22 November 2014 @ 06:10 pm
Sniega nemainīgā perfekcija  
Sniegs ir svētums un tīrība. Kaut kas zemīgs, realitātei piederošs, bet reizē no augstākām dimensijām. Kaut kas tāds, ko zeme aptraipa, nevis baro vai kas baro viņu. Sniegs nepiedalās nekur, nekādās apritēs, tas ir nemainīs, mainīgums to tikai sabojā, jo tas ir ideāls. Tas ir dīvaini, ka man tas tik ļoti patīk, jo patiesībā sniegs ir pretstats visam, kas man visvairāk tīkams.
 
 
22 November 2014 @ 05:24 pm
 
a man ir otrais desmitnieks :)
tas baltais no skrejceļiem nokusa, pagaidām var iztikt bez iejušanās stulbā lāča lomā. es, protms, zinu, ka viņš, tas baltais, atgriezīsies, zinu, tad arī iešu iepazīties ar lenti. bet šodien bija migla un viņa biezēja un biezēja, un taisīja baigo impresionismu ap mārasdīķi, un tad izkusa suņi un staidzinātāji, un pīles un gulbji, un, kad viņa apvienoja spēkus ar krēslu, tad pie trešā apļa arī dīķa gali un pretējais krasts pazuda, un bija tik neticami skaisti, vot.
[cipars nav smukāks, jo: a) kosmiskais sivēns izkoda ārā līkumiņus b)luksofori bija sazvērējušies pret mani, mašīnas bija sazvērējušās pret mani, un tramvaji vispār atļāvās pusnosprāgt šķērseniski pāri vietai, kas man steidzami šķērsojama, nu fuj, tu, cilvēks, skrien un skrien uz vietas, a šis tik stāv tev priekšā tāds garš un visu pāreju aizsedzis.]
Tags:
 
 
22 November 2014 @ 02:50 pm
 
Apsveru, vai neierakstīt selfreflekšenā, ka mans rakstības stils ir haotisks, jo es par pasauli domāju līdzībās, pagaidām es tikai mēģinu pateikt, ka es minu daudz piemēru no savas dzīves, nevis tāpēc, ka esmu apsēsta ar sevi un nespēju domāt neparko citu, bet jo es par lietām kopumā nedomāju kā par atsevišķām vienībām, bet savstarpēji saistītām, tādām, kas vienmēr veido veselumu, pat ja mēs to neredzam, bet man nav ne jausmas, kā to angliski jēdzīgi uzrakstīt. Bet man tiešām tā liekas, es esmu budists *es zinu, ka rasisms un homofobija pastāvēs mūžīgi :) ).
 
 
22 November 2014 @ 02:47 pm
 
Cibā vēl dzīvo pOkeMOni? Vai arī viņi pārcēlušies uz LaTvijAs pAStU?

 
 
22 November 2014 @ 12:45 pm
 
 
 
22 November 2014 @ 11:23 am
 
Viena superspēja, kuru es sev vēlētos, būtu prasme smalki sajust un redzēt ķermeņa iekšējos procesus. Piemēram, vienu nakti man parādījās sāpe, kur sāpīgo vietu varēja just tikai tad, kad izelpoju. Gribētos redzēt, kas tieši un kā tur notiek tajā mirklī. Savā ziņā tas ir apbrīnojami, ka cilvēks var nezināt ļoti svarīgas lietas, kas ar viņu notiek, un atklāt to tikai vēlāk, kad jau parādās kādi ārēji simptomi. Tomēr tam droši vien ir sava jēga, jo, ja mēs varētu apzināti iesaistīties savu šūnu darbībās un kontrolēt šos procesus, tad tas varētu beigties visai bēdīgi. Piemēram, tu esi pilnīgā lopā, bet tev tagad ir jādarbina savs kuņģis un aknas un..vou..
 
 
22 November 2014 @ 01:02 pm
 
Pasaucu dakteri, izrādās ir tāds sos-serviss. Maksā 60 eir., no kuriem pusi vēlāk sedz apdrošināšana. Nav slikti. Dabūju 2 brīvas dienas rakstīšanai. Angīna tā nav, vnk ļoti sarkans kakls, un klepus šajā sezonā esot visiem beļģiem - teica dakteris. Kamēr viņš mani klausījās, Eižens glaudīja manu celīti un mierināja.
 
 
22 November 2014 @ 12:49 pm
 
Varbūt kādam ir vēl atbilžu varianti uz šo jautājumu?
 
 
22 November 2014 @ 08:56 am
what is now proved was once only imagined  
As the catterpiller chooses the fairest leaves to lay her eggs, so the priest lays his curse on the fairest joys. (no Proverbs of Hell)
 
 
22 November 2014 @ 01:15 am
 
gribas Rīgu un mammīti
 
 
22 November 2014 @ 12:44 am
 
Pārāk satraukta, lai gulētu.
Vakars izdevās uz urrā!
Tags:
 
 
22 November 2014 @ 01:38 am
 
Es nezinu, vai tā ir visiem, vai arī tā ir mana personiska problēma, bet ļoti bieži ir tā, ka es palasu kaut ko, ko agrāk esmu rakstījusi, un nodomāju "fui, kāds es esmu augstprātīgs mūdzis", un tas parasti nav par idejām, par kurām es runāju, bet vairāk par "es gan visu saprotu" toni.
 
 
21 November 2014 @ 09:29 pm
Grupiņa  
Jauki, ka cilvēki arī komentē un jautā, un vispār nav stīvi un formāli. Ir jauki :) Divas gan šodien nebija, bet, cerams, ka būs nākamreiz. Šo man tiešām patīk darīt, šo es labprāt darītu vairāk.
 
 
21 November 2014 @ 07:24 pm
laipni lūgti  
 
 
21 November 2014 @ 05:18 pm
antimateerija  
mani ljoti nomaac, ja esmu uzvilkusi nesaskanoshus melnos tonjus, un tas ka taadus razho. piemeeram, seezhot metro, ja pamanu, ka man zekjubikses un zaabaki un svaarki visi ir dazhaados melnos tonjos, mani paarnjem ljoti emocionaals riebums un es juutos kaa apmaaniita zaudeetaaja, kameer kaut kaada beibe pretii seezh ar identiska tonja melnaam zekjubikseem un svaarkiem. melnu tonju atshkjiriibas arii ir daudz gruutaak pamaniit nekaa baltu tonju atshkjiriibas. baltajaam kraasaam ir tikai divi parametri - silts vai veess tonis, un visus siltos var savstarpeeji kombineet un taapat aukstos, kaut gan kursh jebkad vispaar gribeetu neesaat jebko veesi baltaa tonii. bet melnas kraasas audumiem ir tikai debiilas peleekas, zilas vai zaljas nokraasas, kas ir prastas un idiotiskas un ko nekad nevar iisti atshkjirt, nesaliidzinot ar kaut ko melnu, kas jau ir.

man shkjiet, ka mans dziives suutiijums ir uztvert, apzinaaties un izjust dziives un kosmosa kontrastus, un taa labaa neko nedariit, tikai tecinaat sirds asintinju starp tiem kaa dzirnakmenjiem.
 
 
21 November 2014 @ 07:10 pm
 
Tas, kas ļoti krīt acīs, lasot par cilvēkiem ar mentālām saslimšanām, ir, ka ļoti daudzi no viņiem aizraujas ar dažādām reliģiskām praksēm. Nu, piemēram, rakstā par psihisku slimību stigmatizēšanu, respondenti to vien saka kā "es jau daudz ar cilvēkiem netiekos, tikai ģimene, daži tuvi draugi, un tad es vēl katru nedēļu eju uz baznīcu un bībeles studijām", nevis, piemēram, un tad vēl es eju uz šaha pulciņu (ok, stereotips, bet gan jau, ka tur arī pilns ar visādiem dīvaiņiem, ko saiedrība atstūmusi). Kad es biju "mazliet jukusi", kā es to tagad mēdzu definēt, es arī cītīgi gāju uz baznīcu - konkrēti man bija bail no ļaunajiem gariem, kas man bez dievišķās aizsardzības varētu nodarīt kaut ko briesmīgu. Tb - es tagad neironizēju vai nesaku, ka tas ir slikti, es tikai konstatēju faktu.
 
 
21 November 2014 @ 05:32 pm
sirsnīgi  
Brīvdienās pievērsīšos literatūrai, kurā tiek nojaukta robeža starp sapni un īstenību.
 
 
21 November 2014 @ 04:25 pm
svekīti  
Iededziet svecīti.
 
 
21 November 2014 @ 04:54 pm
 
20-30 lapu garu rakstu es lasu aptuveni trīs h. Protams, tur ir daudzi faktori, kas to ietekmē, piemēram, ja tā būtu daiļliteratūra latviešu valodā, es noteikti lasītu ātrāk. Vēl arī tas, ka lielākoties jau tie teksti, ko es konvertēju uz kindli, nav pašos jēdzīgākajos formātos tādā nozīmē, ka tie nav e-grāmatas,, un, palielinot, pa vidu tekstam ir lapaspušu nr, raksta nosaukums utt, un tas diezgan palēnina lasīšanu, jo gan paņem laiku, tinot pāri, gan bieži pazūd doma, kamēr es skatos uz tiem nesaistītajiem vārdiem un simboliem. Un lielākoties, kamēr es ielasos tekstā paiet kādsa laiks, nu, proti, kad es sāku lasīt man parasti kādu laiku ir grūti koncentrēt skatienu, tad kādu laiku ir ok, līdz es nogurstu, tad var atpūsties un atkal ķerties pie lasīšanas. Vēl, protams, ir mans mūžīgais niķis, ja teksts ir interesants, bieži apstāties un domāt, staigāt pa dzīvokli un domāt, vārīt tēju utt.

Man vajag laikgriezi kā harijā poterā, lai es varētu pagūt izlasīt un pārdomāt lietas.
 
 
21 November 2014 @ 04:33 pm
Kursiņi  
Šodien otrā nodarbība un man priecīgs satraukums :)