šonakt, sūtot brāļa zpd šurpu turpu gramatikas un formatēšanas labojumu nolūkos, tā kā nez kāpēc skype tieši mūsu starpā saņemtos failus ar vienādu nosaukumu atteicās pārrakstīt saglabājot, un vnk apturēja sūtīšanos, ja labotu failu sūtīju ar nelabotu virsrakstu, nosaukums evolucionēja no "ZPD" uz "ZPD666" uz "ZPD666satan" uz "ZPD666-satan-our-lord-and-saviour" uz "ZPD666satan-our-lord-and-saviour-has-risen". labi, ka viņš vēl ir pietiekami nomodā, lai atcerētos, ka pirms iesūtīšanas skolotājiem nosaukums jānomaina uz kaut ko neitrālu.

mani reizē izbrīna un mazliet rada skaudību tā brāļa nenopietnā attieksme pret viņa zpd. es atceros, kā stresoju par EE un cik nenormāli daudz darba tur ieguldīju, un šis ir tik ārkārtīgi kontrastējoši, ka grūti aptvert. un tai pat laikā, man liekas, ka principā jau ir ok, principā tā jau arī var - katram savs.

sapnī sākumskolas klasesbiedrene agnese reksne bija uzrakstījusi grāmatu, bija par to augstprātīgi lepna un gribēja, lai es to izlasu, pirms viņa publicē. es prasīju, par ko ir grāmata, bet viņa nemācēja man pateikt, teica tikai, ka tas esot eksistenciāls romāns, un ja es sestajā klasē vispar kaut ko esot iemācījusies, man vajadzētu saprast, ko tas nozīmē. viņa prasīja arī, vai manam tēvam ir korektors, ko viņa varetu aizņemties, un teica, ka gramatika jau nav autora uzdevums.

pēc tam biju karā, kur pie katra sīkākā ievainojuma cilvēkiem amputēja locekļus, man bija tads neliels skrāpējums uz apakšstilba, un es biju pārbijusies, ka ņems un sakropļos mani, bet par laimi (haha) vietējā ārste man tikai novilka strēmeli ādas ap to "ievainojumu. pēc tam kopā ar diviem citiem karavīriem nonācām nelielā pārpratumā, kur mūsu biedri domāja, ka grasāmies dezertēt un iesprostoja alā, aizveļot tās ieejai priekšā lielu akmeni. tur bija ļoti tumšs un šauri, zeme bija mitra un melna, un alas sānos no tās spraucās ārā koku saknes, bija tāda rūgtena smarža un karsts. zeme pamazām bruka iekšā, gandrīz mūs aprokot dzīvus, bet tad mēs izkārpījāmies ārā un izrādījās, ka notiek briesmīgi milzīgs uzbrukums un ir jāatkāpjas. bijām palikuši pēdējie ar vēl vienu rangā augstāku vīrieti, kurš komandēja, uz kurieni jāiet - atkāpamies pa tādām kā koka stalažām, bērnu rotaļlaukumu koka rāpaļājamām ietaisēm pāris metrus virs zemes - tādi kā inversie ierakumi, vai. atkāpjoties izrādījās, ka pa tām stalažām pārbijušās rāpo arī vairakas jaunas, ārkārtīgi glītas meitenes krāsainos mēteļos, kuras man tika uzticēts mierināt un savākt, jo es biju vienīgā sieviete mūsu četru kareivji grupā. atceros, ka viena no viņām raudāja, un es glaudīju viņai vaigu un teicu, ka mēs viņas pasargāsim.

I am inside someone
who hates me. I look
out from his eyes. Smell
what fouled tunes come in
to his breath. Love his
wretched women.

Slits in the metal, for sun. Where
my eyes sit turning, at the cool air
the glance of light, or hard flesh
rubbed against me, a woman, a man,
without shadow, or voice, or meaning.

This is the enclosure (flesh,
where innocence is a weapon. An
abstraction. Touch. (Not mine.
Or yours, if you are the soul I had
and abandoned when I was blind and had
my enemies carry me as a dead man
(if he is beautiful, or pitied.

It can be pain. (As now, as all his
flesh hurts me.) It can be that. Or
pain. As when she ran from me into
that forest.
Or pain, the mind
silver spiraled whirled against the
sun, higher than even old men thought
God would be. Or pain. And the other. The
yes. (Inside his books, his fingers. They
are withered yellow flowers and were never
beautiful.) The yes. You will, lost soul, say
‘beauty.’ Beauty, practiced, as the tree. The
slow river. A white sun in its wet sentences.

Or, the cold men in their gale. Ecstasy. Flesh
or soul. The yes. (Their robes blown. Their bowls
empty. They chant at my heels, not at yours.) Flesh
or soul, as corrupt. Where the answer moves too quickly.
Where the God is a self, after all.)

Cold air blown through narrow blind eyes. Flesh,
white hot metal. Glows as the day with its sun.
It is a human love, I live inside. A bony skeleton
you recognize as words or simple feeling.

But it has no feeling. As the metal, is hot, it is not,
given to love.

It burns the thing
inside it. And that thing
screams.

// Amiri Baraka

noskatījos visu šāgada eirōdziesmu 30sec recap videō, un rumānijas bija vienīgais, kas mani iedvesmoja sameklēt pilno dziesmu. vienkārši satriecoši.

rumāņi

protams, ka tur ir arī "dabsteps", haha. es ceru, ka viņš uzvarēs.
(atgādina mazliet arī manu visu laiku mīļāko eirovīzijas dziesmu "Volshebniy Krolik" (ļoti iesaku!))

nācu no esejas iesniegšanas pa vējainu parku, skumu par neizbēgamo vasaras tuvošanos, kad visdrīzāk būs karsti un pretīgi, un pēkšņi aizdomājos par to, kāpēc ir tas teiciens "to sweat like a pig". jūs esat kādreiz redzējuši nosvīdušu cūku? bērnībā visas vasaras dzīvoju laukos, reizēm arī īslaicīgi rudeņos un ziemā, un kūtī visādu lopiņu sabiedrībā pavadīju diezgan daudz laika - un neatceros nekad redzējusi tās cūkas nosvīdušas.

sapratu, ka viens no iemesliem, kāpēc man tik ārkārtīgi kaitina klausīties itālietes nenormāli skaļās skype sarunas ar "amōre" ir tas, ka viņa reāli lielu daļu laika izklausās kā ņerkstošs bērns.
tas balss tonis un semi-kliedzošais skaļums rada asociācijas ar "gribu kooooooonfektīti, griiiibu koooooonfektiiiiiiiiiti, griiiiiibuuuuu, gribu KOOONFEKTIIIIITI, GRIIIIIIBUUU KON-FEK-TIIIIIII-TIIIIIIII", un tā stundām no vietas. bet nu, nekas, ko lai dara, nav jau viņa vainīga, ka tā izklausās, vai ne.

pilnīgi vai žēl, ka neesmu no ikšķiles.

ikšķile

nesen man ienāca prātā tāda ķecerīga doma, ka vispār šeit pavasaris pat varbūt kaut kādā veidā ir skaistāks, nekā rīgā.

bet tad es atceros par ceriņiem (tie taču skaitās pie pavasara, vai ne?) un ka te viņus neesmu nekur redzējusi (var jau būt, ka neskatos pietiekami vērīgi, pēc lapām jau tā ar vienu acu uzmetienu varbūt arī neatpazītu, un vēl jau arī laikam nebūtu jāzied), un kļūst skaidrs, ka visdrīzāk tomēr nē. bet ļoti smuki tāpat.

“..I’m alone
in a body
that can’t love me.”
— Margaret Gibson, The Waiting

Poll #19672 dzīvošana
Open to: All, results viewable to: All

ko tu darītu, ja tev prasītu, vai pie tevis uz nenoteiktu laiku var izmitināt pilnīgi svešu cilvēku?

“Join the Army! Travel the world, meet interesting people and kill them.”

nevaru saprast, vai ir laba ideja pašai vienkārši beidzot ņemt un uztaisīt telefōnam hard reset, negaidot, kad atradīsies kāds, khem, tehnolōģiski kompetentāks izpalīgs procesā. kaut kā liekas, ka principā jau es pati visu vajadzīgo saprotu un varu neaizstājamās lietas eksportēt uz sd karti, un to vienkārši drošības pēc no tālruņa arī fiziski izņemt uz reset brīdi. kas gan ir sliktākais, kas varētu notikt? ja jau vienreiz sakonfigurēju visu kā man patīk, kāpēc gan lai nevarētu to izdarīt vēlreiz.

- let's all have sex.
- and i thought the end of the world couldn't get any worse.

Success is counted sweetest
By those who ne'er succeed.

//Emily Dickinson

šodien sapratu, ka es esmu pilnībā aizmirsusi iemīlēšanās sajūtu. un tas ir reizē gan biedējoši, gan kaut kā... aizraujoši.
vēl es neatceros, kā es jutos, kad pirmoreiz mūžā ieraudzīju jūru. ņemot vērā, ka vecāki nekad nav bijuši īpaši aktīvas atpūtas piekritēji, līdz ar to atpūta pie dabas izpaudās kā dzīve laukos vasarā, un manā bērnībā mēs bijām arī visai ļoti nabadzīgi, un mums nebija nekādu radu jūrmalā vai citas lētas pieejas jūrai, es esmu pilnīgi pārliecināta, ka jūru pirmoreiz redzēju jau tādā diezgan puslīdz sevis-apzinīgā vecumā (nu, kādi gadi pieci, seši vismaz būtu mans minējums). un tam taču būtu vajadzējis būt sasodīti iespaidīgi, bet es neatceros. blank. no bērnības jūras pieredzēm visspilgtāk atceros brišanu jūrā kopā ar mammas draudzenes vīru un vecāko dēlu, kurš bija manā vecumā, un (atšķirībā no manis) mācēja peldēt, jo viņu ģimene uz jūru brauca regulāri. man bija kauns un bēdīgi, ka es nemācēju peldēt, un mammas draudzenes vīrs pēteris bija ļoti kārns un smaidīgs. bet tā diez vai varētu būt pirmā reize, kad biju jūrmalā, un pat ja, tas tik un tā nav pirmais iespaids, un tur ir maz sajūtu par pašu jūru. es pārāk nebrīnos, ka neatceros visādas citas, manuprāt, iespaidīgas pirmās pieredzes - nu tur, pirmo sniegu, pirmo mežu utt, jo tās tomēr bija vienā vai otrā veidā pieejamas jau kopš zīdaiņa vecuma, kad manas mazattīstītās smadzenes vienkārši vēl nespēja lietas konceptualizēt, un tāpēc neizveidojās sakarīgas atmiņas, bet tā jūra, tas mani tiešām mulsina. un ļoti apbēdina. jo diemžēl otrreiz "pirmoreiz" ieraudzīt jūru es nevaru, iemīlēties gan jau ka kādreiz.

šodiena, tātad, ir izcili piemērota, lai pusdienās ēstu kūku!