tātad, šodien (nu jau vakar) mēs aizbraucām uz Liepāju, un tas bija visai satriecoši.





mazā mašīnītē tika ietilpinātas piecas kastes, trīs koferi, divi milzu maisi ar lietām, suņu barības paka (kas gan mantu kalna attēlā diemžēl netika iekļauta, jo jau bija novietota virtuvē), vidēja izmēra suns un trīs jaunkundzes. advancēta 3d puzle ar ļoti veiksmīgu iznākumu. braukt mums arī bija ļoti jautri (nē, katrīna atņirgto zobu bildes fōnā nav iefotōšopēta, tas tā tikai izskatās), un pat džeralds bija neticami uzvedīgs, kluss un mierīgs.


Liepājā mēs bijām pie jūras un peldējāmies (paldies katrīnai par drosmes saņemšanu un tādējādu iedvesmošanu tiešām ielīst ūdenī!), un tas bija superīgi. aizdotais neglītais leopardādas peldkostīms atmodināja zvēru manī (kas gan laikam ir nomodā praktiski vienmēr, bet nu labi, izliecieties, ka to jūs nezināt). mēs ar ritu arī uzkāpām kokā katrīnas pagalmā, uzbūvējām smilšu pili ar krūti uz jumta un dibenu uz sargtorņa, un redzējām mazliet no pilsētas un ēdām gardumus, bet man slinkums likt vairāk bilžu internetos. vēl es dabūju suvenīru - zaļu grābeklīti (attēlā redzama tā ēna un ar to ievilktie burtiņi)!
katrā ziņā, diena kopumā bija tik izcila, ka atceļā mašīnā atkal sajutos pavisam diezgan ļoti laimīga un nobirdināju dažas vidēji daudzas milzīgas prieka asaras, dziedot līdzi hosielas "melnais velō".

dzīve pēdējā laikā ir ļoti piepildīta ar visādiem notikumiem, rīt jau braucu pie ilzes uz laukiem, un man gribētos, lai man ir vairāk enerģijas, ko tajā visā ieguldīt. 28ajā pie endokrinolōģes, varbūt viņa arī kā fairy godmother šo manu vēlmi varēs piepildīt.

akdies, cik šodien bija jauka diena! (turpinājums/detaļas sekos)

un tādam jautrākam vakara nobeigumam - es jau kopš mana, tēta un brāļa kopīgā izbrauciena uz lohnesu jūsmoju par faktu, ka skotijā ir Ārkārtas pils

mums šovakar iet jautri.

gribēju šovakar izcept rītdienai siera cepumiņus, mīklu biju pagatavojusi jau pa dienu un ielikusi ledusskapī, plēvē ietītu. atbraukusi mājās, noliku to uz galda, lai drusku sasilst un kļūst mīkstāka, tikmēr pelnufeja izveda džeraldu un es iepazinos ar analīžu rezultātiem. abi jau bija atgriezušies, kad devos virtuvē sākt cept cepumiņus, bet vairs nevarēju atrast mīklu. vienīgais izskaidrojums - citplanētieši nozaga džeralds to kaut kādā veidā paspējis mežonīgā tempā nemanāmi aprīt. ar visu plēvi, protams. mierinājumam par to, ka šovakar cepumiņus cept nesanāks, izlēmu pagatavot popkornu (kas, starp citu, sanāca ļoti garšīgs), un pēc tam pelnufeja nejauši nolika plastmasas trauku, kurā biju to sabērusi, uz joprojām karstās plīts virsmas, un traukā izkusa caurums. lūk, uzskates materiāls:

izskatās gan, ka nekāds īpašs ļaunums plītij no šī nebūs cēlies, šķiet, izdevās visu izkusušo nokasīt.

šis arī nav mans pirmais puslīdz lielapjoma piedzīvojums ar kūstošu plastmasu. elpa, iespējams, varētu šo notikumu atminēties (man šķiet, ka biji klāt?) - ciemos pie ansambļa biedrenes reiz daļēji izkusa televizōrs. uz tā bija neapdomīgi novietotas sveces, un es joprojām spilgti vizuāli atceros mirkli, kurā pēkšņi sveču liesmiņas apvienojās vienā palielākā liesmā un tad pazuda televizōra dzīlēs. tas bija skaisti, dramatiski un biedējoši.

Cilvēks ir dižens tāpēc, ka zina, ka ir nožēlojams.
Koks nezina, ka ir nožēlojams.
Tātad būt nožēlojamam nozīmē zināt, ka esi nožēlojams, bet būt dižam
arī nozīmē zināt, ka esi nožēlojams.

//Blēzs Paskāls, 397.doma

šodien uzzināju, ka ir vēl sliktāk, nekā man likās, tētim diabēta dēļ jātaisa acīm operācija. es īsti nesaprotu kāpēc, ja tomēr ir jau tādi efekti, viņš joprojām aktīvi ignorē lielāko daļu norādījumu par to, ko nevajadzētu ēst, un kāpēc mamma, labi zinot, ka tā ir, tāpat piepērk pilnu māju ar visādiem produktiem, kas viņam ir kaitīgi, bet, protams, garšo, tas ir viss tik ļoti stulbi, un paliek tāda sajūta, ka vienkārši neviens nav noskaņots iet tālāk par sūdzēšanos. pasūdzēties un pašķendēties, protams, var, bet nenopirkt to saldējumu (nu, vai kaut vai nopirkt vienu saldējumu, ko pašai tūliņ nākamajā ēdienreizē apēst, nevis kaudzi!) nevar.

mēs šodien ar mammu kopā pavadījām tikai astoņas stundas, bet tas mani tik neizmērojami nogurdināja. tik daudz negāciju, bezjēdzīgas pukošanās un īgņošanās, un visam tam pa virsu vēl vecu "kā būtu, ja būtu" atsaukšana atmiņā, implicīti vainojot mani tēta šobrīdējā stresā. stāsts ir šāds: kad man bija 13-14gadu, tētim pēc mēneša prakses it kā piedāvāja iespēju uzreiz ņemt štata vietu luksemburgas tiesā, kuruviņš galu galā nepieņēma un tā vietā sāka strādāt galvenokārt eiropas parlamentam un padomei, tiesai piestrādājot tikai laiku pa laikam. kad es tolaik uzzināju par šo darba piedāvājumu, kas būtu nozīmējis visai ģimenei pārvākšanos uz luksemburgu, es par to nejutos sajūsmā un teicu, ka viņi, protams, var braukt, bet es palikšu, jo es negribu pāriet uz jaunu skolu valstī, kuras valodu nezinu. tagad tētis laikam septembrī tomēr uz vismaz gadu brauks strādāt tur štatā, un mamma uzskata, ka tas viņam šobrīd ir galvenais stresa avots, kura nebūtu, ja viņš būtu to darba piedāvājumu pieņēmis pirms desmit gadiem, ko, viņasprāt, viņš noteikti būtu darījis, ja es nebūtu bijusi tik ļoti noskaņota pret. man liekas, ka šis ir ļauni, vienkārši ļauni, teikt man šobrīd šādas lietas, un ir pilnīgi vienalga, vai viņai ir taisnība vai nav. es neko nevaru mainīt tajā, kā es jutos pirms desmit gadiem. un es uzskatu, ka man bija visas tiesības izteikt savu viedokli. un galu galā, lēmumu pieņēma viņš pats. gan toreiz nepieņemt, gan šoreiz pieņemt darba piedāvājumu.

šis ir jo sevišķi pretīgi tāpēc, ka šī nav ne pirmā lieta, ne pirmā reize. mamma man jau agrā bērnībā stāstīja, kā tētis varēja kļūt par nopietnu zinātnieku, ja būtu braucis strādāt uz maskavu, bet esot palicis LV mūsu/manis dēļ. un visādi sodi par brāļa paveiktiem nedarbiem.
es pat vairs nebrīnos, ka man ir problēmas ar jušanos vainīgai par visu iespējamo un neiespējamo.

vakar nejauši aizgāju uz operu, šodien - manual labour, krāmējam akmeņu kaudzes. viss līdzsvarā.

tā cringe sajūta, kad ieraugi neglītas bildes ar sevi iekš fb, ha, haha, hahaha. vienmēr daudz lielāks efekts ir tām dažām neglītajām, nekā citām normālām un pat smukām, kas tas par stulbumu.

un vispār, kāpēc gan tam ir nozīme, kāpēc gan nav labi izskatīties neglītam.
kāda starpība, galu galā, vai ne.

šodiena sākās ar paniku. aizgāju paņemt izlabotās gala esejas, un, lai gan saņemtajām bija ļoti cildinoši komentāri un atbilstoši patīkami vērtējumi, vienas no trijām trūka. un tā bija tā sūdīgā, pēc kuras es parkā bezcerīgi sēdēju uz bluķīša un skatījos uz noplukušu gulbi, un tas ir tas kurss, kur esejām iesniedzam tikai drukātās versijas pasniedzēju tehniskās nekompetences dēļ. aizrakstīju mazliet izmisīgu ēpastu kursa pasniedzējai (tā nobeigumā paziņojot, ka feedback pat nav tik svarīgs, es vienkārši gribu zināt, ka tā ir izlabota un es dabūšu gala atzīmi kursā), un tuvākās pāris stundas pavadīju mokošā anxious/grumpy state, kuru forša izstāde mākslas muzejā mazināja tikai minimāli. taču tad, lēnām malkojot ginesu ar tēti un brāli, un gaidot, kad atnesīs pusdienu kabaci, ieskatījos ēpastā, un nīgrums izkliedējās, jo pasniedzēja bija atbildējusi un no atbildes bija skaidrs, ka viss ir saņemts un izlabots, un ēpastam pievienota feedback forma.
vēlāk vakarā, to formu izlasot, izrādījās, ka a)man ir neadekvāts pašnovērtējums b)pasniedzējiem ir neadekvāta vērtēšanas sistēma, jo sūdīgā eseja, viņuprāt, ir "an excellent essay showing good understanding of the topic and extensive reading". (par to "extensive reading" gan piekrītu, bet tas jau man vienkārši tā mēdz gadīties, jo nespēju pārstāt lasīt)

pēc divarpus stundām sākas mājupceļš. nāk miegs.

vienā no sapņiem lasīju kartupeļus (pēc vietējo lasīšanas līdzdalībnieku teiktā - iespējams, maiju stādītus) un iesitu mammai pliķi par to, ka viņa neļāva brālim ēst vakariņas, pamatojot ar faktu, ka bērnībā viņš esot bijis resns, un nesmuki par viņu izrunājās

vai jums arī bieži ir tā, ka
pamostaties ar sajūtu, ka nu tik būs, tūlīt kā piecelšos, tā sākšu veikt visādus varoņdarbus, bet pēc kādas stundas nomodā sajūta ir pilnībā izčākstējusi, un gribas vienkārši iet atpakaļ pagulēt? (un es domāju tiešām pagulēt, nevis vienkārši slinkot/darīt ne-varoņdarbīgas lietas; sajūta, ko domāju, ir nogurums, ne slinkums)

pēdējo 24h laikā prokrastinējot esmu noskatījusies divas filmas: star trek un lady and the tramp, un jāatzīst, ka suņu filma mani ļoti patīkami pārsteidza, kamēr "zvaigžņu ceļš" (haha, nespēju atturēties uzmeklēt, kā tas oficiāli latviskojas, izklausās pēc kaut kādas bērnu pasakas) bija apmēram tieši tas, ko gaidīju. vēl ļoti nobrīnījos, ka "lēdija un klaidonis" ir tik veca, 1955ā gada filma, līdz šim, lai gan nekad nebiju redzējusi, biju pārliecināta, ka ir puslīdz no manas bērnības laika vai drusku vecāka - jo atceros kaut kādas rotaļlietas un "egmont" grāmateles par tēmu, kuras šad tad gadījās redzēt un skaust, ka man tādu nav (ņemot vēl vērā, ka es arī izmisīgi gribēju suni), un bildes žurnālā "dambo", ko man retu reizi mamma tomēr nopirka.

vispār, man liekas, manā riktīgi mazgadīgās bērnības laikā "dambo" bija krutākais bērnu žurnāls, kuru varēja dabūt. atšķirībā no "eža" vai "zīlītes" tas bija viscaur glancēts, krāsas košākas, lapas lielākas, vienvārdsakot, kapitālistisko rietumu glamūrs visā spožumā. (plakātus gan es nekad nesapratu, jo man neienāca prātā, ka doma ir plēst lapas ārā no žurnāla, tas likās pilnīgi pretēji dabiskajam grāmatmīļa instinktam)
un man bija tikai daži, kurus es pārlasīju atkal un atkal, jo tas žurnāls bija dārgs, un mēs nevarējām atļauties. atceros, reiz biju aizvesta ciemos pie kaut kādas mammas darba paziņas (?) bērniem, neatceros, kādā sakarā, man tad stāstīja, ka vēl agrākā bērnībā esot ar tiem daudz tusējusi un jaunāko no viņiem, kam vārdā matīss, saukusi par rīsiņu, bet nu, es jau tad neko tādu neatcerējos, un man tas arī neinteresēja, jo viņiem rados bija kāds, kas strādāja "egmontā", un tiem puikām bija DAUDZ žurnālu. vairāk, nekā es jebkad biju redzējusi vienuviet. un tad nu tā vietā, lai socializētos ar bērniem, es iegrimu viņu žurnālu pasaulē, un tā bija lieliskākā ciemošanās manā bērnībā. beigās viņi man atdeva kaut kādu disneja kalendāru, kurā bija iekļauts mazās nāriņas stāsts, ar atbilstošajām ilustrācijām. mani jau tad kaitināja, ka tur, lai izsistu caurumus kalendāra pakarināšanas funkcijai, bija izcaurumoti vārdi, bet tas nespēja mēroties ar faktu, ka *gasp!* kalendāram trūka pēdējās lapas un es nekādi nevarēju uzzināt, kā tieši stāsts beidzas. kad es jau pēc tā kalendāra pirmoreiz lasīju andersena oriģinālo pasaku, biju ļoti samulsusi, ka tur neparādījās final showdown cīņa starp jūras raganu un mazās nāriņas tēvu, kas bija +/- tas, kur kalendāra stāsts aprāvās.

vispār tagad, atceroties minējumus, ka andersens varētu būt bijis netradicionāli seksuāli orientēts, mazās nāriņas stāsts lasās vēl citādāk, nekādi nevar neaizdomāties. internets arī piekrīt:
"The Little Mermaid and The Ugly Duckling , in many ways, represented a transsexual (man gan liekas, ka tagad korektais jēdziens būtu transgendered, bet nu labi) person. Hans Christian Andersen's stories, as illustrated above, tell stories that are uplifting for outcasts of many different stripes, but the issue of homosexuality was one that was quite personal for Andersen and thus probably relevant. In both stories, the characters want to become something different than that which they are. The Little Mermaid wants to become a human so that she can marry the prince (on a more simplistic level: The shape of the mermaid's tail was rather phallic, and she wanted it split so that she could be with the prince), and The Ugly Duckling wants to be like all of the other ducks."

tikko ienāca prātā doma/sajūta, ka šogad vispār būtu forši varbūt beidzot nosvinēt luksemburgas lielhercōga jubileju luksemburgā, bet tad sapratu, ka pa jāņiem jau tak neviens neatradīsies, kas labprātīgi suni pieskatītu, tā ka laikam tomēr nespīd, pat ja to gribēšu arī rīt vai pēc nedēļas, vai trijām.

viss jau ir izdomāts, grūti tikai pierakstīt, haha. varbūt tieši tāpēc grūti. tāpat kā ar pusaudža gadu mēģinājumiem rakstīt prōzu (ņirgājieties vien, nu bet kurš tad tā nav darījis, vai ne) - kad beigas ir izdomātas, nerakstās, jo mazliet tāda sajūta, it kā jau būtu pabeigts. ugh.

tas, ka mamma nebrauks uz aberdīnu veselības dēļ, ir bēdīgi un mazliet biedējoši.

šis un citi līdzīgi raksti mani mulsina, jo es nekādi nevaru saprast dažas lietas. tiek apgalvots, ka visiem ir kaut kāds ģenētisks setpoint svaram, un dažādos avotos parādās dažāda informācija, cik plašas ir tā robežas (parasti ~5-7kg, reizēm vēl mazāk, reizēm vairāk). lielākoties tiek norādīts uz faktu, ka setpoint nekādi nevar mainīt, un, pat ja izdodas "nomest lieko svaru", 3-5 gadu laikā būsi atpakaļ sākumpunktā vai pat ar uzviju. re, pāris citāti:

Any significant caloric restriction will result in initial weight loss for virtually all bodies. However, studies show remarkable similarity and the data is impressive, Garner and Wooley explained, indicating homeostatic metabolic adjustments to return body weights to their genetically-determined setpoint range as normal for each individual, and that this body weight defense occurs in 'obese' and 'nonobese'. Even short-term caloric restrictions result in rather dramatic metabolic adjustments (as much as a four-fold increase in metabolic efficiency) to preserve the body’s normal state. This phenomenon appears to explain why restrained eaters eating less actually weigh more than those with unrestrained eating styles.
(..)
With these biological forces at work, not surprisingly, weight loss studies see weight regain over time, even while calories continue to be restricted, and that to keep weight off or continue losing weight, increasingly severe caloric restrictions are required, incompatible with optimal nutritional health or wellbeing. [The ability for a naturally lean person to lose and gain 10-15 pounds comparatively easily, does not mean a naturally obese person can step and repeat that ten times to lose 100.]
(..)
What types of weight loss interventions offer ‘successful’ long-term outcomes? None.

nekur gan tas netiek skaļi pateikts, bet tomēr lielākoties šādos pētījumos/rakstos runa ir par par cilvēkiem, kas klasificējas kā obese, lai gan, kā jau citātos arī norādīts, tas pats esot spēkā arī ne-obese cilvēkiem. mērķis, protams, labs un skaidrs, pārstāt stigmatizēt resnumu un nepatieso pieņēmumu, ka visi cilvēki ar lieko svaru vienkārši pārāk daudz ēd un pārāk maz sporto, un, galu galā, nonākt pie "health at every size" un pozitīva ķermeniskā paštēla visādiem cilvēkiem.

un tomēr, arī tādos rakstos parādās mistiskie "naturally lean" cilvēki, kas spēj vēsā mierā tur tos pāris kilogramus nomest jebbkurā laikā (uz mūžīgiem laikiem?). un neviens nenoliedz, ka praktiski jebkuru cilvēku, pietiekami agresīvi cenšoties, var vismaz kaut cik uzbarot (dokumentālā filma), un pēc tam atgriezt tievākā stāvoklī - cilvēku svars taču visādu apstākļu dēļ mēdz mainīties gan uz vienu, gan otru pusi, un tak jau arī ilgtermiņā, vismaz tā šķiet.

tas, par ko es ar visu šo jūtos samulsusi, īsi būtu noformulējams apmēram šādi - kā tad cilvēks var zināt, kur ir viņa setpoint? vai šis nozīmē, ka reāli nav vērts cerēt uz jebkādu ilgtermiņa izmaiņu iespējamību savā ķermenī, ja nu tā ir gadījies, ka neesi viens no tiem naturally lean/slim people? (un tiešām mēdz būt grūti saprast, kas tiek domāts ar "slim people", jo visādos fat activist blogos mani, piemēram, noliktu kā nepietiekami resnu, lai būtu "viena no viņiem", kamēr filmu, reklāmu utt realitātē es esmu pārāk ne-tieva, lai drīkstētu justies apmierināta ar savu ķermeni, un gan jau, ka pilna pasaule ar tādiem, kā es)
nevar taču būt, ka, ja nu vienreiz esi iedzīvojies riepā, tas ir tavs liktens uz mūžīgiem laikiem, bet neviens nekur īsti nedod norādes uz to, kā zināt, kas ir "tikai riepa", ko var cerēt kaut kā mainīt, un kas ir ķermeņa tips.

šķiet, ka tas virziens, kādā šāda veida raksti cilvēkus mēģina bīdīt, nav ko pūlēties mainīt izskatu, maini attieksmi. bet vai tiešām viss ir tik vienkārši un bezcerīgi, apmēram - ja neizskaties tā, kā gribi, labāk sāc ar to samierināties, jo nav absolūti nekā, ko var mainīt? kaut kā liekas, ka tas arī ir tikpat ekstrēms (un tāpēc uzreiz šķiet šaubīgs) pieņēmums kā tas, ka visu var mainīt un jebkurš superresns cilvēks var vienkārši izlīst no sava "fat suit" ar pietiekamu piepūli. ir skaidrs, ka ļoti liela daļa visādu diētu un resnuma pētījumu, kas apgalvo, ka visu, visu, visu var mainīt, ir "tievuma industrijas" augļi, ieinteresēti tajā, lai cilvēki tērē naudu, mēģinot iegūt rezultātu, ko viņiem piedāvā, visos iespējamajos veidos, sākot ar veselīgajām opcijām kā sporta klubu abonamenti, beidzot ar visādām shady diet pills. bet arī tādam "pilnīgi neko nevar darīt" piegājienam ir noteikti savs ekonõmiskais labums. kaut vai visādas pašmīlestības rokasgrāmatas, plus-sized drēbes un neveselīga pārtika, kuru cilvēki baidītos pirkt, ja neieviestu jaunu resnuma izcelsmes un (ne)kontrolējamības paradigmu. un tas nemaz nešķiet pārsteidzoši, ka šāda veida pētījumi parādās tieši tad, kad resno cilvēku ir, iespējams, vairāk nekā jebkad agrāk.

tas laikam ir lāsts, ar ko jāsamierinās visiem, kas kaut cik pazīstami ar sociālām zinātnēm, konstanta apziņa, ka visas zināšanas, arī zinātne, ir sociālu aspektu piesātinātas, there's agendas and biases everywhere, un nav nemaz pārāk grūti uzdizainēt pētījumu, kas apstiprina vai noliedz vajadzīgo (pat (un, iespējams, visbiežāk) netīšām! vienkārši uzdodot konkrēta veida jautājumus, kas izriet no konkrēta pozicionējuma laukā), saglabājot pietiekami lielu devu akadēmiskas uzticamības. bet tad kā lai saprot, cik daudz visur kur ir politikas un kam var uzticēties.

un ar šo visu es pat laikam neko īpaši necenšos pateikt, vienkārši izpaust savu mulsumu.

katrā ziņā, piemēram, mammai, kad viņa kārtējo reizi apgalvo, ka viņai "vispār jau nu nevajadzētu ēst" es tomēr nespēju, acīs skatoties, pateikt, ka vispār neko nav iespējams mainīt un nekad viņa tos savus ciknutur kilogramus nezaudēs ilgtermiņā - bet arī laipni piekrist, ka, tiešām, nav ko ēst, un nepaust savu sašutumu par tādu pieeju es nevaru. njā.

Mal: Hello? Woman-person?
(..)
Saffron: Are you gonna kill me?
Mal: What? What kind of crappy planet is that? Kill you.
Saffron: In the maiden's home, I heard talk of men who weren't pleased with their brides...
Mal: Well, I ain't them. And don't you ever stand for that sort of thing. Someone ever tries to kill you, you try to kill 'em right back. Wife or no, you are no one's property to be tossed aside. You got the right same as anyone to... live and try to kill people.

(..)

Shepherd Book: [to Mal] If you take sexual advantage of her, you're going to burn in a very special level of hell. A level they reserve for child molesters and people who talk at the theater.

pēdējās dienās man ļoti gribas darīt to lietu, kur ir nepabeigta bilde un (vai reizēm - tikai) numurēti punktiņi, kuri jāsavelk kopā pariezajā secībā, lai iegūtu zīmējumu. pasūtīju no amazon.co.uk divas tādas grāmatiņas: vienu ar dinozauriem, otru it kā supersarežģītu ar tūkstošiem punktiņu (cerams, katrā zīmējumā).
jau iztēlojos, kā nopirkšu apelsīnu sulu un tad parkā, izlaidusies zālītē, iegremdēšos kārtīgi numurētā pasaulē, ko var tā vienkārši ņemt un sakārtot saprotamā attēlā.

tagad laikam pamazām saprotu, kāpēc havaju salas ir populārs tūristu galamērķis, haha

hawaii

hawaiii

izlasīju grāmatu par ziemeļkoreju, daudz raudāju.


Making one's own medicine is an integral part of being a doctor in North Korea. Those living in warmer climates often grow cotton as well to make their own bandages. Doctors are all required to collect the herbs themselves; Dr. Kim's work unit took off as much as a month in spring and autumn to gather herbs, during which time the doctors slept out in the open and washed only every few days. Each had a quota to fill. They had to bring their haul back to the hospital pharmacy, where it would be weighed, and if the amount was insufficient, they would be sent out again. (..) For years, North Korean hospitals had been using herbal remedies in combination with Western medicine. With anesthesia in short supply, acupuncture would be used for simpler surgeries, such as appendectomies.
"When it works, it works very well," Dr.Kim told me years later. And when it didn't? Patients would be strapped to the operating table to prevent them from flailing about. For the most part, North Koreans were stoical about enduring pain during medical treatment.
(..)
the Great Leader was never far from the children's minds. Whether they were studying math, science, reading, music, or art, the children were taught to revere the leadership and hate the enemy. For example, a first- grade math book contained the following questions: "Eight boys and nine girls are singing anthems in praise of Kim Il-sung. How many children are singing in total?"
"A girl is acting as a messenger to our patriotic troops during the war against the Japanese occupation. She carries messages in a basket containing five apples, but is stopped by a Japanese soldier at a checkpoint. He steals two of her apples. How many are left?"
"Three soldiers from the Korean People's Army killed thirty American soldiers. How many American soldiers were killed by each of them, if they all killed an equal number of enemy soldiers?"

A first-grade primer published in 2003 included the following poem, entitled "Where Are We Going?":
Where have we gone?
We have gone to the forest.
Where are we going?
We are going over the hills.
What are we going to do?
We are going to kill the Japanese soldiers.

One of the songs taught in music class was "Shoot the Yankee Bastards":
Our enemies are the American bastards
Who are trying to take over our beautiful fatherland.
With guns that I make with my own hands
I will shoot them. BANG, BANG, BANG.
(..)
On November 30 (2009), the party announced that it would invalidate all of the currency in circulation and issue new bills. The ostensible reason was to prevent inflation by knocking off two zeroes from the won, which was trading at the time at 3'500 to the US dollar, in order to "strengthen the national currency and stabilise the circulation of the money," as an official of the Worker's Party explained.
Actually, it was a trick. The North Korean regime wanted to confiscate the cash that had been accumulated by the people working at the market. The rules limited what people could trade in for new currency to 100'000 won, later raised to 300'000 won, which meant that nobody would be allowed to have more than $100 to their name. The North Korean regime had pulled the same stunt with the currency few times before, most recently in 1992, but this time people who'd been working at the markets really did have some money and what existed of a nascent middle class was wiped out overnight.