Turu vaļā logu visu laiku, kad esmu mājās, arī naktīs, nu labi, es baigi daudz neesmu mājās, bet naktis tomēr, bet tāpat te kaut kas toč pūst, bet nevaru saprast, kas tas ir. Droši vien nesaņemšos sūdus izmest, kamēr, nesākšu krāmēt mantas koferos, bet tas jau būs drīz, pēc nedēļas noteikti.

kāds nevar piezvanīt ingmāram vai reinim un pateikt, lai viņi savāc kaķi un runā klusāk? man eižens mieg azotē un es nevaru saukt, lai neiztramdītu.

…Thus for Kurt Goldstein, the greatest systematiser of his generation, the mind, man's glory, lies wholly in the abstract and categorical, and the effect of brain damage, any and all brain damage, is to cast him out from this high realm into the almost subhuman swamplands of the concrete. If a man loses the ‘abstract-categorical attitude' (Goldstein), or ‘prepositional thought' (Hughlings Jackson), what remains is subhuman, of no moment or interest.

I call this an inversion because the concrete is elemental-it is what makes reality ‘real', alive, personal and meaningful. All of this is lost if the concrete is lost..

(Sacks, “The World of the Simple”)

Pēcpusdienā bija iestājies kaut kāds tuksnesīgs klusums, tāpēc lieliski varēja dzirdēt ūdens uzvārīšanās fizikālo performanci. Visu ievada un noslēdz plīts, kā prologs ir tās vientuļā tikšķēšana, kas atbalsojas no aizmigušajām sienām, tad tai pievienojas ūdens šņākoņa. Viss ir pakļauts arvien lielākam kāpinājumam, kurš ir ļoti plūstošs un straujš, bet reizē var šķist arī pavisam lēns, ūdens molekulas kustas mežonīgi riutālā dejā, līdz beidzot kulminācijā ūdens ir pieņēmis burbuļojoši haotisku grimasi, un tad, visu noslēdzot, plīts vēlreiz atgriežas pie sākuma motīva – klusās, ritmiskās tikšķēšanas, tikai šoreiz tā notikšķ epilogu. Riņķveida kompozīcija. Ouroboros.

daudz dusmojos. mazliet pārgāja, kad aizgāju uz tirgu, paskatījos uz smukām, resnām čigānietēm un ēdu zemenes

mīlīgi līdz bezgalībai :)

"Yes, you're right, this is a terrible thing! Men marrying other men is just the beginning. There will be fire and brimstone coming down from the skies! Rivers and seas boiling! Forty years of darkness! Earthquakes, volcanoes...The dead rising from the grave! Human sacrifice, dogs and cats living together... mass hysteria!"

Pārnāku mājās, ieeju istabā, bet tur abi kaķi, pieglauduši ausis un uzmetuši kūkumu, metas uz loga pusi un ilgi kaut ko pēta priekšnamā aiz manis. Viņi jau atguvušies, bet es joprojām baidos.

un atkal iesīcās apnicīgā muša: ielogojies no draugiem un noklikšķini "balsot". ik pēc trim stundām. katru dienu, bļin.
bļin, tāpēc, ka oma riebīga. gribas vazāties pa internetiem un rakstīt visiem riebīgus komentārus. un visur, kā par spīti, tikai kaut kādi debili teksti acu priekšā gadās. āāāā. varētu iet izskraidelēt dusmu pa mežu, bet pērkons staigā apkārt, un negaisā pa mežu skraidīt nav prāta darbs. un tomēr tā augstāk klikšķināmā konkursa noteikumi ir dumji. nu kuram, pat ja viņam ir draugos profils, ir laiks divas nedēļas klikot bildīti un visu pārējo laiku pavadīt aģitējot radus, draugus, paziņas un nepaziņas darīt tāpat? nu kuram? tas ir kā ieteikums arī pašiem darbu autoriem pārstāt darīt visu sakarīgo un tikai karāties soctīklos? dīvaini. bet, kā jau teicu, man ir riebīga oma, pērkons staigā apkārt, pilnmēnesīc ar kārtējo aptumsumiņu nāk, gribas kādu piekaut, bet iet uz mežu paskriet nevar. vienvārdsakot, klikājiet linku, bet es centīšos nepiekaut savu spoguļattēlu

How is it possible that a being with such sensitive jewels as the eyes, such enchanted musical instruments as the ears, and such fabulous arabesque of nerves as the brain can experience itself anything less than a god.

(Alan Watts)

Pēc Daft Punk ieteikuma tagad klausos agrīno Giorgio Moroder, lol

divas ar puisi nedēļas

"No sērkociņu kastītēm izskrēja sērkociņi, kāpa viens uz otra un auga uz augšu, cits citam galā, līdz izauga mazas apsītes, jo sērkociņi jau ir taisīti no apses koka. Tāpat kopā lasījās un zaļos alkšņos pārvērtās zīmuļi un spalvaskāti. Slēpes, ragaviņas un hokeja nūjas sazaļoja, pumpuroja, un Jāņa Lūša metamais šķēps apauga lauru lapām. Kara invalīda koka kāja pārvērtās mazā eglītē." (c) I.Ziedonis

Nu, man ar kāju pagaidām viss kārtībā, taču irsis gan birojā bija ielaidies un sagādāja vairākus nepatīkamus brīžus. Irši, iespējams, ir vienīgā no Latvijā mītošajām būtnēm, no kā man ir bailes, kas robežojas ar paniku. Zinu, ka tas izklausās gļēvulīgi, gan jau, ka ierindas latvietis iršus ēd brokastīs un vakariņās, taču neko ar sevi nevaru padarīt.

tā. arī pirmais šīsvasaras zalktis ir satikts. iegāju atvērt siltumnīcu, un šis smuki gulēja dillēs. (tradicionāli pirmo parasti satieku aptinušos bazilikam.) skaists.

APOLLO. Laikraksts norāda - nav izslēgts, ka topošie absolventi varētu paši sev izdomāt diagnozes un pārliecināt par tām arī ārstus – ka, piemēram, uztraukumā reibst galva, trūkst elpas un nevar padomāt. Organiska trauksme, viegli kognitīvi traucējumi, garastāvokļa vai personības traucējumi, neprecizēta reakcija uz smagu stresu un citi - ārsti atzīst, ka šādas kaites nav viennozīmīgi pierādāmas.

Vēl joprojām ārā silts laiks. Viena devos pastaigāties, ļoti gribējās satikt Jegorovu, taču, protams, tas nenotika.
Pēc pusdienām pēdējo reizi iededzām eglītē sveces, pēc tam novācām no tās visus rotājumus. Svētki beigušies!

APOLLO. Katrai pasaules valstij ir savas sabiedrības veselības prioritātes. ASV tā ir aptaukošanās epidēmija, Brazīlijai– narkomānija jauniešu vidū, Taizemei– notekūdeņu sanitārija, Japānai– psihosomātiskas bailes no zemestrīcēm un nukleāras katastrofas, Latvijai– bērnu un jauniešu alkoholisms un smēķēšana.

sievišķi smagi noziegumi

Lietus Rīgā smaržo labāk.