cukursēne
22 September 2018 @ 08:47 pm
can't even cry  
can't even cry
 
 
cukursēne
20 September 2018 @ 06:25 am
 
(..)

dzīve atklājas stārķa lidojumā
kas piesūcināja tevi ar sērām?
laime mīt viscaur – ņem sauli par piemēru
rīt dzimstošu bērnu vai aizgājušās nedēļas baložus

kaut vakar kāds mira
maize joprojām dod sātu
un ūdens plūst lejup, un zirgi joprojām to dzer

(..)
//Sohrābs Sepehrī
Tags:
 
 
cukursēne
16 September 2018 @ 02:28 am
kultūra un uzdzīve  
šodien bija laba diena.

nejauši nokļuvu operā, kur katrā starpbrīdī dzērām šampi, jo izrāde bija diezgan, emm, ne-pārāk-lieliska dažā ziņā. tad pēkšņi sapratu, ka par tādu naudu jau mierīgi var nopirkt pudeli, bet arī, ka izrāde beigsies jau pēc desmitiem - un neticamā kārtā man izdevās savervēt [info]vakardiena, lai nopērk mums pudeli šampanieša, ko tad pēc operas saņēmām un izdzērām. tad aizgājām uz autentiku skaņu meža pre-party izdejoties, un tagad es ļoti labā noskaņā dodos mājup. protams, ideāli būtu, ja šis būtu piektdienas vakars, un man būtu divas, nevis viena brīvdiena, bet visādi citādi esmu ļoti apmierināta.
 
 
cukursēne
14 September 2018 @ 10:24 am
veiksmi!  
vakar vakarā darbā nočakarējās skeneris (brīdī, kad man jāieskenē vēl vesela kaudze ar papīriem atskaitei). šorīt atklāju, ka velo atkal ir caura riepa. pazaudēju telefona zvanīšanas opciju no home screen un standarta opcija "turēt nospiestu uz ekrāna un dabūt opciju pie tā atkal tikt" nestrādāja. trolejbusā izkrita brillēm stikliņš.

bet vismaz esmu tikusi pie jauna, jauka istabas auga.
 
 
cukursēne
12 September 2018 @ 01:34 pm
bezgalība  
"Acis normāli atpūšas tikai skatoties bezgalībā. Tā iestājas no 5-6 metru attāluma."
 
 
cukursēne
06 September 2018 @ 09:50 pm
sasniegums  
šodien stratēģisko dienu ietvaros kolēģe D., kura ir bērna kopšanas atvaļinājumā un +/- kuras darbu es šobrīd daru, man teica, ka viņai liekas, ka man viss labi sanāk. man tas bija ļoti svarīgi, jo es laiku pa laikam raizējos, vai viņa nedomā, ka es esmu pārāk lēna un/vai stulba.
 
 
cukursēne
06 September 2018 @ 06:57 am
rudens rīts  
no kokiem jau paukšķēdamas krīt zīles
 
 
cukursēne
05 September 2018 @ 10:17 pm
cirks  
biju šovakar uz cirka izrādi "vienkārši kosmoss". labs cirks vienmēr uz mani ļoti iedarbojas, jo tas, ko es tur parasti nolasu kā vienu no galvenajām tēmām, ir par cilvēka spēju robežu pētīšanu, staipīšanu, attīstīšanu. lai gan es nekad nebūšu akrobāts, un fiziski ķermeniskais nav mana izcilības joma (nenoliedzot, ka man tiešām ļoti patīk kustēties un būt ķermeniskai radībai, piedzīvot savu ķermeni; tā vienkārši nav joma, kurai es mērķtiecīgi atvēlēšu resursus vērā ņemamai izaugsmei/sasniegumiem), es esmu pamatīgi vērsta uz tādu jēgpilnu savas sulas izspiešanu, ievērojot kaut kādas drošības normas - es arī stiepju un stiepju tās savas spēju robežas atsevišķās jomās, un, domāju, vietām arī esmu diezgan izcila.

taču šajā cirkā man patika arī citas lietas. pirmkārt, tas, cik "tīrs" bija priekšnesums. nekā lieka, vienkārši cilvēki un viņu spējas. šķiet, vienīgais, kas nedaudz atkāpās no šī uzstādījuma, bija brīdis, kad izrādē parādījās kastes ar bumbiņām, taču tās, savukārt, ļāva izrādes spēlē iesaistīt arī skatītājus kuplā pulkā, tāpēc likās atbilstoši. šī spēle, savukārt, tad būtu tas "otrkārt", ko gribēju minēt. man likās lieliski, ka izrādei ir ne tikai labi pārdomāta režija un iekšējais naratīvs, bet tā arī bija ļoti rotaļīga, kā spēle, un daudzos brīžos atsauca atmiņā reālas bērnības spēles, kuras cirks paceļ pilnīgi citā, jaunā kvalitātē.

katrā ziņā - man likās forši, visu cieņu, ceru, ka Rīgas cirks turpinās piegādāt visādus tādus jaukumus. pagaidām gan nekas, ko esmu redzējusi, nepārtrumpo savulaik kaut kādas franču (?) trupas cirka izrādi "pēc lietus" (?), ko rādīja pirms gadiem teltī Andrejsalā (?) kaut kāda festivāla ietvaros, bet - man šķiet, tā bija pirmā reize, kad es redzēju īstu mūsdienīgu cirku, kas ir reāla izrāde, nevis pliks sports/dzīvnieku mocīšana, tāpēc tas noteikti sevišķi iespiedies atmiņā un radījis sevišķi spēcīgu iespaidu.
 
 
cukursēne
04 September 2018 @ 02:32 pm
kā zivs ūdenī  
tik daudz raižu par šo iestājeksāmenu, un beigās viņi pat neprasīja man pilnīgi neko, kur būtu jāpiepūlas. vienkārši - "nodziedi kaut ko!"

easy as breathing. varbūt sen jau vajadzēja. bet varbūt tieši tagad.
 
 
cukursēne
02 September 2018 @ 01:20 pm
 
build your castle, stop collecting stones
 
 
cukursēne
31 August 2018 @ 10:43 pm
drinks and activities  
- varbūt tev vajadzēja šovakar dzert šņabi un iet dancāt!
- es šovakar varu tikai dzert kakao un iet gulēt.
 
 
cukursēne
31 August 2018 @ 09:56 am
zombijs  
gribētos mēģināt izgulēties tagad dienas gaismā, bet jāiet uz darbu.
 
 
cukursēne
31 August 2018 @ 02:23 am
murgi  
sapnī esmu atnākusi tumsā mājās, tādā divstāvu veclaicīgā privātmājā, zinu, ka mājās ir mana mamma, ieeju iekšā, bet attopos nonākusi ("ieteleportēta") pagrabā un viss ir dīvaini, es jūtos tā, it kā būtu kaut kādi divi atsevišķi realitātes veidi, un es tiktu mesta iekšā citā realitātē, kur man draud briesmas, es visu laiku parādos te "normālajā" realitātē ārpus mājas ārdurvīm, te tajā baisajā, iekšā pagrabā. un tai realitātes versijā es nevaru tikt līdz durvīm, lai tiktu ārā no tā pagraba, mani māc milzīga, visaptveroša sense of dread, un tur tumsā tajā pagrabā kaut kas ir vai drīzāk - tūliņ būs, es skraidu no vietas, kur esmu tai pagrabā materializējusies, uz durvīm, bet nevaru tās sasniegt (atkal parādos normālajā realitātē, ārpus visas mājas) vai arī, kad sasniedzu, nevaru tās atvērt, visu laiku tieku atmesta atpakaļ pagraba tumsā, mēģinu sasaukt mammu, mēģinu ieslēgt gaismu un vicināties ar rokām, nekas nelīdz, i am stuck and something is coming for me, mēģinu paņemt pagrabā no zemes cirvi, ar ko tās durvis sacirst ātri un tikt ārā, bet, kad esmu to pacēlusi, it kā, esmu atpakaļ tumsā, tas cirvis ir izgaisis, un es zinu, ka laiks ir iztecējis un neviens nenāks man palīgā, un es sastapšos ar kaut ko drausmīgu, kas tūliņ nāks ārā no tās tumsas, un es kliedzu un pamostos kliegdama, un šis ir tik drausmīgi.

M. mierīgi krāc, bija grūti viņu kaut nedaudz uzbukņīt, lai kaut kā ierušinātos, palūgtu ieslēgt gaismu, un viņš, protams, uzreiz +/- aizmieg atkal, bet es nevaru, nevaru, nevaru saņemties pat mēģināt, es negribu tai sapnī atgriezties (un es samērā bieži mēdzu atgriezties pārtrūkušos sapņos, kad esmu naktī no tiem pamodusies), un šī ir viena no retajām reizēm, kad es gribētu, lai es būtu pamodusies jau no rīta un varētu celties, lai vai cik neizgulējusies. šī ir arī viena no retajām reizēm, kad vienkārši aizmiguša M. klātbūtne nenomierina kā parasti aptuveni pilnībā, man ir bail, drausmīgi bail.

šitā uzrakstīts tas, protams, neizklausās īpaši traki, jo nekas TĀDS jau nenotiek. kas tur ko baidīties, it kā šim nevajadzētu būt sliktāk, kā visiem tiem sapņiem, kuros man uzbrūk, vardarbīgi nogalina, izvaro, kur es gūstu dažādas fiziskas traumas, kur mirst mani mājdzīvnieki un ģimenes locekļi utt., utt., bet, man šķiet, katrs, kurš pazīst kādu ar labu iztēli, zinās, ka nezināmas briesmas, kuras neizbēgami un neapturami tuvojas, ir daudz draudīgākas, jo var notikt jebkas, var notikt viss, un nekā nevar cīnīties, jo nav skaidrs, ar ko un kā cīnīties.

riebjas, pa visu augustu man ir bijušas labi ja 3 dienas bez intensīviem, bieži hiperreāliskiem sapņiem ar dažādu baisuma līmeni, taču šis ir pagaidām vissliktākais. pēc pārējiem bija ok iet atpakaļ gulēt, kad biju tos pierakstījusi. pēc šī - pagaidām grūti. atpisies, zemapziņa, man šobrīd nav spēka šādiem dialogiem. pizģec, bail pat izbāzt pēdu no segas apakšas. un arī sāk sāpēt galva.
Tags:
 
 
cukursēne
17 August 2018 @ 09:41 am
everything is connected  
pārsteidzošā kārtā pirksts tomēr (gan pavisam paciešami) sāp arī braucot ar velo, ko es nebiju gaidījusi
 
 
cukursēne
16 August 2018 @ 01:33 pm
piedzīvojums  
savu kolēģu acīs es esmu tāda sieviete, kura, nopērkot (nu, vai ieraugot kolēģes nopirktu) lietotu grāmatu, kuras pirmajā lapā ierakstīts parasts LV telefona numurs un "zvani 16.augustā" to arī izdarīs.

un...viņām ir taisnība, es tiešām īstenībā esmu tieši tāda sieviete, ar visu to, ka man principā nepatīk zvanīt pa telefonu. jo man patīk stāsti un es esmu zinātkāra un visai ziņkārīga, un patiesībā arī ļoti drosmīga.
 
 
cukursēne
15 August 2018 @ 07:43 pm
 
aizbraucu komandējumā uz Liepāju un satraumēju kājas pirkstu. lauzts gan laikam, par laimi, nav, bet drusku izskatās pēc plūmes.
 
 
cukursēne
11 August 2018 @ 08:52 pm
 
The Second Coming

By William Butler Yeats



Turning and turning in the widening gyre
The falcon cannot hear the falconer;
Things fall apart; the centre cannot hold;
Mere anarchy is loosed upon the world,
The blood-dimmed tide is loosed, and everywhere
The ceremony of innocence is drowned;
The best lack all conviction, while the worst
Are full of passionate intensity.

Surely some revelation is at hand;
Surely the Second Coming is at hand.
The Second Coming! Hardly are those words out
When a vast image out of Spiritus Mundi
Troubles my sight: somewhere in sands of the desert
A shape with lion body and the head of a man,
A gaze blank and pitiless as the sun,
Is moving its slow thighs, while all about it
Reel shadows of the indignant desert birds.
The darkness drops again; but now I know
That twenty centuries of stony sleep
Were vexed to nightmare by a rocking cradle,
And what rough beast, its hour come round at last,
Slouches towards Bethlehem to be born?

// The Collected Poems of W. B. Yeats (1989)
Tags:
 
 
cukursēne
09 August 2018 @ 03:56 pm
the all-consuming uncertainty  
vakar pabeidzu Jeff Vandermeer triloģiju "Southern Reach" (tām daļām arī forši nosaukumi - "Annihilation", "Authority", "Acceptance"), un man mazliet gribas to ieteikt lasīt.

viens, protams, ir fakts, ka tur ir forša valoda, manuprāt, diezgan jēdzīgi tēli (piemēram, praktiski visu pirmo grāmatu mēs pavadām visai šerpas, antisociālas biolōģes ar spēcīgām pārliecībām galvā) un kaut kādā sajūtu līmenī ārkārtīgi ticama (lai arī bieži neomulīga), ļoti sevī ievelkoša noskaņa, jo sevišķi pirmajā grāmatā un otrās grāmatas ~vidusdaļā. bet laikam pat svarīgāks ir fakts, ka tur kaut kā visai gaumīgi ir iztirzātas (manuprāt) mūsu, cilvēku attiecības ar nesaprotamo un pārmaiņām sevī un vidē mums apkārt, forši parādās racionālajā prātā/sajūtās balstītas pieejas un sadursme starp tām (pat viena cilvēka ietvaros), un man liekas ļoti cienījami, ka autors lielākoties tā arī neko īpaši daudz nepaskaidro, tādējādi piespiežot arī lasītāju palikt tajā neērtajā neskaidrības zonā. kas reizēm mani grāmatās mēdz kaitināt, ja atstāj vienkārši haltūras iespaidu, bet šoreiz pārsteidzošā kārtā likās perfekti vietā. droši vien tāpēc, ka beigu beigās man likās - grāmata nav par to, "kas tad tur īstenībā notika", bet par to, kas notiek ar tiem varoņiem un kā viss tiek interpretēts un (ļoti nosacīti) izzināts. par cilvēka dabu, haha, un cilvēcības robežām. es neaizgāju no grāmatas ar aizkaitinājumu un neapmierinātību par to, ka mana ziņkārība nav apmierināta, jo ir jau tā, ka pastāv lietas, kuras, fundamentāli neizmainoties pašam, neiegūstot tādas pieredzes, kas nav savietojamas ar esošo priekšstatu par sevi/realitāti, nepārejot kaut kādā gluži citā, iespējams, pat neiedomājamā "apziņas līmenī", ar prātu vienkārši nav iespējams saprast, un šīs grāmatas liek to atcerēties un pieņemt.
 
 
cukursēne
08 August 2018 @ 07:35 pm
nost ar dzimtes klišejām  
https://www.freetobekids.com/
 
 
cukursēne
06 August 2018 @ 01:11 am
southern reach  
laikam nav laba doma līdz vēlai naktij lasīt baisas grāmatas, jo man tagad ir neomulīgi, piemēram, kad M. aiziet tīrīt zobus, un ir drusku bail iet pēc ūdens.

bet nu es, protams, par grāmatu esmu abaolūtā sajūsmā, iespējams, vēl vairāk nekā par pirmo daļu, un gribu visdrīzākajā laikā lasīt trešo, pēdējo. un varbūt kaut kad saņemties noskatīties filmu, kura it kā (laikam) ir uzņemta pēc pirmās grāmatas motīviem