cukursēne
26 August 2016 @ 11:09 pm
kustīgs ir dzīvs  
taču ar visu nogurumu - es tagad braucu dejot un jūtos sajūsmināta
 
 
cukursēne
26 August 2016 @ 08:59 pm
 
bet vispār es esmu tomēr šausmīgi nogurusi, ar visu to, ka man galvenokārt konceptuāli viss patīk
 
 
cukursēne
26 August 2016 @ 11:29 am
 
šonakt sapņoju, ka biju tādā smalkā internāta veida mācību iestādē kā cūkkārpa, tikai bez maģijas. pēdējā laikā iestādē bija notikušas sērijveida slepkavības, un tika meklēts vainīgais. bija kaut kāds brīvdabas koncerts vai kas, kurš tika rīkots par spīti potenciāli bīstamajiem apstākļiem, uz kuru devos kopā ar nelielu draugu grupiņu, viens no kuriem bija darba kolēģis D, kuru es turēju aizdomās par šo slepkavību izdarīšanu, jo viņš darīja kādas aizdomīgas lietas un man bija zināms, ka viņš atradies vismaz vienā nozieguma izdarīšanas vietā. brīvdabas koncertā kāds uzsēdās vai uzkāpa manam tālrunim, un tas tika pilnībā salauzts, līdz ar to es paliku bez iespējas sazināties. bija jau vakars un pamazām kļuva tumšs, un bija jāatgriežas mācību iestādē, kurā turpinājās koncerta afterparty, kur es ierāpos kaut kādā tādā pusstāva istabiņā, kur satiku savu mīļoto vīrieti, un viņš man lepni izklāstīja, ka visas slepkavības ir veicis tieši viņš, un tūliņ būs arī mana kārta tikt nogalinātai. es sajutos ļoti vainīga, ka esmu nepamatoti turējusi aizdomās savu kolēģi, un kaut kādu iemeslu pēc es varēju no tās istabiņas doties vēl uz afterparty, kur atradu kolēģi un mēģināju viņam izstāstīt par notiekošo un atvainoties, ka esmu turējusi viņu aizdomās. tas bija sarežģīti, jo mīļotais vīrietis visu laiku bija tuvumā, un tomēr beigās man izdevās kaut kādas dejas laikā iečukstēt kolēģim ausī, ka turēju viņu aizdomās, bet tagad zinu, ka tā nav, jo slepkava pats man atzinās un grasās mani nogalināt. man šķiet, ka mēģināju sarunāt arī kaut kādu aizsardzību, jo sapnī kolēģis bija tāds kā vietējais harijs poters, visi viņu ļoti mīlēja un cienīja, kas arī bija bijis viens no iemesliem, kāpēc turēju viņu aizdomās, jo likās nereāli, ka varētu nebūt neviena, kam ar viņu ir kāda problēma - kas būtu iespējams, ja viņš vienkārši visus, kuriem tā ir, nogalinātu.

diemžēl pamodos un bija jāiet uz darbu, pirms uzzināju, kā situācija atrisināsies. atceros vēl, ka no salauztā telefona varēju dabūt ārā tikai atmiņas karti, kurā nez kāpēc bija saglabājami tikai 5mb informācijas, un es domāju - nez, kas tajā būs palicis iekšā, vai būs kaut viena bilde ar vietējo dabu (skolas apkārtne bija ļoti, ļoti skaista).
Tags:
 
 
cukursēne
25 August 2016 @ 12:19 am
being a grown-up is lovely  
šovakars bija tik dīvaina pieredze, ka man pat grūti pieķerties aprakstīt. sajutos mazliet kā atgriezusies skolas laikos, kad ar klasesbiedriem un draugiem klīdām gar sliedēm un pa visādām jocīgām vietām, daudz fotografējām sevi un viens otru.

šovakar attapos tumsā kapos divu draugu un svešu pieaugušu cilvēku kompānijā, kas aktīvi bildējās pie kapu pieminekļa un pēc tam sūkstījās, ka nav līdzi paņēmuši alkoholiskus dzērienus, un rosināja doties uz Lucavsalu peldēties televīzijas torņa pakājē. un tomēr es skaidri zināju, ka neesmu vairs skolniece. jo ceļabiedriem bija līdzi siers un persiki, un humuss, un maize (nevis čipši un rolltons, un alus), un man vairāk gribējās iekost un doties mājās gulēt, lai rīt varētu mierīgi pirms darba izņemt savu dpd paku ar 2,5kg vegānu siera un citiem labumiem, un tad braukt strādāt, nekā turpināt visādas ampelēšanās. tagad mājās pirms gulētiešanas zem pūkainas segas ēdu aukstus vārītus pelēkos zirņus ar sojas majonēzi un aso mērci, un jūtos apmierināta ar dzīvi un tuvākā laika plāniem. esmu mierīga. tas mani iepriecina.
 
 
cukursēne
23 August 2016 @ 01:47 pm
 
redzu tos cepienus, un man gribas tikai atkārtot to, ko ne pārāk sen jau rakstīju pie [info]french_mime - man liekas, pats svarīgākais šajā ir apzināties, ka pasaulē ir tik daudz problēmu un netaisnību, pret kurām cīnīties, ka nevienam cilvēkam, pat tad, ja viņš tam ziedo visu savu mūžu, nav iespējams aptvert tās visas, un vienmēr ir kaut kas jāizvēlas. mēs katrs izvēlamies, kuras cīņas uzņemties, un kuras - nē. tāpēc varbūt labāk tā vietā, lai tērētu savu enerģiju, mēģinot pārliecināt citus, ka viņu cīņa ir bezjēdzīga un stulba vai ka mana cīņa ir labāka, vai ka vislabāk ir necīnīties par neko, varētu biežāk vienkārši pieņemt savas un citu izvēles un darīt labāko, kas paša spēkos, lai strādātu sava izvēlētā mērķa labad. vajadzības gadījumā citiem īsi paskaidrojot, kāpēc esi izvēlējies tieši šo problēmu (bet bez nepieciešamības šo skaidrojumu nostādīt universālas patiesības, kas der un jāpieņem visiem, lomā), apzinoties, ka par spīti visiem pamatojumiem, izšķirošais faktors tomēr ir personiskā izvēle.

es daudz domāju par to, cik izplatīta ir vēlēšanās problēmas kaut kā salikt hierarhijā, pierādīt, ka ir kaut kāda viennozīmīga, objektīva secība, kādā tās vajadzētu prioretizēt. nezinu, kāda ir atbilde uz šo, bet man šķiet, ka tādu algoritmu ir grūti nodrošināt, jo neviena no šīm problēmām neeksistē vakuumā, bet gan mainīgā sociopolitiskajā un vēsturiskajā kontekstā.

tomēr reizēm ir vieglāk identificēt problēmu, kas kādā brīdī kļūst aktuālāka - kaut vai vienkārši tāpēc, ka noticis kaut kas kontekstā, kas to smagi pasliktina vai padara redzamāku, vai arī ir izdevies veiksmīgi samazināt kādu citu problēmu ietekmi uz cilvēku dzīvi. protams, arī šī aktualitāte var būt ļoti relatīva, piemēram, gadījumos, kad konteksts ierobežo cilvēka redzesloku, rīcībspēju un citus apsvērumus. teiksim - jā, bēgļu krīze visdrīzāk nav aktuālākā problēma dienvidamerikas kalnu iedzīvotāju kopienu vidū. bet mūsu priviliģētajā pozīcijā - atrodoties ES, dzīvojot samērā brīvā un plašā informācijas telpā, lielā mērā drošos apstākļos - lielākoties, izmatojot tādus dažādus kritērijus kā skarto cilvēku skaits, viņu pašu rīcībspēja vai tās ierobežojumi problēmas risināšanai, sistēmiska palīdzības potenciāla esamība vai tā trūkums, problēmas ilgtspējība (t.i. - vai tā ir problēma, kura ar laiku var saasināties tiktāl, ka risināšana būs nesamērīgi sarežģītāka, nekā iejaucoties tūlītēji; šeit man uzreiz prātā nāk salīdzinājumi ar slimībām, kuru ārstēšana kļūst neiespējama, kad tās progresējušas līdz konkrētam stāvoklim, kuru būtu bijis iespējams novērst, laicīgi sākot ārstēšanu) un citi aspekti, kuri uzreiz tagad neienāk prātā, var nonākt pie ne objektīvas ranžēšanas sistēmas, bet visai pamatota un vērā ņemama "problēmas aktualitātes pastiprinātāja" efekta. kas, protams, automātiski nenozīmē, ka obligāti visiem jāizvēlās uzreiz cīnīties šīs problēmas novēršanas labā, jo katram ir savi apsvērumi un situācija, kas var nepieļaut aktīvu iesaistīšanos, bet domāju, ka varētu būt izmantojams kā skaidrojums biežākai cilvēku izvēlei konkrētajai problēmai pievērsties un varbūt arī pietiekams pamatojums vismaz netraucēt tiem, kas izvēlējušies tā darīt.

protams, viens nav cīnītājs un katram gribas piepulcēt sev sekotājus atbalstam, bet man ir aizdomas, ka vislabāk to izdarīt caur personisko piemēru, jo, kā rāda liela daļa diskusiju, tās bieži vien tik un tā nav pārāk produktīvas sapratnes veidošanā.

māja
 
 
cukursēne
22 August 2016 @ 12:02 pm
 
gandrīz vai gribu atkal mācīties bērnudārzā - es arī labprāt apgūtu "prasmi sēt gurķu sēklas olu čaumalā"
 
 
cukursēne
22 August 2016 @ 01:31 am
 
pluck wild eagles from the air and nail me to a lightning tree

//Neil Gaiman, The Fairy Reel
Tags:
 
 
cukursēne
21 August 2016 @ 02:41 pm
 
ko es šodien jaunu uzzināju - janis rozentāls, izrādās, dzīvojis ar sievu netiklībā pirms laulībām, jo pirmā meita viņiem piedzima jau pusgadu pēc kāzām, ha! tā ka pigu visādiem tradicionālo vērtību aizstāvjiem
 
 
cukursēne
20 August 2016 @ 12:35 am
what if  
izlasīju šo ) un drusciņ šermuļi pār kauliem pārskrēja

izvēlos būt optimists, esmu taču visādos veidos apzināti pievērsusies mērķtiecīgai pašaprūpei nu jau vairāk nekā gadu (neticami! vispār varbūt jātaisa kaut kāda terapijas jubilejas balle, ha), vai tad nu tiešām varētu būt tā, ka šajā jomā neesmu progresējusi. bet, bāc, laika līnija eerily precīza. tomēr, mazliet gribas domāt, ka tas, cik grūti un "pretdabiski" ir nākušas visādas emocionālās tuvības lietas šajā set-upā, kāda apņemšanās ir bijusi vajadzīga, lai rīkotos citādāk, nekā tārpi galvā saka, varētu liecināt, ka nav gluži neērti-ērtā komforta zõna, kas būtu ierastais sūdīgais modelis

besides, love conquers all, vai ne
 
 
cukursēne
20 August 2016 @ 12:17 am
you could be my pun intended  
insignificant other
 
 
cukursēne
18 August 2016 @ 05:11 pm
 
regulāri pārrakstos un sanāk "eksoskola", tad uzreiz pēc analoģijas ar eksobioloģiju domāju par skolām kosmosā, ak
 
 
cukursēne
17 August 2016 @ 11:29 pm
 
katru vakaru esmu nogurusi, viennozīmīgi gribas iet gulēt jau ap kādiem vienpadsmitiem
 
 
cukursēne
16 August 2016 @ 03:39 pm
precarious  
zināt tādu brīdi, kad kāp pa kāpnēm, un domā, ka kāp uz nākamā pakāpiena, bet izrādās - tur caurums? to brīdi, kad izšķiras, a)uztrāpīsi kaut kā tomēr uz kādas pakāpiena maliņas, vai vismaz noturēsies uz tās vienas kājas, kas vēl ir uz pakāpiena, vai arī b)nozvelsies uz sejas?
 
 
cukursēne
16 August 2016 @ 10:17 am
rīts  
arbeit macht frei
 
 
cukursēne
15 August 2016 @ 02:14 am
 
‘Well,’ I said. ‘If she brought me here to look at me, let her look at me,’ and as I said it, I knew that it had already happened. How long had I been sitting on that bench? As I had been remembering her, she had been examining me.
‘Oh. She did already, didn’t she?’
‘Yes, dear.’
‘And did I pass?’ The face of the old woman on my right was unreadable in the gathering dusk. On my left the younger woman said, ‘You don’t pass or fail at being a person, dear.’

//Neil Gaiman, 2013, The Ocean at the End of the Lane
Tags:
 
 
cukursēne
15 August 2016 @ 12:15 am
 
drusciņ jau sirsniņa trīc par to, vai nebūs tā, ka rīt atnākšu, un viņi teiks - ups, nē, tā, ko mēs gribējām, nebiji tu, sajaucām, atvaino, ej prom
 
 
cukursēne
13 August 2016 @ 06:38 pm
beigt sevi spīdzināt  
šodien ansambļa mēģinājumā, lai gan esmu slima un brīžiem sāp, bija viss tik labi. dziedāju un domāju - cik gan lieliski viss ir sakārtojies, šobrīd man, goda vārds, izskatās, ka varbūt vismaz kādu brīdi dzīvē būs teju viss, ko var vēlēties - jēgpilns, dvēseli neizsūcošs darbs, pēc kura pat varēšu satikt draugus, iespēja regulāri ar baudu radoši izpausties, un attiecības, kurās jūtos droši un laimīga. un, kas varbūt izklausās augstprātīgi, bet pirmo reizi mūžā tādos mirklīgos uzzibsnījumos man ienāk prātā, ka varbūt es to arī esmu pelnījusi. ka tas nav kaut kāds kredīts, kura dēļ visu laiku jādzīvo vāji apslāpētā trauksmes sajūtā, meklējot, no kurienes nāks sods par to, ka esmu atļāvusies iedomāties, ka tas varētu būt iespējams. tagad brīžiem es domāju - man būs laba dzīve, un es tādu esmu pelnījusi. un es zinu, ka viss šis ir bijis iespējams tikai tāpēc, ka esmu pārvarējusi bailes un sākusi strādāt ar saviem grūtumiem, beigusi nostādīt sevi ērtās mokošās pozīcijās, izvēlējusies BEIGT CIEST.
 
 
cukursēne
13 August 2016 @ 03:16 am
 
"Harry, there is never a perfect answer in this messy, emotional world. Perfection is beyond the reach of humankind, beyond the reach of magic. In every shining moment of happiness is that drop of poison: the knowledge that pain will come again. Be honest to those you love, show your pain. To suffer is as human as to breathe."

//John Tiffany and Jack Thorne, 2016, Harry Potter and the Cursed Child
Tags:
 
 
cukursēne
13 August 2016 @ 12:28 am
butman  
the city of "got ham?"
 
 
cukursēne
13 August 2016 @ 12:19 am
 
kas manim kaitēja putniņam būt
uz zaļa zariņa mūžiņu vadīt

vējiņš mani šūpoja dieniņām cauri
vēsmiņa aijāja naksniņu guļot