cukursēne
22 October 2017 @ 06:47 pm
 
es jūtos tā, it kā pēdējās nedēļas laikā būtu pagājis kāds mēnesis
 
 
cukursēne
17 October 2017 @ 04:55 pm
i have the right to a safe home  
mani nedaudz kaitina seksuālas vardarbības salīdzināšana ar, teiksim, zādzībām, pat tad, ja tas ir labi domāts un samērā veiksmīgi īstenots kā, piemēram, šeit vai šeit, vai šeit, lai gan pēdējais man šķiet diezgan precīzs. jo zādzība, lai vai cik nepatīkama un personiska, tomēr ir pilnīgi cita nodarījuma kategorija, nekā cilvēka ķermeniskās autonomijas un robežu pārkāpšana, kas notiek seksuālās vardarbības laikā. turklāt (izmantojot to pašu zagšanas analoģiju) pieslēdzot savu velosipēdu ar labu ķēdi iekštelpās drošā rajonā es īpaši neietekmēju savu brīvību dzīvot savu dzīvi un izpausties, kamēr norādījumi, kā mazināt riskus, pareizi ģērbjoties, uzvedoties, un apmeklējot tikai pareizās vietas pareizajos laikos ar pareizajiem cilvēkiem, ir reāli ierobežojumi, kas, jo sevišķi novesti līdz ekstrēmam, gana bieži var nepamatoti sašaurināt man pieejamo dzīves lauku. kuri nebūtu vajadzīgi, ja savu neadekvāto uzvedību mainītu cilvēki, kuri nodarbojas ar seksuālo vardarbību.

vai es esmu pret drošības pasākumiem? protams, ka nē. pašaizsardzības kursi un apdomīga, saprātīga rīcība nevienam par ļaunu nenāk. bet nav pieļaujams risku faktoru mazināšanu minēt un uzsvērt kā tādu failsafe risinājumu, jo atkal un atkal ir pierādījies, ka cilvēku apmācīšana, kā nekļūt par upuriem, galu galā arī negarantē baigo efektivitāti. turklāt tie nekādā veidā nepalīdz cilvēkiem, kas jau cietuši no seksuālas varmācības, un ir vienkārši cietsirdīgi viņiem to bāzt sejā, un ir nejēdzīgi veidot izglītojošas kampaņas, kuras runā tikai par riska faktoru mazināšanu, bet neaicina mainīt sabiedrībā kopumā valdošo kroplīgo seksualitātes kultūru. jo es to atkārtošu atkal un atkal, un atkal, un atkal - ir jārunā ne tikai par to, kā nekļūt par upuri, bet arī kā nenonākt varmākas lomā; ir jāmāca cilvēkiem atpazīt savas vajadzības, tostarp seksuālās, nekaunēties par tām un atrast veidus, kā tās apmierināt, nenodarot citiem pāri; ir jāmaina priekšstats, ka cilvēkiem varas pozīcijās sekss "pienākas" vai arī viņi drīkst to ņemt ar varu; ir jāveido plaša, dziļa un ilga saruna sabiedrības līmenī par to, kas ir un kas nav pieņemami, ir jāatsakās no tendences saskatīt blurred lines seksuālās situācijās. jo, diemžēl, nav tā, ka cilvēki, kas veic seksuālu vardarbību, vienmēr ir kaut kādi briesmoņi, psihopāti un mērķtiecīgi ļaundari, kas staigā apkārt ar plānu kādu izvarot. protams, ka ir arī tādi, bet lielākoties par seksuālām varmākām kļūst cilvēki, kuri būtu varējuši tādi nekļūt, ja laicīgi iemācītos apzināties savas un citu robežas, ja nebūtu uzauguši vidē, kura tiešā un netiešā veidā veicina vardarbīgu attieksmi.
 
 
cukursēne
14 October 2017 @ 08:29 pm
 
"Stikli" ir absolūti fantastiska grāmata
 
 
cukursēne
12 October 2017 @ 08:10 am
 
man nedaudz ir tāda sajūta, ka šodien vajadzētu paņemt mental health day, bet nesanāks
 
 
cukursēne
11 October 2017 @ 02:10 pm
 
man ir tik daudz, ko teikt par tiem datiem un citu info, ko uzzināju, šodien darbā klausoties EIGE konferenci par dzimtes līdztiesības indeksa pētījuma rezultātiem, liels prieks, ka šodien tāda nesaspringta diena, kas ļāva veltīt lielu daļu savas uzmanības konferencei, un tik žēl, ka tieši šodien ir īsā darba diena terapijas dēļ, kas nozīmē, ka palaidīšu garām pēdējo paneļdiskusiju par veselību.

calmly raging feminist rant )
 
 
cukursēne
10 October 2017 @ 09:35 pm
 
es jau kaut kad M. pusmiega viedumā teicu - man šķiet, ka cilvēki ir kā ledusskapji. kad atveras, lai dotu citiem vai saņemtu paši, var redzēt, ka viņos iekšā vienmēr slēpjas gaismiņa.
 
 
cukursēne
09 October 2017 @ 10:44 am
 
Given material abundance, scarcity must be a function of boundaries. If there is plenty of air in the world but something blocks its passage to the lungs, the lungs do well to complain of scarcity. The assumptions of market exchange may not necessarily lead to the emergence of boundaries, but they do in practice. When trade is “clean” and leaves people unconnected, when the merchant is free to sell when and where he will, when the market moves mostly for profit and the dominant myth is not “to possess is to give” but “the fittest survive,” then wealth will lose its motion and gather in isolated pools. Under the assumptions of exchange trade, property is plagued by entropy and wealth can become scarce even as it increases.

//Lewis Hyde, 2007, The Gift: Creativity and the Artist in the Modern World
 
 
cukursēne
06 October 2017 @ 07:08 am
 
Depression is smaller than you. Always, it is smaller than you, even when it feels vast. It operates within you, you do not operate within it. It may be a dark cloud passing across the sky, but – if that is the metaphor – you are the sky. You were there before it. And the cloud can’t exist without the sky, but the sky can exist without the cloud.
(..)
I have gone from never feeling happy to feeling happy – or at last somewhere in the ballpark – most of the time. So I am lucky. But I have blips. Either blips when I am genuinely depressed/anxious or blips caused by me fighting the onset of depression/anxiety by doing something stupid (getting excessively drunk and coming home at five in the morning after losing my wallet and having to plead with taxi drivers to take me home). But generally, day to day, I don’t fight it. I accept things more. This is who I am. And besides, fighting it actually makes it worse. The trick is to befriend depression and anxiety. To be thankful for them, because then you can deal with them a whole lot better. And the way I have befriended them is by thanking them for my thin skin. (..) [Because] you need to feel life’s terror to feel its wonder.

Feeling. That is what it is about. People place so much value on thought, but feeling is as essential. I want to read books that make me laugh and cry and fear and hope and punch the air in triumph. I want a book to hug me or grab me by the scruff of my neck. I don’t even mind if it punches me in the gut. Because we are here to feel.

I want life. I want to read it and write it and feel it and live it. I want, for as much of the time as possible in this blink-of-an-eye existence we have, to feel all that can be felt. I hate depression. I am scared of it. Terrified, in fact. But at the same time, it has made me who I am. And if – for me – it is the price of feeling life, it’s a price always worth paying. I am satisfied just to be.


ja nu vēl kādu interesē, šeit vienu nedēļu būs pieejama šī grāmata, ko sarakstījis vīrietis, kas izcīkstējies ar depresiju un anxiety - https://we.tl/3dZlrtAiKS
Tags:
 
 
 
cukursēne
05 October 2017 @ 10:00 am
nothing but gifts  
.





You talked but after your talking all the rest remains.
After your talking—poets, philosophers, contrivers of romances—everything else,
All the rest deduced inside the flesh
Which lives & knows not just what is permitted.

I am a woman held fast now in a great silence.
Not all creatures have your need for words.
Birds you killed, fish you tossed into your boat,
In what words will they find rest & in what heaven?

You received gifts from me; they were accepted.
But you don’t understand how to think about the dead.
The smell of winter apples, of hoarfrost, and of linen.
There are nothing but gifts on this poor, poor Earth.

—Czeslaw Milosz, from Unattainable Earth
Tags:
 
 
cukursēne
02 October 2017 @ 10:19 am
mierīgi  
man patīk mana dzīve

un es jūtos pārliecināta, ka tad, ja es gribēšu tajā kaut ko mainīt, es to spēšu izdarīt. es regulāri pārdomāju to, vai mani joprojām apmierina un iepriecina lietas, ko daru - attiecības, darbs, hobiji -, pārdomāju, vai man kaut kā nepietrūkst vai nav par daudz, meklēju un atrodu veidus, kā nodrošināt līdzsvaru. jā, es, protams, neizbēgami mēdzu bēdāties vai dusmoties, vai saskarties ar problēmām, bet es esmu laimīga. un es ticu, ka vispār varētu tāda būt arī tad, ja notiktu kādas pēkšņas un nepatīkamas pārmaiņas. jo man būšana laimīgai nav par kaut kādām ekstendētām ekstātiskām pieredzēm vai nepārtrauktu, viendabīgi absolūti pozitīvu eksistenci, kas konstanti brīva no uztraukumiem un bailēm, bet gan par pakāpeniski pieaugošu fundamentālu iekšēju mieru un līdzsvaru, rīcībspēju, saskaņu ar savām vērtībām un izaugsmi. un man tas viss ir, un es par to esmu pateicīga visumam, dažādiem cilvēkiem, kas mani ir visādos veidos atbalstījuši un atbalsta, un pati sev. tā nav nejaušība vai nepelnīta veiksme.
 
 
cukursēne
29 September 2017 @ 07:55 pm
ja tevi neinteresē māksla, tu esi neglīta!  
The most important part of beauty comes from within. The inner beauty - a healthy mind, being interested in life and in the arts. Caring for others and being involved with the issues in your community, and your country. Being creative. Being active - the more you're interested in the world around you, the more interesting you become. And that's an important part of beauty.

such beauty, much wow

No amount of eye make-up will help, if your eyes look drowsy and lackluster. To be wide-eyed and alert, use cocaine a full measure of sleep is necessary.

(šo video youtube ieteica manam brālim, un viņš to pārsūtīja man.)
 
 
cukursēne
28 September 2017 @ 11:46 am
reizēm cilvēki patiešam pārspīlē  
pārspīlējumi
 
 
cukursēne
24 September 2017 @ 10:40 pm
 
hah, Facebook piedāvā man tagad dalīties ar divus gadus vecām atmiņām par kaķīša nāvi. smooth, Facebook, real smooth
 
 
cukursēne
22 September 2017 @ 04:00 pm
 
es pēdējā laikā diezgan bieži ar sevi lepojos
 
 
cukursēne
21 September 2017 @ 11:09 am
can't stop moving  
Movement is primal and accompanies all the elements of play we are examining, even word or image movement in imaginative play. If you don’t understand and appreciate human movement, you won’t really understand yourself or play. Learning about self-movement creates a structure for an individual’s knowledge of the world—it is a way of knowing. Through movement play, we think in motion. Movement structures our knowledge of the world, space, time, and our relationship to others. We’ve internalized movement, space, and time so completely that we need to take a step back (a movement metaphor) to realize how much we think in these terms. Our knowledge of the physical world, based in movement, explains why we describe emotions with terms like “close,” “distant,” “open,” “closed.” We say we “grasp” ideas, or “wrestle” with them, or “stumble” upon them.

Movement play lights up the brain and fosters learning, innovation, flexibility, adaptability, and resilience. These central aspects of human nature require movement to be fully realized. This is why, when someone is having a hard time getting into a play state, I have them do something that involves movement: because body play is universal. As Bob Fagen says, “Movement fills an empty heart.”

//Stuart Brown, Christopher Vaughan, Play: How it Shapes the Brain, Opens the Imagination, and Invigorates the Soul
Tags:
 
 
cukursēne
20 September 2017 @ 12:26 am
 
es esmu tik pateicīga. mīlestība varbūt arī neizglābs pasauli, bet tā tik ļoti palīdz man glābt pašai sevi.
 
 
cukursēne
19 September 2017 @ 09:09 am
use it or lose it  
The sea squirt is an ugly creature. In its adult form it has a tubular shape that resembles a sponge or worm, and in its larval form it looks like a tadpole. Still, the sea squirt is one of our most ancient relatives. Its primitive nervous system makes it more closely related to humans than the sponges and corals it resembles. Scientists say a sea squirt tadpole approximates what an early human ancestor — the very first chordate — may have looked like some 550 million years ago. In this larval form, it has a primitive spinal cord and bundle of ganglia that act as a functional brain. This tiny brain helps it move selectively toward nutrients and away from harm. Like most oceanic creatures, juvenile sea squirts spend their time growing and exploring the sea.

Once the sea squirt grows to adulthood, it attaches itself permanently to a rock or a boat’s hull or pilings. It no longer needs to monitor the world as it did as a juvenile because the passing current provides enough nutrients for it to survive. Its life becomes purely passive. The adult sea squirt becomes the couch potato of the sea. In a surprisingly macabre twist, the sea squirt digests its own brain. Without a need to explore or find its sustenance, the creature devours its own cerebral ganglia. It’s like something out of a Stephen King book: “All work and no play make sea squirt a brain-eating zombie.”

The sea squirt is an example of a basic principle of nature: Use it or lose it. If a capability is not being used, it becomes an extravagance that is jettisoned or fades away. Either we grow and develop or we waste away.

//Stuart Brown, Christopher Vaughan, Play: How it Shapes the Brain, Opens the Imagination, and Invigorates the Soul
 
 
cukursēne
18 September 2017 @ 12:11 pm
ui, izglītība  
latvijas uiversitāte
 
 
cukursēne
18 September 2017 @ 11:24 am
paspēlēsimies mazliet  
vēl par spēlēšanos )