cukursēne
21 January 2017 @ 01:02 am
 
sajūta, kas man ļoti nepatīk: saprast, ka nevaru aizmigt tādēļ, ka gribas ēst
 
 
cukursēne
20 January 2017 @ 02:52 pm
 
reizēm man šķiet, ka, darot grūtas, bet labas un vajadzīgas lietas, piemēram, konfrontējot problēmas vai mēģinot mainīt uzvedības modeļus uz veselīgākiem, es kļūstu pat fiziski skaistāka. protams, es saprotu, ka tas saistīts ar pakāpeniskām attieksmes pārmaiņām pret sevi, un visdrīzāk nekā neatspoguļo realitāti, bet vienmēr uz brīdi tam nedaudz noticu, un tas nāk kā milzu pārsteigums un rada sajūtu par kaut kā maģiska klātesamību pasaulē.
 
 
cukursēne
19 January 2017 @ 03:06 pm
 
[14:46:11] raiņa iedomu draudzene: HI
Man nav citu veidu, kā sazināties ar Jums tikai, lai nosūtītu jums šo e-pastu. Es esmu izmisumā un maniem sirds asiņo, kad es veicu ziņa, ka es ceru, ka būs jūsu uzmanību. Es esmu sazinoties ar jums šodien, jo taisnība, ka mēs nezinām, ko tas dara žests no manas puses. Mans vārds irMrs Van Tongerloo Chantal dzimis 12 MARS 1964 līdz LIERNAIS Beļģijā, bet kādu iemeslu dēļ, es varētu būt avantūrists, meklējot whatever.Iemesls, kas vada mani pie jums ir šāds: es iet caur savu kanālu, lai labdarības savā departamentā.
Tā ir dāvana kaut un tas sasniedz summu (€375,000). Ģimenes statuss ir tāds, ka man nav tiesības un vēl mazāk bērniem, uz kuriem es varētu iet šo mantojumu, un es tagad cieš no ļaundabīga smadzeņu audzēja es esmu nolemti drošai nāvei.
Tas ir iemesls, kāpēc es gribētu laipni un lai palīdzētu nabadzīgajām bērniem dot jums teica mantojums veikt šo labdarību.
Ja jūs piekrītat, es vēlētos, lai būtu šāda informācija:
"Jūsu pilns vārds,
"Jūsu kontakti,
"Mobilā telefona numuru un faksa ja iespējams.
Es lūdzu jūs, lai dotu ausi ​​uz manu priekšlikumu, jo es paļaujos uz savu nemateriālās un arī pareizu izmantošanu šiem līdzekļiem par šo darbu.
Fraternally,
Madame Chantal Van Tongerloo

[14:52:48] Krišjānis: izskatās, ka audzējs jau ir sasniedzis krietnus izmērus
 
 
cukursēne
19 January 2017 @ 01:50 pm
 
šonakt sapnī kopā ar vairākiem cilvēkiem, kas laikam bija mani draugi (bet neatgādināja nevienu no īstenības), izlasot no kaut kur atrastas grāmatas īpašu burvestību, nonācām ēnu pasaulē, viss bija tādas kā naftas vai darvas klāts un pustumšs, kā apmācies, un šai pasaulē mūs sagaidīja mūsu pašu ļaunie dubultnieki, kas vēlējās mums nodarīt pāri un neļaut atgriezties realitātē. realitātē atgriezties varēja, iesēžoties tualetes podā, un noskalojot sevi lejā kanalizācijā. pa to bija jāplūst salīdzinoši ilgu laiku, apkārt spīdēja zilgana gaisma un pretī triecās burbuļi, un skanēja klusināta zvaniņu mūzika. taču ļaunie dubultnieki mēģināja mūs atturēt no aizskalošanās, tāpēc mēs viņus iegrūdām tumšā lifta šahtā, kur tie gāja bojā, un varējām laimīgi sākt atgriezties. taču mums bija jādodas atpakaļ uz ēnu valstību, jo no tās nebija veiksmīgi varējusi izkļūt pēdējā no mūsu grupas meitenēm. šoreiz mūs tur sagaidīja politiķi - uzreiz nospriedām, ka, tātad, mūsu grāmata nav vienīgā ieeja ēnu pasaulē, un viņi arī ir tajā nonākuši, tikai citā vietā, un tādējādi radījuši savus ļaunos dubultniekus. ļoti spilgti atceros, ka tur konkrēti bija izspūrusi ināra mūrniece laškrāsas kostīmiņā, kas nikni skrēja mums pretī. es biju vistalāk iegājusi ēnu pasaules telpās, un mani biedri tikmēr jau bija pazudušo meiteni atraduši un gandrīz nonākuši tualetes podā. es izlēmu aizturēt naidīgos politiķus, tādējādi dodot saviem draugiem laiku atgriezties realitātē, bet, iespējams, upurējot sevi. turējos pretī politiķu gūzmai, un ar acs kaktiņu redzēju, kā tualetes podā tiek noskalota meitene, tad pa vienam abi pārējie glābšanas misijā ar mani nākušie biedri aizskalojas apkārt uz īsto pasauli. beigās tomēr izrāvos, iesēdos podā, nospiedu pogu, un caur ūdens šļakatām noskatījos uz to, kā ļaunie politiķi skrien un cenšas mani noķert, un tad jau redzēju vairs tikai zilo gaismu, burbuļus, drīz pamodos.
Tags:
 
 
cukursēne
18 January 2017 @ 07:02 pm
ko es dzīvē noteikti negribētu  
izlasīju ne īpaši nopietnu rakstiņu par heteroseksuālas sievietes un homoseksuāla vīrieša laulību asv, kur visa cita starpā sieva neļauj viņam kniebties ar vīriešiem, un pati arī ne ar vienu neguļ. beigās autors to noformulējis visai radoši, bet šķiet, ka tā vispār ir, šis citāts varētu aprakstīt daudzu cilvēku romantiskās attiecības:

"In a way, Matt and J's relationship is the perfect love story for the modern era. No one's a good guy, no one's a bad guy, everyone's kind of bummed out, and the best-case scenario involves quietly holding onto pain with one hand while masturbating furiously with the other."

lūk, šis ir tas drauds, kuru es saskatu, cilvēkiem neesot godīgiem vienam pret otru, nenokomunicējot savas jūtas, vēlmes un vajadzības. a completely "meh" kind of a relationship.
 
 
cukursēne
17 January 2017 @ 06:49 am
love-lark  
es vienmēr uz visu iespējamo esmu cēlusies pēdējā brīdī un nekad neesmu sapratusi visādas tur "rīta rutīnas". man vienmēr ir licies, ka mošanās gandrīz ikreiz ir neliela trauma. bet tagad es laikam nedaudz sāku saprast savā veidā, un, lai kā man joprojām nepatiku visādas pamošanās un celšanās sajūtas, es ceļos labprātīgi. because i have something to look forward to every morning.
 
 
cukursēne
15 January 2017 @ 10:44 pm
našķi  
[info]saldumi iedvesmota beidzot pieķēros uztaisīt granola bars, tas ir, auzu pārslu batoniņus. biju apsolījusi sniegt atgriezenisko saiti par visu pasākumu.

nu tad lūk -
gaviles un fanfaras, [info]saldumi, tas patiešām ir supervienkārši! es uztaisīju vairākus veidus (nevienā neizmantojot dateles, kas parasti ir standarta kopā saturošā lieta, bet vajadzēja bez, ja Tev šī sastāvdaļa nederēs, jo negaršo). reāli, viss, ko vajag, ir auzu pārslas, kaut kādi žāvēti augļi vai ogas (man vienā ir pīlādži, vienā kaltēti āboli, vienā rozīnes un žāvētas dzērvenes), kaut kādas sēkliņas vai ko nu kraukšķīgu gribas (es vienā iemetu kaņepju sēklas, vienā mazliet sasmalcinātu lazdu riekstu, un mandeles), un kaut kādu lipīgu saldu lietu, ja neliek dateles, var medu vai kādu saldo sīrupu (es gan liku vienkārši cukura sīrupu, jo tas bija tas, kas man skapītī bija :D). man, protams, vajadzēja daļu arī noglazēt, uzlēju daļai izkausētu melno šokolādi, daļai - pašizdomātu vegānisku "jogurta" glazūru, kurai gan nesanāca laba tekstūra, bet garšo jauki. tā ka - varam taisīt kādu granola bars darbnīcu, kad būsi atpakaļ! (:

granolabars
 
 
cukursēne
12 January 2017 @ 12:35 pm
after years and years  
nedaudz pārsteigta atklāju, ka joprojām spēju uzrakstīt oficiālu vēstuli vāciski. ar zināmu piepūli un pāris vārdu pārbaudīšanu vārdnīcā, un ar skaidru pārliecību, ka noteikti esmu kaut kur izmantojusi kādu nepareizu artikulu vai ne gluži visprecīzāko darbības vārdu formu - bet pilnīgi pietiekami sakarīgu, lai neizklausītos gluži pēc vāciskas variācijas par "HULK SPEK ENGILSH" un varētu precīzi saprast, ko es vēlos noskaidrot. tā ka laikam jau bija jēga bērnībā to kādu brīdi pamācīties.
 
 
cukursēne
11 January 2017 @ 06:46 pm
 
ir ļoti grūti sadzīvot ar visām tām konfliktējošajām sajūtām par sevi un dažādajiem dzīves aspektiem.

mūžīgās pretrunas, aurojošie iepriekšējo uzvedības modeļu monstri, bažas, vai tad, ja neesmu pārstrādājusies, neesmu gadījumā slinka, vai tad, ja lepojos, neesmu iedomīga, vai tad, ja iebilstu, neesmu neadekvāta, uz riņķi, uz riņķi vien.

un tomēr. katrus pāris mēnešus saprotu, ka, lai gan ir radušās jaunas grūtības, ar citām, savukārt, ir kļuvis tikt vieglāk galā. tas visu laiku notiek paralēli, kļūst vieglāk un kļūst grūtāk, bet kopumā dzīve palēnām, bet noteikti iet uz augšu. un es domāju, ka tas primāri ir tieši tāpēc, ka esmu pieņēmusi šo patiesību, ka dzīve vienmēr būs work in progress, es arvien mazāk jūtu izmisumu par to, ka viss nav droši, perfekti, priecīgi, es apzināti un konsekventi strādāju pie līdzsvara meklēšanas. pieņemt, ka grūtības ir un būs, un tomēr saglabāt spēju tās risināt. brīžiem es joprojām sajūtos pilnīgi apmaldījusies un pārbijusies, brīžiem man liekas, ka viss ir pārāk grūti un kā gan es vispār tam varētu tikt pāri, bet tad es atceros visu to, kam jau esmu tikusi pāri, visu to, kam tik daudzi mēs esam tikuši pāri. un gaidu pirmo dzirkstelīti, kas atkal manī iegailēsies, lai varētu to no jauna uzpūst, lai kurtos liesmiņa.

pirmdien biju iekš nabaklab uz diskusiju par mūziku, kultūru un depresiju. un, lai gan es teiktu, ka kopumā tā nebija pārāk kvalitatīva, tur bija vairākas lietas, kas mani uzrunāja un aizķērās, par spīti tam, ka tās teica vai atbalsoja aina poiša. pirmkārt, tas bija par to, kā depresīvi stāvokļi pārvēršas depresijā, ja tos laicīgi neatpazīst un nerisina, tā teikt, "ielaižot" problēmu. protams, nevar runāt par universālu principu, situācijas ir dažnedažādas, bet tomēr, ir skaidrs, ka savu rīcībspēju mēs lielākoties nepazaudējam tā vienā mirklī, tā ir tāda pakāpeniska padošanās. un otra lieta, ko viņa minēja, par ko es nekādi nevaru pārstāt domāt, bija, ka katram no mums ir atšķirīgs "dzīvības spēka" apjoms. es nezinu, vai es tam piekrītu - bet, ja tā būtu, arī tam ir savas implikācijas. protams, to varētu interpretēt tā, ka cilvēki, kuriem tā ir mazāk, var aizbildināties ar šo faktu, "bet protams, ka es netieku galā, man ir mazāk dzīvības spēka, nekā viņai, viņam, tev, jums", taču es to drīzāk uztveru kā kaut ko līdzīgu, nez, auguma garumam. ja es zinu, ka esmu īsa, tas nenozīmē, ka man jāpieņem, ka nekad netikšu klāt visām mantām plauktos, tas nozīmē, ka man ir jāiegādājas soliņš vai jālūdz kādam lietas no augšējiem plauktiem man padot, vai arī, vismaz savā dzīves telpā, jāliek plaukti tik augstu, lai varu aizsniegt.

un tomēr ir skaidrs, ka reizēm šis viss ir grūtāk, ir skaidrs, ka dažiem izdodas šķietami vieglāk, man šķiet, tā varētu būt psih* zinātņu viena no svarīgākajām lietām, ko saprast - kas to nosaka. kā mēs varam būvēt tādu pasauli, institūcijas, attiecības, lai visiem būtu pēc iespējas pieejams vajadzīgais atbalsts, lai mēs visi varētu justies pietiekami spēcīgi, lai mēs visi varētu sajust un īstenot savu rīcībspēju.
 
 
cukursēne
09 January 2017 @ 09:39 pm
nekas tāds  
eju mierīgi pa tumšu ielu, iegrimusi savās domās, pretī nāk divi jauni vīrieši. kad mūsu atstatums sarucis līdz diviem, trim soļiem, viens no viņiem pēkšņi izlec uz ceļa man tieši priekšā, ar izplestām rokām bloķējot iespēju paiet garām, un nokliedzas ČAU. satrūkstos, esmu spiesta apstāties un paskatīties uz šo cilvēku, lai pārliecinātos, vai gadījumā tas tiešām nav kāds, ko pazīstu, esmu pārliecināta, ka mana seja ieņēmusi neitrālāko no izteiksmēm, uz kādu esmu spējīga, seju, kas neizsaka pilnīgi neko, izņemot "esmu nekaitīgs", mazāk nekā metra attālumā no manis ir riebīgs ģīmis, kuru nekad neesmu redzējusi, viņam ir sīkas, samiegtas acis un šķirba starp zobiem (ko, iespējams, normāli ar šādu cilvēku iepazīstoties pieklājīgos apstākļos, uzskatītu par interesantu un pat ļoti mīlīgu vizuālā tēla elementu), viņš saka ŅEHEHEHEH PASMAIDĪJI, TAS LABI!, es sagriežos sāniski un paspraucos viņam garām, iebrienot kupenā, atgriežos savā normālajā soļošanas ātrumā, nē, soļoju mazliet ātrāk, es nesmaidu. domāju, vai patiešām manu sejas izteiksmi varēja tulkot kā smaidu, pusi sejas tāpat nosedz šalle, vēl daļu - kapuce, pamazām sāku šaubīties par sevi, bet ja nu tiešām pati neapzinos kādas nekontrolētas reakcijas, un man metas nedaudz nelabi no šīs domas, tā nevar būt taisnība. neatskatos un priecājos, ka turpat jau tirgus un pieturas, citi cilvēki. cenšos nedomāt par to, ko man šī situācija atgādina.

nekas tāds.

bet, mīļie vīrieši, nedariet tā. tas nav ne forši, ne uzjautrinoši, tas neliks meitenei smaidīt un tas nedos jums neko labu. es gan arī saprotu, ka ciba nav vieta, kur šāds "uzsaukums" varētu atrast savu mērķauditoriju, bet nu, būsim godīgi, es pieņemu, ka lielākoties jau tas nevienu, kurš šādi varētu rīkoties, tāpat neuzrunātu. bet nu. nekas tāds. vai ne?
 
 
cukursēne
09 January 2017 @ 07:46 pm
 
oo, aina poiša saka, ka kantrī dejas pielīdzināmas alkoholam, seksam un narkotikām depresijas apspiešanas paņēmienu klāstā
 
 
cukursēne
09 January 2017 @ 03:51 pm
 
the International Peasant Movement
 
 
cukursēne
06 January 2017 @ 01:33 am
praktiskais latvietis  
M. salaboja manu blenderi. es nemaz nespēju izstāstīt, kā tas mani sajūsmināja, sajūsmina un droši vien ilgi vēl sajūsminās.
 
 
cukursēne
05 January 2017 @ 06:39 pm
tikai -12  
šovakar nedaudz vēlos būt valzirgs vai mamuts, vai vismaz, lai man būtu bieza un silta bārda. ļoti forši. man patīk ziema.
 
 
cukursēne
03 January 2017 @ 05:06 pm
 
nesen uzzināju šausmīgu faktu - zobubirstes ir eternal evil, briesmonīgi atkritumi, ko nevar pārstrādāt. (tagad gan domāju - nez, vai slavenajos skandināvijas atkritumu dedzinātājos vismaz sadedzināt var, vai arī tas tad palaiž gaisos neiedomājamas indes, tīru nāves esenci vai kaut ko tādu, hahah). tad nu sev dzimšanas dienā pasūtināju bambusa zobu birstes. es ceru, ka viņas nebūs drausmīgas.
 
 
cukursēne
01 January 2017 @ 03:33 am
 
šonakt esmu izdarījusi savā labā visu iespējamo. to tad arī novēlu sev un jums uz nākamo gadu - darīt visu, kas mūsu spēkos, lai uzlabotu savas dzīves kvalitāti.
 
 
cukursēne
31 December 2016 @ 07:31 pm
not well yet  
nedaudz jūtos tā, it kā mana pidžama varētu kuru katru brīdi aizdegties, lai gan tas ir mānīgi, nav pat gluži 38°C


tomēr uzskatīšu, ka šis nenozīmē, ka visu nākamo gadu slimošu - bet gan ka visu gadu apdomīgi rūpēšos par sevi un kļūšu visos veidos tikai veselāka
 
 
cukursēne
31 December 2016 @ 01:12 am
how to get well soon  
drifting in and out of sleep with my lover's laughter bubbling up now and then from the other room
 
 
cukursēne
30 December 2016 @ 04:28 pm
 
The Summer Day



Who made the world?
Who made the swan, and the black bear?
Who made the grasshopper?
This grasshopper, I mean-
the one who has flung herself out of the grass,
the one who is eating sugar out of my hand,
who is moving her jaws back and forth instead of up and down-
who is gazing around with her enormous and complicated eyes.
Now she lifts her pale forearms and thoroughly washes her face.
Now she snaps her wings open, and floats away.
I don't know exactly what a prayer is.
I do know how to pay attention, how to fall down
into the grass, how to kneel down in the grass,
how to be idle and blessed, how to stroll through the fields,
which is what I have been doing all day.
Tell me, what else should I have done?
Doesn't everything die at last, and too soon?
Tell me, what is it you plan to do
with your one wild and precious life?

—Mary Oliver
 
 
cukursēne
28 December 2016 @ 10:39 am
pieaugušie  
vakar no rīta es ar milzīgu pārsteigumu attapos uz dīvāna, ēdot brokastis - tā vietā, lai steigtos uz darbu rikšiem, lēkšiem, aulēkšiem. es vienkārši sēdēju, dzēru kakao un ēdu no viesībām līdzpaņemtos kartupeļus, kam biju pievienojusi sagrieztu tomātu, redīsus, mazliet mērces. un pēc tam es ieliku kastītē sauju no ciemkukuļa pāri palikušo zirņu ar smeķi, un paņēmu līdzi uz darbu, lai paēstu arī pusdienās. un arī šorīt es tā vietā, lai pirms darba vēl aizskrietu uz pastu, pagatavoju siltu ēdienu.

protams, protams, tādi ikdienišķi sīkumi, kāpēc tam vispār pievērst uzmanību. bet tas un citi "sīkumi" (pamanīt, ja man ir auksti, un uzvilkt papildus džemperi vai zeķes; iet gulēt tā, lai varētu vismaz nedaudz izgulēties, arī tad, ja ir sajūta, ka dienā nav izdarīts "gana daudz"; iepūst degunā gļotādas pietūkumu mazinošu līdzekli, lai mazinātu iesnu diskomfortu, arī tad, ja "principā jau nav tik traki") manās acīs ir skaidrs pierādījums tam, ka esmu pieaudzis cilvēks. būšanu pieaugušajam, manuprāt, nenosaka ne tas, cik (un pat ne "vai") tu pelni, kur un ar ko kopā dzīvo, vai tev ir autovadītāja apliecība, vai tev ir augstākā izglītība, vai nodarbojies ar seksu droši, un citas līdzīgas lietas, ko bieži izmanto par kritērijiem. tie visi kādā formā noteikti var būt svarīgi pieauguša cilvēka dzīves elementi, bet es patiešām arvien vairāk domāju, ka vienīgais patiesi noteicošais kritērijs ir atbildība. un nevis tāda pseido-atbildība, kādu es realizēju kopš agrīnajiem pusaudža gadiem, kas nozīmēja, ka biju gatava justies atbildīga un vainīga par teju jebko, jebkad, jebkā - izņemot savu personisko labklājību. grupu darbs? protams, ka esmu atbildīga par visiem dalībniekiem un gala rezultātu. tas, ka rezultātā esmu izdarījusi nesamērīgi daudz darba un esmu pārgurusi, vairs nav mana atbildība. draugu ballīte? protams, ka esmu atbildīga, lai visiem būtu ko ēst, dzert un darīt. tas, ka rezultātā esmu pāruztraukusies, pārtērējusi savus laika un finansiālos resursus, un, iespējams, arī nogurusi un bēdīga, vairs nav mana atbildība. ģimenes ziemassvētki? protams, ka esmu atbildīga noorganizēt tādu pasākumu, lai mamma nesarīko kādu histēriju un tētis nedzer par daudz. tas, ka rezultātā esmu milzīgā stresā un spriedzē, pilnīgi izmisusi, un jūtos kā pasaulē lielākā izgāšanās, vairs nav mana atbildība. IM pilnas slodzes darbs skolā? protams, ka esmu pilnībā atbildīga par katra skolēna sasniegumiem un labkājību. tas, ka rezultātā esmu pazaudējusi jebkādu sociālo dzīvi, ēdu reizi dienā un guļu vien pāris stundas diennaktī, un nejūtu nekādu prieku par dzīvi, vairs nav mana atbildība.

guess what. ir gan mana atbildība. ja es esmu nepaēdusi, tad, ja vien kāds kolēģis man tur ar varu nerauj karoti ārā no rokām, pie tā nav vainīgs darbs, bet gan es pati. ja esmu nogurusi, tad, ja vien kāds mani negrūž ārā no gultas vai nepūš tauri ausī, pie tā nav vainīgi pienākumi, bet gan es pati. un tā ar visām lietām. ja esmu nelaimīga, tad man pašai jāmeklē, kā to mainīt, un vajadzības gadījumā arī, kurš man ar to palīdzēs. pirmkārt, atbildība jāuzņemas pašam par sevi, un tikai tad var to paplašināt savas ietekmes sfēras robežās. un, saskaroties ar situāciju, kur atbildības ir par daudz, vispirms mest nost ārējos līmeņus, nevis atbildību par savu vajadzību apmierināšanu (kā es pati ilgu jo ilgu laiku principā galvenokārt mēdzu darīt, un tagad ļoti pūlos, lai nedarītu). tāpēc, manuprāt, pat cilvēki, kuri ir atbildīgi par, piemēram, milzīgas kompānijas funkcionēšanu un panākumiem biznesā, bet konsekventi nerūpējas par savu fizisko un garīgo veselību, un pēc tam vaino darbu vai dievu, kad saslimst ar vēzi vai dabū nervu sabrukumu, nav līdz galam pieauguši. protams, katram ir brīži, kad mēs izvēlamies upurēt kādu daļu savas labklājības, lai paveiktu kaut ko konkrētu. bet tad arī skaidri jāapzinās, ka, neatkarīgi no tā, cik liels entuziasms vai spiedīgi apstākļi ir šādas rīcības pamatā, tā tomēr ir paša izvēle un atbildība rīkoties tieši šādi, un vienmēr ir iespējams atrast kādas alternatīvas un/vai atbalstu citādām izvēlēm. un principā man šķiet, ka, lai būtu par pieaugušo, ir arī ikreiz ļoti rūpīgi jāizvērtē šādu lēmumu (savu vajadzību upurēšana) lietderība un jātiecas pēc iespējas mazināt šādu situāciju īpatsvaru dzīvē, tas ir, nedrīkst pieļaut, ka tā ir ikdiena. bet par šo pusi es vēl tik daudz neesmu paspējusi izdomāt, nezinu, kā precīzi noformulēt, kā tur ierakstās dažādi krīzes stāvokļi un citas līdzīgas lietas.

katrā ziņā, es turpināšu priecāties par šiem ikdienas sīkumiem. jo būt pieaugušam nav viegli, bet totāli ir tā vērts, un priecāšanās palīdz jebkuram darbiņam.