cukursēne
20 June 2017 @ 04:23 pm
 
fun fact:

es savā darbavietā neesmu vienīgā, kas pa biroju skraida ar basām kājām
 
 
cukursēne
19 June 2017 @ 02:40 pm
 
iepatikās
 
 
cukursēne
19 June 2017 @ 10:42 am
 
ir tāds krustojums pie nacionālās bibliotēkas, kur kaut kāda iemesla dēļ man vienmēr, braucot pāri, stāv prātā tāds "a ja nu pēkšņi kāds no viņiem izdomā sākt braukt pāri sarkanajam? ko es tad darītu?" nav īsti nekāda iemesla, jo tur pat nav ne pagrieziena, nekā, tas būtu vienkārši klajš, nepamatots, bezjēdzīgs ceļu satiksmes noteikumu pārkāpums. nu, lūk, šodien mana paranoja atmaksājās - iedegas sarkanais, visas mašīnas apstājas, pēc brīža iedegas zaļais šķērsošanai, sāku braukt pāri, un no mašīnu starpas pēkšņi iztraucas kaut kāds motorollerists, mopēdists, nespēju tos veidojumus atšķirt. paranojas dēļ es pat nebiju nesamērīgi šokēta un veiksmīgi izgāju no situācijas, apmetu nelielu puslociņu uz ielas, nekur neietriecoties, un veiksmīgi šķērsoju ielu. es ceru, ka šis transporta līdzekļa vadītājs šādā veidā neiekulsies kādā negadījumā.
 
 
cukursēne
19 June 2017 @ 09:39 am
tonight we ride  
viva la revolucion
 
 
cukursēne
17 June 2017 @ 10:53 am
 
šonakt sapņoju visu ko, tostarp ģimenes ārsta maiņu, bet visspilgtāk atceros drausmīgo pēdējo sapni, kurā mēs ar [info]french_mime un [info]rr_rrr_r dzīvojāmies pa kaut kādu milzīgu pasākumu, jautrojāmies un skraidījām apkārt, kaut kas tika filmēts ar videokameru, un tad kāds nāca un teica - tikai neejiet tur, tai tualetē, mēs, protams, hihi, haha, abas draudzenes, kameru gaisā, atrāva vaļā tualetes durvis, es stāvēju malā un redzēju tikai, kā mainās viņu sejas izteiksmes uz izteiktu šoku, jo tur tajā tualetē mūsu kopīgais draugs [info]turbund bija izdarījis pašnāvību.
Tags:
 
 
cukursēne
15 June 2017 @ 12:13 pm
strong, not entirely stable, leadership  
the moment you vote

atkal kaut kas ļoti mīlīgs, ko biju palaidusi garām.
 
 
cukursēne
15 June 2017 @ 08:54 am
 
Elēģija




Reiz arī mēs par aizmirstiem dzejniekiem kļūsim.
Mūsu uzdevumu pārņems kāds cits,
miršanas apliecības mums izsniegtas tiks,
lieliska harmonija būs mūsu alga.
Gadu gadiem mēs karogu nesām,
visu cilvēkam lemto iepazinām,
tagad notālēm skatīsim saules rietus
bez rūgtuma un mokām
kā divi cilvēki, kuriem ir skaidrs,
ka dzīve – tas ir bezgalīgs miers,
nevis godkāre,
nevis alkas, lai patiktu kādam.
Visu redzēsim atkailinātu,
bet bez mazākās cinisma nokrāsas,
visu mīlēdami ar bezgala pašaizliedzību
kā divi cilvēki vecuma durvīs, kuri nomaļus atiet,
lai vēlreiz izbaudītu cilvēka mūža dzeju,
kuru filozofiski gari dēvē par laimi.

//Vitezslavs Nezvals (atdz. Imants Auziņš)
Tags:
 
 
cukursēne
14 June 2017 @ 11:43 pm
break on through to the other side  
apzinātu un mērķtiecīgu godīgumu komunikācijā es pieaugošā apjomā un ar mainīgiem, bet konsekventi augošiem panākumiem praktizēju apmēram pēdējos divus gadus, un šobrīd jūtos tā, ka pateicoties šai ziņā absolūti fantastiskam partnerim romantiskajās attiecībās, kā arī lieliskajām [info]authenticity un [info]saldumi, un savai terapeitei, esmu nonākusi punktā, kur tā ir kļuvusi par pamata modeli un gandrīz pašsaprotamu rīcību. tas joprojām prasa zināmu piepūli, atkarībā no situācijas, bet es vairs nešaubos par izvēlētā modeļa uzturēšanas iespējamību un skaidri redzu tā pozitīvo ietekmi ilgtermiņā uz manu dzīvi un visām tuvajām, nozīmīgajām attiecībām tajā. brīdī, kad nolēmu pie šī strādāt, es jau biju nonākusi pie atklāsmes, ka tā principā ir ar manām dabiskajām inclinations saderīga stratēģija, ko es viegli būtu varējusi apgūt jau sen, ja nebūtu dažādu iemeslu dēļ bijusi situācijā, kurā izdzīvošanu šķietami nodrošina tikai savu jūtu un domu slāpēšana, slēpšana un noliegšana. bet, kā mēdz teikt - labāk vēlu, nekā nekad.

un tas ir rezultējies faktā, ka es arvien biežāk un ilgāk apzināti jūtos vienkārši mierīgi un labi, mani arvien mazāk biedē konflikti un negatīvas emocijas, es ticu, ka ar to visu saistītās problēmsituācijas var un vajag risināt, es daudz retāk jūtos overwhelmed, es ticu savai rīcībspējai. i feel like i have finally grown into myself. bet tas ir nācis caur mežonīgām growing pains, daudz asarainām sevis pārvarēšanām, nogurumu un apjukumu, kur galvenais vai pat brīžiem vienīgais vadmotīvs ir bijusi vēlēšanās pārstāt tas stulbās ciešanas, kurās es brīvprātīgi dzīvoju gadiem ilgi, vēlēšanās vienkārši rīkoties citādi.

šodien nonācu pie tādas kā metaforas šim. iztēlojos sevi kā nelielu mehānisku robotiņu, kas sastāv no daudziem zobratiem, un mētājas kādā stūrī. visa tā runāšana par jūtām un domām, par ko negribas runāt, par tām jūtām un domām, kuras ir "nepareizas", jo nav "taisnība", tas jutās tā, it kā es rautu sev ārā skrūves, kas mehānismu tur kopā, un man bieži likās, ka es tūlīt vienkārši izjukšu pa gabaliem un palikšu absolūti nefunkcionāla. bet tagad es redzu, ka patiesībā tie bija gruži, salauzti zari, saņurcīti salmi, kas bija iestrēguši starp zobratiem, ko es vilku ārā, un tagad, kad tie ir lielā mērā izrauti, mehānisms kustas daudz dabiskāk, brīvāk, efektīvāk. darbs vēl nepavisam nav galā, noteikti atradīsies kāds aizķēries kušķis, turklāt jānotīra no zobratiem rūsa un dubļi, bet viens ir skaidrs - es jau kādu laiku vairs nemētājos kaut kur stūrī, bet gan braši ripinos apkārt pa pagalmu. un pasaule ir vaļā, un es esmu brīva un spējīga tajā pastāvēt un virzīties uz priekšu, un kaut kādā tādā meta līmenī es jūtos droši pat tad, kad baidos.

man šķiet šokējoši iedomāties, ka varbūt (noteikti!) ir cilvēki, kuri uz šāda pamata savā dzīvē nonāk jau bērnībā, pusaudzībā, caur mijiedarbību ar dzīvesgudriem, garīgo veselību kopjošiem vecākiem.

tas daudz ko izskaidro.

un tomēr es galvenokārt esmu tik pateicīga, ka esmu līdz šim tikusi, tas ir liels brīnums un milzīga laime, un es nekad, nekad iepriekš nebūtu varējusi iedomāties, ka tā var būt. es ceru, ka man turpinās veikties, un arī tad, ja nomaldīšos no ceļa, es atcerēšos to guiding light, kas man palīdzēja šeit nonākt, un varēšu to atkal ieraudzīt, lai sekotu.
 
 
cukursēne
13 June 2017 @ 08:09 pm
you don't need to problem-solve this  
emocijas nav problēmas
 
 
cukursēne
12 June 2017 @ 03:44 pm
 
man liekas interesanti, ka, jo vairāk es atklāti saku, ko jūtu, jo mazāk tas ikreiz saistīts ar kaut kādiem milzīgiem pārdzīvojumiem vai mēģinājumiem kādu padarīt atbildīgu par manām sajūtām, jo vairāk tā šķiet vienkārši normāla realitātes daļa. bet tikai šodien tā pa īstam attapos, ka ar to mūsu latviešu kultūru, kurā visu laiku viss ir vienkārši "normāli" un cilvēki lielākoties kaut ko saka tikai tad, kad "vairs nevar izturēt", tas var izskatīties tieši otrādi, pēc kaut kāda lielāka dramatisma, un tas mani nedaudz uztrauc.

bet tad es atceros, ka es arī jutos (iespējams) līdzīgi, kad vēl nebiju pieradusi pie [info]saldumi līdzīgās prakses, un kritu iekšējā panikā, kad viņa, piemēram, teica, ka ir neapmierināta/dusmīga, kad jāpārceļ tikšanās, jo man likās, ka man no tā obligāti būtu bijis jāvar izvairīties, un ka tagad man jājūtas vainīgai. bet tā nemaz nav - cilvēki mijiedarbojas un visu laiku kaut kā jūtas, reaģē viens uz otru un kontekstu, un tās emocijas ir ļoti dažādas, un tas ir pilnīgi OK. nav nekas slikts just plašu emociju spektru un to atzīt, un nav arī nekas slikts izraisīt citos plašu emociju spektru.

tai pat laikā, nekas no šī nav vienkārši. un es joprojām visu laiku apšaubu, vai man tiešām ir tiesības godīgi pastāvēt pasaulē, reaģēt arī kaut kā negatīvi un izraisīt citos negatīvās reakcijas.

un, protams, tas arī nenozīmē, ka var vai vajadzētu rīkoties pilnīgi neapdomīgi un apzināti radīt negatīvus pārdzīvojumus, kas atkal ir jautājums par līdzsvaru un to, kā izvērtēt situāciju un savu perspektīvu, un tā arī ir nozīmīga tēma, par ko domāt. bet pagaidām mana pieredze liecina, ka godīgums par savu pieredzi pat veicina vēlmi un spēju empatizēt.
 
 
cukursēne
09 June 2017 @ 04:07 pm
finita la comedia  
nu, viss, atlūgums skolai ir uzrakstīts un iesniegts. paldies [info]saldumi par morālo atbalstu telefoniski un [info]french_mime par netiešu atbalstu - iedvesmu pašas nesenā drosmīgā lēmuma kontekstā.

drusciņ gribas raudāt, drusciņ gribas skriet un ņemt atpakaļ, bet es negribu ciest, un es zinu, ka pilnas slodzes darbs muzejā ar darbu skolā nav savienojams bez laika trūkuma un/vai mokām un ciešanām. jo tad ir tikai divi varianti - vai nu es tam atvēlu savu brīvo laiku, vai arī nevaru izdarīt tik kvalitatīvi, cik gribu, un abos gadījumos es justos slikti.

man riebjas, ka man joprojām ir sajūta, ka vajag par savu lēmumu kaut kā attaisnoties.
 
 
cukursēne
08 June 2017 @ 03:33 pm
and all that jazz  
deaf jazz singer

man ir reāli grūti noticēt, ka viņa tiešām ir kurla. un man šķiet, ka viņas attieksmē ļoti var redzēt to, ka viņa, kā pati saka - "I don't see myself as "the deaf jazz singer". To me...I'm just a singer. And I have certain hurdles, and I'm overcoming them."

tomēr es domāju par to, nez, kā tas ir - kas ir tas, ko tu kā izpildītājs iegūsti* no muzicēšanas, ja esi kurls. tas ir, es pieņemu, ka radošais un relaksējošais efekts ir tas pats, bet kā tieši tas rodas, ja nedzirdi? vai tās ir tieši tās vibrācijas ķermenī? vai arī tur ir vēl kaut kas? is music really magic, maybe? es gan arī saprotu, ka laikam lielākā daļa no tiem, kas tiešām ir tādi vērā ņemami mūziķi, nav dzimuši kurli, tā ka varbūt tur ir kaut kāds placebo līdzīgs efekts, atmiņas par mūzikas skaņu; kā arī daļa ir gana kurli, lai nevarētu uztvert cilvēku runu, bet kaut ko tomēr pavisam nedaudz dzird.

meklēju informāciju, atradu, ka UK ir vesela labdarības organizācija, kuriem ir pat ansamblis 4orte un visādi citi projekti. man gribētos, lai varētu vairāk atrast intervijas ar kurliem mūziķiem, kuri runā par savu pieredzi, jo sevišķi ar tādiem, kas ir dzimuši kurli. tā taču noteikti ir pilnīgi cita mūzikas pasaule, nekā tā, kas ir pieejama man un citiem dzirdīgiem cilvēkiem.

domāju par to, kā mainās intuīcijas loma/veids, ja nedzirdi. teorētiski taču jebkurš var radīt mūziku, jo sevišķi ar mūzikas instrumentiem, skaņas veidošanās principus jau tas neietekmē, matemātiku, kas apakšā visai mūzikas teorijai, arī ne. vai nedzirdīgu cilvēku radīta/izpildīta mūzika tādēļ būtu mehāniskāka, formālāka? klausoties Mandy Harvey tā galīgi neliekas. bet viņa IR dzirdējusi sevi dziedam. kā būtu ar dziedātāju, kura nekad nav sevi dzirdējusi? vai kāds tāds vokālists ir? liekas interesanti arī, ko un kā komponē cilvēki, kas nekad nav dzirdējuši mūziku.


* - precizējumu skat.komentāros
 
 
cukursēne
08 June 2017 @ 11:54 am
 
pirms brīža, pateicoties [info]french_mime man bija klasisks "pīles prot lidot?!?!" (© [info]rr_rrr_r) moments

lido

pāvi lido. es to kaut kā biju palaidusi garām. kāpēc zoodārzā viņi tikai staigā apkārt, kliedz un lēkā? vai tas ir tāpēc, ka viņiem zoodārzā riebjas? vai arī viņus tur pārāk labi baro, un tāpēc viņi nelido aiz slinkuma un resnuma? #somanyquestions

majestic as fuck
 
 
cukursēne
07 June 2017 @ 05:09 pm
slow and steady  
šodien terapijā uz terapeites jautājumu par to, kurš ir tas cilvēks, kuram es esmu gatava uztucēties pilnībā, pēkšņi un ļoti skaidri savā prātā atbildēju ar "jūs jau nu noteikti ne", pārbijos, tomēr pateicu arī skaļi, dabūju sirdsklauves un trīcošas rokas, bet vispār īstenībā nekas briesmīgs nenotika un tagad jūtos labāk

(nav jau tā, ka es negribētu, vienkārši pagaidām nevaru - šitā atbilde jau bija tieši par to, ka gribētu)
 
 
cukursēne
06 June 2017 @ 11:36 am
rīcībspēja un taisīšana  
es zinu, ka esmu izdarījusi pareizo izvēli, jo šis darbs mani nevis spiež pie zemes un sašaurina dzīves lauku, atņemot laiku un pārblīvējot prātu, bet iedvesmo. jo vairāk man reāli jādara uz vietas, jādomā un jāplāno, jo vairāk man uzpeld arī idejas, ko gribas realizēt savā brīvajā laikā - kāds sīkums darba kontekstā, saķeres punkts, kas uzplaukst kā kādas pop-up grāmatas lappuse. visādi "gribu iemācīties..", "gribu uztaisīt..", aši sameklēju un pieglabāju resursus, un, pats labākais, reāli varu arī plānot, kā to darīšu - jo zinu, ka man ir garantētas brīvdienas un darbdienu vakari, kad darbs paliek darba rakstāmgaldā, darba datorā, darba atvilktnītē.

īstenībā jau ir tā, ka es ļoti esmu tāds "taisītājs" - man patīk radīt lietas, un noteikti tāpēc arī es tik daudz gatavoju ēst un cepu visādus konditorejas izstrādājumus, tāpēc skolai pēc iespējas pati plānoju un taisīju visādus materiālus, uzdevumus, projektus, un bieži arī gatavus piemērus, ko iedot skolēniem vai tutoriāļus kaut kādām izmantojamajām tehnikām un programmām, tāpēc cilvēki no manis saņem visādas dīvainas, ar rokām darinātas dāvanas, tāpēc es pieteicos uztaisīt to lampu. jo man vienkārši gribas TAISĪT LIETAS.
 
 
cukursēne
05 June 2017 @ 05:52 pm
 
Caurums

Lāgiem es nepārprotami jūtu, kā mīlestība
nāk uz mani paralēlās straumēs –
tas ir kā Ventas rumbā vai dušā,
vai it kā es stāvētu zem milzīga caurdura –
un jūs, čabulīši,
jūsu acis, jūsu rokas, jūsu mutes ir caurumi.

Jūs esat tie caurumi, kad jums ir prieks
redzēt, piemēram, mani,
kad mamma zvana un saka, ka iedos līdzi
šokolādi, ko apēst ceļā,
kad kāds ir atnācis pretī, kabačus cepis, vārījis zupu,
kad vīrs mani maigi kā savu miesu,
bet izstādē mākslinieks piepeši iznāk
un pats mani apskauj.

Un tad vēl tā gaisma.
Pamosties košas saules pielietā telpā,
un kā kustas aizkaru ornamenti,
un diena ārā jauna un tīra,
izej un reibsti no visa plašuma,
un nepanesami gribas pateicībā tad raudāt,
noslīgt ceļos jūrmalas smiltīs vai sniegā
vai krāsainās lapās, un jūsmīgi teikt:
Es gribu būt caurums.

Un arī tad, kad gājums vairs nebūs medains un rēns,
kad apklusīs dziesmas un mostoties nedejos augu ēnas,
kad mammai zupas vairs nebūs,
man pašai būs jāizcep tonnām kabaču
un jāpalīdz izcilāt slimais tētis,
nesabojājot katetra maisu,
un kad es, es pati būšu tas mākslinieks,
kam jāapkampj katrs izstādes apmeklētājs
kā vienīgais viesis,

kad bērni mani lielāku plēsīs
un izbirs no manis strīpā kā zirņi
un visi tad gribēs tās šokolādes un apskāvienus;
kad aizgriezies klusēs vīrs,
bet draugi tālu pludmalē priecāsies vieni paši bez manis,
nē, kad noskums un manī mierinājumu nemeklēs,
kad laukos sunītis purniņu uzstājīgi iebakstīs lielos,
bet man tieši būs beigusies putra,
kad Rīgas kaimiņš neļķi uz astoto martu vairs nenesīs,
jo nevarēs iziet no dzīvokļa,
kad galva reibs ne vairs no aizkustinājuma –
vienalga, es gribu būt caurums.

Es gribu būt duršlāga caurums –
nu kaut vai apsūbējis,
pavisam mazai un šaurai straumītei.

Un varbūt tieši tāpēc, ka es nezinu, kur tagad ir tētis
un vai tas ir turpat, no kurienes atnāca bērni,
un man īstenībā ir bail,
ka mēs neaugšāmcelsimies miesā,
bet neko citu labu es nespēju iztēloties;
un arī ja zeme nav tāda, ka kārotos nomesties ceļos,
var vienkārši pamāt ar galvu un konstatēt sausi –
es joprojām to gribu.

Gribu būt caurums mīlestībai.

//Anna Auziņa

šitā tēma mani vienmēr uzrunā. ne velti par kaut ko ļoti līdzīgu ir viens no maniem mīļākajiem dzejoļiem.
Tags:
 
 
cukursēne
01 June 2017 @ 12:28 pm
par vīrišķību  
viena lieta, ko es pēc "Fantastic Beasts and Where to Find Them" uzreiz īsti neiedomājos sev noformulēt - kāpēc man tik ļoti patika galvenais varonis (tagad saprotu arī, ka varbūt tieši šī iemesla, spēcīgā kontrasta dēļ, man jo sevišķi izteikti nepatika un sadusmoja stereotipiskie elementi, kas parādījās galvenās varones māsas tēlā: jo Newt bija anything but the stereotypical male hero). bet, lūk, re, kāds smuki iztirzājis.

vīrišķība
 
 
cukursēne
31 May 2017 @ 06:19 pm
 
o, tagad Ušakova pollā kontekstā iedomājos - cibā vispār ir kāds, kurš, piemēram, konsekventi raksta krieviski? nu, ja neskaita pavisam svarīgo cibas tehnoloģijas pārvaldnieku denisu (vai kas nu viņam bija vārdā, negribu nejauši sajaukt, bet slinkums tagad skatīties).
 
 
cukursēne
30 May 2017 @ 06:03 pm
soundcheck  
es reizēm eju pa ielu ar lielajām austiņām, neieslēdzot nekādu mūziku - vienkārši klausos savā elpā un soļu ritmā

reizēm arī darbā, ja esmu kaut ko klausījusies austiņās, es tās nenoņemu (samērā reti gan, jo jāvēdina taču ausis, haha), bet tad šodien jutos neērti, kad pēc kāda brīža, sēžot ar klusumu austiņās, ieslēdzu atkal mūziku. jo tad, kad mūziku klausās kolēģis, es caur viņa austiņām uz āru dzirdu mūzikas skaņas - līdz ar to, pieņemu, ka var gadīties, ka arī manējās kaut ko laiž garām. un bija tā, ka kolēģes tur kaut ko runājās, man bija tas klusums austiņās, tad es ieslēdzu mūziku un satrūkos, vai nevar to dzirdēt, jo tas varētu likties dīvaini. tad padomāju, kāda starpība, ja arī tā būtu, nekas netraucē man būt dīvainai.
 
 
cukursēne
30 May 2017 @ 03:37 pm
mūsdienas  
ļoti patīk, ka Outlook nodrošinātajai vēstuļu saņemšanas tracking funkcijai ir šāds lielisks elements (izcēlums treknrakstā mans)

Piezīme: Šī ir apstiprinājuma vēstule, kas apliecina tikai to, ka Jūsu nosūtītā vēstule ir saņemta un atvērta. Tas nenodrošina to, ka saņēmējs to ir izlasījis vai sapratis vēstules saturu.

uzreiz iztēlojos, kā tas būtu, ja tiktu ieviesta tāda funkcionalitāte, kurā patiešām tiek pārbaudīts, vai saņēmējs ir izlasījis un sapratis. tāds kā mini lasītprasmes tests, kas jāaizpilda, pirms pastkaste ļauj aizvērt vēstuli (iespējams, pat visu pārlūka lapu!). "Lūdzu, izlasiet vēstuli. Pēc tam izlasiet jautājumus un atzīmējiet atbilstošāko atbildi. 1.Vēstules sūtītājs ir a) Jūsu priekšnieks b) Jūsu sieva c) dusmīgs 2. Vēstules sūtītājs vēlas a) uzzināt, cik ilgā laikā Jūs pabeigsiet jaunākā ēzeļu sprosta būvēšanu b) saņemt Jūsu sagatavoto akadēmiskā žurnāla rakstu c) saņemt Jums izsniegtā aizdevuma atmaksu 3. Vēlamās rīcības neveikšanas gadījumā a) sekos rājiens b) tiks uzsāks kriminālprocess c) Jums ar vēstules sūtītāju būs kopīgi jādodas patērēt alkoholiskus dzērienus viņa izvēlētā vietā un laikā . Paldies par atbildēm!"

nu, vai vismaz prasība ielikt ķeksīšus kaut kādos dialoga logos, a la "apstiprinu, ka esmu saņemto izlasījis un sapratis" vai "apstiprinu, ka esmu saņemto izlasījis, bet neesmu sapratis", vai "neesmu ne izlasījis, ne sapratis"