| “Nekas nav pārlieku svarīgs” - citāts no grāmatas bērniem |
[Jun. 25th, 2023|11:49 pm] |
Es ilgstoši neko nerakstīju.
1) Kauns, man nav nekā sevišķa, ko sacīt.
2) Rakstīt-vēlme tikai brīžos, kad pārņem ārkārtīgi spēcīgas un, diemžēl, visbiežāk negatīvā ziņā, emocijas.
3) Laiks, jo parasti sanāk izrakstīt garu palagu, kas jau ir darbs, pēc tam skatīties, ko mest nost, attiecīgi veikt stāstījuma pārbūvi, lai izmestie fragmenti neizveido neveiklus un neloģiskus caurumus tekstā un tiripiri.
4) 9/10 gadījumu izrunāju smadzenēs sēdošo ar Otti vai citiem mīļajiem, tāpēc nav pat nepieciešamības.
Taču esmu šķietami nobriedusi rakstiem arī par lietām, kas nav nozīmīgas, jo ik pa laikam parādās vēlme aprakstīt mierīgas intensitātes domas, trenēties arī rakstīt kodolīgāk. Galvenokārt mans briedums pienācis šī iemesla dēļ - esmu gatava saņemt tieši nekādu atgriezenisko saiti un nerēķinos, ka uzrakstīšu ko jaunu. Ko tur kaunēties par jaunrades trūkumu, ja liela daļa apkārt eksistējošā ir pilnu elementu saplosīšanai drumstalās, kas tiek copy-paste jēdzīgās un nejēdzīgās kombinācijās vai viena principa pārtulkošana, piemērošana citās situācijās. Galu galā, ja ir jebkādā veidā noderīgi, tad ņem par labu un turpini savas gaitas. Arī tad, ja neder.
Konteksts noapaļots.
Šis ir tik labs atvaļinājums, un tik ļoti žēl, ka tas drīz beigsies. Tik sen nav bijusi ikdiena, kas ir tik lēna, nepiesātināta. Pēc notikumu skaita vai intensitātes gandrīz pat varētu teikt “garlaicīga”, taču garlaicīga tā man nav šķitusi nevienā brīdī.
Atceros, ka kaut kad senāk lasīju par visai nodrāztu kontrastu pāri - ASV un Japānu. Ka ASV kultūrā ļoti raksturīgi ir sniegties un triekties pret ļoti piesātinātām emocijām un to dažnedažādajiem atvasinājumiem, bet Japānā uzsvars ir uz piezemētām sajūtām, kas ilgi vēl turpina urgt. Ja vajag Naruto Shippuden salīdzinājumu, kas šķiet nereāli nūģisks, taču lrātu nepamet, galvā stāv photobucket kvalitātes mēne: Deidara, kas šajā kontekstā simbolizē Japān,. saka “Art is a bang, yo” taču “Art is eternal” kladzinošaos Sasori - Japāna.
Ja neskaita ārkārtīgi plašo problēmu kopumu, kas šajā valstiņai piemīt, nevaru nepiekrist, ka tas šķiet kā vienīgais labākais veids. Un, ja es gribētu būt mārketinga cilvēks, kuram kārtējo reizi jābāž ilgtspējas tēmas visos caurumos (dažkārt arī tajos, kuros vajag), tad klajā varētu iet ar “Sajūtu ilgtspēja”. Cita griezums, jaukais salīdzinājums, ka pauzes izceļ svarīgāko.
Par svarīgo turpmāk. Paldies, dhonass, par iedrošinājumu ļauties dzīves pagarinājumu. Izsvēru, ka brauksim ar Otti uz burtiski zviedru čuhņu, miestu, lai izbijušā rūpnīcā piedzīvotu to (man) enģelisko, iedvesmojošo būtību, kas ir iamamiwhoami. Un man pat nav sajūtas, ka šauju pār strīpai, plānojot braucienu uz ārzemēm lielākoties, lai redzētu tieši viņu. Ottis ir lielākais fans lielākajam mazajam fanam:), jo piekrīt braukt līdzi, šoreiz pat stūrēt pa nezināmiem Zviedrijas ceļiem.
Mierīgs, maz-notikumu ritums šķiet tik ļoti piemērots. Par maz tā ir. |
|
|
