cukursēne
31 July 2014 @ 01:23 am
the sad, melted face of this unloved child  
ļoti iesaku "butter" (2011) - satriecoši sviestaina (tudum-tcss!) filma, tas absurda līmenis tur ir tik apburošs, vienkārši fantastiski.
 
 
cukursēne
30 July 2014 @ 11:41 pm
beach time with jesus  
šodienas izbrauciens uz jūrmalu ar [info]tors bija ļoti veldzējošs visvisādos veidos.

beidzot palaiskojos un mierīgi izpeldējos, un, parunājot par savām sociālajām bažām, nonācu pie secinājuma, ka problēma lielā mērā slēpjas tajā, ka tas ~konstantais klāt-esošums ar IM ļaudīm ir radījis ļoti spēcīgu kopīguma un tuvuma ilūziju. ilūziju ne jau tādā ziņā, ka mums nebūtu izveidojies kontakts, ir, protams, bet tā, ka tas pieredzes formāts diezgan pamatīgi liek aizmirst, cik tomēr sveši viens otram mēs vēl patiesībā esam, cik ierobežots ir tas pieredžu un tēmu loks, kurā esam operējuši, viens ar otru "pārklājoties". un tad, kad šis fakts tomēr izpeld virspusē, nav brīnums, ka ir mulsinoša sajūta, tāda kā kognitīvā disonance, jo tas, ka reāli esam puslīdz pazīstami tikai mēnesi, ir kaut kā paskrējis garām.
 
 
cukursēne
30 July 2014 @ 05:19 pm
 
ar dalītām jūtām (šausmām un uzjautrinājumu) pamanīju, ka veikalā parādījies strukturētais ūdens "memory", kurā izmantotas īpašās strukturēšanas tehnolōģijas un kas nu tur vēl. tiem, kas nezina - strukturētā ūdens ideja ir tāda, ka ūdenim ir atmiņa, un ja tam atskaņo mōcartu un saka labus vārdus, kā arī dara to pareizajā pasaules malā, kur ir laba enerģētika, tad ūdens dzērējs pēc tam saņems visvisādus maģiskus labumus, tostarp ilgāku mūžu, slimību dziedināšanas un, iespējams, lāzerredzi. apsveru domu sabotēt šo projektu, ejot stāvēt pie plauktiem ar šo brīnumdziru, un čukstus uz to ūdeni lamājoties vai atskaņojot tam ļauno rokmūziku.
 
 
cukursēne
29 July 2014 @ 03:55 pm
liels un dzīvs un nebaidos  
beidzot.

tagad es atkal jūtos kā cilvēks.

skrēju pie lietus un gandrīz ar seju pa priekšu nozvēlos pa slapjajām pagalma kāpnēm savā sajūsmā, elpa aizrāvās, dzīvība atgriezās. ar katru brīdi arvien vairāk.

pagalmā smaržo citādāk, nekā apkārtējās ~pļavās, saldāk un tālāk, tie sastādītie augi nav tik spēcīgi savā izelpā, pavisam cits raksturs. pāri ielai nopļautā placītī, kur iebrienu, rūgti smaržo kaut kas, ko uzreiz neatpazīstu, un saplūst ar karstas zemes un ūdens pilienu satriekšanās smaržu, ko, savukārt, nevar neatpazīt vai sajaukt ar kaut ko citu. lietus lāses ir tik brīnišķīgi aukstas un neregulāri krītošas kā ķircinoši pieskārieni, dušu ar šo pilnīgi nevar salīdzināt, dušā nav dzīvības. īstais brīdis ir tad, kad sāk pūst stiprs vējš, lietus vēlreiz pieņemas spēkā un kļūst auksti, āda tausta vēju un smiltis, no slapjajiem matiem ūdens tek acīs un aizmiglo skatu, plaušas pilnas ar smaržām, ausis pilnas ar pērkona, vēja un pakšķu skaņām, nekam citam vairs nav vietas. tas ir tas brīdis, no kā pasmelties, caur kuru atgriezties. ne no kā nav bail un nekas nevar uztraukt, jo nekas lieks man nevar tikt klāt caur klātbūtnes visaptverošumu.
 
 
cukursēne
29 July 2014 @ 01:06 am
it's time to face my banana  
"a fantastic fear of everything", ko ar brāli tikko noskatījāmies, laikam ir viena no pēdējā laika mīlīgākajām filmu pieredzēm. tematiski tā tieši laikā, kad man atkal persōniskā līmenī aktualizējusies baiļu tēma, forši pasmieties par paranoīdumu un tad padomāt vēlreiz par to, no kā tad īsti patiesībā ir bail tad, kad rausties no visādām it kā konkrētām lietām (e.g. banāniem vai veļas mazgātuvēm, vai no tā, ka kāds tevi noslepkavos, vai no tā, ka cilvēki slepeni grib, lai vācies projām).

mani vispār (starp visādām citām lietām) ļoti fascinē bailes. droši vien tāpēc, ka es pati ar tādām visādām mokos (bet nu - kurš tad nemokās). ja es kādreiz izdomāšu atgriezties akadēmiskajā vidē uz phd, tad labprāt pievērstos baiļu tēmai.

tagad jau īstenībā, liekas, kaut kādā mērā baiļu palielināta aktualitāte ir tāda visaptveroša, visās malās cilvēki domā par to, vai būtu jābaidās ukrainas kontekstā; ja tā padomā, uz šī fōna, protams, visas manas 'profesionālās' un sociālās bailes tādas pupu mizas. bet šis nestrādā, tieši tāpat kā nestrādā "neesi bēdīgs, jo kādam citam taču iet sliktāk!" vai, uzskatāmāk absurdi, "nepriecājies, jo kādam citam taču iet labāk!"

es gan tā arī pagaidām neesmu līdz galam atkodusi, kā varētu izvairīties no tā brīža, kad es sāku baidīties no cilvēkiem, ar ko esmu jau sapazinusies, palieku sevišķi tramīga un neveikla un pati sev visai aktīvi derdzos. tad, kad cilvēki jau ir paspējuši kļūt svarīgi, bet nav nekādas drošības sajūtas, ka tas kontakts ir ilgtspējīgs. un, protams, pirmais mehānisms, pie kura intuitīvi gribas vērsties, ir - tikt vaļā no tā svarīguma, atkāpties, noslēpties, izlikties, ka tā jau nemaz nav, es nemaz neko negribu, sist sev pa pirkstiem ikreiz, kad gribas pastiept roku, lai pabužinātu, nepiesēsties blakus fav bariņam, novērsties tā vietā, lai smaidītu, un visādas citādas disfunkcionālas pašmokošas izvēles. un tad arī, protams, visu laiku šitā sevi cenzējot un šaustot, komplektā ar darbiem, kas jādara, paliek maz kognitīvo kapacitāšu produktīvam kontaktam, un arī parunāt es vairs nespēju, un viss kļūst tikai sliktāk, jo ir skaidrs, ka nu taču ir arī objektīvs iemesls, lai neviens negribētu nekādu ilgtspējīgu kontaktu ar mani. un tad tik uz leju riņķiem vien, riņķiem vien. labi, ka es vismaz šito atpazīstu, gan jau var atrast arī kādu labu stratēģiju, lai ar šito cīnītos.
 
 
cukursēne
28 July 2014 @ 10:53 am
mirdzums  
sapnī vienā brīdī ar mīļākajiem IM biedriem peldēju jūrā. mēs iepeldējām tālu, tālu, un tad milzu viļņi trīsstāvu mājas augstumā no jūras puses mežonīgā ātrumā nesa mūs krastā - mēs pagriezām sejas pret krastu un gaidījām, vajadzīgajos brīžos aizturējām elpu un nirām, un uzpeldējām, nirām un uzpeldējām, nirām un uzpeldējām, un smējāmies, jo tas bija lieliski, tas bija kā lidot, jo brīžiem tie viļņi mūs arī tiešām uzmeta gaisā, tik ātri, tik augstu, tik skaisti.
skatījos uz tiem cilvēkiem, to, cik eleganti viņi kustas gan zem ūdens, gan gaisā, cik skaisti mirdz ūdens lāsītes viņu matos un jj arī bārdā, un jutos.
Tags:
 
 
cukursēne
27 July 2014 @ 01:50 am
 
un vēl es sapratu, ka man ir problēma arī ar to, ja nav iespējas kaut cik pabūt kailai - raiskumā vismaz es tur cik ne cik varēju pašpacierēt apkārt pa dušām, šeit nekā tāda nebija. es pat mazliet nobijos no tā, cik skaudīga sajūta man radās, kad Lauras bērns pagalmā izģērbās, vai kad stāstīja par nūdistu kopmītni bērklijā.

tagad tik labi mājās, kad nevajag nekādas lupatas.
 
 
cukursēne
27 July 2014 @ 01:30 am
refleksija  
šodien atkal sevišķi spēcīgi izjutu to, cik ļoti man vajag īstu alone time, kad pēc visa beigām kopā ar visbrīnišķīgākajiem IM7, kurus es mīļoju no visas sirds, padzīvojāmies pagalma retrītā. viss bija forši, bet es jutos tomēr kaut kā visai ļoti nepareizi un kā līdz galam nespējīga iesaistīties, kas atkal mani pašu briesmīgi kaitināja , līdzīgi kā brīži, kad pamani, ka jau otro dienu katrā sarunā sanāk par kaut ko pasūdzēties, un padarīja iekšēji satrauktu un nemierīgu.

tagad par šo aizdomājos - pēdējās dienas es samērā bieži jauko cilvēku kompānijā jutos lieka, tā, it kā es varbūt jauktu brīnišķīgo dinamiku, kāda būtu bez manis, un viņi vienkārši būtu pārāk pieklājīgi, lai palūgtu man aiziet. bet varbūt tad šis kārtējo reizi ir man raksturīgais savu sajūtu ekstrapolēšanas uz citiem process - tā kā tad, kad pati sevi nosodu, liekas, ka visi citi skatās nosodoši.
tā vismaz gribētos cerēt, jo tā drošvien ir labāk risināma problēma, nekā "cilvēkiem, kuri man patīk vislabāk, es patiesībā reāli nepatīku".

tik sarežģīta pretrunu situācija, jo principā man gribas no viņiem ķert un grābt, ko un kad var, lai man būtu emociju uzkrājumi mācību gada grūtajiem brīžiem, bet no otras puses, nevar taču uzbāzties, un kaut kur jādabū arī tas laiks sev pašai, citādi sanāk, ka es vienkārši vazājos līdzi kā nošņurcis kucēns, nevarēdama neko jēgpilnu citiem dot.
 
 
cukursēne
24 July 2014 @ 08:22 pm
rakstīt liecības  
izsaka citu viedokli un arī ieklausās savā viedoklī
 
 
cukursēne
24 July 2014 @ 07:53 am
rīts  
esmu ļoti uzmanigga
 
 
cukursēne
24 July 2014 @ 12:36 am
get by with a little help from my friends  
ir tik labi, kad ir tāda Laura, kas stingri pasaka, ka šovakar ir jāiet gulēt un nebūs nekādas stundu plānu skatīšanas, refleksijas lapiņu un sekotāja rakstīšanas. tad es varu izlikties, ka man nav izvēles un sevi par nepabeigto darbu kaudzi šaustīt mazāk.
 
 
cukursēne
23 July 2014 @ 10:26 am
 
man no rītiem trīc rokas un ir nelabi, un es raudu gandrīz katru dienu, bet man patīk šo pieredzi iegūt un es saprotu, cik nenormāli vērtīgi tas ir - pat brīžos, kad viss ir tiešām briesmīgi un es elsoju kaut kur uz nomaļām kāpnēm, es zinu, ka šis ir tā vērts un ka es mācos tieši to, kas man būs vajadzīgs.
 
 
cukursēne
21 July 2014 @ 09:55 pm
be water, my friend  
bet vispār - visu dienu gājām pārgājienā pa pilsētu ar savu "audzināmo" grupiņu, tas bija maģiski. vislielākais prieks par puiku, kurš apmeklējuma žurnālā jau bija atzīmēts kā tāds, kurš vispār vairs nenāks, bet bija ne tikai atnācis, bet arī ļoti atvērās, tik labi parunājāmies, un izskatījās, ka viņš būs arī rītdien. vispār tik patīkami ar viņiem pavadījām laiku, visa cita starpā pikojāmies un pēc iepazīšanās ar albatrosa kultūru es jutos diezgan aizkustināta par tām idejām un to saprāta līmeni, kas no viņiem tagad nāk ārā, to apspriežot. tik ļoti gribas viņiem piedāvāt visu ko foršu, ka kopā ar pārinieku šovakar salīmējām un uzzīmējām twister laukumu, lai varētu to spēlēt kā rīta grupas aktivitāti. un prieks par to, cik, šķiet, veiksmīgi mums ir izdevies izveidot kontaktu un būvēt to arvien lielāku, riktīgi ceļ uz augšu enerģijas līmeni, tāda sajūta, ka tagad es mierīgi varētu paspēt līdz galam sagatavoties rītdienai. un, kas vēl foršāk - ir tāda sajūta, ka rītdien visas stundas izdosies. es pieļauju, ka tas tā ir tikai šobrīd pārgājiena pacilātības ietekmē, bet, hei, pozitīvajām emõcijām vajag ļauties. kā šovakar kung fu teica - vispār visam vajag ļauties, nekam neturēties pretī, bez pretestības vienkārši plūst kā ūdenim. man vispār likās, ka tas kung fu (ja neskaita spiediena vadīšanu uz zemi, ko es laikam līdz galam nesapratu) tā, kā to pasniedza toms šeit, ir ļoti man derīgs, sakrīt ar visādām lietām, kā es jūtos.
 
 
cukursēne
21 July 2014 @ 09:36 pm
 
šovakar kung fu nodarbībā uzzināju, ka tas, kurš grib pieskarties, lej ūdeni
 
 
cukursēne
20 July 2014 @ 02:29 am
briesmas  
šodiena bija lieliskākā diena. nodarbībās gāja briesmīgi, bet briesmīgi produktīvi, varēju darīt kā dmitrijs, kurā es šo spēju ļoti apbrīnoju, un iet pa gaiteni smaidīdama un reizē domādama/teikdama "cik man grūti un šausmīgi gāja!"

un tad impromptu dejas zālē pēc bērnu aiziešanas; un tad man bija visiem komentāri, ko ierakstīt refleksijas lapiņās, lai uzslavētu; un tad jūra bija tik auksta un dzīva, dzīva, dzīva; un tad es drīkstēju visiem dažiem klātesošajiem IM7 masēt pēdas; un tad bija tik daudz, ko klausīties un justies; un tad beigās vēl labākā masāža. es esmu vienkārši izkususi, ja šis ir kosmosa atalgojums man par to briesmīgumu, tad es esmu gatava vēl visādām šausmām.
 
 
cukursēne
16 July 2014 @ 01:54 am
labunakti, mazo draudziņ  
ar savu uz-VS mugursomu es izskatos kā tāds bruņurupucis nindzja.
 
 
cukursēne
16 July 2014 @ 12:43 am
vainīgs!  
un vēl - es nevaru ciest to tizlību, ka, lai gan es jau iepriekš konceptuāli biju nolēmusi, ka šīs trīs dienas taču vajadzētu pavadīt, cenšoties atgriezties realitātē, socializējoties pēc pilnas programmas un mazliet "atslēdzoties" no gaidāmajiem izaicinājumiem, tagad, protams, es jūtos briesmīgi vainīga un slikti par to, ka neesmu atradusi laiku tajās arī konkrēti gatavoties VS. varu derēt, ka tad, ja es būtu darījusi otrādi, ja es būtu sēdējusi pie datōra un rūpīgi rakusies cauri stundu plāniem, rakstījusi scenārijus audzināšanas stundām utt, es tagad justos vainīgi un slikti par to, ka neesmu bijusi pietiekamā kontaktā ar draugiem un ģimeni. sasodītā katoliskā bērnība, nez, vai es kādreiz tiem milzīgajiem vainas resursiem vispār tikšu pāri.
 
 
cukursēne
15 July 2014 @ 11:05 pm
3  
viena no galvenajām problēmām ar dzīvi poststarp-intensīvas darbošanās periodā (kā šīs trīs dienas) ir tas, ka es akūti izjūtu daudzas lietas kā laika šķiešanu un kļūstu ne tikai nemierīga, bet pat īgna. jo ir sajūta, ka darbs prasās padarāms, pat ja nav skaidra priekšstata, kas par darbu (nu, labi, vienmēr varētu kaut vai vienkārši iet cauri stundu plāniem vai turpināt būvēt tematisko plānu). šovakar man konstanti ir sajūta, ka es kaut ko kavēju, tagad parādījies arī aizkaitinājums, jo filma, ko ar kr izlēmām noskatīties, nepavisam neattaisnoja uz sevi liktās cerības, un ir jau teju pusnakts, pēc 8h jau jābūt ceļā, netieku vaļā no domas, ka pēdējās divas stundas būtu varēts pavadīt kaut kā jēdzīgāk, ai.

šajās trīs dienās atkal ir bijis tik daudz, cilvēki, kāzas, bēres, galda spēles, pastaigas, metināšana, bet es netieku pāri sajūtai, ka kaut kas nav tā. es nesaprotu, varbūt vajadzēja ieiet vannā. varbūt es to vēl varu paspēt. varbūt jāpaspēj ir kaut kas cits.
 
 
cukursēne
15 July 2014 @ 01:10 am
gangsta's paradise  
šodien kārtējo reizi piedzīvoju ~sociāltehnoloģiskā makgaivera sajūtu, un atkal tas bija saistīts ar mobilo tālruni.
pirmoreiz es šitā jutos, kad ziemā bija jāsatiek karlīne, lai nopirktu lauku pienu un sieru, un man izlādējās telefons, bet tā kā bija līdzi dators, varēju ieiet lido, viņu internetā ielīst skype, sameklēt kādu, kas zina ilzes telefonu, un palūgt, lai piezvana ilzei un pasaka, lai viņa piezvana karlīnei un pastāsta, kur es esmu. man tad likās, ka esmu novijusi viltīgus tīklus gluži kā zirneklis un patiešām jēgpilni izmantojusi tehnoloģijas.

šodien, savukārt, kad bija izlādējies telefons un līdzi tikai usb kabelis bez kontaktdakšas, apsvēru gan domu ieiet internetkafejnīcā un nopirkt kaut kādas minūtes, lai to uzlādētu, vai meklēt kādu draudzīgu cilvēku ar portatīvo datoru, kam varētu palūgt mazliet elektrības tālruņa pabarošanai. bet beigu beigās man piebrauca klāt lādētāju paradīze. sajutos kā amerikāņu filmā, tikai ar tādiem sirreālisma elementiem, kad tiku vizināta riņķiem vien pa ielām mašīnā, kur iekšā var piespraust uzlādēt kkādus 3 vai 4 6 telefonus reizē, un cilvēki planšetēs un telefonos spēlēja spēli ar zibeņiem un visādiem fantastikas filmu specefektu cienīgiem vizuāļiem, pārņemot pilsētā dažādus objektus savā "varā".
 
 
cukursēne
12 July 2014 @ 07:59 pm
ceļošana laikā  
brālis parādīja treileri filmai, par kuru recenzijā teikts, ka tā ir "downton abbey on acid".

skaidrs, ka jāpaspēj kaut kā noskatīties šo 3dienu laikā.