24 Oktobris 2014 @ 20:32
 
Pārtieku no rīsiem ar tunci un visu kalibru alkohola [visa mana izslavētā pavārmākslas prasme ir sunim dirsā], toties esmu kā tāds nolādēts buržujs sākusi dzert baltu kafiju ['what happened to everything, Mandy?'], ir sācis kļūt neomulīgi būt vienai mājās [vienai dzīvojot, tā tik man vēl pietrūka], naktīs mostos no šaušalīgiem murgiem, miegs, kā jau parasti, nāk nepārtraukti, un es neredzu nekādu attaisnojumu savai eksistencei, le šņuk.
 
 
Skaņa: Interpol - Lighthouse
 
 
22 Oktobris 2014 @ 12:02
 
Tik apcerīgi, ka dirst gribas.
 
 
18 Oktobris 2014 @ 11:05
 
Varbūt jāierosina šrinkam, lai mani stacionē uz kādu brīdi, kas zin, sapičkās mani pilnu ar antidepresantiem un ļaus bez sirdsapziņas pārmetumiem tikai gulēt un vazāties pa terapijām, bet no otras puses, who needs that while I've got you, alcohol.
 
 
16 Oktobris 2014 @ 20:19
 
Kaut kas atkal ir pozitīvi aizķēris sirsnu, tāpēc es jau laicīgi to noslīcināšu aizpērnajā viskijā, paklausīšos Kurentu un paspēlēšu on-line dambreti ar random meiteni no pediņu portāla.
Pierakstījos uz atvaļinājumu pēc mēneša, fuck this shit, I'll become a stripper - nebūs tālu tas brīdis, kad labākajās filmu tradīcijās ap manu gultu būs izaudzis biezs džankfūda kastīšu, pudeļu, cigarešu paciņu un citu sūdu kultūrslānis.
 
 
Skaņa: Current 93 - I Remember The Berlin Boys
 
 
12 Oktobris 2014 @ 14:18
 
Sešos vakarā, kad beigsies haltūra šajā caurvējainajā dirsas caurumā, braukšu mājās, uzvārīšu tēju, ieiešu ilgā, karstā dušā, istabā iedegšu pa perimetru izvilktās Ziemassvētku gaismiņas, gulēšu gultā, klausīšos Lanočku, nopietni apcerēšu ideju ieviest sev dzīvokļa biedru, aplāpīšu beidzamās paģiru atliekas un tad jau būs pirmdiena, kurā es nepagurdama celšu iekšzemes kopproduktu un mājupceļā no darba neizbēgami iegriezīšos piemājas bodītē, makā glīti sasēdušās jevru banknotes iemainot pret sievišķīgas formas dzeramtrauku vai diviem.
 
 
09 Oktobris 2014 @ 22:33
 
Visa mana līdzšinējā dzīve ir kā Stereophonics pesņas - tu iemīlies sievietēs, ar kurām kopā dzer, un dziesmas beigās tāpat esi ar pliku dirsu nātrēs.
Aizvadu savas dienas dzerot, darbā labojot uzturvērtību sarakstus kūpinātu zivju etiķetēs un pie katras izdevības mielojot acis ar drop dead gorgeous beibi no IT departamenta.

Visu nakti kurināšu krāsni, jo šajā Iļģuciema pusē nav centrālapkures, kur radiatoros plūstu Ušakova mīlestība.
 
 
Skaņa: Phantogram - When I'm Small
 
 
27 Septembris 2014 @ 13:43
 
Darbā, kad nav jātulko bezgalīgi gari Ziemassvētku saldumu paciņu sastāvi vai jāsaskaņo gurķu burku etiķetes ar 59 atbildīgajām personām, lielākoties lasu Reddit (4chan ir nobloķēts zem kategorijas adult–and–pornography, lol), savukārt blakuskompja kolēģe, kad viņai nav ko darīt, gūglē skatās noguldījumu iespējas, laulību gredzenus un apdrošināšanas polises, kā var būt tik droša un paredzama paraugpilsoņa dzīvīte. Vakaros guļu gultā, trekterēju alu un pūšu griestos ūdenspīpes dūmus, vēlme pēc sociālās dzīves ir epizodiska (toties tad es vai nu pālī dziedu karaoki, vai nu ciemiņi čurā ārā pa manas istabas logu), antidepresanti man ir noņēmuši jebkādu vēlmi/varēšanu piekopt seksuāla rakstura lietas, miegs ir labākais, kas ar mani notiek un viss, ko es izjūtu, ir mūžīgs, nebeidzams nogurums. Dzīvojieties, patērētāji.
 
 
02 Septembris 2014 @ 21:02
 
Septembris ir sācies, sīkaļas klīst pa pasauli ar skolas somām, slapstīdamies pa pažobelēm ar pirmajiem smēķiem un slepšus iegādātiem Pilzeniekiem, kamēr es nīkstu rindā bankas uzgaidāmajā telpā un nāku mājās ar vīniem, rātni ieliktiem ķeselītē, uz kuras rakstīts 'Take me everywhere'.
Esi sveicināts, etilspirt, tu jau atceries, kā tas te notiek.
 
 
31 Augusts 2014 @ 08:11
 
Mēs izšķīrāmies, jo es vairs nespēju dīlot ar visām tām lietām [uzrakstīju 'ar vistām', jā, es nespēju dīlot ar vistām].

Antidepresanti liek man negribēt iespiest galvu durvīs, bet miegs nāk visu nolāpīto laiku un vēl trakāk, fantastiš, arī pirms tam viss, ko es gribēju, bija gulēt trejdeviņus gadus, bet tagad ir vispār vāks, nu kāpēc, nu priekš kam, es gribu funkcionēt vismaz 9 stundas darbā kā pilnvērtīgs darbinieks, nevis pie ne sūda nepalīdzoša enerģijas dzēriena kā slīkonis pie salmiņa pieķēries nozāļots zombijs.

Jāiet uz darbu, vismaz tas man vēl ir.
 
 
Skaņa: Martas asinis - Smieklīgākos jokus tāpat neviens nesaprot
 
 
16 Augusts 2014 @ 20:23
 
Iemidzināju kaķi.

Otrā diena ar psihiatra vēlīgi izrakstītajām šaibām - gaidu, kad iestāsies blakusparādībās minētā piena izdalīšanās no krūtīm, urīna nesaturēšana, visas iespējamās dzimumdzīves problēmas, zili pirkstu gali un pēkšņa nāve.

Neeju uz darbu, ēdu rolltonu un skatos Panorāmu.
 
 
08 Augusts 2014 @ 07:13
 
Lietas mēdz saukt par smieklīgām arī tad, kad tur nekā smieklīga nav.

Ceturtdien man jāiet pie psihiatra. Is this the life I was told about?
 
 
21 Jūlijs 2014 @ 06:19
 
E-pasta spams mani aicina nopirkt pestīšanu - 'Please help now with your most generous gift for these people under attack. God will surely bless you for your compassion as He promises in Genesis 12:3!'
Jāpērk uzreiz divas.
 
 
11 Jūlijs 2014 @ 22:32
 
Mana vecuma plānprāta skartā kaimiņiene vaino mani savos sirds trombos [jēziņ, kaimiņu trombi nu reiz ir mana vispēdējā rūpe šaisaulē], mana sirdsdāma jau atkal viesojas traķenē ar kārtējo depresijas vilni, bet es, krūti priekā vicinot, mēģinu nesajukt prātā pati un aizvadu savas dienas, darbā rediģējot tamponu lietošanas instrukcijas - kādam jau tas ir jādara, šī piecu vārdu nopūta vienmēr ir bijis mans moto, man šķiet.
 
 
18 Jūnijs 2014 @ 21:13
 
Gruntīgi piedzerties pirms neizbēgamās rītrīta celšanās uz darbu, just like the good ol' days.
 
 
10 Jūnijs 2014 @ 21:54
 
Alga bija un izbija, virtuvē čalo ciemiņi un es aizvadu savas dienas, jūtoties kā Dorothy Perkins žaketē uzcirties sūds [uz darbu tak jāiet, un ne jau pufaikā].
 
 
28 Maijs 2014 @ 20:24
 
Kā man visu šo laiku ir gājis? Karjeras dzīve ir gājusi uz labo pusi, un es jau 4. nedēļu strādāju par biroja planktonu valsts lielākajā vergturu uzņēmumā [tiem, kas tankā - Maximā, mīļie tovarišči, Maximā], kas nav gluži pats aizraujošākais darbs pasaulē, tomēr tam, vismaz pagaidām, ir krietni vairāk plusu, nekā manai spožajai desu cepējas karjerai Narvesenā vai ik dienas arvien tuvāk nervu sabrukumam virzošajā Dinaz benzīntankā, kur manas un apkalpojošās sfēras attiecības ņēma savu neizbēgamo galu, kad sev pavisam neraksturīgā manierē kādā saulainā rītā paziņoju 'fuck this shit, I'll become a stripper' un uzliku galdā atlūgumu, bet ne par to ir stāsts - protams, žurku skrējiens un kas tik ne, bet pagaidām man nav sevišķu iebildumu [es zinu, ka paies laiks un mani tas tracinās tāpat, kā viss līdz šim - I've been there, I've done that].
In other news, vakardiena nāca ar vēstīm, ka atrasts manas vecmāmiņas līķis [manā dzimtā laikam nemirst miegā un ar mācītāju pie gultas, manā dzimtā tikai atrod līķus], es īsti nezinu, ko man šajā sakarā domāt un just - viņa bija ģimenei zudusi jau krietnu laiku atpakaļ, dzēra līdz kliņķim, kopš es sevi atceros, un pirms 7-8 gadiem apmetās uz bomža dzīvi Spilves mazdārziņos [kopš tā brīža mana māte sāka uzdot viņu par mirušu nezināmos apstākļos], kur, acīmredzot, nodzērās līdz ar galiem. Teorētiski man vajadzētu būt kaut kādām sentimenta paliekām vismaz, galu galā es ar viņu pavadīju visai krietnu laiku savas bērnības, un jāatzīst, ne to pašu sliktāko - jāteic gan, ka tie bija vēl tie naivie laiki, kad es neko daudz no tā visa nesapratu [atceros, pirmās klases ābecē, tajā violetajā ar zaķi uz vāka, kādā uzdevumā bija jāuzraksta 3 savas vēlēšanās un viena no manējām bija "Lai vecmāmiņa beigtu dzert", nez, ko pēc tam iesāka skolotāja], neiztrūkstošā kandžas pudele zem spilvena par spīti manam iepriekšminētajam ābeces palīgāsaucienam likās pilnīgi normāla parādība un točkas Māri es pazinu labāk, nekā savus klasesbiedrus, un tikai vēlāk, daudzmaz apzinātā vecumā, kad viņas dzeršana kļuva patiesi vājprātīga ar visām no tā izrietošajām sekām, pār mani nāca apgaismība, ka tā īsti nevar [kas, jāpiebilst, man netraucēja visu vēlīno pusaudzību dzert kā traktoristam, bet tā laikam ir universāla manas paaudzes iezīme, ne tikai rādītājs manas ģimenes kvēlajai alkohola mīlestībai]. Protams, jebkura ziņa par nāvi mani izsit no līdzsvara, bet arī sevišķas vēlmes apraudāt no dzīves sen izsvītrotu cilvēku man šobrīd nav, un grūti spriest, cik pareizi tas ir - tiesa gan, vērtējot savu iepriekšējo pieredzi, es vienmēr tikai pēc bērēm apjēdzu, kas ir noticis, un bēres, savukārt, vēl tikai sekos; kas zin, kā man un manai psihiskajai [ne]stabilitātei tas viss beigu beigās izies.
Vēl es jūtos nogurusi, sapisusies meistarībā un visbeidzot izsista no sliedēm, jo ne jau katru dienu man mirst radi [ceru, ka darba vietas visudāsni piešķirtās 2 tuvinieka nāves brīvdienas man darīs kaut cik laba].
 
 
Skaņa: Interpol - The New
 
 
05 Maijs 2014 @ 21:40
 
Drusku par dzērieniem – lai arī kādu ne–mājās gatavotu kafiju es dzertu, tā garšo pēc kafijkannā iemērktas grīdas lupatas, nemaz nerunājot par 3–in–1 veida izdzimteņiem, kas pieprasa trejdeviņas pačkas uz krūzi, lai to brūvējumu vispār varētu dzert [būs jāsāk malt kafijas pupiņas ar zobiem, acīmredzot, varbūt acis beidzot iemirdzēsies ja ne aizrautībā ar dzīvi, tad pārmērīgā kofeīna koncentrācijā gan].
Rīt gaidāma mana spožā, zvaigžņu un zvaigznāju apmirdzētā debija biroja darbā [nepamet sajūta, ka man manos nedaudzajos gados vajadzētu stopēt uz Palestīnu, nevis bāzt galvu kopprodukta celšanas aizjūgā, but hey, kapitālisms jau sen ir triumfējis manā mazajā, kuslajā dzīvītē, kurā es vairs nedzeru, nepīpēju un nelietoju, bet nauda pazūd heroīniķa cienīgos tempos], kopā ar otru darbu jārukā bez brīvdienām, jāved mājsaimniecību un visam pa virsu vēl jātiek galā ar saviem sūdiem, ko allažiņ tik meistarīgi pati sev sataisu – pēc kuras piecgades, es jums prasu, mīļie patērētāji, pēc kuras piecgades arī man kāds beidzot nopaijās galvu un pateiks, ka esmu labi darījusi.
 
 
Skaņa: Guns N' Roses - Sweet Child O' Mine
 
 
29 Aprīlis 2014 @ 01:11
 
Neticami, mazo lasītāj, bet pēc 6 stundām beigsies mani diennakts maiņu murgi un visi kafijas strēbēji [paradoksālā kārtā kafija ir reizē dievu eliksīrs un pasaules visbezjēdzīgāk dzertā šļura, jo 'paņemt pa kafijai' par vajadzīgu uzskata ikviens, nu huļi, HUĻI] un mūžīgie jēgu pārdzērušie krievi varēs sūkāt ledu, jo es būšu mājās, ieritinājusies zem deķīša un provēšu izgulēt visu 8 mēnešus krājušos nogurumu – 'patiesi, es jums saku', vislabākās darba dienas ir pirmā un pēdējā, pa vidu ir tikai vilkšanās no vienas algas līdz otrai un centieni nelekt acīs priekšniecībai.
Dzīvi studijā!
 
 
26 Aprīlis 2014 @ 06:47
 
Gribu garumgaras brīvdienas, kuru ietvaros visas manas rūpes būtu tikai sekss, auksts alus un appīpēšanās pie Pink Floyd.
 
 
24 Aprīlis 2014 @ 15:36
 
Esmu atgriezusies, biedri - atgriezusies, lai strādātu parādītu jums кузькину мать.
Kopš strādāju nakstmaiņās, saullēktam vairs nav ne kripatiņas tās burvības, kas senāk lika caurām naktīm ar tādu vai citādu dzēriena tilpumu nokūkot pie loga [jeb senajos Jūrmalas gatves laikos pie planšetēm vai gleznošanas mājasdarbiem] līdz brīdim, kad var saklausīt pirmos putnus, sētniekus un tramvajus, nē, tagad saullēkts ir tikai pārlieku spožs indikators tam, ka drīz būs maiņas beigas. Vēl pa šo laiku es esmu paspējusi konkrēti izdegt, apciemot psihologu un apsvērt domu ar galvu pa priekšu nomesties no tuvākā tilta, taču prieka vēsts ir tāda, ka benzīntanku par maizesdarbu saukšu vēl tikai divas atlikušās maiņas - jā, manu mazo lasītāj, esmu nodevusi savus panka ideālus, uzcirtusi business casual kārtu un ieriktējusies siltā vietiņā aiz monitora daudzmiljonu vērtā vergturu kompānijā ar balto cilvēku darba laiku no astoņiem līdz pieciem un attiecīgi arī algu, uz ko nav jāskatās caur mikroskopu [vai, tas laikam bija komercnoslēpums]; vēl šī visa sakarā es esmu eksmatrikulējusies no savas alma mater [piedod, bibliotēkzinātne, tu neesi īsti manā gaumē] un jūtos labi, jūtos lieliski.
 
 
Skaņa: Interpol - Pace is the Trick
 
 
29 Marts 2014 @ 04:40
 
'Deep within the inner chambers of the Three-Horned Rhinoceros Beetle (Chalcosoma Caucasus), a closely guarded pheromone-harvesting ritual is about to begin'
 
 
29 Marts 2014 @ 02:34
 
Mīļā ciba, kā gan es varu tevi tik nelietīgi piesmiet un pamest, reizi periodā uzpeldot uz kādu virspusēju ierakstu no sērijas 'viss ok, strādā' - jocīgi, pirms uzradās ģimenes dzīve [kas joprojām ir labākā lieta pēdējā piecgadē, nebūs melots ne mirkli], man bija tik daudz lustes uz visa apcerēšanu, a kur tagad, mīļā Matīsa draudze, lai liekas ar savu nespēšanu ierakstīt neko vērtīgu.
Grēks sūdzēties, visi nesliktas dzīvošanas pamatelementi ir tik sabalansēti kā uzturvielas kaķu barībā [salīdzinājums pa rubuli], tomēr nepamet sajūta, ka savos nedaudzajos gados tomēr vajadzētu ja ne ar pilnu krūti, tad vismaz puskrūti [lol] pievērsties drusku piemirstajai dzīves baudīšanai [nē, pārmaiņas pēc man nepavisam nav ne skumji, ne vientuļi, kā tas bija vislaik iepriekš], atsākt paretam pārrasties mājās pilnīgi absurdos laikos pēc uzdzīves nepazīstamās kompānijās, atmest skrupulozo visa plānošanu, un ja ne citādi, tad pamāt Dievzemītei ar nēzdodziņu un vai nu uz laiku, vai ar galiem pārcelties uz dzīvi citā laika zonā - 'to mēs uzzināsim nākamajā sērijā', vai ne, mīļie patērētāji.
 
 
Skaņa: Archive - Hatchet
 
 
05 Marts 2014 @ 11:21
 
Viens ieraksts mēnesī, nu i dožiļisj.
Rit mans brīnišķais divu nedēļu atvaļinājums, ko aizvadu, tīrot māju, ejot uz lekcijām un baidoties no kara.
 
 
01 Februāris 2014 @ 21:48
 
Kur vien darba vietas reglaments līdz šim ir pieprasījis vilkt korporatīvo formu, bosi man izsniedz polo kreklu ar tādu vai citādu bļembu uz krūts, un lai kā to mazgātu, pēc pusgada nostrādāšanas tas smird tieši tāpat, pēc nebeidzamām all day, every day maiņām un izmisuma – protams, es kaldinu arī citus plānus, šiverējos riņķī, dibinu kontaktus un ļauju par sevi aizbilst kādu vārdu tam vai šitam, bet ko tas man dod šodienā, kurā es knapi savelku galus, nav ne jausmas.
Mēdz iestukņīt galvā doma, ka man vajadzētu mīlēt arī sevi, vai vismaz ļaut sev reizi periodā vienu dienu vienkārši novārtīties pa gultu, bet tas nešķiet savienojams ar šo ikdienu, kurā es raujos jebkurā piedāvātajā darbā, dzenoties pēc ikvienas kapeikas, studēju, remontēju dzīvokli, cenšos vest labu ģimenes dzīvi, rūpējos, skrienu un daru, man nav ne jausmas, kāpēc es to vairs nevaru tā, kā varēju agrāk.
 
 
28 Janvāris 2014 @ 10:57
 
Izgulējos darbā [par darbu runājot, mūsu daudzmaz ciešami nokomplektētajā kolektīvā paņēmuši klāt vēl vienu jaunu zosi, lieliski, mans summētais darba laiks līdz ar to var sūkāt ne vienu vien pimpi - stundu normu nav iespējams izpildīt, līdz ar to algas pietiks tikai tik, cik rēķinus nomaksāt, ar steigu jāmeklē otru/citu darbu un vispār es tā kā gribētu studēt arī, māti tavu aiz kājas, kāpēc vieniem visu liek jau sagremotā veidā ar karotīti mutē, kamēr man jāperas kā plikai pa nātrēm un īstenā Veidenbauma garā jācer uz 'Pacieties, debesīs labāki būs!', nu protams], līdz ar to nav pamata iet gulēt, dzīvoklī auksts un es gaidu to maģisko mirkli, kad man atsāks klāties nudien labi un es varēšu basām kājām rasas pielijušā pļavā saulainā vasaras rītā palēkdamies diet klimpiņpolku un ko tik ne.
 
 
24 Janvāris 2014 @ 01:46
 
Mūža pirmā sesija bija tik viegla kā divu pirkstu apčurāšana, vēl es jūsmoju par brīvlaišanu līdz jaunā semestra sākumam [naktsmaiņā šļurbājot enerdžīdrinku, protams, taču atvaļinājums arī nebūt nav aiz kalniem, tas ir labi], bet kopumā pēdējais laiks tapa aizvadīts gemoroja zīmē – vienubrīd es aizraudos līdz panikas lēkmēm, labākajās kinematogrāfa tradīcijās eju staigāt gar jūru un esmu gatava aiz bēdām pārgriezt sev rīkli, bet jau nākamajā brīdī visa diena tiek kā tādā medusmēnesī novārtīta gultā, piekopjot romantiku un erotiku, un man nav ne jausmas, ar kādu sesto prātu es visu vienmēr pamanos salaist ķīselī, vai lietas vēl ir sapisušās vai jau skaitās atpisušās atpakaļ, un kā vispār būt, lai es neizjauktu visu skaisti sabalansēto kā tāds zilonis trauku veikalā, uz ko man, acīmredzot, ir īpašas spējas.
Dzīvojieties, patērētāji.
 
 
05 Janvāris 2014 @ 13:39
 
Kā tikko ieraksti Cibā savas laimes un priekus, tā viss sapišas, protams [žēl, ka darbā salikuši jaunas kameras katrā pažobelē, piemuļļātos līdz neģīmim tepat uz vietas].
 
 
03 Janvāris 2014 @ 14:48
 
Gaidu algu - man nepatīk tās jevras, būšu godīga, un vēl vairāk manu nepatiku veicina tas, ka strādāju mazumtirdzniecībā, kur jaunas naudas ieviešana ir viens vienīgs nebeidzams gemorojs [darba diena 1. janvārī bija necerēti mierīga, neviena kašķīga pircēja, bet nebaidies ne mirkli, vēl jau nāks mērgļi ar viensantīmnieku burkām un naktī no 14. uz 15. datumu, kad pārstās pieņemt latus, iekrīt mana maiņa, noteikti uzzināšu daudz jauna par sevi, savu māti, savām seksuālajām preferencēm un ko tik ne].
Nestāv rakstīt gada pārskatu, varu vienīgi piebilst, ka aizvadītais ir bijis līdz šim vispiesātinātākais un pilnasinīgākais pieredzētais gads - dzēru, raudāju [ok, šos divus punktus es intensīvi piekopu arī visus iepriekšējos gadus], smējos, mīlēju/-os, vislaik ļoti iekūlos dažādos piedzīvojumos, uzsāku akadēmiskos priekus, jaunu darbu un kopdzīvi, un viss, ko es sev varu vēlēt, ir Ctrl+S. Dzīvojieties, patērētāji!
 
 
Skaņa: Soap & Skin - Spiracle
 
 
18 Decembris 2013 @ 05:34
 
 
 
18 Decembris 2013 @ 04:58
 
Man vienmēr ir paticis, kā filmās cilvēki ieslēdz radio/TV un tur precīzi sekundi sekundē sākas Breaking News, liktenīgā dziesmiņa vai kas tikpat graujošs - pēdējā laikā man tas sanāk tik bieži, ka taisni vai jāsāk aizdomāties, vai ar visu šito trako negulēšanu neesmu sev piebaidījusi kaut kādas sverhsposobnosķas vai vienkārši ņēmusi un sajukusi prātā, nemaz nerunājot par to, ka dziesma, kas visu dienu skan galvā, vēlāk noteikti skanēs pa radio, neizlēmīgs pircējs pie kafijas automāta nospiedīs tieši to podziņu, kuru būšu iedomājusies, un tamlīdzīgi, pilnai laimei vēl pietrūkst kā Vonnegūta Barnhauzam no attāluma šķaidīt tintnīcas, ne.
Miegs ir viss, ko es dzīvē gribu darīt.