cukursēne
03 May 2016 @ 11:56 am
 
ai, štrunts par pusaudžiem, olaines pašvaldība ir simtkārt sliktāka, jo savāc skolēnus, kuriem pēc pusotras nedēļas sākas eksāmeni, SKOLAS DIENAS VIDŪ skatīties kaut kādu tur 4.maija balagānu, ko taču mierīgi varētu darīt pašā ceturtajā (un potenciālais arguments "tad neviens neatnāks", manuprāt, tikai norāda uz šī balagāna kvalitātes un lietderības līmeni). un vispār, domāju, ka tik šausmīgi viņi arī bija tikai tāpēc, ka zināja, ka nākamajā stundā ies "pastaigāties". esmu dusmīgs un vīlies. un noguris no šitās mūžīgās čakarēšanās, kur es jau varu plānot, ko gribu, bet principā neviens ar to nerēķinās un uzzināt par šitādiem sagaidāmiem tizlumiem var tikai starp visādiem citiem bezjēdzīgiem sūdiem ar skaļām pusmūža tantukupieredzējušu skolotāju sarunām fonā sapulcē dienu pirms, nav jau nekādas iespējas kaut kur laicīgi nopublicēt visādas sagaidāmas izmaiņas, izveidot kaut kādu elektronisku informācijas apmaiņas rīku vai fucking kaut kā izmantot esošo mykoob, un, paskat, kā es efektīvi pati kļūstu par tādu īgņu, kas par to un šito sūdzas. es skaidri redzu, kā manī, ja es strādātu tepat, tāpat, ātri vien sakrātos milzīgs rūgtums par to, ka es pūlos, bet nejūtu nekādu novērtējumu.

labi vismaz, ka es varu izteiksmīgi imagināri bitchslap to mazo balstiņu manī, kas saka, ka viss šis dienas sabrukums ir tāpēc, ka vakar atļāvos izbaudīt dzīvi, nevis VĒL pacensties. bet, protams,
tā ir pirmā sajūta - re, re, visu, kas slikts, esi pelnījusi, rekur tev sods, še, tūliņ atradīsim vēl kaut ko, gaidi.
 
 
cukursēne
03 May 2016 @ 10:35 am
teenagers are so exhausting  
šņuk, tie paši devītie reizēm tomēr var būt tādi ķēmi. stundu ar otru 9.klasi tagad vairs galīgi negribas.
 
 
cukursēne
02 May 2016 @ 07:07 pm
 
reizēm pirmdiena ir mazā svētdiena.

pēc darba šodiena pagaidām ir bijusi vienkārši absolūti fantastiska. garšīgi paēdu, noskatījos uzjautrinošu filmu un vairākas stundas novārtījos pa gultu vienos smieklos, siltumā un sajūsmā. es reāli nespēju noticēt, kā tas var būt iespējams bez kaut kādas looming tragedy, un mani sadusmo tas, ka joprojām neesmu tikusi vaļā no sajūtas, ka par visiem priecīgajiem brīžiem tikšu sodīta. stulbā kristīgā bērnība. es gribu būt veselīgs, savas stulbās problēmas atrisinājis cilvēks TAGAD. es gribu, lai nevienam ar manu sūdu nav jādīlo. vēl es gribu 2x3metru segu.
 
 
cukursēne
30 April 2016 @ 11:54 pm
turpmāka norēķināšanās sprungulīšos un oļos  
- WHAT are they on?
- patriotism is their drug.

banka

ak!
 
 
cukursēne
30 April 2016 @ 02:16 pm
 
ir tādas dienas, kad pat mona liza nesmaida
 
 
cukursēne
30 April 2016 @ 09:54 am
nepatīk  
labi, ka es vienmēr, kad iespējams, sēžu uz grīdas, jo man šodien tagad pēkšņi kaut kāda mistiska iemesla dēļ riktīgi reibst galva un nepāriet, ar visu to, ka es autobusā pat paēdu.

nu pizģec, jau trešo stundu tā wtf.
 
 
cukursēne
28 April 2016 @ 09:57 am
modelēt un atdot atbildību  
sēžu mikriņā joprojām visa vienā aizkustinājumā. es nezinu, kā vispār aprakstīt to sajūtu, kad klases, kurā arī kopumā ir riktīgi negatīvs, padrūms noskaņojums, divi visspurainākie, pusaudziskākie, īgnākie puikas, par kuriem nekad neesmu līdz galam droša, vai visa tā mana plosīšanās par pozitīvu klases atmosfēru vispār kaut cik "aiziet", vada savu 20 minūšu mini stundu par pašu taisītu song worksheet ar klausīšanās un vārdu krājuma uzdevumiem, un tas pēkšņi ir kā skatīties spogulī, viņi skaidri, saprotami un angliski saka visu uzdevumu instrukcijas, apstaigā klasesbiedrus, pārbaudot, vai visi visu var izdarīt, atbildes nevis vienkārši nolasa no lapas vai parāda, bet jautā klasesbiedriem, pie tam visiem, nevis tikai saviem draugiem, tiem, kuri mēģina atbildēt krieviski, saka - "english, please", pēc atbildēm klausīšanās T/F uzdevumā jautā, "why? how can you support your answer?", un uzslavē savus klasesbiedrus par pareizām atbildēm, un beigās pat paši sāk smaidīt, klasesbiedri priecīgi smejas, man žoklis līdz zemei, palūdzu viņus uz brīdi palikt starpbrīdī pēc stundas, neraudu (raudu es tagad, šo rakstot), saku paldies, jautāju, vai paši saprot, cik tas bija labi, viens skatās grīdā, otram acis kā pogas, atvadāmies, abi aiziet pa gaiteni, sāniski redzu, viņi smaida. pizģec. āāāārgh!
 
 
cukursēne
27 April 2016 @ 02:52 pm
yo, bitch  
šis it kā varbūt pašsaprotamais padoms man ļoti patīk - atceros, reiz viesos pie Liepas (? tā šķiet, vairs neatceros, varbūt kur citur) satiku knēveli, kam, izteiksmīgi bija jūtams, šāda veida apmācība tiešām būtu ļoti noderējusi. man šķiet, šādi vajadzētu patrenēt arī dažu labu pieaugušo.
 
 
cukursēne
27 April 2016 @ 02:02 pm
 
upwards


man tiešām liekas, ka, pieņemot, ka attīstība vizualizējas kā virziens uz augšu, kopumā dzīve izskatās kaut kā šitā, tie apļi var būt dažāda lieluma, stāvums spirālei arī. ja attīstāmies, tad tāpat visu laiku atgriežamies pie it kā tā paša, tikai jaunā kvalitātē, visu laiku kaut kā sašaurinot, precizējot, papildinot un atmetot.

esmu atkal tādā vietā, kur tad, kad domāju par nākotni, mani pilda galvenokārt priecīgas gaidas, nevis absolūts izmisums vai pārliecība, ka nākotne nekad nepienāks, nevar pienākt, ka es palikšu mūžīgi iestigusi tajā pašā vienā mokošajā stāvoklī, kas ikdienā sastāv tikai no bažām un rūpēm, konstanta noguruma, milzīga iesāktu vai iesākamu darbu kalna un zombijiskas miglas. tas ir, beidzot varu tā no sirds, izraujot no pārējā dziesmas konteksta, dziedāt līdzi pirmajām rindiņām hey, hey, hey, the end is near - on a good day i can see the end from here. reāli, pēc mēneša ir VISS, tikai jāpabeidz portfolio, jāsagatavojas ietekmes stāstiem, bet principā viss, šis dzīves posms būs cauri, viena siena, kas tik daudz ko ir ierobežojusi (bet, protams, tādējādi arī palīdzējusi izaugt citos virzienos, kā kastītē iebāzts arbūzs kļūst par stilīgu četrstūraino arbūzu), būs izgāzta, un es varēšu izstaipīt notirpušos taustekļus. process, protams, jau ir sācies.

šorīt, brokastis ēdot, sāka skanēt tā "kalniem pāri" dziesma, kuru mums šausmīgi bieži ir likuši visādu IM pasākumu nobeigumos, pēc vasaras akadēmijas, pēc vasaras skolas, pēc pirmā gada noslēguma utt. nekad neesmu bijusi šīs dziesmas fans, teiksim tā, bet tas palīdzēja kaut kā atsaukt atmiņā visādas domas un sajūtas, kas bija dažādos no tiem pasākumiem, paskatīties uz sevi no malas un saprast, ka patiešām daudz kas ir mainījies. un tieši tāpat daudz kas arī saglabājies nemainīgs. tas ir tā, it kā es sevi divus gadus būtu sijājusi caur sietiņu, atkal. un tāpat jau tas turpināsies uz priekšu. skaidrs ir viens, tas ir daudz jēdzīgāk un notiek daudz produktīvāk, kad plānā ietilpst apzināts mērķis novērst savas ciešanas, ha. par to tad arī iedzersim apēdīsim voku ar sēnēm un zemesriekstiem.
 
 
cukursēne
25 April 2016 @ 06:12 am
 
es jau nevaru sagaidīt to brīdi, kad atkal varēšu iet gulēt
 
 
cukursēne
25 April 2016 @ 01:30 am
weird countries  
Western, Educated, Industrialized, Rich, And Democratic
 
 
cukursēne
24 April 2016 @ 08:56 pm
partial success story  
man šķiet, bērnībā es tik ļoti gribēju suni patiesībā tikai tāpēc, lai justos tā, ka kāds mani mīl

un fakts, ka mana mamma ļoti negribēja, lai man ir suns, un pēc tam, kad izpildīju visas prasības, lai tomēr drīkstētu par pašas sakrāto naudu to iegādāties (vajadzēja sugu, kam nekrīt ārā spalva), un, tātad, dabūju sunīti, viņu saukāja par lopu un reizēm sita vai meta pret zemi, tad, ja gadījās, ka suns kaut ko nogrēkojās, un regulāri man draudēja, ka tad, ja nedarīšu x, atdos suni kaut kur projām, tiktāl, ka es brīžos, kad zināju, ka gaidāms sods, gāju lūgties, lai labāk mani atkal per, nevis aiztiek sunīti, tas nekad nebija saslēdzies ar tādu lielāku kontekstu, cēloņiem, sekām

nepārprotiet, es ļoti mīlu abus savus vecākus, gan (bērnībā spokaini klāt neesošo) tēti, gan (bērnībā gandrīz vienmēr dusmīgo) mammu
 
 
cukursēne
24 April 2016 @ 11:00 am
 
sapņu amplitūda kā panorāmas rats.

pēc viena pamodos raudādama, bet citā kaut kādas spēles ietvaros glābu mazu, siltu, pūkainu, dzeltenu cālīti. mēs bijām augstu kaut kādā tornī, no kura lejā varēja tikt, tikai rāpjoties pa tādām trepēm, nu, kā pie rūpnīcu skursteņiem, piemēram, un es nevarēju viņu turēt rokā, tāpēc aizbāzu aiz krekla un rāpos.
Tags:
 
 
cukursēne
22 April 2016 @ 01:50 pm
 
brālītis vienmēr zina, ko pateikt )
 
 
cukursēne
22 April 2016 @ 01:35 am
 
over the top žēlabas )
 
 
cukursēne
22 April 2016 @ 01:03 am
tā rūdījās tērauds  
blenžu uz savu seju spogulī un domāju visādas, visādas lietas.

IM profilbildē, kas uzņemta tikai pāris mēnešus pirms sāku strādāt skolā, pirms diviem gadiem, liekas, ka izskatos tik maziņa. (it kā tagad baigi būtu izaugusi, haha.) bet vispār reizēm šķiet, ka ir sejā ievilkušies kaut kādi stiegraināki vaibsti.
 
 
cukursēne
21 April 2016 @ 10:51 pm
don't judge  
šovakar kaut kā nenormāli skauž visi tie pārīši uz ielām un transportā, un tamlīdzīgi
 
 
cukursēne
21 April 2016 @ 05:02 pm
the little things  
šodien skolā, stundas vidū krāmējot no somas lādētāju, no somas uz grīdas izkrita apakšveļa. neviens nepamanīja (trust me, 9.klases skolēni jau nu nebūtu atstājuši bez ievērības, hah), es pati arī ne, līdz brīdim, kad bija jau jāiet prom. ļoti sasmējos. un nopriecājos, ka nepalaidu garām un neaizmirsu, jo, pirmkārt, negribas pārāk šokēt kolēģus, otrkārt, man šis konkrētais apģērba gabaliņš ļoti patīk, negribētos pazaudēt.
 
 
cukursēne
21 April 2016 @ 12:16 am
stupid jokes keep me alive  
"i used too much no more tears shampoo and haven't felt a single emotion since"
 
 
cukursēne
20 April 2016 @ 09:09 pm
 
kaut kas tomēr nav ok, bet ir tik daudz lietu, no kurām izvēlēties, kuras maļas pa galvu, ka es nevaru līdz galam saprast. un vēl tagad šim visam papildus ir pievienojies tāds kaut kāds "TEV JĀSAPROT UN EFEKTĪVI JĀMENEDŽĒ VISAS SAVAS EMOCIJAS VIENMĒR" imperatīvs, nav brīnums, ka viss liekas overwhelming, pēdējā laikā biežāk naktis, ja tās izvēršas garākas par pāris īsām stundām, pavadu nejaukāko flashback pilnos murgos, vakaros jūtos nemierīgi un needy-greedy, esmu pārliecināta, ka ēdu daudz par daudz (jo sevišķi šo sajūtu iecementēja Līgas komentārs pagājušajās mācībās, ka es, lūk, visu laiku ēdu - jo es tiešām arī apēdu pāris cepumus pirms pirmās nodarbības, pusdienu pauzē netikām paēst siltu ēdienu, tāpēc atkal pirms otrās nodarbības, tikai šoreiz grūbas un pupiņas no burciņas, un pēc nodarbības arī ēdu - halvu), jūtos garlaicīga un tizla, un gandrīz visu laiku tā, it kā man būtu jādara kaut kas cits, nekā tas, ko tai brīdī daru. visticamāk jau tas nozīmē, ka ir kaut kas viens konkrēts, kas jāizdara, ko es nedaru un nedaru, kas cītīgi cenšas izlauzties ūdens virspusē.