cukursēne
07 December 2016 @ 05:00 pm
 
īstenībā es visdrīzāk nemaz tik ļoti negribu strādāt atkal TIKAI skolā, man vienkārši ir bail, ka citādāk es varbūt tomēr savu dzīvi sapisīšu tāpat, bez ārēja iemesla
 
 
cukursēne
02 December 2016 @ 11:58 am
duh  
praktiskas problēmas ir vieglāk atrisināt, nekā psiholoģiskas

bet diez vai tādēļ ir vērts apgādāties ar iluzorām praktiskām problēmām, ko risināt "pa priekšu", vai arī mēģināt psiholoģiskas problēmas pārdefinēt par praktiskām
 
 
cukursēne
30 November 2016 @ 08:04 pm
trāpīts  
liku bēdu zem akmeņa
netieku tai pāri
 
 
cukursēne
30 November 2016 @ 02:51 pm
random thought  
kāpēc reizēm cilvēkiem šķiet, ka ļaudis, kas dara kaut kādas "labas" un jēgpilnas lietas vai ir ļoti laipni pret visiem, jāsauc par eņģeļiem? vai tas ir tāds paņēmiens, kā pasludināt šādu rīcību/dzīvesveidu par pārcilvēcisku, tādējādi izvairoties no kādas iekšējas nepieciešamības pārdomāt, teiksim, savas izvēles?
 
 
cukursēne
29 November 2016 @ 11:01 am
real human beans  
tas savādais mirklis, kad pēc stundas pienāk skolēns un saka, ka es esot ansambļa koncertā ļoti skaisti dziedājusi

(man kaut kā nebija ienācis prātā, ka viņiem taču nav nekādu šķēršļu par to ne tikai uzzināt, bet pat atbraukt)
 
 
cukursēne
28 November 2016 @ 12:17 pm
taking up too much space  
jau kopš pavisam agras bērnības ļoti daudzās attiecībās manā dzīvē citu cilvēku mīlestības vai labvēlības pret mani pamats ir bijis fakts, ka es neko neprasu un pat itin kā negribu. ir ārkārtīgi grūti sadzīvot ar faktu, ka, izrādās, gribu gan, nekrītot panikā, ka tas automātiski padara mani nemīlamu un neciešamu.
 
 
cukursēne
27 November 2016 @ 11:03 pm
scotland united  
izstāstīšu, kāda tā pasaule maza.

šodien uz ansambļa mēģinājumu pirms īstā mēģinājuma (atsevišķs stāsts) braucu ar taksi, jo tiešais transports piedāvāja tikai būt stundu par ātru vai pusstundu par vēlu, un man bija jāaizved arī izceptie vegāniskie našķi lielā kastē. taksometra šoferis bija ļoti runātīgs, nokomentēja, ka garšīgi smaržojot, prasīja, vai es cepu bulciņas, nedaudz parunājām par to, ka mūsdienās jauni ļaudis arvien biežāk māk gatavot, jo bieži vien to pieprasa, piemēram, pārtikas izvēles (e.g., ja esi vegāns, tad lielākoties nevari nopirkt visādas bulciņas, kūkas un pīrādziņus, tad jācep pašam, ja gribas), tad viņš teica, ka man vajagot pieteikties ēst gatavošanas šovos, kad teicu, ka mani tas neinteresē, viņš teica, ka es aplaupot pasauli tā nedaloties ar savām prasmēm, es teicu, ka daru to citos veidos. tad nu viņš prasīja, ko es vispār dzīvē daru, nonācām līdz skolai kā vienai no lietām, kad tikām līdz angļu valodas tēmai, viņš ieminējās par skotiem un to nesaprotamo akcentu, es teicu, nav tik traki, kad mācījos Skotijā, viss bija norm, tad viņš prasa - kurā pilsētā, viņam meita mācījusies Dundee, es saku, o, tas ļoti tuvu, un tur laba universitāte mākslām, zinu meiteni, kas tur mācījās animāciju, viņš saka, jā, mana meita arī tur mācījās datorgrafiku un animāciju, un vispār tas tik forši, jo iepriekš man ar viņu bija konflikts, kāpēc izvēlējās mācīties kaut kādu nejēdzību kultūras akadēmijā, un man pēkšņi tāds - WAIT A MINUTE - ieslēdzas, es saku - klau, kā sauc jūsu meitu?

izrādījās, aizdomas pamatotas. mani uz ansambļa mēģinājumu šoferēja bijušās cita ansambļa biedrenes [info]nyamo tētis!!!

labs, ne?
 
 
cukursēne
26 November 2016 @ 12:39 am
 
šodien no biroja bija jābrauc uz tikšanos ar vienu no mūsu atbalstītājiem, un sanāca tā, ka izdevīgākais transports man bija 25. trolejbuss. zināju, ka ir kaut kur tehniski tuvāk pietura, bet devos uz vienu pieturu tālāk, ko skaidri zināju, ka atradīšu, jo savulaik tajā mēdzu stāvēt pat vairākas reizes nedēļā, gaidot citu transportu uz mājām no ciemošanās pie babiņas.

varbūt tā ir sezona, varbūt visādas informācijas konteksts, varbūt sagadīšanās (kāpēc es taisni tikko tā "uzsēdos" uz grāmatām par veciem cilvēkiem, un joprojām nevaru nokāpt?), bet nevar noliegt, ka pēdējā laikā gadās pieskarties vecvecāku tēmai. pirms pāris dienām pirmo reizi ielogojos sava cheap chinese phone kaut-kādā-tur kontā, un prasīja iestatīt drošības jautājumus, no kuriem varianti bija, piemēram, vectēva vai vecmāmiņas vārds. un vakar kolēģe darbā mani ne no šā, ne no tā (nu, vai arī lai pastāstītu joku, ka šekspīrs veltām ir veltījis kugu - "veltas pūles mīlā") informēja, ka esot vārda diena veltām - tā sauca manu otru vecmāmiņu. man par viņu nav daudz labu atmiņu, un domāju, ka mana māte ir tik disfunkcionāls cilvēks lielā mērā pateicoties dažādām vecmāmiņas personības īpatnībām. bet šis nav par viņu.

gāju uz to pieturu un domāju par savu babiņu. viņas dzīves pēdējos gados, manā pusaudzībā, es mēdzu viņu samērā regulāri apmeklēt. vismaz reizi nedēļa pēc skolas vai kārtējiem valodu kursiem kāpt 25.trolejbusā (man šķiet, tolaik tam bija cits numurs, bet varbūt es kļūdos) un braukt uz āgenskalnu, kur viņa dzīvoja, ievelties tajā dzīvoklī, kopā barot viņas bruņurupuci, pildīt mājasdarbus, klausoties, kā viņa iemigusi šņākuļo, klausoties kristīgo radio. reizēm taisīju kaut ko ēdamu, bet parasti viņai jau bija kaut kādas mikroviļņu krāsnī uzsildāmas lietas, ko viņa pati gribēja sildīt. uz mūža nogali viņa bija jau gandrīz akla, tāpēc neko īsti sev pati no nulles pagatavot nevarēja. bieži gāju uz veikalu pēc kādiem viņas pasūtījumiem - no sākuma mēs vēl gājām kopā, bet ar laiku tas kļuva arvien retāk. sākotnēji es mēdzu rakstīt viņas diktētas vēstules draugiem un radiem uz laukiem, bet pamazām tie viens pēc otra nomira, kā arī telefona sakari kļuva pieejamāki, un vēstuļu rakstīšana kļuva par pagātni. tad, kad biju izdarījusi visus skolas darbus, ko varēju/gribēju, es parasti lasīju viņai priekšā grāmatas. man ļoti patīk lasīt priekšā, un es nezinu, vai tā tas ir bijis vienmēr, vai arī tas ir tik ļoti spēcīgi tādēļ, ka tas bija tik jauki pavadīts laiks šajā dzīves posmā. es lasīju grāmatas, kas viņai šķita interesantas, ko es nebūtu lasījusi tāpat vien - "mūža meža maldi", kaut kādu citu grāmatu par kurzemes laukiem, alsungu. varbūt vēl kādu citu, bet to neatceros. lēnām, pa nodaļai. viņa mēdza piemirst, kas iepriekš noticis, tad mēs to pārrunājām. viņai bija savu iemīļotie tēli, kuriem viņa tik ļoti juta līdzi un gribēja kaut kādus konkrētus iznākumus. reizēm mēs kopā dziedājām litānijas, un šodien es ar šoku attapos, ka nevienu no tām tā skaidri neatceros. protams, jāņem gan vērā, cik monotonas un primitīvas pārsvarā ir to melodijas, un teksti, kas saturiski mani nekā īpaši nesaistīja tad un, šķiet, nesaista tagad, kristu, apsažālūj par mums, tāds-un-tāds-svētais, apsažālūj par mums, meh. jaunavai marijai veltītās gan mani vienmēr uzrunāja mazliet vairāk, jo tur mēdza būt interesanti mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi. bet arī tos tagad esmu aizmirsusi.

mēs mēdzām braukt ciemos nedēļas nogalē visi kopā, tētis, mamma, brālis, es, bet tas bija citādāk - kad biju tur ciemos viena, es nekad nesteidzos projām, man patika tur būt, taču, kad bijām visi kopā, es atceros, ka galvenokārt nīku uz dīvāna vai stūrī, sēžot uz zemes. es nezinu, vai tā ciemošanās savā veidā nebija tāda "bēgšana no mājām", bet man gribētos ticēt, ka tas tomēr bija kas vairāk.

viņa vienmēr stāstīja lietas. un mēs bieži spēlējām kārtis. pirms viņa pārvācās uz āgenskalnu, pirms viņai sāka pasliktināties redze, mēs kopā lasījām grāmatas, ko galīgi nevarētu uzskatīt par bērniem piemērotu literatūru. viņa stāstīja gan par savu bērnību, gan kara laikā pārdzīvoto, par savām divām laulībām (viņa bija atraitne, pirmais vīrs nomira no asins saindēšanās, bet pēc vairākiem gadiem viņa apprecējās atkal - un, spriežot pēc stāstītā, nevis ērtības labad, jo ar saimniecību labi tika galā pati, bet tiešām jūtu dēļ), par vienīgo tolaik pieejamo kontracepcijas metodi - pārtraukto dzimumaktu, par dažādiem atgadījumiem ar kaimiņiem, par visādiem izbīļiem un negaidītiem priekiem. visi tie stāsti, lai gan bieži vien saturs bija visai dramatisks, tomēr bija tāda milzīga gaišuma piesātināti, tāpat kā viņa pati, un vienmēr atradās kāds pavediens patiesa prieka.

tagad man liekas - ļoti iespējams, tieši viņa ir tas faktors, kuram man jāpateicas par to, ka izaugu tomēr par cilvēku ar cerību, par cilvēku, kas tic labajam pasaulē, par cilvēku, kurš nav pazudis visā tajā disfunkcionālajā vājprātā, kas raksturo manu ģimeni. kad es domāju par to, kāds ir labs cilvēks, es patiesībā neizbēgami lielā mērā izmantoju par kritēriju savas babiņas personību. reizēm mēdzu iedomāties, kā/vai viņai patiktu kāds no cilvēkiem manā dzīvē, ko viņa nekad nav satikusi. par to, vai viņai patiktu es, man nav jādomā. jo manā bērnībā un pusaudža gados viņa bija vienīgais cilvēks, par kura mīlestību pret sevi es varēju nešaubīties un to patiešām just. lai gan es nevaru atsaukt atmiņā nevienu reizi, kad viņa man kaut ko tamlīdzīgu būtu teikusi.

viņa ir vienīgais cilvēks, par kuru esmu lūgusies, esot saprātīgā vecumā - kad viņa bija jau tuvu nāvei, es paņēmu viņas man atstāto lūgšanu grāmatiņu, un darīju, ko varēju - es atceros, ka ļoti apzināti lūdzu nevis, lai viņa izveseļojas, bet gan, lai viņai kļūst labāk, paļaujoties, ka tad, ja tas nozīmēs nāvi, es to pieņemšu. un es pat neatceros, kurā tieši vidusskolas gadā viņa nomira. zinu tikai, ka saņēmu par to īsziņu, sēžot skolas solā, un mana pirmā doma bija par to, cik smagi šis būs manam tētim. es pat neatceros, kad es beidzot par to raudāju. bēru mielastā, kad visi teica runas, es neko neteicu, bet dziedāju ave maria. iespējams, raudāju es pēc tam, kopā ar tām pāris viņas vēl dzīvām palikušajām draudzenēm, kas teica, ka man dziesmā noteikti esot pievienojušies eņģeļi. un viņas jau agrāk mirušā brāļa sieva vēlāk uzdāvināja man kaut kādu (svēt)bildīti, ko es, pie tā īpaši nepiedomājot, ieliku makā un nēsāju apkārt vairākus gadus, līdz to maku man nozaga.
 
 
cukursēne
24 November 2016 @ 01:05 pm
 
vienā no nakts sapņiem, tādā priecīgajā, kopā ar biedriem bijām uz salas kaut kur uz ziemeļiem vai ziemeļaustrumiem, tādā skandināviska paskata vietā, kas gan tikpat labi varēja būt arī, piemēram, kamčatka vai kāds japānas nostūris, kur netālu atradās dekomisionēta atomieroču rūpnīca, kas tā arī nekad nebija uzsākusi darbu, tādēļ apkārt uzbūvētais ciemats, kurā bija plānots izmitināt rūpnīcas darbiniekus, nebija piepildījies ar iedzīvotājiem. mēs tur bijām atbraukuši ekskursijā, un tās vadītājs piedāvāja iespēju iegādāties māju šai ciematā par 5000 eiro. mājas bija gluži labas, no pelēkiem ķieģelīšiem, un vēl katrai apkārt pieklājīgs zemes placis - tā, ka pāris kartupeļu laukiem mājas aizmugurē, vēl citu sakņu dārziņam un plašām puķu dobēm mājas priekšā toč sanāktu. plus vēl dažām mājām, kas atradās nedaudz nomaļākā ciemata vietā, komplektā bez maksas nāca gabals meža. skatījos uz tām pelēko ķieģeļu mājiņām un domāju - tas principā ir pilnīgi iespējams, tā ir smieklīga summa, šeit varētu dzīvot. bet tomēr mājiņu tukšie logi šķita biedējoši. sapnī tobrīd pati stāvēju kaut kādas kāpas galā, pūta silts vējš, smaržoja pēc jūras un koku mizas, bija pavasaris vai rudens, zilas debesis, pacēlu galvu uz augšu, un tur tieši mums pāri lidoja milzīgs, milzīgs strazdu bars, ar skatienu tiem sekoju, viņi lidoja tajā virzienā, kur vajadzētu atrasties tai rūpnīcai un domāju - nez, kas tur tiks iekārtots, vai varbūt tā paliks tukša un to apdzīvos šie strazdi. tad viņi apmeta lielu loku un izlaidās pa atvērtiem logiem cauri vienai no pelēko ķieģeļu mājiņām, un es pēkšņi sapratu, ka man šeit patiks.

strazdi

protams, ka pamodos, pirms tā māja bija nopirkta, pirms biju to apskatījusi no iekšpuses, pirms biju sākusi to iekārtot.
Tags:
 
 
cukursēne
24 November 2016 @ 04:47 am
and how my body remembers things i told it to forget  
tad, kad es naktīs panikā mostos no tiem konkrētā veida sliktajiem sapņiem, es parasti cenšos sev stāstīt, ka neatceros. un tad ātri sapni aizmirstu, kā tūliņ aizmirsīšu. bet problēma jau ir tieši tajā, ka viss ir otrādi, viss sliktums ceļas no tā, ka es joprojām atceros, HUĻI
 
 
cukursēne
23 November 2016 @ 01:00 pm
kāpēc ir vērts pūlēties  
pierakstīšu pati sev arī šeit, lai visās drūmajās dienās būtu vieglāk sev atgādināt, ka es tā domāju:

dzīvot neizbēgami ir mūža darbs
Tags:
 
 
cukursēne
23 November 2016 @ 01:01 am
 
“Son, I’d say you were going at it the wrong end first,” said the Judge, turning up his coat-collar. “How could you care about one girl? Have you ever cared about one leaf?”

Riley, listening to the wildcat with an itchy hunter’s look, snatched at the leaves blowing about us like midnight butterflies; alive, fluttering as though to escape and fly, one stayed trapped between his fingers. The Judge, too: he caught a leaf; and it was worth more in his hand than in Riley’s.

Pressing it mildly against his cheek, he distantly said, “We are speaking of love. A leaf, a handful of seed — begin with these, learn a little what it is to love. First, a leaf, a fall of rain, then someone to receive what a leaf has taught you, what a fall of rain has ripened. No easy process, understand; it could take a lifetime, it has mine, and still I’ve never mastered it — I only know how true it is: that love is a chain of love, as nature is a chain of life.”

//Truman Capote, 1951, The Grass Harp
Tags:
 
 
cukursēne
22 November 2016 @ 02:39 pm
 
visu paspēju, kā vienmēr. šorīt no rīta, mēģinot brokastot, gan likās, ka apvemšos, tad autobusā atkal likās, ka apvemšos, tad likās, ka sākšu sist kādu no tiem bērniem, kurš kaut ko vāvuļo par ziemsvētku fucking vecīti, vēl mēnesis līdz ziemassvētkiem, bet māte viņu vēl uzkurina un pati runā tik skaļi, it kā autobusā būtu viena pati*, labi, skaidrs, ka esmu neadekvāta, jo neizgulējusies, sēžu tur visa tāda kūpoša un domāju, nafig vispār jātaisa visa tā ambrāža ar kaut kādu svešu veci, kurš nez kāpēc nes Tev mantas, ja bērniem ļautu saprast, kā tās dāvanas viņiem pagādā vecāki, viņi varētu veidot izpratni par lietu vērtību un līdzīgiem jautājumiem. arguments, ka tas padara pasauli maģiskāku, manuprāt, neiztur kritiku, jo pasaule ir pilna ar brīnumainām lietām, kas pat nav jāizdomā, var kaut vai izpētīt, kā veidojas sniega kristāliņi, ja gribas kaut ko tematisku. nu, vai arī izdomāt tad vismaz kaut ko stilīgāku. mums ar brāli kādreiz bija plāns, ja mums būs bērni, tad svinēt zsv kopā un rūpīgi iemācīt viņiem, ka dāvanas nes kvazimirs (quasi-mirs), tikai vairs neatceros tālāko leģendu, tur bija kaut kas visai burvīgi morbids.

tā domājot, pamazām kļuvu mierīgāka, tad jau bija jāvada stundas, kas nozīmē savākšanos defaultā, un, atbraukusi mājās, sapratu, ka nebūs nekādas pusdienlaika pagulēšanas pirms darba, vienkārši uzreiz izdarīšu minimumu no mājām un iešu gulēt tad. pastkastē atradās [info]rr_rrr_r atsūtītā apakšveļa, uzreiz kļuvu priecīgāka. ēdu vakarnakt izvārītos makaronus, mežonīgi konvertēju skolu nejēdzīgos formātos sasūtītos plakātus, dzēru kakao un puslīdz visu izdarīju. tagad gulēšu un lai visi iet ieskrieties. vispār jūtos pārsteidzoši normāli. tā jau iet, kad dzīvo, vai ne.



* - es nekad šīm lietām reāli nepiesietos, jo bērni ir bērni. ikdienā vienmēr priecājos, ka vecāki ar viņiem publiskās vietās sarunājas, tā vietā, lai kušinātu tikai tāpēc, ka bērnam ir skaļa balss, un kāds lohs varētu, sajūtoties kā es šai sliktajā rītā, iedomāties, ka problēma ir nevis viņā pašā, bet gan svešajā ģimenē, kas pārvietojas ar sabiedrisko transportu
 
 
cukursēne
21 November 2016 @ 11:09 pm
swamped  
nedaudz tāda sajūta, ka šodien būtu nodzīvojusi nedēļu

jau vismaz trīs reizes esmu gribējusi vienkārši apsēsties stūrī un paraudāt, neesmu pat ķērusies pie rītdienas skolas lietām, bet laikam vienkārši tagad iešu gulēt, celšos puspiecos un cerēšu uz veiksmi

brīžiem sāk stipri vien likties, ka maybe it's just me, varbūt vienkārši tomēr nav manos spēkos savienot divus darbus, ansambli, sociālo dzīvi, kaut kādas izklaides (kā, piemēram, grāmatu lasīšanu vai filmu skatīšanos, baseinu vai, ja ļoti paveicas, kādas spēles) un vēl regulāru ēšanu un gulēšanu; nevis man ir par daudz darāmā, bet es vienkārši spēju par maz. bet es negribu atteikties no lietām, kas man patīk. es atsakos vienkārši tikai no rīta celties, iet uz darbu, nākt mājās, padarīt vienu kaut kādu lietu un iet gulēt, un tā uz riņķi. fuck that. es gribu pilnvērtīgi dzīvot. man patīk dzīvot. man vienkārši vajag vairāk laika. nu, vai ūber stimulantus, acīmredzot.

(skaidrs jau, ka es saprotu, ka šīs ir muļķības, un vajag vienkārši pieņemt, ka lielākoties vismaz reizēm ir jāatsakās no lielākās daļas lietu, ko gribu darīt. bet man besī, ka tas, no kā galīgi nevar atteikties, tehniski bieži vien ir tas, kas ir visneinteresantākais no visa tā interesantā, ko daru, un arī aizņem visvairāk laika. es arī saprotu, ka tādos kosmiskos mērogos nevaru neko nokavēt un lielākoties arī mani tas pārāk neuztrauc, bet tad, kad man kāds, atvainojos, dirš virsū, ka neesmu paspējusi izdarīt to un šo, man reizēm gribas vienkārši saviebties un teikt, jā, nu, bet visa tā, ko es jums ESMU paspējusi izdarīt, dēļ, es, savukārt, neesmu paspējusi izmēģināt šo recepti, izlasīt šo grāmatu, iemācīties šo skaņdarbu, aiziet uz šo izstādi, satikt šo cilvēku - priecājušies būtu, ka vispār veltu savu laiku šai nodarbei. bet skaidrs, ka tā tās lietas nestrādā. jāņem vērā darba attiecību specifika, piemēram, haha. līdzsvars varbūt ir kaut kur citur, nekā esmu iedomājusies. nu, vai arī man tomēr jāatrod veids, kā efektīvāk - agresīvāk? - nospraust to tur, kur gribu, lai tas ir.)
 
 
cukursēne
19 November 2016 @ 10:52 pm
for posterity's sake  
filmēt sevi vismaz trīsreiz dienā ir ļoti savādi. un, lai cik tas savdabīgi nebūtu, nedaudz liek man domāt par to, cik aizdomīgi būtu, ja es tagad drīzumā nejauši nomirtu
 
 
cukursēne
18 November 2016 @ 11:58 pm
patriotisms  
un tētis ne tikai atdod savus biežā lidotāja punktus, lai man lētākas lidbiļetes ciemos pie [info]rr_rrr_r, bet arī pēc tam sūta mūzikas video

pariž govno
 
 
cukursēne
18 November 2016 @ 04:25 pm
 
vai jūs esat lasījuši kādu grāmatu par veciem cilvēkiem, kas nebūtu nomācoša?
 
 
cukursēne
16 November 2016 @ 09:51 pm
challenge yourself  
tikko uzņēmos, iespējams, aizraujošāko vienošanos ļoti ilgā laikā - līdz nedēļas beigām es [info]saldumi katru dienu sūtīšu uzfilmētas visas savas ēdienreizes (vismaz 3 katru dienu), bet viņa pretī veiks pati savu izaicinājumu.
 
 
cukursēne
16 November 2016 @ 04:58 pm
ēdiens un citi zvēri  
man vienkārši ir nopietnas problēmas ar (jebkā) gribēšanu, tas ir, es īsti nespēju samierināties ar faktu, ka es GRIBU lietas/laiku/uzmanību/ēdienu
 
 
cukursēne
15 November 2016 @ 07:21 pm
 
šodien piespiedu kārtā ar skolēniem bija jāiet klausīties pastāstu par brīvības cīņām, un pēc tam uz vietējo "Mežaparku" spēlēt ~tautasbumbu "bermontieši vs Latvijas armija". kad noķēru pretinieku komandas jaunekļa mesto bumbu, teju visi manas komandas puiši vienbalsīgi šokā noelsās "ooo, SKOLOTĀJ!?!"

pseeesh. mēs ar brāli vienu vasaru tā satrenējāmies tautasbumbai, ka viņa komanda pēc tam tika finālā kaut kādā pilsētas turnīrā (es gan diemžēl tolaik jau mācījos citā skolā, kur tautasbumba nebija īpašā godā, un mēs to nespēlējām). tas gan, protams, nebija uz apledojuša kalna.

par skolu runājot, man ir viens skolēns, kurš man kaut ko ļoti atgādina, tikai es nevaru saprast, ko. viņš ir arī tāds ļoti saprātīgs, pieklājīgs un visādi citādi jauks, bet tāpēc, ka viņš man kaut ko atgādina, viņš man kaut kā šķiet īpaši simpātisks (ne kaut kādā nepiedienīgā veidā, bet kaut kā tā līdzīgi, kā esmu jutusies par tuviem draugiem, kamēr vēl ar viņiem neesmu ilgi bijusi pazīstama). man šis šķiet ļoti interesanti, un man ļoti gribas atcerēties/uzzināt KO viņš man atgādina. jo man principā (laimīgā kārtā?) patīk visi mani skolēni, bet šis ir tāds nebijis fenomens. līdzīgi bija ar vienu ansambļa biedreni, kas man ļoti simpatizēja, līdzko satikāmies, jo viņa man atgādināja foršu IM kolēģi - bet toreiz es šo atšifrēju ļoti ātri. nu, nekas, man ir vēl vairāki mēneši vismaz, lai atrisinātu šo mistēriju.