22 June 2018 @ 06:24 am
 
Ātri pierodu pie tā, ka logs pa nakti stāv vaļā. Vakar aiztaisīju, jo bija vēsi, tādēļ agri pamodos no bezgaisa sajūtas. Nu, ok, arī nav slikti. Un varēja būt sliktāk - varēja sanākt, ka pieceļos vēlu un vēl ar dullu galvu.
 
 
22 June 2018 @ 12:04 am
 
irōniski,manā sentimentālajā plejlistē, ko klausos retos vienatnes brīžos, just because, ikurāt skanēja latviešu romantisms brīdī,kad lasīju unpija pollu

un sapratu,ka mana Līgo izvēle ir iesvērusies tāda kā ir tieš tamdēļ,ka varēšu izmauroties visas sviestainās minōra balādes kompānijā,kurā to grib dzirdēt (vīrs,laiiet uz dzīvokli skatīties futbolus,ja pretenzijas)
es gan neesmu gadiem tur/pie šiem bijusi svinēt, bet vismaz izsenis mēs ar māti kotējāmies - viena otrai skatās mutē, es turu meldiju, māte zin vārdus.

nezinu,kasman vainas,bet nu pie sirds tas minōrs, pie sirds

šitas jau tāds modernisms, bet es zinu visas liepas satumst, uzkalnavientulisozols, viršizili, ugunskurs,rūžeņa,untādāgarā, galnais,ka minōrā
Tags: ,
 
 
Current Music: J. Hiršs & M. Lūsēna Veltījums
 
 
22 June 2018 @ 12:06 am
 
man nepatīk Artuss Kaimiņš
 
 
21 June 2018 @ 11:57 pm
 
"Vot daiktiņš dupsī ir ok, a dūre pa purnu nav pieņemams!"
 
 
21 June 2018 @ 10:37 pm
 
pa negaisu un lietu 4 vīru sastāvā mums šodien tika uznestas klavieres

Tags:
 
 
21 June 2018 @ 06:21 pm
 
bērni pūš burbuļus zemeņu piena kokteilī.
e no savējiem būvē struktūras: "tas ir tirdzniecības centra modelis"
 
 
21 June 2018 @ 04:35 pm
 
Man likās, ka pieaugušie:
- nav niķīgi, kad ir par maz gulējuši/nav paēduši;
- spēj no rīta piecelties;
- aiziet laicīgi gulēt arī tad, ja neviens neskatās;
- neapšļaksta apģērbu katru reizi, kad ēd zupu.
 
 
21 June 2018 @ 02:45 pm
saprāts  
Saprāts ir uzvarējis.
 
 
21 June 2018 @ 02:27 pm
 
šie cilvēki nekad nekļūtu par maniem draugiem:
 
 
21 June 2018 @ 01:00 pm
 
tagad jādomā palikt Latvijā vai braukt prom. un ja prom tad kur?
 
 
21 June 2018 @ 12:30 pm
 
kaunīgi atzīšos, ka šorīt protestu vienkārši nogulēju. diez, tās ir kaut kādas īpašas zīmes, ja saulgriežos nenormāli nāk miegs visu laiku?
 
 
21 June 2018 @ 11:39 am
Privatizētā dzīve  
Blūmbergā tāds aizraujošs raksts par amurikāņu uzņēmumu, kas no dročīšanas uzbūvējis biznesu. Nē, tas nav Reddit, bet gan VanTeist, te ir runa par citu cilvēku dročīšanu. Kungi sanāk kopā ar kundzēm, uzvelk gumijas cimdus un sāk viņas dročīt (atvainojiet, protams, par eksplicītajām detaļām, bet tāds nu ir šī uzņēmuma piedāvātais produkts). Tur nav Nekā Tāda; pasākums vairāk izskatās pēc jogas nodarbības, nevis dekadentas orģijas, un tur ir skaidri norādīts, ka sekss nav iekļauts. Tīri tā, meditācijas paveids. Protams, par konkrētu maksu.

Katrs/a, kam ir sekss ar sievietēm (vai kas ir skatījies Dienvidparku), droši vien būs ievērojis, ka dāsna klitorālā stimulācija ir brīnišķīgs veids, kā novest kundzi līdz orgasmam (ja vien viņš/a nav kaut kāds troglodīts/e, kas seksu uztveŗ tikai kā pašapmierināšanos). Tāpēc nav jābrīnās, ka bizness ir aizgājis diezgan uz urrā. Faktu man nav, neesmu ne kundze, ne amurikānis (piebildīšu, ne viens, ne otrs arī nevēlētos būt, esmu ļoti apmierināts ar savu pašreizējo identitāti), bet pēc biznesa panākumiem noprotu, ka orgasma trūkums amurikāņu sieviešu vidū varētu būt samērā aktuāla problēma. Ja jau no tā var veiksmīgu biznesu uzbūvēt.

Kā jau mēdz notikt ar jauniem biznesiem kopumā un biznesiem, kur iesaistīti dzimumorgāni, jo īpaši – biznesam ātri parādījās visādas ēnas puses. Palasiet, raksts ir foršs, bet tur ir viss, ko tu sagaidi no šāda pasākuma – smadzeņu skalošana, dzīvošana komūnās, mind control un tā tālāk.

Bet nu tātad, ko es gribēju teikt! Ievērojiet, tas ir bizness, nevis sekta. Pat ne bizness, korporācija bezmaz vai. Korporācija ar cenrādi, CEO, mission statement, vīziju un peļņas rādītājiem.

Tā ir tik izcila laikmeta zīme. Sešdesmitajos, septiņdesmitajos un droši vien vēl astoņdesmitajos (vai Latvijā deviņdesmitajos, mēs tajā desmitgadē izdzīvojām visu, ko brīvā pasaule izdzīvoja trijās) tā noteikti būtu sekta, simts punktu, šaubu nav. Tur ir visas sektas iezīmes, un rakstā pavisam drīz arī šis apzīmējums parādās. Tāpat nevienam (izņemot sektu biedrus, protams) nav šaubu, ka arī sektas ir biznesa projekti. Bet noformēt sektu kā uzņēmumu – tā ir izteikta laikmeta zīme.

Sešdesmitajos nevienam neienāca prātā dročīt un sasniegt garīgo apskaidrību kopā ar korporāciju (labi, iespējams, kaut kādam dīvainītim pelēkā flaneļa uzvalkā ienāca, bet tā doma viņa galvā arī palika). Korporācijas bija tās gaŗlaicīgās vietas, kur cilvēki darīja lietas. Veiksmīga korporātīvā karjera tev gan nodrošināja glamūrīgu dzīvesveidu, kur vēlmju gadījumā bija vieta arī grupveida dročīšanai, taču korporācija šeit bija tikai naudas avots, nevis garīgais skolotājs.

Šitiem te sūda hipijiem, kas tagad masveidā pensionējas, viņu skaistajā jaunībā neienāca prātā doma savu izlaidīgo dzīvesveidu noformēt kā korporāciju. Gluži otrādi, viņi to pasniedza kā protestu pret korporātīvo Amuriku. Protams, sūds viņiem sanāca, ne protests: pēc tam viņi nogrieza matus, izskuva paduses un uzbūvēja tādu korporātīvo Amuriku, kāda sešdesmitajos nevienam CEO pat drosmīgākajos sapņos nerādījās. Tādu, kur cilvēki orgasmātisko apskaidrību meklē korporācijā.

Es to jau iepriekš esmu teicis, bet varu pateikt arī tagad: neticiet tiem parūķiem, kas saka, ka zīmoliem drīz būs kirdik, jo postmileniāļu paaudze viņus neņems vērā. Kaut kādiem konkrētiem zīmoliem noteikti būs, bet mēs dzīvojam pasaulē, kur ir pavisam normāli privātizēt, tas ir, atdot kādam konkrētam uzņēmumam un apzīmolot, arvien vairāk un vairāk lietu, kas agrāk nešaubīgi atradās ārpus korporātīvās jomas. Es te pat nerunāju par privātizētiem parkiem, lai gan arī tas; es te runāju par privātizētiem orgasmiem. Visam ir savs zīmols. Meklēšana ir gūgle, saziņa ar cilvēkiem ir feisbuks, sekss ir tinderis, bet orgasmi tātad ir vanteist.

Man patīk domāt, ka šitā taču tas nevar turpināties, un vienā brīdī kaut kas nojuks. Es pat nezinu, kā; varbūt atkal sāksies kaut kādas neskūto hipiju komūnas, kam būs eksceļa tabulās nereģistrēti orgasmi, kas neprasīs dalības maksu un kas neizīrēs "burvīgu pieredzi īstenā hipiju komūnā" caur ērbīenbī. Man pat ir aptuvena nojausma, kā līdz tam var nonākt: jo vairāk cilvēki apmuļļājas tajā korporātīvajā vidē, jo mazāka viņiem pret to cieņa. Neesmu trūcīgs cilvēks un nestāvu uz karjeras zemākā pakāpiena, tāpēc faktu man joprojām nav, taču nojaušu, ka trūcīgiem cilvēkiem varētu būt nepamatota un nepelnīta cieņa pret korporācijām – sak, viņi ir tie burvīgie ļaudis, kas noteikti ļoti smagi strādā, lai radītu vērtību un darbavietas, un viņiem ir nauda, un pie naudas noteikti var tikt tikai ar smagu darbu, blabla. Muļķības, ir simtunviens veids, kā tikt pie naudas bez smaga darba, kā vanteist piemērs izcili pierāda. Tie, kas šajā spēles "Cirks" mačā tiek pietiekami tālu, pēc kāda laika atkal atbīdās uz to sešdesmito lauciņu – to, kur korporācija ir tikai veids, kā tikt pie naudas. Nauda, vēlme pēc brīvības un veselīgi nievājoša attieksme pret autoritātēm – tas ir labs sākuma komplekts lielām lietām.

Un tos, kas atkal kaut ko mēģinās privātizēt – ar koku tos prom, ar koku.
 
 
21 June 2018 @ 11:32 am
RIP  
Motociklista bēres.
 
 
21 June 2018 @ 09:32 am
 
Pēdējās dienas mums ir spoks – katru nakti vienreiz var dzirdēt tādu kā spārnu plivināšanas skaņu uz kādu sekundi. Vaininieku atrast nevar, bet pēc skaņas liekas, ka tas ir istabā. Es nebūtu super pārsteigta, ja tas izrādītos kārtējais naktstauriņš vai, piemēram, sikspārnis – grāvī man tādi dzīvoja zem palodzes – bet tas, ka nevar atrast neko, gan bija visai neomulīgi.
 
 
21 June 2018 @ 09:30 am
no more tears JT  
 
 
 
20 June 2018 @ 11:18 pm
 
šovasar tīri labi izdevies pamakšķerēt
 
 
20 June 2018 @ 09:24 pm
163 (iesakiet man klasisko mūziku - vēlams tādu skaļu un agresīvu)  
no tumbiņām man gāžas virsū mocarts (jēziņ, cik patētiski), bet es cenšos nesabrukt no stresa. laikam jāuztver šī kā mācība, ka nekad nevajag pieņemt projektus, kas stiepjas daudz tālāk par manu prasmju robežām.

ir pagājis teju mēnesis kopš termiņa; man ir trešdaļa. katra feisbukziņa, kurā atnāk jautājums "kā iet, cik tālu ir", mani dzen absolūtā izmisumā. gribas raudāt un izvemties. vairāk par to, ka es jau otro reizi pieviļu cilvēkus, kas man ir uzticējušies.
pagājušogad vismaz es iekļāvos termiņā, lai arī cik smagi tas nebūtu bijis. šogad es uzņēmos līdzīgu, bet drusku citu uzdevumu, ko man noreklamēja kā vienkāršāku nekā iepriekšējais. esot apjoms mazāks. jā, bet tur bija skaidras vadlīnijas. šeit vienīgā norāde ir - ej un izdari. kā un kur un no kā jau ir mana problēma.

nav brīnums, ka arī citur iespēju durvis veras ciet. šī ir ļoti šaura joma, visi visus pazīst. un visi visiem visu izstāsta.
 
 
20 June 2018 @ 09:34 pm
Prologs  
Līdz ar atgriešanos dzimtenē esmu arī sajutusi vēlmi atgriezties onlainā. Tikko uztaisīju instagramu, taču pagaidām tur vēl maz ko saprotu. Uztaisīju arī tviteri, jo vienkārši gribēju uzkāpt uz grimstoša kuģa. Drusku ceru, ka kļūšu par vidēja līmeņa influenceri ar vismaz četrām štukām sekotāju. Kaut kad drīz arī atsākšu rakstīt. Līdz linkedin kontam, cerams, tomēr nenolaidīšos.
 
 
20 June 2018 @ 04:09 pm
 
es īsti nesaprotu, kā lai es sevi motivēju darbam, it sevišķi ārpus mājas, ja mājās kaķītis ir atpakaļ