cukursēne
19 October 2019 @ 03:02 am
 
there's many things i am not

but i am so undeniably and exhilaratingly
ALIVE
 
 
cukursēne
14 October 2019 @ 08:33 pm
my tongue, tied up like a ball of christmas lights  
You are so full of rain
There is so much that is growing
 
 
cukursēne
13 October 2019 @ 12:04 pm
zīme no kosmosa?  
es tikko redzēju, kā balodim pārbrauca pāri auto un viņš neskarts aizlidoja
 
 
cukursēne
08 October 2019 @ 08:44 pm
 
ko man šobrīd šovakar ļoti gribas: peldēt

ko es šobrīd šovakar daru: rakstu finanšu atskaiti
 
 
cukursēne
06 October 2019 @ 12:49 am
 
- brain, no, no no no no. no no no. stop this, please.
- what is your brain doing?
- it is thinking.
 
 
cukursēne
03 October 2019 @ 01:00 pm
 
manuprāt, mans telefons vairs īsti nekvalificējas kā mobilais telefons. tagad ir tā, ka varu viņu noņemt 100% uzlādētu no vada, izslēgt visu, ko var izslēgt, saglabājot sasniedzamību, ielikt kabatā, aizbraukt līdz centram to ne reizi neizmantojot, atvērt vienu ziņu, ielikt atpakaļ kabatā un nākamreiz no kabatas izņemt jau izslēgušos. vai arī 5 minūšu laikā, rakstot ziņas mesendžerī, skatīties, kā baterija nokrītas no 60% uz 1% un telefons izslēdzas, pirms ir izdevies sarunāt nepieciešamo, un atkal jāmeklē, kur pieslēgt pie vada. manuprāt, beidzot neizbēgami ir pienācis laiks iegādāties jaunu telefonu.
 
 
cukursēne
29 September 2019 @ 09:29 pm
 
šodien staigājot pa Madridi, sapratu, ka Rīgā (man) ļoti pietrūkst ikdienā dažādās vietās redzēt varavīksnes karodziņus. šeit tie ir pie visādiem veikaliem, restorāniem, frizētavām, bāriem, visur kur. un tas rada tik jauki siltu, drošu un priecīgu sajūtu.
 
 
cukursēne
26 September 2019 @ 09:33 pm
"būs jau labi"  
we live like this

šovakar man mazliet šķiet, ka es šajā rudenī, iespējams, vienkārši atstiepšu kājas vai vismaz sajukšu prātā, jo kā izdarīt visu to, kas mums te ir saplānots, nestrādājot vakaros un brīvdienās, man šobrīd nav ne jausmas. un man tik ļoti gribas arī citas lietas. es vairs negribu būt darbaholiķis.
 
 
cukursēne
24 September 2019 @ 11:22 pm
 
ja nu ir kāda vieta, kurā es gribētu automatizēto fīču a la Facebook memories, vai kas nu tur met ārā kaut kādus senas pagātnes ierakstus, tā ir ciba. reizēm, kad es meklēju kaut ko konkrētu, kam precīzi neatceros datumu, sanāk iet cauri vecajiem ierakstiem (un reizēm es to daru tāpat vien nostaļģijas vai intereses pēc), un parasti es tur atrodu lietas, kas mani ārkārtīgi uzjautrina.

piemēram, pirms nedaudz vairāk nekā sešiem gadiem:

"tagad gan tā pārdomājot, reāli es tikko esmu pavadījusi gandrīz pusi sava miega laika, lai tūkstoš vārdos smalki uzrakstītu ekvivalentu "sorry i didn't call, was writing my dissertation. let's fuck?", un es nevaru saprast, vai tas drīzāk ir iespaidīgi vai nožēlojami. man jau gribētos "iespaidīgi", bet nez, nez, nez. :D"

spoileris: nē, es toreiz nedabūju kniebties. vēl vairākus gadus, in fact, haha.

vai arī, piemēram, pirms nedaudz mazāk, nekā sešiem gadiem (es atceros, tā bija īsta saruna) :

"- meitenes, nu, nāciet uz bezmaksas dona koncertu!
- es labāk braukšu uz kapiem."
 
 
cukursēne
17 September 2019 @ 06:12 pm
 
sēdēt bārā un nestrādāt pēc darba laika
 
 
cukursēne
15 September 2019 @ 10:23 pm
 
ice thickeners
 
 
cukursēne
14 September 2019 @ 11:40 pm
live a life that you're proud of  
noskatījos filmu Claire par cistiskās fibrozes aktīvisti Klēru Vainlendu /Claire Wineland (paldies [info]authenticity FB postam), un varbūt tas izklausās tā nedaudz ciniski, bet es acīmredzot tomēr cerēju, ka tas beigās būs drusku mazāk tāds klasisks inspiration porn. man tiešām, tiešām, tiešām patika tā daļa, kurā viņa runāja par to, kāpēc iepriekš ir atteikusies no plaušu transplanta, par pašas šaubām un bailēm, likās un liekas ļoti svarīgi viss tas vēstījums par to, kā slimības un invaliditāte būtu jāpārdefinē un mums kā sabiedrībai jāpārstāj domāt par cilvēkiem ar dažādām veselības problēmām kā žēlojamiem nabadziņiem, kas, manuprāt, īstenībā saskan ar manu pārliecību, ka mums patiesībā ir pienākums maksimāli pielāgot fiziskās un sociālās vides pieejamību visdažādākajiem cilvēkiem, t.i., tā vietā, lai sagaidītu no cilvēkiem kaut kādas pārcilvēciskas savu grūtību pārvarēšanas, maksimāli jānodrošina, ka visādi ierobežojumi tiek novērsti un kompensēti, lai cilvēki ar slimībām un invaliditātēm varētu īstenot savu cilvēcisko potenciālu vienkārši dzīvojot savu dzīvi, bez kaut kāda uzstādījuma, ka "tas ir tik iedvesmojoši!", jo, bļeģ, tam būtu jābūt vairāk normāli. bet šovakar kaut kas tajās režisora izvēlēs man šķita pretrunā ar niansētu un reālistisku skatījumu uz situāciju. jo, lai gan, protams, ir taisnība, ka nevar vienkārši novelt uz kaut kādiem apstākļiem to, ka/ja nedzīvo savu labāko dzīvi, jo kaut kādas izvēles jau mums visiem ir visu laiku, un katrs mēs varam darīt kaut ko, lai savu situāciju uzlabotu, un tas tiešām mēdz būt par uzdrīkstēšanos, par ko filmā daudz tiek runāts, man šķiet, ka ir arī absurdi izlikties, ka kontekstam un apstākļiem nav nozīmes. un, manuprāt, te problēma nav tik daudz ar pašu filmas varoni, jo viņa ļoti konkrēti vienā brīdī arī saka kaut ko tādu kā "i was through with pretending i wasn't sick" (slinkums tagad meklēt precīzu citātu), bet kaut kādos brīžos man rodas sajūta, ka filma mēģina darīt kaut ko tieši tādu, notušēt to kontekstu, tas ir, izlikties, ka jebkurš, ja vien uzdrošinātos, varētu savākt tūkstošiem dolāru plaušu transplantācijai, izveidot nodibinājumu, nodzīvot ar hronisku slimību daudz ilgāk, nekā sākotnēji prognozēts utt, un tā nav taisnība. Klēra jau bija privileģēta, un viņai bija paveicies, un viņa pati, šķiet, to ļoti skaidri apzinājās. protams, ka vēstījums, ka vienmēr ir jācenšas to make the most of if nav nekas slikts, protams, ka mēģināt ir svarīgi, protams, ka ir vērts apzināties brīžus, kuros izniekojam savu potenciālu, protams, ka meklēt lietas, kas sagādā prieku dzīvot neatkarīgi no tā, cik sūdīgi ir kopumā, ir labi un svarīgi, protams, protams, protams! bet, manuprāt, ir kaitnieciski nenošķirt, kuras lietas ir iespējams mainīt un kuras - nē, ciktāl savu situāciju ir iespējams mainīt un uzlabot patstāvīgi un kur vajag citu cilvēku vai reizēm visas sabiedrības iesaisti. un es saprotu, ka filma jau nebija par to, bet, bet, bet.
 
 
cukursēne
12 September 2019 @ 05:08 pm
 
pirms neilga laika bija diena, kurā es visur ievēroju beigtus baložus. tagad tās ir (dzīvas) skaistas rudmatainas meitenes, šodien esmu redzējusi jau trīs dažādos vecumos (no sākumskolas līdz par pieaugušam).

UPD: tagad redzēju arī vīrieti. varbūt kaut kāds ikgadējais rudmašu saiets.
 
 
cukursēne
10 September 2019 @ 06:40 pm
note to self  
reminder
 
 
cukursēne
09 September 2019 @ 02:32 pm
darbs darbs darbs darbs  
es esmu tik nenormāli nogurusi justies atbildīga par lietām, kuras principā pilnīgi nekā nevaru ietekmēt.
 
 
cukursēne
07 September 2019 @ 09:33 pm
 
es šodien maximā (jā, maximā, nu un) nopirku pumpainas kedas, uz kurām skatījos ikreiz, ienākot veikalā, šķiet, vismaz mēnesi. un man tā kā gribas rīt iet un par divpadsmit eiro (nocenots no deviņpadsmit) nopirkt milzīgu fikusu, jo kamēr mani maziņie izaugs tik lieli, paies gadi. no vienas puses šķiet, ka tā būtu blēdīšanās un es esmu nepacietīgs ķēms, no otras puses, es zinu, ka man īstenībā ir jātrenē ļaušana sev GRIBĒT. nevis vienkārši klusībā pie sevis pagribēt un apspiest, un atteikties, bet GRIBĒT un ņemt. šī gan noteikti ir vienkāršākā no jomām, kurā ar to nodarboties, ha.

turklāt pie manis tam augam noteikti būtu labāk, nekā maximā. tas mazais fikusiņš, ko es arī nopirku maximā, ir kuplumā vismaz trīskāršojies. (kas gan nav sevišķi grūti, ja sākumā ir atlikušas tikai kādas pāris lapas.)
 
 
cukursēne
06 September 2019 @ 06:56 pm
 
ok, wtf - es jūtos, kā nonākusi romānā "Žūpa Amors", šodien trīs pilnīgi dažādās vietās Rīgā esmu ieraudzījusi pa beigtam balodim. kas notiek?! varbūt vēl kādam ir šāda problēma?
 
 
cukursēne
05 September 2019 @ 08:13 pm
 
un cik bieži jūs aizpildāt anketas, kurās prasīts norādīt, vai neesat teroristu organizācija?
 
 
cukursēne
04 September 2019 @ 02:48 pm
 
vienmēr aktuāli

you're not a knot you're not a dead end
 
 
cukursēne
01 September 2019 @ 11:42 pm
 
reāli gribētos dzīvot pasaulē, kur normāli, jauki cilvēki (t.sk. yours truly) sevi nenosoda par visādām muļķībām