06 July 2015 @ 08:12 pm
 
gribētos lai grieķija vnk pārvērstos par lielu wasteland pilnu ar mežoņiem
 
 
06 July 2015 @ 06:07 pm
 
Lūk, viens no tiem ierakstiem, kuru lasot gribas piekrītoši pamāt.

Pēdējos testus, lai izgaismotu kādu savas personības šķautni, pildīju diezgan pasen. Kaut kā pakāpeniski ir zudusi ticība to jēgai, tagad tās vairs nav vispār. Pirmās 'aizdomas' man radās, kad, mēģinot atbildēt uz kādu jautājumu par savu raksturu, iedomājos: nez, vai mana atbilde ir adekvāta vai arī tāda, kādu es gribētu. Vēlamā atbilde,  kā vajadzētu, kā es to atceros, kā es to interpretēju, kā es to visu saviju ar savu stāstu. Un tad rezultātā es iegūstu tādu kā illusion on the top of illusion: tas, kā man šķiet, ka varētu būt (viena realtitātes deformācija), un tad otra deformācija bonusā (testa rezultāts), kura izveidota, balstoties uz manis izveidoto, sašķobīto bildi. Beigās var iegūt greizo spoguli, ķēmīgu putnubiedēkli, kurš ir vēl tālāk no īstenības, nekā mans sākotnējais variants.

Protams, kaut kādai patiesībai jau ir tur jābūt, ir jāpastāv kaut vai niecīgai iespējai sevi pareizi novērtēt, savādāk mēs visi būtu pilnīgā miglā un nevarētu pat pateikt, kas mums patīk vai nepatīk. Tomēr šī neziņas migla ir stipri vien biezāka, nekā šķiet un tās robežas (patīk/nepatīk, varu/nevaru, vēlos/nevēlos) mēdz pārvietoties un variēt laikā un sajūta ir tāda, ka neesmu statiska vienība, kuru var izraut no konteksta un analizēt, bet vienmēr atrodos kustībā, pat tad, kad šķiet, ka nekas nemainās.
 
 
06 July 2015 @ 05:50 pm
 
no skreejiena maajup pa ietvi ejot blakus maajaam aiz vienas seetas auga lauzto sirzhu kruums. taas bija ne tikai salauztas bet arii deelj karstaa laika noviitushas un sazhuvushas.

kaada jeega notikt sliktaam lietaam, ja es taapat no vinajam nemaacos? isn't that how life fucking works

kaapeec dziives un sirds svariigaakaas lietas notiek tik aatri

kaapeec es esmu tik eksistenciaali impotenta un inerta

dazhreiz dziivee visa apkaartne izelpo un kjust peleeka un tev neiteresanta, bet tik saapiigi neinteresanta, tik uzbruukoshi un asi un vulgaari neinteresanta, jo tajaa neeksistee tas, kas tev vieniigais shkjiet interesants. tad vieniigais, kas atliek ir saapiigi un pacietiigi gaidiit, kaa atkal paraadaas kraasas un kaa atminja par vieniigo iisto dziives lietu atmirst un izsiikst un izgaist un pazuud

katru reizi, kad man shkjiet, ka es deelj dziives tedium leenaam pazaudeeju savu esenci un dveeseli, jaatceraas, ka nekad tik rupji un vardarbiigi, kaa ljaujoties aizmirst vieniigaas iistaas dziives lietas, kuras tu vienkaarshi nespeeji panjemt pie sevis.
 
 
Current Music: jeff buckley - i know it's over
 
 
06 July 2015 @ 05:12 pm
par the sense of an ending  
Šķiet, ka mīļākā vieta visā grāmatā man ir tā, kur (sižetiski tas nav nekas sevišķi nozīmīgs, tāpēc domāju, ka neko nespoilos tiem, kas vēl domā to lasīt) ir pārdomas par neveiksmēm. Runa ir par Tonija un Veronikas saraksti dzīves nogalē, teju vai katra viņu saskarsme beidzas ar Veronikas vārdiem - You just don't get it, do you? You never did and you never will. Un Tonijs, savukārt, prāto tā - ja nebūtu jau nosliecies par labu kremēšanai, tas varētu būt labs uzraksts uz viņa kapakmens: Tony Webster - He Never Got It.
 
 
06 July 2015 @ 10:10 am
 
Lasu Jodi Picoult "My sister's keeper". Īsumā - ģimenē divi bērni, vienam 2 gadu vecumā diagnosticē leikēmiju, otrs bērns nevar būt donors, tāpēc uzražo trešo mēģenē, lai tas derētu. Tāds rezerves daļu bērns. Ģimenē viss pakārtots slimajam bērnam un kad šim atsaka nieres, plāno, ka rezerves daļu bērns, kuram nu ir 11 gadi, ziedos vienu savējo. Rezerves daļu bērns saceļas un iesūdz ģimeni tiesā, jo negrib dot nieri māsai, kaut arī šī, visticamāk, tāpēc nomirs (rezerves daļu bērns par to pārdzīvo, bet viņa grib, lai viņa pati varētu izlemt, dot savu nieri vai nedot). Esmu pusē, nevaru sagaidīt, kā tas viss beigsies. Māte ir apmāta ar to, lai slimo bērnu uzturētu pie dzīvības un nesaprot, kā rezerves daļu bērns (kaut arī pati apgalvo, ka visus bērnus mīl vienlīdzīgi) var atteikties ziedot nieri.

Patīk arī grāmatas forma - nodaļas ir nevis kopējs stāsts par visiem varoņiem un notikumiem, bet apraksta konkrētā romāna varoņa tābrīža vai pagātnes domas, jūtas, notikumus

Tagad gan jāiet mīt pedāļi, kamēr vēl agrs un nav uznākuši kārtējie 35-40 grādi.
 
 
06 July 2015 @ 03:32 pm
 
Protams, protams, man tūlīt ir jāiet ārā, un vai man ir lietussargs? :D
 
 
06 July 2015 @ 03:23 pm
 
es protestēju! parādiet, kur ir tā poga, kas jānospiež, lai ieslēgtu siltumu atpakaļ.
 
 
06 July 2015 @ 12:46 pm
 
Pamodos 25 minūtes pirms darba sākuma. Un paspēju. Pat ar tīriem matiem un nosacītu kara krāsojumu. Tāds kā lepnums par to. Tieši tik tukša sasniegumu ziņā ir mana nedēļa, mēnesis un varbūt pat gads.
 
 
06 July 2015 @ 08:44 am
trusiitis  
es esmu sapratusi, ka es nezinu ko dariit prieciigaas un magjiskaas situaacijaas. es nezinu kaa vinjas izmantot, un konkreeti kaadas darbiibas veikt, lai vinjas optimizeetu. tajaa vietaa es esmu apdulnis trusiitis, kas tramiigi gaida, kad varees beegt projaam, gaida vai no magjiskaa skaistuma neizleks sunpurnis vai neuzkritiis vanskars. man shkjiet man ir irracionaalas un paniskas bailes no jebkaa, kas vareetu buut grandiozs.

kad cilveeks tiek konfronteets ar prieciigu/magjisku situaaciju tedium kljuust tumshaaks taapat kaa negaisa maakonji, ja uz vinjiem ir uzspiideejusi saule.

atgriezties pie sava tedium kaa peleejuma maajaas kaa pie peleem maajaas kaa sapeleejushaa, aukstaa pagrabaa ar peleem

aiztaupiit tedium akcenteeshanu

neskatiities virsuu prieciigaam/magjiskaam lietaam un neiesaistiities prieciigaas/magjiskaas situaacijaas
 
 
06 July 2015 @ 09:53 am
Μολών λαβέ  
Tātad drosmīgie hellēņi vakar paziņoja, ka nekā nebūs, iepūt mums, Eiropa, negribam mēs tavu taupību. Tagad komjaunietim Aleksim Cipram nāksies skaidroties ar cilvēkiem, kam prāts galīgi nenesas uz jokiem, savukārt Jānis Varufakis ir izdomājis, ka šitādi joki nav viņam, un šorīt aizgājis no darba. Kā savulaik vienā no manām bijušajām darbavietām, goda vārds: pusdienās aiziet pieci darbinieki, atpakaļ atnāk divi.

Tad ko nu mums tagad gaidīt?

Kā jau minēju, Grieķijas parāds sākotnēji nebija tāds parāds, kā to pierasts saprast — tā, ka Grieķijai trūkst naudas, ar ko samaksāt valsts gādīgajā azotē mītošajiem sērdieņiem, tādēļ viņa palūdz kādam bagātam onkulim aizsist čiriku līdz algai. Tomēr tagad Grieķijai tāds parāds ir, un pavisam nesen Grieķija nokavēja šī kredīta maksājumu.

Bagātie onkuļi par šādu notikumu pavērsienu it nebūt nav sajūsmā un — kas nav nekāds pārsteigums — īsti negrib grieķiem dot vēl vairāk naudas. Tas ir svarīgi, jo (a) viens no šiem onkuļiem ir Eiropas Centrālā banka, kas līdz šim uzkrītoši atturējusies no īpašiem komentāriem un (b) Grieķijai atkal sāk izbeigties nauda, ko maksāt saviem uzturamajiem. Grieķijā lieto eiro, un eiro drukā ECB. Tāpēc Grieķijā tagad bankomātos var izņemt sešdesmit eiro dienā: bankām nauda sāk beigties, un ECB īsti negrib viņām iedot vēl.

Tieši šādi izskatītos Grexit: vienubrīd Grieķijai vienkārši nepietiek eiro, ar ko samaksāt (turklāt nevis bagātajiem onkuļiem, bet saviem pilsoņiem), tādēļ viņiem nekas cits neatliek kā sākt drukāt pašiem savus papīrīšus. Ja Grieķija izstāsies no eirozonas, viņu no tās neizsviedīs: viņa pati būs spiesta izstāties.

Ir maz to cilvēku, kas gribētu šādu iespēju, un komjaunietis Aleksis Ciprs cītīgi uzsvēra, ka, jūs ko, mēs te nebalsojam par izstāšanos no eirozonas, mēs balsojam par to, lai paliktu tajā uz mūsu noteikumiem. Tas ir, ECB sapratīs, ka Grieķija nepiekāpsies — un piekāpsies pati. Šāda notikumu attīstība, maigi izsakoties, it nebūt nav garantēta, un pilnībā iespējams, ka drosmīgie Grieķijas dēli un meitas nobalsoja ij par izstāšanos no eirozonas, ij par valsts bankrotu.

Protams, pats par sevi bankrots nav nekas briesmīgs, tāpēc jau viņš ir izdomāts, lai cilvēkiem, uzņēmumiem un, kā izrādās, valstīm būtu iespēja norakstīt savu neveiksmīgo mēģinājumu un sākt no sākuma. Bet kaut kā trūkst pārliecības, ka Grieķija pēc bankrota kļūs par ļoti konkurētspējīgu valsti. Drīzāk varētu sanākt tāda mazāka Krievija: nemitīgā birokrātijā slīgstoša un paranoidālu vadoņu vadīta valsts, kas krata dūrīti uz visu pārējo pasauli un brēc, kā jūs man gauži nodarījāt.

Es gan ļoti gribu, lai man nebūtu taisnība.
 
 
06 July 2015 @ 01:18 am
dubultie standarti  
Tas varētu būt tāds kā moto, kas attiecas gan uz cibu, gan uz dzīvi - tas, ka kāds savus sīkos, netīros noslēpumus ir paslēpis zem atslēgas, nepadara tos ne par kripatiņu mazāk netīrus.
 
 
05 July 2015 @ 11:37 pm
 
I didn't bring very much clothing with me. I don't like to check things, I like to jam it all under the airplane seat. At the back of my mind is the idea that if something goes wrong, up there in the air, I'll be able to grab my bag out from under the seat and jump out the window, gracefully, without leaving my possessions behind.

(Margaret Atwood "Cat's Eye")
Tags:
 
 
05 July 2015 @ 11:31 pm
 

svētdiena, 28.06.2015., salā
 
 
05 July 2015 @ 11:06 pm
Baths are wondrous things  
Izlasīju Laimočkas blogu. Tik jauki, ka viņa izbauda to neticami trauslo laiku Latvijā pilnībā baudot dzīvi. Zaļš, zils, gaišs, pilnīgs. Dzīve ir absolūta un nepielaužama, bet tik skaista. Izvēle pēc izvēles. Kur mēs nokļūstam? Par ko mēs pārvēršamies? Pieugt un taustīt,sagaršot, izjust, izlemt.
Vast and indescribable. Love for everything starts with you. Im excited to see what happens next.
Tags:
 
 
Current Mood: accomplished
Current Music: Saycet - Volcano
 
 
05 July 2015 @ 11:10 pm
Attiecības kā piena paka  
"I sound awful saying it but I think it can be like that. I see a lot of people in unstimulating relationships. And not just boyfriend-girlfriend relationships. They find themselves in stagnant friendships. If people were a little less scared [of ending things] they'd get more out of life… You meet the right person at the right time and they fulfill a certain something in your life. You fulfill something in theirs. But there's a time limit to that."

(c) Laura Marling: http://www.theguardian.com/music/2013/apr/28/laura-marling-interview-once-eagle

Un vēl kāda analoģija - ir cilvēki, kas visu mūžu nodzīvo vienā dzīvoklī/mājā, kas, turklāt, pieder viņiem pašiem. Jo šī vieta viņus pilnīgi apmierina, pie tās acīmredzamajiem trūkumiem sen pierasts, un jebkas cits šķiet tikai sliktāks. Viņi nav sajūsmā par šo dzīvesvietu, taču ir pieķērušies tai un sauc par mājām. Viņiem ir svarīga tieši šīs vietas nemainība, viņi labprāt noveco kopā ar to.
Un ir cilvēki, kas dzīves laikā paspēj nomainīt n-tās dzīves vietas. Dažas no tām ir bijušas satriecoši lieliskas, citas izrādījušās diezgan drausmīgas, bet lielākā daļa vienkārši labas. Katra savā veidā, protams. Tās dažkārt tiek pirktas, taču lielākoties tiek īrētas, dažkārt par smieklīgām summām, dažkārt pārmaksājot. Cilvēki vienlīdz lielā mērā priecājas kā ievācoties, tā arī izvācoties. Un tas galīgi nenozīmē, ka viņiem pret konkrēto vietu nebūtu nekādu jūtu vai atmiņu, tieši otrādi. Par ko liecina neskaitāmas fotogrāfijas.

Nav runa par to, ka vieni dzīvotu pareizāk, kā otri. Tās ir dzīves, kas balstītas uz dažādiem principiem. Bet jebkuriem dzīves principiem ir tikai viens kritērijs: tiem jābūt autentiskiem.

Jautājums, kas visu šo glīto konstrukciju sašķoba, ir šāds: ja nu dzīves principiem arī ir derīguma termiņš?
 
 
05 July 2015 @ 10:09 pm
 
Sēdēju vakarā lāpīju vienu briesmīgu ērģeli un spektrā skatījos vai taustiņiem normāli visas frekvences ieslēdzas. Apnika, noliku malā, ebt spektrs turpināja zīmēties un rādīja to skanošajai mūzikai, pa brīdim sazīmējot visai glītas faktūras. Un tad kaut kā iedomājos, ka, jā, ja nu kādreiz saņemšos arī pats kādu muzonu uztaisīt, varētu būt kāds skaņudarbs, kura spektrā paslēpta kāda bildīte, uzrakstiņš, nez, simbols.
Ā, un tad atcerējos šo, žēl, ka bilde pazudusi un video kur tas bija uzfilmēts arī nevaru atrast, bet tā pat piedūriens:
Radiohuligāni krievu militārās raidstacijas spektrā iezīmē vārdu ХУЙ
 
 
Current Music: Gold Zebra - Trans Desert
 
 
05 July 2015 @ 10:03 pm
 
Fuh, festivālu beigas. Piektdien, sestdien Bauskas kantrī mūzikas festivāls (septiņpadsmitais pēc kārtas, astotais, kuru apmeklējam). Šodien gan ļoti mierīgi, bet tomēr izbraukums, jūra, viļņi un mājupceļš. Garais vīkends uzskatāms par izbeigtu un tagad atliek uzvarēt slinkumu, aiziet līdz virtuvei iejaukt lielu krūzi tējas ar pienu, lai tas būtu galīgi pienaglots pie sienas.
 
 
05 July 2015 @ 09:53 pm
 
mans puisītis lellītis guļ man atkal blakus tāpat kā iepriekšējās vasaras laukos, un aizmidzis vispār nemaz neliekas liels.
es neatceros, ka man bērnībā būtu bijusi mīļākā manta vai lelle. man bija tādas čehu puzles, kurās bija saliekamas fotogrāfijas ar afigennām rotaļlietām - virtuvēm, leļļu istabām un arī ar lelli puiku. un es ļoti tādu vēlējos, tagad man ir. esmu totāli kukū kreizī in love.
 
 
05 July 2015 @ 09:28 pm
 
kā ir ar vēlmju neizpaušanu, hm? Lielos vilcienos - man piepildījušās tikai tās, kuras esmu varējusi noformulēt, pamatot un kārtīgi kādam izstāstījusi. Kaut kāda abstrakta laime ir sūds pēdējais. Vilcienā izlasīju Bela "Slēptuvi", beidzot kāds daiļliteratūras gabals pēdējo ~3 gadu laikā. Patika, patīk Bels vispār, lasītu vēl un daudz. Piebeidzu to un atlikušo ceļu stipri domāju. Vajadzētu krēslu lasīšanai. Bez tā ērtākās pozīcijas ir gulēt gultā blenzt griestos vai apaut kājas iet staigāt. Bet, izlaižot ikdienišķus sīkumus, vēl šobrīd nav ko elpot. Tb nevajag aizrauties ar elpošanu, haha. Varbūt jāpietaupa skābeklis vēlākam; šķidra aizdoma, ka ar pēdējiem dažiem lēmumiem dzīvīte varētu būt salaista grīstē, bet to mēs vēl nezinām, šobrīdi var paciest, viss ir pieredze. Un tas varētu izrādīties jautri savā ziņā, lēkāt purvā no ciņa uz cini.
 
 
Current Music: Tool - Parabola
 
 
05 July 2015 @ 08:59 pm
 
ja grib visu iekavēto vasaras brūnumu noķert vienā nedēļas nogalē, tad var tikt pie apdegušiem pleciem