:
laikā, kad nomira vecāmiņa, biju londonā.
trešdienas vakarā mamma paziņoja par vecmāmiņas nāvi. ceturtdien gribēju braukt uz izstādes atklāšanu, kurā darbus izstādīja draudzene paula - tas bija viens no iemeslem, kādēļ vispār uz londonu braucu. biju ieplānojis braukt kopā ar krupīti, bet viņai nomira vectētiņš, un bēres bija nedēļā, kura būtu jāpavada londonā.
ceturtdienu pavadīju diezgan jauki, biju uz luīzes buržuā izstādi, izstaigāju tate modern. vakarā sāka ļoti sāpēt labās kājas ahileja cīpsla. citiem arī tā esot - pie vainas botas. todien streikoja metro. gribēju uz atklāšanu braukt ar kuģīti, bet nokavēju - tur bija izveidojusies gara rinda, un es joprojām nesaprotu, kā tad viņi vispār kaut kur paspēj aizbraukt, ja priekšā tāda rinda, bet katrs kuģītis ar savu maršrutu. gāju uz tramvaju. arī tas negāja. gāju uz autobusu - pieturā bija vēl daži satraukušies cilvēki. autobuss nebrauc un nebrauc. pēkšņi google maps šo autobusu pārtrauc rādīt kā opciju. eju uz citu autobusu, bet tas kavējas, un jo ilgāk stāvu, jo ilgāk kavējas. satiksme ir ļoti lēna. nolemju, ka varētu iet ar kājām - pusotra stunda. eju, bet pārlieku sāp ahileja cīpsla, kliboju. google maps piedāvā arī izīrēt skūteri, un tā šķiet kā opcija. skūteris prasa personu apliecinošu dokumentu, bet manu pasi neņem pretī. otra opcija ir elektro ritenis - tur apliecinošu dokumentu nevajag. jāpiebilst, ka visu šo laiku ļoti gribu uz tualeti. pēc ilgas meklēšanas atrodu elektro-velo. sāku braukt, sāku justies labāk, jūtos priecīgs. spirdzinošs vējš, kilometri līdz izstādei sarūk. netālu no galapunkta domāju, ka varētu noparkoties, bet aplikācija saka, ka šeit nedrīkstot. piezūmoju tuvāk karti, un pēkšņi tā visa iedegas sarkana - tuvākā zaļā parkošānās zona ir tur, no kurienes es uzsāku braucienu, aptuveni pusstundas attālumā, un pēkšņi telefons no 30% nolec uz 5%.
tātad - es nezinu, kur īsti esmu, man tūliņ izlādēsies telefons, visas kafejnīcas, kurās varētu to palādēt, ir jau ciet, un man šajā svešumā jāminas viss nobrauktais un aizmirstais šauro ielu kreisās joslas ceļš atpakaļ cerībā, ka telefons neizlādēsies, lai kartē redzētu, vai esmu parkošanās zonā un arī varētu nobildēt noparkotu riteni aplikācijai, lai pārtrauktu savu dārgo braucienu, kā arī es tūliņ piemīzīšu un piekakāšu bikses. un tad jau prāts atgādināja vecmāmmiņas nāvi un karu ukrainā. biju gatavs riteni grūst krūmos un skaļi kliegt. sāku mīties atpakaļ, sāku raudāt, sāku iegaumēt karti no galvas. baikeris uz moča skatījās uz mani un smaidīja, kamēr pinkšķēju un slaucīju puņķus piedurknē. mistiskā kārtā paguvu noparkot riteni un pārtraukt braucienu, un aizsūtīt paulai sms, ka nebūšu, ka braukšu mājās. ieklīdu kādā pagrabā, kur notika privāta ballīte, un aizgāju tur uz tualeti. ātri apskatīju, kādiem transportiem varētu nokļūt mājās, pierakstīju maršrutus skiču blokā. pēc kādām divām stundām ar kavējošiem vilcieniem un autobusiem nonācu mājās.
sakārtoju somu un domāju, vai pirms lidojuma uz latviju pagulēt vai censties palikt nomodā. nolēmu stundiņu pasnaust. pamodos stundu par vēlu. skrēju, rūcu, rāvu sev ārā matus, kniebu, lai pamostos, jo nevarēju noticēt, ka var sanākt tik sūdīgi. uz lidostu izsaucu dārgāko taksi savā mūžā. visu ceļu nosēdēju sakostiem zobiem un skatoties telefonā uz skrienošajām minūtēm. klibodams skrēju uz vārtiem, esmu klāt, bet tur nav neviena cilvēka un darbinieks saka, ka “it’s finished”.
biju nosvīdis, noguris, sāpošs, dusmīgs un arī mazliet atvieglots, jo vismaz šim skrējienam tika pielikts punkts. caur labirintu tiku atpakaļ uz sākumu. biļešu rindā šķita, ka visi, kas rindā ir pirms manis, runā tikai par biļetēm uz latviju - biju satraucies, vai man kāda paliks. galu galā tiku pie savas dārgās biļetes atpakaļ tajā pašā vakarā. man nebūtu problēmu palikt londonā ilgāk, bet nākamajā dienā vecmāmiņai tukumā bija bēres.
12 stundas nosēdēju lidostā uz soliņa. lidmašīna ieradās laikā. mājās noskūpstīju vecmāmiņas portretu.
agrāk cilvēki maksāja naudu, lai kāds par viņiem lūgtos. līdz ar vecmāmiņu nomira arī vienīgais cilvēks, kurš par mani lūdzās, un tieši tā es tobrīd jutos - es biju vecmāmiņas lūgšanu pamests.
trešdienas vakarā mamma paziņoja par vecmāmiņas nāvi. ceturtdien gribēju braukt uz izstādes atklāšanu, kurā darbus izstādīja draudzene paula - tas bija viens no iemeslem, kādēļ vispār uz londonu braucu. biju ieplānojis braukt kopā ar krupīti, bet viņai nomira vectētiņš, un bēres bija nedēļā, kura būtu jāpavada londonā.
ceturtdienu pavadīju diezgan jauki, biju uz luīzes buržuā izstādi, izstaigāju tate modern. vakarā sāka ļoti sāpēt labās kājas ahileja cīpsla. citiem arī tā esot - pie vainas botas. todien streikoja metro. gribēju uz atklāšanu braukt ar kuģīti, bet nokavēju - tur bija izveidojusies gara rinda, un es joprojām nesaprotu, kā tad viņi vispār kaut kur paspēj aizbraukt, ja priekšā tāda rinda, bet katrs kuģītis ar savu maršrutu. gāju uz tramvaju. arī tas negāja. gāju uz autobusu - pieturā bija vēl daži satraukušies cilvēki. autobuss nebrauc un nebrauc. pēkšņi google maps šo autobusu pārtrauc rādīt kā opciju. eju uz citu autobusu, bet tas kavējas, un jo ilgāk stāvu, jo ilgāk kavējas. satiksme ir ļoti lēna. nolemju, ka varētu iet ar kājām - pusotra stunda. eju, bet pārlieku sāp ahileja cīpsla, kliboju. google maps piedāvā arī izīrēt skūteri, un tā šķiet kā opcija. skūteris prasa personu apliecinošu dokumentu, bet manu pasi neņem pretī. otra opcija ir elektro ritenis - tur apliecinošu dokumentu nevajag. jāpiebilst, ka visu šo laiku ļoti gribu uz tualeti. pēc ilgas meklēšanas atrodu elektro-velo. sāku braukt, sāku justies labāk, jūtos priecīgs. spirdzinošs vējš, kilometri līdz izstādei sarūk. netālu no galapunkta domāju, ka varētu noparkoties, bet aplikācija saka, ka šeit nedrīkstot. piezūmoju tuvāk karti, un pēkšņi tā visa iedegas sarkana - tuvākā zaļā parkošānās zona ir tur, no kurienes es uzsāku braucienu, aptuveni pusstundas attālumā, un pēkšņi telefons no 30% nolec uz 5%.
tātad - es nezinu, kur īsti esmu, man tūliņ izlādēsies telefons, visas kafejnīcas, kurās varētu to palādēt, ir jau ciet, un man šajā svešumā jāminas viss nobrauktais un aizmirstais šauro ielu kreisās joslas ceļš atpakaļ cerībā, ka telefons neizlādēsies, lai kartē redzētu, vai esmu parkošanās zonā un arī varētu nobildēt noparkotu riteni aplikācijai, lai pārtrauktu savu dārgo braucienu, kā arī es tūliņ piemīzīšu un piekakāšu bikses. un tad jau prāts atgādināja vecmāmmiņas nāvi un karu ukrainā. biju gatavs riteni grūst krūmos un skaļi kliegt. sāku mīties atpakaļ, sāku raudāt, sāku iegaumēt karti no galvas. baikeris uz moča skatījās uz mani un smaidīja, kamēr pinkšķēju un slaucīju puņķus piedurknē. mistiskā kārtā paguvu noparkot riteni un pārtraukt braucienu, un aizsūtīt paulai sms, ka nebūšu, ka braukšu mājās. ieklīdu kādā pagrabā, kur notika privāta ballīte, un aizgāju tur uz tualeti. ātri apskatīju, kādiem transportiem varētu nokļūt mājās, pierakstīju maršrutus skiču blokā. pēc kādām divām stundām ar kavējošiem vilcieniem un autobusiem nonācu mājās.
sakārtoju somu un domāju, vai pirms lidojuma uz latviju pagulēt vai censties palikt nomodā. nolēmu stundiņu pasnaust. pamodos stundu par vēlu. skrēju, rūcu, rāvu sev ārā matus, kniebu, lai pamostos, jo nevarēju noticēt, ka var sanākt tik sūdīgi. uz lidostu izsaucu dārgāko taksi savā mūžā. visu ceļu nosēdēju sakostiem zobiem un skatoties telefonā uz skrienošajām minūtēm. klibodams skrēju uz vārtiem, esmu klāt, bet tur nav neviena cilvēka un darbinieks saka, ka “it’s finished”.
biju nosvīdis, noguris, sāpošs, dusmīgs un arī mazliet atvieglots, jo vismaz šim skrējienam tika pielikts punkts. caur labirintu tiku atpakaļ uz sākumu. biļešu rindā šķita, ka visi, kas rindā ir pirms manis, runā tikai par biļetēm uz latviju - biju satraucies, vai man kāda paliks. galu galā tiku pie savas dārgās biļetes atpakaļ tajā pašā vakarā. man nebūtu problēmu palikt londonā ilgāk, bet nākamajā dienā vecmāmiņai tukumā bija bēres.
12 stundas nosēdēju lidostā uz soliņa. lidmašīna ieradās laikā. mājās noskūpstīju vecmāmiņas portretu.
agrāk cilvēki maksāja naudu, lai kāds par viņiem lūgtos. līdz ar vecmāmiņu nomira arī vienīgais cilvēks, kurš par mani lūdzās, un tieši tā es tobrīd jutos - es biju vecmāmiņas lūgšanu pamests.
:
ap darba galdu šovakar saradies ļoti daudz kukaiņu - neskaitāmas mazas mušiņas un vismaz četri garkājtētiņi, visi apkārt skraida kā aptrakuši. nevaru saprast, vai tas tādēļ, ka karsta vasaras nakts, vaļā logs un telpā ieslēgta tikai viena gaisma, vai arī tomēr nāk pasaules gals, ko jūt tikai smalkās radības. arī dievlūdzēja terārijā šodien ļoti aktīva, bet varbūt tādēļ, ka vakar nometusi ādu, un tagad, beidzot nocietinājusi savu exoskeletōnu, bauda.
pēdējā laikā redzu tikai murgus. karstums? dēmoni lokās aiz matēta stikla tukuma un rīgas istabas hibrīdā, cunami noslauka pilsētas, bet esmu septiņjūdžu zābakos.
pēdējā laikā redzu tikai murgus. karstums? dēmoni lokās aiz matēta stikla tukuma un rīgas istabas hibrīdā, cunami noslauka pilsētas, bet esmu septiņjūdžu zābakos.
5. Marts 2022
:
šodien apglabājām vecmammu.
pieskārienam viņa bija ļoti maiga, viegla kā zīda čaumala bez olas.
radi teica, ka nevar pazīt, ka slimība viņu izmainījusi, bet es atpazinu ļoti labi. man arī šķita, ka viņa izskatās labi, izskatās mierā. mēs ar mammu arī bijām tie, kas viņu dzīvu redzēja pēdējie.
negribēju mest tās trīs saujas smilšu. tās bija tik skaļas, to atsitienā varēja dzirdēt zārka dobumu. gribētu smiltis viņai uzkaisīt ar caurduri, uzpūderēt smilšu graudu atlasi.
smieklīgs ir sintezators kapos.
pie bēru galda mamma runāja ļoti skaisti. es nezināju, ka viņas valoda ir tik veikla. viņa bija uztaisījusi divus albumus - vienu ar fotogrāfijām, otru ar tekstu. es nebiju redzējis daudzas fotogrāfijas. vecmamma bija ļoti skaista. manā prātā viņa visos laikos ir bijusi tāda, kāda pēdējo reizi, kurā viņu redzēju, tikai bez ratiņkrēsla un ar mainīgu matu krāsu. lietus laikā ar maximas maisiņu galvā, rokās kaplis kā nūja. vai ejot uz baznīcu - viņas mēteļa pogas bija mazu sirsniņu formā.
klausoties citu runas, visvairāk mani saskumdināja tas, ka es visu šo laiku netiku viņai atradis īstos jautājumus. par to man arī visu laiku ir bail - ka es neuzdošu cilvēkiem īstos jautājumus, lai viņus kārtīgi iepazītu. jautājumus, kuri tiešām ļautu man ielūkoties viņu telpās.
albums ar tekstu bija pasakains, pie tā arī raudāju. kāds pie bēru galda teica, ka “pasakains” bija vecmammas mīļākais vārds. albumā bija izrakstīti dzejoļi, noklausītas lūgšanas, vēstules mums.
kādā lapā viņa raksta “Debesu tēvs dod spēku man un dara līdzenas manas takas”.
“dara līdzenas manas takas”
vai ir kas skaistāks?
šodien viņa man kļuva daudz lielāka. viņa ir milzīga, un viņa ir manī.
vecmamma traktorā
no vecmammas piezīmēm
6. Februāris 2022
:
ziema ir zīmējums uz balta papīra.
no tāluma šķiet, ka tā zīmēta ar melnu tinti un smalku spalvu: koki, krusti, kapu kopiņu apmales un žogi, kas iežogo baltus kvadrātus - zīmes uz sniega papīra.
koku zari pirkstgalos satvēruši mazas spīdīgas ūdens lodītes, un tad pa vienai tās atlaiž. lāses krīt un sniegā atstāj vertikālus tuneļus.
ūdens caururbj pats sevi, tikai citā stāvoklī.
no tāluma šķiet, ka tā zīmēta ar melnu tinti un smalku spalvu: koki, krusti, kapu kopiņu apmales un žogi, kas iežogo baltus kvadrātus - zīmes uz sniega papīra.
koku zari pirkstgalos satvēruši mazas spīdīgas ūdens lodītes, un tad pa vienai tās atlaiž. lāses krīt un sniegā atstāj vertikālus tuneļus.
ūdens caururbj pats sevi, tikai citā stāvoklī.
18. Janvāris 2022
:
naktī stāvējām tukšā stāvlaukumā, skatījāmies uz pilno mēnesi un klausījāmies vējā.
es neko tādu līdz šim nebiju pieredzējis - vējš šķērsielu izmantoja kā pūšamo mūzikas instrumentu, šķērsiela kļuva par milzīgu flautu. tās bija garas, stieptas notis, un man šķiet, ka instruments bija tieši caura, pamesta mājiņa, caur kuras spraugām vējš svilpa. vējš muzicēja, un pilsēta bija tā instruments.
biju ļoti laimīgs, pateicīgs un aizkustināts. pasaule atkal kļuva milzīga.
es neko tādu līdz šim nebiju pieredzējis - vējš šķērsielu izmantoja kā pūšamo mūzikas instrumentu, šķērsiela kļuva par milzīgu flautu. tās bija garas, stieptas notis, un man šķiet, ka instruments bija tieši caura, pamesta mājiņa, caur kuras spraugām vējš svilpa. vējš muzicēja, un pilsēta bija tā instruments.
biju ļoti laimīgs, pateicīgs un aizkustināts. pasaule atkal kļuva milzīga.
14. Janvāris 2022
: aicinājums
“nenāksi pie mums pasēdēt, parunāties?”
tas skan kā pienākums.
telpa, uz kuru mani sauca, nevēlējās manu klātbūtni. tā bija neveikla, un es tajā nevarēju atrast savu vietu. viņa ar tēti zvilnēja katrs savā dīvānā, ķermeņi un skatieni pavērsti pret tv ekrānu, kur ļoti skaļi uzgriezts krievu seriāls. es runāju basā, un ja man jāpaceļ balss, lai mani sadzirdētu, es izklausos dusmīgs, un tas mani arī tiešām mazliet padara dusmīgu. lai redzētu viņu sejas, man būtu jāsēž blakus skaļajam televizoram, bet tad mani nevarētu dzirdēt, un es justos kā pastarpinātas uzmanības centrā - dalīts ar televīziju. visērtākā pozīcija manai balsij bija starp viņiem, bet tur nebija, kur apsēsties, un no turienes es redzētu tikai viņu muguras, bet viņi mani redzētu, ja skatītos pār plecu, un tas man šķistu rupji. bet tur es arī nostājos, un ķermenis automātiski sasējas krustos, un atbildes tika izrūktas un nesadzirdētas, un pār plecu neviens arī neatskatījās.
un es varēju iesaistīties - izteikt savu neērtību, palūgt pārkārtoties, pagriezt klusāk tv skaņu, bet es jutos pārāk neaicināts.
“nenāksi pie mums pasēdēt, parunāties?”
tas skan kā pienākums.
telpa, uz kuru mani sauca, nevēlējās manu klātbūtni. tā bija neveikla, un es tajā nevarēju atrast savu vietu. viņa ar tēti zvilnēja katrs savā dīvānā, ķermeņi un skatieni pavērsti pret tv ekrānu, kur ļoti skaļi uzgriezts krievu seriāls. es runāju basā, un ja man jāpaceļ balss, lai mani sadzirdētu, es izklausos dusmīgs, un tas mani arī tiešām mazliet padara dusmīgu. lai redzētu viņu sejas, man būtu jāsēž blakus skaļajam televizoram, bet tad mani nevarētu dzirdēt, un es justos kā pastarpinātas uzmanības centrā - dalīts ar televīziju. visērtākā pozīcija manai balsij bija starp viņiem, bet tur nebija, kur apsēsties, un no turienes es redzētu tikai viņu muguras, bet viņi mani redzētu, ja skatītos pār plecu, un tas man šķistu rupji. bet tur es arī nostājos, un ķermenis automātiski sasējas krustos, un atbildes tika izrūktas un nesadzirdētas, un pār plecu neviens arī neatskatījās.
un es varēju iesaistīties - izteikt savu neērtību, palūgt pārkārtoties, pagriezt klusāk tv skaņu, bet es jutos pārāk neaicināts.
30. Novembris 2021
: pastaiga bija
+~*dreamy*~+
elektrolīnijazzz sasalušas, no tām krīt ledus apvalki, iekrīt sniegā un atstāj taisnas zīmes, atslēgas ar robiņiem
_____.___i___._. _|__
milzīgs marmora audums
sniegs kā izaudzis, nevis uzsnidzis - plešas ar ķērpjainām rociņām, balta skujiņu raksta maliņām
no kalna noripojušu akmentiņu ceļi
|
| |
\ \ |
\ \ |
| \ °
/ \
| °
°
un kādas dzīvības ceļš zem sniega izskatījās aptuveni šādi
/
/
___|
___|
/ |
|
|
| \
| \
| \
\
°
kā saplaisājusi līnija sniega virskārtā, ar caurumiņu vietā, kur kāds palīdis zem segas
akmentiņiem garas ēnas
o__ ._
o__ o___
0___
sniegs koku padusītēs
bukakke
ļoti saldi un dīvaini un priecīgi, un saulriets pār eglēm virs ezera un ezerā
debesīs
*mākoņi*
^^^^^^^^^^^^^^
_____________
vvvvvvvvvvvvv
vvvvvvvvvvvvv
*mākoņi*
debesīs
pīle
22. Oktobris 2021
:
pie zobārsta par viena zoba nogalināšanu (endodontija) samaksāju 326 eiro, kas ir vairāk par dzīvokļa mēneša īri. tas, ka šis zobs ir miris, nozīmē to, ka tam nākotnē būs jaliek kronītis (no 600 eiro), citādāk tas kaut kad lūzīs. visu laiku domāju, ka varbūt vienkāršāk un daudz lētāk būtu (visus) manus sūdainos zobus izraut ārā un nēsāt protēzes.
vienlaikus man arī ļoti patīk iet pie zobārsta - tas vienmēr ir trips, kuru es pārsvarā tikai jūtu ap nejūtamo mutes daļu, bet ne redzu, lai gan tur ir arī grandiozs skats uz pāri ielai esošo ēku. šodien tur biju no rīta - no saullēkta uz pretējās ēkas krita skaista ēna ar tādu kā redeļu gultiņu, kurā nepārtraukti laidās putni. es visdažādākajos veidos iztēlojos to, kas notiek manā mutē. mana savītušo ziedu mēle pieskaras klāt vaigiem, lai iegūtu mitrumu, metāla drātis atdala manus zobus, karsts instrumetns piededzina materiālu manos kanālos, smaka kož degunā. viss tas zoba mazums manī kļūst par milzu notikumu, zobs ir vesela pasaule, kurā laužas iekšā, kuru mēģina salabot, kurā iznīcina tur dzīvojošos mikrobus, tas ir alien landing manā mutē, svešķermeņi iznīcina pazīstamo dzīvību. un tas viss šķiet tik oficiāli. es ienāku, apguļos, ļoti maz runāju - viņi zina, kas jādara, un es viņiem uzticos. es ļoti gribētu redzēt, kas tur notiek, bet es varu tikai iztēloties, un es nevaru neiztēloties, es esmu mēģinājis. es redzu lietas, kuras tur noteikti nav saskatāmas, es jūtu vietas, kuras iepriekš nebiju jutis.
nesen gan noskatījos video, kurā labo zobu, un tas izskatījās pēc iepuvuša ābola restaurācijas - instrumenti zobu padara vizuāli mīkstu un viegli urbjamu, veidojamu, viņi tikai atbrīvojas no puves un to piepilda ar zobu krāsas materiālu.
un kā viņi ievieto plombu, lai tā neizkrīt? vai viņi saskrāpē zoba iekšpusi labākai saķerei? vai viņi iekšpusē taisa platāku caurumu, lai plombai būtu kur iestiprināties?
varbūt pie zobārsta jāiet tikai tad, kad sāp, jo man nekas šobrīd nesāp un es pavisam drīz izputēšu. es sāku iet pie zobārsta, jo man šķita, ka tā būs labāk, ka tas ir viens no soļiem uz rūpēšanos par sevi.
vēl man šķiet, ka es daru ļoti maz, un tieši tāpēc es par darīto/darāmo tik daudz mēdzu runāt - gandrīz kā tāda taisnošanās, un līdz ar to es sarunās ar citiem mēdzu justies kā parādnieks, lai gan es ļoti izbaudu nekā nedarīšanu, laiskošanos, šķirstīšanu, skatīšanos.
vienlaikus man arī ļoti patīk iet pie zobārsta - tas vienmēr ir trips, kuru es pārsvarā tikai jūtu ap nejūtamo mutes daļu, bet ne redzu, lai gan tur ir arī grandiozs skats uz pāri ielai esošo ēku. šodien tur biju no rīta - no saullēkta uz pretējās ēkas krita skaista ēna ar tādu kā redeļu gultiņu, kurā nepārtraukti laidās putni. es visdažādākajos veidos iztēlojos to, kas notiek manā mutē. mana savītušo ziedu mēle pieskaras klāt vaigiem, lai iegūtu mitrumu, metāla drātis atdala manus zobus, karsts instrumetns piededzina materiālu manos kanālos, smaka kož degunā. viss tas zoba mazums manī kļūst par milzu notikumu, zobs ir vesela pasaule, kurā laužas iekšā, kuru mēģina salabot, kurā iznīcina tur dzīvojošos mikrobus, tas ir alien landing manā mutē, svešķermeņi iznīcina pazīstamo dzīvību. un tas viss šķiet tik oficiāli. es ienāku, apguļos, ļoti maz runāju - viņi zina, kas jādara, un es viņiem uzticos. es ļoti gribētu redzēt, kas tur notiek, bet es varu tikai iztēloties, un es nevaru neiztēloties, es esmu mēģinājis. es redzu lietas, kuras tur noteikti nav saskatāmas, es jūtu vietas, kuras iepriekš nebiju jutis.
nesen gan noskatījos video, kurā labo zobu, un tas izskatījās pēc iepuvuša ābola restaurācijas - instrumenti zobu padara vizuāli mīkstu un viegli urbjamu, veidojamu, viņi tikai atbrīvojas no puves un to piepilda ar zobu krāsas materiālu.
un kā viņi ievieto plombu, lai tā neizkrīt? vai viņi saskrāpē zoba iekšpusi labākai saķerei? vai viņi iekšpusē taisa platāku caurumu, lai plombai būtu kur iestiprināties?
varbūt pie zobārsta jāiet tikai tad, kad sāp, jo man nekas šobrīd nesāp un es pavisam drīz izputēšu. es sāku iet pie zobārsta, jo man šķita, ka tā būs labāk, ka tas ir viens no soļiem uz rūpēšanos par sevi.
vēl man šķiet, ka es daru ļoti maz, un tieši tāpēc es par darīto/darāmo tik daudz mēdzu runāt - gandrīz kā tāda taisnošanās, un līdz ar to es sarunās ar citiem mēdzu justies kā parādnieks, lai gan es ļoti izbaudu nekā nedarīšanu, laiskošanos, šķirstīšanu, skatīšanos.
1. Septembris 2021
:
sapnī biju vietā, kas atgādināja manus darbus. ir ļoti tumšs, gaisma ir pavisam vārga, okerīga, tās avots esmu es. tā izgaismo vidi kā nodzeltējušu papīru, kā skatītu caur eļļu, putekļainu. šauri labirintu gaiteņi, netīri spoguļi, kuros mana seja izplūdusi, tad asa, trakas acis skatās caur uzacīm, biedējošs smaids līdz ausīm, attēls ar mani nesakrīt. zinu, ka labirintā jāiet pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi, pa labi, un nonāku guļamistabā.
vēlāk esmu tādā kā iekštelpu venēcijā. debesis pavisam melnas, un es zinu, ka to vietā ir griesti, lai arī tos neredzu. kanāli atdala dažādas telpas, tilti pār tiem ir drīzāk izstieptas durvju ailes, sienām neredz galu. pasaules telpa šķiet galīga un bezgalīga vienlaikus - no tās nav izejas, bet vienlaikus tā ar katru izgaismoto soli aug (ar katru aptumšoto tā varbūt pazūd). tā kā pie griestiem nespīd saule un vienīgais gaismas avots esmu es, mazliet šķiet, ka šī vieta ir zem zemes, bet drīzāk tā nekur neatrodas, tā sākas un beidzas sevī.
vēlāk esmu tādā kā iekštelpu venēcijā. debesis pavisam melnas, un es zinu, ka to vietā ir griesti, lai arī tos neredzu. kanāli atdala dažādas telpas, tilti pār tiem ir drīzāk izstieptas durvju ailes, sienām neredz galu. pasaules telpa šķiet galīga un bezgalīga vienlaikus - no tās nav izejas, bet vienlaikus tā ar katru izgaismoto soli aug (ar katru aptumšoto tā varbūt pazūd). tā kā pie griestiem nespīd saule un vienīgais gaismas avots esmu es, mazliet šķiet, ka šī vieta ir zem zemes, bet drīzāk tā nekur neatrodas, tā sākas un beidzas sevī.
9. Augusts 2021
:
beidzot tikām pielaisti vecmammai pansionātā. vizuāli viņa izskatās krietni labāk nekā tad, kad dzīvoja ar mums. garīgi viņa dienas pavada citā realitātē, kur viss ir x2, kurā viņa pati atrodas arī istabiņā aiz sienas, mammai ir apaļīga māsa un es esmu otrais jānītis, kuru viņa pagrabā samainījusi ar mirušo jānīti. kad satiku viņu pēdējo reizi, sajukums viņas galvā man šķita pat kā pozitīva pārmaiņa, kas liedza viņai domāt sliktas domas, nepārtraukti par mums uztraukties, baidīties, un ļāva vienkārši priecāties par atvestajiem prjaņikiem un krāsainām ledenēm, bet šoreiz novēroju tieši pretējo - visas šausmas materializējas viņas acu priekšā, kliedz viņai ausīs.
katru reizi, kad viņu ved uz dušu, viņa domā, ka viņu ved nokaut. viņa redz dzīvus un mirušus cilvēkus, kuriem aprūpētāji novelk ādu, pirms sacērt tos gabalos un apēd. “tev nebūs nokaut!” viņa trīcot teica katru reizi, kad telpā ienāca māsiņa. viņa redz mūs tievus kā skaliņus un uztraucas, vai esam paēduši, vai mums ir kur dzīvot, un prjaņikus grib dot mums atpakaļ, jo mums tos vajagot vairāk. kad saku, ka ar mums viss ir kārtībā, viņai šķiet, ka es meloju, un viņas šķitums liek man apšaubīt pašam savu teikto. mūsu morālais kompass ir pansionātā, mūsu histēriskais enkurs, un tā vietā nākusi izlaidība.
sapņos man rokās kož zvēri, kurus pats esmu rokās paņēmis, kurus rokās ņemt esmu piekritis. viens tāds zvērs bija čūska, otrs - žurka. brīdī, kad tie man ir rokās, es pēkšņi apzinos potenciālo zvēru bīstamību un man kļūst no tiem bail, un tieši baiļu apjausmas brīdī tie man iekož. iekož kreisajā plaukstā starp īkšķi un rādītājpirkstu, iekož un nelaiž vaļā. kad ar labo plaukstu tos cenšos atāķēt, tie apmet savus lokanos kaklus otrādi un iekož labajā, un tā es tos cilāju no vienas rokas otrā, līdz visas plaukstas caurumos. es gan apjautu - šī čūska nav indīga, es nemiršu, man tikai sāpēs. es zinu, kas ir šī čūska un kas ir šī žurka.
citā sapnī pamostos tukuma mājā, ir agrs rīts. mamma stāv koridorā, es viņai tuvojos. sajūta tāda, it kā es kāptu lejā pa kalna nogāzi - visa māja ir sasvērusies uz vienu malu. mamma saka, ka tā tas bijis vienmēr, es tikai neesmu to ievērojis. aiz loga redzami brūni plūdi, tie pieskaras loga malai, veido ar to šauru leņķi. mēbeles stāv savās vietās kā pielīmētas, nav aizslīdējušas uz sasvērušos malu. viss ir slīpi, tikai mēs divi taisni. māja pilnībā apgāžas uz sāniem, koridora siena kļūst par slapju grīdu, es caur durvju lūku izlienu ārā.
ārā brālis ar tēti stāv uz mājas atlūzu plosta un pīpē. brālis saka “nu jā, vecmammai tomēr par māju izdevās parūpēties labāk”.
mēs katrs uz sava atlūzu gabaliņa peldam pagalmā. šķiet, ka tā būs mūžīgi. zaudējuma sajūtas nav, ir tikai pilnīgi neitrāls, pelēks miers.
katru reizi, kad viņu ved uz dušu, viņa domā, ka viņu ved nokaut. viņa redz dzīvus un mirušus cilvēkus, kuriem aprūpētāji novelk ādu, pirms sacērt tos gabalos un apēd. “tev nebūs nokaut!” viņa trīcot teica katru reizi, kad telpā ienāca māsiņa. viņa redz mūs tievus kā skaliņus un uztraucas, vai esam paēduši, vai mums ir kur dzīvot, un prjaņikus grib dot mums atpakaļ, jo mums tos vajagot vairāk. kad saku, ka ar mums viss ir kārtībā, viņai šķiet, ka es meloju, un viņas šķitums liek man apšaubīt pašam savu teikto. mūsu morālais kompass ir pansionātā, mūsu histēriskais enkurs, un tā vietā nākusi izlaidība.
sapņos man rokās kož zvēri, kurus pats esmu rokās paņēmis, kurus rokās ņemt esmu piekritis. viens tāds zvērs bija čūska, otrs - žurka. brīdī, kad tie man ir rokās, es pēkšņi apzinos potenciālo zvēru bīstamību un man kļūst no tiem bail, un tieši baiļu apjausmas brīdī tie man iekož. iekož kreisajā plaukstā starp īkšķi un rādītājpirkstu, iekož un nelaiž vaļā. kad ar labo plaukstu tos cenšos atāķēt, tie apmet savus lokanos kaklus otrādi un iekož labajā, un tā es tos cilāju no vienas rokas otrā, līdz visas plaukstas caurumos. es gan apjautu - šī čūska nav indīga, es nemiršu, man tikai sāpēs. es zinu, kas ir šī čūska un kas ir šī žurka.
citā sapnī pamostos tukuma mājā, ir agrs rīts. mamma stāv koridorā, es viņai tuvojos. sajūta tāda, it kā es kāptu lejā pa kalna nogāzi - visa māja ir sasvērusies uz vienu malu. mamma saka, ka tā tas bijis vienmēr, es tikai neesmu to ievērojis. aiz loga redzami brūni plūdi, tie pieskaras loga malai, veido ar to šauru leņķi. mēbeles stāv savās vietās kā pielīmētas, nav aizslīdējušas uz sasvērušos malu. viss ir slīpi, tikai mēs divi taisni. māja pilnībā apgāžas uz sāniem, koridora siena kļūst par slapju grīdu, es caur durvju lūku izlienu ārā.
ārā brālis ar tēti stāv uz mājas atlūzu plosta un pīpē. brālis saka “nu jā, vecmammai tomēr par māju izdevās parūpēties labāk”.
mēs katrs uz sava atlūzu gabaliņa peldam pagalmā. šķiet, ka tā būs mūžīgi. zaudējuma sajūtas nav, ir tikai pilnīgi neitrāls, pelēks miers.
7. Jūlijs 2021
6. Jūnijs 2021
9. Marts 2021
: sprediķis
baznīca.
esmu pirmajā stāvā, kaut kur virs manis ir ērģeles, aiz muguras tālumā altāris - esmu pagriezies ar skatu pret vietu, kur vajadzētu būt izejai, bet tur priekšā siena, horizontāli plaukti, viss nokrauts ar instrumentiem, mazliet kā garāžā. sienā pa labi ir iestiprināta skrūves vītne ar mazu uzgriezni. kāds ar milzīgu uzgriežņu atslēgu, kas ir lielāka par kādu pašu, dodas uzgriezni pievilkt. instruments kāda rokās izskatās komiski milzīgs, tas šķiet viegls, it kā būtu tikai dobs skārda apvalks. instruments nav piemērots paveicamajam darbam, kāds paklūp, lielā atslēga ietriecas plauktā un aizsāk smalku ķēdes reakciju - viena otrā triecas burciņas, plauktu dēļi viens pret otru brūk kā domino kauliņu rindas, krīt āmurs, šūpojas lineāli un zāģi. es ar skatienu pieslīdu sienai tuvāk. tuvumā var redzēt, ka priekšmeti viens otru nemaz nepagrūž, to kustība sākas vēl pirms sadursmes, it kā pār sienu kāds vilktu neredzamu pirkstu. dzirdu čukstus "jāstrādā, jāstrādā, jāstrādā", tie nāk no tumša taisnstūra formas izgriezuma man virs galvas. no šī izgriezuma mana balss man pašam priekšā lasa sev sacerētu sprediķi par pašmotivāciju.
pagriežos - tur Dinārs. viņš noskūpsta manu vaigu un klusītēm pasaka "labs darbs".
visu rītu domāju par šo sapni. tas tiešām ir labs darbs.
baznīca.
esmu pirmajā stāvā, kaut kur virs manis ir ērģeles, aiz muguras tālumā altāris - esmu pagriezies ar skatu pret vietu, kur vajadzētu būt izejai, bet tur priekšā siena, horizontāli plaukti, viss nokrauts ar instrumentiem, mazliet kā garāžā. sienā pa labi ir iestiprināta skrūves vītne ar mazu uzgriezni. kāds ar milzīgu uzgriežņu atslēgu, kas ir lielāka par kādu pašu, dodas uzgriezni pievilkt. instruments kāda rokās izskatās komiski milzīgs, tas šķiet viegls, it kā būtu tikai dobs skārda apvalks. instruments nav piemērots paveicamajam darbam, kāds paklūp, lielā atslēga ietriecas plauktā un aizsāk smalku ķēdes reakciju - viena otrā triecas burciņas, plauktu dēļi viens pret otru brūk kā domino kauliņu rindas, krīt āmurs, šūpojas lineāli un zāģi. es ar skatienu pieslīdu sienai tuvāk. tuvumā var redzēt, ka priekšmeti viens otru nemaz nepagrūž, to kustība sākas vēl pirms sadursmes, it kā pār sienu kāds vilktu neredzamu pirkstu. dzirdu čukstus "jāstrādā, jāstrādā, jāstrādā", tie nāk no tumša taisnstūra formas izgriezuma man virs galvas. no šī izgriezuma mana balss man pašam priekšā lasa sev sacerētu sprediķi par pašmotivāciju.
pagriežos - tur Dinārs. viņš noskūpsta manu vaigu un klusītēm pasaka "labs darbs".
visu rītu domāju par šo sapni. tas tiešām ir labs darbs.
Mūzika: moss trumpeter
5. Februāris 2021
:
es tikai gribēju jums parādīt šo 18. gadsimtā radīto mehanizēto sudraba gulbi no stikla ūdens izvelkam zivtiņu.
un šo mehānisko puisīti, kurš raksta dzejoļus un zīmē.
es iztēlojos, ka automatonu kustības veido kustību pieraksti mīkstā materiālā, ka rakstošā puisīša roka sākumā bijusi puisīša radītāja roka, ap kuru aplikts metāla karkass ar no tā nostieptām stieplēm vai makšķerauklām, kuru smagie gali kādā mīkstā materiālā, varbūt rotējošā māla ripā, ieglāsta vai izgrebj kustību līniju - kustības padziļinājumus un pacēlumus, tādu kā telpisku seismogrāfa pierakstu, līdzīgi kā ierakstīti skaņas ceļi vinila platē. vēlāk šī līnija tiek nokopēta metālā, saglabājot senos žestus, kurus atskaņo ieļļotu metāla pirkstu glāsti.
vēl es gribēju pateikt, ka priecājos, ka neesat mani atdraugojuši. es visu izlasu. izlasu un sajūtos arī mazliet slikti, ka neko nedodu pretī.
es tomēr vienmēr mazliet esmu bijis mēbele. krēsls, kurš sēž krēslā. tumšs kakts, kurš ieklepojas.
3. Decembris 2020
25. Novembris 2020
:
man ļoti patīk literatūrā aprakstīti neeksistējoši mākslas darbi, aprakstītas gleznas vai mūzika - tā ir lasītāja jaunrade prātā.
bet tāda taču ir visa pieredze.
agrāk es rakstīju, laboju, jutos kaut ko pabeidzis un nospiedu pogu, bet varbūt bija otrādi - nospiedu pogu, pirms jutos ko pabeidzis. ir drosme dot, un ir arī bezgalīgs mēģinājums dot.
tas, ko es gribu pateikt, ir tas, ka es nekur neesmu nonācis, un ka apmaldīšanās sajūta ir kļuvusi par māju sajūtu.
bet bet bet bet bet neviena doma nav pabeigta, ir tikai komati, un arī punktu sauc par pietur-zīmi.
.
tas nav gals, tā ir sēkliņa.
bet tāda taču ir visa pieredze.
agrāk es rakstīju, laboju, jutos kaut ko pabeidzis un nospiedu pogu, bet varbūt bija otrādi - nospiedu pogu, pirms jutos ko pabeidzis. ir drosme dot, un ir arī bezgalīgs mēģinājums dot.
tas, ko es gribu pateikt, ir tas, ka es nekur neesmu nonācis, un ka apmaldīšanās sajūta ir kļuvusi par māju sajūtu.
bet bet bet bet bet neviena doma nav pabeigta, ir tikai komati, un arī punktu sauc par pietur-zīmi.
.
tas nav gals, tā ir sēkliņa.
30. Oktobris 2020
:
sapnī es sarāvos savās drēbēs. drēbes palika sēžam, uzmauktas mana sākotnējā izmēra formai, bet es pliks un maziņš uz muguras gulēju siltā bikšu dibena iekšpusē, rokas sakrustotas aiz galvas. fiziski sevi izjutu vienlaikus gan sēžam, gan guļam. redzēju sava krekla iekšpusi un galvā uzmauktās cepures vidu. pieņemu, ka tas bija pusnomoda stāvoklis, kurā vienlaikus izjutu gan sapņa, gan nomoda ķermeni.
6. Septembris 2020
:
vannas putas ap ūdens strūklu izaug kā kekss. ja putu keksu paņem rokās, to var sagriezt gabalos ar ūdens strūklas nazi. es gribētu vilkt putas. uzziest uz sevis burbuļu apģērbu. zeķbikses. kā aksesuāru starp pirkstiem putu peldplēvi. kad putas pierimst, paliek manā elpā dreifējoši plāni putu kontinenti. putas cenzē manu kailumu, spraugas tajās ir peepholes. uz manām kājām atstarojas ūdens kustība. kad ieelpo, krūškurvis uzpeld, kad izelpo - nogrimst. krāniņš ir pludiņš. kad ausis zem ūdens, dzird asinis plūstam. jūt sirdi pukstam. ar pēdu izrāvu notekas aizbāzni un paliku guļam, kamēr ūdens līmenis kritās. es biju iznirstoša sala, magnētiskā rezonanse, ūdens kontūra. līdz ar ūdeni aiztecēju es pats. pliks tukšā vannā, manā krūšu bedrē, manā pectus excavatum, izveidojusies otra vanna, vanna vannā, trauks traukā.
divos naktī taksometra vadītājs man sejā iepūta piparu gāzi.
divos naktī taksometra vadītājs man sejā iepūta piparu gāzi.
30. Augusts 2020
25. Jūnijs 2020
: mājas
vakar gulēju sarkanā guļamtīklā. guļamtīklam bija divi satekpunkti, tajos satecēja nospriegotā auduma krokas. manas pēdas simetriskas pret viduslīniju. tas mani apņēma pilnībā, es jutos kā izliets miesas ūdens. ārpasauli uztvēru tikai caur šauru spraudziņu, es biju lūriķis, caur to pie manis krita āra lauskas - vīteņauga lapas, bet acīs krita mākoņi, putni un mājas stūris. es biju atpakaļ mammas vēderā, es biju caurspīdīgs. tālumā cilvēku čalas, lū vecmāmiņas balss izklausījās pēc dieva. piedzimšana bija lēmums.
pirms tam ar lū un d uz plosta četrstūra attīrījām dīķi no nezālēm. tur dzīvo kurkuļi, zivis un dēlītes, un pie laipas atpeldēja mirusi pīles ola, pie tās piesūcies gliemezītis. kad gliemeži aug, tie turpina veidot savas čaulas spirāli, līdzīgi kā koki gadskārtas, centrā pagātne. ap nezālēm zem ūdens apvijušās aļģes, bet tajās kā tīklos ieķērušies kurkuļi, tās bija kurkuļu viesnīcas, d tās salīdzināja ar debesskrāpjiem. es nezinu kurkuļu dzīvi, vai tie tur ieķērušies kā zirnekļu tīklā vai tomēr kā guļamtīklā. kurkuļi ir sassy, kustina dibenu šurpu turpu, pie astītēm piespiestas pakaļkājas kā gurnos iespiestas rokas. saliņa dīķa vidū ir cilvēku lēmums dīķa dzīvē, tāda kā uzspiesta dzimumzīme vai uzvilkta cepure.
pirms laika biju zem segas kopā ar divām žurciņām, dženiferu un džidžī. tās rotaļājās ap un pār manu ķermeni. ja aizvēru acis, kļuvu par sajūtu masu, jutu nagu ērkšķus, ūsiņas kā pie ķermeņa piespiestas pieneņpūkas. tās centās atrast visšaurāko, siltāko, apņemošāko vietu. tās dzīvo siltās padusēs.