lmr

Jaunākais

You are viewing 20 entries, 20 into the past

15. Janvāris 2019

10:34: biju nelielā pilsētā pie okeāna. uz sauszemes bija milzīgi, zili, sniegoti kalni, bet okeānā - trīs gigantiskas virsotnes, tik augstas, ka varētu būt caurdūrušas ozona slāni, saules gaismā rozā zeltā. apbrīnā izklaidīgi gāju pa platas ielas vidu. man garām pabrauca mašīna. ievēroju, ka tajā nav ne šofera, ne pasažieru. ievēroju, ka visas mašīnas brauc pašas. sapratu, ka sapņoju, aplecu otrādi un no prieka nobučoju pieri vienīgajam pilsētiņas iedzīvotājam, kurš pēkšņi bija materializējies manā priekšā - vecs, īss onkulītis ar apaļu seju, alus vēderu, sirmām ūsām un pliku galvvidu. skrēju uz okeānu darīt sapņu lietas, bet ieskrēju nomodā.

10. Janvāris 2019

20:00: stundu skatos indiešu miniatūras.
no aizkustinājuma nokritušas divas piles.

2p/h

7. Janvāris 2019

19:43:
nogriezos kādā tukuma šķērsielā, pa kuru nekad iepriekš nebiju gājis.

kāpu lejā pa kalnu, tiku līdz strautiņam. tam pāri pārmests dēlis, tas apsnidzis, tur šķeltu nagu nospiedumi. sekoju pēdām. aiz strautiņa vilciena sliedes. tas nāk.

atcerējos, ka bērnībā zem gaisa tilta, kas turpat blakus iet pār sliedēm, ar draugu un draudzeni filmējām filmu. tai nebija sižeta. zinājām vien to, ka tā būs šausmu filma, un ka briesmonis tajā būs transvestīts.

mūsu mīļākais veikals bija "jūlītes pasaule". tajā pārdeva visādas joku lietas. fake cigaretes (tās kūpēja, ja tajās iepūta, un gals tām gailēja sarkans), parūkas, maskas, fake wrigley's košļeņu paciņas (ja centies no paciņas izvilkt košļeni, saņem elektrības šoku), tā bija vienīgā vieta, kurā nopirkt hēlija balonu, ko saelpoties un laist pa apli. manam draugam bija daudz naudas. viņa tēvs regulāri gāja uz spēļu zāli, vinnētos latiņus viņš glabāja lielā lādē, no kuras mans draugs mēdza pagrābt kādu sauju. es to lādi atceros istabā ar tumši sarkanām sienām. latiņus viņš tērēja "jūlītes pasaulē" - mums vajadzēja props filmai. parūka, maska, atceros krūšturi, kuram uz katras krūts bija uzveidota mute - sarkanas bučlūpas ar melnu dzimumzīmi, arī tā lielā piepūšamā gumijas bumba ar diviem ragiem, pie kuriem pieķerties un lēkāt apkārt, humpalu svārki, lakati. props paši pieprasīja, lai monstrs būtu transvestīts.

dažus kadrus filmējām uz sliedēm. neatminos, ko tieši. manā galvā tas palicis tieši tik absurdi - draudzene pa sliedēm lēkā uz piepūšamās bumbas, es pūšu neīstajā cigaretē, mans apaļais draugs svārkos, lakatos, maskā, parūkā un tajā bučlūpu krūšturī kaut kur fonā spokaini izskrien caur kadru. kad nāca vilciens, uz sliedēm likām santīmus. santīmi kļuva par santīmiem ar gļuku. strautiņā kādā citā dienā pamanījām auduma maisu, bakstījām to ar koku, izvilkām ārā, gan jau čikājāmies, kurš vērs vaļā. iekšā kaķēnu kauli. dzīve pati ir šausmene.

kadrs, ko tiešām atceros, tika uzņemts manās mājās, filmēts no šķūnīša iekšpuses - es ienāku šķūnītī, kaut ko meklēju, rušinos, bet caur atvērtajām durvīm var redzēt, ka tālumā spokaini garām paskrien transvestīts, viņam pakaļ lec un priecīgi rej zelta retrīvers. nākamajā brīdī durvis aizcērtas, es izmisīgi klapējos un kliedzu, lai laiž mani ārā.

paskatījos, kā aizbrauc vilciens, un virzījos uz tilta pusi, bet tur - mana gleznošanas pasniedzēja kāpj nost no distanču slēpēm. kopā ar suni, kas uzskrējis jau otrajā kāpņu laukumiņā un rej visu mūsu sarunas laiku. pirms diviem gadiem skrīveros esot bijusi čempione distanču slēpošanas sacensībās, vau vau vau šogad esot uzaicināta piedalīties sacensībās milzkalnē, tādēļ trenējoties. vau ceturtdien nākšot ciemos pie manas vecmāmiņas. ko tad es vau vau šeit darot vau - vai meklēju iespaidus? novēlēja iedvesmu jauniem darbiem un kāpa augšup, bet es vēl paklejoju apkārt. tur ir skaists takas posms ar latvāņiem. man tā patīk latvāņi! tagad tie ir pelēkmelni, sakaltuši, milzīgi un frīkaini. kad samazina ko lielu - tas kļūst jauks, bet palielini kaut ko mazu - tas kļūst baismīgs.

mašīnā mammai stāstīju par satikšanos un latvāņiem. uzzināju, ka latvāņu taciņu saucot par saules dārzu, skaisti tur esot tikai ziemā, kad sniegs nosedzis bomžu kakas, pudeles un prezervatīvus.


6. Janvāris 2019

20:25: mežā atradu visskaistāko sačervelējušos lapiņu.

tā ir pelēkbrūna, izskatās noputējusi, vietām mirdz kā bronza. tajā var redzēt nāves agoniju. viduslīnijā izliecies mugurkauls, dzīslas - izspiedušās tievas ribas, starp tām āda iekritusies, pret simetrijas asi abas lapas puses ir ierullējušās, veidojot garu krūškurvi. tā ir ierāvusies pati sevī. norāvu un nezināju, kā lai aiznes mājās. cimdā nejutīšu, ka saspiežu, kabatā arī ne. nesu kailā plaukstā, pirksti kā sargājošs vāks. futrālis, plaukstas zārks. līdz mājām aukstums plaukstas kārbu bija aizslēdzis ciet.

tagad uz galda gaismiņā tā izskatās pēc kūniņas. pēc spirālveida gliemežvāku siāmas dvīņiem, kopā saauguši viduslīnijā.

blakus tai stāv nezināma dzīvnieka galvaskauss, ko tētis atrada mežā. es nezināju, ka tie ir tik asi. tas ir veidots no lieliem kaula puzles gabaliem ar vissmalkākajām savienojumu vietām - slīpiem meandriem. deguna dobumā palikusi miniatūra gliemeža mājiņa, kas sašķoba visu manu perspektīvu. mājiņa galvaskausā. kaulu sienas.

30. Decembris 2018

10:49: ģimenes sanākšana.

tētis kā signāltaure durvju ailās sauc - nāc! superbingo sācies! visi saskrien un skatās, kā smaidīgs brālis rozā kreklā un sasvīdušām padusēm griež laimes ratu, vinnē 650 eiro un tiek aizsūtīts atpakaļ uz savu vietu. ģimene izklīst.

vecmāmiņa lēni iznāk no istabas, visu nokavējusi. apsēžas koridorā uz taburetes un kratās jau pusstundu.

27. Decembris 2018

00:03: vecmāmiņa skaļi elso. maziem, smagiem solīšiem tipina, stumjas pie plīts. noceļ katlam vāku. saujā pagrābj drusku pelēko zirņu. tajā pašā saujā, kurā zirņi, viņa satver spieķi. izkrīt zirnis. vecmāmiņa pieliecas. viņa ir kā balansa šūpoles - ja viena roka lejā, otra augšā. augšā tā ar spieķi. ar kreiso roku paceļ zirni, no labās izkrīt nākamais.

vēlāk kaķis manā istabā.
spēlējas ar zirni.

17. Decembris 2018

01:00: sāku domāt, vai tiem sludinātājiem, kuri baznīcā vecmammai pirms ilga laika iestāstīja, ka viņa ir slima tādēļ, ka esam neticīgi, nav daļēja taisnība. viņas slimība saasinās, kad viņa uztraucas. uztraucas viņa par mums. uztraucas par mūsu neticību, par baznīcas neapmeklēšanu, par grēkošanu. viņa grib mūs paglābt, un viņai it nemaz neizdodas.

viņa sēž pie galda, pār to nolikta nūja, krēsls čīkst, seja viņai noslīdējusi. dāvjānīti, vai atceries tēvreizi? vai tu varētu vakarā pirms gulētiešanas par mani palūgties? kad par mani palūdzas, man paliek vieglāk.

esmu par to domājis. esmu domājis par aiziešanu uz baznīcu, par svecītes nolikšanu un palūgšanos. es zinu, ka tas nedarbotos. tas darbotos tikai tad, ja es viņai piezvanītu un pateiktu, kur esmu bijis. un šī ziņa, pat ja nedarbotos, viņu vismaz iepriecinātu. tas jau būtu kaut kas. es varētu arī samelot, ka esmu bijis baznīcā, bet to es sev nespētu piedot - ka viņas dēļ nevaru izdarīt pat tik daudz. atzīt viņas pasauli.

manai realitātei ir jāpiekāpjas viņas realitātei, ja viņai vēlu labu.

tēvreizi noskaitīju. nepiezvanīju. mēģinu saprast, vai tas nozīmē, ka ticu.

es zinu, ka neko nezinu, un ka citi arī neko nezina.

9. Decembris 2018

20:00: svētceļojums
skates rītā iekļuvu sastrēgumā.

biju gulējis pusotru stundu un jau stundu atpalicis no grafika. skrēju uz pirmo transportu, kas nāca - trolejbusu. sen nebiju tik agri braucis uz skolu. nezināju, ka ceļš aizņems pusotru stundu ierastās pusstundas vietā. pirmo ceļa trešdaļu kritu panikā. domāju, vai varu lekt ārā un aizskriet uz tramvaju, skatījos atiešanas un pienākšanas laikus, bet neviens variants nešķita tā vērts. otro trešdaļu pavadīju pilnīgi izmisis, bezpalīdzīgs, nelaimīgs, dusmīgs, sakostiem zobiem, pret logu atspiestiem deniņiem, salstošu asariņu kreisās acs kreisajā kaktiņā, šaurā krātiņā iespiests pūķis, kuram blakussēdētāja elkonis pie katras piebremzēšanas maigi aizskar ribas kā naža dūrienu čuksti. gribēju arī čurāt. biju pārsteigts par emociju intensitāti. nezinu, kā es nenorāvos no savas garīgās siksnas. biju gatavs kliegt, sist, raudāt, izdauzīt logu, blakussēdētāju izspert no viņa vietas un piečurāt bikses, bet sēdēju un skatījos, kā ekrāniņā blakus pasaules slavenajām gleznām pulkstenis maina minūtes. kad uzsprāgu, no manis izsprāga nevis sitiens un čuras un kliedziens un asaras, bet ņirga. ņirga par savu sajūtu bezjēdzīgumu. kad to apjautu, varēju mierīgi elpot. kad beidzot izkāpu, es histēriski neskrēju uz skolu, bet apņēmīgā gaitā gāju kārt darbus. un pat divi nolauztie urbja uzgaļi, mēģinot skolas sienā izurbt caurumu, šķita uzjautrinoši.

bet sabiedriskais transports tagad šķiet bīstamāks. es noteikti nebiju vienīgais, kurš knapi nenorāvās no ķēdes.

Mūzika: meredith monk - the tale

1. Novembris 2018

23:04: humpalās nopirku lielu opīšu mēteli. tas man ir daudz par platu, tam ir milzīgas piedurknes un tas mazliet atgādina kleitu. svārstos starp "patīk" un "izskatos pēc idiota", bet varbūt tie ir abi divi reizē. šo svārstību dēļ šķiet, ka visi uz mani skatās. pamanu arī, ka mētelis mani ietekmē. tādā mētelī es gribu visur skriet un plivināties, un būt nopietns, bet ar trakām acīm. tas ir, nevis gribu, bet bieži tāds arī kļūstu. esmu novērojis savu tendenci visu pirkt izmēru par mazu, un tad staigāt tāds saspiests, mūždien neērts, un tas iet roku rokā ar manu dienišķo prāta stāvokli. uztveru šo kā soli pretim brīvībai.

22:20: ļoti bieži jūtos kā apgrūtinājums.

cilvēki ir mašīnas. ar podziņām un kloķīšiem, un atpazīst arī balsi. piespied ar pirkstu cilvēkam pie deguna, un tas saka - ko tu dari? piespied nabas podziņu - cilvēks iesmejas. noglāsti vaigu - smaida. pakutini vēderu - raustās un dzidri iesmejas.

ja pieskaras man, tad ar mani ir čau.

22. Oktobris 2018

08:00: sapnī ar ģimeni biju pie jūras. sēdēju uz sola, kājas basas. pie manis pienāca mamma un teica, lai labāk velku kājās apavus - viņai pēdās sadūrušās koka sēkliņas. apskatīju savu labo pēdu - tajā iedūrušās trīs mazas bērza sirsniņas, ap brūcēm sārta kontūra. ar nagiem izvelku sēkliņas, bet pamanu lielāku brūci uz apakšstilba, no kuras ārā lien koka lapas kātiņš. pavelku aiz kātiņa un ārā iznāk bērza lapiņa. brūce savāda - it kā manī nebūtu asiņu, un āda kā ērtas bikses ap vītinātu gaļu, pie kuras nav pielipusi. savās ķermeņa ādas biksēs pamanu uzplēstu plaukstas garuma brūci. ar pirkstiem to paveru, un tur iekšā kļavas lapa. liela un zaļa, kļuvusi jau mazliet čaukstoša, tā atrodas starp gaļu un ādu. brūcē iekšā ir gaišs, āda ir gaismas caurlaidīga, bet ne caurspīdīga. sāpju nav, tikai morālas šausmas un sajūta, ka velc koka lapu pār mazliet taukainu vītinātu šķiņķi, un tā taukainumā mazliet aizķeras, un aizķeršanos var sajust.

21. Oktobris 2018

21:48: viss ir tik savādi!

14. Oktobris 2018

19:02: braucu uz tukumu ar vilcienu. vagonā atkal bezkājis. sēž uz sola, aprautās kājas uzstutējis uz ratiņkrēsla.
iekrītu pusmiegā, nepārtraukti iemiegu un uztrūkstos. atveru acis. kāds aiz durvīm kliedz. man aiz muguras konduktores klusītēm sačukstas - mums ir aizliegts iet palīgā, bet redzi, ka neviens cits jau arī neiet palīgā. sēžu vagonā pa vidu un sākumā neko nesaprotu. pie kliedzošajām durvīm trīs čaļi - viens aizmidzis, otram austiņas, trešais spaida telefonu un uzcītīgi ignorē kliedzienus. ieraugu, ka esam ķemeros, un viss skaidrs, ceļos un eju, un tur bezkājis sēž uz pakāpieniem, cenšas kaut kādā neiespējamā veidā izdabūt pa durvīm ratiņkrēslu, bet durvis ir par šauru viņam un ratiņkrēslam. paņemu to aiz (slapjiem) rokturiem, bet tas ir kā turēt ļoti smagu kasti tikai aiz vienas maliņas, un tas sasveras, no sēžamās daļas izkrīt viss smirdošais saturs, var dzirdēt, kā ripo nauda (un gan jau ripo zem vilciena). kaut kā, balstot pret kāju, nodabūju to lejā. uz perona mētājas nokritušie spilveni, saņurcītas avīzes, maks, kapeikas, taukaini papīra maisiņi ar saspiestām bulciņām. pa to laiku atskrējusi konduktore ar snaudošo čali, abi no augšas noskatās. paceļu spilvenu, sajūtu mitrumu un saožu čuras, uzmetu uz ratiņkrēsla, mēģinu vēl ko celt, bet nezinu, kad prom brauks vilciens, un galvā visu laiku grozās erika ādamsona sāsta fragmenti par vīrieti pulētos apavos un svaigi tīrītā uzvalkā, kurš bezpalīdzīgi noskatās uz sūdu bedrē slīkstošu bērnu. manas rokas sniedzas un reizē attālinās no izkritušajām, piečurātajām lietām. bezkājis iesēžas ratiņkrēslā, konduktore mani sauc un ielecu vilcienā. skatījos uz savām čurām klātajām plaukstām un nesapratu - kāpēc viņš nevienam nelūdza palīdzību, bet tikai kliedza? kāpēc konduktores nevienam nelūdza palīdzību? kāpēc šāda veida situācijām nav izdomāts risinājums? un ja es nebūtu aizgājis palīgā?

11. Oktobris 2018

21:53: vakar, kad skolas solā pamodos (es nevaru ciest telpas, kas ir speciāli aptumšotas, kurās dienas gaisma knapi ielaužas tikai caur spraugām, lai projektors varētu spīdēt visā savā krāšņumā. tumsa zīdītājos izraisa miegu) bija ļoti interesanta psiholoģijas lekcija. viens no pieminētajiem eksperimentiem bija par to, kā ķermenis ietekmē emocijas, kā mīmika, ar kuru tu skaties komiksu, ietekmē komiksa smieklīgumu. atgriezeniskā saite. eksperimentā mīmiku izraisīja pildspalva, kas tika saņemta vai nu zobos, tādējādi piespiežot seju izraisīt ko līdzīgu smaidam, vai arī lūpās, sejai kļūstot :o, vai arī pildspalva tika turēta rokā. vissmieklīgākie komiksi šķituši tiem, kuri pildspalvu turēja zobos, otrajā vietā tie, kas rokā, bet trešajā :o. es sēdēju tur :o pat bez pildspalvas lūpās, jo iepriekš biju ticējis tikai tam, ka emocijas ietekmē ķermeni, un praksē tikai mazliet nojautis arī pretējo, bet es nezināju, ka procentuāli tas rada tik lielu atšķirību. es mēdzu apzināti cīnīties ar savu ķermeni. siet vaļā savus ekstremitāšu mezglus, lai emocionāli atvērtos pats.

atceros, kā pie lū biju saēdies sēnes, sēdēju pie virtuves galda, atspiedis galvu pret roku, savijis kājas vienu ap otru. es jutos kā vītņu kāpnes un kā dalī glezna. viņam bija darbs ar seju, kas uzstutēta uz puļķiem. mana roka kā kaulu puļķis, pret kuru atstutēta pakususi seja.

pārsvarā jūtos tā, it kā mana seja būtu peļķe, kurai apkārtējā pasaule brien cauri, un ūdens kustība ir mana sejas izteiksme. lielākoties mana seja ir ~
laikam jau baigā harmonija - smaidīt ar lūpu kaktiņiem uz leju. vai ar vienu uz augšu un otru uz leju, un acis ieplestas.

man šķiet, ka es nekad neko skaidru neesmu sajutis. visu laiku maisījumus. varbūt bērnībā. tagad viss redzētais vai dzirdētais sašķeļas daudzskaldņos.

6. Oktobris 2018

11:33: vakardien kāds cits esot sējis manas kurpju šņores. pazaudēju etalonu, šķiltavas ar jaunavas marijas uzlīmi un pašcieņu. etalonu atradu. pašcieņu meklēju. par šķiltavām priecājos, šķiet zīmīgi.

10:20: dušā jūtos viss melns, un dušas sūklis un pirksti kā tāds eraser tool - kur nobrauc, tur balts. tā nu braukāju savas kāju pirkstu starpas un klusītēm kliedzu, jo neatceros vakardienas beigas un to, kā tiku mājās, un vispār kavēju svarīgu tikšanos.

Mūzika: kap bambino

4. Oktobris 2018

21:33: jau neskaitāmo reizi cenšos atmest smēķēšanu.

es ļoti ātri sadusmojos. par sīkumiem, un sīkumu ir tik daudz! šķiet, ka ļoti ilgi esmu dzīvojis trulumā, nopīpētiem nervu galiem. man šķiet, ka pat redzu asāk un košāk. un man ir daudz vairāk enerģijas. šodien pamodos, redzēju, cik skaista diena. redzēju arī, ka to kārtīgi neredzu, jo man ir netīri logi. berzu logus un palodzes, kasīju nost kopš remonta uz palodzes sapilējušos baltās krāsas pleķus, beidzot no grāmatas vāka nokasīju nosisto irsi, un es skaidri apzinos, ka to parastā dienā nebūtu izdarījis. it kā smēķēšana dotu iemeslu neko nedarīt, attaisnotu slinkumu. es arī runājot skaļāk. pārāk skaļi. un kustos vairāk. ķermenis gan uzkrītoši spļauj ārā visus sūdus, kas laika gaitā manī sakrājušies.

Mūzika: kap bambino - acid eyes

30. Septembris 2018

20:21: +1
četros no rīta uz ceļgaliem notupies jūsmoju par asins lāsītēm uz līgavas kleitas. līgavas māsīcas draugs ar mazliet tumsnēju ādas krāsu piedzēries gribēja braukt mājās, bet viņam tika atņemtas atslēgas un viņš kļuva agresīvs. tad kautiņš, no kura atceros tikai fragmentus - līgava, tumsā vien tāds balts, kliedzošs rēgs, no vertikāla stāvokļa nonāca horizontālā, brāļa draugam tika norauta ķēdīte ar pareizticīgo ikonas piekariņu, ko viņš uztvēra kā uzbrukumu arī savai ticībai, uzbrucējs uz zemes, brālis viņam uz krūtīm, vienā rokā saņēmis viņa apkaklīti, otru savilcis dūrē trieca viņam sejā daudz par daudz reižu, līdz viņa asiņaino dūri bloķēju ar savu plaukstu, līgavas vecmamma stāvēja durvju ailā sakrustotām rokām - nevienu melno iekšā nelaidīšot, un tad policija.

es nevaru noliegt, ka man patika to redzēt.
es izbaudīju emociju overload un tas manī izraisīja milzīgu prieku par spēju just tik daudz vienlaicīgi.

Mūzika: kap bambino - blacklist

28. Septembris 2018

21:03: vecmamma brāļa istabā redzējusi materializējamies dievmāti. šeit esot jābūvē baznīca.

citu dienu tētis sastapis viņu skatāmies spogulī, kurā iekšā kaut kas vizuļojot, kāds gars vai kas. viņai aiz muguras tiešām kas spīdējis - telefons, kam virsū uzmesta blūze.

12:58: pēdējā laikā man vairākas reizes ir vaicāts, vai esmu no ārzemēm, es runājot ar akcentu. izklausoties tā, it kā es līdz astoņu gadu vecumam būtu dzīvojis kanādā. esmu novērojis, ka to man saka, kad esmu iereibis vai paģirains. varbūt tā izklausās mani mēģinājumi nešļupstēt, runāt skaidrāk, un atsevišķi burti no manis izskan par asu.

Powered by Sviesta Ciba