26 May 2015 @ 11:34 pm
 
uzrakstīju vārdu "kapakmeņa" iepriekšējā ierakstā. tātad, tas reizē ir arī mans kapakmens latviešu valodai - sāku to pamazām kalt. sad not sad.
 
 
26 May 2015 @ 03:42 pm
 
Pa manu siltumnīcu lūdzu mest tikai ar šādiem akmeņiem )
Tags:
 
 
26 May 2015 @ 09:49 pm
 
slimot, strādāt un pieskatīt slimu bērnu ir ļoti grūti. tagad sēžu izbaudu paracetamola iedarbību. patriarhs guļ un krāc visu pēcpusdienu, jo ir slims un nevar strādāt un pieskatīt bērnu.
 
 
26 May 2015 @ 08:34 pm
nātres un idioti  
ir viskautkas interesants par nātrēm.
piemēram, anglijā katru gadu notiek nātru ēšanas sacesības.
raksts tā arī saucas: English Idiots Hold Annual Stinging-Nettle Eating Contest






 
 
26 May 2015 @ 06:03 pm
 
cik bezjeedziigi ir justies labi vai slikti, jo tie ir tikai viljnji uz muuzhsenas neitralitaates fona. viss ir neitraals, un jaa dazhreiz viss kljuust labs un sveetiigs un dazhreiz slikts un skaudrs. es nezinu no kaadas perspektiivas es veeljoprojaam veros, bet neitralitaate shkjiet slikta. es domaaju, ka neitralitaate ir daudz riebiigaaka peec prieka nekaa gaidiita peec skumjaam. neitralitaate ir tas pats, kas 'bezgaliigajaa staastaa' sagraava fantaaziju pasauli. neitralitaate skataas no malas un gaida, kad tevi nokjers, un kad tu esi nokjerts, tad prieks un skumjas izgaist. visa neiistums ir tas kas nomaac. neitralitaates iistums nomaac. es nezinu, bet man neshkjiet, ka jebkas, kas ir patiess tikai uz briidi ir iists. es domaaju, ka tikai neitralitaate ir iista, viss paareejais ir dazhaadi fenomeni, kas caurshauj praatu un dveeseli un suuc asinis. ja vien tu kaa cilveeks esi nepraatiigs un priecaajies par visu, kas tev ielauzhas praataa un sirdii, paposta, izsuuc asinis, un aizlido un izdziest kaa nebijis. varbuut, kameer citi kvantu lauki mutuljo un svaarstaas un briivi zuud un rodas jebkur un jebkaa, es esmu atstaajusi pamatiigu energjeetisku nospiedumu sevis laiktelpaa un manaa esiibaa liidzpastaav spoks, kas radiits no idejaam par pasauli, kurai var uzticeeties un kas ir iista, eetiska, prieciiga un noturiiga.
 
 
26 May 2015 @ 06:01 pm
 

p.s. dzīvē uz kapakmeņa tādu nav laimējies redzēt, toties Dāvida zvaigznes te ir pamanāmas samērā bieži. ["samērā bieži" - ļoti precīza mērvienība]
 
 
26 May 2015 @ 06:48 pm
 
Vienu dienu mēs ar Aneti brauksim sirds brīvdienās uz Prāgu. Sirdis, tāpat kā mobilos, ar nolūku aizmirsīsim viesnīcā, un dosimies dzert tumšu, tumšu alu. Kad alus būs izdzerts, bet vecpilsēta – izstaigāta, mēs dosimies tālāk uz Londonu skatīties Totenhamas spēli. Mobilie būs līdzi kabatās, bet ar izslēgtu skaņu un droši vien vispār izlādējušies, bet to mēs nezināsim, jo nekad tajos neskatīsimies. Un tad viss, tad pēc spēles Anete atpakaļ uz Rīgu, bet es uz, es nezinu, kur nu es parasti tur braucu. Naudu šim ceļojumam būsim sakrājušas no honorāriem, ko saņemsim par visādu rakstiņu publicēšanu Satoros.
 
 
26 May 2015 @ 03:00 pm
Ciba nemirst, Ciba pārdzimst  
Kā zināms, Ciba nekad nemirst, viņā vienkārši nomainās paaudzes un lietotāji. Tāpēc pastāstiet, lūdzami, kur tagad pārbīdījies Cibas burziņš! Manā frendlistē uznācis panīkums.
 
 
26 May 2015 @ 12:35 pm
 
šodien viss jēdzīgāk, kad ir skaidrs, ka mēs vnk visi esam saslimuši.
 
 
26 May 2015 @ 10:58 am
rīks  
Vajadzīgs rīks, ar kuru pastiepties caur kokiem.
 
 
26 May 2015 @ 10:54 am
87  
Nevēlaties ievilkt kādu zaļo dūmiņu?
 
 
26 May 2015 @ 10:47 am
paracetamolis  
Atkal esmu slims, visu nakti mocījos drausmīgā murgā, kurā mana dzīvība un dzīve bija piecu sekunžu garš cikls, kas atkārtojās atkal un atkal, un ar laiku jau biju samierinājies ar jauno pastāvēšanas formu. No rīta pamodos, ar grūtībām izlīdu no gultas, kādu brīdi gara stiprināšanai lasīju vikipēdiju par arhejiem, iedzēru kafiju un 2 paracetamolus (kopā 1000 mg) un devos uz darbu. Metro paracetamola iedarbībā sāku stipri svīst. Kad nokļuvu darbā, man bija pilnīgi slapjš krekls, bet pašsajūta bija ievērojami uzlabojusies. Tagad atkal sāku just aukstumu un sāpes locītavās, tādēļ apsveru uzņemt vēl paracetamolu.
 
 
26 May 2015 @ 11:39 am
par lēnprātību  
muziķenē pirms eksāmeniem vienmēr tā bija, ka es šausmīgi satraucos, stāvēju pie lielās zāles durvīm sasvīdušām plaukstām, drudžaini skaitīju, cik vēl cilvēku pirms manis, mocījos ar reiboni un vēdergraizēm, un mēģināju atcerēties pirmos akordus, bet tie mūždien kaut kā pamanījās izslīdēt prom no manis, nodevīgie. sēžoties pie flīģeļa es nekad nezināju, kas tagad jādara. kā baltu lapu mani kāds bija iemetis šajā situācijā - pārjūtīgu, jēlu nervu, kas kaut kā pa miglu vēl atminas, ka kaut kas taču jādara, un rokas kā kafkaiskā murgā uzpeld uz taustiņiem, visas krāsas ir šausmīgi asas un skaudras, un var dzirdēt, kā dīc spuldze, var redzēt, ka taustiņu tekstūra ir nedaudz grumbuļaina, mani pirksti izskatās caurspīdīgi un zili, un vārgi kā priekšlaicīgi dzimuši cāļi, un es joprojām nezinu, kas jādara, bet visa pasaule uz mani gaida, un es aplaizu sausās lūpās, aizmiedzu acis un uz aklo dodu pa taustiņiem, vienalga, kur, bet tam bezjēdzīgajam klusumam ir jābeidzas. un es vienmēr trāpīju. trāpīju pa pirmajiem un pa otrajiem akordiem, atvēru acis un neticīgi skatījos - mani zilie un vārgie pirksti izrādījās zinoši un uzticami.
pa ilgiem laikiem aizgāju pie terapeita, sēžu tur, tajā stulbajā, klusinātajā gaismā un skatos uz tām stulbajām salvetēm galda vidū, skatos uz to stulbo, nogurušo, pelēko Rolanda seju un nevaru atcerēties, kas man bija jāsaka, kas bija jādara, viss izskatās tā, it kā man te būtu jāņem un jāapgāžas, un es nevaru saprast, kāpēc, bet aplaizu sausās lūpas, aizmiedzu acis un ceru, ka manī atradīsies kaut kas zinošs un uzticams.
 
 
26 May 2015 @ 11:11 am
 
kinestētiķa sapnis: vēla rudens rīts, viss pelēks un drēgns, un zem kājām kraukšķ sarma; gaiss ir dzeļoši vēss, autobusā, kas nevedīs mani uz mājām, ir smacīgi un silti, bet cigarete, ko es izsmēķēju pāris soļus aiz pieturas, ir rūgta. un cilvēkus arī es atceros pēc pieskāriena vairāk nekā pēc sejas.
 
 
26 May 2015 @ 10:18 am
Obligātā literātūra  
Es, protams, saprotu, ka jūs visi esat lasījuši Farīda Zakarijas baisi pravietisko apcerējumu "Neliberālās dēmokrātijas uznāciens", kas uzrakstīts 1997. gadā un satriecoši trāpīgi pareģo to, ko piesola virsraksts: kā valstis par savu pārvaldes modeli arvien biežāk izvēlas neliberālo dēmokrātiju. Bet, ja nu neesat, še būs, noteikti izlasiet. Sniedz skaidru izpratni par to, kādā pasaulē mēs tagad dzīvojam, un pie viena arī parāda, ka šī lietu kārtība ir nobriedusi gadu gaitā, nevis pēkšņi nokritusi no gaisa kaut kādos nozīmīgos datumos (teiksim, pēc 11. septembŗa vai pēc Putina ievēlēšanas.) Piemēram, kā lai skumji nenošūpo galvu, lasot šādu novērojumu: "Ar savām darbībām Jeļcins Krievijā izveidojis superprezidentūru. Mums atliek vien cerēt, ka viņa pēctecis to neizmantos savtīgiem nolūkiem."

Ja esi sapratis jaunas lietas, tad papildināt un vajadzības gadījumā arī pārskatīt savus uzskatus nav nekas nosodāms, drīzāk otrādi. Tā arī es varu atzīt, ka kļūdains bijis mans paradums ar dēmokrātiju pēc noklusēšanas uztvert tādu valsts iekārtu, kas nodrošina likuma varu un tiesības saviem pilsoņiem. Dēmokrātija nozīmē tikai un vienīgi to, ka balstiesīgo pilsoņu vairākums nobalsojis par attiecīgo valsts varu, un mums apkārt netrūkst piemēru, kur pilsoņi nobalso par zagļiem, noziedzniekiem un pavisam neslēptiem rīkļurāvējiem.

Tāpat es saprotu, ka tādi jēdzieni kā "liberāls", "pilsoņa tiesības" un "likuma vara" Latvijā ir skarbi lamuvārdi, un par "dēmokrātiju" drīkst runāt tikai tad, ja piebilst, ka tā nav "visatļautība". Šādā gaisotnē vārdu salikums "liberālā dēmokrātija" nāk ar tādu bagāžu, ka izklausās vismaz pēc "sātaniskas visā šķīstā un pareizā apgānīšanas". Tamdēļ es līdz šim to esmu lietojis reti, taču acīmredzot nāksies to lietot biežāk. Tīri tā, lai ļaudis nedomātu, ka ar dēmokrātiju es saprotu tādu valsts iekārtu, kur kreiļus drīkst nomētāt ar akmeņiem, ja par to nobalsojis vairākums pilsoņu.
 
 
25 May 2015 @ 09:55 pm
Otrais Karaliskā Ontario muzeja apmeklējums  
Galvenais gājiena mērķis bija apskatīt mēneša sākumā izstādīto tērpu un aksesuāru ekspozīciju Viva Mexico!
Taču Karaliskais Ontario muzejs ir tik liels, ka šoreiz atklāju vēl pāris zāles, kuras iepriekšējā 4 stundu apmeklējumā biju palaidusi garām, bet par tām - nākamajā ierakstā.

Tātad, Viva Mexico!
- kaut būtu bijis vairāk to tērpu un aksesuāru, jo viss tik kruts un krāsains, un košs!
- ekspozīciju papildina arī dažādi video gan uz ekrāniem, gan planšetēm, kas piestatītas blakus konkrētam objektam.

Pārsvarā visi video rāda vecus tantukus un onkas, jo jaunie ar kaut ko tik milzīgi lielu pacietību prasošu tā īpaši vairs nenodarbojas.

Piemēram, vienā stāstā rāda vecu kundzi, kura tup mājas pagalmā koka pavēnī uz pīteņa, pie koka zara piesiets aužamā meta gals, savukārt otrs gals piesiets ādas jostai, kuru apmet ap dibenu un tad viss tas mets nostiepjas un var sākties aušana un šīm improvizētajām stellēm, no kurām tur ir saiva, vairāki sprunguļi un tad vēl tas lineālam līdzīgais rīks, ar kuru piesit to diegu pie noaustā gabala. Šādi: https://www.travelblog.org/Photos/4063179

Man patika arī tas onka, kura skaistās šalles ir muzeja ekspozīcijā - tāds labsirdīgs un lādzīgs pēc skata, salmu cepuri galvā, bet tā viņa māja - nabadzīga, kas vēl būtu OK, bet pa stūriem, gar sienām visādi hlami sakrauti pēc striktiem haosa principiem.

Tad viens rullītis bija par to, kā iegūst dabiskās krāsas - no margrietiņām, no sūnām, indigo zilais no kaut kādām ogām, kuras (aizmirsu cik dienas) slapjumā marinē, līdz tās pārvēršas pastā, ar kuru pēc tam krāsot vilnu; kā arī - izmanto kādas īpašas kukaiņu sugas mātītes, no kurām iegūst sarkano un, sajaucot ar kādām citām dabiskām vielām - spilgti violetu un kādu nu tur vēl.

Un, vispēdīgais rullītis bija par dzijas krāsošanu, šķeterēšanu un aušanu rūpnieciskākos apjomos, lai gan viss darbs tāpat primitīvs un manuāls, tikai šiem bija arī stelles, apmēram tādas, kuras redzamas Līvānu muzejā.


Bildes )
Tags:
 
 
26 May 2015 @ 12:16 am
 
Ja nebūtu piektidien tās runas, par ko es drausmīgi satraucos, es varētu teikt, ka šodien es savā dzīvē jūtos ļoti, ļoti labi - par spīti tam, ka nokritu un sasitu kāju, kura man joprojam sāp, un, tā kā no rīta nevarēju saprast, kāds ārā laiks, uz uni uzvilku pārāk biezu džemperi, un man bija karsti, plus sāpēja tā kāja.
Bet jā - es šodien nopirku sev katlus un glāzes (gan parastas glāzes, gan vīna glāzes). Kad pati nedaudz nokaunējos par to, ka esmu tādā sajūsmā par šo faktu, atskārtu, ka šī ir pirmā reize manā dzīvē, kad es sev esmu nopirkusi katlu, tā kā tas ir atzīmēšanas vērts. Un, kā Lelde norādīja, par mazām lietām ir jo īpaši jāpriecājas, jo tās notiek biežāk, nekā grandizoas lietas. Tā man vispār liekas ļoti vērtīga doma, ko paturēt prātā. Mazas, labas lietas ir svarīgas.

Vēl es kādā interneta vietnē, kas ļauj izvēlēties plejlisti saskaņā ar pašreizējo noskaņojumu, uzzināju, ka man laikam ļoti patīk japāņu tradicionālā mūzika. Un tas man lika aizdomāties par to, ka pasaulē taču ir tik daudzas lietas, kuras man varētu patikt un šķist interesantas, ja es par tām zinātu. Pasaule ir pārpilna ar brīnišķīgām parādībām. Es nesaprotu garlaicības fenomenu. Man galvā visu laiku ir milzīgs saraksts ar lietām, kuras es darītu, ja man pietiktu laika un spēka. Es pavisam skaidri apzinos, cik es esmu mazs radījums visa tā lielā un atklājamā priekšā. Var pietrūkt spēka, bet nekad pasaules.

Man ļoti, ļoti patika šī diena.
 
 
25 May 2015 @ 10:47 pm
 
pamanīju vienu rakstu, kurā saliktas visādas interesantas atziņas -

piemēram, ka sadursme nav starp islāmu un rietumiem, bet gan starp pragmatisku relatīvismu/dogmatisku pārliecību.

liberālā demokrātija nav civilāzijas sasniegums, bet tikai mūsdienu morāles pagrimums. demokrātija ir būvēta uz to, ka neviens nevar būt pilnīgi drošs, ka zina 'īsto ceļu'.

Rortijs domāja, ka patiesības un objektivitātes noliegšana ir [politiski] svarīga - lai atbrīvotu cilvēkus no tā, ka viņi redz pasauli caur vienu 'īsto Patiesību', kuru tiem piedāvā pie varas esošie, bet nav spējis paredzēt sekas ilgstošai un biežai patiesības noliegšanai (ar ko cilvēku prāti ir saindējušies jau no Fuko un Nīčes) - tā padara liberālo atvērtību tukšu, vāju un pretrunīgu - pretstatā dogmu kristāliskajai skaidrībai.

morālais relatīvisms + pragmatisku vērtību pieaugums liek [arvien vairāk] cilvēkiem pievērsties 'stingrākām' domu sistēmām, piemēram, reliģiskajai ortodoksijai. tad jau labi un viss kārtībā, pēc šīs loģikas - jo populārāks kļūs pagrimušais pragmatisms, jo lielākas būs alkas pēc kristālskaidrajām dogmām, viss balansā, no worries.

tad vēl savirknētas visādas daiļas frāzes, ka zinātne nav mīts, morālās vērtības must be questioned, diskriminācija šeit ir diskriminācija arī citur, patiesība ir sarežģīta, bet melus vajag apstrīdēt. ( - varētu padomāt, ka kāds būtu cītīgi mēģinājis pierādīt pretējo)


http://www.theguardian.com/commentisfree/2007/apr/14/comment.comment3?CMP=share_btn_gp
 
 
25 May 2015 @ 05:58 pm
 
Mājās bija Eirovīzijas ballīte. Raidījumu neskatījos, bet taisīju cilvēkiem dzērienus, sagaidīju, atvadījos un runājos. Mēs runājām par māju pārkreditēšanu, kur ir labākā pamatskola visā pilsētā un par to, ka tviteris ir ļoti nepieciešams rīks modernā mārketinga nolūkiem. Es redzēju, kā cilvēki iedzer dažas glāzes baltvīna un vakars paliek par "casual racism afternoon." Tāda globālā latviešu kopiena, kas dziļi sirdī vienmēr paliks tādi paši, kā viņu vecāki.
Biju uz kino ar vienu meiteni. Mēs sadodamies rociņas un viņa man ierušinās azotē. Es viņu mašīnā noskūpstu, bet sajūta tāda, ka mēs vienkārši spēlējam viens otram līdzi un nekad, nekad nevarēsim paskatīties viens otram acīs un pateikt ko domājam bez pilnīgas ilūzijas sagraušanas. Ak, šīs ilūzijas ir kā mirāžu pilis tuksnesī ar daudziem stāviem un vienīgais ūdens šajā oāzē ir karstuma virmoņa nogurušā pēcpusdienā.