No Teilores jaunā albuma man sirsniņā visvairāk iedziedas šīs lirikas:

I was supposed to be sent away
But they forgot to come and get me

Jo slimnīca tā arī nav zvanījusi, un es nolēmu tad šajā sezonā vispār nedoties, jo negribu būt izolēta maijā. Lielākajai krīzei diemžēl pati tiku cauri.

Vietējais policists jau divreiz draudējis nojaukt mūsu šķūņa nojumi, ja tā nebūs nojaukta pusmetra rādiusā ap elektrības stabu. Dino juice well spent.

#lohi

upd. 24.04. tikko atbrauca trešo reizi, prasot, kā sokās. Nez, kur var ziņot par policijas vajāšanu un resursu izšķērdēšanu.

Fiksā ideja - ņemt mammu uz 60.dzimšanas dienu un laist uz Filipīnām.
Pāris dienas Singapūrā, kulturēt - bet tā, dibens gaisā pret sauli un pludmale.

Nez..kaut kā pēc visām nesenajām tuvo radinieku nāvēm nākusi atskārsme, ka gaidīt uz labākiem laikiem, labākiem apstākļiem, piemērotākiem kaut ko... vienkārši nav vērts.
Dzīve ir īsa. Laika nav daudz.
Just do it, y0!

Tas nekas, ka nesanāks tieši tā, kā gribas.
Tas nekas, ka darbs jāmeklē.
Tas nekas, ka savāds laiks un vēderu griež uz riņķi anxiety.

Vienkārši ir sajūta, ka vajag, jo savādāk nākamreizes var vairs nebūt.

Mazliet prieciņš.

pieteicos "vārdu servisam" - darbnīcai, kurā man palīdzēs atrast vārdus

Man ir jauna rožābele, upene, jāņoga un aliča. Mazās laimītes.
Upenei un jāņogai vēl nezinām vietu. Oh well.

Neticami, bet es skatos kaut ko, kas saucas ‘The Dark Crystal: Age of Resistance’.

izgājām lietū, paskatījamies Šantalas Akermanas filmu par Gazu, tuksnesi, mātēm, kas izdara pašnāvības un vārdiem, kad vārdu nav. uzzināju ka franču "ēzelis" cēlies no ebreju "mākonis"

Vecais labais "if you think you’re enlightened, go spend a week with your family".

Sēžu istabā un ausis vīst. Aizspiežu tās, lai beidz vīst, bet tad sāk vīs no iekšpuses. Attaisu ausis un apziņā cieši turos pie domas par to, ka pastāv lietas, kuras var un nevar mainīt un cik labi ir tās spēt atšķirt. Šī nav tā situācija, kuru es varu mainīt, šī nav tā situācija. Pietiek ar mirkli, lai es tomēr nolemtu piecelties un pateikt, ko domāju. Viss kaut kā nonāk līdz situācijai, kurā sāku raudāt un dodos uz istabu.

Jādodas apraudzīt, kā sokas vistām.

"Laime ir tiekšanās, stāvoklis, ko ne vienmēr var aprakstīt vārdos. Tomēr daudzi piekritīs, ka iekšējais apmierinājums un dzīvesprieks bieži vien atspoguļojas cilvēka izskatā. Interesanti, ka modes un stila pasaulē ir tādi apģērba gabali, kas, šķiet, spēj runāt par cilvēka garīgo stāvokli. Par vienu no šādiem nelaimes simboliem var saukt “jaciņu”.

Nelaimīgas sievietes vienmēr valkā šo garderobes priekšmetu, uzskata ezoteriķi, un stilisti viņiem piebalso.

Laimīgas un pašpārliecinātas sievietes savā garderobē izvēlas dažādus apģērba elementus: puloverus, blūzes, kleitas."

filma, kas man lika gribēt taisīt filmas, nebija nekas labs. Vanilla Sky. un es nezināju, ka tā filma ir rimeiks, toreiz, kad redzēju.

dziesma, kas man lika gribēt dzirdēt mūziku, bija American Pie. Madonnas kasetē. Arī par to es toreiz nezināju, ka tā ir kovers.

"As care moves out of the household, “home” becomes ungrounded, disconnected from the realities of living our lives. When care becomes mainly invisible – mired down in a messy material world below the “meaningful” world of social media (where tennagers now spend most of their waking lives), people float away from what goes on in a home."

(Tronto, Caring democracy: markets, equality, and justice)