| Lielais ķēriens |
Nov. 30th, 2016|05:39 pm |
Nekad vairs neslēgšu ričuku pie dzeltenās baznīcas.
Viendien pieslēdzu, iegāju, iededzināju svecīti par pēdējiem santīmiem līdz kuram tur datumam, atstājot kādus 20 vai 30 centus un vēl vienu eiriku makā. Gāju atpakaļ. Pie ričuka blakus - lūdzējtantiņa, u,n par cik bija tas īstais garastāvoklis, nodomāju, moš iemest tos centiņus, blakus tomēr pastāvējusi, netieši kaut kā pieskatījusi. Un tad tā lūdzējtantiņa sāk, "oo, kakoj krutoj velosiped vam! Eta firma napisana, da?" Es saku, ka tā nav firma napisana, ka tā ir vienkārši uzlīmīte, firma citur uzrakstīta. "Nu kruta, malaģec, ģevočka, što takuju dastaļi!" un plati smaida. Pirms tam maks bijis jau iespiests rokās, bet pēkšņi tā neērti, nepatīkami, domāju par tiem centiem un skatos uz to seju, kas pēta manu krutoj velosiped, kuru pati neesmu dabūjusi, bet kuru tētis, kurš pašlaik arī tukšā, nopircis, lai es nenosistos uz sava dranduļeta un varētu braukt. Ātri iemetu centus, skābi pasmaidīju, pēc iespējas ātrāk atķēdēju riteni no saslēgas, kas arī nav mana, lai tikai kāpjot virsū, lai mītos nafig prom, ar acs kaktiņu pamanītu, kā tantuks blenž uz savu nevērtīgo divdesmit centu monētu plastmasas krūzītē. |
|