| dusmīgs, satrakojies Lindiņš |
[Apr. 12th, 2017|11:32 pm] |
Tā, es tagad cepšos, un cepšos smagi.
Dažkārt mani ģimenes locekļi liek man justies kā bezjūtīgam, nekam nepatīkošam dzelzs bluķim, sakot, ka bieži vien es tik ļoti racionalizēju un noroku sapņus, ka jāpadomā mazliet par empātiju. Empātiju, pff, apvainojusies augstprātīgi domāju, it kā man šis vārds būtu pirmo reizi jāatšķir svešvārdu vārdnīcā.
Man grūti sacīt, vai es citus tiesāju stingrāk par sevi, bet man parasti uzvārās asinis, kad atvainojos, atgādinu, ka nekur nav neiekļauti nekādi nolicieni, ka pasaku lietas, kādas tās ir (vismaz tā šī ģimenes locekle sacīja, kas vismaz norāda uz to, ka viss, ko saku nav nepamatots "Nepatīk!") un cenšos neliekuļot ar tukšiem "o, jā, jebkas, ko esi iedomājies, ir pilnīgi superpuper un neizklausās ne kaut mazliet smieklīgi, it sevišķi tāpēc, ka tu to neizdomāji pati, bet tev to pateica kāds cits priekšā".
Bet pretī neveiksmīgam centienam nomierināt otru pusi ir atbilde, "Jā, bet esmu emocionāls cilvēks, es visu uztveru emocionāli, es tagad minstinos, jo noteikti esmu jau zemapziņā psiholoģiski traumēta". Tā kā ar sienu.
"Un nav pirmā reize, kad tu noliec citu sapņus, toreiz tam un tam tu teici to un to, es visiem gan vienmēr ticu, ka viņiem tas sanāks! Bet tas tur cilvēks, savukārt, nolaida rokas, un es arī jūtos tā, ka man savas jānolaiž!" Adresēti vārdi, acīmredzot, cilvēku dzīves izvēļu Autoritātei (man, protams), kura ar vienu izsacītu rindkopu sagāž visu cilvēku lielos sapņus kopā un izkliedē Neizdošanās okeāna dzīlēs, lai nogrimst un apsūno.
Esmu nekonsekventa, jo arī es dažkārt šitā domāju, nevajag pilnīgi vienmēr pastāvēt uz savu, attiecībā pret otru jābūt fleksiblam un jācenšas iet uz kompromisu, BET pēc būtības man tādos brīžos vienkārši gribas iepļaukāt ar Tu-neesi-tik-īpašs-cilvēks-kā-sevi-iedomājies un tā, lai sitiena pleķa vietā paliek mazdrusciņa paškritikas deva.
Galvenais, dieviņ tētiņ, ļaut sev (bez sevis mocīšanas un ieciklēšanās tajā) izaugt no šāda skatījuma, un ļaut sev pieņemt tos, kuriem pietrūkst ūdens un skābekļa, lai dabīgā veidā mainītos. Jo kaut kā negribas vakarā kasīt pauri un domāt - esmu dabūjusi pa ausīm vai neesmu, vai es to esmu pelnījusi vai neesmu?
Ja kas, temats bija par to, ka "man teica, ka esmu piemērota tam, lai kļūtu par sabiedrības dāmu, apgrozītos sabiedrības krējumā. Vispār, ja tā padomā, tā tiešām ir laba ideja!", ja tas atspoguļo to, kāpēc smīķinu vai, ja tas nav smīķināšanas vērts, to, ka patiesībā tiešām esmu kretīns un ka pa ausīm dabūt tomēr vajadzēja. |
|
|