05 Februāris 2016 @ 17:27
 
Mana psihiatre ir brīnišķīga, es to nevienā mirklī nenoliegšu, bet viņas neveiklie mēģinājumi jokot par sāpīgām tēmām ir nepanesami par ar tik melnu humora izjūtu, kāda ir manējā; tad es trīcošām rokām stūra veikaliņā nopērku mazo česīti un šķiltavas ar Latvijas Tirgotāju savienības logo, apraudos uz Nometņu ielas, nakts melnumā eju kāpt uz garāžu jumtiem kopā ar savu femme fatale un gandrīz noslīkstu oksitocīna uzplūdos mirklī, kad viņa pa miegam pievelk mani sev klāt un noglāsta manu zaļi krāsoto galvu, uz kuru vairākkārtīgi atskatās ikviens sabiedriskā transporta pasažieris, gods kam gods, taču pārējā laikā lielākoties viss, pēc kā es alkstu, ir pakārties biroja caurlaides zilajā kakla lentē – mentūrai nebūs lieki jānoņemas ar atpazīšanu, ja striķis nāk uzreiz komplektā ar manu vārdu, uzvārdu, fotogrāfiju, struktūrvienību un pat magnētisko durvju pīkstuli, ne.

Miegs ir labākais, kas ar mani jebkad ir noticis.
 
 
01 Februāris 2016 @ 13:30
 
Visa dzīve kā viena vienīga pirmā reize - pirmie soļi, pirmie šļupsti, pirmā skolas diena, pirmie aliņi pusdienu starpbrīžos aiz stūra, pirmā mīlestība, pirmais sekss, pirmā algas diena, pirmais psihiatra apmeklējums, pirmā miega zāļu recepte, un heisā pidrallā, pavisam drīz arī pirmā ārstēšanās psihiatriskajā slimnīcā - šķiet, ka uz pasaules vairs nav nevienas jomas, ko es nebūtu sajājusi vai kurā es nebūtu caurkritusi.

Nokrāsoju zaļus matus, lūr viss ofiss.

Es gribu, lai mani kāds mīl, ibio maķ.
 
 
Skaņa: The xx - Intro
 
 
16 Janvāris 2016 @ 19:40
 
and someone will drive her around
down the same streets that I did
 
 
Skaņa: The Killers - Smile Like You Mean It
 
 
15 Janvāris 2016 @ 10:21
 
Līmenis ir sasniegts brīdī, kad visa nedēļa paiet, gaidot piektdienu tikai tāpēc, lai beidzot varētu kārtīgi saēsties benzīšus un iet gulēt bez uztraukumiem par to, ka sešos no rīta jāceļas, nevis tāpēc, ka brīvdienas ar dažāda kalibra priecīgām aktivitātēm.

Atnācu uz darbu, uzvārīju tēju (birojā ir +6 grādi) un atskārtu sekojošo – manā nodaļā strādā kopumā 4 cilvēki, no kuriem divi ir precēti un ar ģimenēm, viens dzers kāzas maijā, bet es esmu vienkārši gay rebel, haha – gan darba, gan ģimenes melnā avs un nesanākusī pirmā pankūka at it’s finest (priecīgi ir tas, ka ne kolēģi, ne ģimenes locekļi man neuzplijas ar personīgas dabas jautājumiem un es varu mierīgi turpināt dzert, mīlēt meitenes un mirt no depresijas).

Par meitenēm runājot, es esmu līdz vēmienam iemīlējusies un man ir sajūta, ka tas viss beigsies ļoti drīz un ļoti slikti, un doma par to, ka tā ir tikai neveselā smadzeņu bioķīmija, kas man liek nervozēt par visu un jebko, nav ne mazākajā mērā mierinoša – visi mani īleni izlīdīs no maisiem, visi mani sūdi pie manis atgriezīsies trīskārši, un lai kā arī es kārpītos ārā no šī slimā mindseta, nepamet sajūta, ka she will be the death of me, agrāk vai vēlāk.

Pierezervēju atvaļinājumu jūnijā, dies’ dod tik ilgi novilkt.
 
 
Skaņa: Interpol - Breaker 1
 
 
11 Janvāris 2016 @ 14:25
 
Es eju uz darbu, dzeru viskiju un lorazepāmu, spēlēju Uno ar [info]ieraksts un man visu nolāpīto laiku ir slikti, un man riebjas, ka citi par mani rūpējas nepelnīti - man ar savu kaunu un vājumu ir jādīlo privāti, tvaju maķ.
 
 
01 Janvāris 2016 @ 22:48
 
Izgājšgads ir iezīmējies ar joprojām vienu un to pašu darba vietu [Ūsiņ, Dionīs un Kecalkoatl, dodiet man spēku izturēt to korporatīvo gemoroju arī šogad], negausīgu alkohola un citu substanču patēriņu pārmaiņus ar apskaidrības brīžiem, antidepresantu nomešanu un visai drīzu atgriešanos pie tiem, un kā kroni visam, protams, Rasas satikšanu ar visu no tā izrietošo.

Lai jums viss būtu un nekas par to nebūtu, mīļie patērētāji.
 
 
Skaņa: Pet Shop Boys - Love etc.
 
 
21 Decembris 2015 @ 21:23
 
Dzīvoklī ir mistiskā kārtā uzradušās pāris peles, un man ir slikti un skumji tās ķeksēt ārā no slazda, vienalga, beigtas vai pusdzīvas, es nevaru dīlot ar tik daudz nāves savā virtuvē.

Šrinks parakstīja good ol' zoloftiņu, es gaidu atvaļinājumu un dzīvoju.
 
 
Skaņa: The Notwist - This Room
 
 
07 Decembris 2015 @ 12:13
 
Dzimšanas dienu atzīmēju ar viskiju, salauztu virtuves galdu un skaļu uzvešanos pēc desmitiem vakarā, dažas dienas vēlāk laimīgi tripoju zem Kambodžas baravikām [>kim_wilde.mp3] un viss bija ļoti skaisti, mani putuplasta griesti bija milzīga, taustekļaina gļotu briesmoņa zelta krūšu bruņas un es kā visas pasaules vecmāmiņa sēdēju uz dīvāna viscaur saskaņā un vienotībā [nākamajā rītā es no visas sirds gribēju mirt, bet to es gribu bieži].

Naktīs grūti aizmigt, vienalga, ej gulēt septiņos vakarā vai trijos naktī, galvā visu laiku ir neizskaidrojama balsu murdoņa [reizēm var izšķirt atsevišķus vārdus vai teikumus, un neviens no tiem man neko neizsaka], un tā tā dzīve paiet vienos priekos – vēl neesi izgājis ārā pa durvīm, kad jau gribas mājās, visa mana dzīve ir nebeidzama vēlme vienkārši būt mājās.

 In other news, jau krietnu brīdi esmu kopā ar R., ir labi un mierīgi, man nav jāiztaisās par nezin ko un es varu turpināt būt sarkastiska, sociofobiska īgņa, tikai konstanti ir bail, ka visu sapisīšu ar galiem, kā jau parasti – es zinu, ka tas ir tikai iestrēdzis overthinking cikls, gļuks smadzeņu bioķīmijā, un tiklīdz sāk klāties daudzmaz labi, jau laicīgi gribas gatavoties nākamajiem sūdiem, taču ja es tādos tiešām iedzīvošos, man nav ne jausmas, kas būs.  

Kamēr es šo rakstīju, krita valdība. Oh well.
 
 
Skaņa: The xx - Intro
 
 
19 Novembris 2015 @ 16:19
 
Viņa uzliek galvu uz mana pleca, noglāsta man vaigu un mēs kopā skatāmies The Mighty Boosh līdz brīdim, kad viņai jādodas uz darbu un man uz Ļermontova ielu, kur es gandrīz nomirstu no uztraukuma un mans jaunais šrinks man izraksta citaloprāmu, mājupceļā es nopērku pudeli pārāk salda liķiera un pirmo reizi pa ilgiem laikiem sagribas dzīvot, kaut vai tik daudz, lai nevienam nekad nebūtu par mani jāuztraucas.
 
 
25 Oktobris 2015 @ 12:49
 
Piektdienas vakarā es gaidīju autobusu un man garām aizdefilēja Ieva ar savu new and shiny beibi pie rokas, pagātne un tagadne pretimbraucot samainās eleganti kā divi golfiņi uz sādžas vienīgā ceļa.

Man ir pieraksts pie psihiatra tieši valsts svētku priekšvakarā, haha.
 
 
08 Oktobris 2015 @ 10:44
 
Tuvojošās depresņas galvenā pazīme – pēc mājās pārnākšanas izģērbjoties, drēbes nonāk zemē un tur arī paliek, paralēli tam visai GDS [Gultas-Datora Savienībai] pamazām ieaugot tukšās pudelēs, netīros traukos un cita kalibra sūdos. Otra galvenā pazīme ir arvien pieaugoša nespēja izkāpt no gultas – nelīdz nekas, vienalga, vai tas būtu neizslēdzams modinātājs, celšanās ar stundas rezervi vai iešana gulēt uzreiz pēc darba, un tajos retajos rītos, kad pieceļos ātrāk nekā 5 minūtes pirms iziešanas no mājas, stāvu pie plīts un skatos, kā piedeg manas brokastu olas, galvā skanot pārfrāzētai Florencei – “what kind of pan fries like this, what kind of pan…”.

Nav īsti spēka rakstīt par sociāli nozīmīgām tēmām [bēgļiem, cenzūru, karu, you name it], un pat neņemot vērā to, ka pēdējo divu с чем то gadu laikā esmu palikusi pilnīgi trula [un man ir ārkārtīgi skumji to apzināties], sāk tīri vienkārši šķist, ka mans laiks Cibā būs sevi izsmēlis – nākamgad būs jau desmit gadi, это вам не хуй собачий, te ir smalki dokumentēta visa mana apzinātā dzīve – ar sadzīves sīkumiem, ģimenes lietām, mēģinājumiem ielauzties aukstajā māgslā [sic!], nonākšanu pie apskaidrības par savu seksualitāti komplektā ar ne sevišķi laimīgām mīlestībām, un visam pāri nomākušos apjausmu, ka es neesmu nekāda īpašā sniegpārsliņa, kurai kosmoss ir paredzējis neparastu, piedzīvojumiem pārbagātu likteni – es esmu tieši tāda pati pārgurusi nodokļu maksātāja kā miljoniem citu.

Es gribu, lai viņa nāk pār mani kā Normandijas desants pār Vāciju.
 
 
28 Septembris 2015 @ 09:50
 
Zoloftiņ, mīļais, es tik ļoti negribu pie tevis atpakaļ.
 
 
09 Septembris 2015 @ 15:35
 
Mīļo Sīrupiņ, mārketinga departamentā, uz kurieni kaut kādas reorganizācijas rezultātā esmu pārcēlusies sēdēt, praktiski visas beibes dzer ūdeni no vīna glāzēm. Kāpēc? Es nezinu. Un vēl mums kopš pirmdienas ir jauns uzņēmuma vadītājs, kurš pirms tam ir vadījis putnu fabriku – šķiet, ka šogad Ziemassvētkos visi darbinieki atkal saņems pa saldētai vistai folijas termosomā [jā, pagājšgad tā patiešām notika – ikviens, sākot ar upper management un beidzot ar apkopējām, saņēma saldētu vistu. Maikls Skots nervozi pīpē stūrī].

Eju uz darbu, guļu, dzeru un skatos seriālus.
 
 
18 Augusts 2015 @ 15:20
 
„Par mūziku skaistu un melodisku!”, jeb paklausījos The Books, kuri man itin labi gāja pie dūšas 13-14 gados [apmēram tad, kad sēdēt pie Origo vairs nebija stilīgi, bet Andrejsala, savukārt, bija pats crème de la crème] – bezprecedenta gadījums, tomēr sāk šķist, ka jo vecāka kļūstu, jo mazāk saprotu eksperimentāļus, drīz laikam sākšu arī veidot uzkrājumus 3. pensiju līmenī un dzīt prom bērnus no sava piemājas mauriņa, lol.

Apmēram pirms gada pirmoreiz minu RPNC slieksni un tapu diagnosticēta, faktiski neatejot no kases - šis ir bijis viens brīnišķs, antidepresantu un krūts piena piesātināts gads, mīļie biedri, this is the motherfucking time of my life.

Viss, ko es jebkad mūžā esmu gribējusi, ir dzert un skatīties Star Wars.
 
 
Skaņa: System of a Down - P.L.U.C.K.
 
 
04 Augusts 2015 @ 20:03
 
Manas dzīves skaistākie brīži - pēc dušas apgulties svaigi uzklātos palagos [kokvilnas, nevis tajos poliestera sūdos].
 
 
Skaņa: Starsailor - Four To The Floor
 
 
30 Jūlijs 2015 @ 12:27
 
Man bija atvaļinājums, kurā es gulēju un geimoju, aizbraucu uz Positivus jau trešoreiz paklausīties Braienu [kurš lēnām, bet nepielūdzami noveco, tieši tāpat kā mani sapņi un cerības, lolzorz] un cietu no sociofobijas visu atlikušo nakti līdz pirmajam Ainažu-Rīgas autobusam; divas dienas vēlāk es redzēju Maybeshewill un šķiet, ka ar šīm darbībām būšu nomaksājusi visas nodevas piecpadsmitgadīgajai pagātnes sev, kurai, nenoliegsim, tolaik bija krietni vien izsmalcinātāka mūzikas gaume.

Mazmāsiņa ir tikusi budžetā LU komunikatoros un ved man ledusskapja magnētiņus no briselēm un hujzin kurienes – nu, jācer, ka vismaz par vienu bērnu mātei nebūs kauns, ja vien viņa paradoksālā kārtā nesekos manam piemēram un neizrādīsies ar depresiju slima homoseksuāla dzērāja, tas gan būs traki smieklīgi.

Es esmu izgāzusies kā veca sēta.
 
 
07 Jūlijs 2015 @ 10:49
 
Kad biju maziņa, kaut kādu iemeslu pēc biju apņēmusies izaugot pīpēt tikai mentola cigaretes [zvērinātu smēķētāju vidū dzīvojot, laikam īsti nesapratu, ka drīkst taču arī nepīpēt] - nu, vismaz viens bērnības sapnis īstenots, jo par kosmonautu es diez vai jebkad kļūšu [ak jā, vēl es tolaik domāju, ka nekad nedzeršu un nelietošu narkotikas, top kek].

Ņeh.
 
 
04 Jūlijs 2015 @ 13:29
 
"Do you think about her when you masturbate? Well, you should."
 
 
Skaņa: Stereophonics - Indian Summer
 
 
02 Jūlijs 2015 @ 20:38
 
Vakar iegāju savā izbijušajā benzīntankā [tajā pašā, kur aizvadīju miljoniem dvēseli kropļojošu diennakts maiņu] pēc cigaretēm - nožēlojamo krievu gadjušņiku Dinaz ir pārpirkuši Virši-A, kā izrādās, un lieki piebilst, ka tagad tur ir kā pie baltajiem cilvēkiem; gaišs, tīrs, pilni plaukti, visas manas izbijušās kolēģes-duņkas ir atlaistas par valodas nezināšanu [atskaitot vienu, kuras dienas arī esot skaitītas, kā viņa pati izteicās], un lai arī cik ļoti es nevienam nevēlētu ļaunu, dziļi sirdī es par to visu priecājos.

Pēc 10 dienām eju atvaļinājumā. Galvenais ir saņemties un izkāpt no gultas.
 
 
Skaņa: The Knife - Forest Families
 
 
29 Jūnijs 2015 @ 18:40
 
Vakar no rokas baroju zvirbuli ar rupjmaizi, šodien dzīvokļbiedrenes kaķis uz palodzes klabina zobus citu tādu pašu mazputniņu virzienā. Tieši tik vienkārši, kā bankas reklāmā.

Viens no maniem nedaudzajiem draudziņiem vakar ar galiem pārvācās uz dzīvi Dānijā, kam par godu piektdien kopā sanāca visa vecā kompānija un alkohols lija līdz pirmajiem tramvajiem, kā senos laikos, vienīgi bezrūpīgo pāļa kondīciju nepārtraukti aizēnoja apziņa, ka man nav ne jausmas, vai mēs visi šādā sastāvā vēl jebkad redzēsimies - šī saujiņa cilvēku ir mans mazais lodziņš uz tām svētlaimīgajām dienām, kad man vēl nebija visu šo rūpju un viss, kas mani uztrauca, bija vatmaņa cenas Baltijas Papīrā un tušas neizgāšana uz svaigi ceptajiem skates darbiem, un lai kāds gemorojs sirdsmīļā Jūrmalas gatve 90 arī nebūtu bijis, tolaik viss bija vienkārši un labi.

Kur palika mana dzīve, biedri?
 
 
Skaņa: Chinawoman - Kiss In Taksim Square
 
 
27 Jūnijs 2015 @ 21:20
 
Es gribu tikai, ik vakaru mājās pārnākot, nolikt galvu otram klēpī. Neko citu.
 
 
Skaņa: Interpol - Stella Was A Diver And She Was Always Down
 
 
25 Jūnijs 2015 @ 19:49
 
Nedzeru antidepresantus jau divus mēnešus, daudz pīpēju un maz runāju, boikotēju darba korporativņikus ar baibām sipeniecēm un ko tik vēl ne, izmitinu pie sevis ikvienu, kam nav, kur palikt un nodrošinu konspiratīvā dzīvokļa pakalpojumus slepeniem mīlniekiem, gaidu atvaļinājumu, nodzeru ikvienu nopelnīto kapeiku, neēdu brokastis, piecos no rīta ar skrejriteni pa Miera ielu braucu uz nočņiku, raudu autobusa pieturā, apšaubāmu vielu ietekmē sagaidu saullēktu, klausoties Florenci pa VH1, iekāroju katru otro sievieti, valdos un atturos, un kopumā, mīļie patērētāji, noliktais laiks nepavisam nav tālu, man jāteic.
 
 
Skaņa: Lost Frequencies - Are You With Me
 
 
07 Jūnijs 2015 @ 13:00
 
Varu izsvītrot vēl vienu lietu no dzīves to-do listes, un patiesi, mīļās beibes - Когда устал и жить не хочешь, полезно вспомнить в гневе белом, что есть такие дни и ночи, что жизнь оправдывают в целом.
 
 
Skaņa: Rammstein - Sonne
 
 
22 Maijs 2015 @ 20:32
 
Kā jau ikvienam pilnvērtīgam sabiedrības loceklim piedien, arī es pirms kāda laika beidzot pārdevu dvēseli čirkainajam Hārvardas žīdam un piereģistrējos Feisbukā, un ko tur daudz lai piebilst - visi mani brīnišķīgie draudziņi precas, dzemdē bērnus, piekopj visus iespējamos vaļaspriekus amplitūdā no tamborēšanas līdz kapoeirai, brauc apmaiņas programmās, publicē smaidīgus selfijus ar pabeigtiem bakalaura/maģistra darbiem, iet uz visiem pasaules pasākumiem, skrien maratonus, cītīgi uzskaita savus ikvakara riteņbraucienus/skrējienus ar Endomondo, rīko saviesīgas ballītes, ēd nesteidzīgus svētdienu brančus restorānos, brauc ceļojumos uz Stavangerām, Ulanbatorām, Palmām de Maljorkām un hujzin kur vēl, un neviļus rodas sajūta, ka es visā plašajā pasawļītē esmu palikusi vienīgā, kuru interesē tikai dzert, gulēt un no rītiem kaut cik laicīgi aizkulties uz darbu – nudien jājautā, no kurienes viņi visi tam rauj spēku, laiku un līdzekļus, kurā brīdī es palaidu garām instruktāžu par to, kā uzbūvēt tādu dzīvi, ko nav kauns rādīt pat ķeizaram, un galu galā, kāpēc es savos nedaudzajos gados jūtos nojāta kā pensijā sūtāma mauka – manas intereses, mans dzīvesprieks, mans spēks darīt pašas elementārākās lietas, kur ellē tas viss ir pazudis.
Man ir kauns atzīt savu pašnepietiekamību, bet ir šausmīgi skumji un vientuļi, it īpaši vakaros, kad pārnākot mājās no viena vai otra maizesdarba, nav neviena, ar ko kopā līdz iemigšanai skatīties smieklīgu dzīvnieciņu bildītes, un naktīs, kad pietriecoties augšā no murgiem, neviens, miegā ņurdēdams, mierinoši nepievelk sev klāt, un protams, kā jau parasti, mans piegājiens šīs problēmas risināšanā ir līdzvērtīgs aifouna remontam ar cirvi – klusēt kā partizānam un nelaist klāt nevienu, kas mēģina man pienākt tuvāk par standarta pieklājības frāzēm, jo būsim godīgi, kaut kā ļoti neērti apkraut citus ar savām nebūšanām, lai arī cik patiesa un sirdsšķīsta būtu viņu vēlme tajā visā klausīties, un ja nu kādam brīnumainā kārtā ir izdevies mani piedabūt uz runāšanu, tad nekas daudz tā arī pateikts netiek, sirds pilna sūdu kā festivāla telšu pilsētiņas tualete trešās dienas rītā, bet nevienu vārdu pārspļaut pār lūpu es tā arī beigu beigās nevaru, tādējādi izšķiežot citu laiku un pacietību, kas man tik dāsni tiek atvēlēti - kas tas ir, ibio rio, kāpēc citi, kam iet vēl piecdesmit reizes sūdīgāk, spēj savākties un par to nečīkstēt.
Ibioriodežaneiro.
 
 
Skaņa: Metronomy - Reservoir
 
 
17 Maijs 2015 @ 12:02
 
Kak zhe grustno, gospodi, eb tvoyu mat', bet tad mani savā vienmēr gaidošajā paspārnē paņem alkohols, kuram savā neizmērojamajā piedošanā neinteresē, cik dzīves jomās es kārtējo reizi esmu izgāzusies, mājās mani neviens negaidīs un neinteresēsies par spirta tanīniem manā izelpā, un es atnāku uz savu darbu #2, piegāžu klāt savai rīta kafijai tuvējā Narvesenā iegādātu balzamu un līdz ar siltuma izskriešanu cauri ķermenim mani nekas vairs neuztrauc.
 
 
13 Maijs 2015 @ 20:28
 
Pasūtīju dirst psihiatriju un pirms nedēļas nometu zāles [uzreiz, aukstajā tītarā] - ja nav, tad nav, iespējamie varianti tāpat var būt tikai divi - vai nu man kļūs labāk, vai nu nenoraustīsies roka paraut fraciņu no šīs sūda pasaulītes, jebkurš no variantiem ir viennozīmīgi labāks par to blakusparādību apsēsto nīkšanu, cenšoties ar ikrīta tablešu sauju atpumpēt savu trūkstošo serotonīnu atpakaļ tur, kur tam pieklājas būt.
Vēl es esmu viegli ieķērusies lieliskā sievietē un man nav ne jausmas, kā man tagad vajadzētu justies.
 
 
Skaņa: The Notwist - Solitaire
 
 
08 Maijs 2015 @ 12:42
 
Mazpadsmit gados, kad biju pirmoreiz mūžā līdz acīm iemīlējusies, tauriņi vēderā bija mīlestības pilna satraukuma indikators; tagad tie norāda tikai uz to, ka jau otro dienu pēc kārtas neesmu iedzērusi zāles.

Šodienas horoskopā rakstīts, ka vakarā jāatturas no alkohola lietošanas. Bučojiet manu homoseksuālo alkoholiķes pakaļu, zvaigznes.
 
 
03 Maijs 2015 @ 00:24
 
Aizvadu savas dienas dzerot, skatoties porno un piepīpētā istabā pie naktslampiņas gaismas klausoties Portishead.
 
 
Skaņa: The Notwist - Pick Up The Phone
 
 
26 Aprīlis 2015 @ 21:23
 
Mīlu savu zāļu blakusparādības. :*
 
 
21 Aprīlis 2015 @ 12:13
 
Sāku saprast savas vajadzības.
Strādāju šeit bez piecām minūtēm gadu, bet nākt uz darbu ar austiņām tā arī vēl neesmu iedomājusies - ja kolēģu klaču vietā man skanētu kaut kāds sūdmetāls, dzīve būtu patiesi skaista.