cukursēne
20 January 2018 @ 10:39 pm
 
es izlasīju "the beauty myth" un, ja godīgi, izņemot atsevišķus interesantus faktus, kurus nezināju, tur nebija pilnīgi nekā tāda, ko es jau nebūtu sapratusi pati. es jau gadiem ilgi atkal un atkal cenšos sev un citiem izskaidrot, ka manas problēmas ar manu ķermeni nav ķermeniskas, ka tās primāri nav saistītas ar vēlmi patikt konkrētam partnerim (jo ir tikai loģiski, ka tad, ja mēs esam foršās partnerattiecībās, es acīmredzot šim cilvēkam jau esmu pievilcīga), ka mana patiesā vēlēšanās NAV izmainīt savu ķermeni, bet gan pārstāt justies tā, it kā tas būtu jāmaina. un būtībā man ir sajūta, ka viss, ko šī grāmata man sniedza, bija 1) vēl viens viedoklis, ka tas ir tas, kas jādara, jāpārstāj atrasties šīs sajūtas pakļautībā 2)sajūta, ka pasaule ir briesmīga vieta un es esmu doomed visu laiku ar kaut ko milzīgu cīnīties tikai tāpēc, ka esmu sieviete. jo sistēmu nevar nojaukt vienītī, bet kaut kāda tāda pilnvērtīga kolektīva attieksmes maiņa notiek pārāk lēni, body positivity ir forši, bet beauty backlash ļoti plaši un veiksmīgi pret to cīnās, kamēr pastāv sistēma, kas uztur skaistuma mītu, es (tieši es, nevis obligāti jebkura sieviete; no tā, kādas reakcijas esmu redzējusi uz saviem neskaitāmajiem mēģinājumiem par šo runāt, man ir radies iespaids (kurš, protams, var būt maldīgs), ka citas foršās sievietes, ko es pazīstu, lielākoties ir kaut kādā veidā izturīgākas vai arī vienaldzīgākas pret šo visu, un neizjūt to kā akūti aktuālu sāpi ar tādu regularitāti vai intensitāti kā es) neizbēgami būšu zaudētājos, jo, ja es cenšos tai pakļauties un izmainīt sevi, lai tuvinātos sistēmas prasībām, es izgāžos (un esmu zaudējusi jau tīri tāpēc, ka "spēlēju", jo šī ir negodīga spēle, ko nav iespējams uzvarēt), savukārt, ja es pretojos un neīstenoju pareizo uzvedību, ko skaistuma mīta sistēma pieprasa, es jūtos vainīga. un fakts, ka es apzinos, ka man nevajadzētu justies vainīgai, nepalīdz tādai nejusties, tas liek man justies dubultā slikti, jo es esmu ne tikai vainīga, bet arī vāja/stulba, jo nespēju pārvarēt šo nepamatoto vainas sajūtu.
 
 
 
cukursēne
19 January 2018 @ 01:34 pm
 
šodien pirmo reizi mūžā LV darba sludinājumā ieraudzīju pie izglītības prasībām izglītību antropoloģijā kā vienu no konkrēti nosauktajiem vēlamajiem variantiem
 
 
cukursēne
19 January 2018 @ 12:54 pm
 
laiks šodien velkas vienkārši drausmīgi
 
 
cukursēne
17 January 2018 @ 04:58 pm
 
old news: man joprojām ir problēmas ar robežām
 
 
cukursēne
16 January 2018 @ 11:10 pm
 
I am a feminist, but I was born and raised behind enemy lines. My underlying chromosomal makeup can’t compete with 32 years of hardcore, unrelenting conditioning that has taught me that my chromosomal makeup and its physical expression is at best second-class, inconsequential, and strange, and at worst a weapon, a weakness, a tawdry distraction to these good men just trying to do the Lord's work over here. (..) I live every minute of every day with a fat-mouth, fat-head, bag-a-dicks fox in my hen house, and he never stops telling me that I’m not good enough, and I’ve spent most of my life agreeing with him because he is the loudest voice in that room.
(..)
If The Fox had a central thesis, it would look something like this:

It is important for you to understand that no matter what you do or how hard you work, you can never take pride in your accomplishments or feel valuable or competent. I will take every opportunity to remind you that your work doesn't matter; that your mistakes are proof that you will never be a worthwhile person; that your thoughts, opinions, and feelings are less important than mine and based in silly irrational nonsense; that you do not deserve to have time, space, or a voice; and that your only value lies in the pleasant feelings you can give me by being nice and pretty, and the work you can do to support me.

//Katie Anthony, 2017, "Feminist Werewolf"
 
 
cukursēne
16 January 2018 @ 09:40 pm
Harry Potter and the Portrait of What Looked Like a Large Pile of Ash  
šo "harija potera" nodaļu es vēl nekad nebiju lasījusi
 
 
cukursēne
16 January 2018 @ 08:41 am
sir shit-a-lot  
es ļoti ceru, ka esmu vnk saindējusies ar maksimas vegāniskajiem plāceņiem (vai humusu, kas visu dienu nodzīvojis uz galda), nevis tomēr saķērusi vēdera vīrusu
 
 
cukursēne
09 January 2018 @ 03:03 pm
arī šodien  
es izmisīgi gribu mājās
 
 
cukursēne
08 January 2018 @ 03:29 pm
it kā nekas īpašs, bet  
es šodien skaitu minūtes, līdz varēšu iet mājās. tad es ielīdīšu zem segas un laimīgi nopūtīšos.
 
 
cukursēne
07 January 2018 @ 11:49 pm
perf  
šī bija burvīga diena



(ilgi gulēju, tad ēdām karstmaizes, tad atnāca kr un mēs izspēlējām eldritch horror, un tas bija lieliski, tad iečekojām vairākas dažādas jackbox party game pack spēles, tad aizgāju uz veikalu, tad pagatavoju spageti un ~boloņas mērci un paēdām vakariņas, tad nokomentēju M. mazā brāļa ZPD plānotās intervijas jautājumus, tad izlasīju [info]honeybee eseju, bet sapratu, ka gribu iet gulēt un nokomentēt no rīta - un tā arī darīju)
 
 
cukursēne
03 January 2018 @ 12:34 am
gone girl  
ir tiešām dīvaina sajūta pirmo reizi vairāk nekā divdesmit gadu laikā vairs neesot saimniekam nevienam zvēriņam
 
 
cukursēne
01 January 2018 @ 08:38 pm
nothing lasts forever  
raudādama palasīju internetā pieredzes stāstus par mirstošiem kaķīšiem ar nieru mazspēju. ir diezgan skaidrs, ka magone reāli visdrīzāk ir sasniegusi to stadiju, no kuras neviens kaķis īsti vairs dzīvs neizrāpjas, un tagad jautājums ir tikai par to, vai viņa nomirs tepat šonakt, rīt pa dienu, kamēr es būšu darbā, vai arī rīt vakarā vetklīnikā tiks iemidzināta (protams, ja izrādīsies, ka ir vēl kaut kas jauns un jēdzīgs, ko mēģināt, pamēģināsim), jo es īpaši neredzu jēgu mocīt zvēriņu, kurš vairs neinteresējas par apkārtējo pasauli un arī nav īsti spējīgs reaģēt uz kontaktu.

bija vairākas lietas tajos stāstos, kas man riktīgi aizķērās. viens bija par to, ka pienāk tāds brīdis, kad visas tās pūles būtībā vairs nepaildzina zvēriņa dzīvi, tās paildzina viņa nāvi. un to es nekad neesmu gribējusi un negribu, bet man ļoti šķiet, ka nupat mums jau ir tas variants. kamēr viņa ēda un staigāja apkārt, un draudzējās, es tā nedomāju, bet nu jau viņa būtībā šodien vispār pati nav izkustējusies no stūra, kurā guļ, un arī vakar tikai pāris reizes ar acīmredzamām grūtībām aizklunkurēja līdz kastītei un ūdens bļodiņām (es gan arī pēdējās dienās nolieku trauciņu ar ūdeni bez īpašas kustēšanās sasniedzamā attālumā jebkurai vietai, kur viņa guļ), un kāda jēga viņai turpināt šādi eksistēt? tur taču nav nekāda dzīvesprieka.

un otrs bija šis: "A friend sent me a quotation shortly after Thomas died. It said that a good death was not about when or how; it was about knowing love. This comforted me greatly, because, for all my mistakes, my cats did know love." pagaidām gan mani tas nemierina, bet, lai nu kā arī nebūtu, lai cik varbūt kļūdaini es arī nebūtu rīkojusies, es zinu, ka gan magone, gan kanēlis, gan rega bija tomēr ļoti mīļoti zvēriņi, par kuriem es centos labi rūpēties pēc labākās sirdsapziņas. un, ja es skatos uz šo situāciju no "pēc labākās sirdsapziņas" perspektīvas, tad ir skaidrs, ka šobrīd lielākā vai mazākā mērā ciešam mēs abas, un tā iemidzināšana būtu lielāka laipnība pret kaķīti, nekā spītīgi mēģinājumi uzturēt viņu pie dzīvības.
 
 
cukursēne
01 January 2018 @ 01:45 pm
 
jaungadu nosvinējām, skatoties piekto elementu un šampja vietā simboliski izdzerot pa mazam šotiņam kaut kāda salda poļu liķiera ar lazdu riekstu garšu. mājās, mierīgi, ar pūkainu sedziņu, tāda sajūta, ka šis, ja ne kaķīša grūtības, bija viennozīmīgi labākais JG ilgā laikā.

es neesmu liels atskaišu mīļotājs, bet es arī uzrakstīju par savu 2017. )
 
 
cukursēne
31 December 2017 @ 09:41 pm
 
visi iepriekšējie no maniem mājdzīvniekiem ir nomiruši vetklīnikā, kamēr kāds ārsts, nezinot, kas tieši kaiš, mēģina cīnīties par viņu dzīvībiņu, vai arī tikuši uz vietas eitanāzēti uzreiz pēc fakta konstatēšanas, ka ir absolūti dirsā, dzīvnieks cieš, un neko darīt nevar.

tāpēc es jūtos ļoti dīvaini par situāciju ar magoni, jo ir pilnībā skaidrs, kas viņai kaiš, un ka tad, ja kļūst sliktāk (nu, kā tagad), nav īpaši nekā, ko kāds vetārsts var vairāk izdarīt. protams, ja otrdien viņa vēl būs dzīva, es gribētu viņu aizgādāt pie veta, tīri principa pēc, bet es apzinos, ka visdrīzāk tuvākajā laikā es vai nu vienā brīdī atradīšu kaķi mirušu, vai arī viņa nomirs, piemēram, man klēpī, un es pat nezinu, kā būtu labāk, jo viss jau būs grūti

un vēl es īsti nezinu, ko darīt arī līķi, ja viņa nomirs mājās, un man nez kāpēc liekas, ka par to ir jādomā
 
 
cukursēne
29 December 2017 @ 11:57 pm
 
The Episcopal Church is an institution that has amassed enormous resources to support the thriving of a small number of people. As an institution we potentially have enormous power to work for social change in our local communities, in our local and national government, and in the Anglican Communion. We have often chosen to exercise that power by supporting the status quo.

Power can be exercised in multiple arenas personally and institutionally. There is the power of a government and its military, police, and courts to work for or against justice. There is also a more intangible power: the power to control cultural assumptions regarding who is good and who is bad, who is smart and who is diminished, who is presumed to be innocent and who is presumed guilty. You see power in the structures that decide who can be murdered with impunity, and whose life is treated as precious.

Power can be shared, as when disparate groups finally sit at the same table. But in the work of justice, power cannot be ignored. Although you and I may sit at a table, talk about things we hold in common, and explore what makes us different, when we walk away from the table and back into the wider society, some of us are more safe, have more opportunity, and exercise fuller citizenship, while others of us are perpetually labeled criminal, suspicious, or overall problematic.

Power can be difficult to talk about, because most of us feel powerless over many things: death, illness, and injustice. In the context of a conversation about justice, acknowledging power does not assume that one feels powerful, or that one is powerful over all things. Power in a social analysis is acknowledging how one is perceived in society, and the power or privilege that comes with perceived identity. This is not a comment on intentions. It is a comment on the systems within which we function.

Power is a societal force, like gravity is a physical force. It privileges some, whether they want it or not, and disadvantages others. Race, class, gender, gender identity, sexual orientation, and physical ability are some of the categories within which a social power differential operates. As individuals, we can align ourselves with powerful institutions in how we pursue our education, where we work, or where we worship. All that power comes into play when we talk about justice, faith, and reconciliation.

//Winnie Varghese, 2016, "Church Meets World"
Tags:
 
 
cukursēne
29 December 2017 @ 03:16 am
 
un vēl es šodien lepojos ar to, ka, atnākusi mājās no ~10h strādāšanas, pieliku kaķi pie sistēmas un arī iešpricēju zāles viena pati.

M., protams, jau gulēja, kad pārnācu - mēs bijām sarunājuši, ka es viņu pamodinu, bet man bija žēl un tāpēc es iedomājos, ka vispirms pamēģināšu viena pati, jo tam totāli jābūt paveicamam. un viss sanāca. es sev cenšos teikt, ka tas tādēļ, ka kaķis pie procedūras ir perfekti pieradināts un es arī esmu uzkačājusi adatu skillu, nevis tāpēc, ka viņa ir jau gandrīz mirusi.
 
 
cukursēne
29 December 2017 @ 12:15 am
grāmata meitenēm  
nancy and pregnancy
 
 
cukursēne
28 December 2017 @ 10:22 pm
 
es mazliet nevaru izturēt domu, ka tūliņ ATKAL būs svētki - ciemakukuļi, ballītes, pārāk daudzi cilvēki, nē, nē, lūdzu, nē
 
 
cukursēne
25 December 2017 @ 01:39 pm
ziemsvētku ziņas  
Latvijā nav iespējams iegādāties dīzeli, kas gatavots no somu svētku cepešu taukiem.