šodien apglabājām vecmammu.
pieskārienam viņa bija ļoti maiga, viegla kā zīda čaumala bez olas.
radi teica, ka nevar pazīt, ka slimība viņu izmainījusi, bet es atpazinu ļoti labi. man arī šķita, ka viņa izskatās labi, izskatās mierā. mēs ar mammu arī bijām tie, kas viņu dzīvu redzēja pēdējie.
negribēju mest tās trīs saujas smilšu. tās bija tik skaļas, to atsitienā varēja dzirdēt zārka dobumu. gribētu smiltis viņai uzkaisīt ar caurduri, uzpūderēt smilšu graudu atlasi.
smieklīgs ir sintezators kapos.
pie bēru galda mamma runāja ļoti skaisti. es nezināju, ka viņas valoda ir tik veikla. viņa bija uztaisījusi divus albumus - vienu ar fotogrāfijām, otru ar tekstu. es nebiju redzējis daudzas fotogrāfijas. vecmamma bija ļoti skaista. manā prātā viņa visos laikos ir bijusi tāda, kāda pēdējo reizi, kurā viņu redzēju, tikai bez ratiņkrēsla un ar mainīgu matu krāsu. lietus laikā ar maximas maisiņu galvā, rokās kaplis kā nūja. vai ejot uz baznīcu - viņas mēteļa pogas bija mazu sirsniņu formā.
klausoties citu runas, visvairāk mani saskumdināja tas, ka es visu šo laiku netiku viņai atradis īstos jautājumus. par to man arī visu laiku ir bail - ka es neuzdošu cilvēkiem īstos jautājumus, lai viņus kārtīgi iepazītu. jautājumus, kuri tiešām ļautu man ielūkoties viņu telpās.
albums ar tekstu bija pasakains, pie tā arī raudāju. kāds pie bēru galda teica, ka “pasakains” bija vecmammas mīļākais vārds. albumā bija izrakstīti dzejoļi, noklausītas lūgšanas, vēstules mums.
kādā lapā viņa raksta “Debesu tēvs dod spēku man un dara līdzenas manas takas”.
“dara līdzenas manas takas”
vai ir kas skaistāks?
šodien viņa man kļuva daudz lielāka. viņa ir milzīga, un viņa ir manī.
Comments
|
Jocīgi šķiet, kā laika periods maina uztveri par cilvēku. No neapmierinātiem ņurdieniem par neuzkrītoši pastumtu kristīgo literatūru līdz cilvēka saskatīšanai kā daļu no sevis.
Lai vieglas smiltis.