cukursēne
23 July 2016 @ 10:08 pm
gastro gnome  
vēl viens labums, gatavojot vegānisku bezē, ir, ka var nogaršojot apēst, cik uziet, un nedomāt, vai tik gadījumā neriskēju atkal piedzīvot salmonellõzi
 
 
cukursēne
22 July 2016 @ 10:02 pm
joy of discovery  
šodien ar brāli nejauši atradām ezeru
 
 
cukursēne
22 July 2016 @ 04:08 pm
as if we'd ever listen to an old fart like this  
pirdieni izglābs pasauli

(šeit ir vēl viena sērija)
 
 
cukursēne
22 July 2016 @ 01:36 am
"just listen to your body"  
brīžiem šķiet, es esmu tāds kā zīdainis

nemāku sevi nepārgurdināt, nepārsātināt, viss ir tik saistošs un (metaforiski) spožs, kā gan lai pārstāj tam pievērsties - līdz, bladāc, atkal jau tik ļoti grūti iemigt, bet tik ļoti nogurums, ka gribas vienkārši raudāt

šovakar arī. es jau sen eju gulēt, bet atkal nesanāk un ir tik grūti. nepalīdz arī tie stulbie tūliņ-tūliņ-iemigšu-oh-fuck-what-is-this-i-am-seeing izbīļi.

(domāju, šim visam varētu būt arī saistība ar to, cik efektīvi savulaik (daļēji apzināti, daļēji vienkārši sakritību rezultātā) uztrenēju savu spēju pārvarēt nogurumu, neiet gulēt, pārvarēt izsalkumu, pārvarēt ķermeņa izmisīgos centienus pievērst manu uzmanību elementārām izdzīvošanas vajadzībām. dabūji rezultātus uz krīta, tagad maksā ragā.)

kā jūs zināt, ka pienācis laiks iet gulēt? es gandrīz nekad nezinu. ar ēšanu jau jūtos tikusi kaut cik skaidrībā, lielākoties saprotu, kad noteikti vajag paēst, bet izskatās, ka pie gulēšanas būs jāpiestrādā.
 
 
cukursēne
20 July 2016 @ 05:03 pm
 
neticami, bet fakts - rīgā ir vismaz viens autovadītājs, kurš mērķtiecīgi gatavs braukt virsū velosipēdistam, kurš pie zaļās gaismas krustojumā šķērso ielu. kā es to zinu? jo šodien šis velosipēdists biju es.

kamēr es mēģināju saprast, vai tiešām šis nav dīvains sapnis un cēlos kājās, un vilku velo ārā no daļēji-zem-mašīnas pozīcijas, viņš izkāpa, lai uzreiz sāktu uz mani krieviski kliegt, ka uz velosipēda šķērsot ielu nedrīkst, kas gluži vienkārši nav taisnība. nekādu "vai jums viss kārtībā", nē, pa taisno atkārtotā uzbrukumā.

šī dēļ nokavēju terapiju par 15-20min, bet vismaz tagad man ir neapstrīdams pierādījums tam, ka patiešām mēdz būt tā, ka esi darījis visu pareizi un pēc noteikumiem, bet saskaries ar agresiju un nepatīkamiem, potenciāli bīstamiem notikumiem.

esmu veiksminieks! (bez sarkasma, viņš taču varēja salauzt mani vai velo, bet, izskatās, ka tas nav noticis)
 
 
cukursēne
20 July 2016 @ 01:42 am
 
don't sleep just yet

dienām, kurās es jūtos kā Darītājs, kurās es arī saņemos visu ko noorganizēt, izdarīt, uztaisīt, izskatās, ir kaut kas kopīgs.
 
 
cukursēne
18 July 2016 @ 12:30 am
 
Psychotherapy was invented to (..) help us to not mind being all the time and to not be minding all the time.
Tags:
 
 
cukursēne
16 July 2016 @ 02:07 pm
 
i'll be fine
 
 
cukursēne
13 July 2016 @ 07:41 pm
guru  
taksī pa radio dzirdēju reklāmu, ka kāds gudrs vīrs ebreju kopienas nama lielajā zālē lasīs lekcijas par uzvaru pār likteņa grūtībām. jūsmīgi piefiksēju mājaslapu, kur atrodams vairāk info (izrādījās - nu jau slavenā raduga2005), un ar nožēlu secināju, ka palikšu tomēr neziņā par to, kā tās grūtības pārvarēt, jo negribu maksāt 50eur
 
 
cukursēne
12 July 2016 @ 11:36 pm
interpretācija  
diezgan jau nenormāli banāli it kā, bet man tomēr šis likās arī drusku mīlīgi un kaut kādā veidā par būtisko, pat, ja noformulēts ļoti sieraini. nu, par to, ka viena un tā pati "aina" ļauj izdarīt pilnīgi pretējus secinājumus, atkarībā no uztveres rāmja.


One day, the father of a very wealthy family took his son on a trip to the country with the express purpose of showing him how poor people live. They spent a couple of days and nights on the farm of what would be considered a very poor family.

On their return from their trip, the father asked his son, “How was the trip?”

“It was great, Dad.”

“Did you realise how poor people live?” the father asked.

“Oh yeah,” said the son.

“So, tell me, what did you learn from the trip?” asked the father.

The son answered: “I saw that we have one dog and they had four. We have a pool that reaches to the middle of our garden and they have a river that has no end. We have lanterns in our garden and they have all the stars in the sky at night. Our patio reaches to the front yard and they have the whole horizon. We have a small piece of land to live on and they have fields that go beyond our sight. We have to buy our food, but they grow theirs. We have walls around our property to protect us, they have friends to protect them. Thanks Dad, for showing me how poor we are.”
 
 
cukursēne
12 July 2016 @ 11:36 am
 
I have knowledge that I cannot use, on a journey I cannot control, with aims I do not share or understand, and I am longing for a home I fled, and for a place I have never seen. 

//China Mieville, 2002, The Scar
 
Tags:
 
 
cukursēne
12 July 2016 @ 11:29 am
taking care of business  
interesanti un kaitinoši, ka atkal atsācies tas muļķīgais "ieradums", kad mostos četros vai piecos no rīta, pāris stundas pēc aizmigšanas, jo rūc vēders. un vispār samērā bieži esmu pasākusi dienu iesākt, pagatavojot kaut ko ēdamu, un arvien biežāk pat ir tā, ka, kamēr pagatavoju, patiešām sāku justies spējīga to arī (ap)ēst. primāri šis raisa sajūtu, ka es ēdu pārāk daudz, lai gan tā noteikti nav labākā interpretācija.
 
 
cukursēne
11 July 2016 @ 06:03 pm
 
Why don’t they take all the lonely ghost floaters in every high school and have a pep rally for them? Make all the most popular kids in school sit on the hard bleachers and cheer until their asses hurt like hell? “Here is Nanette O’Hare, who used to play for the girls’ soccer team but now does nothing because she is depressed and seeing a therapist. Let’s give her a big round of applause! Lend her some of your pep because she really needs it! Band members, please begin to play a corny orchestral version of a popular rap song while Nanette stands at the center of the gym and waves to all the people who are not depressed! Let’s really pep her up! Pep the fuck out of her!”   

//Matthew Quick, 2016, Every exquisite thing
Tags:
 
 
cukursēne
11 July 2016 @ 05:58 pm
sustainability  
varbūt jāiet grāmatvedības kursos?
 
 
cukursēne
11 July 2016 @ 12:17 pm
 
reizēm ir tādas grāmatas, par kurām domāju - sasodīts, cik labi būtu bijis to izlasīt pirms x gadiem, jo tur ir kādas tādas tēmas, kas stimulē konkrētu lietu apdomāšanu, ko tagad jau esmu galvenokārt šapratusi, bet pirms tiem x gadiem saprast vai sākt saprast būtu nācis par labu.

vakarnakt ņēmu un vienā piegājienā izlasīju matthew quick grāmatu "every exquisite thing", un tas bija mazliet spocīgi, cik vēl ne tik sen aktuālas tēmas tur brīžiem pavīdēja, kur grāmata gluži vai "runā uz mani" ar tādiem tekstiem kā just because you're good at something doesn't mean you have to do it utml. nekas tāds, kas sašūpotu realitāti, protams, nebija, noteikti arī neteikšu, ka grāmata būtu baigi kruta (man visas citas šī autora grāmatas, ko esmu lasījusi līdz šim, ir patikušas labāk), bet domāju - nez, kā būtu bijis, ja es to lasītu pirms pāris gadiem vai, piemēram, vēl interesantāk - vidusskolā.


Maybe it isn't the motivating factors that matter so much as simply participating - thrusting your best true, authentic self into the universe with wild abandon. Maybe yielding to our true nature propels us forward into the great unknown, toward targets that we haven't even dreamed up yet but exist nonetheless.
 
 
cukursēne
11 July 2016 @ 02:02 am
 
a reason, a season or a lifetime
 
 
cukursēne
10 July 2016 @ 11:54 pm
 
the genius of the crowd




there is enough treachery, hatred violence absurdity in the average
human being to supply any given army on any given day

and the best at murder are those who preach against it
and the best at hate are those who preach love
and the best at war finally are those who preach peace

those who preach god, need god
those who preach peace do not have peace
those who preach peace do not have love

beware the preachers
beware the knowers
beware those who are always reading books
beware those who either detest poverty
or are proud of it
beware those quick to praise
for they need praise in return
beware those who are quick to censor
they are afraid of what they do not know
beware those who seek constant crowds for
they are nothing alone
beware the average man the average woman
beware their love, their love is average
seeks average

but there is genius in their hatred
there is enough genius in their hatred to kill you
to kill anybody
not wanting solitude
not understanding solitude
they will attempt to destroy anything
that differs from their own
not being able to create art
they will not understand art
they will consider their failure as creators
only as a failure of the world
not being able to love fully
they will believe your love incomplete
and then they will hate you
and their hatred will be perfect

like a shining diamond
like a knife
like a mountain
like a tiger
like hemlock

their finest art

//charles bukowski
Tags:
 
 
cukursēne
10 July 2016 @ 10:48 pm
stop enjoying yourself  
laikam sapratu, kāpēc pēdējās dienas puslīdz konstanti jūtos fonā ļoti uztraukta un visādi sīkumi dzen bailēs, lai gan it kā nekādu redzamu draudu nav. tā laikam atkal ir tā "pārāk maz daru" sajūta. "tu nepietiekami centies" sajūta. tāpēc arī gribas ātri atrast kādas ekspektācijas, nokļūt kādā ērtā (pat, ja nepatīkamā) jābūtībā. šķiet, ka esmu jau tik daudz atļāvusies, mierīgi un bez sirdsapziņas pārmetumiem izlasījusi veselu grāmatu tikai savam priekam, daudz gulējusi un dzīvojusies bez uzdevuma, i am indulging myself way too much, tā it kā liekas, bet varbūt es vienkārši nemāku atļaut sev atpūsties un vienkārši būt. man šķiet, ka es jau kādu brīdi neesmu darījusi neko, lai nopelnītu mieru, bet es nevaru atrast kaut kādas konkrētas briesmas, sodu, kas tuvojas, un tāpēc uztraucos vēl vairāk. this is such bullshit. viss, ko es vēlos, ir paturēt to otru sajūtu, kas, pirms šitās debilās raizes izauga kā sasodīts latvānis, kurš visu apēno, bija ja ne gluži priekšplānā, tad vismaz ļoti redzamā vietā, to sajūtu, kas liek ticēt, ka lielākā daļa lietu dzīvē patiesībā ir iespējamas. un vispār mani māc aizdomas, ka šite figurē arī vecā dziesma, vismaz kāda otrā vijole spēlē skaņdarbu "you can't ever get what you want, you blob", papildinātu ar apakšvirsrakstu vai otro cēlienu "now that you've got something substantial to lose, we're going to rip it from your trembling hands with a vengeance, or, even better, trick you into ruining it all yourself".
 
 
cukursēne
10 July 2016 @ 12:27 pm
 
šonakt sapņoju divus sapņus.

vienā mēs ar brāli kaut kāpēc bijām nīderlandes laukos apskatīt pārdošanā esošu māju. tā bija milzīga, visai grezni iekārtota, tik daudzas istabas. mūs neviens tur nesagaidīja, paši vienkārši gājām iekšā, staigājām apkārt, es atpazinu iekārtojuma formu no kādas citas ēkas, spriedām, cik šī varētu maksāt, un tad izrādījās, ka cilvēks, kas to pārdod, ir [info]helvetica, un man palika kauns, ka mēs nemaz netaisāmies pirkt, jo mums nav tik daudz naudas. pie sienām bija sapņainas gleznas vai dubultekspozīcijas foto ar spokaini izbalējušām vējdzirnavām un tulpēm.

otrā sapnī gāju pa vecrīgu, un tur man pretī nāca kāds (sapnī pazīstams) jaunietis, pilnīgi noskrējies, pilnīgi izmocīts, nosvīdis, izģindis, un es nesapratu, kur viņš tā skrien. un tad pēc kāda brīža man tika iedots tāds kā kompass, kā barometrs, un pateikts, ka man jāskrien cik ātri un tālu vien varu. es īsti nesapratu, bet izrādījās, ka tagad man kaut kas dzenas pakaļ, un ir jātiek tālu prom. es domāju, ka varētu braukt ar vilcienu zilupes virzienā, sarunāt, palikt ciblā pie IM ilzes, bet tad izrādījās, ka viņa ir juglā, mēs sēdējām uz segas mežā tādā kā piknikā, un es rīvēju sieru un pētīju to "kompasu". tam bija viena sarkana adata, kura tiecās liekties uz kreiso pusi - ja noliecas līdz uz kompasa uzzīmētai līnijai, tad, acīmredzot, mans vajātājs ir klāt. tad pēkšņi biju kaut kādā pazemes autostāvvietā, kur kāds vīrietis pie stūres busiņam atgādināja, ka man jātiek tālu prom, un tikai pēc brīža es sapratu, ka viņš piedāvā mani kādu gabalu aizvest. pēc šī es kaut kā nonācu pie IM kolēģa imanta, sēdējām uz gultas un es šķiroju savu sarīvēto sieru, jo tur bija sajaukušies vairāki veidi, viņš mani cienāja ar ābolu un mēs smējāmies, tad atcerējos, ka jāparāda viņam tas kompass, varbūt viņš kā ģeogrāfs kaut ko vairāk varēs par to pateikt - bet, kad izvilku to no kastes, bulta tieši norādīja uz līniju, ka briesmas ir klāt, un pie viņa durvīm kāds klauvēja. viņš aizgāja atvērt durvis, viss tāds pārsteigts,bet es, panikā pat nepaņēmusi ne telefonu, ne maku, ne to kompasu, metos ārā pa logu, pa balkoniem uzrāpos pāris stāvus augstāk un ar liftu braucu lejā. lifts kustējās neticami ātri no sākuma, tādā kā brīvajā kritienā, ka es uz brīdi paliku karājamies gaisā pie tā griestiem, tad tas bija nobraucis lejā un es skrēju ārā now mājas, skatīdamās uz visām pusēm - nezinot, kāds izskatās tas, kas mani vajā - saprotot, ka ir jau tik vēls, ka visi pēdējie vilcieni droši vien ir palaisti garām un es nesaprotu, kur bēgt - un tad zvanīja mans modinātājs un es pamodos.
Tags: