cukursēne
09 December 2019 @ 12:33 pm
dienas prieks  
kolēģe: ak dievs, vai jūs zināt, ar kādu dziesmu es šorīt pamodos galvā?
kabinets: nu, nu?
kolēģe: es tagad aizmirsu
 
 
cukursēne
05 December 2019 @ 11:33 am
true benevolence  
the universe was exceptionally kind to me this morning, giving me an unexpected gift of something to genuinely smile at

paldies, ak.
 
 
cukursēne
01 December 2019 @ 01:13 am
 
bet ceļā no metro uz viesnīcu dzirdēju vienu pusi no interesanta strīda - kāds amerikānis ar jūtami ļoti spēcīgām emocijām paceltā balsī skaidroja sievietei, ar kuru gāja kopā:

- and you wonder why i don't want to walk around together!
- (nedzirdama sievietes atbilde)
- i mean, i like this place, but everything here is just SO SMALL.
- (nedzirdama sievietes atbilde)
- you walk so SLOW!!! jodie, honestly, i have NEVER met anyone who walks as slowly as you do. except for when we enter, when we're in a crowd (..)

tālāk nedzirdēju. jo es viņus jau biju apdzinusi. :D
 
 
cukursēne
01 December 2019 @ 12:56 am
 
ko es šonakt esmu paspējusi: divreiz apmaldījos divās dažādās vilcienu stacijās, bet tad, kad beidzot biju visam par spīti veiksmīgi nokļuvusi viesnīcā un pat jau iečekojusies, nometu telefonu zemē, saplēšot tā stikliņu. un rīt deviņos sākas darba diena!

labi, ka es nejūtos ne bēdīga, ne, par laimi un pārsteigumu, absolūti pārgurusi.
 
 
cukursēne
30 November 2019 @ 04:21 pm
 
šodien uzzināju, ka tieši pēc manis vokāla nodarbības ir puisim vārdā Tots
 
 
cukursēne
30 November 2019 @ 02:46 am
 
tieši pusnaktī iesniedzu atskaiti, un pēkšņi nolēmu, ka ir piemērots brīdis izvākties no galda, jo iekšēji biju tā kā sev nosolījusies, ka to varētu pēc šī darba pabeigšanas. lai decembri kolēģe D. jau var iesākt komfortabli savā vietā. sakrāmēju visas savas lietas kastē, nepabeigtos papīru darbus (kurus principā varētu paveikt arī dresēts mērkaķis, vienkārši salikt papīrus pa mapēm - kas droši vien ir daļa no iemesla, kāpēc neesmu to izdarījusi, jo man ir grūti saņemties uz garlaicīgu huiņu, ja nav daudz resursu sevis piespiešanai), kas nebija tieši finanšu lietas, arī tur iekrāmēju, un pēkšņi sajutos tā, it kā es ietu prom uz neatgriešanos. tā, it kā es arī šim būtu pateikusi ok, viss, pietiek, čau. tad braucu mājās pa to slapjo sniegu un domāju - lūk, vai tiešām tu gribi izvēlēties šo. varbūt varētu pārstāt to sev nodarīt un beigt vienmēr slīcināties darbā, kad vajadzētu resursus veltīt sev un savām jūtām. varbūt varētu beigt sevi pātagot, kad vajadzētu dot sev tikai un vienīgi maigumu. skatījos, kā caur aprasojušām brillēm izplūst pilsētas krāsas, neraudāju un koncentrējos uz to, kā smagās snieglietus lāses sitas sejā un kā sāk salt slapjās lūpas. uz tilta beidzot pēc ilgāka laika atkal varēja dzirdēt to svelpjošā vēja skaņu, kas man patīk vislabāk - tādu kā nenosakāmas emocijas ūdensbūtņu dziedāšanu, kad nevar saprast, vai tas vairāk izklausās pēc sērām vai rotaļas.

visu atlikušo ceļu līdz mājām skaļi dziedāju un dumpinieciski braucu tieši cauri peļķēm, jo nav taču nekādas starpības. es braucu mājās, kur ir silti, es braucu atpakaļ pati pie sevis.
 
 
cukursēne
29 November 2019 @ 09:58 pm
slow motion accident  
laikam jau īsti nepietiek sev uz rokas ar rapidogrāfu uzrakstīt atgādinājumu par nekaunīgu maigumu, lai tādu tiešām spētu pret sevi īstenot

nekas, varbūt citreiz, nākamreiz, kādreiz
 
 
cukursēne
28 November 2019 @ 07:12 pm
 
reizēm man stipri šķiet, ka es diezgan labi pamanu skaisto pasaulē un sev apkārt
 
 
cukursēne
25 November 2019 @ 06:29 pm
pēc diezgandaudziem gadiem, kopš pirmoreiz piefiksēju citātu, beidzot laikam tam arī esmu noticējusi  
We can’t hate ourselves into a version of ourselves we can love.

// Lori Deschene
 
 
cukursēne
23 November 2019 @ 07:47 pm
 
captain oblivious
 
 
cukursēne
20 November 2019 @ 03:44 pm
 
es jūtu savā ķermenī plosāmies trauksmi
 
 
cukursēne
19 November 2019 @ 01:46 am
 
šī bija visai izcila diena.
 
 
cukursēne
17 November 2019 @ 12:04 pm
 
sapnī ar rabarbera kātu nodūru vairākus zombijus, un pēc tam mierināju priekšnieci, ka tā jau nav viņas vaina, ka mūsu mājā cenšas ielauzties zombiji. zemapziņa, kur tava subtlety, mwahaha?

(bet, iespējams, esmu atklājusi mierīguma un produktivitātes atslēgu: jāstrādā tiešām ir tad, kad birojā neviena nav un esmu izgulējusies)
 
 
cukursēne
16 November 2019 @ 06:11 pm
worked hard to lay off freak guards-of-mind  
one must be brave to unwind

Swing like a door, really wide
Past yourself, flow outside
What frames you hanged in your mind
That kept you safe for a time
Yet so afraid to be kind
 
 
cukursēne
14 November 2019 @ 03:09 pm
 
kad vairākas e-pasta rindiņas saplūst vienā

"jau nākamnedēļ seminārs par Google svētkiem"
 
 
cukursēne
13 November 2019 @ 10:51 am
 
fuck, vai eksistē tādi, ēē, ledusskapju remonta meistari?

nācās izkrāmēt lietas no ledusskapja uz balkona, jo viņš vairs vispār nav vēss. ja neskaita saldētavu, saldētava, izskatās, strādā.
diez ko negribas pirkt jaunu ledusskapi, man ir grūti pieņemt, ka tas arī var būt kaut kas, kas nolietojas - viņš taču man nav vēl pat pilnus desmit gadus.
 
 
cukursēne
12 November 2019 @ 05:23 pm
 
pēdējos mēnešos visu laiku cenšos ap pirkstu virpināt gredzenu, kura tur nav jau vairākus gadus
 
 
cukursēne
11 November 2019 @ 07:08 am
 
sapņoju, ka jau pienācis pavasaris, un es kādam jautāju - vai tad tiešām ir ok šogad vienkārši izlaist ziemu
 
 
cukursēne
10 November 2019 @ 03:59 pm
 
es nezināju, ka piešņauktus papīra kabatlakatiņus nevar pārstrādāt
 
 
cukursēne
04 November 2019 @ 09:16 pm
 
šīs random kirgīzu kāzas, kurās mēs esam ieaicinātas, ir visai satriecoši lieliskas, izņemot vienu nelielu trūkumu - daudz pusmūža vīriešu, kuri, jo vairāk iedzer, jo vairāk neaprobežojas ar blenšanu un uzmācīgu vēlmi mūs "apkalpot", piedāvājot saliet konjaku (nē, paldies; liet jau var, bet tas nenozīmē, ka man tas jādzer) un izraujot no rokām katru sulas paku vai ūdens pudeli, no kuras gribu sev ieliet padzerties, lai lietu manā vietā (2x mazāk, nekā es pati salietu), bet nu jau arī uz kaut kādu lēno valsi, nepamatoti pašapmierināti smaidot, cenšas grābt aiz rokas. bet man ir baltas eiropietes privilēģija, es varu dusmīgi uzšņākt un viņus atraidīt, un dejot pie viņu savdabīgās mūzikas, kas brīžiem ir tautiska, brīžiem ir krievu popsa, brīžiem - 80ies pop music - pati ar sevi un svešām, ārkārtīgi skaistām viešņām aplītī tā un tik, cik gribu. es esmu sajūsmā.

UPD: viens no tiem sadzērušamies politiķiem man uzdāvināja tējkannu, ko vinnēja konkursā, no kura es neko nesapratu (jo viss, protams, notiek kirgīzu valodā), tikai to, ka vienā brīdī viņš ļoti šķībi (jo tā dziesma kāzās jau bija dzirdēta) dziedāja