21 Jūlijs 2014 @ 06:19
 
E-pasta spams mani aicina nopirkt pestīšanu - 'Please help now with your most generous gift for these people under attack. God will surely bless you for your compassion as He promises in Genesis 12:3!'
Jāpērk uzreiz divas.
 
 
11 Jūlijs 2014 @ 22:32
 
Mana vecuma plānprāta skartā kaimiņiene vaino mani savos sirds trombos [jēziņ, kaimiņu trombi nu reiz ir mana vispēdējā rūpe šaisaulē], mana sirdsdāma jau atkal viesojas traķenē ar kārtējo depresijas vilni, bet es, krūti priekā vicinot, mēģinu nesajukt prātā pati un aizvadu savas dienas, darbā rediģējot tamponu lietošanas instrukcijas - kādam jau tas ir jādara, šī piecu vārdu nopūta vienmēr ir bijis mans moto, man šķiet.
 
 
18 Jūnijs 2014 @ 21:13
 
Gruntīgi piedzerties pirms neizbēgamās rītrīta celšanās uz darbu, just like the good ol' days.
 
 
10 Jūnijs 2014 @ 21:54
 
Alga bija un izbija, virtuvē čalo ciemiņi un es aizvadu savas dienas, jūtoties kā Dorothy Perkins žaketē uzcirties sūds [uz darbu tak jāiet, un ne jau pufaikā].
 
 
28 Maijs 2014 @ 20:24
 
Kā man visu šo laiku ir gājis? Karjeras dzīve ir gājusi uz labo pusi, un es jau 4. nedēļu strādāju par biroja planktonu valsts lielākajā vergturu uzņēmumā [tiem, kas tankā - Maximā, mīļie tovarišči, Maximā], kas nav gluži pats aizraujošākais darbs pasaulē, tomēr tam, vismaz pagaidām, ir krietni vairāk plusu, nekā manai spožajai desu cepējas karjerai Narvesenā vai ik dienas arvien tuvāk nervu sabrukumam virzošajā Dinaz benzīntankā, kur manas un apkalpojošās sfēras attiecības ņēma savu neizbēgamo galu, kad sev pavisam neraksturīgā manierē kādā saulainā rītā paziņoju 'fuck this shit, I'll become a stripper' un uzliku galdā atlūgumu, bet ne par to ir stāsts - protams, žurku skrējiens un kas tik ne, bet pagaidām man nav sevišķu iebildumu [es zinu, ka paies laiks un mani tas tracinās tāpat, kā viss līdz šim - I've been there, I've done that].
In other news, vakardiena nāca ar vēstīm, ka atrasts manas vecmāmiņas līķis [manā dzimtā laikam nemirst miegā un ar mācītāju pie gultas, manā dzimtā tikai atrod līķus], es īsti nezinu, ko man šajā sakarā domāt un just - viņa bija ģimenei zudusi jau krietnu laiku atpakaļ, dzēra līdz kliņķim, kopš es sevi atceros, un pirms 7-8 gadiem apmetās uz bomža dzīvi Spilves mazdārziņos [kopš tā brīža mana māte sāka uzdot viņu par mirušu nezināmos apstākļos], kur, acīmredzot, nodzērās līdz ar galiem. Teorētiski man vajadzētu būt kaut kādām sentimenta paliekām vismaz, galu galā es ar viņu pavadīju visai krietnu laiku savas bērnības, un jāatzīst, ne to pašu sliktāko - jāteic gan, ka tie bija vēl tie naivie laiki, kad es neko daudz no tā visa nesapratu [atceros, pirmās klases ābecē, tajā violetajā ar zaķi uz vāka, kādā uzdevumā bija jāuzraksta 3 savas vēlēšanās un viena no manējām bija "Lai vecmāmiņa beigtu dzert", nez, ko pēc tam iesāka skolotāja], neiztrūkstošā kandžas pudele zem spilvena par spīti manam iepriekšminētajam ābeces palīgāsaucienam likās pilnīgi normāla parādība un točkas Māri es pazinu labāk, nekā savus klasesbiedrus, un tikai vēlāk, daudzmaz apzinātā vecumā, kad viņas dzeršana kļuva patiesi vājprātīga ar visām no tā izrietošajām sekām, pār mani nāca apgaismība, ka tā īsti nevar [kas, jāpiebilst, man netraucēja visu vēlīno pusaudzību dzert kā traktoristam, bet tā laikam ir universāla manas paaudzes iezīme, ne tikai rādītājs manas ģimenes kvēlajai alkohola mīlestībai]. Protams, jebkura ziņa par nāvi mani izsit no līdzsvara, bet arī sevišķas vēlmes apraudāt no dzīves sen izsvītrotu cilvēku man šobrīd nav, un grūti spriest, cik pareizi tas ir - tiesa gan, vērtējot savu iepriekšējo pieredzi, es vienmēr tikai pēc bērēm apjēdzu, kas ir noticis, un bēres, savukārt, vēl tikai sekos; kas zin, kā man un manai psihiskajai [ne]stabilitātei tas viss beigu beigās izies.
Vēl es jūtos nogurusi, sapisusies meistarībā un visbeidzot izsista no sliedēm, jo ne jau katru dienu man mirst radi [ceru, ka darba vietas visudāsni piešķirtās 2 tuvinieka nāves brīvdienas man darīs kaut cik laba].
 
 
Skaņa: Interpol - The New
 
 
05 Maijs 2014 @ 21:40
 
Drusku par dzērieniem – lai arī kādu ne–mājās gatavotu kafiju es dzertu, tā garšo pēc kafijkannā iemērktas grīdas lupatas, nemaz nerunājot par 3–in–1 veida izdzimteņiem, kas pieprasa trejdeviņas pačkas uz krūzi, lai to brūvējumu vispār varētu dzert [būs jāsāk malt kafijas pupiņas ar zobiem, acīmredzot, varbūt acis beidzot iemirdzēsies ja ne aizrautībā ar dzīvi, tad pārmērīgā kofeīna koncentrācijā gan].
Rīt gaidāma mana spožā, zvaigžņu un zvaigznāju apmirdzētā debija biroja darbā [nepamet sajūta, ka man manos nedaudzajos gados vajadzētu stopēt uz Palestīnu, nevis bāzt galvu kopprodukta celšanas aizjūgā, but hey, kapitālisms jau sen ir triumfējis manā mazajā, kuslajā dzīvītē, kurā es vairs nedzeru, nepīpēju un nelietoju, bet nauda pazūd heroīniķa cienīgos tempos], kopā ar otru darbu jārukā bez brīvdienām, jāved mājsaimniecību un visam pa virsu vēl jātiek galā ar saviem sūdiem, ko allažiņ tik meistarīgi pati sev sataisu – pēc kuras piecgades, es jums prasu, mīļie patērētāji, pēc kuras piecgades arī man kāds beidzot nopaijās galvu un pateiks, ka esmu labi darījusi.
 
 
Skaņa: Guns N' Roses - Sweet Child O' Mine
 
 
29 Aprīlis 2014 @ 01:11
 
Neticami, mazo lasītāj, bet pēc 6 stundām beigsies mani diennakts maiņu murgi un visi kafijas strēbēji [paradoksālā kārtā kafija ir reizē dievu eliksīrs un pasaules visbezjēdzīgāk dzertā šļura, jo 'paņemt pa kafijai' par vajadzīgu uzskata ikviens, nu huļi, HUĻI] un mūžīgie jēgu pārdzērušie krievi varēs sūkāt ledu, jo es būšu mājās, ieritinājusies zem deķīša un provēšu izgulēt visu 8 mēnešus krājušos nogurumu – 'patiesi, es jums saku', vislabākās darba dienas ir pirmā un pēdējā, pa vidu ir tikai vilkšanās no vienas algas līdz otrai un centieni nelekt acīs priekšniecībai.
Dzīvi studijā!
 
 
26 Aprīlis 2014 @ 06:47
 
Gribu garumgaras brīvdienas, kuru ietvaros visas manas rūpes būtu tikai sekss, auksts alus un appīpēšanās pie Pink Floyd.
 
 
24 Aprīlis 2014 @ 15:36
 
Esmu atgriezusies, biedri - atgriezusies, lai strādātu parādītu jums кузькину мать.
Kopš strādāju nakstmaiņās, saullēktam vairs nav ne kripatiņas tās burvības, kas senāk lika caurām naktīm ar tādu vai citādu dzēriena tilpumu nokūkot pie loga [jeb senajos Jūrmalas gatves laikos pie planšetēm vai gleznošanas mājasdarbiem] līdz brīdim, kad var saklausīt pirmos putnus, sētniekus un tramvajus, nē, tagad saullēkts ir tikai pārlieku spožs indikators tam, ka drīz būs maiņas beigas. Vēl pa šo laiku es esmu paspējusi konkrēti izdegt, apciemot psihologu un apsvērt domu ar galvu pa priekšu nomesties no tuvākā tilta, taču prieka vēsts ir tāda, ka benzīntanku par maizesdarbu saukšu vēl tikai divas atlikušās maiņas - jā, manu mazo lasītāj, esmu nodevusi savus panka ideālus, uzcirtusi business casual kārtu un ieriktējusies siltā vietiņā aiz monitora daudzmiljonu vērtā vergturu kompānijā ar balto cilvēku darba laiku no astoņiem līdz pieciem un attiecīgi arī algu, uz ko nav jāskatās caur mikroskopu [vai, tas laikam bija komercnoslēpums]; vēl šī visa sakarā es esmu eksmatrikulējusies no savas alma mater [piedod, bibliotēkzinātne, tu neesi īsti manā gaumē] un jūtos labi, jūtos lieliski.
 
 
Skaņa: Interpol - Pace is the Trick
 
 
29 Marts 2014 @ 04:40
 
'Deep within the inner chambers of the Three-Horned Rhinoceros Beetle (Chalcosoma Caucasus), a closely guarded pheromone-harvesting ritual is about to begin'
 
 
29 Marts 2014 @ 02:34
 
Mīļā ciba, kā gan es varu tevi tik nelietīgi piesmiet un pamest, reizi periodā uzpeldot uz kādu virspusēju ierakstu no sērijas 'viss ok, strādā' - jocīgi, pirms uzradās ģimenes dzīve [kas joprojām ir labākā lieta pēdējā piecgadē, nebūs melots ne mirkli], man bija tik daudz lustes uz visa apcerēšanu, a kur tagad, mīļā Matīsa draudze, lai liekas ar savu nespēšanu ierakstīt neko vērtīgu.
Grēks sūdzēties, visi nesliktas dzīvošanas pamatelementi ir tik sabalansēti kā uzturvielas kaķu barībā [salīdzinājums pa rubuli], tomēr nepamet sajūta, ka savos nedaudzajos gados tomēr vajadzētu ja ne ar pilnu krūti, tad vismaz puskrūti [lol] pievērsties drusku piemirstajai dzīves baudīšanai [nē, pārmaiņas pēc man nepavisam nav ne skumji, ne vientuļi, kā tas bija vislaik iepriekš], atsākt paretam pārrasties mājās pilnīgi absurdos laikos pēc uzdzīves nepazīstamās kompānijās, atmest skrupulozo visa plānošanu, un ja ne citādi, tad pamāt Dievzemītei ar nēzdodziņu un vai nu uz laiku, vai ar galiem pārcelties uz dzīvi citā laika zonā - 'to mēs uzzināsim nākamajā sērijā', vai ne, mīļie patērētāji.
 
 
Skaņa: Archive - Hatchet
 
 
05 Marts 2014 @ 11:21
 
Viens ieraksts mēnesī, nu i dožiļisj.
Rit mans brīnišķais divu nedēļu atvaļinājums, ko aizvadu, tīrot māju, ejot uz lekcijām un baidoties no kara.
 
 
01 Februāris 2014 @ 21:48
 
Kur vien darba vietas reglaments līdz šim ir pieprasījis vilkt korporatīvo formu, bosi man izsniedz polo kreklu ar tādu vai citādu bļembu uz krūts, un lai kā to mazgātu, pēc pusgada nostrādāšanas tas smird tieši tāpat, pēc nebeidzamām all day, every day maiņām un izmisuma – protams, es kaldinu arī citus plānus, šiverējos riņķī, dibinu kontaktus un ļauju par sevi aizbilst kādu vārdu tam vai šitam, bet ko tas man dod šodienā, kurā es knapi savelku galus, nav ne jausmas.
Mēdz iestukņīt galvā doma, ka man vajadzētu mīlēt arī sevi, vai vismaz ļaut sev reizi periodā vienu dienu vienkārši novārtīties pa gultu, bet tas nešķiet savienojams ar šo ikdienu, kurā es raujos jebkurā piedāvātajā darbā, dzenoties pēc ikvienas kapeikas, studēju, remontēju dzīvokli, cenšos vest labu ģimenes dzīvi, rūpējos, skrienu un daru, man nav ne jausmas, kāpēc es to vairs nevaru tā, kā varēju agrāk.
 
 
28 Janvāris 2014 @ 10:57
 
Izgulējos darbā [par darbu runājot, mūsu daudzmaz ciešami nokomplektētajā kolektīvā paņēmuši klāt vēl vienu jaunu zosi, lieliski, mans summētais darba laiks līdz ar to var sūkāt ne vienu vien pimpi - stundu normu nav iespējams izpildīt, līdz ar to algas pietiks tikai tik, cik rēķinus nomaksāt, ar steigu jāmeklē otru/citu darbu un vispār es tā kā gribētu studēt arī, māti tavu aiz kājas, kāpēc vieniem visu liek jau sagremotā veidā ar karotīti mutē, kamēr man jāperas kā plikai pa nātrēm un īstenā Veidenbauma garā jācer uz 'Pacieties, debesīs labāki būs!', nu protams], līdz ar to nav pamata iet gulēt, dzīvoklī auksts un es gaidu to maģisko mirkli, kad man atsāks klāties nudien labi un es varēšu basām kājām rasas pielijušā pļavā saulainā vasaras rītā palēkdamies diet klimpiņpolku un ko tik ne.
 
 
24 Janvāris 2014 @ 01:46
 
Mūža pirmā sesija bija tik viegla kā divu pirkstu apčurāšana, vēl es jūsmoju par brīvlaišanu līdz jaunā semestra sākumam [naktsmaiņā šļurbājot enerdžīdrinku, protams, taču atvaļinājums arī nebūt nav aiz kalniem, tas ir labi], bet kopumā pēdējais laiks tapa aizvadīts gemoroja zīmē – vienubrīd es aizraudos līdz panikas lēkmēm, labākajās kinematogrāfa tradīcijās eju staigāt gar jūru un esmu gatava aiz bēdām pārgriezt sev rīkli, bet jau nākamajā brīdī visa diena tiek kā tādā medusmēnesī novārtīta gultā, piekopjot romantiku un erotiku, un man nav ne jausmas, ar kādu sesto prātu es visu vienmēr pamanos salaist ķīselī, vai lietas vēl ir sapisušās vai jau skaitās atpisušās atpakaļ, un kā vispār būt, lai es neizjauktu visu skaisti sabalansēto kā tāds zilonis trauku veikalā, uz ko man, acīmredzot, ir īpašas spējas.
Dzīvojieties, patērētāji.
 
 
05 Janvāris 2014 @ 13:39
 
Kā tikko ieraksti Cibā savas laimes un priekus, tā viss sapišas, protams [žēl, ka darbā salikuši jaunas kameras katrā pažobelē, piemuļļātos līdz neģīmim tepat uz vietas].
 
 
03 Janvāris 2014 @ 14:48
 
Gaidu algu - man nepatīk tās jevras, būšu godīga, un vēl vairāk manu nepatiku veicina tas, ka strādāju mazumtirdzniecībā, kur jaunas naudas ieviešana ir viens vienīgs nebeidzams gemorojs [darba diena 1. janvārī bija necerēti mierīga, neviena kašķīga pircēja, bet nebaidies ne mirkli, vēl jau nāks mērgļi ar viensantīmnieku burkām un naktī no 14. uz 15. datumu, kad pārstās pieņemt latus, iekrīt mana maiņa, noteikti uzzināšu daudz jauna par sevi, savu māti, savām seksuālajām preferencēm un ko tik ne].
Nestāv rakstīt gada pārskatu, varu vienīgi piebilst, ka aizvadītais ir bijis līdz šim vispiesātinātākais un pilnasinīgākais pieredzētais gads - dzēru, raudāju [ok, šos divus punktus es intensīvi piekopu arī visus iepriekšējos gadus], smējos, mīlēju/-os, vislaik ļoti iekūlos dažādos piedzīvojumos, uzsāku akadēmiskos priekus, jaunu darbu un kopdzīvi, un viss, ko es sev varu vēlēt, ir Ctrl+S. Dzīvojieties, patērētāji!
 
 
Skaņa: Soap & Skin - Spiracle
 
 
18 Decembris 2013 @ 05:34
 
 
 
18 Decembris 2013 @ 04:58
 
Man vienmēr ir paticis, kā filmās cilvēki ieslēdz radio/TV un tur precīzi sekundi sekundē sākas Breaking News, liktenīgā dziesmiņa vai kas tikpat graujošs - pēdējā laikā man tas sanāk tik bieži, ka taisni vai jāsāk aizdomāties, vai ar visu šito trako negulēšanu neesmu sev piebaidījusi kaut kādas sverhsposobnosķas vai vienkārši ņēmusi un sajukusi prātā, nemaz nerunājot par to, ka dziesma, kas visu dienu skan galvā, vēlāk noteikti skanēs pa radio, neizlēmīgs pircējs pie kafijas automāta nospiedīs tieši to podziņu, kuru būšu iedomājusies, un tamlīdzīgi, pilnai laimei vēl pietrūkst kā Vonnegūta Barnhauzam no attāluma šķaidīt tintnīcas, ne.
Miegs ir viss, ko es dzīvē gribu darīt.
 
 
12 Decembris 2013 @ 19:36
 
Nosēžoties pie Cibas, liekas, ka nu tik būs lielā rakstīšana, bet skuju, mans nešķīstais patērētāj, pēkšņi nekas vairs nav tik stāstāms, lai ar to dalītos - studijās iet kā jau studijās, veselība pret pastāvošo iekārtu sevišķi neiebilst [bet kad sāks, laikam labi nebūs], dzenoties pēc iztikas līdzekļiem, esmu pārstrādājusi pēdējo sajēgu un nezinu ne rīta, ne vakara, priekšā Ziemassvētki darbā un trīs nedēļas vienatnē ar kaķi un viņa grabošajām spēļmantiņām, jo любовь моей жизни guļ Strenču traķenē ar depresijas saasinājumu, pilna galva sūdu un kopumā.. jā.
 
 
Skaņa: Bērnības Milicija - Mana vaina
 
 
03 Decembris 2013 @ 02:20
 
Nīkstu naktsmaiņā ar post-temperatūrainu jušanu [aizgāju gulēt ar mistiskiem 38 grādiem, rāvos augšā ik pa pusstundai un finālā septiņos no rīta aizvilku savu speķaino dirsu uz darbu], biju jau ieziepējusies rīt neiet uz lekcijām, bet skuju, semināri un kas tik ne, es gribu iedzert un gulēt, man sāp sirds [fiziski] un mīla grib paņemt reklāmas pauzi, nu protams.
Dirst ejiet.
 
 
24 Novembris 2013 @ 19:47
 
Pirms-dzimšanas dienas īgnums, kā katru gadu šajā laikā.
 
 
17 Novembris 2013 @ 16:27
 
Man ar steigu jāiemācās runāt.
 
 
13 Novembris 2013 @ 02:01
 
Ejiet dirst.
 
 
09 Novembris 2013 @ 03:46
 
Naktsmaiņās grīdu mazgājot, jūtos kā apkopējs no Smells Like Teen Spirit klipa, izjūtu drūmu nomāktību, nepārtraukti dzenu sevi uz priekšu ar 'Get your shit together, woman!' un domāju par malku, kā tajā Neiburgas stāstā – tikai par malku, kas pietiks apmēram pusotram mēnesim, un tad nu gan mūsmājās būs vieni makten priecīgi Ziemassvētki, mīļā Matīsa draudze [mums vienalga, jo kas kaitēja nedzīvot zem deķīša blakus otrai siltai miesai, bet jauniegūtajam kaķim gan būs daži biezi vārdi padomā].
Man vajag brīvdienas no visa un visiem – paņemt slimības lapu, izsviest telefonu pa logu un tādā kondīcijā vienkārši būt kādu laiku.
 
 
01 Novembris 2013 @ 20:09
 
Piereģistrējos Ķiterī, cik skumji ir tas.
Vakars vienītī 2 of 3, pie manis ir atgriezušies M83 un arīdzan alkohols, tiesa gan, vakara aliņa veidolā - rīt uz darbu, protams, uz kurieni tad vēl.
 
 
Skaņa: M83 - Wait
 
 
26 Oktobris 2013 @ 11:53
 
Varbūt es vienkārši esmu pārgurusi, plēšot savu dirsu uz pusēm 2 darbos [man nav nekādu tiesību par to ņaudēt, jo īre pati nemaksāsies, ēst gribas defaultā un par skaistu izskatīšanos Latvijā diemžēl neviens nemaksā, un ja kāds arī maksā, tad tev ir jābūt pidaram modes blogerim Jaroslavam vai kam tamlīdzīgam]; galu galā man ir viss, ko es jebkad mūžā esmu vēlējusies un pat vairāk, taču nepamet vēlme ar akmeņiem kabatās aiziet nopeldēties vai pie vakariņu rīsiem piedzert klāt trubu tīrāmo, un es nezinu, kur man tagad dēties ar tik smieklīgām problēmām.
 
 
21 Oktobris 2013 @ 04:32
 
Neraugoties uz aizdomām, ka neirozes jau klauvē pie manām namdurvīm ar ciemakukuļiem, mans iekšdedzes dzinējs strādā kā bitīte; man ir spēks iet uz abiem saviem maizesdarbiem, vest ģimenes dzīvi un vēl mēģināt izstudēt pēdējo sūdu ārā no universitātes, taču nevarētu teikt, ka pārguruma nav, kur nu, arvien biežāk iestukņī galvā doma, ka esmu pelnījusi atslodzes dienu, kurā kā vecajos labajos laikos jāpiemuļļājas no viskija, jāklausās visas savas astoņtūkstoš pesņas un bez sāta un sajēgas jārubī datorspēles, jā, tas būtu nudien svētīgi darīts.
 
 
19 Oktobris 2013 @ 18:31
 
Something's wrong.
 
 
16 Oktobris 2013 @ 05:50
 
Vēroju rausteklīgos novērošanas kameru lodziņus monitorā un gaidu pusastoņus, kad beigsies mana diennakts maiņa kapitālisma celšanā un es palēkdamies varēšu pucēt uz fakultāti smelties gara gaismu, lol – es gribu gulēt, ēst un mīlēties, respektīvi visu Maslova piramīdas apakšstāvu, un vēlams tā, ka tagad, lūdzu, paldies.
Man krīt uz nerviem Nickelback.