zelts un melnie

zelts un melnie

gribēju jaunu/gribēju aunu, gribēju juaņu, Juhanu

[	userinfo	\|	sc userinfo	]
[	archive	\|	journal archive	]

dusmīgs, satrakojies Lindiņš	[Apr. 12th, 2017\|11:32 pm]
Tā, es tagad cepšos, un cepšos smagi. Dažkārt mani ģimenes locekļi liek man justies kā bezjūtīgam, nekam nepatīkošam dzelzs bluķim, sakot, ka bieži vien es tik ļoti racionalizēju un noroku sapņus, ka jāpadomā mazliet par empātiju. Empātiju, pff, apvainojusies augstprātīgi domāju, it kā man šis vārds būtu pirmo reizi jāatšķir svešvārdu vārdnīcā. Man grūti sacīt, vai es citus tiesāju stingrāk par sevi, bet man parasti uzvārās asinis, kad atvainojos, atgādinu, ka nekur nav neiekļauti nekādi nolicieni, ka pasaku lietas, kādas tās ir (vismaz tā šī ģimenes locekle sacīja, kas vismaz norāda uz to, ka viss, ko saku nav nepamatots "Nepatīk!") un cenšos neliekuļot ar tukšiem "o, jā, jebkas, ko esi iedomājies, ir pilnīgi superpuper un neizklausās ne kaut mazliet smieklīgi, it sevišķi tāpēc, ka tu to neizdomāji pati, bet tev to pateica kāds cits priekšā". Bet pretī neveiksmīgam centienam nomierināt otru pusi ir atbilde, "Jā, bet esmu emocionāls cilvēks, es visu uztveru emocionāli, es tagad minstinos, jo noteikti esmu jau zemapziņā psiholoģiski traumēta". Tā kā ar sienu. "Un nav pirmā reize, kad tu noliec citu sapņus, toreiz tam un tam tu teici to un to, es visiem gan vienmēr ticu, ka viņiem tas sanāks! Bet tas tur cilvēks, savukārt, nolaida rokas, un es arī jūtos tā, ka man savas jānolaiž!" Adresēti vārdi, acīmredzot, cilvēku dzīves izvēļu Autoritātei (man, protams), kura ar vienu izsacītu rindkopu sagāž visu cilvēku lielos sapņus kopā un izkliedē Neizdošanās okeāna dzīlēs, lai nogrimst un apsūno. Esmu nekonsekventa, jo arī es dažkārt šitā domāju, nevajag pilnīgi vienmēr pastāvēt uz savu, attiecībā pret otru jābūt fleksiblam un jācenšas iet uz kompromisu, BET pēc būtības man tādos brīžos vienkārši gribas iepļaukāt ar Tu-neesi-tik-īpašs-cilvēks-kā-sevi-iedomājies un tā, lai sitiena pleķa vietā paliek mazdrusciņa paškritikas deva. Galvenais, dieviņ tētiņ, ļaut sev (bez sevis mocīšanas un ieciklēšanās tajā) izaugt no šāda skatījuma, un ļaut sev pieņemt tos, kuriem pietrūkst ūdens un skābekļa, lai dabīgā veidā mainītos. Jo kaut kā negribas vakarā kasīt pauri un domāt - esmu dabūjusi pa ausīm vai neesmu, vai es to esmu pelnījusi vai neesmu? Ja kas, temats bija par to, ka "man teica, ka esmu piemērota tam, lai kļūtu par sabiedrības dāmu, apgrozītos sabiedrības krējumā. Vispār, ja tā padomā, tā tiešām ir laba ideja!", ja tas atspoguļo to, kāpēc smīķinu vai, ja tas nav smīķināšanas vērts, to, ka patiesībā tiešām esmu kretīns un ka pa ausīm dabūt tomēr vajadzēja.
link	3 comments\|post comment

	[Mar. 18th, 2017\|01:31 pm]
Man iet labi. Pirms pāris nedēļām stāvēju pie policijas iecirkņa, gaidīju. Telefons laikam bija izlādējies, ja skatiens nebija piekalts tā ekrānam. Diena nebija sevišķi izcila, bet nekas baigi slikts arī nebija. Un tad garām iet viena normāla māmužiņa ar savu suni - superneglītu mopsi. Visneglītāko, kādu jebkad esmu redzējusi. Galvā jau formulēju, "užas, kur var būt tik neg-" un tad tas suns "pasmaidīja" - viņa purniņš sakrunkojās vēl piecsimt kārtās, vēl (ja tas vispār ir iespējams) neglītākā grimasē, bet tas bija TIK superapbrīnojami mīļi! Un viņš iet garām man, veltot man savu labvēlīgo purniņa izteiksmi ar izbāzto mēlīti, tenterē ar savām strupajām kājām. Nevarēju neatsmaidīt pretī, lai gan viņš savu galvu jau bija aizgriezis. Var jau būt, ka tā bija suņa agresijas izpausme, jo nezinkāpēc suņi mani īpaši nemīl. Bet interpretēt kā "mīļi" taču drīkst.
link	post comment

	[Dec. 6th, 2016\|10:16 pm]
Man uz ceturtdienas ceturto zīmju valodas nodarbību jāmāk pateikt "manam tētim 56 gadi" vai to, ka "mana mīļākā diena sestdiena", bet, nu jā, ~REALITĀTĒ~ viena no tām retajām lietām, ko māku parādīt, ir "grūsna govs".
link	2 comments\|post comment

Lielais ķēriens	[Nov. 30th, 2016\|05:39 pm]
Nekad vairs neslēgšu ričuku pie dzeltenās baznīcas. Viendien pieslēdzu, iegāju, iededzināju svecīti par pēdējiem santīmiem līdz kuram tur datumam, atstājot kādus 20 vai 30 centus un vēl vienu eiriku makā. Gāju atpakaļ. Pie ričuka blakus - lūdzējtantiņa, u,n par cik bija tas īstais garastāvoklis, nodomāju, moš iemest tos centiņus, blakus tomēr pastāvējusi, netieši kaut kā pieskatījusi. Un tad tā lūdzējtantiņa sāk, "oo, kakoj krutoj velosiped vam! Eta firma napisana, da?" Es saku, ka tā nav firma napisana, ka tā ir vienkārši uzlīmīte, firma citur uzrakstīta. "Nu kruta, malaģec, ģevočka, što takuju dastaļi!" un plati smaida. Pirms tam maks bijis jau iespiests rokās, bet pēkšņi tā neērti, nepatīkami, domāju par tiem centiem un skatos uz to seju, kas pēta manu krutoj velosiped, kuru pati neesmu dabūjusi, bet kuru tētis, kurš pašlaik arī tukšā, nopircis, lai es nenosistos uz sava dranduļeta un varētu braukt. Ātri iemetu centus, skābi pasmaidīju, pēc iespējas ātrāk atķēdēju riteni no saslēgas, kas arī nav mana, lai tikai kāpjot virsū, lai mītos nafig prom, ar acs kaktiņu pamanītu, kā tantuks blenž uz savu nevērtīgo divdesmit centu monētu plastmasas krūzītē.
link	4 comments\|post comment

	[Nov. 30th, 2016\|05:25 pm]
Es saprotu, ka par vecajiem nevajadzētu smieties, bet Sīrupiņ, gribu uzsākt sarunu, bet nezinu, ko teikt 90 gadnieka edišn veselības centra style: "Labdien. Tādsuntāds zvana. Nu, man ir tāda lieta, ka es pierakstījos pie dr. [nepareizi nosaukts uzvārds], un viņš man izrakstīja zāles. Jautāju, kad nākt vēl. Dakteris teica, ja jums pēc zāļu lietošanas nekā vairs nav, varat nenākt. Bet, ja vēl kaut kas ir, tad decembra sākumā. Un es pierakstījos decembra sākumā. Bet man vairs nekā nav. Nu, un ko man tagad darīt? Es nezinu, ko teikt dakterim, kad es atnākšu, ja man nekā vairs nav. Ko jūs iesakāt, lai saku? Es biju pierakstījies katram gadījumam uz to decembra sākumu. Bet man ir 90 gadi, kaut kā negribas iet." -"Jūs atrakstīt?" "Nē, nē, zināt, ko tam dakterim pateikt, kad atnāku."
link	post comment

	[Nov. 27th, 2016\|01:05 pm]
Manai vecmāmiņa vienmēr pašziedojas kaut kādā mērā. Viņa ir pārdevusi savu četristabu dzīvokli Krievijā, lai dzīvotu vienistabas dzīvoklī Latvijā, kur ateja ir kāpņu telpā, ārdurvis bez slēdzenes un mazi spaisika kurītāji - bez bremzēm. Nekad sev nepērk jaunas drēbes, visu laiku lūdzas, brauc uz Zvejniekciemu karot ar kurmjiem, vāra jocīgus ievārījumus, kurus neviens īsti negrib. Un neviens, protams, to viņai neliek. Ir daudzi aspekti, kurus es no viņas personības nesaprotu un arī nesapratīšu, ir daudzas lietas, kuras, manuprāt, ir bez jēgas, bet es šodien mazliet apcerēju viņu un Zvejniekciemu. Zvejniekciemā ir ļoti smilšaina zeme, par cik pleķītis atrodas tuvu jūrai, un tur vienmēr slapstās garām krāšņu zagļi. Nezāles vienmēr aug griezdamās, kamēr zāles nogriežas pašas. Un tā ir ar to tomātu stādīšanu. Sapirka 120 tomātu stādus, visi nosala. Sastādīja kartupeļus, bet es svaigi no veikala atnākusi ar to maisiņu. Jebkas, kas tiek iesēts, nonīkst. Un, ja kas izaug, saknes apgrauž zemes vēži, stādiņus traumē kurmju kolonijas. Viņa gan cīnās ar tiem vēžiem, stādot augus pārgrieztās plastmasas pudelēs, lai vēži netiek pie saknēm, un kaut kas jau beigās izaug. Pūles, ko babiņa ieliek tajos kartupeļos vai sīpolos, ir neproporcionālas tam, ko viņa saņem pretī. Un viss tikai, lai mazbērniņiem būtu, ko paēst. Bet viņa neapstājas, kad viņai saka, lai nepūlas. Jo viņa grib panākt to labāko no tās nelaimīgās zemītes, kas mums pieder. Vēl mana draudzene visu laiku cenšas kopt savu attiecību dārziņu un bieži izsakās, ka centīsies visu salabot, centīsies labāk, ka viņa saprot, ka nav ideāla, bet, ka viņai ir grūti, jo pretī bieži vien neko nesaņem, bet pa virsu visu vēl sačakarē. Kopsaucēja kā nav tā nav, atbilžu arī nav, vai tāpēc, ka abi visai noslēgti vai kā. Bet tas, ko es redzu, klausoties tajā, ir tikai tā smilšainā zeme Zvejniekciemā, zemes vēžu radziņi un vecmāmiņas sakumpusī mugura.
link	post comment

	[Sep. 28th, 2016\|11:06 am]
Aizvakar, braucot uz mājām garām Dailes teātrim, kaut kā atcerējos vienu pavasara, laikam maija, dienu. Bija silts, gaidīju vienu paziņu, garām brauca draudzene un piestāja. Runājam par šo un to, skatījāmies viņas skolai veidoto zīnu, un pa vidu viņa iekļāva rindiņu, "Skatos tāda priecīga esi, tas labi! Tikai žēl, ka vēlāk tev sāpēs." Ir pagājis tikai bez pāris dienām pusgads. Es vakar, un ne tikai vakar, ik pa brīdim modos naktī augšā, par ko īpaši nebēdāju. Biju pat mazlietiņ priecīga, jo varēju apzināti apķert rokas ap sava mīļā ķermeni, sajust ilgāk viņa tuvumu, siltumu, nav būtiski, ka tikai nieka piecas vai cikturtāsminūtesvajaglaiatkaliemigtu ilgāk. Un man tas liekas tik ārprātīgi - priecāties par to, ka nevar aizmigt. Vai priecāties par to, ka jābrauc pēc skolas garāks gabals, lai sanāktu nomest līkumu gar viņa mājām, lai redzētu viņu uz lieku brīdi. Sajustu viņu vēl. Un tā ar vēl šo un to. Nu, lūk, un ko tad es īsti gribu teikt --- meliem īsas kājas. Man ir draudzene/pirmās klases frikadele. Un es arī diži nejustos kā mele mele kartupele, sakot, ka esmu sasodīti laimīgs cilvēks.
link	post comment

	[Sep. 24th, 2016\|08:54 pm]
Šodien raudāju divas reizes. Vienreiz, jo neatbildēju uz pāris ziņām un šaustīju sevi par to. Otrreiz, jo es vienkārši sajutos nolieta ar mēsliem. lov. Nezinu, cik adekvāti ir kaut ko par to teikt. Visi tie "tu jau runā kā mamma", bailes, ka mani uztvers tā kā kaut kādu psiho, domās vēl, ka mēģinu manipulēt ar asarām. Kaut kā stulbi. Un reizē es jūtos riebīgi un aizvainota. Jo, manuprāt, šāda attieksme ir nepelnīta, netaisnīga un neiejūtīga.
link	post comment

	[Sep. 8th, 2016\|08:52 pm]
Jocīgi. Nesen beidzu skolu, un tagad esmu citā skolā. Pēc gada un trīs mēnešiem. Pirms diviem gadiem dāvināju aploksni ar teātra biļetēm uz "Ilgu tramvajs", smejoties, ka tā būs izrāde, kurā braukāsies tramvajs ar daudzām manām mammām. Un pirms gada mēģināju nejust sāpes, kad ir iestājušās redzot, ka visi ir kaut kur tikuši dzīvē tālāk, bet es - atpakaļ. Dažkārt, ejot pa ielu, es redzu to vienu tipāžu - bāla āda, īsi mati, blondas šķipsnas, lokācija ir kaut kur pie bijušās Sporta pils, un mana sirds salēcas - vai nu tā ir skolas psiholoģe, kura maijā mani atrada raudam pie šīs ēkas, jo es nesapratu, kā es tur nokļuvu, un divas stundas nonstopā norunāju, visu šo laiku raudot, beigās patiesi domājot, ka pagājusi tikai pusstunda. Vai nu tā ir viņa? Un tai brīdī man gribas bēgt, man gribas iegrimt zemē un pazaudēt atmiņu, jo, galu galā, ignorance is a bliss, un tik ļoti gribas pienākt klāt un pamāt, pateikties šim skolas darbiniekam, par kuru draudzīgi kursā esam iesmējuši, un kurš uzradies manā dzīvē ir tik sāpīgā, haotiskā, pretīgā brīdī, no sirds centies palīdzēt. Bet tā nekad nav viņa. Un tad nu es nodomāju, ka vajag kādu rītu iebraukt rožos un atnest kūku, lai kaut mazlietiņ izrādītu to pateicību, ko jūtu pret viņu, pret pārējiem cilvēkiem, kas ir bijuši līdzi maniem murgiem. Un man ir kauns. Man ir pretīgi par sevi, es ienīstu sevi pirms tā vairāk kā gada, es gribu uzlaist TO Lindu gaisā nafig un viss, gribu atrast tās šūnas savās un citu smadzenēs, kurās glabājas informāciju par mani tagad un nahren izgriezt tās ārā, šķaidīt ar cirvi un apliet ar benzīnu utt. Jo reizē dažkārt man ir sajūta, ka es no šiem murgiem, šiem riebīgajiem, nešķīstajiem psihozes murgiem netikšu ārā. Viss jau ir garām, bet tās izkropļotās domas, notikumi, uztvere, smadzeņu procesi, viss pretīgais dažkārt iet līdzi, un es nespēju aizmirst to, kas manī ir noticis un ko no tā ir redzējuši citi. Kam esmu pakļāvusi citus. Ko esmu parādījusi citiem. Ne tikai skolas personālam. Arī kursabiedriem, draugiem, tuviniekiem. Un, lai ko es darītu, lai KĀ es atdarītu, lai kā es kādreiz varētu šiem cilvēkiem sniegt palīdzību kādā dzīves situācijā vai vienalgavienalgaVIENALGA ko, viņi būs bijuši aptraipīti ar to, kas ir nācis no manis ārā uz āru. Nedomāt par to, nejust, dzīvot tālāk un iet uz priekšu. Un nekad... nebūt spējīgai to jelkad nomazgāt. Lai kā es gribētu justies par to citādāk. Nekas, kas esmu tagad, neatņems to, cik pretīga, cik neizsakāms morāls kroplis esmu bijusi toreiz.
link	1 comment\|post comment

[Aug. 25th, 2016|08:47 pm]

[

music

būtu rēcīgi, ja Eude - CNCR FREI

]

Gaidu, kamēr kaimiņš!Ēriks atnāks uzlikt stangu, bet kā nenāk, tā nenāk. Sēžu istabā, kas kļuvusi mazlietiņ plašāka, it kā gribas kaut kur to jušku likt ārā, vilkt ārā pindzeli un pat vakardienas nopirkto terpentīnu, bet reizē - ko nu uztaisīsi pa stundiņu, ja, zinot mani, ja krāmēsies vismaz pusstundu. Gribēju krāmēties jau vakar, bet ar guašu nogruntētais audekls meta līmes caurumus gruntē. Jocīgi.
Neapzināti likumsakarīgi, šodien piezvanīju gleznošanas skolotājai Sviklei. Gribējās parunāties, pēdējo reizi tas bija pirms apmēram diviem trīs mēnešiem, kad ieteicu tibetiešu dziednieku sakarā ar to, ka viņas vīram vēzis, tētis viņu megasaslavēja un teica, ka tā ir cerība. Toreiz vēl nezināju, ka manai mammai arī tas ir. Ne cerībs, bet vēzis. Attiecībā pret viņas vīru, tik ļoti domājām variantus, ko varētu darīt, kā lai novērš šo slimību, kā lai ko, cik nu ar savu nezināšanu varēju. Bet, kad uzzināju, ka slima ir mana mamma, es vairs nedomāju par variantiem. Nedomāju par terapijām. Nedomāju par tibetiešiem. Nedomāju par it neko. Tikai tas viens jautājums - "kad?" Kāpēc tā, es nezinu. Toreiz, tajā sarunā ar Svikli, viņa stāstīja par savu sapni. Zinot, ka man viņa vienmēr šķitusi ka ēteriski augstākā būtne, kuru pazīstu, viņas teiktais šķita izcili nozīmīgs. Nu, kā jau vienmēr. Viņa stāstīja par sapni, kuru redzēja nakti pirms manas piezvanīšanas. Ka pa sliedēm traucies vilciens. Un nevis "čuk-čuk", bet "ES-TŪLĪT-TEVI-NOTRIEKŠU-KUCESDĒLS" vilciens. Viss kustas uz priekšu, ātrums šķiet nevaldāms un nolemts, te, pēkšņi, uz sliedēm izlec suns. Balts foksītis, mazs kucēns. Parējis, savām tizlajām, mazajām kucēnkājiņām drebot, un vilciens apstājies. Un viss. Nevaldāmais brauciens ir galā. "Varbūt tas foksītis esi tu," Svikle teica. "Es ļoti ceru, ka tā esi tu." Es atbildēju ar to pašu, ka ceru. Ne tikai atbildēju, protams, bet jutu. Bet galu galā, foksītis es nebiju. Viņas vīrs ir miris.
Paceļot klausuli, viņa to teica kā pašu pirmo lietu, tā kā "es šodien ēdu [...]" vai "šodien nopirku [...]", šķietami bezrūpīgi, bet kā bumba reizē. Divas reizes teicu, ka jūtu viņai līdzi, bet vienā mirklī salūzu, domājot, ka tas ir viņas dzīvesbiedrs. Nezinu, cik Sviklei gadu, bet nu pāri 65 toč. Un to, cik nodzīvojusi esmu es. Un cik nodzīvojusi ir viņa. Un cik mani mūži kopā ar šo vienu cilvēku, par kuru viņa cīnījusies, ietilpst manā mūža. Tas, kas notiktu, ja es pazaudētu savu mīlestību, ar kuru būtu pavadījusi tik daudz vairāk notikumu, sāpju, skumju, prieka un tamlīdzīgi kā tagad. Varbūt tā bija mana kļūda, iedomāties, kā justos es, esot viņas situācijā, jo sāku skumt par to, cik ilgi tomēr pavadīts laiks, cik noteikti sāpīgi, ka tuvs cilvēks aizgājis, cik tuvs, cik mīļs, cik... viss. Ne jau, lai plēstu rētas. Bet tā, vienkārši. Lai pateiktu, ka esam partners in crime, ka arī mana mammiņa ir aizgājusi, lai gan nebiju tam gatava. Un varbūt tam viņa nebija gatava, jo Svikle sāka rīstīties, sāka neskaidri izteikt vārdus, sāka jaukt elsas ar vārdiem pirms manas atzīšanās, jo izplūda raudās, teikdama, ka atzvanīs tad, kad viņa būs vairāk runāšanas garastāvoklī.
Man tik ļoti, ļoti viņas žēl.
Man žēl, ka nebiju foksītis.
Tikai kasos kā tāds, un neko neglābju.

link

2 comments|post comment

#justgirlythings	[Aug. 23rd, 2016\|05:53 pm]
Nebraucu uz draudzenes atvadu ballīti, jo tīru istabu no blusām. Visu dienu gribas raudāt, jo mistiski melnie. Uzdirsu Margaritai, jo esmu likumu cirvis. Viss slikti.
link	2 comments\|post comment

	[Aug. 7th, 2016\|11:39 pm]
Bail kaut ko sapist. Ja nu es visu sačakarēju. Ko tad.
link	post comment

	[Aug. 7th, 2016\|10:41 pm]
Pie manis nāca parunāt, parunājām. Pēc parunāšanas Margarita teica, ka nāca mani mazliet iepriecināt, bet, ka laikam nesanāca, tāpēc ieteica kādas komēdijas nosaukumu. Es laikam esmu pārāk liela daunere, nemaz to arī neapzinoties? Nav jau tā, ka es būtu gribējusi kādam sačakarēt garastāvokli tāpēc, ka man pašai kaut kas ar to nav kārtībā. Kā toreiz ar O., kad man bija tas debilais iestājeksāmens. Kad viņš visu laiku centās mani apliftot, un es to ļoti, ļoti jutu, bet biju tik sagruzījusies, ka nespēju pienācīgi atbildēt ar daudz maz normālāku attieksmi. Jo iekāpusi gruzī, redz. Un beigās sadauneroju arī viņu. Jūtos kā miskaste. Vai kaut kas pelējošs. Pelējums var nodoties tālāk.
link	post comment

	[Aug. 7th, 2016\|12:19 am]
Sestais augusts. Par vienu mammu uz pasaules mazāk.
link	4 comments\|post comment

am I too soft?

[Aug. 1st, 2016|03:10 pm]

[	mood	\|	Ehhh	]
[	music	\|	Florence + The Machine	]

Kur ir tā robeža starp būšanu mīkstai un mīcāmai pēc citu patikas un cilvēku, kurš cenšas izpalīdzēt pēc labākās sirdsapziņas.

Ne jau tas, ka man tik traki kaut ko izmaina dzīvē tas, ka mani pārlika maiņā no 9.00 līdz 15.00 uz 12.00 līdz 19.00 citā dienā (lai gan jāatzīst - no dienas nepaliek īsti nekas). Bet tas, ko tas pasaka par mani.

Vienai beibei jāiet mājās ātrāk, domā, kuru lai tur ilgāk, dzirdu, kā viena saka, "Pajautā mazajai Lindai, ar viņu jau viegli sarunāt!" Vai arī viena draudzene, kura jau nezincik mēnešus neatdod parādu. Es saprotu, ka viņai ir iemesli, un ka galu galā viņa to naudu atdos, bet...

Man jau patīk līdzēt. Bet ne šodien.

link

5 comments|post comment

	[Jun. 29th, 2016\|02:11 am]
Es neatceros, kad pēdējo reizi raudāju laimes asaras, bet šo reizi.. es gribu atcerēties vienmēr.
link	post comment

	[May. 27th, 2016\|10:56 pm]
Bļe, gribēju pieskrūvēt septumam bumbiņu ciešāk, atskrūvēju vaļā. Mēģināju ieskrūvēt atpakaļ. Ielidoja čībā. Ardievu, septuma bumbiņa, you will be missed.
link	post comment

	[May. 25th, 2016\|08:42 pm]
Un pēkšņi viena lieta kļūst apmēram tik slikta, kā sliktā japāņu televīzijas drāmā?
link	post comment

	[May. 3rd, 2016\|04:15 pm]
Nu ko, draugi, radi, paziņas, esmu oficiāli tikusi pie pīrsingiem, par kuriem nedrīkst stāstīt ne mammai, ne tētim, ne vecmāmiņai. 8-) Domāju, ka kvalificējos kā "alternatīva čikse".
link	3 comments\|post comment

	[May. 3rd, 2016\|12:13 am]
Nu laikam jau kaut ko daru pareizi kā pacientu reģistratore, ja jau viens opis uz darbu atnes konfektes ar melnā balzama krēmu, prasot "māsiņu Lindu". Brīvdienas pavadīju novārtoties gultā apskāvienos, diezgan lieliski. Rīt eju sevi durstīt. Tā kā par iepriekšējo mēnesi saņēmu 40 eiro vien - paņēmu smsku šim pasākumam. Dziļi sevī es tomēr esmu astoņpadsmitgadnieks. Ā, un, kāpjot ārā no Otto mašīnas uzskrēju virsū Alisei, kura reāli dzīvo kaimiņos. Jautāju, kā iet, šī teica, ka uznākusi depresija par visu ko. Bet ir labi, ka ir cilvēki, kuri dzīvi uztver tik viegli. Viegli, ko? "Tas tev bija kompliments." Nezināju, ka izskatos vai arī vispārībā esmu tāda būtne, kas lietas uztver viegli.
link	post comment

navigation

[	viewing	\|	most recent entries	]
[	go	\|	earlier	]