Kale.

Atkarībā no tā, kura māsiņa tajā dienā dežūrē, fizikālās terapijas kabinetā mēdz būt radikāli atšķirīgs skaņas fons. Varianti ir trīs: vai nu klusums, vai lifta mūzika, kas izliekas par džezu, vai arī versija par to, kas varētu skanēt pa Latvijas Radio 2, taču, spriežot pēc džinglu un ziņu neesamības, tā drīzāk ir kaut kāda spotifaja pleiliste.

Reizēs, kad ir LR2 variants, es guļu, klausos un domāju: tāds trešs. Šo efektu vēl vairāk pastiprina tas, ka procedūras laikā tuvumā nav ļauts turēt elektroniskas ierīces, kas nozīmē, ka nav variantu prātu novirzīt kur citur. Vienkārši guli un domā: tāds trešs.

Taču kādu reizi dzirdēju kaut ko, kas piesaistīja uzmanību. Rokmūzikas dziesma, kurā aizdomīgi precīzi un paredzami integrētas visas žanra klišejas. Džeks ar spēcīgu vokālu, pieņemama melodija un klasiski ģitārsolo. Taču dziesmu teksts, piemēram – “tu mana lielākā vērtība, tu mana vienīgā mīlestība” radīja spēcīgu sveškaunu. Kas tie varētu būt par cilvēkiem, kuri māk dziedāt un spēlēt, bet kuriem nav neērti kaut ko tādu izmantot par liriku?

Atbilde uz šo mistēriju gan šķita acīmredzama: tā droši vien ir ar MI ģenerēta lirika (pat ja man līdz galam negribējās ticēt, ka tieši šis ir tas poētiskais līmenis, kas sanāk, ja savāc visus pieejamos dziesmu tekstus, sagremo un atvemj).

Taču, kad procedūra beidzās, tomēr iegūglēju tās dziesmas tekstu un par zināmu pārsteigumu atklāju, ka pēc kaut kā tik dženerik tomēr izdodas grupu atrast. Lielākais pārsteigums gan sekoja, kad izlasīju šī muzikālā projekta pašaprakstu: “Manis rakstīta dzeja ar vārdiem un ar mākslīgā intelekta radītu mūzikas skaņu, kas apvieno industriālu elektroniku, nostalģiju, dzīves pārdomas un romantiku par dzīvi pēc manas iedvesmas.” (Tajā, ko dzirdēju, no “industriālas elektronikas” gan nekā nebija, bet nav nekādas vēlmes iepazīties ar vēl kaut ko no šī projekta.)

Tātad viss ir otrādi. Tas teksts ir dzīva cilvēka rakstīts, un acīmredzot tas viss ir nopietni. Tik ļoti nopietni, ka viņam šķiet, ka šo nu noteikti vajadzētu izmantot mūzikā. To, ka autors pats neprot mūziku, viņš acīmredzot zina, tāpēc to rada MI. To, ka rakstīt šādu liriku ir lielāks trešs nekā ģenerēt mūziku ar MI, savukārt laikam nesaprot vis. Bet nu skaitās, ka dzīvojam laikos, kuros katrs var justies kā liels ārtists.

Neviens mani neredzēja
lejam gaužas asariņas.
Piedurknīte tā redzēja,
asariņas noslaukot.

Bet varbūt, ja es aiziešu uz jūru, es uzrakstīšu atbildi Cēlana dzejolim.

es gribētu šeit ierakstīt dažus savus 15 gados sarakstītos naivos dzejoļus, bet mani uztrauc fakts, ka tā laika diletantiskais es, iespējams zaga savārstījumus no jau eksistējošiem dzejoļiem un tur varētu būt diezgan acīmredzama plaģiātisma ēna, ko tagad kā sen-dzejas-nelasītājs es vairs nevarētu pamanīt :D
tātad - vai nu mans oriģināls vai rīmeiks kaut kam jau eksistējošam:

un puzli es nesaliku
man ir lemts palaist citus
tievās košļeņu slotas ar
badīgām acīm manu
cepumu paku iznīcina
tām smadzeņu drupas
un bezjūtīgs mērķis
tām asiņu vietā nafta
un ādas vietā plēve
-''Lēdij, jūs izraujat sev mūziku''
-''man mūzika pie pakaļas''
un tad es sapratu, ka viņa Jau ir mirusi

Šodien pamodos 4 naktī ar vētrainām kortizola spēcinātām uzmācīgām domām no sērijas ''prāts skenē, par ko uztraukties'', bet domāju tiktāl līdz aizdomājos līdz mieram un ceļš uz darbu pēc tam bija diezgan svētīgs. Doma, ko turpinu pārcilāt ir, ka tavs aicinājums ir tur, kur ir tavas bailes un - ja vēlies paplašināt savu neapzināti sašaurināto, drošo mucas pasauli, tad vajag būt nedaudz mazohistam un iet pret saviem instinktiem. Tātad ieņēmu to stilīgo tēlu, par ko gribu kļūt, aizgāju uz ikrīta kafeni un vnk novēlēju jauku dienu pārdevējai, tā ļoti priecīga. Izejot ārā, laikam sajutis manu atvērtību pat pienāca viens dzērājs priecīgi daloties ar to, cik ļoti vakar nojāņojis. Nu tad diena arī tālāk aizritēja diezgan komunikabli salīdzinot ar manu dažreizējo ''mazāk par 10 vārdiem dienā'' prikolu. Vēl to neiroplasticitāti var stumt.

Līst un līst šodien ar pārtraukumiem jau kopš kādiem 15 te. Bet Accuweather visu dienu saka, ka bez nokrišņiem. Kā tā var būt!

Atceros to vienu reizi pirms kādiem gadiem, kad atveru lietotni un tur tāda "Rain in 2 minutes", un šķita tik maģiski, ka tieši tā tas arī notika. Tas laikam radīja tādu lielu paļaušanos uz mūsdienu iespējām. Pārāk lielu. Man visi āra darbi atkal samirkuši.

mani muzikālie ausu tārpi lielākoties mēdz būt kaitinoši, bet nu šis ir new low

ai tumbā,rasā, pakaļa
cik esi grumbaina,
sen pagājusi jaunība,
kad biji apaļa