lmr

es gribu kustēties kā pātaga, kā bulta. ātri, asi un vietā, bet lai nesāp.

un pie šī skaņdarba es sev atplēstu vaļā ribas kā grāmatu un lēkātu, līdz man plīst meniski. zāģis, plīstoši trauki, pātaga, dzeloņdrāts, čūska, autoavārija, katastrofa, mana āda atlīmētos no pirkstgaliem un ārā izlīstu asmeņi, pātagas, ne lai kādu sāpinātu, bet lai, šķeļot gaisu, radītu "všūuuuuuuuu" skaņu, un, kad pieskaros virsmām - atsitienu.

es dažkārt jūtos kā tie dēmoni no devilman crybaby kluba ainas. tikai es nevienu nenogalinu, es tikai gribu izlīst no ādas, lai es kā zieds jūs apskautu un noskūpstītu ar vismaigāko, smaržīgāko, nektāra pilnāko skūpstu, kamēr ar pātagām es situ grīdu.