20 April 2014 @ 01:13 am
 
Es seezhu uz solinja brixtonas baaraa apskaavusi somu in dzhina glaaziiti jo neviens no time garajiem chiselled muzhikiem man nepieveersh uzmaniibu in Massa draudzeejas ar kaut kaadu bezsmadzenju radiijumu. Taapat kaa Fernando pessoa es zinu ja visi Mani meegjinaajumi buut par sociaalu buutni paliek aiz durviim.
 
 
20 April 2014 @ 12:09 am
 
pirmais vakars ar zemesvēžiem. vakar tirkšķa vēl nebija.
 
 
19 April 2014 @ 11:43 pm
zemes sajūta  
Tikko uznāca milzīga vēlēšanās iziet ārā un apgulties, taustīt un smaržot zemi. Ļoti sen tā nebija bijis. Savu nepieciešamību būt kontaktā ar zemi es spēju gana veiksmīgi realizēt mājās, staigājot basām kājām un sēžot uz grīdas. Reizēm, īpaši, kad šīs sajūtas uznāk tik pēkšņi, tas liekas diezgan creepy, tipa es tikko nomainīju uzvārdu, jo sinestēzija jauno uzvārdu rāda saderīgāku ar manu vārdu, un es sapņoju par rakšanos pa zemi, līdz manas rokas ir melnas un netīras, pilnīgi bez jebkāda racionāla iemesla.

Sazin, varbūt, ja es nerakstītu, es patiešām arī raktos pa zemi, vai ar ļoti konkrētām šķērēm, par kurām man reizēm ir jādomā, un kuras es arī mammas dzīvoklī nesen atradu, būtu nogriezusi sev matus: mums taču visiem ir jāatrod veids, kā dīlot to tumšo, nemierīgo sajūtu, kas visu laiku tepat ir (lai cik tas nebūtu muļķīgi, par atsevišķiem lit. tekstiem man pat ir bijusi “racionāla darījuma noslēgšanas sajūta”, proti, es šito uzrakstu, bet pārējā laikā tu turi savas ķetnas no manis pa gabalu), lai gan, ja runa ir par prozu, moš man tomēr labāk iet un parakties pa zemi.
 
 
19 April 2014 @ 09:26 pm
Miyata 750SR  
 
 
19 April 2014 @ 09:19 pm
↔  
Varētu būt tādi vampīri, kas ēd nevis asinis, bet diņķīšus un tikai diņķīšus.
 
 
19 April 2014 @ 10:14 pm
 
Tas brīdis, kad ir brīvdienas un varētu padarīt kaut ko citu, nevis mācīties, bet īsti nevari saprast, ko darīt. No vienas puses, es varātu darīt darbus uz priekšu, bet, no otras puses - tā gribas kaut ko citādāku nekā līdz šim. Ierakstīt sevi kadā jaunā kontekstā, iemācīties ko jaunu. Bet patiesībā man ir tikai viena vai divas brīvas dienas un visai ierobežoti līdzekļi, tā ka, ja es vēlos darīt ko "citādāku", tad vienīgai būtu vai nu kalt plānus par to, kā radikāli mainīt savu dzīvi, vai arī vienkārši noskatīties kādu filmu, ko neesmu redzējusi.
 
 
19 April 2014 @ 09:32 pm
 
Kad mazais kaķēns pieauga
Un ieraudzīja dzīvi.
Es viņam devu grāmatas
Un ļāvu justies brīvi.

Viņš Marksu, Gēti citēja
Un Palanjuku arī.
Ar Ikstenu bij' grūtības,
Bet tas nu gan nav svarīg'.

Es priecājos par dzīvnieku
Un viņa attapību.
Kaut visiem būtu zvēriņi
Ar tādu īpašību.
 
 
19 April 2014 @ 06:47 pm
 
egg hunt )
 
 
19 April 2014 @ 07:13 pm
 
Rachmaninoff
 
 
19 April 2014 @ 05:56 pm
 
 
 
19 April 2014 @ 06:33 pm
 
daudzlaims!
 
 
19 April 2014 @ 11:05 am
 
DELFI. Visticamāk, siltums atkāpsies agrāk nekā tika prognozēts iepriekš
 
 
19 April 2014 @ 09:43 am
 
bērniņš jau vairākas dienas prasa skatīties tikai Totoro, un noskatās arī - visu pilnmetrāžu. pēc visām tām bēbju multēm - mēs beidzot varam kaut ko skatīties kopā, un tas nozīmē, ka drīz varēsim viņam atklāt vēl daudz brīnišķīgu filmu un pat iet uz kino.

vakar biju uz vēl vienu Zachary Oberzan izrādi par viņa un Hjūstones sinhronajiem pašnāvību mēģinājumiem, varējām padalīties deprī. viņš palūdza, lai zāle viņam padzied karaoki, bet tikai to daļu, kur saka "je t'aime". un mēs dziedājām, bet viņš tur stāvēja uz celīšiem un raudāja.

pēc tam biju 'patusēt', bet nejutu no tā vispār nekādu prieku un gandarījumu. mājās ir interesantāk.
 
 
19 April 2014 @ 08:56 am
 
tukšas ielas, ledusskapis, sirds. tādās dienās kā šī bieži atceros, ko reiz rakstīja biežs šī portāla viesis, proti - labi, ka ir pedāļi, ko mīt. tā arī es vakar, patīkama noguruma ielīksmota, atklāju kafejnīcu-āra-terasēs sēdēšanas sezonu. rakstīju Tev vēstuli, tīrās lapas paslēpusi zem kafijas tasītes, lai tās neaiznestu prom vējš. vakarā atnācu mājās un gleznoju. tā ir tāda maza glezna, ko es laikam nepabeigšu nekad, jo visu laiku es atklāju kaut ko, kas vēl būtu tajā jāpapildina. tā nekad nebūs gatava. tajā attēlotas kāda ceļa beigas. tāds kā strupceļš, kur nonāc pēc tam, kad esi aizslīdējis prom no kādas ballītes tukšās kņadas, ne no viena tā pa īstam neatvadījies. tāda vieta, kur nonāc pēc tam, kad esi skrējis bez elpas tā, it kā zinātu, ka rītdiena nekad nepienāks. tur ir tāda kā siena, pie kuras kaudzē savākušies visādi vēja nesti gruži. peļķē sabiruši trīsuļo četru zvaigžņu nospiedumi. nu, un vairāk tur pagaidām nav nekā. tad jau redzēs, varbūt šovakar man sagribēsies to papildināt, piemēram, ar kādu gaismas staru, kas spīd no kabatas baterejas, ko rokās tur vientuļš ceļinieks. man nav molberta - es to gleznoju ar smaržīgām eļļas krāsām, atbalstījusi audeklu pret televizoru, ko neskatos, un apakšā paklājusi avīzes, ko nelasu. es nezinu neko par to, kas notiek pasaulē, un neesmu īsti pārliecināta, vai vēlos uzzināt. reizēm man liekas, ka varbūt šis viss ir tikai tāda maza atelpa pirms kaut kā daudz lielāka un svarīgāka, kas ar mums, iespējams, notiks gadus desmit, divdesmit vēlāk.
 
 
18 April 2014 @ 10:10 pm
 
Vienkāršs nepaplašināts nepakārtoti nepakāries nesakarīgs teikums.
 
 
18 April 2014 @ 11:23 pm
 
atbraucu uz rigu, gribas katru cilveku ilgak paverot.
pietrukst teatra un gramatu, bet ari nemaz negribas tik biezi surp braukt
 
 
18 April 2014 @ 08:44 pm
 
kvests šitādu pagali
Tags:
 
 
18 April 2014 @ 06:53 pm
putnu un puķu ziņas  
puķu ziņas:
šogad viss kā pienākas, trases malās zied pārplaukušas, jau pabalējušas vizbules čupu čupām un smuki izstīdzējušas māllēpes, un ievām daiļas mazas lapiņas, ne tā kā pagājšgad, kad skrejceļa malās māllēpes un ievas ziedēja reizē.
putnu ziņas:
1. šorīt pa logu redzēju vārtu priekšā rosāmies dižknābi. smuks gan pats, gan knābis.
2. vecā melno mušķērēju būra vietā tēvs šopavasar pielika jaunu. un tur tikko ir iekortelējies mājas strazds. nes iekšā vīnogulāju atspurušās mizas un taisa matraci. kā viņi tai mušķērājiem paredzētajā šaurībā izgrozīsies nav skaidrs. tēvs smejas, ka jādzen ārā resnie strazdi no mazo putniņu būrīša, bet patiesībā priecājas gan, jo tos būrus, kas senāk taisīti strazdiem, šie paši strazdi jau vairākus gadus apsmādē, un tur mitinājās tikai visādas svīres un tītiņi. (gribu tītiņu! dodiet man šogad atkal bļaustīgo tītiņu, lūdzu! CD, lūdzu tītiņu tai būrī, kas austrumpuses ābelē!)
3. kamēr sēdējām šūpuļtīklā un ieturējāmies, pār kaimiņdārzu zems un mērķtiecīgs aizlidoja stārķis.

upd. 4. pa pliko dzīvžogu šobrīd ņemas veselas četras sarkanrīklītes, neprātīgi skaistas, actiņas kā mellas pogas, un šīm ieslīpi fonā ir rietumi ar zemu sauli un pareizās krāsas gaismu, tāpēc viņas tiešām izskatās nevis pēc iebrūnrīklītēm vai rižrīklītēm kā parasti, bet patiesi pēc sarkan- vai vismaz košoranžrīklītēm.
 
 
18 April 2014 @ 04:59 pm
 
Varētu palūgt LCD kādu dienu, kurā mani liek mierā, kurā man nekas nav jārisina, jāprioritizē (is that even a word?), jāatbild, jāsarunā, jāsaprot un jāsakārto vairākas dienas uz priekšu.

Bet bail, jo to droši vien varētu nodrošināt tikai ar a) kaut kādu drausmīgu nelaimi, b) nervu sabrukumu man, bet b es pati varu, tam man LCD nevajag.
 
 
18 April 2014 @ 04:09 pm
Autobusā:  
- Ну ты дурак.
- А это заметно?
Tags: