19 January 2017 @ 01:33 am
 
parasti es guļu pidžammā, bet īpašos brīžos guļu kails
 
 
18 January 2017 @ 07:27 pm
 
buutiibaa cilveeks ir bezgaliigs. cilveeks nekaadi nevar ko sasniegt un tur apstaaties un palikt vai nu liidz naavei vai bezgaliigi. shaadi teikt shkjiet naivi un elementaari, bet es to pastaaviigi aizmirstu! protams, domaat bezgaliibas kontekstaa ir diezgan gruuti, un ja es pasaku, ka naave ir tikai pieturas punkts, viena peerliite krellees, kam nav saakuma un nebuus gala, tas izklausaas diezgan banaali, un bezmazvai kaitinoshi, varbuut aizvainojoshi, nevietaa. pareizi ir, jo ieksheeji ir apzinja, ka galvenais uzdevums nav fokuseeties uz to kas bija 'pirms' un kas buus 'peec' bet gan kas ir tagad. varbuut galvenokaart ir paradoksaali domaat par 'pirms' un 'peec', jo tas pagaidaam ir neaptverami, vismaz praatam.

bet taa doma. saaka unduleeties duumakaa no riita, un tagad uzausa skaidraa apzinjaa, kameer biju dushaa. ja es esmu bezgaliiga, tad man nav objektiiva uz ko tiekties, kurus sasniedzot viss apstaasies un mans liktenis buus piepildiits. un taa katram cilveekam. es iedomaajos, ka katram ir iedota konkreeta problemaatika un potenciaals. izejviela un energjija. dievs taisa shiis bezgaliigaas krelles, un vinja veelas, lai katra peerliite buutu citaadaaka. katras peerles saakums ir viela un potenciaals, un katra viena dziive ir taada kuras laikaa radiit vienu peerliiti prieksh dieva kolekcijas. dievs nav iedevusi konkreetu viiziju par to kaadu vinja sho peerliiti veelas, un sheit vispaar nevietaa ir standarta esteetiskie apsveerumi. tas ir mokoshi un tas ir nosleepums. varbuut tas paliidz peerlju radiishanas procesam, nezinaat. bezmazvai shkjiet prieksh vinjas skaistuma definiicija ir raibums, dazhaadiiba, vinjai vajag gan mirdzoshas peerliites, gan melnas peerliites, gan neitraali peleekas, gan caurspiidiigas, gan kliedzoshi sarkanas un silti zeltainas. vinja ir iedevusi cilveekam totaalu briiviibu izveeleeties, kaadu cilveeks veidos doto peerliiti no taas vielas, kas vinjam tika iedota dziives saakumaa. buutiibaa dievs rada shiis peerles pati sev caur cilveeku, taapeec arii vinjai visas peerles ir deriigas un miiljas, jo vinja nekad nekljuudaas, dievs preciizi zina kaadu maakslu veido, un kaadas peerliites vinjai prieksh taas vajag. buutiibaa zeme ir milziiga dieva pashas darbniica, kur katrs cilveeks ir atbildiigs par vienu peerliiti dieva krellees, un dievs ir sajuusmaa par visaam peerliiteem, jo taa vinjas krelles kljuust eksponeciaali raibaakas. es turpinu domaat, ka ja cilveekam sanaak viena veida peerles ljoti meistariigi, tad vinja veeleesies turpinaat sho peerlju razhoshanu, lai paplashinaatu radoshuma apvaarshnjus, attiistiitu kaadu shablonu. bet driizaak, cilveeka nav, ir tikai dieva process un vinjas krelles, un vinjas idejas, kas materializeejas peerlees, kuraas atmostaas neliela apzinja, kas sho dieva ideju turpina un formee. peerle formeejas pati no sevis, jo dievs ir atveeleejusi tai uz mirkli aizmirst, ka taa ir maza daljinja no vinjas, bet gan ir atsevishkja buutne ar briivo gribu. taa sanaak labaakas peerles, fokuseeties uz darbu nevis uz sevi. aptuveni taa kaa, kad cilveeks aizmirstas darot, ko taadu kas vinjam shausmiigi patiik. un kad peerle ir pabeigta, tad mazaa, iluzoraa apzinja izdziest un paliek tikai dievs pati vesela, un vinja var nopriecaaties par veelvienu peerli, un varbuut ja gribaas paturpinaat sho konkreeto peerlju liiniju uz priekshu. bezmazvai kaa cilveeks ir kripatinja no dieva lielajaam smadzeneem, kam dievs atljaavusi uz briidi aiziet pashdarbiibaa, lai vinja vareetu radiiit peec iespeejas dazhaadaakas un kraashnjaakas peerliites prieksh vinjas krelleem. shis mikromikromikroskopiskais nezuudamais krikums, neirons no dieva smadzeneem ir cilveeka praats, kursh ja veelas var aptuveni atcereeties, no kurienes naacis un kur atgrieziisies, un cik svariigs, aizraujoshs un bezgaliigs ir vinja radoshais darbs vai driizaak izklaide

protams, dziive biezhi neshkjiet kaa kaut peerle, un cilveeks, kam uzticeeta diezgan hranjiiga peerle, var pat apshaubiit dieva gaumi, un izdomaat sho peerli iznjemt no aprites. bet katra maakslasdarba tapshanas procesaa ir stadijas, kad tas neizskataas peec nekaa vai pat peec izgaashnaas. bet ja vien cilveeks speej atcereeties:
- jo vairaak sirds ieguldiita darbaa, jo tas skaistaaks
- shajaa pasaulee, jo vairaak sirds tiek ieguldiita, jo biezhi tas ir smagaak
- ieguldiit sirdi noziimee to uzklausiit un tai kalpot
- cilveekam ir absoluuta izveeles briiviiba, kaadaa virzienaa vinja maaksla dosies un taps
- jebkas ko vinjsh izveeleesies un izveidos dievam buus noderiigs, tas jau skaitaas, cilveeks automaatiski skaitaas kaa success, vinjsh var izveeleeties starp success and greater success
- cilveeks fokuseejas uz konkreetu izpausmi, un ja taa vinjam padodas, tad dievs to redzot un neshkjirojot peec taadiem cilveeka praata jeedzieniem kaa 'labs' vai 'slikts', suutiis savu speeku, lai cilveekam uzrodas visas iespeejas, kas sho vinja virzienu un izpausmi nostiprinaas
- biezhi cilveekam nav sajeegas par to, uz ko vinjsh patiesiibaa fokuseejas, t.i. vinjsh neapzinaati fokuseejas, un dievs, protams, arii paliidz
- ja cilveekam nepatiik vinja fokuss un vinjam pazuud sajeega uz ko fokuseeties, tad vinjam ir jaapaprasa dievam, dievam vienmeer atbilde kraajuminjaa
- cilveeks var briivi mainiit savu virzienu un izpausmes jebkuraa laikaa, jo viela ko dievs vinjam ir iedevis ir bezgaliigi plastiska, un potenciaals ir neparedzams
- ja cilveeks kaadreiz ir apjucis par to, ko vinjsh vispaar dara, un kas vinjam ir jaadara, tad vinjam vajag apstaaties un peec iespeejas mieriigaak un dziljaak klausiities un saprast, ka vinjsh jau zina visas atbildes, kas pie vinja atnaak kaa zinaashana par kuru var teikt ka taa jau tur bija pirms visa, ko teica praats

veel dazhas domas, ko gribas piefikseet:

- jebkura doma, kas tevi mentaali iepljaukaa un it ka nodara paari taada klusai, nevainiigai, teju naivai bet bezgaliigi patiesai un ceelai daljai tevii, kas juutas ka ir sirds apviduu, nekad nenaak no dieva
- shkjiet ka dziive ir high danger laboratorija, kur praats tiek lietots, lai taisiitu eksperimentus un rastu gjeniaalus atklaajumus, bet jebkuraa briidii praats var kljuut toksisks, uzspraagt, sagruut un tamliidziigi
- ja cilveeks grib efektiigu darba vidi shajaa laboratorijaa, tad vinjam ir jaaizturas pret praatu ar caution un discipliinu, nevis neviizhiigi un pastarpinaati
- cilveeks var briivi izveeleeties, cik daudz vinjsh veelas izaugt shajaa dziivee
- nee, driizaak dievs taisa atteelu, izshuutu no peerliiteem. vinja ir bezgaliigi radosha, deviiga, apmierinaata, wholesome un veel un veel un veel un veel un veel un veel un veel un veel un veel
 
 
18 January 2017 @ 10:15 pm
 
Ehh, vecie, labie МЛТ rezistori... Paliek melni? Nokūp? Tas vēl nenozīmē, ka vairs nepilda savas funkcijas, vai pat ka ir vērā ņemami mainījuši pretestību!
 
 
18 January 2017 @ 07:46 pm
Macropinna microstoma  


transparent head allows them to increase their angle of vision and detect their prey. in other words, the fish sees through its own head.
 
 
18 January 2017 @ 09:17 pm
 
laiks ir vājš arguments, laika jau nu gan visam kam var pietikt.
 
 
18 January 2017 @ 05:00 pm
 
 
 
18 January 2017 @ 05:29 pm
šonedēļ tikpat slikti kā pirmajā nedēļā pēc šķiršanās  
Šodien ēdu pusdienas kopā ar mammu. Stūķēju mutē cūkgaļas šniceli Berga bazāra restorānā un neredzēju ne savu šķīvi, ne mammu, tik traki bira asaras.

"Kas noticis?" "Negribas dzīvot," izspiedu no sevis un uzdzēru dzērveņu dzērienu.

"Viņš nav vienīgais cilvēks pasaulē." "Es zinu."

Noslaucīju vaigus un prasīju, kā gāja bērēs.
 
 
18 January 2017 @ 04:40 pm
 
- Čau, kā tev iet? Wow, tu izskaties ļoti labi!
- Čau! Paldies. Es esmu laimīga.
- Dizains?!
- Nē, mīlestība.
 
 
18 January 2017 @ 04:10 pm
 
Un vēl par Kartāgu. Ik pa laikam nevaru vien beigt pie sevis teikt un slavēt to ģēniju, pateicoties kuram, neviens vairs neatceras Sivēnu salas oriģinālo nosaukumu.
 
 
18 January 2017 @ 04:06 pm
 
Šodien visa feisbuka siena izraibināta ar Kartāgas kasetes "Zēns ar akmeni" posteriem. Būs vēlāk jānoklausās tas Zibens pa dibenu.
 
 
18 January 2017 @ 03:22 pm
 


my life in one picture
 
 
18 January 2017 @ 02:42 pm
t  
 
 
18 January 2017 @ 02:12 pm
 
Jautājums tiem, kas kaut ko saprot no basketbola.

Parasti, ejot kombinacionālajā (? tā to sauc? tāds vispār ir? nu, tas, kas nav ātrais) uzbrukumā, saspēles vadītājs uz pirkstiem parāda, kura no iespēlētajām kombinācijām komandai jāizspēlē. Cik tādu kombināciju/izspēļu vispār ir? Maz taču, vai ne, ja satilpst uz vienas rokas pirkstiem?
 
 
18 January 2017 @ 12:50 pm
 
man ir viena mantiņa, kuru es meklēju un meklēju, un nekādi nevaru pazaudēt.
 
 
18 January 2017 @ 12:45 pm
lūzer  
Bet ja es negribu uzvarēt; ja es gribu zaudēt? Sarunāt spēli, speciāli zaudēt, dabūt diskābeli? "Vai mēs varam sarunāt, ka tu uzvari, bet es zaudēju?"
 
 
18 January 2017 @ 12:20 pm
(ne) no tās slavenās kara mākslas grāmatas, kuru neviens nav lasījis, bet visi citē  
Uzvar tas, kas necīnās.
Ja uzvar tas, kas cīnās, tad tā ir Pirra uzvara.

Atslēga vienmēr ir necīnīšanās. Nevis padošanās, vai varbūt arī padošanās - padošanās pieder tām pašām viltus kategorijām - mākslīgajiem konstruktiem - kā lepnums, pašcieņa utt. Necīnīšanās ne par, ne pret. Asprātīgu mēmju (jā jau jā, simtreiz jau dzirdēju, ka pareizi esot "mīmi" - nevis pantomīmi, bet džīni) nebūs, uztaisiet paši. Un necīnieties. Ak, jā, arī uzvara iet tai pašā konteinerā pie lepnumiem un pašcieņām. Cīnīšanās un necīnīšanās gan ne.
 
 
18 January 2017 @ 12:16 pm
Svārstījos kopā ar partijas līniju  
Vienbrīd pasaules gala gaidītājiem scenārijs du jour bija polu apvēršanās. Lūk, pēkšņi zemeslodei poli sametīšoties otrādi – un kirdik mums visiem būs. Ziniet, kaut kādas līdzīgas sajūtas pārņem, skatoties uz starptautisko polītiku.

Nē, nav jau tā, ka tas nebūtu redzēts. Ikviens, kas mazliet interesējas par Latvijas vēsturi, noteikti būs ievērojis, ka vismaz šajos platuma grādos polu apvēršanās ir notikusi gana bieži. Bet tiešām, kā jau es reiz norādīju, ir gana uzjautrinoši skatīties, kā tie, kas mūs savulaik mācīja, nu dara tieši to pašu, ko mēs darījām.

Lūk, piemēram, varētu tak domāt, ka visādiem konservātīvi noskaņotiem ļaudīm vajadzētu atbalstīt to, ka cilvēki cenšas paši uzlabot savu vietu dzīvē, pacelt sevi aiz zābakšņorēm un ierāpot saulītē. Nē, ne sūda, tas nozīmē, ka tu esi elite, attālinājies no Vienkāršās Tautas, dzīvo burbulī. Savukārt sēdēt un brēkt par to, kā valstij tev jādod darbs, līdz šim šķita tādu neiznīdēto padsavienības entuziastu izprieca. Valstij tak nav jānodarbojas ar plānveida ekonomiku, vai ne, viņai vienkārši jānodrošina tāda vide, lai uzņēmējiem gribētos viņā darboties. Nē, izrādās, plānveida ekonomika ir reāla štelle, jo tas nodrošina darbu Parastajiem Cilvēkiem.

Es jau vienreiz izteicos, kas vainas plānveida ekonomikai, it īpaši tad, ja viņa plānveidīgi cenšas noturēt arhaiskas ražošanas formas. Tāpat es esmu arī aprakstījis, kā izskatās "ekonomiskā neatkarība", it īpaši tad, ja valsts piespiež uzņēmējus līdzdarboties viņu neatkarīgajā plānveida ekonomikā. Piebildīšu vēl, ka mūsdienu [trigger warning, tūliņ būs G vārds – red. piez.] globālajā pasaulē vispār arvien mazāk ir tādu neatkarīgu ražotāju un arvien vairāk – posmu piegādes ķēdē. Ķīnas galvenā priekšrocība jau sen nav tas, ka tur mazie ķīniešu bērni par kapeikām ir gatavi skrūvēt kopā aifonus. Ķīnas galvenā priekšrocība ir tas, cik ļoti tuvu Ķīnas uzņēmumi ir visām piegādes ķēdēm.

Tāpat ir ļoti interesanti skatīties, kā dažādas lietas, kas vēl pavisam nesen skaitījās "nesvarīgas" vai pat norādīja, kā "elite" ir atrauta no "vienkāršās tautas", tagad arvien biežāk tiek izmantoti kā piemēri tam, cik viss ir lieliski Jaunajā, Skaistajā Pasaulē. Piemēram, ir tādi hermenētiskie jōgi, kas kā milzīgu breksita balsojuma sasniegumu pasniedz to, ka UK samazinājies bezdarbs. Protams, bezdarbs bija zems arī pirms breksita balsojuma, turklāt bezdarbs vispār ir lagging indicator, tas ir, viņš vispārējo ekonomikas stāvokli ataino ar nokavēšanos. Taču pirms balsojuma tas bija kārtējais pierādījums kā LOL, cipargalvas ir tik atrautas no Vienkāršās Tautas.

Un droši vien galvenā apvēršanās, ko ļaudis tagad gaida, ir tā, ko reiz jau piesolīja mūsu Kungs un Pestītājs – tas, ka tie pirmie būs tie pēdējie, bet tie pēdējie attiecīgi pirmie. Še gan laikam sanāks vilties: lai kā arī tagad negānītu "izglītoto eliti", ilgtermiņā pašam censties ietrausties saulītē tomēr ir labāka stratēģija, nekā cerēt, ka tu piederi pareizajai ļaužu grupai, kuŗu valsts tagad aprūpēs un pasargās.

Jo lai nu kas, bet mēs taču esam to atskatījušies. Mēs tak esam redzējuši pietiekami daudz pašpasludināto Saulvežu, kas stāsta, ka uzņēmēji visi ir maitas un tautas ienaidnieki, un viņus jāpiespiež strādāt tautas labā. Un tāpat mēs esam pieredzējuši to, ka uzņēmēji šādos gadījumos labprāt paplašina savu darbību kādā citā, tautai naidīgākā valstī. Un mēs esam arī atskatījušies, kā tautas ienaidnieki uzņēmēji joprojām ir visnotaļ turīgi, izmisusī tauta joprojām ir tikpat izmisusi, bet Saulveži kaut kā pamanījušies ļoti labi iekārtoties.

Bet laikam likumsakarīgi. Mēs tak tagad vairs neskaitāmies Austrumeiropa, vai ne? Tad jau kādam citam jāieņem mūsu vieta.

PS Neņemiet ļaunā, iztiksim bez komentāriem, negribas kārtējo antropoloģiski ilustrātīvo ballīti.
 
 
18 January 2017 @ 11:43 am
es esmu es pats  
Naktī sapņoju, ka piedalos kāpostu ēvelēšanas un pēcāk - skābēšanas sacensībās, kas intensīvi norisinājās 12 mēnešus no vietas. Diemžēl atmiņa nav saglabājusi informāciju, vai šajā konkursā es uzvarēju. Mēģinu saprast, kā un vai šādam sapnim ir kāda saistība ar vakar Nacionālajā redzēto "Pēru Gintu" vai arī tas gluži vienkārši bija throw back to childhood (bērnībā gan mūsu toreizējais dzīvoklis Pļavniekos par kāpostu rīvēšanas un skābēšanas vietu pārvērtās vien vēlā rudenī, ne visu gadu, toties par vietējo lokālu, kas rudeņos saspēlējās arī ar kāpostu smārdu, daudz biežāk). Gan jau Pērs Gints pie vainas nav.

Vispār Pēru Gintu veselības atgūšanas vai preventīvos nolūkos derētu, ja ne pārlasīt, tad noskatīties Nacionālajā teātrī ikvienam un ikkatram. Jo sevišķi visiem, kuriem tuvojas vai jau iestājusies pusmūža (vai jebkāda cita) krīze vai kuri allaž sakās esam tik autentiski, tik naturāli, tik pilnu krūti "paši" esam, kā arī visiem tiem zvēriņiem, kas vai nu bezbēdnīgi laimē dej (kam nav nekāda sakara ar alternatīvo vadmotīvu - "ciešanām" kā vienīgo pasaules un dzīves, dzīvītes virzošo spēku) vai rāmi plūst pa straumi (kam vēl aizvien nav nekāda sakara, ka otrs vienīgais iespējamais ceļš ir ciešanas un cinisms kā pasaules redzējuma/uztveres veids, lai gan grūtības mums, protams, patīk, grūtībās mēs sevi pierādām un vispār - tā rūdījās tērauds). Veselīgi, nudien.
Kopumā izrāde līdzīgi kā Kairiša sleš Dzudzilo "Uguns un nakts" ir izcils vizuālais baudījums. Pirmajā cēlienā gan drusku saguru no dinamikas un tempa zuduma. Pēra teksta blāķi brīžiem vēl ķeras pašam Anžem un dažkārt arī nav skaidrs, kāpēc vajadzēja paturēt visu teksta apjomu, jo tajos es zaudēju savu modrību - un neba tādēļ, ka tekstam kāda vaina, bet tādēļ, ka sirdi nenozaga, tādēļ, ka brīžiem nenoticēju. Iestājās zināms atslābums. Dažas sēdvietas, atgriežoties no starpbrīža, bija atstājušas vien pēcpušu nospiedumus un neko vairāk. Žēl, jo otrais cēliens nāca ar jaunu sparu, raitāku tempu (lai gan uz Anžes monologiem brīžam tumsā tik un tā turpināju atslābt). Radzobe, seniore, paspējusi Satori uzrakstīt, ka viņai nekādi nav saprotams, kādēļ ainā, kur pusmūžu sasniegušais puskailais Pērs lakstojas ap stipri jaunām Lolitām, Kairišs Anitras lomai tik tiešām ir paņēmis 10gadīgu bērnu (un vispār - par ko gan domājot vecāki, ko tādu pieļaujot (jo Gints tik tiešām vēršas pret Anitru, viņu nosaucot par ielasmeitu)?!! Ai, ai, ai, šausmas, šausmas!). Man gan liekas, ka tieši tas padarīja ainu, jā, brutālu, bet arī izcilu. Iespējams, kopumā uzvedums emocionalā ziņā nepaņēma tā, kā būtu varējis paņemt un tam ir gan sakars ar brīžiem, šķiet, lieliskām Kairiša idejām, kuras gluži vienkārši nav izdevies aizvest līdz skatītājam, proti, dažkārt stipri nākas papūlēties, lai mēģinātu saprast, kāpēc tieši šāda aina, ko V.K. ar to domājis. Tomēr kopumā - aizejiet gan! Būs skaisti - gan scenogrāfiski, gan muzikāli (Cīrule tik ļoti skaisti dzied), gan aktieriski (lai arī par Kažociņu zinātāji izsakās varen pozitīvi, mani viņa nekad nav saviļņojusi, šķita tāda pati kā "Asins kāzās" un citur, bet Lolita Cauka kā vienmēr priecē, pats Anže arīdzan (šoreiz jo sevišķi viņa ķermeniskais tēlojums (kas par slaikiem lēcieniem), Cīrule un Krūzkops (jau atkal!)).
 
 
18 January 2017 @ 06:54 am
perpetual flux of triggers  
everything is a trigger, existence is a trigger
 
 
18 January 2017 @ 08:28 am
"terrible tendency toward “[p]olarizations within various micro-worlds—us versus the inferior them.”  
"But with a situation like this you also need a large mind which is capable of distinguishing, which is capable of plodding [its] way through, the nuances of this violent, oppositional situation, not somebody who will use the excuse of the solidarity of hatred for these religious extremists as an opportunity to rope in, to have a blanket attitude"
 
 
Current Music: Björk - Medúlla