05 Jūlijs 2020 @ 00:13
 
varbūt Cēzaram tikai šķiet, ka viņam kaut kas pienākas
 
 
28 Jūnijs 2020 @ 22:39
vasara.jpeg  
pretējās mājas pažobelē dzīvo aizjūras princesītes ar zīda bizītēm
rīt uz darbu
ibio rio dežaneiro
 
 
12 Jūnijs 2020 @ 01:08
 
Šodien pirmoreiz kopš paši-zināt-kā izgāju tautiņās - par laimi, man jāatgriežas pie virpas tikai pēc Jāņiem un līdz tam var paspēt īstenot kaut kādu ārpasaules microdosing ar pakāpenisku devas celšanu, jo būs pizģec grūti, to es varu pateikt jau tagad, turklāt pie visa šī tūlīt beigsies arī terapija un iespējamie varianti ir tikai divi: vai nu es spēšu savākt savu sūdu, vai arī būs dirsā ar visu dziesmu grāmatu, un man kaut kā šķiet, ka es jau zinu atbildi.

Man nav bail nomirt, taču man ir bail, ka es nepaspēšu sevi izstāstīt, ka stāstāmais tā arī paliks pusvārdā karājoties gaisā, ka viss neizstāstītais manī paliks kā gaisa burbulis, kas trūdot pārtaps purva gāzēs, un ar to tas viss arī beigsies.

Gaiss ir smags un lipīgs par spīti visiem vaļā atrautajiem logiem, ilgā sutoņa ir vainagojusies ar negaisu, ārā satumst, pret mājas jumtu rīb smagas lietuslāses, skan The National un viņa nāk pār mani nepielūdzami kā nāve, taču tad es atveru acis

Everything I love is on the table
Everything I love is out to sea
 
 
10 Jūnijs 2020 @ 00:10
 
Kad mēris būs pārlaists un kapitālisma celšana atsāksies klātienē, vienīgā lieta, kas man patiešām varētu pietrūkt, ir fantastiskā iespēja darba dienas vidū nolokot kompi un aiziet noraut kulakā.
 
 
29 Maijs 2020 @ 00:06
 
Mīļo Sīrupiņ, šodien es sasniedzu vēl nebijušus prokrastinācijas augstumus - telefonā uzinstalēju klavieres (pirms 15 gadiem par šādu frāzi es jau sen būtu Aleksandra Augstumos) un iemācījos nospēlēt Still Dre; šis reāli ir mans visspilgtākais pandēmijas laika notikums, jo būsim godīgi, nekas daudz tiešām nenotiek, ja vien neskaita lēnu gruzdēšanu kaut kur dziļi dvēselē, kur pieputējušā pagultē ir nobēdzināts viss mans kauns, visas manas bailes un viss, kam es negribu stāties pretī, lol

Šī būs vasara, kurā es klausīšos tikai PJ Harvey, brīvdienu rītos ar pirmo vilcienu braukšu uz jūru, naktīs gulēšu kaila pie atvērta loga un ledusskapī allaž gaidīs kāds dzēriena trauks, kura norasojušās, sievišķīgās formas ieguls manā karstajā plaukstā kā granāta

Oh well
 
 
18 Maijs 2020 @ 11:31
nopelniem bagātā tautas dzejniece  
Somnola rūgtums
Aptieku gaismas logos
Drīz uz darbu
 
 
28 Aprīlis 2020 @ 09:21
 
2237. gads, pavasara klases ekskursija, gide vadā puņķainus bērneļus pa personas X memoriālo muzeju un stāsta, ka X ļoti mīlēja seriālus un pilnmēness naktīs šeit joprojām var saklausīt Netflix intro džingliņu.
 
 
18 Aprīlis 2020 @ 00:07
 
Jaunā Zemfiras dziesma ir kā ar sirpi pa olām.
 
 
17 Aprīlis 2020 @ 00:19
 
Iepriekšējā terapijas reize bija veldzējoša kā auksts aliņš jūlija pēcpusdienā, kad +30 grādu karstumā pēc garas darba dienas esi ar divriteni izminies cauri visai pilsētai un beidzot atripinājies mājās, pēc tam es veiksmīgi apraudājos un uz īsu brīdi kļuva tik neaprakstāmi viegli, no woman has ever pleased me like that, vēlāk es beidzot saņēmos iziet ārā, aizgāju uz veikalu un parku, kur sociāli distancēti izdzēru pirmo sezonas brīvdabas aliņu (Corona, protams), piesaulītē bija silti, austiņās kā tāla jaunības reminiscence skanēja The Books no manas carefully curated vasaras plejlistes un es vēl paspēju nodomāt, ka rūpēties par sevi vajadzētu visu laiku, nevis kampaņveidīgi, bet to jau vienmēr saprot tikai kaut kad vēlāk, kaut kad ap to laiku, kad sadirstā un veltā patiešām arī ir izrādījusies gan sadirsta, gan velta, lol.

Stay and fight
Stay and fight
Stay and fight
 
 
09 Aprīlis 2020 @ 02:09
 
Pamatdarbiņā viss ir dirsā (ne man personīgi, bet kopumā, man vispār patīk ģeneralizēt un tas man reizēm ļoti traucē dzīvot), tāpēc jāpadalās ar ainu no papilddarbiņa: nesen tulkoju dokumentālo gabalu (dokumentālie gabali vispār ir dieva doti, jo maksā pa minūtēm, bet teicējs runā lēni kā apstāvētājs, un ja labi ieklausās, garajās pauzēs var sadzirdēt, kā kontā birst nauda) un sērijas nobeigumu sadzejoju godam - "Šeit satiekas sausums un plūdi, trūkums un pārpilnība, nāve un dzīvība" (pirms kāda laika nosapņoju, ka miršu š. g. 20. aprīlī, un ja tā tiešām būs, rekur sērojošie pakaļpalicēji varēs pasmelties, tā teikt, gan instagramam, gan kapakmenim, ja).

Vēl es kaut kad sapņoju, ka esmu galīgi ne pa tēmu uzņēmusies ārkārtīgi svarīga projekta vadību (diezgan nereāli, jo es nekādus projektus ikdienā nevadu, vismaz ne apzināti), un mostoties vēl paspēju nodomāt: "Ko es te vispār daru, mans vienīgais uzdevums bija gulēt".

Sociālā distancēšanās sākotnēji bija mans sociofoba slapjais sapnītis (un joprojām ir, jo man no sirds un rajona riebjas rindas, pūļi, lielveikali, pārpildīti tramvaji, daudzbērnu ģimenes, pensionāri un cilvēki, kuri domā, ka viņiem viss pienākas), taču es nezinu, kā/vai spēšu izturēt vēl mēnesi - viss šis sūds varēja norisināties pāris gadus atpakaļ, kad es fiziski nespēju iziet no mājas, tolaik es būtu bijusi īsta izolācijas pirmrindniece; nebiju domājusi, ka to jebkad teikšu, taču es gribu redzēt savus draugus, pārspriest darba lietas ar kolēģiem, ceturtdienās iet uz Drink&Draw, sēdēt krogā, klausīties slikti apskaņotus pagrīdes grupiņu koncertus, braukt kaut kur ellē ratā, skatīties uz skaistām sievietēm sabiedriskajā transportā un galu galā arī iet uz terapiju klātienē, jo es nespēju izturēt šito erzacdzīvi, ibio rio dežaneiro.

Gaidu to brīdi, kad beidzot varēšu paraudāt.
 
 
30 Marts 2020 @ 22:46
 
Jau trešo nedēļu ceļu kapitālismu no savas dzīvojamās istabas, kur kā kurmītis esmu no darba rūpīgi savilkusi visu tehniku un ieriktējusi tīri pieklājīgu vietu tieši pie loga, pa kuru varu vērot pensionārus, kuri nesēž mājās ne sitami, ne lūdzami, ibio rio - mājās palikšana pati par sevi ir easy money, mani depresijas gadi ir mani tam labi sagatavojuši, taču tas viss nāca tieši brīdī, kad pēc ilgiem laikiem beidzot biju no jauna uztaustījusi, kā ir iet, būt un dot; kas zin, beigās atkal būs sūri un grūti jāradina sevi iet ārā no mājas, nestaigāt kā putnubiedēklim un nesākt dzert jau pusdienlaikā, lol.

Katru reizi, kad pa radio ieskanas Getting Away With It un solists mierinoši iedziedas "Are you aching for the blade", manā jēlajā dvēselē kaut kas pārlieku pazīstami iesāpas, taču viss, kas man atliek, ir izturēt, izturēt, izturēt.

Es gribu skumju seksu, skumju kā Sigur Ros pirmos albumus, skumju kā saulainu svētdienas pēcpusdienu, maigu, asarainu, katartisku un pāri malām plūstošu; tādu, pēc kura negribas iet ne uzpīpēt, ne nomazgāties, un tādu, kas beigās lēni izdziest ēterā kā izgājšlaiku popdziesma.

All that I see
Show me your ways
Teach me to meet my desires
With some grace
 
 
10 Marts 2020 @ 22:38
 
Jau kuro nakti sēžu pie tulkojuma (jo man nepietiek ar vienu labi apmaksātu darbu, man vajag arī slikti apmaksātu haltūru, pa kuru plēsties, līdz esmu nojāta kā pensionēta mauka, taču tas viss ne tāpēc, ka man trūktu naudas, bet gan lai vienkārši nebūtu laika iet sviestā, lol), šoreiz pagadījies ne pārāk interesants makšķerēšanas raidījums, kur vienam no varoņiem esmu pierakstījusi repliku: "Ja jūti, ka zivis neķeras, mēģini kaut ko mainīt". Aye aye, captain.

You will find me if you want me in the garden
Unless it's pouring down with rain
 
 
05 Marts 2020 @ 10:19
 
Before begin the dissections
Before the therapy sessions
We danced the night we met
Now we need dancing lessons
 
 
02 Marts 2020 @ 01:49
 
Man bija riktīgi maz gadu, ne vairāk kā trīs, bija dziļa deviņdesmito ziema ar pamatīgām kupenām un todien bija kaut kur jādodas, uz poliklīniku vai tirgu, kurš to vairs atceras, mani ietuntulēja trejdeviņās kārtās un uzstīvēja kājās zābaciņus, zābaciņi bija viscaur sarkani, atceros omi sakām, ka tie esot "importa", protams, kaut gan padomija bija pāris gadus kā sabrukusi un Dievzemītē pamazām vērās vaļā lielveikali un makdonaldi, "imports" joprojām bija kaut kas svešs un neaizsniedzams, "imports" bija Montana rokaspulkstenis, polietilēna ķesele ar Marlboro kovboju prērijā, Levi Strauss džinsi un galu galā arī sarkanie zābaciņi, kuros mani iepakoja atbilstoši bargās deviņdesmito ziemas standartiem, es turējos mammai pie rokas un mēs gājām uz todien paredzēto punktu B, ārā bija sniegs, ledus un viss pārējais, un manos sarkanajos zābaciņos bija iebiris nezināmas izcelsmes kukurznis, gana mazs, lai vilkšanas brīdī to nepamanītu, tomēr gana liels, lai es nevarētu adekvāti paiet, tā nu es visu ceļu gāju ar tādu kā klibu puskāju, uz mammas jautājumu "Kas tev tur ir?" atbildēju kaut ko nekonkrētu vai varbūt pat sameloju, kurš to vairs atceras, es klusēju un cietos, citādi mamma būs dusmīga, mamma šajā epizodē ir knapi pilngadīga un pārgurusi no bērnkopības jau pašā tās sākumā, to es tolaik nezināju, taču nāca laiks un nāca arī padoms, bet ne par to ir stāsts, jo mamma noteikti būs dusmīga, dusmīga mamma noteikti būs kliedzoša mamma, un ja uz mani kliedz, es joprojām raudu kā plēsta ar visu to, ka man drīz būs trīsdesmit, kur nu vēl bērnībā, kad ārā ir dziļa ziema, ceļš ir tāls, cepure grauž un slīd priekšā acīm, man traucē paiet zābaciņā iebiris kukurznis un es to nekādi nevaru pateikt mammai, un tikai kaut kad pēc tam, kad ceļš jau bija gabalā un zābaciņā iebirušā kukuržņa problēma beidzot tika atrisināta ar problemātiskā zābaciņa novilkšanu un izkratīšanu, mamma jautāja "Kāpēc tu neko neteici?", un viss, ko es no šīs epizodes beigām atceros, ir izmisīgā vēlme nevienam nekad nesagādāt neērtības, un šeku reku, šobrīd es esmu Džoplinas un Morisona vecumā, pa šiem gadiem ir nomainīti neskaitāmi pāri zābaciņu un mammas autoritātei jau gadiem ir vairs tikai rekomendējošs raksturs, tomēr manas esības visaugstākais mērķis joprojām ir nevienam nekad nesagādāt neērtības
 
 
22 Februāris 2020 @ 23:28
 
Nosapņoju Deftones koncertu tepat Dievzemītē, kas zin, varbūt pirms pedāļu atmešanas jāpiepilda arī šis sapnītis - tas turpat bucketlistā vien ir, blakus ziemeļblāzmai, okeānam un ripu ēšanai Berlīnē.

Bija mūsu attiecību pats sākums, agrs pavasaris ar pirmo silto saulīti, man bija zaļi mati un es biju svaigi izrakstījusies no Ļermontova ielas kopā ar pareizajām zālēm un sajūtu, ka nu tik notiks lielā dzīves ņemšana aiz pautiem, mēs braucām ar agro vilcienu uz Daugavpili, drāzāmies Rotko centra viesnīcā un pie gultas nomestajā telefonā liegi skanēja M83.

господи, помилуй
 
 
22 Janvāris 2020 @ 23:56
 
sex dungeoncuddle dungeon

es gribu, lai man pieskaras
kāpēc eksistē Ciba, terapija, krogi un baznīcas, taču nav vietas, kur par attiecīgu samaksu atbilstoši apmācīts speciālists vienkārši pieskartos
oh wait
 
 
14 Janvāris 2020 @ 23:04
 
Terapijā uz galda pašsaprotamu iemeslu dēļ vienmēr ir salvešu kaste, un es katru reizi nodomāju, vai šī būs tā reize, kad man to beidzot nāksies lietot (tā reize vēl nav pienākusi, taču drīz, meitiņ, drīz, es ap to ripinos kā kapeiciņa gar kolektes malu), tomēr pat tik intīmos apstākļos, kuros es faktiski esmu ar pliku dvēseli zem naža, raudāt šķiet kaut kā nepiedienīgi, kaut arī es zinu, ka šī ir viena no miljons lietām, kuras būs jāatmācās / no jauna jāiemācās darīt (ko ir superviegli pateikt un supergrūti izdarīt, ja viss mūžs ir pagājis, cenšoties sevī nokaut teju ikvienu nepareizu emociju, lol).

Gribētos visu ņemt tik viegli, tik nonšalanti, kā zīda lakatiņu gar kāju, kas nupat apstrādāta ar Gillette Venus, bet sūds vien sanāk, kā parasti.

But you could have waited
You could have locked yourself up
For ten years or so
And when you finally came out
There would still be no chances for you
 
 
18 Decembris 2019 @ 00:16
 
Biju skolas salidojumā, kur dzēru kā Ričards Bērtons un dejoju kā Džons Travolta, kopā ar biedriem nodaļas darbnīcās triecu šņabi un viskiju un ļāvos ilgām dzēruma sarunām par dzīvi un māāhslu gluži kā senāk, it kā mēs visi būtu tikušies vēl vakar, it kā visu šo gadu pa vidam nebūtu bijis, un es biju tik neizsakāmi laimīga, tas tik bieži nemaz nenotiek, un vēl man nav ne jausmas, kur man agrāk bija spēks tik drūmam alkoholismam, kādu es reiz piekopu (visa fiška ir tajā, ka jātur tempu un jābūt pālī konstanti, nevis tikai reizi periodā, bet vai tas vairs ir būtiski).

No terapijas, kurā gan pagaidām norit tikai priekšspēle un visi sūdi vēl nav paspējuši uznākt augšā pa trubām, man jau ir jēla visa dvēsele, jo kurš būtu domājis, ka būs tik smagi, ka es nevarēšu salikt kopā divus vārdus un man būs savu sāpi jāmēģina nodefinēt ar kartītēm, uz kurām uzzīmētas žirafes kā tādā jobanā bērnudārzā (kurā, starp citu, neesmu gājusi ne dienu, lol); ir grūti un reizē ārkārtīgi mierinoši, un vispār man tas bija jāizdara jau sen, jau mazpadsmit gados (the hell with it, māte mani varēja pierakstīt rindā jau tad, kad kārtoja man dzimšanas apliecību), es būtu tik daudz ko aiztaupījusi sev un citiem, es būtu izaugusi par tik brīnišķīgu cilvēku, ka bail.

Vasarā, atvaļinājuma izskaņā braucu atpakaļ uz Dievzemīti ar nakts autiņu no Varšavas, bija neiedomājami karsti un auksti reizē, es nevarēju iemigt ne ar ausu aizbāžņiem, ne ksanaksu, bija jau tumšs un tikai garāmslīdošo fūru kabīnēs dega pa kādai lampiņai, un austiņās nepielūdzami skanēja

Waiting for your love to happen
Is like waiting for a drug that never kicks in
 
 
23 Novembris 2019 @ 11:56
 
Biju terapijā - pizģec, this will be a wild ride, vēl nekas nav sācies, taču es jau jūtu, ka tas būs kā ar galvu pa priekšu ieņurkot sarūgušā atejas bedrē un procesā man sāpēs tā, ka visas manas jaunā Vertera ciešanas, ko pēdējos padsmit gadus esmu te visā krāšņumā aprakstījusi, salīdzinoši tādi bērna šļupsti vien būs, lol
 
 
21 Novembris 2019 @ 16:33
 
Gribu pieliet seju un reizi pusotrā gadā arī nopisties, atvainojiet manu slikto franču valodu, taču sanāk tikai skaidrā nopisties pa trepēm valsts svētku pēcpusdienā un kā tādam pimp daddy ar spieķi klunkurēt uz sirdsmīļo darbiņu, kurā es, acīmredzot, vairs neperformēju tā, kā man gribētos, jo nupat aizlaidu gar bārdu veselas 2 (summa vārdiem: divas) karjeras izaugsmes iespējas vienā mēnesī, un tas viss ir un paliek tikai un vienīgi mana vaina, kā jau allažiņ

Es nekad tam nebūšu simtprocentīgi gatava, taču rīt provēšu aiziet uz savu pirmo terapiju - there's a lot to unpack, so we should just burn the whole suitcase instead

Ai, joptvai
 
 
31 Augusts 2019 @ 22:15
 
Sapnī redzēju Merilinu Monro brīdi pirms viņa kļuva slavena, viņa raudādama ķērās man ap kaklu un teica, cik ļoti mani mīl

Es mētājos gultā un nevaru aizmigt, tālumā klusi dārd Instrumentu koncerts, savukārt blakuspagalma kaimiņi pēdējā vasaras vīkendā ir nolēmuši paspēt ielēkt dārza ballīšu sezonas aizejošajā vilcienā un ārā iznestajā radio skan Lady Gaga, pieturā pīkst autobusa durvis, gar ielas logu ripinās mašīnas un kaut kur tukšā dzīvoklī rej sunītis

Cover me with kisses, baby
Cover me with love
Roll me in designer sheets
I'll never get enough
 
 
27 Jūnijs 2019 @ 23:02
 
If your curtain is closed
Yet you are still standing behind it


Atvaļinājumā brauksim uz Aušvicu. Un kā jums iet?
 
 
05 Aprīlis 2019 @ 18:29
 
Besī pavasaris, besī viss senaizmirstais - gurdinošie saules stari, aizkaru raksta atspīdumi uz sienas, saldi spirdzinošais gaiss, kad pēc ziemas beidzot atrauj vaļā logus (to vispilnasinīgāk var sajust tikai tad, ja dzīvo mājā ar vecajiem logiem), skaistas meitenes uz ielām, visas tās smaržas, skaņas, sajūtas, viss, viss, v i s s

Gribu piepist seju.
 
 
Skaņa: Manic Street Preachers - Your Love Alone is Not Enough
 
 
29 Marts 2019 @ 01:01
 
Es gribēju maigumu, bet viņa ēda saldējumu.

C'est la vie.
 
 
06 Februāris 2019 @ 00:31
 
Vēl kopš trauksmainajiem Jūrmalas gatves laikiem dedlaini ir tas, kas mani dara dzīvu - garās naktis pieder tikai man, man ir mani materiāli, mans dzēriena trauks, manas pesņas fonā un es varu nodoties tam, ko protu vislabāk - strādāt it kā citiem, bet reizē tikai sev, ausmiņā iet pasnaust un pēc stundas celties turpināt darīt dzīvi (kas, protams, pēc tam liek par sevi manīt, but oh well).

Es nezinu, ko darīt.
 
 
Skaņa: Bērnības Milicija - Padauzas
 
 
30 Augusts 2018 @ 20:22
 
Tā dzīvojam - mana femme fatale dušā klausās Bejonsi, es guļu gultā un kasu dirsu.
 
 
04 Septembris 2017 @ 14:12
 
Cik jobani viegli bija dzīvot mazpadsmit gados, kad Nirvana un System of a Down bija vislabākie risinājumi visām pasaules problēmām (tad ap 15 man salūza sirds un es sāku dzert, lol).

Jūlija beigās neveiksmīgi nokritu un nolikos uz slimības lapas, kuras laikā pamanījos nofraktēt dāsni apmaksātu pozīciju respektablā kompānijā - piektdien parakstīju jauno līgumu, šodien iesniedzu sen loloto atlūgumu un teorētiski man būtu jābeidz biksītēs kaut vai no tā vien, ka šis 3+ gadus ilgušais murgs beidzot būs cauri, bet skuju.

Biju pie puikām CPH, dzēru, braucu ar laivu, gāju praidā un biju jau ieziepējusies, mājās atbraucot, beidzot paņemt dzīvi aiz pautiem, taču nolaižoties Dievzemītes lidostā, visi mani sapņi un cerības turpat arī pašķīda (piebildīšu arī to, ka man nepatīk lidot, un tiem, kas aplaudē pie nolaišanās, vispār vajadzētu nahuj apcirst rokas).

this will never end 'cause I want more
 
 
Skaņa: Mercury Rev - Holes (Instrumental)
 
 
21 Jūlijs 2017 @ 09:28
 
Pēc 3+ gadiem birojā beidzot esmu izcīnījusi sev statusu un dabūjusi vietu pie loga, līdz ar ko mana prokrastinācija ir ieguvusi pavisam citas krāsas un tagad, kad nestāv strādāt, lasu uzrakstus uz fūrēm, kas nebeidzamā plūsmā slīd pa valsts noslogotāko autoceļu - BEWESHIP, Danske Fragtmænd, ALUS IR MŪSU ♡ LIETA, Izvēlies Mīlestību, and so on.

It's all good in the hood.
 
 
Skaņa: Led Zeppelin - Kashmir
 
 
14 Jūlijs 2017 @ 10:06
 
Beidzot esmu nost no antidepresantiem, bet jēgas nekādas.

Palīdzēju mīļotajai savākt savu akadēmisko sūdu un pabeigt stipri ieilgušo universitāti (jo es viņu ne tikai mīlu un gribu, lai viņai viss būtu labi, bet arī esmu kā tāda varoņa kompleksa nomocīta Amēlija, kas dīlo ar citu problēmām tā vietā, lai risinātu savējās), tagad viņai ir grāds, bet es joprojām spļauju griestos svilpodama, jo savulaik pieņēmu ne tos pareizākos lēmumus, kuru rēgi mani joprojām vajā katru mīļu dienu, LOL.

Jāņos nomira Raitis, par ko man joprojām ir ļoti skumji; uz bērēm bija sabraukuši teju vai visi, kurus jebkad esmu pazinusi, mūsu bariņa puikas nesa zārku un raudāja kā aizkauti, izvadītāja runāja pilnīgu sūdu (viņš būtu par to visu kārtīgi ieņirdzis, sevišķi par krustu un tēvreizi) un nākamajā dienā pēc bērēm viņam būtu bijis jāsaņem savu inženiera grādu, bet universitātes vadība neesot izlaidumā atļāvusi klusuma brīdi, jo priekš kam, vai ne.

Viss, kas man dzīvē pietrūka, ir cistas sieviešorgānos, bet heisā pidrallā, tagad man ir arī tās.

Oh well
 
 
Skaņa: Current 93 - Niemandswasser
 
 
22 Maijs 2017 @ 17:38
 
Uz mājām vedošajā transportā skan Space Oddity, varbūt kaut kas labs varētu beidzot notikt.