cukursēne
27 June 2016 @ 03:04 pm
 
šonakt mēģināju glābt pasauli no milzu sazvērestības, kur, pirmkārt, visai pasaulei būtu kā sava valūta jāpieņem dolārs, otrkārt, tiktu pilnība atcelta valsts apmaksātu operāciju un citu apjomīgāku medicīnisku manipulāciju veikšana neatkarīgi no nekādiem apstākļiem - ar mērķi tādējādi par aptuveni trešdaļu samazināt pasaules populāciju. paralēli rīga bija daļēji pārvērtusies tādā kā venēcijā ar upēm ielu vietā, un pilnīgi normāla aina bija bruņotu, militāru kaujinieku klātbūtne pagalmos vai sānielās, reizēm tur notika kaut kādas neizskaidrojamas apšaudes bez jebkāda norobežojuma vai brīdinājuma, tur varēja nejauši iemaldīties bērni vai jebkurš garāmgājējs, un bija pilnīgi normāli, ka šos cilvēkus tāpat vien mēdza nošaut, arī tad, ja tas nebija neizbēgami.

es biju agrāk strādājusi kādā ziņu aģentūrā, kas kaut kādu iemeslu pēc bija visas tās lielās cilvēku skaita samazināšanas programmas aizmugurē, un kaut kādā veidā nokļuvu tur svinību par plāna izdošanos priekšvakarā un tādējādi par to uzzināju. tas, kā mēģināju glābt pasauli, bija palaist informāciju par šo tautās, izmantojot kaut kādu radio, kas bija vienīgais medijs, kuru šī ziņu korporācija nepārvaldīja. mana vajadzēja pierādījumus, tāpēc kaut ko tur nozagu, meklēju kādu, kurš var manu stāstu apstiprināt un arī zina vairāk par tehniskajām detaļām, un atradu divas savas skolnieces, kuras strādāja šai aģentūrā, un viņas uzreiz piekrita ar mani doties uz to radio staciju. bija jau gandrīz nakts, un es zināju, ka viņi drīz pamanīs to, ko nu es tur biju nozagusi no jumta stāva, māja bija pamatīgs debesskrāpis, kopā ar tām skolniecēm skrējām lejā pa kāpnēm, izskrējām uz ielas, nevarēja saprast, vai mums kāds dzenas pakaļ, bija tumšs un dubļains, mums nebija transporta, lai tiktu uz to radio, meklējām taksi, procesā nejauši uzskrējām virsū vēl vienam ziņu aģentūras darbiniekam, par kuru nezināju ne vai viņš tur joprojām strādā, ne vai zina par šo, ne kāda ir viņa nostāja, bet viņam bija mašīna, kamēr centos izdomāt, vai jautāt viņam, lai aizved mūs uz radio, pamodos
Tags:
 
 
cukursēne
27 June 2016 @ 12:00 am
stormy weather  
ALIVE and knowing exactly what is important to me
 
 
cukursēne
26 June 2016 @ 08:10 pm
azarts  
šodien rīsu papīrs pievienojās maniem "kā kaut kas tik fantastisks var eksistēt" produktiem. es no tā pagatavoju ne tikai plānoto kraukšķīgo "vegan bacon", bet (nejaušas kļūdas atklājuma rezultātā īstenojot eksperimentu) arī šokējoši reālistisku "speķi".

cepšu pīrāgus.
 
 
cukursēne
26 June 2016 @ 04:08 pm
 
tātad, pabeidzu lasīt radical honesty grāmatiņu. sākotnējā sajūsma noplakusi, noteikti tagad vairs nemētātos apkārt ar tik cītīgiem piedāvājumiem citiem to lasīt, drīzāk norādītu tikai uz vērtīgo izvilkumu kompilāciju. jo vienā brīdī patiešām sāka likties, ka autors vienkārši ir pārāk aizrāvies ar vēlmi būt RADIKĀLI ATŠĶIRĪGAM, izdarīt kaut ko "vairāk", nekā vienkārši pateikt saprātīgas lietas, kas ir fundamentālas, bet ne fundamentāli jaunas. viens paņēmiens, ko viņš izmanto, ir rakstības stils (tāds it kā humõrīgs, visai mačo un diezgan plaši lamuvārdu piepildīts), bet tad tas tā kā nedaudz apsīkst un parādās kaut kāds tāds drusku viszinības un pretrunu aromāts. vispār jau tāda visnotaļ patronizējoša attieksme vijas cauri visam tekstam, kas mani nedaudz mulsina. vēl mani nedaudz kaitina ezotēriskie iestarpinājumi (jāatzīst - nav ĻOTI daudz, bet ir - blāblāblā enerģijas, blāblāblā dievišķā dzirksts mātes klēpī, umm, nu, labi, lai nu tā būtu) un tādi vienkāršojumi (piemēram, pasaka par vienradzi, kuras iznākums ir TIK ACMĪREDZAMS jau no pirmās rindkopas), kas brīžiem atstāj iespaidu, ka autors lasītāju tur par muļķi.


šī goodreads mini recenzija diezgan labi atbilst tam, ko domāju par šo grāmatu, tāpēc tā vietā, lai pati daudz drukātu, vienkārši iekopēšu:

This book is brash, confident, strong, results-oriented, opinionated, simple, and straightforward to the point of over-simplifying. It also has New Age-y sub-themes that will put off some, but that's another matter.

The book's basic point is sound -- honesty is the best policy. However, the implementation of that policy, as described in "Radical Honesty", is not very nuanced. It is a shock program most properly applied to people who are consciously or unconsciously living out self-destructive scripts that they internalized from somewhere or another, for people who are being deeply, fundamentally dishonest with themselves and with others. It is for people who could use a real shaking up, to break free from the false security and real stress of a false persona.

That's fine as far as it goes. However, if you were to apply the principles of radical honesty indiscriminately in your daily life, you would be a jerk, basically, and you wouldn't be able to get anything done in society. It's best considered for bringing health to broken intimate relationships among adults.

On this point, a quote from Khalil Gibran comes to mind:
"If indeed you must be candid, be candid beautifully."

The stark candidness prescribed in "Radical Honesty" is not beautiful, it is raw and ultimately self-centered. It's for emergency use, like approaching the task of redecorating by burning your house down and starting over.

That said, personally I found the author's brash style to be refreshing and likeable. As always, the reader should just extract the personally valuable stuff out of his collection of techniques and his overall message, and simply ignore the rest.


lūk, esmu briesmīgs nelegālis, visi, kam ir vēlēšanās, varat arī ņemt un paši izlasīt: pdf, mobi, epub
 
 
cukursēne
26 June 2016 @ 03:12 pm
 
Testament (Homage to Walt Whitman)



I, Erica Jong, in the midst of my life,
having had two parents, two sisters,
two husbands, two books of poems
& three decades of pain,
having cried for those that did not love me
those who loved me- but not enough
& those whom I did not love-

declare myself now for joy

There is pain enough to nourish us everywhere;
it is joy that is scarce…

and tears to drown in, and bile enough to swallow all day long.

Righteous indignation is the religion of the dead, in the house of the dead
where the dead speak to eachother in creaking voices
each arguing a more unhappy childhood than the other.
Unhappiness is cheap,
Childhood is a universal affliction.
I say to hell with the analysts of minus & plus

the life-shrinkers, the diminishers of joy.
I say to hell with anyone
who would suck on misery
like a pacifier
in a toothless mouth.

I say to hell with doom…
Doom is cheap

If the apocalypse is coming,
let us wait for it in joy…

let us not gnash our teeth on the molars of corpses-
though the molars of corpses are plentiful enough.
let us not scorn laughter though scorn is plentiful enough.
Let us laugh and bring plenty to the scorners
for they scorn themselves.
I myself have been a scorner
and have chosen scornful men,
men to echo all that was narrow in myself, men to hurt me as I hurt myself.

In my stinginess my friends have been stingy,
In my narrowness my men have been mean.

I resolve Now for joy.

If that resolve means I must live alone,
I accept aloneness.

If the joy house I inhabit must be
a house of my own making,
I accept that making…

No joy-denyer can deny me now.
For what I have is undeniable.
I inhabit my own house,
the house of joy…

Dear Walt Whiman, horny old nurse to pain,
speaker of passwords primeval.
merit refuser, poet of body and soul..
You were hankering, gross, mystical, nude,
you astonished with the odour of your armpits,
You cocked your hat as you chose;
you cocked your cock,

but you knew “the me myself’.

You believed in your soul,
and believing made others believe in theirs.

The soul is contagious.
One man catches another’s
like the plague;
and we are all patient spiders
to each other.
If we can spin the joy thread
& also catch it-
If we can be sufficient to ourselves,
we need fear no entangling webs…

How to spin joy out of an empty heart?
The joy-egg germinates even in despair.
Orgasms of gloom convulse the world;

& and the joy-seekers huddle together.

We meet on the pages of books & by beachwood fires,
We meet scrawled blackly in many-folded letters.
We know each other by free & generous hands,
We swing like spiders on each other’s souls.



//Erica Jong
Tags:
 
 
cukursēne
25 June 2016 @ 04:05 pm
patērētāju sabiedrība  
brexit sakarā visa cita starpā mani nekādi nepamet sajūta, ka tagad vajag fiksi sapirkt lietas no amazon.co.uk, jo zems mārciņas kurss, un mani nedaudz satrauc, ka pēc uk izstāšanās vairs varbūt nesūtīs uz LV vai arī tas būs daudz dārgāk. bet man tik ļoti patīk pirkt no turienes sev vajadzīgas lietas!
 
 
cukursēne
23 June 2016 @ 08:49 pm
siers kaut kāds!  
šis ir pirmais gads, kad es pati mēģinu siet jāņu sieru. protams, protams, bija man jāsagaida tas brīdis, kad vairs neēdu piena produktus, lai pievērstos šīm latviešu tradīcijām, vai ne. taču jāsaka, ka process pagaidām ir mani visos iespējamajos veidos sajūsminājis, un nekas nav bijis grūti (izņemot atrast piemērotu marles aizvietotāju, atklājot, ka vienīgā man pieejamā marle ir apsaitēšanai paredzētā, tātad, diezgan par šauru), un visās stadijās produktu nogaršojot, esmu bijusi pilnīgi apmierināta ar tā labgaršīgumu. tagad tikai jācer, ka tas zem antropoloģijas grāmatām ledusskapī arī vismaz mazliet sastings. bet, ja ne, tad arī pārāk neskumšu - man būs garšīgs, dzeltens biezpiens ar ķimenēm, ķiploku un zaļumiem.
 
 
cukursēne
22 June 2016 @ 06:31 pm
got agency, yo  
tagad es gandrīz jūtos tā, ka varētu uzrakstīt izaugsmes eseju, ha, jo šodien nonācu pie secinājuma, ka principā laikam esmu lielā mērā pārstājusi par dzīvi domāt kā tādu lavīšanos starp visādiem bīstamiem elementiem, kur mans galvenais uzdevums ir būt tādai "ne zariņa nenolauzu" baltajai tautumeitai, vēlams arī neredzamai, bet esmu beidzot attapusies, ka es taču varu ar tiem elementiem aktīvi mijiedarboties un viņus tostarp arī pārvietot un pielāgot tā, lai tramīgas lavīšanās vietā radītu sev ērtu taku visādu mērķu sasniegšanai.

varbūt izklausās nenozīmīgi, bet man šī vispār ir tāda diezgan Liela Lieta.
 
 
cukursēne
20 June 2016 @ 12:19 pm
patiešām, ko gan  
šorīt pamodos pirms deviņiem no mammas ziņas, ka viņa vēlas sazvanīties. uzreiz atzvanīju, pieņemot, ka kaut kas ļoti steidzams, un tad nu viņa tādā jūsmīgā, laimīgā balsī informēja, ka grib, lai es viņu pavadu uz attālas radinieces bērēm, kura esot paskrējusi zem mašīnas un "ko tad viņai vispār ārpus mājas vajadzēja meklēt"
 
 
cukursēne
18 June 2016 @ 10:30 am
 
vakar izlaiduma ballītē uzzināju, kur var zibeņus iestalkot -

http://en.blitzortung.org/

jāpieglabā, kamēr nav aizmirsies
 
 
cukursēne
15 June 2016 @ 06:44 pm
pēdējie metri  
vispār tikko sapratu, ka esmu tomēr paveikusi varoņdarbu - sava ietekmes stāsta laikā es nesāku raudāt!
 
 
cukursēne
14 June 2016 @ 12:29 am
the real deal  
dzeloņcūku tango
 
 
cukursēne
13 June 2016 @ 06:17 pm
authenticity, honesty, vulnerability - the holy trinity?  
bāc, man liekas, es varētu vienkārši pārrakstīt katru otro rindiņu, šis ir tik ļoti īstais brīdis, vajadzēja kaut ko šādu, lai neiekristu atpakaļ baiļu slazdā, kur godīgums nozīmē nepaceļamu risku un neizbēgamas sāpes, un nav tā vērts.

"I work to relieve their suffering, primarily the suffering of deadness. Deadness is a low-intensity form of suffering. It is the result of staying on guard against imagined greater dangers. The greater dangers we imagine are based on memories of how we have been hurt before. Many of us learned as children that being fully alive was bad and you got hurt for it, so we deadened ourselves: partly as a defense against the big people, and partly to spite them. Deadening ourselves was our way of hiding that we were alive in improper ways, and the only thing to do was to keep it a secret."

nekas no šī visa nav radikāli jauns, bet ir daudz drošāk, ka kāds gudrs cilvēks, kurš ir publicējis grāmatas, tā netieši norāda - klau, bet tu tagad esi uz pareizā ceļa, griezties atpakaļ nozīmē atgriezties pie Ļoti Lielās Kļūdas
 
 
cukursēne
13 June 2016 @ 06:08 pm
THIS  
I was a lower class boy who made it big in the middle class world. I am not impressed with either one of those provincial states of mind. I don't have much respect for other cultures either. Bullshit abounds everywhere the world over as far as I can tell. When I am in Rome I do not want to do as the goddamned Romans do because they are just as fucked up as I am, or worse.

(..)

We all lie like hell. It wears us out. It is the major source of all human stress. Lying kills people. The kind of lying that is most deadly is withholding, or keeping back information from someone we think would be affected by it. (..) Keeping secrets and hiding from other people is a trap. Adolescents spend most of their time playing this hide-and-seek game. The better you are at getting by with playing hide-and-seek during adolescence, the harder it is to grow up.

(..)

The mind is a jail built out of bullshit. This book tells how the bullshit jail of the mind gets built and how to escape. This is a "how to" book on freedom. Withholding from other people, not telling them about what we feel or think, keeps us locked in the jail. The longer we remain in that jail, the quicker we decline. We either escape, or we go dead. The way out is to get good at telling the truth.

//Brad Blanton, 2005, Radical Honesty: How to Transform Your Life by Telling the Truth
Tags:
 
 
cukursēne
13 June 2016 @ 06:49 am
 
reāli lepojos būt daļa no kolektīva, mhm.

fuck yeah

domāju, nav ļoti brīnums, ka vakar dabūjām pasākumā grand prix. kā vienmēr, protams, ja grib, var atrast, kur piekasīties, bet kopumā sajūta bija laba un sajūtai adekvāts sniegums.
 
 
cukursēne
13 June 2016 @ 02:41 am
maximum demotivation  
- nu, labi, tūlīt jau viss beigsies
- tai skaitā vasara
 
 
cukursēne
12 June 2016 @ 04:14 pm
pie pusdienām lasu raini  
PASAKAS ZIRNĪTS



Kad nu tev kādreiz manis nepietiek?!
Jo tu jau gribi; lai es mūžam augu.
Un kā es to lai izdaru, ko liek?
Ja neizdaru, pazaudēju draugu!

Ko aplinki! - es teikšu taisnību:
Es tevim laba diezgan neesmu,
Tu gribi mani vienmēr labāku, -
Tad meklē, varbūt citu atrodi,
Kur kādu augošāku meiteni,
Kā pasakā to zirnīti,
Ko debesīs kāpt.


//Rainis
Tags:
 
 
cukursēne
12 June 2016 @ 12:41 pm
 
interesanti kontrasti - naktī no aizvakardienas uz vakardienu sapnī, ja neskaita daudz blood and gore, tad neticami ātri un viegli (es tā, balstoties uz veselo saprātu un zināšanām, pieņemu, jo reālas pieredzes ar šo, ar ko salīdzināt, man nav) piedzemdēju bērnu, šonakt, savukārt, būvēju zārkus un plānoju bēres

bija lauki, saulaina diena, visapkārt puķes, puķes, puķes, es tikai pasūtu vēl puķes, un tad tepat tas līķis.
un man jāpaspēj uzbūvēt zārku, kamēr mironis karstumā nav pārāk sācis smirdēt, un es vienā brīdī aiz bažām, ka nepaspēšu, apsvēru vienkārši likt kartona kastē, kuru apkrāsot tā, lai izskatās pēc koka
Tags:
 
 
cukursēne
10 June 2016 @ 07:34 pm
lighten up  
autobusā attapos, ka ieradumam nevalkāt krūšturi ir tāds trūkums, ka tad, kad publiski jāpārģērbjas, teiksim, uz ansambļa koncertu, var rasties zināma neveiklība :D
 
 
cukursēne
08 June 2016 @ 11:14 pm
cheerleading  
- bet, skaties, tev ir jau visi pieturas punkti, viss, ko atlicis izdarīt, ir - jāuzraksta teikumi!
- nu, jā, zini, principā tā ir arī pašā darba sākumā