man ir radies iespaids, ka būt par skolotāju ir vienkārši. uztaisi daudzas prezentācijas un tad rādi desmit gadus no vietas, neko nemainot, neizlabojot pat drukas kļūdas. stāsti neinteresanti par interesanto vai arī interesanto nepiemini nemaz, stāsti par dali piecpadsmit minūtes, parādi trīsdesmit gleznas, bet daudz nozīmīgākiem māksliniekiem pārlec pāri dažās sekundēs, no katra parādot vienu vai divus darbus, par dažiem nepasakot neko vairāk par autora vārdu, parādi skrīnšotu no jozefa boisa, pasaki, ka "jā, esmu noskatījies šo darbu, viņš tiešām tajā telpā ilgi nodzīvoja ar koijotu" un klik, nākamais slaids. pagājušā semestrī vienā prezentācijas slaidā bija izplūdusi muzejā uzņemta fotogrāfija ar netīru plenēra gleznu, kurā attēlota govs, un apakšā datums, kad tā uzņemta - 1997. gadā. eksāmeni arī - kā mana vecmāmiņa savās pasaules gala pareģojumu izdrukās nosvītro pagājušo gadu un nomaina uz nākamo.
būtu laiks saprast, ka laiks pienācis jau sen.
Comments
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
mani ārkārtīgi nomāc, ka ir pārāk daudz šādu skolotāju un pasniedzēju.
mums bija mākslas vēstures skolotāja, kas uzlika kaut ko pustumsā skatìties, pati fonā klusi murmināja, ļaujot mums izgulēties:))
|
Mans ideālistiskais viedoklis ir tāds, ka par jebko ir būt vienkārši, ja tupa izpilda kaut kādu noteiktu prasību apmēru, nepieliekot ne jaunradi, ne ieinteresētību, ne kādu prasmju izkopšanu vai jaunu izkopšanu. Vienīgi, neesmu pārliecināta, ka šāda atražota eksistence sniedz jebkādu gandarījumu, kā vien algas datums reizi mēnesī, nauda nesmird galu galā.
Tajā pašā laikā, grūti pateikt, cik cilvēku, kas atrodas esošajā pozīcijā, ir apmierināti ar to ko dara pēc būtības, un cik ir radušās iespējas ieraudzīt savu mērķa pozīciju.
Tajā pašā laikā, grūti pateikt, cik cilvēku, kas atrodas esošajā pozīcijā, ir apmierināti ar to ko dara pēc būtības, un cik ir radušās iespējas ieraudzīt savu mērķa pozīciju.