23 August 2017 @ 12:06 pm
nothing loud allowed  
darba dāmistabā mums nav kabīnītes, bet tādas kā istabiņas drīzāk. es aiz sevis aizcirtu durvis ar tādu švunku, ka manējā pēkšņi iedegās spuldze, kas tur nekad nav strādājusi - vismaz visu šo gadu kopš esam konkrētajā birojā. pastāstīju pārējām biroja čiepiņām un dabūju priecīgus jēj un hāj fājv. lai top gaisma :)

jōgas nodarbības beigās mēs parasti apguļamies un atslābstam uz saviem tepiķīšiem. pēdējā nodarbībā, kamēr pasniedzēja deva klusas instrukcijas par visām vietām ķermenī, kas jāatslābina, kāds no manis pa labi aizmiga un sāka ļoti dzirdami krākt :)

naktī no 5dienas uz 6dienu divi cilvēki mani redzējuši savos sapņos. viens no viņiem gulēja man blakus, otrs - kalifornijā. abi izjutuši prieku un saviļņojumu mani satikt, kas neparasti.
 
 
Current Mood: mana mīļā gulta <3
Current Music: top of the lake creepy theme song
 
 
23 August 2017 @ 12:42 pm
 
Eju tātad tūlīt pie psihiatra. Turiet īkšķus. Man ir ļoti bail - un arī lielas cerības. Kā uz transplanta operāciju varbūt. Jums varbūt šķiet - ko tā mamzele tur koķeti vēcinās ar savu psiha vēdeklīti. Bet, zinieti, cilvēki no tādām lietām mirst. Citi mirst un nenomirst, citi mirst un nomirst. Es negribu mirt. Pastāvīgi, visu laiku - bet nenomirt, un arī ne nomirt. Es gribu dzīvot.
 
 
22 August 2017 @ 10:27 pm
 
Jā smejies vesela pasaule, ka es te vēlaizvien mīcos, smejies uz savu dārgo veselību, jo es pati smejos, tiesa sērīgi, bet ļoti sirdelīgi.

Jo intensīvāk es domāju par Izvēli, jo skaidrāk es redzu, ka jebkas, ko jebakd esmu darījusi, ir bijis likumsakarīgi. Un tad es ar šausmām secinu, ka atkal esmu staigājusi pa riņķi, mēģinot atrast laiku, kamēr laiks vienmēr mani atrod no mugurpuses, un es apmetos apkārt un zvērojoši redzu, ka viņš tur vienmēr ir stāvējis un smaidījis un pat smējies, par mani, un to kā es viņu projicēju. Cik reizes es par šo jau esmu domājusi? Cik reizes es esmu atradusies uz šīs takas? Lai tikai kārtējo reizi saprastu, ka laiks mani atkal apmānīja, bet piedod laiks, protams, es sevi pati apmānīju, jeb aizmirsu, ka tu esi nevis man priekšā, bet aizmugurē. Aizmiršana ir tik savāda lieta.. vai tā palīdz vai kaitē?

Un tad es domāju, par Izvēli un notikumu ķēdēm, un par to kā viss ir izlemts un savā ziņā jau noticis, pat bijis, nu kā gan citādāk. Parādi man kaut vienu lietu, kas nebūtu likumsakarīga? Es domāju par to kā es visu laiku ierodos likumsakarības punktā kas ir izvēles beigas nevis sākums. Cīnoties pret likumsakarību, es tikai piepildu kārtējo likumsakarību. Necīnoties pret likumsakarību, es arī to piepildu.

Un viss, ko es spēju secināt, ka no manis pieprasa izdzīvot izvēles, ko esmu jau izdarījusi, vai drīzāk, kas ir izdarītas priekš manis, vai vēl precīzāk, jo manis nav, izvēles, kas pašas dzīvo un konstruē savu legacy, pierāda savu godību. Jo intensīvāk, kā visu visu sevi veltošs aktieris, es tēlošu, jo trāpīgāk. Šādi atklāsies paļāvība. Jo kaismīgāk es izvēles izdzīvošu, izlikdamās, ka tajās nav nekas laiktelpīgi, atpakaļgaitīgi šaubīgs, jo man un pasaulei sanāks trāpīgāk.

Bet tad, kādēļ man vispār radās iespēja uz šo visu noskatīties no malas? Ja tas tikai traucē. Bet vai traucē.. es nezinu, varbūt pat nomierina. Pat tas, pat tas, iespējams nav nevis jautājums bet atbilde.

Visu laiku jāstaigā apmulsušam, paļāvīgam, pacietīgam, pateicīgam, pazemīgam.
 
 
23 August 2017 @ 12:10 am
 
Tags:
 
 
22 August 2017 @ 11:50 pm
no ballītes  

(c) Indāns
Tags:
 
 
22 August 2017 @ 10:51 pm
.  
pilnīgs offtopic, bet pārsmējos, lasot - 13 things all men should know about pregnant women
Tags:
 
 
22 August 2017 @ 10:34 pm
 
Rindā jau stāv vesela spēļu kaudze - vecas - spēlētas un nespēlētas - un jaunas, krājas īgnums, ka tik sen nav sanācis izkārtot sev laiku kaut ko paspēlēt, bet saraksts tikai papildinās. Nupat briesmīgi sagribējās vēlreiz izspēlēt Neverwinternights 2: Mask of the Betrayer, tikai šoreiz pavisam savādāk un galīgi sev netipiski - ne vairs kā draudzīgs šunelis, kas visiem luncina asti un ar visiem lien draudzēties, un cenšas visus bērnus sapulcēt kopīgam jautram dancim ap eglīti, kā intendēts NWN 2 main kampaņā, bet riktīgi atbilstoši EP intendētajai defoltajai darkn'n'skērī izmisuma pilnajai es-tūlīt-nomiršu-ja-tevi-nenožmiegšu-un-neizdzeršu-tavu-dvēseli-sorrynotsorry noskaņai. Aiziet turp vēlreiz un mēģināt izprast un saprast Akači, un visu viņa šausmīgi sarežģīto ievārīto putru.
 
 
22 August 2017 @ 09:19 pm
 
homecoming
 
 
22 August 2017 @ 01:58 pm
par mauriņiem, mašīnām, meitenēm  
Vakar tieši skatījos, kā vienā no pagalmiem maina mauriņu. Ierodas vesela ekipāža, noņem zālienu, čiki čiki un uzliek jaunu. Te neviens, protams, zāli nesēj, bet gan izrullē kā futbola laukumā un tad vēl aplej ar pesticīdiem. Viss ir dikti smukiņi.

Citās ziņās: es vakar drusku pamaldījos Detroitā un tad man nomira telefons. Uz brīdi iemaldījos rajončikā, kur tādām jaunām meitām (hahaha, šitas labi izdevās, Bļanniņ!) laikam vienām nevajag iet. Bet bija vēl gaišs. Maldīšanās nebija gluži tāda, ka nesaprastu, kurā Detroitas pusē atrastos, bet gan drīzāk, ar ko nokļūt atpakaļ uz perfekto mauriņu ciemu. Detroita, lēšu, ir pilsēta ar sliktāko sabiedriskā transporta sistēmu visā ASV. Atiešanas laiki tā īsti nekur netiek uzrādīti, kursē visai neregulāri, jo sevišķi uz tuvējiem miestiem.
Es nekad, nekad nebiju jutusies tik balta kā tajos autobusos. Busus 99% gadījumu izmanto sociālekonomiski zemāko šķiru melnādainie (jā, brauciens autobusā ir savdabīga pieredze), lai gan arī daudziem viņiem ir automašīnas - viens no iemesliem ir tas, ka Mičiganas štatā, lai brauktu, nav nepieciešams iziet tehnisko apskati. Te brauc ar ļoti krutiem, lieliem vāģiem, bet tikpat labi var pieredzēt, kā mašīnai krustojumā nokrīt ritenis - un es neākstos, es piektdien to redzēju pati savām acēm.
Detroitā ir arī viens no augstākajiem pusaudžu grūtniecības procentiem. 2015.gadā tas bija nokrities par 16%, kas ir labākais rādītājs pēdējās desmitgadēs, bet aizsvien sasniedza pregnancy rate 77 (kas nav procenti, bet attiecība no 1000 15 - 19 gadus jaunām meitenēm).

Tā te iet.
 
 
22 August 2017 @ 05:34 pm
 
Jo vairāk es uzzinu, jo vairāk es kļūstu satriekta. Es pašreiz ļoti spēji izjūtu pienākuma apziņu, ko uzliek kaut kā svarīga zināšana, kas paver skatu uz vēl grandiozāku nezināšanu. Tā tevi visburtiskākajā veidā piespiež pie sienas, nelaiž vaļā, skatās tev acīs un draud: "Es tevi redzu! Cik ilgi tu izliksies! Ko tu taisies darīt? Izvēlies!" Un ir jāizvēlas priekš zināšanas un par spīti nezināšanai. Tas ir ļoti šaurs, dramatisks balanss, kas ir jāuztur. Tu negribi nogrimt un zust nezināšanā un tu negribi apvainot, sagrēkot pret zināšanu.

Es jūtos, kā man būtu iedots mirdzošs, precīzu rīku klāsts, kas man stāv priekša, izklāts visā tā godībā. Bet es esmu aizmirsusi, kas es esmu un kas man ar to ir jādara. Tikmēr Zināšana, censdamās mani nosargāt no Nezināšanas, kas mutuļo zem kājām, mani spiež stūrī un kliedz sejā: "Izvēlies! Vai tu izliecies, ka tu nezini kas tu esi? Cik ilgi? Izvēlies!"

Un miegs nav nekāds attaisnojums. Ja ir apziņa par miegu, tad ir jādara viss, lai no tā raustos. Kūņoties, rauties ārā no miega paralīzes, kas tevi inerti velk un gremdē. Viss pie kā es varu tverties ir pacietība, pateicība, pazemība un padevība.

Zināšana satriec jebkādu iedomību. Katru reizi, kad es sevi pieķeru esam iedomīgai, es ceru ātri attapties un sev atgādināt, cik es esmu satriekta. Kamēr senāk es iedomību izjutu, kā savas pienācīgās tiesības, tad tagad, katru reizi ar to saskaroties, tas ir kā novērot, ka man aizietu kas tumšs, glumš gar acīm, mutē, pa visu ģīmi un tad tajā arī grimst sirds. Pretīgi. Tad uzreiz ir jānozemojas pavisam zemu un jāatceras, ka es esmu cilvēks.

Cik grūti ir dzīvot kā labam cilvēkam. Kur nu vēl veikt ko grandiozu. Bet jo grūtāk, jo labāk, tā tam ir jābūt.
 
 
22 August 2017 @ 06:35 pm
neiepazīšanās nesludinājums  
Attēlā redzamā izslavētā tiklu ģimeņu jaucēja un krāšņas seksuāli transmisīvo slimību buķetes pārnēsātāja demonstrē savu piemīlīgāko, valdzinošāko, aicinošāko un pavedinošāko smaidu:


 
 
22 August 2017 @ 06:18 pm
 
Zināt, kas ir mokoši? Protams, ka zināt. Visi zina.

Bet papildus tam visam, ko zināt jūs, mokoši ir arī tas, ka tev ienāk prātā kaut kāda pilnīgi debīla vietējā ansambļa dziesma, kas ir acīmredzot iezīdusies prātā un pēc ~20 gadiem kā tāds aligators izlīdusi apziņas purva virspusē, atgādinot par savulaik notikušās simboliskās vardarbības sekām. Tu aizej uz jūtūbi pakasīt šo iekaisušo kaunpilno, bet spilgto atmiņu. Tur ir tā dziesma, bet tā skan pilnīgi citādāk! Tu pat izložņā visu tā drausmīgā muzikālā grupējuma diskogrāfiju un secini, ka šī, atrodamā, tātad patiesi ir vienīgā oficiālā versija, kas tur sastopama. Bet tas nav tas! Un tad nu tu klausies To Nepareizo vesiju, kas ir vēl debīlāka nekā tā, kas palikusi tev prātā, apmierinājuma vietā disonanse, te pat nekāds giltī pležar nesanāk, un tu paliec neziņā, vai tavs prāts pa šiem ~20 gadiem tai dziesmai pats ir izveidojis neeksistējošu remiksu, vai arī dziesmas versija, kas tolaik skanēja radio un televīzijā, nemaz netika izdota. Pirmā gadījuma apstiprināšanās būtu interesanta, bet otrs gadījums nozīmētu, ka Nekam Dzīvē Nav Jēgas Un Nekad Vairs Arī Nebūs.
 
 
22 August 2017 @ 05:31 pm
 
nepaguvu laikam ierakstīt, ka Simoniņš ne tikai sit galvu pret sienu, bet arī šantažē vecākus, staigājot ar aizvērtām acīm un saucot "auuu" = es tūlīt tā sasitīšos, ka jūs nožēlosiet.
bet citreiz, kad labs garastāvoklis, viņs apguļas gultā kā pelavu maiss un saka "a-aa, čučss"

atšķirībā no 1 g. vecuma, kad visur grib iet man pie pirksta, 1.5 g. man ļoti patīk. viņš katru dienu saka jaunus vārdus un mācās kādu prasmi. vakara pa abiem ar Eiženu uzvilka Simonam zeķi, šodien laukumiņā prasīja "šūpo".
ja es satieku kādu uz ielas,viņš paziņo "atttā!" un velk mani prom. vai kad nāk ciemiņi. spaida domino kauliņu kā mobilo un saka "aļū!"
 
 
22 August 2017 @ 04:29 pm
Sejas projekts  
Tags:
 
 
22 August 2017 @ 03:47 pm
Kādēļ es mīlu reģionālās ziņas.  
Ziņo portāls Valmieras ziņas, kuŗa sauklis ir "Esi notikumu epicentrā":

- Mazs bērns saņem strāvas triecienu, raujot no kontakta ārā vadu;
- Divi vīrieši gūst apdegumus, lietojot benzīnu;
- Mediķi sniedz palīdzību vīriešiem, kas neveiksmīgi darbojušies ar zāģi;
- Kocēnos ļaundaris pārdūris automašīnai riepas;
- Valmieras pagastā nozog 72 kilogramus melleņu;
- Smiltenes novadā no stropiem nozagts liels daudzums medus;
- Valmierā pieķer dzērājšoferi bez “tiesībām”;
- Kauguru pagastā uz ceļa braucamās daļas uzkritis koks.

Bet nē, nav viss tik ļauni, jo:

- Ugunsdzēsējiem glābējiem Vidzemē mierīga diennakts.
 
 
22 August 2017 @ 02:59 pm
 
Kad laukos jau bijām ielikuši jauno logu un sagatavojušies vakarēt pierima vējš, logos atmirdzēja saulriets un pāri sabrukušajai kūtij parādījās košākā un pilnākā varavīksne kādu vispār atceros, nākamajā dienā cīnījāmies ar neglīto apmetumu iestādījām 2 krūmus 1 koku in 1 puķi.
 
 
22 August 2017 @ 09:34 am
 
Sapnī redzēju, ka strādāju reklāmā (nu tā kā fulltaimā), un nemaznebijatikslikti

Naudu sagribējies, vai, lol.

Sapņa iespaidā iegāzos LU maģistra nodarbību grafikā, un konstatēju, ka man tas galīgi neder (tb 2-3 dienas nedēļā vakaros nebūt mājās nav okei), vai kāds zina, kāds grafiks ir Stradiņu antropologos? (Man pat negribas apspriest izvēli LU vs Stradiņi no "ko man labāk gribētos" rakursa, šobrīd ir svarīgas tehniskās lietas.)
 
 
22 August 2017 @ 09:01 am
 
Grenlande tak atrodas sazin kādā ellē ratā no Dānijas - pričom tā vispār ir kaut kādā Dānijas sastāvā? Un tad sanāk, ka Grenlande ir Eiropas Savienībā? Katrs bez visādiem imigrācijas čakariem var ņemt un braukt un skatīties uz nezin uz ko tur var skatīties? Sviests kaut kāds tā pasaules kārtība.
 
 
22 August 2017 @ 08:33 am
 
Kā arī esmu nonākusi līdz brīdim, kurā pirms ierakstīšanas/iekomentēšanas cibā nopietni padomāju "paga, tev tiešām VAJAG izteikt savu viedoklīti un dabūt par to pretī parastos komentārus?"
Turklāt nevis parastajā "tu esi emocionāli pārāk nestabila, lai rakstītu nopietnu tekstu" vai "tu šajā jautājumā neko nezini", vai "OK, šito paliekam zem atslēdziņas, jo tā ir sensitīva informācija" veidā, bet gan tieši "šis ir parasts komentārs, kā es parasti rakstu komentārus, bet es negribu tam saņemt pretī parastos komentārus" rakursā.

Kas atkal varētu nozīmēt vienu no trijiem:
a) es šobrīd esmu kļuvusi jūtīgāka un attiecīgi visu uztveru saasināti (galīgi nav izslēgts)
b) ar manu viedoklīti kaut kas nav kārtībā (kas arī nav izslēgts, ņemot vērā to, ka šobrīd es esmu maksimāli labilā "what the fuck is this es neko par to nesaprotu" stāvoklī, kurā es arī gribu būt, ņemot vērā to, ka tūlīt būs jābūt gatavai dabūt miļonu jaunas informācijas + pie labiliem stāvokļiem es daudz biežāk čurāju skudru pūznī, t.i., jo mazāk es esmu pārliecināta par savu taisnību, jo vairāk apšaubu arī citu taisnību)
c) komentētāji ir kļuvuši agresīvāki un vairāk saslāņojušies (šis, protams, iekļauj arī mani)

Vai arī visu trīs faktoru apvienojums

Ne zem atslēgas, jo diskusijai "vai ciba ir kļuvusi reāli pretīga" droši vien būtu jābūt atklātai :)

/ierakstot, protams, automātiski paliku zem atslēgas, khhh
 
 
22 August 2017 @ 12:58 am
111 (tas koks izskatās pēc mežābeles pie mana tēva mājām)  
šķiet, ka aurojoši, agresīvi kaimiņi mani nekad nepametīs. cauri sienām nāk klaigas, viss tas naids it kā sūcas pa šuvēm un apmetumu cauri līdz manīm, šai vietai, kur sēžu, un apkārt pēkšņi vairs nav mana mīļā dzīvokļa ar tauriņiem virtuves aizkaros un mazliet no rāmja izsistu gleznu, kurā līkam, salapojušam kokam fonā manāmi lauku mājas jumti, bet vibrējoša, asa migla, kurai visa mana būtība izmisīgi pretojas. it kā no visām pusēm mani spiestu tāds netīrs, biezs, necaursitams stikls, ko es censtos visiem spēkiem atgrūst, bet beigu beigās es spētu vien savilkt nobrāztās plaukstas klēpī, nolikt galvu uz ceļiem un cerēt, ka kaut kad izdosies ieelpot.

agresija mani paralizē. pat tad, kad kaķi kaujas, man nedaudz gribas raudāt.