29 April 2017 @ 02:41 pm
Dom kuļturi  
A jūs tak atńemat pārdevějas sveicienu, pie veikalā ieiešanas? Tad kas tad tie visi ir, kas neatńem, tad to es nezinu, bet lupatu bodē tā nabaga sieviete, kurai laikam to liek bļaut katram ienācējan, sešas reizes pa tukšo laida kosmosā savas labdienas un neviena pate neatńēma.
 
 
29 April 2017 @ 11:28 am
džeks pārsteidz pasauli ar savu balsi (jūs neticēsiet, kas notika pēc tam)  
 
 
29 April 2017 @ 09:24 am
 
Nez, vai tas ir tā kā kad uz vecumu miegs top caurs, spilvens spiež un sega grauž, es grozos un dīdos, un pēdējā apmēram gada laikā nekādi nevaru izspēlēt viena čara stāstu līdz galam. Vispirms mūžam plānotais un atliktais pojekts trešajā masefektā izglābt manu iecienītāko saidkiku Mordinu - tur tad pavisam savādāk jāizspēlē visa triloģija, Šepardei/-am jābūt citādākai personībai, stāstam, bekgraundam utt, ko es arī visnotaļ apzinīgi izspēlēju, Wrexu ar visu kroganu sugu veiksmīgi nolaidu podā, bet vienā brīdī beidzās benzīns īzō un Mordins palika neizglābts (bet arī ne beikts). Nu, un tad, protams Dragon Age: Inquisition pauna, kuru staipu un staipu, un tā arī nekādi nevaru necik jēdzīgu gabalu panest. Vispirms to spēlēju uz Playstation 4, bet kaut kur diezgan spēles sākumā iestrēgu un pametu. Grūtības ar immeršenu, pārāk atgādināja dženerik onlain sēles un Skairimu, tikai bez Skairimas atmosfēras, atkal zirgi (!!!), vilšanās un varbūt vienkārši pašas vecums un nīgrums. Lai gan taču nē - es taču esmu excitable rozā fangirl, kas par visu sajūsmā sit plaukstiņas, piemēram, tajā pašā massefektā, simos, baldursgeitās, k-pop un hunnīpop (gan ar galvā iededzinātu planescape: torment Torment rūnu) un tā tālāk nevis īstens ziloņkaula troņa oldskūl geimeris. Es šausmīgi mīlu Dragon Age: Origins un Awakening, nīstu varbūt gluži nē, drīzāk uztveru kā personīgu pļauku un bezkaunības kalngalu Dragon Age 2, bet ar Inquisition jau atkal dīdos un grozos, un netieku nekādā jēgā nedz ar spēli, nedz tās konceptu, nedz tēliem, nedz ar sava otrā mēģinājuma varones - rūķu ķipa noziedzinieces Sigrid - personību (pirmā bija deiliš maģe ar vārdu, kam obligātais elements ir galotne th - kā gan citādi). Tā nu mana Zigrīda jau krietnu laiku tup uz holda un aizņem milzīgi daudz vietas manā pieticīgajā laptopā. Par Dragon Age vairāk neko tagad neteikšu, jo tad man jāraksta par Deividu Geideru, bet par Geideru būtu jāraksta briesmīgi gari - infakt par Geideru es domās ik pa laikam rakstu traktātu traktāta galā. Tad es beidzot tikai nesen pamēģināju Elder Scrolls Online, kuru ar vienas acs kaktiņu mazliet pieskatīju jau kopš brīža, kad tika paziņots par tās izstrādāšanu - kaut kad ap 2012.gadu - neilgi pēc Skairimas iznākšanas. Nopirku Golden Edišen - tikai tāpēc, lai dažas stundas pavadītu karkrieišenā un teju visu pārējo laiku - izmisīgā brīvas vietiņas inventorijā izkārtošanā - prieks, ka spēlēs vismaz viena lieta paliek nemainīga cauri gadu desmitiem. Veiksmīgi tikusi pie pamatspēles par brīvu, toties samaksājusi bezmaz savus pēdējos pie dvēseles palikušos grašus par vismaz pagaidām man neaktuāliem spēles pielikumiem, pametu arī onlainus un ķēros pie vecās labās Skairimas, kur man kopš seniem laikiem palicis unfinished bizniss - tikai vairs nav seivu ar čaru, kam tas bizniss bija paredzēts (toties manā ar dažādu gadsimtu izspēļu piebāztajā 1TB seivu lādītē ir pašas pirmās Skairimas izspēles čara seivi, bet nez kāpēc nav saglabājies mans dunmeru zagļu ģildes līderis, kuram man bija lieli plāni). Lai gan Skairimai unfinished business man ir normāli - Skairimu es mīlu, bet nekad to neesmu varējusi izturēt lielās devās. Nu, lūk, tātad, atkal pēc ilgiem laikiem Skairima. Plāns - Dark Brotherhood. Vanilla spēle, protams (modus es lietoju tikai Simos - visu citu spēlēju vanilla, maksimums, klāt piemetot kādu mantu glabāšanas lādi vai ko tādu inventorija menedžmenta atspaidam), līdz ar to oriģinālais sākums un vispār settings ierobežo rases izvēli; mīļākā rase - ķirzaki - jau spēlēti līdz nemaņai, otra iecienītākā rase - dunmeri - arī pietiekami atspēlēta. Ko lai izvēlas sociopāta un aukstasinīga slepkavas lomai? Kādu kaķu narkomānu? Varbūt vietējo ziemeļnieku, kas izskatās kā visi pārējie? Beigās no mana iecerētā ļaunekļa sanāca parasta bretoņu beibe bez īpašām prasmēm un talantiem, kam vienkārši nepaveicās atrasties neīstajā vietā neīstajā laikā, un kas no Helgenas izkūlās pagalam traumēta un pārbijusies, bez kartes un ar nazi un pirmās palīdzības aptieciņu zagšus - lai atkal neuzrautos kaut kādiem impērijas vai separātistu spēkiem - kuļas kaut kur High Rock virzienā. Redzēs, kurp viņa aizkulsies un kādos piedzīvojumos vai drīzāk nepatikšanās viņa iekulsies. Un pēc cik īsa laika es atkal pametīšu šo čaru nepabeigtu un ķeršos pie, teiksim, Fallout sērijas. Vēl šodien beidzot pēc mēneša piespiedu pārtraukuma ir laiks un iespēja skriet ierasto krosiņu, bet baigi līst un negribas riskēt saaukstēties, tāpēc manas bailīgās bretones, kas tomēr panikā un bezizejā nez kādā rakā spēja pacelt no kaut kādas mūmijas aizvēsturisku milzu āvu un ar to sacirst gabalos veselu bandītu baru, ceļojumam uz Dagerfolu piesekošu jau tagad - kamēr Rīgā līst.
 
 
29 April 2017 @ 09:52 am
 
Redzēju baigi dīvaino sapni, sēdēju ezerniekos pie plīts un gaidīju, laikam, kad izdegs un šīberi varēs taisīt ciet, atveru plītsdurvis, un konstatěju, ka zemeslodei iekšpusĕ ir vĕlviena, 2x lielăka lode, vārdsakot, tā plītsiekša ir tāda vidusměra kuğa kurinătavas izměrā, visa glīti iztapsētia malkā, skalos un iekurā, un, lai vēl maz neliktos, dažām pagalēm papīrs rińķï aptīts, lai stopudova degtu mūžam. un ta tur sekoja viskādas cīńas,ar ūdeni un bakstīšanu, bet galnais rezumě bij, ka toč degs un gruzdēs mūžam, nu, vai vismaz kādu diennakti, cik nu viedi gribētos tulkot. Nezinu,pofig, pamodos priecīga un iešu tagad lietū tētim pirkt dāvanu, unsev ,saprotams
 
 
29 April 2017 @ 12:30 am
 
bērni mani nepalaida uz banketu
 
 
28 April 2017 @ 11:49 pm
 
vispār es domāju, ka cilvēki ir tikai feministi* vai idioti**


*liela daļa feministu neatzīst, ka ir feministi, un tas ir diezgan absolūti fine. vēl daļa negrib, lai viņiem piekar birkas, un tas ir superfine. kā mūsu performančpasākumvideo teica beibe: es neēdu gaļu, bet tāpēc vien nesaucu sevi par veģetārieti - tā ir izvēle, sevi var saukt kā vien sirsniņai kārojas. būt feministam = uzskatīt, ka sievietes ir tiesīgas būt līdzvērtīgas, tas arī viss, cik vienkārši un forši.

**tādi, kas domā, ka sievietes ir īpaši atpalikušas, ekstrēmi "citādākas", nepiemērotas pārāk daudz funkcijām, kas nav tieši saistītas ar cilvēku, kas nav sievietes, gēnu pavairošanu un visādu tādu sūdu. ai, vai arī happens to be sievietes un legitly domā, ka vīrietim viņas jāuztur, jo viņām ir vagīna, un vagīna tas ir pārāk smuki, lai to negribētu uzturēt un aprakt liliju kaudzē, neatkarīgi no visa cita konteksta... tas ir, kamēr viņas nebalso un mazgā traukus vai ko tamlīdzīgu.
 
 
28 April 2017 @ 11:24 pm
 
Mani šausmīgi kaitina, ja man māca, kā man vajadzētu justies vai ko ēst.
 
 
28 April 2017 @ 11:05 pm
A happy ending will reach you in time  
Šis gan tāds jautājums par zebru ar baltām vai melnām strīpām, bet es savu pusgada Facebook albumu neesmu salikusi kopā tik ilgā laika posmā, ka šajā, ja izlemšu to taisīt, atkal tikts iekļauts mans bijušais un viņa ģimene, jo "mēs izšķīrāmies, viss sāp un es nekad tos cilvēkus vairs nesatikšu" paspēja nomainīties uz "can't break up with your best friend".

It's like "never again" never happened. Kaut kā tas ir skaisti. Un vēl būs kucēns.
 
 
28 April 2017 @ 06:01 pm
 
dziivee ir tikai shis, shii censhanaas, katra mazaa diena, kur no jauna tu celies un centies, un tu skaties un domaa par to kaa citi censhaas, un dazhreiz juusu dziives un domas un skatieni mijaas, uz briidi, liidz juus atkal esat vieni pashi, celjaties un censhaties. un neshaustiet sevi par to cik mazas ir lietas juusu dziivee, neshaustiet sevi par to cik maza ir juusu diena, cik mazs sasniegums ir celties un censties. jo lai cik mazs buutu juus un juusu censhanaas, tas tikuntaa ir eksistenciaals triumfs. juus eksisteejat sheit un tagad un esat 100% dziivi, un viss ko juus darat ir ekselents un kolosaals un milziigs saliidzinaajumaa ar bezgaliigajaam tukshuma skavaam, kas bija pirms jums un naaks peec jums. shis mazais stuuriitis, kas pieder jums, shii mazaa gulta, shii mazaa celshanaas, shii mazaa censhanaas, shii mazaa paliidziigaa roka sev, un mazaa paliidziigaa roka otram, tas viss ir 100% dziivs un vizuljojoshs, kaa Saulkrastu juurinja vakaraa. elpojiet un celjaties un censhaties, jo katra lieta ko juus redzat mazu, ir milziiga ja tajaa ir juusu sirds
 
 
28 April 2017 @ 08:03 pm
 
Viņi nobalsoja ar saviem maciņiem.
 
 
28 April 2017 @ 04:36 pm
 
kas būs vakariņās? burtiņu makaroni un iekosti nageti no visādām virsmām

Tags:
 
 
28 April 2017 @ 04:21 pm
 
man pie mājas pienesa recenzējamo grāmatu, Simons pamāja Zajančkauskai ar iekostu nagetu.
 
 
28 April 2017 @ 02:49 pm
 
Sēžu un domāju, cik ļoti pakaļā jūtos, bet tad man no galda pamāj mīļās draudzenes - tabletes.
Solīt sola palīdzēt, bet nu jau tie vairāk izklausās pēc meliem.
 
 
28 April 2017 @ 02:32 pm
 
uz kapiem aiznesu, uz solina ar pupu pabaroju, tagad uz rimi pec e taliba etalona, shodien jau treshaa. s kliedz un spirinaas jau kopsh izgaju no majas
 
 
28 April 2017 @ 12:33 pm
nice  
Domāju, mēs visi esam vienisprātis, ka nogalināt ir nepareizi, bet nevar noliegt, ka tas, ka cilvēkus var nogalināt, ir labs dizains.
 
 
28 April 2017 @ 12:03 pm
 
Vajadzēja salauzt kāju, lai saprastu, ka ar mani nekas slikts nenotiks, ja izlaidīšu treniņu.
 
 
28 April 2017 @ 11:55 am
 
šodien man jātiek uz Meža kapiem, un man ir dūša papēžos domājot par to, kā es viņu nesīšu caur E dārziņu un tad vēl līdz tiem kapiem un tad vēl līdz īstajai kopiņai.
Tags:
 
 
28 April 2017 @ 11:20 am
toletes vāks  
Lūdzu, lūdzu, lūdzu vienmēr aizveriet tualetes poda vāku pēc tualetes poda lietošanas. Ja jums ir nācies pacelt brilli, nolaidiet brilli, bet arī aizveriet poda vāku. Vienmēr aizveriet poda vāku. Es vienmēr aizveru poda vāku un domāju par to, ka nākamajam cilvēkam, kas lietos tualeti, nāksies pacelt poda vāku, aiztikt to ar savām rokām. Paldies!
 
 
28 April 2017 @ 11:15 am
 
kafejnīcā pārdzirdēju kārtējo sviestu, meitenes runā par to, kā saprast savu iekšējo būtību, analizē viena otru. jau iekšēji nodomāju kaut kādu mizantropisku huiņu parasto, tad pacēlu acis. pusaudzes. pusaudzes, penij, mļe. jaunas, muļķīgas, visas tādas brillītēs, gatavas uzsūkt dzīvi un sūc kā māk.

imagināri izpļaukāju sevi un pasmaidīju. enough is enough, es tevi piespiedīšu mīlēt cilvēkus, penij, vēl aizvakar tu viņus dievināji.

laikam tas ir kaut kādas psiholoģijas mājasdarbs. viņas sauc savas īpašības. tikai sliktās. kaut kā nomācoši.
 
 
28 April 2017 @ 09:57 am
 
Stella bērnudārzā saplēsusies ar Amēliju, pati sakosta un apvainojusies. No rīta aprunājamies
Es (atradu pareizo pieeju): Iedomājies, es atnāku uz bērnudārzu, un man saka, ka Stella Amēlijai nokoda kāju!!!
Stella (saķiķinās): Es viņai nenokodu kāju. Es tikai iesitu, un iekniebu. Un ieskrāpēju pie actiņas. AR GRĀBEKLI.
(pēc tam izrādījās, ka tas ir bijis mazais spēļu grābeklītis, bet nu wtf)
Tags: