|
|
You are viewing the most recent 20 entries 22. Augusts 202400:04:
pēdējo mēnešu laikā esmu ticis pamatīgi pievilts. un arī pats esmu pievīlis. lūkošanās pagātnē no šī brīža pozīcijas atklājusi otra sniegtos laipnības žestus, kurus tiku piepūtis par milzīgiem esam. esmu novītušu pieneni uzlūkojis kā īpaši atlasītu ziedu pušķi, un fak, arī es pats esmu bijis tā novītusī pienene, kas jutusies otram par pušķi esam. vakar beidzot noskatījos savu pirmo stundu garo filmu vienā piegājienā – no sākuma līdz beigām, nevis fragmentos. māksliniecei malvīnei no vācijas mana filma ļoti patika – esot jutusies tik relaxed, ka pazudušas dienām ievilkušās savilktās muguras sāpes, un viņa uztvēra arī to, ko gribēju pateikt bez teksta. man arī lielākoties patika, filmu uztveru neierasti pozitīvi (parasti darbos redzu tikai kļūdas), un man škiet, ka gribu turpināt kaut ko darīt arī ar video (tikai bez deadline) par spīti tam, ka video darbus izstādēs skatos ļoti reti. varbūt šis pozitīvais outlook radies no tā, ka tas viss beidzot nav tikai un vienīgi manis triepts, bet pārsvarā tā ir apstrādāta realitātes dokumentācija, kas lipināta kopā, izmantojot ļoti daudz digitālu vidutāju. katrā ziņā – uzsitu sev pa plecu par to, ka, par spīti tam, ka tas viss bija jauns un drausmīgi sarežģīts, es tomēr nepadevos, skatījos tutoriāļus un darīju labāko, ko varēju, lai nepieviltu savu ideju pavisam. es ceru, ka to redzēs kāds, kurš sapratīs to, ko gribēju panākt, un varbūt izdarīs to labāk. man visvairāk nepatika tas, ko nezinu, kā labot, jo tiešām īsti nesaprotu visu šo video lietu. skatoties failu uz tv, audio turpināja vietām sprakšķēt (datorā tā nebija, bet tagad iedomājos, ka varbūt tas ir manu austiņu dēļ, kurām ir atsevišķi maināmi iestatījumi), bet pēc kāda laika uztvēru sprakšķus kā daļu no filmas soundscape. lai sprakšķi ir tie smilšu graudi, kas skaistā pastaigā iebiruši kurpēs, lai sprakšķi ir tie odi, kas kož saulrietā. Mūzika: as if it would have a universal and memorable ending 2. Jūlijs 202410:28:
mana sirds jūtas pakārta gaisā. kā šūpolēs. nevaru saprast, vai piedot šajā gadījumā nenozīmētu sevi necienīt. Mūzika: tami t - heart of a dog 27. Marts 202418:34:
vai kāds zina, no kāda avota tulkotas gistava flobēra vēstules jaunajā rīgas laikā? pēdējās vēstules krūšu apraksti bija 💔, bet visas e-grāmatas, kuras esmu atradis, šķiet nogriezušas vēstuli tieši pirms labākās daļas.
1. Oktobris 202302:23:
krustifikācija (crucifixion) Tags: dzirdēts
25. Septembris 202321:19:
es gribētu pazust no visa uz gadu vai diviem. būt bez saistībām. nebūt dēlam, nebūt brālim, nebūt draugam, nebūt māksliniekam, nebūt starp cilvēkiem. būt bez darba un bez pienākumiem. vai tas ir nomirt? es vēl negribu nomirt, es tikai gribētu padzīvot alā, pārtikt no elpas. quiescence. es gribētu pabūt tikai pats ar sevi. sadzīt, piedot un tad radīt, dot. bet viss velkas līdzi, sapinies ap kājām, pielipis pie zolēm, un gan jau tāpat ievilktos līdzi arī tajā alā. tikai tur laiks būtu apstājies, un tad varētu atlipināt daļu no pie zolēm pielipušā, nevis nomaldījies klaiņot apkārt un audzēt kārtējo jauno slāni uz neatrisināto platformeņu zolēm. varbūt galvā jāatvēl vieta šai alai, patvērumam. varbūt tā ir meditācija.
6. Septembris 202323:02:
vienkārši sēžu un mīlu margaritu perveņecku.
14. Jūlijs 202319:33:
es nevaru pastrādāt pie viena galda kopā ar pārējiem. man šķiet, ka izskatās, ka es tikai izliekos, ka es strādāju. es ilgi knosos ap pārāk asi nogriezto īkšķa nagu, it kā varētu to novīlēt ar otra īkšķa nagu. es nevaru saņemties no somas izvilkt izploterēto trafaretu. kādēļ? vai es jūtu par to kaunu? es neesmu par to pārliecināts, un visas acis tik redzīgas. man ir neveikli, ceplis ir atvērts un telpā ir karsti, man svīst dibens un es jūtu, ka līpu pie smagā krēsla. visi runā, ir skaļi, visapkārt kustība un daudz dīvainu enerģiju - kaut kāda iepriekš neredzēta, ļoti lēna, gara, klusa un stiepta gliemeža enerģija aiz visiem sprēgajošajiem jokotājiem, kuru muguras kā klintis noslāpē gliemeža balsi. es tevi dzirdu, gliemezi. dzirksteļo ugunsbumba inese, pa labi sēdošā direktora klātbūtne ir spiedoša, bet darbiniecē ir kaut kas no manas mammas, vienlaikus gan šķiet, ka tā ir tikai viņas darba maska. ar m un z es varētu pie viena galda, mēs vibrējam kaut kā līdzīgi, tomēr pārējos es redzu kā izšķobītus un drusku baisus spoguļus, uz kuriem es varu tikai skatīties, viņiem neredzot, jo viņu skatieni liek man aizvilkt aizkarus, bet runāt ar viņiem es varu vien tad, ja skatos garām. dažbrīd šķiet, ka esmu trakonamā, viss ir krustu šķērsu zigzagā. es nevaru arī aiziet, jo tad man būs jārunā, un visi dara savas lietas un nedzirdēs atā, un man būs jāpaceļ balss, un to es negribu, un tā nu es stundu kaut ko bakstos, skatos telefonā, ļoti lēni krāmēju mantas un izmantoju brīdi, kad prom iet m, lai aši pateiktu čau un nozustu lapās, atvieglots un arī mazliet dusmīgs par izmesto laiku.
28. Marts 202311:30:
nebiju gaidījis, ka koncerts manī pamodinās kaut kādas sen nepieredzētas šausmas. sen arī nebiju bijis vienā telpā ar tik daudziem cilvēkiem.
tiku pirmajā rindā. prātā visu laiku cīnījos ar “tu šeit drīksti būt, izbaudi” un “tu visiem traucē, ej aizmugurē”, un to visu papildināja arī sigitas teiktā atkārtojums galvā, ka viļņas koncerta biļetē bijis rakstīts “women in the front”. tieši pie skatuves bija dažu centimetru paaugstinājums, līdz ar to jutos kā 210 cm augsta melna siena, kas priekšā īsākiem cilvēkiem man aiz muguras. pa kreisi stāvēja vīrietis ar mazu meitiņu, bet pa labi džeks, kurš laikam bija kaut ko paņēmis, jo dejoja jau pie pirmās iesildītāja sniegtās skaņas. es centos it nevienam nepieskarties (vai arī - lai neviens nepieskartos man), izgāzu vēderu un ieliecu muguru, lai samazinātu savu augstumu, mainīju balsta kājas, lai nesāpētu mugura, izpildīju kaut kādus vārgus akrobāta trikus, lai tikai es aizņemtu pēc iespējas mazāk vietas un būtu pēc iespējas mazāk neērts citiem, un arī uz aizmuguri iet vairs nespēju saņemties, jo tur izveidojusies cieši saaugusi cilvēku jūra, kurai būtu jātraucē viļņoties. jutos vainīgs, jo nedejoju, kamēr apkārt cilvēki kustējās, nebaidoties viens otram pieskarties. es jutos kā dambis, kas sašķeļ pirmo rindu dejotājos no manis pa labi un stāvētājos no manis pa kreisi. arī skatienus tulkoju asi - dāma pa labi manā virzienā raidīja bombastic side eye, un pat karinas skatiena tulkojumā spēju ierakstīt nosodījumu - stāv te kaut kāds sālsstabs visiem priekšā, stāv un nebauda tik pilnmiesīgi kā visi tie aiz viņa. vienā brīdī karina publikā svieda rozes, un šķita, ka mērķējot viņa roku šūpo manā virzienā, un es, protams, nevarēju tam noticēt, jo nejutos rozi pelnījis, un pamanīju, ka aiz manis roku stiepj  neetiski, tādēļ pagriezos tā, lai viņai būtu ērtāk rozi noķert - lai tiek tiem, kuri prot priecāties un baudīt.
pie skatuves arī bija slikta skaņa. kliedzoša un plakana. šķita, ka skaņai ir tikai divi dziļuma slāņi - instrumenti izšķīda skaļā putrā, un tiem pa virsu karinas balss. tuvu koncerta beigām, īsi pēc tam, kad no kāda dejotāja aiz manis saņēmu nejaušu kulaka sitienu sev pa muguru, saņēmos un izbridu caur cilvēku augumu jūru uz aizmuguri, kur bija mazliet vairāk brīvas vietas un drusku labāka skaņa, bet nevarēja redzēt neko no tā, kas notika uz skatuves - tikai izplūdušus siluetus dūmakā.
es neesmu pelnījis labvēlību tikai tādēļ, ka es tā pats domāju. es nevaru baudīt tikai tādēļ, ka sev to neļauju.
come on.
3. Marts 202322:38:
ziemas zābaki ir depresija. tie ir smagi, they drag me down. es gribētu būt digitāls eņģelis – algoritmi, zelta griezums, procedural textures, jaušība un simetrija. katrs mats vizuļojoša varavīksne simetriskas statiskās elektrības erekcijā. dzīves līnija ap plaukstām mestu pilnu apli. es būtu sterils, neauglīgs un viegls – vien daži megabaiti. (šodien) esmu sviedri, siekalas, puņķi, krēpas, pumpas, krunkas, cauri zobi, uzpūties vēders, saplaisājuši ienadži, rugāji, ķiploku elpa, izdalījumi. es aizņemu daudz vietas, un mana rīcība aizņem vēl vairāk. katru dienu pēc dušas izķemmēju taisnu savu matu celiņu. tas ir mans zen garden, mana līdzenā taka. es kādreiz gribētu justies tik ērti, cik ērti izskatās zheani stringos, kaķis ar paceltu asti. es savam ķermenim līdz galam neuzticos. laikam to nepazīstu.
9. Janvāris 202319:40:
varbūt kādam rīgā uz palodzes ir vismaz 3 smukas, perfekti nomirušas mušas, kuras es varētu savākt? vai arī kāds zina, kur tās rīgā var nopirkt dzīvas?
22. Novembris 202223:22:
nesen sapnī kāda sieviete tv ekrānā teica, ka cilvēkiem, kuri guļ ar muti vaļā, biežāk bojājoties zobi. iegūglēju - tā tiešām esot! izrādās, ka siekalas zobus aizsargājot, bet atvērta mute ir izkaltusi un neaizsargāta mute. man vienmēr bija šķitis, ka tieši manas siekalas ir sliktas. nesen domāju, vai mēle nav kā jūra un vai zobi nav kā oļi, kas lēnām tiek nogludināti, mēlei pār tiem visu mūžu skalojoties. to gan es nezinu.
10. Augusts 202219:05:
kad aiz jūras noriet saule, ja palecās, var vēl redzēt tikko pazudušās saules maliņu!
7. Jūlijs 202210:07: arka
pēdējā laikā dzīvoklī ķeru mušas, ielaižu terārijā un skatos, kā mūsu kukainīte arka tās ķer.
kad viņa gatavojas medīt, viņa pievelk savas dzelkšņotās rokas pie sejiņas, un combo ar milzīgajām acīm izskatās c u t e. ja vien neesmu to iztēlojies, man šķiet, ka pat viņas antenas mazliet pieglaužas kā ausis. viņa sastingst, gaida un CAPS, cenšas sagrābt garām lidojošo mušiņu, bet nepagūst, un roku ērkšķīši noskrapst gar metāla sietiņu, pie kura viņa pieķērusies kājām gaisā. CAPS - mušiņa rokās. viņa apēd visu, tikai ne spārniņus, tie nokrīt uz zemes. pēc ēšanas viņa mēdz aplaizīt savus dzelksnīšus un kāju galotnītes. viņas acis ir ilūzijas - tajās ir melni punktiņi, kas vienmēr seko manam skatienam.
kad D ņurca žurkas un saka, ka viņām patīk, es tiešām nezinu, vai viņām patīk - es nezinu žurku valodu. ja nebēg prom, nepīkst un neiztrūkstas, tad jau laikam viņām nav pārāk nepatīkami. man šķiet, ka es pamazām sāku iepazīt dievlūdzējas valodu - es viņas kustībās redzu izsalkumu, uzbudinājumu, mieru un bailes.
jāņos viņa nometa ādu. terārijā atradām baltu, caurspīdīgu apvalciņu - perfektu viņas kopiju, tādu kā rentgena modeli. es vienmēr esmu apskaudis šo procesu - iespēju svaigam izlīst no vecās ādas, kādu laiku būt mīkstam un viegli ievainojamam, līdz āda atkal mazliet sacietē un kļūst par bruņām.
27. Jūnijs 202201:47:
laikā, kad nomira vecāmiņa, biju londonā. trešdienas vakarā mamma paziņoja par vecmāmiņas nāvi. ceturtdien gribēju braukt uz izstādes atklāšanu, kurā darbus izstādīja draudzene paula - tas bija viens no iemeslem, kādēļ vispār uz londonu braucu. biju ieplānojis braukt kopā ar krupīti, bet viņai nomira vectētiņš, un bēres bija nedēļā, kura būtu jāpavada londonā. ceturtdienu pavadīju diezgan jauki, biju uz luīzes buržuā izstādi, izstaigāju tate modern. vakarā sāka ļoti sāpēt labās kājas ahileja cīpsla. citiem arī tā esot - pie vainas botas. todien streikoja metro. gribēju uz atklāšanu braukt ar kuģīti, bet nokavēju - tur bija izveidojusies gara rinda, un es joprojām nesaprotu, kā tad viņi vispār kaut kur paspēj aizbraukt, ja priekšā tāda rinda, bet katrs kuģītis ar savu maršrutu. gāju uz tramvaju. arī tas negāja. gāju uz autobusu - pieturā bija vēl daži satraukušies cilvēki. autobuss nebrauc un nebrauc. pēkšņi google maps šo autobusu pārtrauc rādīt kā opciju. eju uz citu autobusu, bet tas kavējas, un jo ilgāk stāvu, jo ilgāk kavējas. satiksme ir ļoti lēna. nolemju, ka varētu iet ar kājām - pusotra stunda. eju, bet pārlieku sāp ahileja cīpsla, kliboju. google maps piedāvā arī izīrēt skūteri, un tā šķiet kā opcija. skūteris prasa personu apliecinošu dokumentu, bet manu pasi neņem pretī. otra opcija ir elektro ritenis - tur apliecinošu dokumentu nevajag. jāpiebilst, ka visu šo laiku ļoti gribu uz tualeti. pēc ilgas meklēšanas atrodu elektro-velo. sāku braukt, sāku justies labāk, jūtos priecīgs. spirdzinošs vējš, kilometri līdz izstādei sarūk. netālu no galapunkta domāju, ka varētu noparkoties, bet aplikācija saka, ka šeit nedrīkstot. piezūmoju tuvāk karti, un pēkšņi tā visa iedegas sarkana - tuvākā zaļā parkošānās zona ir tur, no kurienes es uzsāku braucienu, aptuveni pusstundas attālumā, un pēkšņi telefons no 30% nolec uz 5%. tātad - es nezinu, kur īsti esmu, man tūliņ izlādēsies telefons, visas kafejnīcas, kurās varētu to palādēt, ir jau ciet, un man šajā svešumā jāminas viss nobrauktais un aizmirstais šauro ielu kreisās joslas ceļš atpakaļ cerībā, ka telefons neizlādēsies, lai kartē redzētu, vai esmu parkošanās zonā un arī varētu nobildēt noparkotu riteni aplikācijai, lai pārtrauktu savu dārgo braucienu, kā arī es tūliņ piemīzīšu un piekakāšu bikses. un tad jau prāts atgādināja vecmāmmiņas nāvi un karu ukrainā. biju gatavs riteni grūst krūmos un skaļi kliegt. sāku mīties atpakaļ, sāku raudāt, sāku iegaumēt karti no galvas. baikeris uz moča skatījās uz mani un smaidīja, kamēr pinkšķēju un slaucīju puņķus piedurknē. mistiskā kārtā paguvu noparkot riteni un pārtraukt braucienu, un aizsūtīt paulai sms, ka nebūšu, ka braukšu mājās. ieklīdu kādā pagrabā, kur notika privāta ballīte, un aizgāju tur uz tualeti. ātri apskatīju, kādiem transportiem varētu nokļūt mājās, pierakstīju maršrutus skiču blokā. pēc kādām divām stundām ar kavējošiem vilcieniem un autobusiem nonācu mājās. sakārtoju somu un domāju, vai pirms lidojuma uz latviju pagulēt vai censties palikt nomodā. nolēmu stundiņu pasnaust. pamodos stundu par vēlu. skrēju, rūcu, rāvu sev ārā matus, kniebu, lai pamostos, jo nevarēju noticēt, ka var sanākt tik sūdīgi. uz lidostu izsaucu dārgāko taksi savā mūžā. visu ceļu nosēdēju sakostiem zobiem un skatoties telefonā uz skrienošajām minūtēm. klibodams skrēju uz vārtiem, esmu klāt, bet tur nav neviena cilvēka un darbinieks saka, ka “it’s finished”. biju nosvīdis, noguris, sāpošs, dusmīgs un arī mazliet atvieglots, jo vismaz šim skrējienam tika pielikts punkts. caur labirintu tiku atpakaļ uz sākumu. biļešu rindā šķita, ka visi, kas rindā ir pirms manis, runā tikai par biļetēm uz latviju - biju satraucies, vai man kāda paliks. galu galā tiku pie savas dārgās biļetes atpakaļ tajā pašā vakarā. man nebūtu problēmu palikt londonā ilgāk, bet nākamajā dienā vecmāmiņai tukumā bija bēres. 12 stundas nosēdēju lidostā uz soliņa. lidmašīna ieradās laikā. mājās noskūpstīju vecmāmiņas portretu. agrāk cilvēki maksāja naudu, lai kāds par viņiem lūgtos. līdz ar vecmāmiņu nomira arī vienīgais cilvēks, kurš par mani lūdzās, un tieši tā es tobrīd jutos - es biju vecmāmiņas lūgšanu pamests.
01:26:
ap darba galdu šovakar saradies ļoti daudz kukaiņu - neskaitāmas mazas mušiņas un vismaz četri garkājtētiņi, visi apkārt skraida kā aptrakuši. nevaru saprast, vai tas tādēļ, ka karsta vasaras nakts, vaļā logs un telpā ieslēgta tikai viena gaisma, vai arī tomēr nāk pasaules gals, ko jūt tikai smalkās radības. arī dievlūdzēja terārijā šodien ļoti aktīva, bet varbūt tādēļ, ka vakar nometusi ādu, un tagad, beidzot nocietinājusi savu exoskeletōnu, bauda. pēdējā laikā redzu tikai murgus. karstums? dēmoni lokās aiz matēta stikla tukuma un rīgas istabas hibrīdā, cunami noslauka pilsētas, bet esmu septiņjūdžu zābakos.
5. Marts 202220:49:
šodien apglabājām vecmammu.
pieskārienam viņa bija ļoti maiga, viegla kā zīda čaumala bez olas.
radi teica, ka nevar pazīt, ka slimība viņu izmainījusi, bet es atpazinu ļoti labi. man arī šķita, ka viņa izskatās labi, izskatās mierā. mēs ar mammu arī bijām tie, kas viņu dzīvu redzēja pēdējie.
negribēju mest tās trīs saujas smilšu. tās bija tik skaļas, to atsitienā varēja dzirdēt zārka dobumu. gribētu smiltis viņai uzkaisīt ar caurduri, uzpūderēt smilšu graudu atlasi.
smieklīgs ir sintezators kapos.
pie bēru galda mamma runāja ļoti skaisti. es nezināju, ka viņas valoda ir tik veikla. viņa bija uztaisījusi divus albumus - vienu ar fotogrāfijām, otru ar tekstu. es nebiju redzējis daudzas fotogrāfijas. vecmamma bija ļoti skaista. manā prātā viņa visos laikos ir bijusi tāda, kāda pēdējo reizi, kurā viņu redzēju, tikai bez ratiņkrēsla un ar mainīgu matu krāsu. lietus laikā ar maximas maisiņu galvā, rokās kaplis kā nūja. vai ejot uz baznīcu - viņas mēteļa pogas bija mazu sirsniņu formā.
klausoties citu runas, visvairāk mani saskumdināja tas, ka es visu šo laiku netiku viņai atradis īstos jautājumus. par to man arī visu laiku ir bail - ka es neuzdošu cilvēkiem īstos jautājumus, lai viņus kārtīgi iepazītu. jautājumus, kuri tiešām ļautu man ielūkoties viņu telpās.
albums ar tekstu bija pasakains, pie tā arī raudāju. kāds pie bēru galda teica, ka “pasakains” bija vecmammas mīļākais vārds. albumā bija izrakstīti dzejoļi, noklausītas lūgšanas, vēstules mums.
kādā lapā viņa raksta “Debesu tēvs dod spēku man un dara līdzenas manas takas”.
“dara līdzenas manas takas”
vai ir kas skaistāks?
šodien viņa man kļuva daudz lielāka. viņa ir milzīga, un viņa ir manī.
 vecmamma traktorā
no vecmammas piezīmēm
6. Februāris 202202:43:
ziema ir zīmējums uz balta papīra. no tāluma šķiet, ka tā zīmēta ar melnu tinti un smalku spalvu: koki, krusti, kapu kopiņu apmales un žogi, kas iežogo baltus kvadrātus - zīmes uz sniega papīra. koku zari pirkstgalos satvēruši mazas spīdīgas ūdens lodītes, un tad pa vienai tās atlaiž. lāses krīt un sniegā atstāj vertikālus tuneļus. ūdens caururbj pats sevi, tikai citā stāvoklī.
18. Janvāris 202211:56:
naktī stāvējām tukšā stāvlaukumā, skatījāmies uz pilno mēnesi un klausījāmies vējā. es neko tādu līdz šim nebiju pieredzējis - vējš šķērsielu izmantoja kā pūšamo mūzikas instrumentu, šķērsiela kļuva par milzīgu flautu. tās bija garas, stieptas notis, un man šķiet, ka instruments bija tieši caura, pamesta mājiņa, caur kuras spraugām vējš svilpa. vējš muzicēja, un pilsēta bija tā instruments. biju ļoti laimīgs, pateicīgs un aizkustināts. pasaule atkal kļuva milzīga.
14. Janvāris 202215:01: aicinājums
“nenāksi pie mums pasēdēt, parunāties?” tas skan kā pienākums. telpa, uz kuru mani sauca, nevēlējās manu klātbūtni. tā bija neveikla, un es tajā nevarēju atrast savu vietu. viņa ar tēti zvilnēja katrs savā dīvānā, ķermeņi un skatieni pavērsti pret tv ekrānu, kur ļoti skaļi uzgriezts krievu seriāls. es runāju basā, un ja man jāpaceļ balss, lai mani sadzirdētu, es izklausos dusmīgs, un tas mani arī tiešām mazliet padara dusmīgu. lai redzētu viņu sejas, man būtu jāsēž blakus skaļajam televizoram, bet tad mani nevarētu dzirdēt, un es justos kā pastarpinātas uzmanības centrā - dalīts ar televīziju. visērtākā pozīcija manai balsij bija starp viņiem, bet tur nebija, kur apsēsties, un no turienes es redzētu tikai viņu muguras, bet viņi mani redzētu, ja skatītos pār plecu, un tas man šķistu rupji. bet tur es arī nostājos, un ķermenis automātiski sasējas krustos, un atbildes tika izrūktas un nesadzirdētas, un pār plecu neviens arī neatskatījās. un es varēju iesaistīties - izteikt savu neērtību, palūgt pārkārtoties, pagriezt klusāk tv skaņu, bet es jutos pārāk neaicināts.
|
