksmes iespēja. un es jau tā ar salīkušu muguru pavadu pusi dienas, ar otiņu slaukot ārā gaismu no augu lapām. un jo vairāk laika tas viss prasa, jo skaļāka galvā kļūst doma - vai tas ir tik nozīmīgs, lai pie tā pavadītu tik daudz laika? un pat tad, ja es domāju, ka es to varētu uzgleznot tā, kā gribu, es taču nezinu, vai es tiešām varētu, jo es nekad neko neesmu novedis līdz galam, vienmēr ir pietrūcis laika vai spēka.

un man šķiet, ka visi man melo. melo, ka mani darbi ir labi. melo, lai mani nesāpinātu, jo es jau pats sevi nepārtraukti sāpinu, un ja nu vēl kāds cits mani sāktu graut, tad varbūt es sabruktu. melo, lai es beigtu uztraukties, beigtu stresot. bet es labo nespēju uztvert nopietni, es gribu, lai man saka visas sliktās lietas, es gribu kritiku, es gribu pierādījumu tam, ka visi manu darbu trūkumi nav tikai manā galvā, ka es neesmu vienīgais, kas tos redz, jo arī tā ir iespējamība, jo es uz tiem skatos ar radītāja acīm, jo varbūt tas, kas man tajos nepatīk, esmu es pats, jo citi redz tikai burvju triku, bet es zinu tā risinājumu, un tas brīžiem ir mokošs.

bet es arī redzu, ka esmu daudz ko šajā intensīvajā strādāšanas posmā iemācījies un sapratis, un jau tas vien darbojas kā dzinulis turpināt, jo viss nāk ar laiku un strādāšanu. un tas nozīmē arī to, ka ar laiku un strādāšanu es spēšu ātrāk un prasmīgāk panākt to, ko esmu ilgi un caur mokām panācis pašlaik, kas nozīmē to, ka varbūt kaut kad nākotnē es arī spētu kaut ko novest līdz galam, jo tas prasītu mazāk laika un spēka.

viss būs labi.

šodien ārā biju izgājis tikai tāpēc, lai aiziet uz veikalu. pēc visa šī mēbeļu un lietu nekustīguma un terpentīna tvaiku gaisa ārpasaule ir brīnumaina. tāds plašums un svaigums! skatiens neatduras sienā, tas skrien kilometriem tālu, un elpa balta mutuļo, un maza migliņa, un bērzs jau nosalis zelta plankumiem, un cilvēki!

11. Septembris 2017

22:07: dusmas ir visriebīgākā emocija.

sēžu un gleznoju, klāju gaišu laukumu. tajā ievelkas uz molberta maliņas sakrājušies netīrumi un mats. uz nožuvušā tumšā laukuma uzšļakstās gaišās krāsas šļakatiņas. ar tīru, terpentīnā iemērktu un mazliet lupatiņā apslaucītu otiņu slauku šļakatiņas nost, bet otiņa tomēr nav tīra, tā atstāj baltu švīku. iemērcu terpentīnā lupatiņas stūrīti, mēģinu noslaucīt švīku, bet izslaukās arī daļa tumšā laukuma. pamazām sāk kļūt karsti. otiņu lupatiņā iebakstu pārāk spēcīgi un to salaužu, citas otiņas ieripo paletē ar kātiem tieši krāsā, un tad jau caur sakostiem zobiem ārā laužas rūciens, rokas savelkas dūrēs, drēbes mani žņaudz, visa pasaule saraujas, dzīvoklis pēkšņi ir šaurs un piestūķēts līdz augšai, acīs duras nekārtība un visas mazākās nepilnības, šķībumi un netīrumi, kas tikko vēl bija nemanāmi. mani kaitina un man riebjas VISS! dusmas mani ir piepūtušas tik lielu, ka apkārtne pārvērtusies par viegli iznīcināmu deminutīvu, par rotaļu namiņu. molbertiņu es varētu salauzt kā zariņu, pārāk mazā krēsliņa metāla kājiņas es varētu visas noraut nost un samīcīt metāla bumbiņā, ar kuru izdauzīt šīs leļļu mājiņas jobanos lodziņus, žņaudzošās drēbes nevis novilkt, bet noplēst no sevis nost, un to mūzikas izpildītāju, kas fonā skan un tikko man patika? nošaut viņu! manu pilošo degunu nogriezt nost un samīdīt.

6. Septembris 2017

10:23: sapnī skatījos ārā pa logu. pasaule bija ļoti maza un plakana, tā stiepās tikai līdz redzamajam horizontam. iela bija izgriezta ārā no pasaules, tās vietā bija caurums, caur kuru redzēju mākoņus un sauli. ja mākoņiem parasti ir tumšs dibentiņš un tie ir diezgan horizontāli, tad sapnī mākoņi bija izmētāti katrs savā virzienā, ar tumšajiem dibentiņiem augšā, apakšā vai pa diagonāli. debesis ap mazo pasauli bija tik mazas, ka tās varēja uztvert kā lodi, jo redzēju tām augšu un caur izgriezto ielu arī apakšu. lai gan saule bija zem pasaules, viss tik un tā bija gaišs. labajā pusē debesīs bija maziņš un tumši zaļš mākonītis. pēkšņi pagalma vidū no debesīm ielija mākonis. tas mutuļoja kā pienains šķidrums, kas ieliets gaisā un ar to vēl nav pilnīgi sajaucies.

vēl es sapnī biju ceļojumā. visu ceļojuma laiku es tā arī nepametu viesnīcu. es biju šausmīgi lēns, pamodos vēlu, un kad iznācu no dušas, visi draudziņi jau bija atnākuši atpakaļ uz viesnīcu. teica, ka pagājušas jau trīs dienas. stāstīja, cik forši viņiem gājis.

nekur tālu no realitātes aizplūdis miegā nebiju, aptuveni tā arī pavadu pēdējo laiku - dzīvoklī. pasauli pārsvarā redzu caur logu. tik daudz gribētu apskatīt, bet nedrīkstu, sēžu dzīvoklī un gleznoju. gleznoju debesīs kaktu.

5. Septembris 2017

22:31: es esmu šausmīgi nelaimīgs un nespēcīgs. es jūku ārā pa vīlēm. un uz visa šī fona galvā sākušas grozīties dziļi apraktas un iepriekš neatrisinātas problēmas un jautājumi, kas beidzot pieprasa atrisinājumu tikai tādēļ vien, lai prāts varētu kārtīgi nodoties lielajai problēmai, kas pašlaik ir izstāde. tik daudz jau nevar galvā paslēpt. kā roc bedri, kurā noslēpt jaunu problēmu, tā atduries pret visādām iepriekš apraktajām problēmām, kas tur pazemē materializējušās par drausmīgiem mošķiem, kas tagad baksta manā prātā ar pirkstu, saka vienu un to pašu neskaitāmas reizes.

es nezinu, kā lai jebkādos izteiksmes līdzekļos ietērpj to, kas pašlaik notiek manā galvā. es nezinu, kur likties, un es nevaru arī izstāstīt, un man nekas cits neatliek, kā tikai ar to visu turpināt sadzīvot vienam pašam, un tas man vienam ir par daudz.

2. Septembris 2017

19:29: vakar uzzināju, ka esmu nogulējis nlo. bērnībā esam braukuši mājās no rīgas ar draugu un viņa vecākiem, esmu bijis aizmidzis, kad viņi apstādinājuši mašīnu, izkāpuši ārā un visi skatījušies uz milzīgu objektu, kas sastindzis virs eglēm. formu neviens kārtīgi neatceroties, esot bijis kaut kas ovāls un ar daudzām gaismām. neatceroties arī, vai gaismas bija izvietotas kaut kādās rindiņās vai izklaidus, vai tās bija kā stari. mēģinājuši arī mani modināt, bet es neesot cēlies.

nezinu. pēdējā laikā viss, ko man stāsta, šķiet neticams un absurds. it kā visi man melotu. pastāsta man, kā bija, un tad jau es savā galvā izveidoju neeksistējošu atmiņu, ko uztveru kā īstu un notikušu. un savām paša atmiņām jau es arī nevaru uzticēties, laiks tās visas rediģējis un apaudzējis ar visādiem izdomājumiem.

tukumā viss diezgan drūmi. sēdēju virtuvē bez gaismas, aiz loga lēnām satumsa diena, ēdu zupu un runāju ar vecmammu. viņa, aizāķējusi spieķīti aiz skapja durvju roktura, kratījās uz čīkstošas taburetes, ar labo roku šļūkāja pa galdu un lika zupai bļodā viļņoties. stāstīja atkal visu slikto. kaķis esot bijis ieslēgts pagrabā, un viņu taču tur neviens nebūtu meklējis, noteikti būtu nomiris aiz bada, ja vecmamma nebūtu viņu netīšām atradusi. un suņiem arī esot grūti, roksana visu laiku elsojot, viņai grūti paiet, bet kendra vairs nevarot uzlekt uz dīvāna. un kādi plūdi latgalē! un jo vairāk viņa runā par visu to slikto, jo jūsmīgāka viņa kļūst, un jo jūsmīgāka viņa kļūst, jo vairāk kratās un raustās slimībā. sliktais viņai ir kā narkotikas. kad vaicāju, vai šajā laikā ir noticis arī kaut kas labs, viņa teica, ka nevarot iedomāties. es nevaru uz viņu paskatīties bez žēluma. man gribas raudāt, kad skatos, kā viņa pārvietojas milimetriem vien, tveras pie visām tuvumā esošajām virsmām, šļūc un dipina. vienreiz caur logu redzēju viņu izmantojam kapli kā spieķi, galvā viņai bija uzmaukts rimi maisiņš, lai sargātos no lietus, un tas man šķita mīļi. un cik stulbi tas ir? nomaini spieķi pret kapli, uzmauc galvā maisu, un tas, kas iepriekš manī izraisīja žēlumu, liek man smaidīt.

24. Augusts 2017

17:11: es gribu no šī visa atteikties

man riebjas asarām acīs ar savām tizlajām rokām aizdirstajā izlietnē pret veļas ziepju gabaliņu berzēt tās divdesmit jobanās, netīrās otas, ar kuru palīdzību neesmu radījis neko, kas man pašam patiktu.

es gribu triekties ar galvu sienā, es gribu izplēst sev matus, es gribu saskrāpēt visus darbus, sadurt audeklos caurumus, salauzt apakšrāmjus un visu nosvilināt, otas izmantot kā skaliņus iekuram. es gribu kārtīgi izpinkšķēties, es neatceros, kad es to pēdējo reizi tiku darījis. vai aiziet uz dzegužkalnu pasēdēt zem koka. bet tas prasa laiku, kura man vairs nav.

jau diezgan ilgi es jūtos tā, it kā man vajadzētu gleznot tikai tāpēc, ka es māku un citi saka, ka sanāk, no manis to gaida, nevis tāpēc, ka es tiešām gribu. tas viss man sagādā vairāk moku nekā prieka. es nekad neesmu apmierināts ar paveikto. citi var gleznot "ļaujoties" un neko diži nedomājot, bet es tā nevaru, tad man nekas nesanāk. man riebjas, ka manā galvā ir miljons veidu, kā attēlot vienu domu, miljons dažādu krāsu variantu, dažādu kompozīciju, dažādu paņēmienu, un es nespēju izvēlēties vienu, jo pat vienu līniju var uzvilkt šauru vai resnu vai punktotu vai raustītu vai viļņotu vai sašvīkātu, var vilkt ar pildspalvu, ar zīmuli, ar saru otu vai sintētisko, ar krītiņu, ar ogli, ar sūdainu pirkstu, var iegriezt ar nazi, iespiest ar nerakstošu pildspalvu, līnija var būt perfekta, slimīga, dzīva, mirusi, stīva, tā var būt visās varavīksnes krāsās. un tā nu es sēžu pie baltas lapas ar bezgalīgi daudzām iespējām, un man ir vienkārši bail. man ir bail no pilnīgās brīvības, jo uz tās lapas var uzzīmēt jebko un jebkā, man ir bail no izvēļu pārpilnības, uz tās lapas ir jāpieņem lēmumi, un tie atstāj nospiedumus, tā ir gluži kā vēl viena dzīve vai pasaule, kuru man kā dieviņam radīt, bet kuru man ir bail sačakarēt jau pirms es esmu sācis to radīt, un plaukstas jau svīst un padara lapu viļņotu.

pašlaik es vienkārši gribētu paņemt akadēmisko, lai izdomātu lietas. lai atrastu darbu, lai darītu kaut ko, kam ir skaidras robežas, kas neliek manā galvā griezties miljons dažādu variantu un domu virpuļiem, es to vairs nevaru pavilkt, tas mani padara traku. es gribu fabrikā tīt konfektes papīriņos vai mērcēt rozā krāsā dildo galviņas kā tajā seksa rotaļlietu fabrikas fotogrāfijā, kas klejo internetā. es gribu būt skursteņslauķis, kura mērķis ir vienkārši iztīrīt skursteni, un tas vai nu ir tīrs vai nav, kuram viss ir skaidrs. vai arī es varētu savākt mantas un, nezinu, izmantot stipendiju, lai aizbrauktu tālu prom uz nezināmu laiku. uz tuksnesi vai džungļiem vai antarktiku.

bet es to nedarīšu. es nedrīkstu. vismaz tagad ne. man ir pienākumi, kas jāizpilda. darbi, kuriem pats esmu piekritis. un pat ja viss būs galīgi garām, ar to man būs jāsamierinās.

man šķiet, ka man kaut kas ir sācis rādīties. vakar izņēmu krītiņu no krītiņa turētāja, un no tā ārā izlidoja kaut kāds melns lidonis. kā izlidoja, tā pazuda. skaidri neredzēju, bet ielīst krītiņa turētājā nav iespējams. vakar arī skatījos naktī pa logu, kā līst lietus, kad pēkšņi kaut kur pagalmā aizskrēja melna, liela ēna. nezinu, varbūt kāds bēga no lietus, bet vai tad es nebūtu redzējis skrējēju stāvam pagalma vidū iepriekš. un kāpēc tad bēgt, ja viss jau stāvot salijis. going crazy.

19. Augusts 2017

10:37: vakar skatījos bbc life par challenges of life. nevarēju beigt iejusties katra dzīvnieka ādā. kā būtu būt strausam, bēgt no trim gepardiem tik dīvainā ķermenī, smagu, milzīgu vēderu, un galva man būtu uz gara, lokana kakla, un bēgot es ieplestu spārnus un izskatītos pēc gracioza, spalvaina kuģa ar kaklu un galvu kā priekšgala rotājumu. vai būt ronim, kas kā tāda dzīva sardele guļ saulē uz ledus gabala, izpeld paēst pusdienas, bet sastopas ar vaļu baru, kas ēd roņus. vai kā būtu būt tam valim, kas var vienā rāvienā norīt veselu roni. vai būt vardītei ar šaudīgu mēli - tā muša, kuru es apēstu, taču būtu milzīga. tur bija arī stalked-eyed mušas, kas izšķiļas caurspīdīgas, uzrāpo kaut kur augšup uz kādas lapiņas un ar gaisu kā stikla pūtējas piepūš divas caurspīdīgas caurulītes, katru savā galvas pusē, izveidojot tādu kā velosipēda stūri, kuras rokturu galos ir sarkanas acis. un tad viņas ar kājiņām pielabo acu kātiņu formu, it kā spodrinot mašīnas buferi.

18. Augusts 2017

19:24: tuneļa galā redzu maziņu gaismiņu.
strādāju no rīta līdz vakaram. nevaru vairs teikt, ka rokas man aug no dirsas, strādāšana tās ir pielikusi atpakaļ pie pleciem. pa dienu gleznoju, vakarā zīmēju, nākamajā dienā otrādi, jo krāsas vēl nav nožuvušas.
šis tas man jau ir sācis iepatikties.

iepriekšējās naktis nevarēju aizmigt. mētājos no viena sāna uz otru. kā apgūlos, tā prāts pavēra vaļā darāmo darbu skapja durvis, un no spraudziņas ārā izšāvās viss, griezās galvā milzīgā viesulī, un sajūta tāda, it kā man tūliņ virsū gāzīsies cunami. mana sirds ieslēdza turbo režīmu, es svīdu un intensīvākajos sajūtu uzplūdumos viss saspringu, no noguruma vispār ne miņas, blenzu ieplestām acīm griestos, gatavs lēkt ārā no gultas un gleznot.

bet vakar beidzot aizmigu mierīgi.

14. Augusts 2017

23:11: draugi grib braukt uz zviedriju, lai būtu manas izstādes atklāšanā. iepriekš to uzskatīju par joku, jo darbus tāpat varēšu parādīt pēc izstādes vai arī mēģināt sarīkot tādu pašu izstādi kaut kur rīgā, bet viņi tiešām grib braukt. sākumā domāju, ka ārprāts, vēl viņi redzēs visas tās šausmas, kuras neesmu uzgleznojis. bet tad es nomierinājos, palūkojos uz to citādi un tagad esmu ļoti priecīgs un pumped up. cilvēki ir gatavi kratīties uz citu valsti, lai būtu kopā ar mani manas pirmās personālizstādes atklāšanā - tas taču ir brīnišķīgi!

13. Augusts 2017

22:00: esmu izmisumā.

viss te ir netīrs. uz grīdas mētājas netīras lupatas, smilšpapīra gabaliņi, skavotājs, krāsas, otas, želatīna pikucīši, ventilators, plēve, netīras drēbes, viss ar krīta putekļiem, es kaut kur maliņā arī mētājos, lēnām izslīdējis no dīvāna, guļu uz grīdas ar zīmuli vienā un dzēšgumiju otrā no dirsas augošajā rokā, seja man zem dīvāna, kājas zem galda, guļu tur un gribu raudāt. es esmu nespēcīga čupa. izstāde jau oktobrī, un kas man ir? iesākti pieci maziņi, sūdīgi darbiņi, kuri visi man pašlaik derdzas, vienīgo gandrīz pabeigto šodien pilnīgi sačakarēju. man ir bail un man ir slikti, es jau jūtos sevi un visus pārējos pievīlis. es esmu grimstošajās smiltīs. dienas vienkārši aizskrien. ēst gatavošana un ēšana šķiet kā laika izšķiešana. man riebjas pat tas, cik man bieži jāiet čurāt, un kā tikšķ tas sasodītais pulkstenis, kā tā rādītāji neapstādināmi griežas. un prātā es tikai vizualizēju sprāgstošu kuņģa čūlu, lai gan vēders man nesāp. un ārā beidzot brīnišķīgs laiks, bet to visu es redzu tikai caur logu. es no šī visa gribu vienkārši aizbēgt, bet to nu es arī esmu veiksmīgi darījis jau pārāk ilgi, tādēļ tagad man nekas cits neatliks, kā sadzīvot ar šīm sajūtām līdz oktobrim, kārpīties ārā no paša izraktās bedres.

neviens jau man arī nevar palīdzēt. to taču uzreiz varētu redzēt. tas būtu tāpat, kā mēģināt noviltot kāda parakstu, tikai paraksta vietā būtu jāvilto vesels ar roku rakstīts romāns, kas pat nav uzrakstīts un eksistē tikai autora galvā, un pat tur tas ir izplūdis. es esmu viens pats.

un vēl taču zīmēšanai jāsazīmē vasaras darbi. un vēl divi pasūtījumi. un septembrī sāksies skola.

vai tas viss vispār ir domāts man?

Powered by Sviesta Ciba