Maman ir atradusi darbu un pamanījusies aizvadīt pirmo darba dienu, aleluja, vismaz viena rūpe no mana spondilozes skartā kakla nost - tagad, kad mana mikroskopiskā aldziņa vairs nav vienīgais trīs cilvēku eksistences avots, es varētu saņemties kā boss, pabeigt visas pabeidzamās lietas un vasarā pārvākties, jā, tā tik būtu dzīve.
Es turpinu dzīvot zaļi [vārda vistiešākajā nozīmē, hehe] un metināt.

Ja visu nakti esi as high as the day, kāds vairs diplomdarbs, bet tagad gan, kofeīnu asinīs, kameru rokās un marš fotogrāfēt - ardievu, meitenes, I have a school to graduate.

Reizēm taisni vai neērti rādīties darbā, jo formai ir īsas piedurknes, kā jau polo kreklam piedien, līdz ar to mani nepamet sajūta, ka jebkurš klients, kuram es tik dāsni servēju katru dienu no sešiem līdz sešiem, uzlūkojot manas ar apdegumu strīpiņām izraibinātās rokas, noteikti uzskata mani par pašnāvnieci ar stāžu, par kuru pēc desmitās iznākšanas no trakomājas beidzot apžēlojās cēlais un svētīgais narvesens - ej tak tu taisni, mīļais patērētāj, tas viss ir no grillmašīnas, kurā tu vienmēr palūdz uzsildīt savu smirdošo maizīti.
E-pastā kārtējais 'Paldies par visu, mēs pietaupīsim Jūsu CV nebaltām dienām', protams, ko tad es vēl varēju gaidīt - klusē, sieviete, stāvi vien aiz savas desu pannas gan drudzī, gan infarktā, ļauj sevi lamāt visiem pilsētas mudakiem, guli apmēram reizi nedēļā un priecājies par tām retajām reizēm, kad alga atnāk tikai ar dienas nobīdi, stāvi un neņaudi, tam jau tu esi domāta, мать твою заногу.

Ir tāds ļoti 'Zajebis, es taisu diplomdarbu!' stāvoklis, bet kopumā... bvā.

See how I stun, see how I stun.

Man ir ļoti bipolāras attiecības ar savu materiālo stāvokli, stulbi - vienā brīdī es varu izmisīgā skrupulozitātē rēķināt, vai man izdosies ar saviem 170,50 Ls nomaksāt neskaitāmos rēķinus un paēst līdz nākamajai algai, bet jau nākamajā es varu bezatbildīgā kārtā apaut kājas un doties aizskalot visu naudu random lietās, ko man nevajag 100 gadus bez svētdienām [sīkums, bet šovakar laimējās redzēt kasieri, kas neprātīgi līdzinājās manai pirmajai lielajai mīlestībai, lieki piebilst, ka PIN koda podziņas es spiedu īpaši lēni].
Stencils ir mans mīļākais strītārta paveids [uzreiz pēc uzlīmēm, protams, kā tad nodosi sirdslietu], pa ceļam no veikala ieraudzīju uz kādām namdurvīm uzpūstu 'Потребляй. Работай. Сдохни.', taisni vai žēl, cik ātri es kļuvu par vidējo statistisko sabiedrības sastāvdaļiņu, kas vadās tieši pēc šāda paša scenārija - varbūt ir pienācis pēdējais laiks atmest pienākuma apziņu, darba uniformu, konta numuru un pievienoties pankiem, hipijiem vai citiem, kas iestājās par dzīvi ārpus kastes un tamlīdzīgām štellēm.

Cilvēki, es jūs... nezinu, jā, tas laikam varētu būt precīzākais apzīmējums - es jūs nezinu.

Dievs, kur ellē tu esi.

Naktsmaiņa pārsteidzošā kārtā izturēta, uzvilkti pēdējie pēcdarba dūmi kopā ar labo kolēģi [žēl, kurš man tagad vārīs Fervex, kurš smiesies, kad pēc savas retās sociālās dzīves negulējusi un dzērusi nākšu uz rīta maiņām], esmu nogulējusi puspasauli, mani māc ļoti lielas bažas par savu materiālo stāvokli un spēju turpmāk sistemātiski maksāt obligātos maksājumus, un vēl jau tas diplomdarbs, ak - saņemies, sieviet, tu to viennozīmīgi vari.
Šodien aprit pusgads, kopš dzīvojam jauno, skaisto dzīvi bez ģimenes galvas - lai arī kā, taču mums visu šo laiku ir gājis labāk, nekā jebkad agrāk, tas ir atzīstams panākums. Dzīvojieties.

Esmu atguvusi drusku cilvēcīgāku jušanu, taču šovakar priekšā pirmā naktsmaiņa [dievs apgrābsties, Muzeju nakts ir paredzēta, lai tu baudītu kultūru, nevis līdz diviem naktī stumtu ģīmī sūda topmaizes, mans mazais lasītāj], tā vien šķiet, ka mani no turienes iznesīs ar kājām pa priekšu - ardievu, meitenes, daudz neraudiet un neaizmirstiet uz kapakmeņa iegravēt: 'Viņa turējās kā vīrs - līdz pat pēdējam pircējam'.

Nekas daudz nenotiek - kā dieva nepieņemta klīstu pa sludinājumiem un bombardēju potenciālos darba devējus [es joprojām uzskatu, ka jebkurš darbs ir cienījams, taču tādu mizantropiju, kādā es esmu iedzīvojusies pa šiem mēnešiem, nenovēlu nevienam], ārstēju to, ko man ir nodarījuši ledaini dzērieni, gaisa kondicionieri un pīpēšana kailai pie atvērta loga [labā kolēģe baro mani ar paracetamolu, tas ir tik jauki, ko ellē es darīšu tagad, kad viņa ir atradusi citu darbu un no šī elles cauruma tikusi ārā], esmu izbrīvējusi kādu minūti nelielai, taču labai sociālajai dzīvei, diplomdarbs velkas uz priekšu kā pussprādzis ēzelis, kas konstanti jādauza ar sūdainu mietu, un kopumā es esmu tik ļoti nogurusi, ka gulēšana sabiedriskajā transportā ir kļuvusi par normu - mirklī, kad es būšu ar visu tikusi galā un man vairs ne par ko nebūs jāuztraucas, es nelīdīšu ārā no gultas vismaz 3 dienas, to es tev apsolu, mans mazais, nešķīstais patērētāj.

Man patīk nākt mājās no rīta, kad visi prātīgi cilvēki dodas uz darbiem, izglītības iestādēm vai vienalga kur, viegli pazaudējušai savu товарный вид [ai, darbā tāpat nav jābūt], taču tas viss ir sūds, manu mazo draudziņ, tas viss ir salīdzinoši sūds.

Galvā pieci miljardi domu, un es nevaru noformulēt nevienu pašu.

Viss, ko es mūžā gribu, ir ilgi un sātīgi pīpēt uz saules apspīdētas palodzes. Jā.

Cīņā ar d-darbu esmu beidzot atrāvusi vaļā kādu radošo slūžu, tāpēc lūk, mans mazais lasītāj, ar lepnumu piedāvāju tev haiku, kurā pilnīgi noteikti ir atrodama 'visa eksistenciālā sāpe estetizētas subjektivitātes mērcē' [varbūt jāpievienojas mīļajai Maijai un jāiestājas mākslas zinātniekos, mani noteikti mīlēs miljoni], prokrastinācijas paliekas un mērenā vilšanās par 4 gadiem, kurus es noteikti varēju izlietot kādā pieklājīgāka līmeņa iestādē:

cik semantiski un komunikatīvi
sakārtots mans dizains
varētu uzspraust uz nagliņas

Ir brīvdiena, kurā es prokrastinēju, kaut gan uzradies pasūtījums un vēl jau arī tā kā derētu mācībiestādi absolvēt - lietas iet uz priekšu lēni un mokoši, taču gan darbvadim, gan Zommerei ir viedoklis 'Ai, es jau zinu, ka te viss būs, ņemies vien tālāk', kā rezultātā es neizjūtu nekādu spiedienu, kas liktu man savākt savas slinkās, izlaidīgās miesas un kaut kam beidzot pieķerties - nē, beibes, šis viss ir jāizbeidz, es uzvilkšu kaut ko pieklājīgāku un sēdīšos autobusā, lai brauktu uz objektu, un ja man šīs dienas beigās nebūs sametināta kaut viena pastkarte, es svinīgi zvēru atmest šim neauglīgajam procesam ar roku un pasludināt sevi par izgāzušos visās radošajās jomās, atinstalēt visu Adobes paku no portabļa, atdot visus art supplies Jānim, kurš tos noteikti varētu izlietot prātīgāk, nekā es līdz šim esmu varējusi, un kaut kā dzīvot tālāk.
Man ir mazliet skumji apzināties savas asociālās būšanas - darbs ar kvadriljons cilvēkiem dienā pārsvarā liek man vēlēties neredzēt nevienu pašu cilvēku sugas pārstāvi [līdz ar to tas smagi ietekmē manu jau tā neesošo sociālo dzīvi, pēc kuras es tomēr periodiski izjūtu vajadzību], mani kādreizējie draudziņi kļūst par maniem tagadējiem dīleriem [bet tas jau ir stāsts kādai citai cibas reizei, kuras pienākšanu es jums nevaru apsolīt], un šķiet, ka es esmu kaut kādā vienā punktā tik ļoti sajājusies [lasīt: sapisusi pati sev galvu], ka tagad ir grūti izdalīt, ko ellē es gribu un vai vispār gribu, varbūt tomēr ir jāatgriežas pie māsterplāna par absolūtu izolēšanos no visa un visiem kautkādā Latvijas lauku aizpakaļā - ko es tur darītu, nezinu, bet par ko gan ne, sabiedrība tāpat sevišķi pēc manis neilgosies, galu galā.
Dzīvojieties, patērētāji.

Vienīgais, kas mani notur kājās visas darba dienas garumā [es nepanesu karstumu un cilvēkus, taču līdz ar laba laikapstākļa iestāšanos tieši ar šādu kombināciju es tieku konfrontēta katru mīļu dienu], ir doma par ilgu un pamatīgu dušu, siltām pusdienām un ledusaukstu alu - mazie dzīves prieciņi, jā, man tādu ir daudz.
Atsūtīts elektrības papīrs ar 'lūdzu, maksājiet', kuš, es varu samaksāt tieši tik, cik es varu.

Kofeīn, tu esi mana mūža vienīgā mīlestība, atvičaju [© rajona puikas], mana mazā, ar mitrālajiem prolapsiem slimā sirsniņa laimē notrīs ikreiz, kad miega trūkuma nomocītās smadzenes no zila gaisa uzģenerē kādu teicamu ideju, ko parastos apstākļos diez vai būtu darījušas - 'way to go, Irwin, that's 10 000 points easy'.
Dzīvīte joprojām ir dirsā Eiropā un negrasās nākt ārā, taču man iet mazliet labāk.

Konstantas sāpes krūtīs, jauki, es varētu šonakt aiziet ar sirdi [tam par godu jāuzpīpē un jāieteš piecdesmito malku etilspirta šķīduma - gaidi mani, Sv. Pēteri, es jau ģērbjos].

Ak, beibes, ko lai jums pastāsta - es, protams, zinu, ka Lielais Brālis mani testē, un vienmēr, kad dievam tur augšā ir pilns sūdu spainis, viņam to ir kaut kur jāizlej [visērtāk, protams, kādam uz grēcīgās galvas], bet ibio rio, par ko man tas viss - paralēli visām huiņām, kas tik dāsnos apmēros man tiek sūtītas, šodien, kā kronis visam, mana māte tika atlaista no darba [kas nozīmē jau tā knapo ienākumu vēl vērienīgāku samazināšanos], un šoreiz man patiešām nav ne jausmas, kā mēs tālāk dzīvosim - būsim godīgi, lai arī kādus taupības pasākumus mēs neveiktu, es nevaru viena uzturēt 3 cilvēku ģimeni ar savām mikroskopiskajām kapeikām, ko priekšnieki man visžēlīgi atmet par pusdzīves pavadīšanu Brīvības ielā, katru mīļu dienu līdz nemaņai mēģinot ikvienam rītārdam iesmērēt varbūtkādumaizīti [bet tas jau ir cits, daudz specifiskāks stāsts] - es nezinu, biedri, varbūt jābrauc uz Īriju strādāt par opetereni, vai varbūt jāatmet pašcieņu un jāiet andelēt savu nepievilcīgo miesu uz Lienes ielas, par ko gan ne, tas vismaz nozīmēs nomaksātu īri un, kā minimums, pusdienās makaronus uz galda.
Ai [Adobe Illustrator].

Pūlī mīcoties kopā ar koncerta apmeklētājiem un mēģinot priecāties par muzikālo materiālu [kas patiešām nebija slikts], secināju, ka no sava parastā happy-go-lucky stāvokļa esmu izaugusi par mizantropisku īgņu, es nezinu, kur ir palikusi mana spēja izjust jebkādu prieku par kaut ko - varbūt vainīgs darbs, kas mani ir nojājis kā pensijā sūtāmu mauku, lai es varētu finansiāli piepildīt ģimenes neskaitāmās vajadzības, varbūt vienkārši vitamīnu trūkums.
Pēc 5 stundām jāceļas, varētu vispār vairs nekad mūžā neiet gulēt, tā tik būtu dzīve.

Pabiju darba intervijā un netiku pieņemta [oh well, mīļā Brīvības ielas stūra māja, pagaidām es palieku pie tevis vergot par minimālo algu un apdegumiem uz apakšdelmiem], 568 ml enerdžīdrinka bundža ir uz mani iedarbojusies graujoši, un lai neaizprokrastinētos līdz kapam, esmu savākusies un metinu savu grādadarbu [tiesa gan, es nepretendēju uz grādu, taču nosaukums labs], vismaz patīkami redzēt kaut kādu progresu tajā miskastē, līdz kurai es esmu aizdzīvojusies [protams, ne visos dzīves aspektos, taču gandrīz visos] - rīt plānos ietilpst mācībiestāde un vakara maiņa pārī ar puspriekšnieci, kas ir ļoti lieliski, taču mani īgnuma un pārguruma apmēri ir tonnās neizmērāmi un vislabprātāk es izslēgtu savus sakaru līdzekļus un kādas pāris dienas pavadītu gultā zem segas [protams, neizbēgami pazaudējot darbu un statusu ielās], varbūt iegūstot kaut kādu apskaidrību, trešo aci vai vienalga, ko [man gan pašai šķiet, ka vajadzētu vienkārši piedzerties vai profilaktiski parunāties ar Gospoģi Bože Moju, bet neieslīgsim detaļās].

Lietu sapisēja būtu man vispiemērotākais amats, tur man ir vērā ņemams stāžs.

Mana iekšējā balss [kas, nenoliedzami, pārstāv manu saprātīgo pusi] man pēdējā laikā visai bieži saka 'Sasodīts, tu domā/uzvedies kā tāda muļķa sieviete', tas laikam ir rādītājs, jēziņ, vai tiešām es nevaru to savu muļķa sievietes pusi no sevis izskaust, dzīvot būtu tik ļoti vieglāk, ja es par atsevišķām lietām nedomātu kā žurnālus salasījusies dura [kas ir paradoksāli, jo es nelasu Cosmopolitan vai citus sieviešu smadzeņskalotājus], bet mierīgi paļautos uz kaut kādu savu čuju vai arī vienkārši ļautu visam notikt savu notikšanu.
Kad būšu ar kaut kādu sitamo vismaz uz brīdi izrubījusi diplomdarba bubuli, plānoju jums uzzīmēt komiksiņu vai divus, mani mazie, negausīgie patērētāji, bet pagaidām esiet pacietīgi un dzīvojieties.

Pēc sestdienas katorgas ir patīkami, ja stāvi pieturā, knapi turies kājās un gaidi savu autobusu [kurā noteikti nedabūsi apsēsties, jo kuru gan piš, ka astoņas stundas no vietas esi tikai un vienīgi skraidījis pa veikalu, lai patērētājs būtu laimīgs un viņa laime rezultētos pirkšanas aktā, kas, savukārt, ļaus korporācijas cūkām piepildīt mēneša peļņas plānus], un tev garām, uzsmaidot un pamājot, aizdivriteņojas skaistākā sieviete visā Rīgā, uzreiz putniņi iečivinās un autobusā izbrīvējas vieta tavai nogurušajai pārdevējas miesai.
Īgni šķirstu darba sludinājumus, rīt brīvdiena [vispirmām kārtām man būtu jādizainē savu d-darbu, vai mūzas prombūtnes gadījumā vismaz jāmuļļā teorētisko daļu, bet izskatās, ka es tikai gulēšu un skatīšos filmas, jo man nekam citam nav ne spēka, ne lustes], un es vēlos tikai trīs lietas - nopeldēties, izgulēties [vēlams, ar gultasbiedru komplektā] un aukstu tumšo alu norasojušā kausā. Dzīvojieties, patērētāji.

Esmu pārstrādājusies un īgna [ak, mīļie pircēji, neviens nemāk novest līdz ziliem uguņiem tik perfekti, kā jūs], un vēl jābrauc pie biedrīšiem svētīt žetonvakaru, ko visi kopīgi ignorējām, ak, kad jel pienāks tas maģiskais brīdis, kad es varēšu kādas padsmit stundas no vietas vienkārši gulēt ciešu, pārguruša cilvēka miedziņu, ik pa piecām minūtēm neraujoties augšā no sliktiem sapņiem vai bailēm aizgulēties [laikam tāpēc es aizguļos].

Vakar es biju laimīga, un es ļoti gribu tāda palikt ilgstoši.

Izslēdzot modinātāju un aizsnaužoties vēl uz stundu [un katru mīļu rītu šādi kavējot darbu, izglītības iestādi vai jebkādus citus obligātus pasākumus, ko man jāveic, lai saglabātu materiālo stāvokli, izglītības līmeni un statusu ielās], es redzu muļķīgus sapņus, kas man liek vēlēties ar pirkstiem lēni skaitīt skaistas sievietes mugurkaula skriemeļus vai sajust kaut kādus visaptveroša, atbruņojoša maiguma uzplūdus, bet ne jau par to ir stāsts.
Things are happening, pagalmā uz striķa žūst mans formas krekls, dzīve mājās ir smieklīga [blakus algas dienā iepirktajām divkilogramīgajām pelmeņu pakām, kas ir kliedzošākais manas skumjās bomzības rādītājs, gozējas no darba pārnestās lašmaizes par ~2 Ls/gab. - Mārtiņa Rītiņa bēdīgi slavenais 'Ja jums mājās nekā nav, paņemiet laša fileju...' ir balta patiesība, mans mazais draudziņ], es perinu plānus par augstāko izglītību un lēnā garā metinu diplomdarbu, dievs apgrābsties - darba vadītājs cienā mani ar melno balzamu, Zommere ir pilnīgi ignoranta pret visu un vienīgā viņas iesaiste procesā ir vāji argumentēta skiču noraidīšana, arī iedvesma nāk lēni un negribīgi, bet kopumā es progresēju, man viss sanāk, es visu zinu, visu protu un visus izdrāzīšu kā maziņos, uz priekšu, Francija.

Par spīti centieniem īpaši neatcerēties visas tās lietas [kas gan īsti nestrādā praksē, ja gandrīz viss kaut ko atgādina], šodien zīmīgs datums, jau ceturtais pēc kārtas, es esmu mierīga un man gandrīz nekas nesāp, kas zin, varbūt tas pēc visiem šiem gadiem beidzot ir noticis - neskaitot atsevišķus aspektus, es esmu savākusies un salabojusies, neticami [no offence, sirdsmier, bet kur ellē tu biji ātrāk].

Pieturā aizskatījos uz skaistu sievieti un nokavēju savu tramvaju, score.
Miljons darāmu darbu rītdienas skatei un bonusā vakara maiņa, jes, dažubrīd mana luste strādāt ir kā tā izbēgusī Līgatnes lāčumāte - bēg prom pie pirmās izdevības.

Man iet labi, es piedzīvoju teicamu svētdienas vakaru un pavasara esamība gaisā man liek atcerēties visādas vecas lietas, muļķīgi, bet ne jau par to ir stāsts.
Jānoskalo veikala putekļus no miesas un jābeidz prokrastinēt, man ir apmēram 40 stundas laika [ierēķinot miedziņu un iešanu uz darbu, samazināsim uz 20], kuru ietvaros vajadzētu skicēt kā pašam nelabajam, lai pārciestu trešdienas skati - saņemies, sieviet, saņemies un izdari to kā boss, pēc tam varēsi nodoties visiem pasaules grēkiem un baudām pēc kārtas. Dzīvojieties.

Vakar svinējām 4/20, un tas nebija labi darīts - salīdzinot ar to priecīgo augļu jogurtu, ko es pieredzēju Jaungada naktī, šī reize bija galvenokārt bailes nomirt, muskuļu konvulsijas visas nakts garumā un nebeidzama morālā miskaste [un neprātīgi munchies, lol].
Pēc idejas man vajadzētu izšķiest savu otro brīvdienu lietderīgi, darot kaut ko savas gaišās nākotnes [lasi: diplomdarba] vārdā - braukt uz Mangaļsalu eksplorēt vidi un veikt piezīmes burtnīciņā, iet svētceļojumā uz Zaķusalu vai vismaz brauzēt internetus un mēģināt sazīmēt trīs tonnas skiču, ko trešdien pa vienai vien iespraust nodaļas vadītājas taisnajā zarnā [piedodiet manu klajo netaktiskumu], taču es bez sava gala trekterēju tēju, mēģinu pievārēt atlikušo pusotru Daria sezonu un skatos uz skaistām sievietēm fotogrāfijās [uz manu seno un ilgi kopto prokrastinācijas vēsturi atskatoties, īstenībā nav nekāds brīnums, ka esmu tur, kur es esmu, ka man nākas vienai pašai barot mātes-māsas tandēmu ar savu knapi minimālo algu, ka mūsu dzīves un labklājības līmenis ir tur, kur tas ir, un ka nožēlojamas hotdogu cepējas amats ir augstākais un faktiski arī vienīgais manas līdzšinējās dzīves sasniegums - katram cilvēkam piedzimstot vajadzētu saņemt nevis mīkstās mantiņas un sudraba karotītes, bet striķa un ziepju komplektu vai ciānkālija kapsulu labi uzdizainētā kastītē, ko pēc gadiem pielietot tajā brīdī, kad pats esi ievedis sevi dirsā un nākas atzīt bezspēcību sava tizluma priekšā].

Es gribu, lai man pirms miedziņa noglāsta galvu, tas varētu būt mana smirdīgā mūžiņa vienīgais mērķis.

Ak, korporācija, Y U NO pay salaries - es saprotu, ka jūsu vienīgās rūpes ir arvien jauni klientu/darbinieku drāšanas mehānismi un piektdiena ir brīdis, kad jātriec savas speķainās pakaļas uz mājām jau pusdienlaikā, nevis jānoņemas ar galu savilkšanu un algu pārskaitīšanu saviem minjoniem, bet bitch please, ir pirmdiena, man ir nemaksāti rēķini un neēdusi ģimene, velnsparāvis, es vergoju kā nēģeris, atsakoties no izglītības, miega un jau tā neesošās sociālās dzīves, bet jūs man maksāsiet manas smirdīgās kapeikas tad, kad jūs gribēsiet, o nē, beibes, jūs vēl redzēsiet кузькину мать [tagad, kad esmu kļuvusi par praktiski vienīgo ģimenes apgādnieci, varbūt man būtu jāsāk nēsāt sievu sitamo kreklu, tas izceltu manu statusu].

Biedrīši vakar atnāca uz sirdsmīļo darbavietu, savāca mani pēc darba laika beigām un aizvilka uz Vecrīgu dzert - sasodīts, viņi tik ļoti uztraucas par manu konstanto ārtbloku un nevēlēšanos skatīties virsū zīmulim, viņi liek man vismaz pusstundu dienā pamuļļāt posemaniacs.com un dāsni atvēl savu precious skiču bloku lapas vingrinājumiem 'uzvelc random brīvas formas un iezīmē tajās to, ko redzi', kuri man, protams, ir jāizpilda turpat uz vietas bārā, jo kas cits atliek, bet biedri, es nespēju - vienīgais, kas man mūžā ir izdevies, ir ragainais Kristiānija tēls [un tas pats nav nekāda radošuma esence, tikai pāris krāsainu kvadrātiņu kopums, kas brīnumainā kārtā cilvēkiem patīk], viss pārējais ir tikai tādi ambāļa centieni iztaisīties par hudožņiku hrenovu, un ko ellē es darīšu ar diplomdarbu, es vispār nezinu - tur ir tikai divas opcijas, uztaisīt uz 2 vai uztaisīt uz 10, taču ņemot vērā to, ka manas idejas izskatās labi tikai galvā, savukārt materiālā tās izskatās lielākoties pēc dirsas, man vajadzētu jau laicīgi paredzēt savu nepārprotamo fiasko - mani plāni nav samērojami ar manām prasmēm, es nevaru piespiest sevi piesēsties pie lapas, jo jebkura uzvilktā līnija vienmēr atspoguļos mana tizluma apmērus [nu nav, nav manī nekā radoša, to vajadzēja apjēgt krietnu laiku agrāk], un kamēr biedri tiek pie pasūtījumiem vai ir iemanījušies tikt strādāt tīri labos robos [viens puika pat ir veiksmīgi kļuvis par Cosmopolitan datordizaineri], es leju majonēzi uz hotdogiem par nožēlojamiem 200 latiem mēnesī, jo tas laikam ir vienīgais, kam es esmu derīga.
Dirst ejiet.

Statusa atskaite - negulējusi, pārgurusi, pohaina un 9 stundas rāvusies darbā [es neesmu piemērota cilvēku apkalpošanai, es esmu neapķērīga zoss ar lēnu domāšanu un tieksmi nepakļauties svētajiem Narvesena likumiem, velnsparāvis, klientiem vajag laipnu apkalpošanu, nevis varbūtkādumaizīti, bet slepenie pircēji tik nāk un nāk un raksta sliktas atsauksmes, ibio rio, jūs man nemaksājat tik daudz, lai es šādu uzspēlētību pieņemtu par savas dzīves vienīgo jēgu un piedevām vēl arī stāvētu/kristu par korporāciju, kas man, acīmredzot, ir jādara], taču tik labu ceturtdienas vakaru vārdā tas viss var būt arī salīdzinoši sūds, manu mazo lasītāj.
Alus, vakariņas, Daria un miedziņš - 'jo es esmu tā vērta' [© L'Oréal cērtamās eglītes]

Sirdsmīļie patērētāji ir izžmieguši no manis pēdējo, ja tik izmisīgi nevajadzētu naudu, būtu turpat uz vietas novilkusi formu un ar pēdējo smēķi zobos aizgājusi, pat nepalūgusi izmaksāt pēdējā mēneša algu - ibio rio, dārgais pircēj, es nekontrolēju cenu svārstības nežēlīgajā jogurtu tirgū, manā pārziņā nav pastmarku iepirkuma procesi [ja tev ir žēl piemaksāt 5 santīmus un iegūt savā īpašumā nevis Eiropas, bet pasaules marku, mans žīdīgais lasītāj, tu droši drīksti kūkot pastā, kur tava rinda pienāks apmēram rīt no rīta], es neesmu izdevēja un neregulēju Ievas Stāstu ikmēneša tirāžu, es nevaru sēdēt virsū desām, lai tās ātrāk izceptos un velnsparāvis, es pilnīgi noteikti neskrūvēju kredītkaršu termināli pie kases, tā ka vai nu drusku pieliec savu augstdzimušo muguru, vai nu ej kāst - zvaniet uz Tautas Balsi, ejiet pie priekšnieces, sūdzieties Svētajam Pēterim vai dariet jebko citu, taču es nevaru nest atbildību par lietām, pār kurām man nav absolūti nekādas teikšanas [piemēram, A/S 'Valmieras Piens' cenu politiku vai sasaldētu desu atkušanas ātrumu, ko laikam zina tikai pats desu dievs]. Dzīvojieties.

I do not always paint, but when I do, es pamanos datora monitoru notašķīt ar miljons sīkiem krāsas pilieniņiem, velnsparāvis, varēšu visu nakti mazgāt nost.
Biedrīši sadāvinājuši pirmšķirīgi nokrāsotas olas, lai es nejustos tik ļoti lūzerīgi, gaidot mājās kautkur aizdzīvojušos ģimeni un svētdienā ejot uz darbu [viņa nav sieviete, viņa ir 5220 05 pēc Profesiju Klasifikatora], un dienišķās pastaigas laikā jūtami iedzēris kaimiņš man novēlēja, lai vienmēr cauri miglai spīdot saule, tas ir labi, tas man noderēs.

Īru liķieris šovakar uzdevuma augstumos - silda iekšas un dod pa galvu lēni.
Vienīgā brīnišķīgā lieta darbā, ja neskaita algas dienu un iespēju stiept mājās paiku, ir mani darba biedri, kuri ir pagadījušies patiešām lieliski [nu, varbūt izņemot to jauno zosi, bet ko darīt, jāpacieš vien ir], taču es absolūti dievinu savu rižo kolēģi-puspriekšnieci, otru tādu ar uguni nesameklēsi - kad es garajās maiņās miegu ciet, viņa vāra man kafiju, kad es atvelkos strādāt ar miljons grādu temperatūru, viņa samaisa man Fervex [ne pārāk karstu, lai varu mierīgi aiz kases dzert], mēs dalāmies cigaretēs, pārrunājam visādas lietas un teicami sastrādājamies.

No rīta, muļļājoties ap brokastīm un taisoties uz katorgu, dzirdēju pazīstamu dziesmiņu, paradoksāli, cik ātri esmu iedzīvojusies tajā īpašo lietu pamanīšanas stāvoklī, cik ļoti maz no tā visa man vajag, lai dzirkstelītes pie vismazākā impulsa lektu sprakšķēdamas - stulbi, es reizēm uzvedos kā tāda muļķīga sieviete [sieviete es esmu pilnīgi noteikti, muļķība laikam nāca bonusā]. Dzīvojieties, patērētāji.