cukursēne
26 March 2017 @ 10:17 pm
selerija  
kopš kāda laika esmu kļuvusi sajūsmā par selerijas sakni, tas ir izcils paēdiens! ļoti lēti (tāda milzīga bumba bēbja galvas izmērā maksā mazāk par eiro) un supergaršīgi - esmu taisījusi krāsnī kā "cepeti" ar garšaugiem, esmu likusi zupā, esmu apcepusi uz pannas gabaliņos ar sāli, pēdējais variants man patīk laikam vislabāk. ņamņamņamm.
 
 
cukursēne
25 March 2017 @ 09:42 am
balts sniedziņš snieg uz skujiņām  
pavasaris šogad ir kā tas džeks no keitijas perijas dziesmas - you're hot then you're cold, you're yes then you're no, you're in then you're out...
 
 
cukursēne
24 March 2017 @ 06:27 am
 
sapņoju, ka ar vecākiem bijām ciemos pie kāda indiešu kunga, kurš bija ļoti draudzīgs un kuram bija meita, ar kuru mēs, sēžot pie galda un ēdot vakariņas, sarakstījāmies ar vēstulēm uz salvetēm. tad pienāca laiks braukt prom, un mēs nevarējām visi satilpt vienā mašīnā, tāpēc indietis ar savu šoferi brauca ar mani citā mašīnā, un pēc kādām 10min ceļā es sapratu, ka mēs nebraucam tur, kur vajag. izrādījās, ka viņi grib mani notirgot orgānos, un es biju nedaudz panikā, jo, nu, mēs bijām kaut kādā ārzemē, man kaut kāpēc nebija līdzi vai nestrādāja telefons, un es īsti negribēju tikt sagraizīta gabalos (lai gan tieši nodomāju, ka, ja jau nolaupīšana, tad labāk būt notirgotai orgānos, nekā attapties kā verdzenei). es mēģināju cīnīties un kaut kādā mistiskā veidā man izdevās tam indietim ielauzt žokli, bet tas neapturēja mūsu neizbēgamo virzību uz orgānu tirdzniecības punktu.

tad sapnis pārtrūka, un sākās cits,

es viena pati braucu ciemos pie savas māsīcas, kurā dzīvoja kaut kādā jocīgā privātmāju rajonā bez ielu numuriem un bez norādēm, viss, kas man bija, lai viņu atrastu, bija viena WhatsApp atsūtīta bilde, kur viņa kopā ar diviem bērniem (kaut kāds mikslis no Ilzes puikām un māsīcas brāļadēliem) stāv pie vārtiņiem. gāju pa tādu izdangātu mīkstu smilšu ceļu, kas knapi kvalificētos kā ceļš, garām vecai rūpnīcai ar izdauzītiem stikliem, kur spēlējās seši mazi puikas, kaut kāpēc es zināju, ka šis notiek Skotijā, un viņi man uzsauca, who goes there, es atbildēju - you wouldn't know me (mazliet satraucos, kā būs, vai nebruks man virsū kā skaidrai svešiniecei), viņi nosmēja un teica, tad jau būsi tā ināras māsīca, un es vairs nebiju nobijusies, lai gan man likās ļoti dīvaini, kāpēc lai viņi to zinātu. tad es pavisam viegli atradu pareizos vārtiņus, viņi mani tur jau gaidīja, un tur bija arī mans suns, un tad mēs kopā gājām filmēt ludziņu, ko iestudējuši tie seši puikas rūpnīcā.
Tags:
 
 
cukursēne
23 March 2017 @ 09:55 am
svarīga informācija  
Paradise is located at 33°9′1″N 97°41′19″W (33.150340, -97.688728).
 
 
cukursēne
22 March 2017 @ 07:55 pm
kā aklai vistai grauds  
šodien, stresojot par savu laicīgi nenokārtoto sanitāro grāmatiņu, tiku pie jaunas ģimenes ārstes, kurai ir absolūti fantastiskas māsiņas, ar kurām izpļāpājos kā ar veciem draugiem, gaidot savu rindu, un viņas pašas arī kaut kā mani netieši uzvedināja uz domu, ka varētu pierakstīties te, pajautājot, vai man nav ģimenes ārsta (tbh though, es gan līdz šim nemaz nebiju aizdomājusies, ka to grāmatiņu raksta ģimenes ārsts, likās, ka to dara arodārsts). kopš mana ģimenes ārste mēģināja mani aizsūtīt uz trakonamu, es viņai nespēju uzticēties, tāpēc neesmu pie viņas bijusi kopš, hm, laikam kopš "saindējos ar gaļu" 2015.gada decembrī un man vajadzēja slimības lapu par semestra pēdējās mācību dienas neapmeklēšanu.

lūk, tagad atlicis tikai smagais darbs aiziet pie esošās ārstes un paņemt savu kartiņu, un pierakstīties uz izrunāšanās vizīti pie šīs. viņa ir ļoti jauna, ļoti skaista krieviete vārdā jūlija. man viņa jau patīk, lai gan mēs parunājām daudz īsāku brīdi ar viņu pašu, nekā ar māsiņām. viņai bija skaisti, puķaini svārki, skaists rokraksts un patīkami mierīga balss. bet man ir labs pamatojums, man ir daudz ērtāk pierakstīties un ieiet pie ārsta centrā pa ceļam uz mēģinājumu vai pēc terapijas, darba laiki sakrīt ideāli. plus, veselības centrs "možums-1" taču reāli izklausās pēc manis :D un tā ir vienīgā medicīnas iestāde manā mūžā, kur man ne reizi nav sanācis saskarties ar nelaipnu apkalpošanu. tas arī īstenībā mans galvenais kritērijs, sajūta par iestādes atmosfēru un 100% pozitīva iepriekšējā pieredze.

saņēmu arī rituālo jautājumu, ko man vienmēr prasa mediķi, kas man pirmo reizi mēra asinsspiedienu un pulsu - "vai jūs esat sportiste?". nekad īsti nezinu, ko atbildēt, jo neesmu jau. tā arī viņām teicu - nē, bet es peldu un braucu ar velosipēdu, un dziedu.
 
 
cukursēne
22 March 2017 @ 07:56 am
 
stranger
 
 
cukursēne
21 March 2017 @ 06:26 pm
 
vienmēr, kad vedu savas kūkas kaut kur ar sabiedrisko transportu, man gribas pacienāt citus pasažierus, bet visbiežāk tās ir vai nu nesagrieztas veselas kūkas, vai arī apmēram tikai tik mazo kūciņu, cik būs ēdāju.

varbūt kādreiz varētu vienkārši sacept kādu īpašo transporta kravu un pabraukāties kaut kur, apkārtējos cienājot - tādējādi arī pareklamējot vegāniskus našķus.
 
 
cukursēne
20 March 2017 @ 11:21 pm
ko likt pretī aizkaitinājumam un bēdiņai  
lietas, kas man šodien sagādāja prieku:

* velo
* augļi (pilna kastīte ar ananāsa, melones, kivi, mandarīna gabaliņiem)
* mazā vivani šokolāde ar ķiršiem
* kūkas receptes veganizēšana un kūkas izcepšana
* M.uz dīvāna, kas pa miegam murmina man visādus mīļus apgalvojumus
* doma, ka rīt vadīšu stundas
 
 
cukursēne
20 March 2017 @ 10:05 pm
too soon  
nejauši, izmantojot vecu flešatmiņu, uzdūros bildēm ar sunīti un appinkšķējos
 
 
cukursēne
20 March 2017 @ 07:52 pm
noklausītie sarunu fragmenti vol.n  
- mammu, bet tad, kad jūs vēl bijāt dzīvi..
- mēs vēl joprojām esam dzīvi!
 
 
cukursēne
19 March 2017 @ 08:19 pm
kas lēni nāk, tas labi nāk  
es tagad lasu "The Last Days of New Paris", un nevaru saprast, kā es par to jūtos. bet koncepts, ka sirreālisma māksla (tostarp literatūra) pēc "atomsprādziena" sāk manifestēties kā dzīvas būtnes, ir burvīgs, tāpat kā tas, ka vienīgie, kas ar viņiem cenšas/spēj tikt galā, ir dzejnieki un mākslinieki. laikam jau ar visām china mieville grāmatām ir tā, ka iesākums ir mulsinošs, bet kaut kas vilina tālāk, un tad tās sevī ierauj tā, ka maz neliekas.
 
 
cukursēne
19 March 2017 @ 12:06 am
 
Poll #20972 sekss un miedziņš
Open to: All, results viewable to: All

pēc seksa visbiežāk

View Answers

jūtos mundri, gribu darboties
8 (27.6%)

jūtos miegaini, gribu gulēt
17 (58.6%)

padomju savienībā seksa nav
4 (13.8%)

 
 
cukursēne
16 March 2017 @ 12:32 am
 
ar [info]saldumi noskatījāmies filmu "moonlight", un es esmu sajūsmā, ka režisoram ir izdevies uzņemt filmu, kura, lai gan skar vairākas smagas un potenciāli provokatīvas tēmas (samudžinātas ģimenes attiecības, narkotikas, netradicionāla seksuālā orientācija), tomēr tās neekspluatē, un izstāsta stāstu, kas pirmkārt ir par cilvēku. turklāt - pārsteidzoši "vieglu" un cerīgumu raisošu stāstu, kurš liek just cieņu un pat apbrīnu pret galveno varoni un daudz domāt par visiem citiem tēliem un viņu likteņiem, kas filmā tikai ieskicēti. šī filma ir izcils piemērs tam, kā labas komandas rokās "mazāk ir vairāk" princips sevi pilnībā attaisno. ja, skatoties "zvaigžņu karu" jaunāko filmu, man bija sajūta, ka es par varoņiem neizveidoju nekādu priekšstatu un nejūtu, ka viņiem būtu kāda personība vai īsteni ticamas likmes stāstā, tad šeit, dodot pavisam nelielas informācijas druskas par tēliem, rada manī pilnīgu pārliecību, ka katram no tiem ir skaidra motivācija katrai rīcībai, tie tēli ir pilnasinīgi, dzīvi, ticami.

mani ļoti apbūra fakts, cik liela nozīme filmā bija klusēšanai. pauzes un vilcināšanās, manuprāt, ir viens no iespaidīgākajiem rīkiem, kas šajā darbā izmantoti, un man likās fantastiski, kā ar to palīdzību nepārtraukti būvējas iekšēja spriedze, kā ainas stiepjas kā gumija, līdz beidzot - teikums, rīcība, notikums, tinkš, nostieptā gumija izraujas vai pārplīst.
turklāt tas bieži notiek pārsteidzošos veidos, tas ir, situācijām ir negaidīti pozitīvi elementi, un varoņi (nu, ja neskaita "ļaundari" taironu) ir, lai gan sarežģīti un daudzviet tādā "pelēkajā" zonā, tomēr, gribētos teikt, beigu beigās - labi cilvēki. galvenā varoņa labākais draugs man vispār šķita likeability iemiesojums, pat tad, kad viņš rīkojas absolūti šausmīgi, es viņu par to nespēju nīst. bet vispārsteidzošākā šķiet galvenā varoņa spēja un uzdrīkstēšanās būt ievainojamam. un tā man šķiet milzīga vērtība Holivudas filmā, ko gribētos redzēt biežāk, nestandarta role models, vīrieši, kas ir kas vairāk par mačo stereotipiem.
 
 
cukursēne
14 March 2017 @ 01:51 pm
 
viss vēl nav zudis! cilvēcei ir cerība!

izstāstīšu, kā man šorīt gāja baseinā. parasti es tur otrdienās neesmu, jo otrdienās ir skola, bet tā kā vakar emocionālu un citu apsvērumu dēļ neaizgāju, un šonedēļ ir skolēnu brīvlaiks, tāpēc nav jābūt skolā, vēsā mierā gāju šodien.

vai nu skolēnu brīvlaika vai mana vēlākā apmeklējuma dēļ, visi celiņi, izņemot vienu, bija jauniešu treneres pavadībā aizņemti, un man nācās dalīt celiņu ar diviem cilvēkiem - sievieti un vīrieti. parasti no rītiem, tā kā esmu uzreiz pēc baseina atvēršanas, ir tik maz cilvēku, ka vai nu celiņā esmu viena, vai ar vēl kādu vienu cilvēku. abi pārējie peldētāji bija daudz vairāk tādi leisurely swimmers, bet mēs ātri atradām kopīgu ritmu, kur brīžiem es pagaidu, lai kāds no viņiem nopeld 3/4 baseina garuma, pirms laižos pakaļ, brīžiem vienkārši viņi palaiž mani "rindā" pa priekšu. pēc kāda laika sieviete aizgāja, kas pasākumu padarīja daudz vieglāku, jo celiņa platums ļauj vajadzības gadījumā arī apdzīt un tā.

vienā brīdī, kad bijām sastapušies celiņa galā, manīju, ka vīrietis man kaut ko saka. pavilku peldcepuri nost no vienas auss un jautāju - kā, lūdzu? uz ko viņš man saka - "man gan rokas tā nelokās". nedaudz samulsu un mazliet nobijos, ka tūliņ dabūšu mansplaining pēc pilnas programmas par kaut kādu iztēlotu nepareizu peldēšanas tehniku (es neesmu nekāds profesionāls peldētājs, bet, pirms pārgāju uz RV1.ģ, trenējos peldēšanā un esmu pilnīgi pārliecināta par to, ka pamati tajās tehnikās, kurām apzināti pievērsos, man joprojām ir gluži labi, un es zinu, ko daru ūdenī). bet tā vietā viņš man saka, "nu, šitā" (rāda kraulu). es saku, nu, jā, cilvēki izvēlas dažādas tehnikas un parasti nāk uz baseinu vienkārši lai izkustētos un justos labi, bet viņš - "es arī gribētu tā iemācīties. bet man vēl nesanāk." atmaigu un izstāstīju, ka baseinā ir treneri (esot pie vienas jau bijis), bet man gribējās vnk peldēt un laika arī nebija tik daudz (jo par spīti faktam, ka otrdienas ir rezervētas skolai, brīvlaika dēļ darbā šodien sapulce), lai kaut ko viņam skaidrotu, tam, galu galā, ir domāti treneri, tāpēc vnk aizpeldēju. bet biju diezgan priecīga, ka nenotika nekas nelaipns vai neforši uzbāzīgs (jo arī tā ir gadījies - kad sāk stāstīt kaut kādus savus paņēmienus, kas mani neinteresē un reizēm ir vienkārši nepareizi; citās jomās mēdz prasīt kaut ko demonstrēt, tāpēc šoreiz ļoti priecājos, ka nepieprasīja tagad kaut ko skaidrot vai rādīt, vai "paskatīties no malas" - kam gan man, par laimi, būtu attaisnojums, sliktā redze).
 
 
cukursēne
13 March 2017 @ 12:15 pm
 
right now
 
 
cukursēne
10 March 2017 @ 11:56 am
gandrīz vai performance  
oho. autobusā man pretī sieviete vienā mierā taisa sev kāsi. viņai ir cimdi, kas sašūti kopā ar gumiju un izvilkti cauri jakai, un caurspīdīgā kabatiņa, kurā starp papīriem un vēstuli ir iepakojums fasētas, šķēlēs sagrieztas desas.
 
 
cukursēne
08 March 2017 @ 10:09 am
 
man ļoti gribētos iemācīties nebaidīties no tā, ka mani kāds fotografē. no vienas puses es ilgojos, lai man būtu visādas bildes ar mani, jo es ceru, ka tas varētu palīdzēt pierast pie tā, kā es izskatos fotogrāfijās, un nebūtu tā, ka ļoti daudzos gadījumos, ieraugot sevi bildēs, es esmu šokā un jūtos ārkārtīgi neglīta. bet tieši šī dēļ, ja nojaušu, ka varētu būt situācijā, kur iekļūšu kādā foto, man arī gribas bēgt prom vai paslēpties, jo negribas pēc tam saskarties ar "the ugly truth" (es te, protams, ar prātu apzinos, ka neesmu kaut kāds īpašs superatbaidošs neglītenis (btw, šo autocorrect gribēja izlabot uz "bezglutēna", lai gan es ne par kādām celiakijas lietām neesmu no šī tālruņa rakstījusi), visdrīzāk esmu average vai nedaudz below average jaunkundze, bet tas ne vienmēr palīdz tā justies). tas, savukārt, neveicina iespēju glītas bildes iegūt, jo, nu, bildē ir nozīme arī visādiem leņķiem un izteiksmēm utt, kuras visdrīzāk var labāk iegūt, efektīvi nopozējot. un man arī galvenokārt ir bail un kauns, piemēram, cilvēkiem lūgt, lai mani nobildē tad, kad jūtos tā, ka izskatos labi - gan tāpēc, ka negribas radīt iespaidu, ka esmu kaut kāda ārišķīga tizlene, gan tāpēc, ka tad, ja jūties smuka, bet bildē tāpat pēc krokodila, tas kaut kā apbēdina vairāk. taču kopš kāda laika esmu pasākusi sevi dresēt, izmantojot selfiju terapiju - vienkārši lai mēģinātu aprast ar pašu bildēšanās faktu. un tas nedaudz palīdz, lai gan tomēr izraisa iekšējos konfliktus, jo sevišķi vēl, ja kāds, piemēram, brālis, pasmejas par to, ka fočējos. man liekas tik interesanti, kā vidusskolas laikā mums ar [info]french_mime un [info]rr_rrr_r izdevās uzņemt tik ļoti daudz bilžu visādos kontekstos un formātos, es sen tas bildes neesmu skatījusies, un man ir nedaudz bail, es tikai nezinu, no kā vairāk - no tā, ka man tagad tas bildes varētu likties nesmukas, vai ļoti smukas.
 
 
cukursēne
07 March 2017 @ 09:35 pm
 
manā 11.klasē ir tāds pāris. viņi nesēž stundās blakus, un arī nekā publiski nemīlinās, tuvākais tam, ko esmu redzējusi, bija, kad mums bija stundu laikā jāiet uz vietējo muzeju klausīties garlaicīgu priekšnesumu par bermontiādi, un tad uz mežu "iekarot" kalnu - atpakaļceļā puisis meiteni cauri dubļainajam mežam nesa pičpaunā, bet līdzko iznācām no tā ārā, vienkārši nolika pašu uz savām kājām un mierīgi devās atpakaļ uz skolu. meitene ir ļoti skaista, tādā klasiskā veidā, mācās viduvēji, bet nav dumja. puisis ir ļoti attapīgs un inteliģents, lai gan vismaz manā priekšmetā nav izcilnieks, parasti spēj ļoti veiksmīgi iesaistīties diskusijās, viņš vērīgi seko līdzi un labi uztver kopsakarības, nepaliek tajā at face value līmenī, kurā jaunieši bieži vēl grozās. šodien no rīta redzēju, kā viņi kopā iet uz skolu. vienkārši iet blakus, un puisis nes meitenes somu. es, protams, neko nezinu par šīm attiecībām no iekšpuses, bet ļoti vēlu viņiem labu, lai tās veiksmīgi aug un attīstās - vienalga, vai beigu beigās novestu pie highschool sweethearts laulībām vai arī kaut kā dabiski izčabētu, jo vismaz no malas izskatās, ka tās viņu vecumam ir pārsteidzoši fundamentālas. man ir grūti līdz galam paskaidrot, kāpēc man tā liekas, bet tie ir dažādi sīkumi tajā, kā viņi mijiedarbojas viens ar otru un citiem cilvēkiem, kas ļauj noprast, ka tās ir cieņpilnas, bet ļoti mīļas attiecības. bet varbūt es kaut ko tur projicēju.

man vispār ļoti patīk mani skolēni, un es visiem viņiem vēlu visu to labāko. es vēroju to, cik viņi ir atšķirīgi, brīnos un priecājos. tas laikam īstenībā varētu būt tas, kas man darbā skolā patīk vislabāk, iespēja mazliet pieskarties tik daudzu cilvēku dzīvēm. un fakts, ka tās ir jaunu cilvēku dzīves, dzīves, kas tik tikko sāk formēties, kā tādi plaukstoši pumpuri, ai, man tas šķiet apburoši un aizkustinoši. es esmu sajūsmā par to, ka varu redzēt, kā divu gadu laikā izmainās (bet citos veidos - neizmainās) mani skolēni, kā viņi pamazām sāk ieskicēt savu ceļu "lielajā" pasaulē, nekā citādi nevaru to aprakstīt kā vien milzīgu godu - šo iespēju būt tur klāt. izklausās varbūt banāli vai tā, it kā es būtu nedaudz iedzērusi, bet tā nav.
 
 
cukursēne
07 March 2017 @ 04:23 pm
principles of pleasure  
par OMGYES pt.1 )
 
 
cukursēne
06 March 2017 @ 05:32 pm
100 eur  
ir forši saņemt atpakaļ pārmaksātos nodokļus