cukursēne
15 June 2019 @ 01:16 am
a love letter to my heart  
(..)

once, someone told me that your heart
was the size of your fist.
sometimes, i wonder if we are holding hands
or if you are just waiting
to punch me from the inside out

(..)

// Ollie Schminkey
 
 
cukursēne
07 June 2019 @ 09:07 am
 
šorīt ir vēl grūtāk izlīst no gultas, es vienkārši nevaru. man tik ļoti nāk miegs.
 
 
cukursēne
06 June 2019 @ 09:16 am
 
zināt to sajūtu "vēl tikai piecas minūtītes?". man šorīt ir sajūta "vēl tikai piecas stundiņas".
 
 
cukursēne
31 May 2019 @ 11:49 pm
 
šonakt sapņoju, ka esmu paglābusies no tikko sākušās vētras kopā ar dažiem citiem cilvēkiem tādā kā šķūnī nelielā (laikam galvenokārt pamestā) apmetnē vai ciematā. visi atviegloti iekārtojāmies, klausoties, kā aiz baļķu sienām vējš pieņemas spēkā un pret tām no ārpuses sāk sisties gaisā pacēlušies zari, akmeņi, visādas lietas, ar kurām vētrā labāk nesaskarties. un tad es paskatījos pa vienu no pāris mazajiem, aizrestotajiem lodziņiem, un ieraudzīju, ka apmetnes otrā galā ir sācies ugunsgrēks, un liesmas strauji izplatās. tas šķita patālu, bet tai pat laikā ne tik tālu, lai varētu ar pilnīgu pārliecību pieņemt, ka uguns mūs nesasniegs pirms vētras beigām. un tad bija jāpieņem lēmums - vai ātri mēģināt atrast citu patvērumu no vētras, kamēr tā vēl nav sasniegusi pilnu spēku, vai arī cerēt, ka ugunsgrēks mums tomēr nebūs bīstams. es neatceros, vai (un ko) es izvēlējos.
Tags:
 
 
cukursēne
31 May 2019 @ 05:10 pm
 
pirmā no manām palodzes zemenītēm jau sākusi nedaudz sārtoties
 
 
cukursēne
29 May 2019 @ 12:10 pm
canadian typo  
GENDER QUALITY WORKSHOP
 
 
cukursēne
27 May 2019 @ 10:59 am
 
šonakt sapnī mani uzšķērda milzīga, melna mežacūka ar lieliem ilkņiem.

vispirms tā bija žokļos sagrābusi manu roku, es domāju - tikai lieki nekustēties, tikai nekādi neprovocēt, varbūt palaidīs vaļā, un tad es jutu, kā viņa to parauj un griežas prom, kā kaut kas iekšā rokā saviņķelējas un lūst, bet tad cūka to saplosīto roku atlaida, man likās, varbūt šis ir tas brīdis, kad es varu aizbēgt. un tad viņa no sāniem mani taranēja, ilkņi uzplēsa manu sānu, es jutu siltas asinis un trūdošu lapu smaržu, un es zināju, ka no šī nevar nekā izglābties, es miršu.
Tags:
 
 
cukursēne
25 May 2019 @ 11:00 pm
me myself and i  
There's one girl I like - she's a smile on a Monday
And she'll fight to stay so
And she's like the sun on the weekend
And though she is like the sea and she's right to be so
Still I like that she sails with me
 
 
cukursēne
23 May 2019 @ 10:52 pm
veiksminiece  
neticama veiksme: man šovakar ceļā uz mājām, droši vien kratoties pa bruģi, somā bija atskrūvējusies sambal oelek mērce, bet nebija izlijusi, jo burciņa somā bija novietota vertikāli, turklāt tai visapkārt citas lietas. tostarp dators, kuram šāda asa un eļļaina mērce varētu īpaši nepatikt.

priecājos par veiksmi, iespējams, pat vairāk, nekā satrūkos, pamanot, ka somā brīvi mētājas vāciņš un saprotot, ka mērces burciņa ir vaļā.
 
 
cukursēne
22 May 2019 @ 03:03 pm
 
the fate of native americans
 
 
cukursēne
17 May 2019 @ 11:07 pm
 
man pēdējā laikā ir gadījušās vairākas interesantas pieredzes ar maziem bērniem.

šodien sēdēju uz kronvalda parka asian style mini paviljona malas, pret tā ārpusi atstutējusi velosipēdu, un mazs puisītis nāca un teica "čau", es viņam pretī - "čau", viņš skatās, skatās, tad it kā grasās iet prom, nāk atpakaļ - "čau", rāda uz mani (vai velo, nevar saprast) ar pirkstu un saka (kā izskatās, savam tētim) "bet tu paskaties, paskaties!", grasās iet prom, bet atkal atgriežas, rāda ar pirkstu, "čau", es viņam smaidīgi jautāju - "vai tev kaut kas te šķiet īpaši interesants?" ar domu, ka tad, ja grib, nez, pabakstīt velo vai paraustīt raibās harēmbikses, varam kaut ko sarunāt, bet viņš sakautrējās, nomurmināja "jā, interesants, paskaties!" un aizskrēja.

kaut kad šonedēļ stāvēju krustojumā ar velo, garām gāja sieviete ar divām mazām meitenītēm, no kurām viena ļoti izteiksmīgi skaitīja "es mīlu brīvību, es mīlu dejot, es mīlu dzīvi, es mīlu zobus (..)" (tālāk nedzirdēju).

pirms divām dienām braucu ar velo gar savu māju, bet tur otrā galā ir kaut kāds privātais bērnudārzs - skatos, bars mazmazītiņu bērniņu ar divām audzinātājām. nobremzējos, lēnītiņam ripoju viņu virzienā, smaidu un saku "sveiki". un, kad braucu garām, tāda sīksīks puisītis, nedomāju, ka vecāks par 3, ieskatās man acīs un saka - "visu labu, mīļumiņ!"
 
 
cukursēne
11 May 2019 @ 04:51 pm
 
man laikam tiešām vajadzēs jaunu velosipēdu. šis mūžīgais čakars, kas ar to pēdējā gada laikā ir, kļūst pārāk neizturami.
 
 
cukursēne
07 May 2019 @ 07:50 pm
 
stulbums, tikai pieslēgusi velo pie staba pie pasta, sapratu, ka ID karte pēc ceļojuma palikusi kindle vāciņā, kur to vienmēr lieku ērtības dēļ (jo tad var rindā stāvot lasīt un, ja prasa ID, nav jāķer somā pēc maka, kur tā parasti stāv)

labi, ka braucu pa ceļam no darba, nevis pavisam speciāli
 
 
cukursēne
03 May 2019 @ 10:33 am
frāzes no sapņiem  
ir jāmīl sava ēna, bet tā nevar pastāvēt pati par sevi
 
 
 
cukursēne
02 May 2019 @ 02:50 pm
wisdom of HEL  
building the future takes considerable time
 
 
cukursēne
16 April 2019 @ 04:58 pm
 
The stepping stone to joy is feeling like you are “enough,” and feeling “not enough” is a form of loneliness. We need other people to tell us that we are enough, not because we don’t know it already, but because the act of hearing it from someone else — and (equally) the act of taking the time to remind someone else they’re enough — is part of what makes us feel we’re enough. We give and we receive, and we are made whole.

It is a normal, healthy condition of humanity, to need other people to remind us that we can trust ourselves, that we can be as tender and compassionate with ourselves as we would be, as our best selves, toward any suffering child. To need help feeling “enough” is not a pathology; it is not “neediness.” It’s as normal as your need to assure the people you love that they can trust themselves, that they can be as tender and compassionate with themselves as you would be with them. And this exchange, this connection, is the springboard from which we launch into a joyful life.

Wellness, once again, is not a state of mind, but a state of action; it is the freedom to move through the cycles of being human, and this ongoing, mutual exchange of support is the essential action of wellness. It is the flow of givers giving and accepting support, in all its many forms.

The cure for burnout is not “self-care”; it is all of us caring for one another.

//Emily Nagoski, Amelia Nagoski, 2019, "Burnout: The Secret to Unlocking the Stress Cycle"
Tags:
 
 
cukursēne
10 April 2019 @ 05:00 pm
 
mani mulsina, ka cilvēki mēdz vēstulēs tā vietā, lai rakstītu "cieņā" vai "ar cieņu" rakstīt AC. vai tiešām tas piecu burtu ietaupījums (jo tie acīmredzot ir tie, kas izvēlas lietot "ar cieņu") ir tik svarīgs?

vēl jau gan var būt, ka tas AC tomēr nozīmē kaut ko citu; ja tā ir un jūs zināt, pastāstiet.
 
 
cukursēne
06 April 2019 @ 12:58 pm
 
iesēju zaļos puķu podos meža zemenītes. redzēs, protams, vai kaut kas vispār izdīgs.
 
 
cukursēne
25 March 2019 @ 11:41 pm
jauns jēdziens  
dzimumvientiesība