07 February 2016 @ 12:18 pm
 
Es pieņemu, ka uz katru rakstnieku, kas neraksta žanra literatūru, jo tas ir tik triviāli - tā nav literatūra - tā ir "es nezinu, kādu literatūru viņš ir lasījis" - tur ir "piedzīvojumi un action" - "īsti rakstnieki" tā nedara - "mans SF nav SF, jo mana teksta lasītājiem actually ir jādomā!!!!",

ir vismaz divi rakstnieki, kas raksta žanra literatūru, jo viņus besī 1) vokālākie "īstie rakstnieki" 2) "īsto rakstnieku" fanu klubiņi

un tā arī ir pareizi, tā tam būs būt
 
 
07 February 2016 @ 10:15 am
an animal that parties  

vakardien satiku meiteni vārdā džo, krāsainiem matiem un sarkaniem zābakiem, forša tāda, rīkoja meetup'u galentine's day party sakarā t.i. meiteņu ieguldījuma mūzikā svinības. dišuks rough trade'ā bija pirmšķirīgs - hole, slīteres ķinītis, L7, sonic youth, bikini kill, bratmobile un pročaja drebeģeņ, arī visāds vecs disko, kas man ļoti patīk. pedžairu arī veiksmīgi salāpīju. vakara besīgākais mīnuss bija smaržu vannās izmērcējušies vīrieši. tā smaka kādā momentā, pēc otrā litra droška, sasniedz tiešām toksisku līmeni un riktīgi aizcērt elpu. un šeit tā sērga vīriešu starpā diemžēl ir diezgan izplatīta, ir gan arī pozitīvais aspekts - tā kalpo par tādu kā smirdīgu signālraķeti, kas brīdina par loha tuvošanos, tip sniff sniff sniff, deguna spalvas deg? dāmas, slēpieties! viens tāds mani vakarnakt uz dēnsflora bija apsēdis, domāju, ka, ja viņš vēl daudz vicināsies un smirdēs manā virzienā, ģībšu nost.

vēl es vakardien satiku puiku vārdā džo. izstījās pēc izspļauta malvine_truse. ne reizi sarunas laikā nepasmaidīja, tikai sarauktu pieri visu laiku ķimerēja sev matus katrreiz, kad runāja. stingri pieteica, lai noklausos tame impala un grimes jaunos albūmus. ok.

mājās ejot, ieskrēju burgerkingā pakaļ pļēgurburgerim ar frī, un tur mani apkalpoja melnais džeks ar mirdzošiem zelta zobiem/grillz. coolest thing i've ever seen :))
 
 
Current Mood: atpūšos
Current Music: The Smiths - There Is That Light That Never Goes Out
 
 
07 February 2016 @ 10:23 am
 
Vakar stāvēju uz plānā Beberbeķu ezera ledus pie paša krasta un ļāvos tai sajūtai, kad ledus sāk brakšķēt arvien draudīgāk un tad fragments, uz kura stāvi, atšķeļas no pamatmasas un lēnām nogrimst dibenā. Stāvēju un apcerēju parunu par jūru līdz ceļiem. Like, cik daudzi no mums neapzinās, pa cik plānu ledu patiesībā staigā :) Depo par nieka €18 var iegādāties supervieglus, oderētus dāņu gumijas(?)zābakus līdz ceļiem. Ģeldīgākais šīsziemas pirkums noteikti, vismaz iekams nav ieradies jaunais veipotājs. Iesaku
 
 
Current Mood: 1998
 
 
07 February 2016 @ 02:22 am
 
Kopumā domājot par universitāti, es ļoti, ļoti ceru, ka nekas nesabojāsies, un viss kļūs arvien labāk, jo šis bija patiešām visnotaļ brīnišķīgs semestris, kurā es beidzot jutos tā, ka man nav visu laiku jāiespringst kaudzes problēmu un visādu nepatīkamu situāciju un starpgadījumu dēļ, un es varu patiešām koncentrēties lietām, ko es daru, pēc būtības. Šis bija semestris, kurā es ar dažiem izņēmumiem saņēmu palīdzību, kad man tā bija vajadzīga, vairs necīnījos ar tekstu problēmu, jo visos tajos kursos, kur tiešām notika nopietns un sakarīgs darbs, tā par 90 % bija atrisināta, un es nepavadīju trešdaļu laika, ko vajadzētu veltīt reālajam darbam, pati meklējot tekstus. Izņemot vienu nepatīkamu sarunu pašā semestra sākumā, nebija nevienas reizes, kad kāds man mēģinātu nokomunicēt vēstījumu, ka ar mani kaut kas nav ok vai ka man šeit nevajadzētu būt.

Šajā semestrī viss bija tiešām ļoti, ļoti labi, un es par to esmu ļoti pateicīga visiem iesaistītajiem gan uni, gan ārpus tās.

Un jā - es, patiesībā, esmu diezgan sajūsmā par to, ka tūliņ sāksies jauns semestris, un, kāpēc gan lai es nebūtu?
 
 
07 February 2016 @ 02:02 am
 
BDSM

being dead sounds magnificent
 
 
07 February 2016 @ 12:53 am
outfits iešanai uz Alfu  
Tags:
 
 
07 February 2016 @ 12:01 am
 
Kas man liekas diezgan interesanti, bet trūkst entuziasma palasīties un padomāt par to: mittel tagad ražos barbijas ar visādām citādām ādas krāsām un formām. Tur tātad tagad ir visādas tādas kurām ir junk in the trunk un nu tur vēlkas, laikam seši jauni varianti. Bet kad es biju maziņa manai māsīcai sabīnei bija tāda bārbija kurai varēja nomainīt matus, bet ar laiku pazuda visas parūkas. Pēdējā bija palikusi nepopulārā elektrozilā zēngalviņa kuru es paslēpu starp matraci un gultu, jo viņa salauza manai bārbijai roku un tad tā nokļuva kādā man nezināmā tumsības un aizmirstības valstībā. Bet tad mēs spēlējām ka sabīnes bārbijai ir vēzis un ķīmijterapija un nu attiecīgi.
 
 
06 February 2016 @ 09:45 pm
 
pirmais mēģinājums vārītā krēma gatavošanā: success. mazliet par saldu un redz kunkuļus, kurus tomēr tekstūrā nejūt. visādi citādi aww yisss.
 
 
06 February 2016 @ 04:37 pm
 
Miķelīts zēnu prombūtnē atkal uzvedas kā cilvēks.
 
 
06 February 2016 @ 03:30 pm
 
also, vakar sapratu, ka pieaugšanas slieksnis ir arī tad, kad ēdinātavā pasūti arī overpriced dzērienu, jo vairs neesi lēts tīnis, kam sirdsapziņa neļauj tērēt neadekvātu summu par vienkāršu dzērienu.

tā es tiku pie Tālavas sidra. nav slikts, bet nav mana sidra glāze - pārāk tuvu autentiskajam skābajam dzērienam, kas, protams, ir labi, bet man labāk garšo cukurainās limonādes, kurām ābols virsū tik paskatījies. citās alkohola ziņās, man ir jauns mīļākais alus - Viedi "Rodeo", augļains un rūgtens, un otrā dienā galva arī sāp kvalitatīvi. om nom.

citās paikas ziņās - ievērtējiet Laaci. padārgi, bet reāli kruti. pasūtīju "fish n chips latviešu gaumē", kas bija mīklā cepta reņģe ar kartupeļiem, labi, reņģes sucks arī mīklā (bet divas citas veģetāriešu/zivju opcijas bija cēzars ar garnelēm pa ēēēē, 10 eiro un veģetārais burgers ar sēni, sēnes suxxx), bet tie kartupeļi, oh lawd. ar mizu ceptas daiviņas, perfekti sālītas un ļoti, ļoti krutas. porcija arī tāda, ka piebeidzu apmēram pusi.

un vispār, es nesaprotu, huļi cēzara salāti ar garnelēm vienmēr ir tik dārgi. nu jā, garneles maksā dārgāk, bet kamōn, taisīt 5 eiro atšķirību tiem, kam patīk jūrasmošķi?
 
 
06 February 2016 @ 01:32 pm
 
Tajā pretbēgļu retorikā mani visvairāk smīdina runāšana daudzskaitlī: "Kāpēc mums? Kāpēc pie mums? Kas mums tagad te būs?" utt. Tā, it kā "visi" pieskaitītu sevi šajai postpadomiskā upura pozai. Nav nekādu "jūs". Esi tikai tu un tavi rasistiskie draudziņi.

Tags:
 
 
06 February 2016 @ 01:16 pm
 
pēdējos 5 gados ir bijis ļoti maz nakšu, kuras būtu pavadījusi ne vienā telpā ar Eiženu. arī šorīt pusmiegā es viņa gultu savējās galvgalī jutu kā tādu uzlādēto zonu, no kuras man tūlīt metīsies virsū. bet nē, šodien man tikai Miķelis 6os atnāca pakrīpot gar seju, es viņu izmetu un aizmigu. un gulēju līdz 11.00. pierakstu šo reizi, jo droši vien līdz nākamajai tādai būs jāgaida ilgāk nekā līdz pilnam saules aptumsumam.
 
 
06 February 2016 @ 11:05 am
hush little baby  
6diena. rīts. pedžaira. nenormāls lietus. skrienu uz darbu. neliels vem-pitstops pilsētas zolīdākajā rajōnā.

vakar krāšņi piepisos. netīšām skaicka, jo nepazīstami cilvēki, bet vakars noslēdzās ar 2 džekiem un karaoki metālbārā. trijatā uz skatuves aurējām metalikas enter sandman. mana zvaigžņu stunda bija tas moments, kad hetfīlds nograulo tādu self-affirming yeah uh huh kaut kur pēc lūgšanas, uz kuru trāpīju ļoti precīzi un pareizi.

un dzirdēju arī bēdīgāko pick-up line'u [?] - viņi tur kaut ko sprieda par to, ka visi draugi apprecējušies vai sapārojušies un viss tāds skumjš, kur es piebildu, ka neredzu tādas problēmas, un tad tas viens besīgais zaķis jau kuro reizi tovakar mums pastāstīja, ka nopirkusi māju, bet tad tā skumji novilka "but i've got nobody to share the mortgage with", romaņķika!
 
 
Current Mood: pirātēju darbā filmas :))
Current Music: tonijs dīdžejo šausminošu huiņu
 
 
06 February 2016 @ 12:51 pm
 
Visu nedēļu es dzīvoju iekšā tumšpelēkā žaketē. Apakšā parasti balts, plats krekls ar tumšām svītrām un kabatām, piektdien uz sapulci — gaišpelēka kleita. Dzīvot iekšā žaketē ir labi. Tas padara dienas vieglākas. Ir mazāk jautājumu par sevi, par to, kā izskatīties, ko vilkt, jo ir šis viens gandrīz ideālais apģērba gabals, kurš piekļaujas manai būtībai tik harmoniski, ka neko citu vairs nevajag.
Es dzirdu Andreja elpu vakardien. Viņš tagad valkā melnu pusmēteli ar kapuci un gaišus šņorzābakus. Kad viņš mani sveiciena, viņš parasti neskatās man ne sejā, ne acīs. Tomēr, lai nu kā, es zinu, ka viņš savā būtībā ir labs, kaut arī šmurgulis. Un vēl ir arī cits vīrietis. Vīrietis tā ap gadiem 40. Andris. Viņam ir skumjas acis. Reiz viņš bija nedaudz iedzēris, un tad sacīja, ka es esot ļoti skaista, visskaistākā. Bet parasti viņš neko nesaka. Tikai pieklājīgi sasveicinās un atsveicinās. Viņam mēdz būt tumšpelēks mētelis. Vīrišķīgs, skaists. Un viņam ir tumši, kupli mati. Žēl, ka alkohols ir viņa draugs. Vismaz tā man šķiet. Reizēm es vēroju šos abus vīriešus — jaunekli mazliet pāri 20, mūždien kautrīgi īgnu un kaut kādā ziņā mazliet līdzīgu M., un to otru — vecāko vīrieti. Un tad es domāju, kā tas nākas, ka mēs visi esam šeit, ka mūsu ceļi krustojas, ka viņos es saskatu tik daudz pašsaprotama. Kaut kādā ziņā viņi ir mani. Domās, sajūtu līmenī, kaut kādos Visuma stīgu vijumos. Nez, kāds Andrejam ir loceklis, es dažreiz aizdomājos. Vai liels, vai vidējs, līdzīgs tam, kāds ir M.? Tās šķiet pavisam normālas domas. Es varētu to pašu padomāt arī par otru vīrieti, bet mazliet baidos. Lai nu kā, mūs visus taču reizē šķir arī pāris soļu tuvuma gaismas gadi. Jo tāda ir dzīve, vai ne? Tāda tā ir. Un es dzīvoju iekšā tumšpelēkā žaketē, un manas dienas paiet... vienmuļi ātri.
 
 
06 February 2016 @ 12:08 pm
 
"Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina." Psalmi 23:4
 
 
06 February 2016 @ 11:24 am
 

Dažreiz man gribas visu lauzt

Par to, ka robežu tik daudz,

Par to, ka robežas kā rēgi klīst,

Par to, ka netieku tām līdz.

 
 
06 February 2016 @ 10:28 am
 
daļu pēdējo dienu pavadīju ar puisi no Amsterdamas, kurš negaidīti pieteicās ceļojumā uz Rīgu un uzrakstīja man vienā portālā. Sākumā teicu "nē", tad ieraudzīju viņa bildi un nācās izdomāt elaborate iemeslu, kāpēc tomēr jā (jo nevar jau teikt "dude did ya look in the mirror? it probably burned thru because that face is fine"), bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka es atradu personu, ar kuru ir šausmīgi viegli būt draudzīgam visādos līmeņos, and it's really weird, jo es nevaru saprast, vai šis ir unikāls gadījums, vai arī sākums jaunai kvalitatīvu attiecību ērai ar citiem cilvēkiem.

nu neko, dzīvosim-redzēsim.
 
 
06 February 2016 @ 03:09 am
 
You couldn't fight the tide or change the wind. And if there was a storm? Well, a girl should batten down an bail, not run the rigging. How could she help but make a mess of things, the state that she was in?
She'd strayed from the true way of things. First you set yourself to rights. And then your house. And then your corner of the sky. And after that... 
Well, then she didn't rightly know what happened next. But she hoped that after that the world would start to run itself a bit, like a gear-watch proper fit and kissed with oil. That was what she hoped would happen. Because honestly, there were days she felt rubbed raw. She was so tired of being all herself. The only one that tended to the proper turning of the world. 

(Patrick Rothfuss "The Slow Regard of Silent Things")
Tags:
 
 
05 February 2016 @ 11:02 pm
Luff  
I love it when people are happy.
 
 
05 February 2016 @ 10:30 pm
99