lmr

aborigens @ 22:17: "Kārkls ir kārkls, kārklu neviens nespēj uzveikt. Latgola ir klūgu stāsts, domā Jezups, tālāk braukdams. Jo kur vienu stumbru vējš izgāž, tur septiņas atvases ataug, bet lapas - smalkas un greznas. Ja Vidzeme viņa iztēlē līdzinās ozolam, kas, cietiem zaru pirkstiem vienlīdz spēcīgi ieķēries mālā un debesīs, slēpjas brikšņainās Gaujas gravās, ja Kūrzeme ir mastu priede, kas kailām saknēm rāpjas visaugstākajā kāpā, lai kā apburta raudzītos jūras zilā augstumā, bet stumbrs tai tik biezi noklāts ar medainas mizas šķēpelēm, ka arī ļaunāko no ļaunumiem - uguni - tā nicina, ja Zemgale ir ziedoša liepa, kas sēd līdzenuma vidū vai sirmas viensētas pagalmā un tur savos matos rūcošu bišu vaiņuku, līdzinādamās mātei ar baltu lakatiņu galvā, maizi klēpī un simtiem pasaku un stāstu uz mēles, tad Latgola nav nekas viens, tā allaž un mūžam ir bijusi daudz - dzeraunēs, solās, saimēs. Te pat uzvārds nav katram savs, bet veselam ciemam viens, jo visi vīri tajā ciemā ir viena tēva dēli un visiem dēliem zeme dalīta vienlīdzīgās šņorēs, sapīta kā no lūkiem. Klūgu pinumus viegli lietot - tos var mazgāt un žāvēt, tos var atjaunot, bojātās vietas izņemot un aizpinot ar citām. No klūgām vēl aizvien darina šūpuļus un gaisa balonu grozus, jo lūki ir viegli kā putnu kauli ar gaisu serdē un atļauj viegli būt, viegli pieliekties, viegli pārlaist nelaimi un neražu. Klūgas ir lokanas un greznas kā latgaliešu prāti, klūgas var nokapāt, bet nevar iznīcināt. Tās stāda tad, kad grib iztīrīt kādu aizindētu, mirušu zemi."

/ Klūgu mūks, Inga Ābele