cukursēne
17 August 2019 @ 01:27 pm
('cause the door remains the same width)  
see me laughing, having nothing in an infinite night
 
 
cukursēne
14 August 2019 @ 02:19 pm
 
uzminiet, kurš jau sāk satraukties, ka atvaļinājumā nepaspēs visu vajadzīgo (haha), jo pa šīm 2,5 atvaļinājuma dienām vēl nav mājās sakārtojis un izšķirojis pilnīgi visu, ko gribēja
 
 
cukursēne
12 August 2019 @ 08:10 pm
 
pirmo reizi reāli skatos sava brāļa twitch stream (iepriekš esmu paskatījusies kādas pāris minūtes). es, protams, ļoti lepojos ar to, ka viņam šādā veidā izdodas pelnīt iztiku, darot kaut ko, kas pašam patīk, un es redzu, saprotu un novērtēju to darbu, kas viņam jāiegulda gatavojoties (ne tikai uz turnīriem un ar komandu, bet arī ikdienā), saprogrammējot visus tos brīnumus, kas vēl lēkā pa ekrānu, bet tā kā es neesmu up to date ar spēli, ko viņš straumē, es ne pārāk labi saprotu tur uz laukuma notiekošo (ko viņš principā pārāk nekomentē, jo tie viņa vairāk nekā 230 000 skatītāju acīmredzot visu saprot) un, līdz arī to, laikam citreiz vairāk neskatīšos :D
 
 
cukursēne
05 August 2019 @ 11:38 am
#darbiņā  
pirmā lieta, ko šodien no rīta dzirdēju no savas ārkārtīgi elegantās kolēģes G., ienākot darba virtuvē:

- čau, mīļā Lelde! man ir divi bamšļi!
 
 
cukursēne
29 July 2019 @ 01:22 pm
 
tāpat kā dziedāšana, arī dejošana man ir ļoti nozīmīga un ļoti spēcīga komunikācija ar sevi. vakar komētā beidzot pa ilgākiem laikiem tiku pie tādas pilnvērtīgas izdejošanās nevis savā nodabā, bet uz deju grīdas, un man likās, ka es no laimes raudāšu. no tā pāri malām mutuļojošā prieka, no tās milzīgās, visaptverošās dzīvības un brīvības sajūtas, kas turklāt šādos ~sociālos dejošanas formātos vēl brīžiem saslēdzas ar apkārtējiem: te nu mēs visi esam, katrs par sevi un visi kopā, tik lielai daļai ir vai nu plati smaidi vai citādi apgarotas sejas izteiksmes, kādā brīdī mēs saskatāmies un zinām, ka, lai cik dažādos veidos, mēs tomēr jūtam kaut ko ļoti vienotu un vienojošu. uz šo brīdi, šeit, tagad mums visiem ir kopīgs ritms, un mēs visi zinām, ka esam kustība.

es esmu tik pateicīga. un šobrīd liela daļa no šīs pateicības ir pateicība sev pašai.
 
 
cukursēne
24 July 2019 @ 11:43 am
and I realized it was not that remarkable for a person to understand what another person needed  
goddamn, right in the feels. kura no mums gan nav šo izdzīvojusi, vienā vai otrā veidā, vienā vai otrā intensitātē? (nu, labi, tā jau es ticu, ka cilvēki ir dažādi, sievietes arī, un noteikti kopumā ir pietiekami liela daļa, kam nav problēmu apzināties un pieņemt savas vajadzības kā normālas un arī prasīt to apmierināšanu. tāpat, ja nu kādam vajadzīgs diskleimeris - protams, ka ir arī vīrieši, kas ar šo mokās. bet dažādu brīnišķīgās patriarhālās sistēmas iemeslu dēļ arī šeit statistiski ir dzimtes specifika, tāpat kā ar emocionālo darbu, tāpat kā ar ķermeņa autonomiju u.c.)

"I hated that I needed more than this (..). There is nothing more humiliating to me than my own desires. Nothing that makes me hate myself more than being burdensome and less than self-sufficient. I did not want to feel like the kind of nagging woman who might exist in a sit-com. (..) [W]hen a woman needs she is needy. She is meant to contain within her own self everything necessary to be happy. That I wanted someone to articulate that they loved me, that they saw me, was a personal failing and I tried to overcome it. (..)

I would not be a woman who needed these things, I decided.

I would need less. And less.

I got very good at this.
"
 
 
cukursēne
23 July 2019 @ 11:50 pm
foofle and hornhub  
i have recklessly accepted a challenge that might be difficult to complete, and i am superexcited!
 
 
cukursēne
22 July 2019 @ 12:25 am
 
note to self: nevajag vakarā pirms gulētiešanas runāt par karu.
 
 
cukursēne
20 July 2019 @ 03:54 pm
 
In the realm of sense and reason it seemed logical for something to make sense for no reason (natural order) or not make sense for some reason (the deliberate design of deception) but it seemed perverse to have things make no sense for no reason. What if you colonize your own mind and when you get inside, the furniture is attached to the ceiling? What if you step inside and when you touch the furniture, you realize it’s all just cardboard cutouts and it all collapses beneath the pressure of your finger? What if you get inside and there’s no furniture? What if you get inside and it’s just you in there, sitting in a chair, rolling figs and eggs around in the basket of your lap and humming a little tune? What if you get inside and there’s nothing there, and then the door hatch closes and locks?

What is worse: being locked outside of your own mind, or being locked inside of it?

// Carmen Maria Machado, 2017, "Her Body And Other Parties"
Tags:
 
 
cukursēne
18 July 2019 @ 03:07 pm
 
..




Every day
I see or hear
something
that more or less
kills me
with delight,
that leaves me
like a needle
in the haystack
of light.
It was what I was born for -
to look, to listen,
to lose myself
inside this soft world -
to instruct myself
over and over
in joy,
and acclamation.
Nor am I talking
about the exceptional,
the fearful, the dreadful,
the very extravagant -
but of the ordinary,
the common, the very drab,
the daily presentations.
Oh, good scholar,
I say to myself,
how can you help
but grow wise
with such teachings
as these -
the untrimmable light
of the world,
the ocean's shine,
the prayers that are made
out of grass?

//Mary Oliver
Tags:
 
 
cukursēne
17 July 2019 @ 01:09 pm
 
damped
 
 
cukursēne
15 July 2019 @ 11:55 pm
all the sad men  
the dream done gone
 
 
cukursēne
08 July 2019 @ 08:00 pm
kustība  
tas ir drusku tā, it kā mans motoriņš būtu izklepojis kaut kādus gružus, es atkal daudz vairāk ikdienā vienkārši dejoju; arī citādi laikam ir daudz mazāk muļķīgu iemeslu neļauties visu laiku klātesošajiem ritmiem, es stāvu ar velo pie sarkanās gaismas un bungoju ar pirkstiem pa stūri vai šūpoju zirgasti - nevis aiz nepacietības, bet aiz kustības - es eju pa ielu un gribu sist plaukstas, reizēm arī situ plaukstas, es mirkšķinu, es elpoju, var jau uz to nekoncentrēties, bet tas nemaina faktu, ka es esmu kustība, es esmu ritmā. man vienmēr ir šķituši kaut kādā veidā interesanti cilvēki, kas ikdienā kustas saraustīti, kuros ir vienmēr jūtams stīvums, kuru ritmu es nevaru atkost - iespējams, uztraucoši, iespējams, dīvaini, iespējams, vienkārši citādi. es īstenībā ļoti pamanu, kā cilvēki kustas, bet es pieņemu, ka mēs visi to darām, tai būtu jābūt ļoti fundamentālai lietai, vēl pirms jebkādas detalizētākas "ķermeņa valodas", vienkārši ne vienmēr apzināti. droši vien, salīdzinot ar cilvēkiem, kuri kustas for a living es arī esmu samērā stīva, lai gan man daudzi cilvēki ir teikuši, ka es kustos ļoti plastiski. es kādreiz absolūti nesapratu, ko tas nozīmē, iespējams, nesaprotu arī tagad, bet tagad man šķiet, ka tam visdrīzāk ir saistība ar to, kas man vienmēr ir licies gandrīz pašsaprotami, bet varbūt tā nav: es principā gandrīz vienmēr kustos ar visu ķermeni. nu, tas ir, es diezgan ļoti skaidri jūtu, kā kustība "iet" caur manu ķermeni, pat, ja es it kā kustinu tikai pirkstu, tur piedalās roka, tur piedalās plecs, un arī mana mugura zina, ka es kustinu pirkstu, kad es speru soli, ak jel, ja par to padomā, tas ir tik fascinējoši (es esmu arī kāpusi uz augšu un uz leju pa kāpnēm, priecājoties un brīnoties par to, kā iekārtots un kustas mans ķermenis, nu un, tas nav bērnišķīgi, tas ir interesanti, svarīgi un skaisti), kā visas ķermeņa daļas viena otru izlīdzsvaro, uz priekšu-atpakaļ-uz priekšu, kā kustinot labo roku vai kāju taču kreisā puse arī iesaistās un kustību turpina vai nu tai pašā vai pretējā virzienā (nu, nosacīti, jo, atkal - šis, protams, vienkāršojot, virzienu taču ir tik daudz), ai. ja vien es varētu palikt šajā telpā, kur mans ķermenis ir kustība, sajūta, prieks un pārsteigums, ja tur nejauktos iekšā vērotājs un normatīvi vizuāli vērtējumi.
 
 
cukursēne
08 July 2019 @ 07:19 pm
 
boom
 
 
cukursēne
05 July 2019 @ 10:59 pm
i can relate  
"Beaten senseless by the author's large brains I slumped to the ground. When I awoke I found rats had eaten the rest of the book and they had all died with uncanny expressions of horror on their little furry faces. I wasn't disappointed. This novel was a little too avant for my garde."
 
 
cukursēne
04 July 2019 @ 11:40 am
 
confus
 
 
cukursēne
01 July 2019 @ 11:48 pm
 
man ir tiešām grūti aptvert, kā tas var būt, ka es agrāk kaut kā tā nesapratu, ka mans pagalms ir absolūti ideāli piemērots piknikiem
 
 
cukursēne
27 June 2019 @ 06:10 pm
keep trying ! / ?  
es pēdējā laikā diezgan daudz domāju par cenšanos (nu, labi, būsim godīgi, es gandrīz vienmēr daudz domāju par cenšanos, jo centība, šķiet, ir viens no maniem iekšējiem orgāniem) un to, vai/kā mēs varam zināt, vai cenšamies pareizajā virzienā/veidā.

man patīk analoģijas un šis ir par pārāk plašu tēmu un personāžu klāstu, lai izvēlētos konkrētus piemērus, tāpēc arī palikšu pie analoģijas. pieņemsim, ka ir siena, kurai es gribu tikt pāri. principā jau arī skrienot ar galvu sienā es it kā cenšos tikt tai sienai otrā pusē, bet ir ļoti ticams, ka ir citas, veiksmīgākas stratēģijas, kā sienai tikt pāri - piemēram, meklēt durvis vai kāpnes, ar ko tikt pāri, vai vismaz caurumu dauzīt ar āmuru, nevis pieri. protams, var gadīties, ka es nezinu, ka šīs stratēģijas pastāv, tomēr es varu pamanīt, ka man dikti sāp galva un mēģināt noskaidrot, vai tas ir normāli. es pat varbūt ietu tik tālu, ka apgalvotu: ja esmu konstatējusi, ka man sāp galva un spēju idenificēt tiešu sakarību starp skriešanu ar galvu sienā un galvassāpēm, tad ir mans pienākums painteresēties, vai tiešām šis ir vienīgais veids, kā tikt sienai pāri. ja vēl man kāds pienāk klāt, uzsit uz pleca un saka - "klausies, 500m pa labi ir durvis", vai "es taču CENŠOS!!!" ir attaisnojums tam, ka turpinu triekties ar galvu sienā, nevis pamēģinu atrast tās durvis? pat tad, ja, paskatoties pa labi, liekas, ka tur taču tikai kaut kādi krūmi gar sienu?

tad vēl, protams, aktuāls ir jautājums par to, cik ļoti man vajag tikt pāri sienai, tas ir, vai cenšanās tikt pāri sienai vispār ir vēlamais un pareizais mērķis. uz šo jautājumu droši vien atbilde būs atkarīga no daudziem faktoriem, tostarp, vai es zinu, kas atrodas sienai otrā pusē. un kā gan atšķirt patiesi intensīvu draivu tikt pāri sienai no vienkārši aizrautības ar cenšanos, kur īstenībā varbūt pat par to otru pusi un savu vēlmi tur nokļūt nav laika domāt, jo "es taču CENŠOS!!!"? man vienmēr ir šķitis (un lielā mērā joprojām šķiet), ka censties ir svarīgi, un bieži vien tad, ja es negribu censties, tas visbiežāk nozīmē, ka es īstenībā negribu darīt nemaz. bet vai tas ir universāli pielietojams pieņēmums, ka vēlme censties tieši korelē ar to, cik būtisks ir sasniedzamais mērķis? jo piemērā, kurā vairs nedomā par to, kāpēc centies, un vienkārši centies, tas īsti tā kā līdz galam nefunkcionē. un tomēr, man ir grūti iztēloties, ka varētu pastāvēt situācija, kurā es negribu censties un necenšos, bet mērķis (kura dēļ netaisos censties) man joprojām tiešām ir svarīgs.

(tā kā šī ir analoģija, tad katram gadījumam pieminēšu, ka "es" šeit īsti nenozīmē (tikai) mani. šis ieraksts īstenībā tapa kā pēc-doma vairākām sarunām, kurās tika minēts, kā kāds cenšas. es pati pie savas cenšanās problemātikas mērķtiecīgi strādāju jau vairākus gadus, un arvien retāk esmu tas cilvēks, kurš tā vietā, lai censtos kritiski izvēlēt piepūles pielikšanas metodes un vietas, vienkārši apgalvotu, ka "es taču cenšos" (nesaku "gandrīz nekad neesmu", lai gan man tā reizēm šķiet; tas tomēr ir process, protams, ka reizēm būs grūtāk pārvērtēt to cenšanos), jo man jau sen ir skaidrs, ka var gadīties, ka pastāv risks censties bezjēdzīgi un/vai nepareizi.)
 
 
cukursēne
27 June 2019 @ 01:40 pm
nostaļģija  
Fuck the sun, I don't need heat or vitamin D

And fuck birth, enterin' the world of space and time is a bitch
Searchin' for purpose in the random universe sucks dick