:
vēl es joprojām spītīgi domāju, ka visi dara labāko, ko šobrīd var, un tas man liek neticēt apzinātam ļaunumam, un tas man šķiet naivi.
:
dažkārt mani pārņem spēcīga pārliecība, ka citādāk nemaz nevarēja būt un ka viss ir vedis tieši uz šo brīdi, ka melnums aiz mana naga bija iekodēts jau sākotnē, nevis manā brīvprātīgajā vēlmē pazīmēt ar krītiņu, tur mita arī šis ieraksts, bet no brīvības nav ne smakas, jo pat tad, kad nedarbojos automātā, es darbojos pēc likuma, un vienlaikus es tam negribu ticēt, un vienlaikus šķiet, ka šī nevēlēšanās tam ticēt arī ir daļa likuma, ka varbūt tur mīt zinātkāre, un tā ir notikums.
9. Februāris 2020
:
un man šķiet, ka jāraksta biežāk, jo runāju tikai par to, ko esmu uzrakstījis. dzēšgumija jāizmet.
šodien biju arī brīnišķīgā pastaigā. es visu laiku tukumā eju vienus un tos pašus ceļus, un tie vienmēr ir pilnīgi izmainījušies un pārsteidz mani no jauna. es eju uz melnezeru, bet ne pa taisnāko ceļu, es eju caur izcirtumu un tad gar mazdārziņiem un mototrasi, un tur ir izrakumi smiltīs un tāds pa pusei nobrucis paugurs. dažkārt var redzēt, kā kāds akmens no tā noripo, un tad es paurī aizceļoju uz ameriku, kur manī kā cirvis skaidri iecirtās atziņa, ka arī kalni ir pārmaiņas un kustība, tikai ļoti lēni. visskaistāk tur ir mitrā laikā. tur ir pilns ar akmeņiem, un visi akmeņi uzreiz šķiet kā dārgakmeņi, jo mitrums visu noskalo, viss kļūst sulīgs, daudzslāņains un krāsains. es vienmēr nokāpju izrakumā lejā, man patīk tur kāpt, man patīk, ka es slīdu smiltīs, kā tās plūst man ap zābakiem. izrakumā ir sakrājies ūdens, tajā vilkvālītes, divas riepas (viena no tām nopūsta ar sudraba krāsu) un atkritumi. tālāk jākāpj pa kalniņu augšup, tur čupā un apkārt izsvaidīti šīferi, tālāk uz priekšu tie skaistie akmeņi. daži no tiem ir saplaisājuši un šķeļas kā sagriezta maize, vienā tādā šķēlumā vasarā atradu trīs lapsenes. puzle. tur vienmēr ir peļķes, bet tās interesanti vērot tikai tad, ja tur brauc dažādos gadalaikos. hmm, bet nu finālā tās taču interesantas ir katrā no tiem (vai arī interesantas tās top tieši to pārmaiņās?). tad tur tālāk es eju pa kreisi uz tādu mazu dīķa peļķi. tajā iemestā riepa kā briesmoņa mugura. tur mēdz uzturēties pīles. pašā dīķpeļķes maliņā līdz potītēm iebriduši divi akmeņi, kas mani vienmēr uzrunājuši. tie viens otram blakus, it kā skatās ūdenī. mūžīgi. nu, tie vismaz nav izkustējušies, kopš tos esmu pamanījis. tad es paeju it kā mazliet atpakaļ uz taisnā ceļa pusi, peļķe paliek kreisajā pusē, un pa labi es uzkāpju mazā meža pacēlumā, kura galā ugunskura vieta. tur es papīpēju. tur mēdz būt visādas pārmaiņas. vienreiz kāds zemē bija ievilcis perfektu apli. tur bija krēsls bez sēdvietas. tur es vienmēr skatos uz koku mizām un priecājos, bet saulrietā uz ēnām. tad es paeju zemāk pa nogāzīti līdz strautam. ja ir silts, sauss un nav slidens, es aizeju pār pāri kritušo koku uz tādu kā saliņu, un tur var apsēsties uz kāda celma un klausīties, kā vējā čīkst koki. skatīties, kā tie berzējas viens gar otru. skatīties uz tauriņiem. un kā ūdens kustas. varbūt arī ērce, bet nevienu neesmu noķēris. tad es kāpju atpakaļ pie ugunskura un dīķpeļķes, un turpinu ceļu pa kreisi uz melnezeru. tur pārmaiņas kopš vētras, kad sagāzušies koki X. lūzumi tik skaisti, koku mizas izrādās kreveles, iekšā gaļa koši oranža, skuju zemē caurumi. tur ir viens brīnišķīgs celms. tas viss ir kails, bez mizas - pelēks, bet slapjā laikā melns un spīd kā latekss. tālāk labākais skats uz melnezeru. tur kā nu kuru reizi, bet der pasēdēt uz jaunajām laipiņām. var paskatīties caur spraugu dēļos uz ūdenī atstarojošos dēļu spraugu līniju ar debesīm un tavu seju, kas kustas vilnīšos kā vizualizācija ūdens mūzikai. tad tālāk gar krastu un pār tiltu. pa labi var pavingrot, un tālāk jāiet pa labi caur akmeņu mašīnu blokatoriem, un tad pa kreisi augšā kalnā atpakaļ uz sākumpunktu, bet tur pārsvarā garlaicīgi. nu, ne gluži garlaicīgi - visur vienmēr kaut kas ir, ja paskatās kārtīgi.
paskatīties nekārtīgi.
šodienas pastaiga sākumā šķita garlaicīga, viss tāds pelēks un nelielā miglā, saule spīd, bet ne līdz galam. apkārt bija neredzēti daudz cilvēku - skrien ar suņiem, brauc ar riteņiem, esmu pieradis pie vientulības. interesanti kļuva pie ezera. tas viss bija aizsalis, bet aizsalis tā, ka ledus paslēpies zem maza ūdens slāņa, un tik plāns, ka var redzēt ezera dibenu. ledū iesaluši akmeņi un atkritumi, virs biezākā ledus izveidojies jauns ledus slānis ūdenī - ap iemestu izsmēķi ledus tāds sakrokojies, blakus gabals bulciņas ar desu, grauzdiņi. mazais ūdens slānis virs ledus rada atspīdumu. uz laipiņas spēlējās mazi bērni, kuri no ūdens izdauzīja ledus gabalus un svieda tos pret ezeru, un atsišanās skaņa - wow, es to biju dzirdējis kādā facebook video, kurā kāds slidoja pa ledu, bet tā atgādina londonas metro, metāla pātagas, kas skan viscaur ledus virsmai. un ledū švīkas un triecienā apstājies akmens, no kura ledus saplaisājis neapšaubāmā spirālē, un uzmesta riepa, kas atspīdumā veido 8. tālāk es devos pa iepriekš neietu taku līdz melnezera otrai pusei, kur uzgāju zemē ieraktu koka namiņu ar logu.
vēl es gribu pārstāt būt taisna līnija, kas sabāzusi rokas kabatās, un noticēt, ka esmu neordināra lode, ka es aizņemu vietu, varu kustēties 360 un neesmu par to nevienam parādā. iepriekš pārrakstījos, sanāca "krustēties", un tā es arī gribu - inkrustēties vidē.
šodien biju arī brīnišķīgā pastaigā. es visu laiku tukumā eju vienus un tos pašus ceļus, un tie vienmēr ir pilnīgi izmainījušies un pārsteidz mani no jauna. es eju uz melnezeru, bet ne pa taisnāko ceļu, es eju caur izcirtumu un tad gar mazdārziņiem un mototrasi, un tur ir izrakumi smiltīs un tāds pa pusei nobrucis paugurs. dažkārt var redzēt, kā kāds akmens no tā noripo, un tad es paurī aizceļoju uz ameriku, kur manī kā cirvis skaidri iecirtās atziņa, ka arī kalni ir pārmaiņas un kustība, tikai ļoti lēni. visskaistāk tur ir mitrā laikā. tur ir pilns ar akmeņiem, un visi akmeņi uzreiz šķiet kā dārgakmeņi, jo mitrums visu noskalo, viss kļūst sulīgs, daudzslāņains un krāsains. es vienmēr nokāpju izrakumā lejā, man patīk tur kāpt, man patīk, ka es slīdu smiltīs, kā tās plūst man ap zābakiem. izrakumā ir sakrājies ūdens, tajā vilkvālītes, divas riepas (viena no tām nopūsta ar sudraba krāsu) un atkritumi. tālāk jākāpj pa kalniņu augšup, tur čupā un apkārt izsvaidīti šīferi, tālāk uz priekšu tie skaistie akmeņi. daži no tiem ir saplaisājuši un šķeļas kā sagriezta maize, vienā tādā šķēlumā vasarā atradu trīs lapsenes. puzle. tur vienmēr ir peļķes, bet tās interesanti vērot tikai tad, ja tur brauc dažādos gadalaikos. hmm, bet nu finālā tās taču interesantas ir katrā no tiem (vai arī interesantas tās top tieši to pārmaiņās?). tad tur tālāk es eju pa kreisi uz tādu mazu dīķa peļķi. tajā iemestā riepa kā briesmoņa mugura. tur mēdz uzturēties pīles. pašā dīķpeļķes maliņā līdz potītēm iebriduši divi akmeņi, kas mani vienmēr uzrunājuši. tie viens otram blakus, it kā skatās ūdenī. mūžīgi. nu, tie vismaz nav izkustējušies, kopš tos esmu pamanījis. tad es paeju it kā mazliet atpakaļ uz taisnā ceļa pusi, peļķe paliek kreisajā pusē, un pa labi es uzkāpju mazā meža pacēlumā, kura galā ugunskura vieta. tur es papīpēju. tur mēdz būt visādas pārmaiņas. vienreiz kāds zemē bija ievilcis perfektu apli. tur bija krēsls bez sēdvietas. tur es vienmēr skatos uz koku mizām un priecājos, bet saulrietā uz ēnām. tad es paeju zemāk pa nogāzīti līdz strautam. ja ir silts, sauss un nav slidens, es aizeju pār pāri kritušo koku uz tādu kā saliņu, un tur var apsēsties uz kāda celma un klausīties, kā vējā čīkst koki. skatīties, kā tie berzējas viens gar otru. skatīties uz tauriņiem. un kā ūdens kustas. varbūt arī ērce, bet nevienu neesmu noķēris. tad es kāpju atpakaļ pie ugunskura un dīķpeļķes, un turpinu ceļu pa kreisi uz melnezeru. tur pārmaiņas kopš vētras, kad sagāzušies koki X. lūzumi tik skaisti, koku mizas izrādās kreveles, iekšā gaļa koši oranža, skuju zemē caurumi. tur ir viens brīnišķīgs celms. tas viss ir kails, bez mizas - pelēks, bet slapjā laikā melns un spīd kā latekss. tālāk labākais skats uz melnezeru. tur kā nu kuru reizi, bet der pasēdēt uz jaunajām laipiņām. var paskatīties caur spraugu dēļos uz ūdenī atstarojošos dēļu spraugu līniju ar debesīm un tavu seju, kas kustas vilnīšos kā vizualizācija ūdens mūzikai. tad tālāk gar krastu un pār tiltu. pa labi var pavingrot, un tālāk jāiet pa labi caur akmeņu mašīnu blokatoriem, un tad pa kreisi augšā kalnā atpakaļ uz sākumpunktu, bet tur pārsvarā garlaicīgi. nu, ne gluži garlaicīgi - visur vienmēr kaut kas ir, ja paskatās kārtīgi.
paskatīties nekārtīgi.
šodienas pastaiga sākumā šķita garlaicīga, viss tāds pelēks un nelielā miglā, saule spīd, bet ne līdz galam. apkārt bija neredzēti daudz cilvēku - skrien ar suņiem, brauc ar riteņiem, esmu pieradis pie vientulības. interesanti kļuva pie ezera. tas viss bija aizsalis, bet aizsalis tā, ka ledus paslēpies zem maza ūdens slāņa, un tik plāns, ka var redzēt ezera dibenu. ledū iesaluši akmeņi un atkritumi, virs biezākā ledus izveidojies jauns ledus slānis ūdenī - ap iemestu izsmēķi ledus tāds sakrokojies, blakus gabals bulciņas ar desu, grauzdiņi. mazais ūdens slānis virs ledus rada atspīdumu. uz laipiņas spēlējās mazi bērni, kuri no ūdens izdauzīja ledus gabalus un svieda tos pret ezeru, un atsišanās skaņa - wow, es to biju dzirdējis kādā facebook video, kurā kāds slidoja pa ledu, bet tā atgādina londonas metro, metāla pātagas, kas skan viscaur ledus virsmai. un ledū švīkas un triecienā apstājies akmens, no kura ledus saplaisājis neapšaubāmā spirālē, un uzmesta riepa, kas atspīdumā veido 8. tālāk es devos pa iepriekš neietu taku līdz melnezera otrai pusei, kur uzgāju zemē ieraktu koka namiņu ar logu.
vēl es gribu pārstāt būt taisna līnija, kas sabāzusi rokas kabatās, un noticēt, ka esmu neordināra lode, ka es aizņemu vietu, varu kustēties 360 un neesmu par to nevienam parādā. iepriekš pārrakstījos, sanāca "krustēties", un tā es arī gribu - inkrustēties vidē.
: kūpināti pirksti
piecēlu vecmāmiņu pussēdus.
ieliku viņai mutē lūgto konču.
viņa palūdza, lai pamasēju viņas plaukstu. plauksta bija cieta, it kā iestrēgusi vienā savilktā žestā.
acis viņai ciet (tās pašas vaļā neveras, mums tās jāatver ar pirkstiem, bet biju ienācis vien ātri atvadīties, tādēļ vaļā nevēru).
viņa stāstīja, ka koridorā (ārpus savas istabas viņa nav bijusi vairākas nedēļas) redzējusi noliktu burku, kurā iekšā esot svaiga, jēla gaļa, un ka suns visu laiku rejot tādēļ, ka gribot pie gaļas tikt klāt, vai es, lūdzu, nevarētu sunim to iedot. teicu, ka pameklēšu. viņa turpināja runāt par burku, bet nu jau tajā iekšā bija kūpināta gaļa, sagriezta šķēlēs, viņai kādu šķēli ļoti gribētos. es pameklēšu. tad viņa saspieda manus pirkstus un vaicāja, kas tas ir, ka rekur ir, un es teicu nē nē, tā ir mana gaļa, tie ir mani pirksti. viņa tos saspieda ciešāk un vilka pie mutes.
un es tiešām nezinu, vai vecmāmiņa pēkšņi ir sākusi jokot un klusi smējās par šo sarkangalvītes scenāriju, vai arī viņa tiešām gribēja apēst manas neredzamās, kūpinātās pirkstu šķēles, jo viņa tiešām ir izbadējusies 24/7, un brīdī, kad mani pirksti tuvinājās viņas mutei, es uz īs(t)u zibsni biju viņas vietā, ļoti izsalcis, aizvērtām acīm un ar ēdienu rokās, un es tik pat labi būtu varējis dot viņai nokosties, ja vien nebūtu sabijies. demence viņā ir tā iekodusies, ka viņa runā un gan jau arī aiz aizvērtām acīm dzīvo salīdzinājumos un metaforās - citā dimensijā, kurā viņa istabu raksturo kā viesnīcas numuriņu un savu ķermeni kā būri, un man ir grūti atzīt, ka, šādi runājot, viņa man šķiet tuvāka kā jebkad agrāk.
un es smējos un gribēju raudāt vienlaikus. vilcienā ik pa laikam attapos sevis iztēlotā viņas vietā. kā tādos viļņos, kuriem es neatļauju sev krist pāri, tāpēc asaras sariešas, bet lejā nekrīt, jo negribu un nevajag iet līdz galam. dažkārt liekas, ka nomirt viņai neļauj bailes no nāves.
vakar viņa skaļi teikusi, ka pie dieva ies trešdien.
šeit nav "labākā varianta", visu laiku sanāk izvēlēties labāko no sliktākā.
piecēlu vecmāmiņu pussēdus.
ieliku viņai mutē lūgto konču.
viņa palūdza, lai pamasēju viņas plaukstu. plauksta bija cieta, it kā iestrēgusi vienā savilktā žestā.
acis viņai ciet (tās pašas vaļā neveras, mums tās jāatver ar pirkstiem, bet biju ienācis vien ātri atvadīties, tādēļ vaļā nevēru).
viņa stāstīja, ka koridorā (ārpus savas istabas viņa nav bijusi vairākas nedēļas) redzējusi noliktu burku, kurā iekšā esot svaiga, jēla gaļa, un ka suns visu laiku rejot tādēļ, ka gribot pie gaļas tikt klāt, vai es, lūdzu, nevarētu sunim to iedot. teicu, ka pameklēšu. viņa turpināja runāt par burku, bet nu jau tajā iekšā bija kūpināta gaļa, sagriezta šķēlēs, viņai kādu šķēli ļoti gribētos. es pameklēšu. tad viņa saspieda manus pirkstus un vaicāja, kas tas ir, ka rekur ir, un es teicu nē nē, tā ir mana gaļa, tie ir mani pirksti. viņa tos saspieda ciešāk un vilka pie mutes.
un es tiešām nezinu, vai vecmāmiņa pēkšņi ir sākusi jokot un klusi smējās par šo sarkangalvītes scenāriju, vai arī viņa tiešām gribēja apēst manas neredzamās, kūpinātās pirkstu šķēles, jo viņa tiešām ir izbadējusies 24/7, un brīdī, kad mani pirksti tuvinājās viņas mutei, es uz īs(t)u zibsni biju viņas vietā, ļoti izsalcis, aizvērtām acīm un ar ēdienu rokās, un es tik pat labi būtu varējis dot viņai nokosties, ja vien nebūtu sabijies. demence viņā ir tā iekodusies, ka viņa runā un gan jau arī aiz aizvērtām acīm dzīvo salīdzinājumos un metaforās - citā dimensijā, kurā viņa istabu raksturo kā viesnīcas numuriņu un savu ķermeni kā būri, un man ir grūti atzīt, ka, šādi runājot, viņa man šķiet tuvāka kā jebkad agrāk.
un es smējos un gribēju raudāt vienlaikus. vilcienā ik pa laikam attapos sevis iztēlotā viņas vietā. kā tādos viļņos, kuriem es neatļauju sev krist pāri, tāpēc asaras sariešas, bet lejā nekrīt, jo negribu un nevajag iet līdz galam. dažkārt liekas, ka nomirt viņai neļauj bailes no nāves.
vakar viņa skaļi teikusi, ka pie dieva ies trešdien.
šeit nav "labākā varianta", visu laiku sanāk izvēlēties labāko no sliktākā.
10. Janvāris 2020
7. Janvāris 2020
: DIENA CAPS LOCKĀ
!FAKE IT TILL YOU MAKE IT!
!ŠĪ IR BIJUSI UN TURPINA BŪT PRIECĪGA DIENA!
TURPINU TO PAVADĪT CAPS LOCKĀ, UN VISS TOP PAR CAPS LOCK, ES PAT KUSTOS KĀ CAPS LOCK AR LIELIEM, PĀRLIECINOŠIEM SOĻIEM, VISS PATS NĀK MANĀS ROKĀS, MANĪ NAV NEVEIKLĪBAS, DARBI IET UZ PRIEKŠU, ES VISU DARU AR VĒZIENU, MANS ŽOKLIS SĀP NO SMAIDA!
UN CAPS LOCKAM IR BLAKUSPARĀDĪBA - TAS LIEK VISIEM VĒLĒT LABU DIENU UN VEIKSMI!
TU TO VARI!
TEV IZDOSIES!
UN LAIMĪGU JAUNO GADU ARĪ TEV!
!BUČAS!
!FAKE IT TILL YOU MAKE IT!
!ŠĪ IR BIJUSI UN TURPINA BŪT PRIECĪGA DIENA!
TURPINU TO PAVADĪT CAPS LOCKĀ, UN VISS TOP PAR CAPS LOCK, ES PAT KUSTOS KĀ CAPS LOCK AR LIELIEM, PĀRLIECINOŠIEM SOĻIEM, VISS PATS NĀK MANĀS ROKĀS, MANĪ NAV NEVEIKLĪBAS, DARBI IET UZ PRIEKŠU, ES VISU DARU AR VĒZIENU, MANS ŽOKLIS SĀP NO SMAIDA!
UN CAPS LOCKAM IR BLAKUSPARĀDĪBA - TAS LIEK VISIEM VĒLĒT LABU DIENU UN VEIKSMI!
TU TO VARI!
TEV IZDOSIES!
UN LAIMĪGU JAUNO GADU ARĪ TEV!
!BUČAS!
26. Decembris 2019
:
es gribu kustēties kā pātaga, kā bulta. ātri, asi un vietā, bet lai nesāp.
un pie šī skaņdarba es sev atplēstu vaļā ribas kā grāmatu un lēkātu, līdz man plīst meniski. zāģis, plīstoši trauki, pātaga, dzeloņdrāts, čūska, autoavārija, katastrofa, mana āda atlīmētos no pirkstgaliem un ārā izlīstu asmeņi, pātagas, ne lai kādu sāpinātu, bet lai, šķeļot gaisu, radītu "všūuuuuuuuu" skaņu, un, kad pieskaros virsmām - atsitienu.
es dažkārt jūtos kā tie dēmoni no devilman crybaby kluba ainas. tikai es nevienu nenogalinu, es tikai gribu izlīst no ādas, lai es kā zieds jūs apskautu un noskūpstītu ar vismaigāko, smaržīgāko, nektāra pilnāko skūpstu, kamēr ar pātagām es situ grīdu.
Mūzika: merzbow - promotion man
19. Decembris 2019
13. Septembris 2019
22. Augusts 2019
:
indiāņiem ir tāds petroglifs, kas norāda uz to, ka pašreizējā apmetne bijusi jāpamet - tā ir apaļa spirāle. jauna ciemata dibināšanu arī apzīmēja ar spirāli, bet kvadrātveida - stūrainu, perpendikulāru. kad tika nodibināta jauna, uz veco apmetni aizsūtīja skrējēju, kurš tur uzvilktās apaļās spirāles kājiņu pagarināja, turpinot vilkt stūrainu spirāli blakus apaļajai.
es jūtos otrādi - no stūrainās uz apaļo. ne par apmetni, bet par visu.
es jūtos otrādi - no stūrainās uz apaļo. ne par apmetni, bet par visu.
3. Augusts 2019
29. Jūnijs 2019
:
biju slimnīcā pie otras vecmammas.
viņa saplūda ar spilvenu un pārvalkiem - tik pat maigi rozā, krokota. viņai ir krunciņas pat uz ausu ļipiņām, uz kreisās saskaitīju trīs. no aproces uz labās rokas beidzot iegaumēju viņas dzimšanas dienas datumu. viņai ir skaisti nagi, viņas āda izskatās čaukstoša, viņas mati metāliski. viņa smaidīja, kad mani ieraudzīja. viņai ir ļoti grūti runāt, viņa mēģināja teikt daudz, bet sapratu tikai "jānīt" un daudzas reizes atkārtotu "neko padarīt", pārējais tikai zilbes, čuksti, ritms.
viņa saplūda ar spilvenu un pārvalkiem - tik pat maigi rozā, krokota. viņai ir krunciņas pat uz ausu ļipiņām, uz kreisās saskaitīju trīs. no aproces uz labās rokas beidzot iegaumēju viņas dzimšanas dienas datumu. viņai ir skaisti nagi, viņas āda izskatās čaukstoša, viņas mati metāliski. viņa smaidīja, kad mani ieraudzīja. viņai ir ļoti grūti runāt, viņa mēģināja teikt daudz, bet sapratu tikai "jānīt" un daudzas reizes atkārtotu "neko padarīt", pārējais tikai zilbes, čuksti, ritms.
22. Maijs 2019
:
vakar sapratu, kāpēc saule ziemā un vasarā riet dažādās vietās. biju to novērojis, biju arī par to domājis, iespējams, ka arī par to lasījis, bet vienmēr, kad domāju vai lasu par debess ķermeņiem, mana iztēle lielo apmēru dēļ kādā brīdī pārtrūkst, vai arī es tikai smaidu un māju ar galvu gudro zinātnieku vārdu priekšā, it kā saprotot, par ko iet runa, it kā nojaušot, bet ne aptverot. bet vakar skatījos pa logu un sapratu.
:
sapnī kā tāda klātbūtne skatījos, kā iztvaiko lāse, paceļas debesīs, pievienojas mākonim, kā mākonis iet virsū pilsētai un satumst, kā lietus krīt uz asfalta. vēl es skatījos, kā pārītis ar termokameru filmē tornado. brīžiem tornado kamerā ieguva milzīgas, garas, kailas, dejojošas sievietes aprises. caur pērkonu varēja dzirdēt klusu dungošanu, varēja sajust soļus.
21. Maijs 2019
11. Maijs 2019
: "empair steit bilding"
man ir radies iespaids, ka būt par skolotāju ir vienkārši. uztaisi daudzas prezentācijas un tad rādi desmit gadus no vietas, neko nemainot, neizlabojot pat drukas kļūdas. stāsti neinteresanti par interesanto vai arī interesanto nepiemini nemaz, stāsti par dali piecpadsmit minūtes, parādi trīsdesmit gleznas, bet daudz nozīmīgākiem māksliniekiem pārlec pāri dažās sekundēs, no katra parādot vienu vai divus darbus, par dažiem nepasakot neko vairāk par autora vārdu, parādi skrīnšotu no jozefa boisa, pasaki, ka "jā, esmu noskatījies šo darbu, viņš tiešām tajā telpā ilgi nodzīvoja ar koijotu" un klik, nākamais slaids. pagājušā semestrī vienā prezentācijas slaidā bija izplūdusi muzejā uzņemta fotogrāfija ar netīru plenēra gleznu, kurā attēlota govs, un apakšā datums, kad tā uzņemta - 1997. gadā. eksāmeni arī - kā mana vecmāmiņa savās pasaules gala pareģojumu izdrukās nosvītro pagājušo gadu un nomaina uz nākamo.
būtu laiks saprast, ka laiks pienācis jau sen.
man ir radies iespaids, ka būt par skolotāju ir vienkārši. uztaisi daudzas prezentācijas un tad rādi desmit gadus no vietas, neko nemainot, neizlabojot pat drukas kļūdas. stāsti neinteresanti par interesanto vai arī interesanto nepiemini nemaz, stāsti par dali piecpadsmit minūtes, parādi trīsdesmit gleznas, bet daudz nozīmīgākiem māksliniekiem pārlec pāri dažās sekundēs, no katra parādot vienu vai divus darbus, par dažiem nepasakot neko vairāk par autora vārdu, parādi skrīnšotu no jozefa boisa, pasaki, ka "jā, esmu noskatījies šo darbu, viņš tiešām tajā telpā ilgi nodzīvoja ar koijotu" un klik, nākamais slaids. pagājušā semestrī vienā prezentācijas slaidā bija izplūdusi muzejā uzņemta fotogrāfija ar netīru plenēra gleznu, kurā attēlota govs, un apakšā datums, kad tā uzņemta - 1997. gadā. eksāmeni arī - kā mana vecmāmiņa savās pasaules gala pareģojumu izdrukās nosvītro pagājušo gadu un nomaina uz nākamo.
būtu laiks saprast, ka laiks pienācis jau sen.
10. Maijs 2019
:
nevarēju trīs stundas aizmigt. kaimiņi aiz sienas svinēja devīto maiju - kliedza, lamājās, dziedāja. mētājos no vieniem sāniem uz otriem, gulēju uz vēdera, uz muguras, rokas tā un šitā, gulēju pa diagonāli. es esmu kā plītiņa, kas cep spilvenu sviedru olīveļļā, viena puse apcepta, jāmet otrādi. manas domas bija pavisam klusas, dzirdēju tikai pulksteņa tikšķus, kā mana elpa plūst caur nāsīm un atduras segā, un kā pārvalka maliņa, manam ķermenim elpā viegli kustoties, glāsta manu ausi. ritmiskums ir nomierinošs, pulkstenī ir ritms, elpā ir ritms, elpas izraisītajā glāstā ir ritms, koncentrēšanās izdzēsa kaimiņus. uz acu plakstiņu iekšpusēm redzēju tādu kā gaišu plūdumu, it kā kāds man acīs lietu pienu. domas bija kā ledusskapis, kura kluso zummm apjaut vien tad, kad tas pārtrūkst. domas bija kā citā telpā, kaut kur tālāk, blakus, prom. es tām nepievērsu uzmanību, un tad vienā brīdī tomēr pievērsu. manas domas man klusītēm stāstīja stāstu. tas bija kā nepārtraukts teikums, tas bija izteiksmīgs teikums, es tik izteiksmīgi nerunāju. tas bija arī pilnīgs sviests. es sevi pieķēru sapņa radīšanā. bet es neko neredzēju. atceros tikai to, ka caur acīs lieto pienu vienu brīdi asi sazīmēju spidometru, kas arī bija vienīgais attēls šonakt.
24. Aprīlis 2019
:
kad guļus raud, tad asaras satek ausīs un tās aizkrīt. un tad tiešām šķiet, ka pieraudāta pilna istaba, virs ūdens tikai deguns un mute. un es ūdenī esmu ādas maiss, aizsiets ar savām rokām, velcro pirksti aizķērušies aiz lāpstiņām. maisā iekšā manu ilūziju kaķītis, un patiesība maisā sabirusi kā akmeņi, kā ķieģeļi, kā svaru bumbas.
sejas mazgājamais līdzeklis puto arī asarās. atminos redzējis mammu, kad viņa raudot mazgāja grīdu. arī ar asarām.
sejas mazgājamais līdzeklis puto arī asarās. atminos redzējis mammu, kad viņa raudot mazgāja grīdu. arī ar asarām.