29 Marts 2014 @ 04:40
 
'Deep within the inner chambers of the Three-Horned Rhinoceros Beetle (Chalcosoma Caucasus), a closely guarded pheromone-harvesting ritual is about to begin'
 
 
29 Marts 2014 @ 02:34
 
Mīļā ciba, kā gan es varu tevi tik nelietīgi piesmiet un pamest, reizi periodā uzpeldot uz kādu virspusēju ierakstu no sērijas 'viss ok, strādā' - jocīgi, pirms uzradās ģimenes dzīve [kas joprojām ir labākā lieta pēdējā piecgadē, nebūs melots ne mirkli], man bija tik daudz lustes uz visa apcerēšanu, a kur tagad, mīļā Matīsa draudze, lai liekas ar savu nespēšanu ierakstīt neko vērtīgu.
Grēks sūdzēties, visi nesliktas dzīvošanas pamatelementi ir tik sabalansēti kā uzturvielas kaķu barībā [salīdzinājums pa rubuli], tomēr nepamet sajūta, ka savos nedaudzajos gados tomēr vajadzētu ja ne ar pilnu krūti, tad vismaz puskrūti [lol] pievērsties drusku piemirstajai dzīves baudīšanai [nē, pārmaiņas pēc man nepavisam nav ne skumji, ne vientuļi, kā tas bija vislaik iepriekš], atsākt paretam pārrasties mājās pilnīgi absurdos laikos pēc uzdzīves nepazīstamās kompānijās, atmest skrupulozo visa plānošanu, un ja ne citādi, tad pamāt Dievzemītei ar nēzdodziņu un vai nu uz laiku, vai ar galiem pārcelties uz dzīvi citā laika zonā - 'to mēs uzzināsim nākamajā sērijā', vai ne, mīļie patērētāji.
 
 
Skaņa: Archive - Hatchet
 
 
05 Marts 2014 @ 11:21
 
Viens ieraksts mēnesī, nu i dožiļisj.
Rit mans brīnišķais divu nedēļu atvaļinājums, ko aizvadu, tīrot māju, ejot uz lekcijām un baidoties no kara.
 
 
01 Februāris 2014 @ 21:48
 
Kur vien darba vietas reglaments līdz šim ir pieprasījis vilkt korporatīvo formu, bosi man izsniedz polo kreklu ar tādu vai citādu bļembu uz krūts, un lai kā to mazgātu, pēc pusgada nostrādāšanas tas smird tieši tāpat, pēc nebeidzamām all day, every day maiņām un izmisuma – protams, es kaldinu arī citus plānus, šiverējos riņķī, dibinu kontaktus un ļauju par sevi aizbilst kādu vārdu tam vai šitam, bet ko tas man dod šodienā, kurā es knapi savelku galus, nav ne jausmas.
Mēdz iestukņīt galvā doma, ka man vajadzētu mīlēt arī sevi, vai vismaz ļaut sev reizi periodā vienu dienu vienkārši novārtīties pa gultu, bet tas nešķiet savienojams ar šo ikdienu, kurā es raujos jebkurā piedāvātajā darbā, dzenoties pēc ikvienas kapeikas, studēju, remontēju dzīvokli, cenšos vest labu ģimenes dzīvi, rūpējos, skrienu un daru, man nav ne jausmas, kāpēc es to vairs nevaru tā, kā varēju agrāk.
 
 
28 Janvāris 2014 @ 10:57
 
Izgulējos darbā [par darbu runājot, mūsu daudzmaz ciešami nokomplektētajā kolektīvā paņēmuši klāt vēl vienu jaunu zosi, lieliski, mans summētais darba laiks līdz ar to var sūkāt ne vienu vien pimpi - stundu normu nav iespējams izpildīt, līdz ar to algas pietiks tikai tik, cik rēķinus nomaksāt, ar steigu jāmeklē otru/citu darbu un vispār es tā kā gribētu studēt arī, māti tavu aiz kājas, kāpēc vieniem visu liek jau sagremotā veidā ar karotīti mutē, kamēr man jāperas kā plikai pa nātrēm un īstenā Veidenbauma garā jācer uz 'Pacieties, debesīs labāki būs!', nu protams], līdz ar to nav pamata iet gulēt, dzīvoklī auksts un es gaidu to maģisko mirkli, kad man atsāks klāties nudien labi un es varēšu basām kājām rasas pielijušā pļavā saulainā vasaras rītā palēkdamies diet klimpiņpolku un ko tik ne.
 
 
24 Janvāris 2014 @ 01:46
 
Mūža pirmā sesija bija tik viegla kā divu pirkstu apčurāšana, vēl es jūsmoju par brīvlaišanu līdz jaunā semestra sākumam [naktsmaiņā šļurbājot enerdžīdrinku, protams, taču atvaļinājums arī nebūt nav aiz kalniem, tas ir labi], bet kopumā pēdējais laiks tapa aizvadīts gemoroja zīmē – vienubrīd es aizraudos līdz panikas lēkmēm, labākajās kinematogrāfa tradīcijās eju staigāt gar jūru un esmu gatava aiz bēdām pārgriezt sev rīkli, bet jau nākamajā brīdī visa diena tiek kā tādā medusmēnesī novārtīta gultā, piekopjot romantiku un erotiku, un man nav ne jausmas, ar kādu sesto prātu es visu vienmēr pamanos salaist ķīselī, vai lietas vēl ir sapisušās vai jau skaitās atpisušās atpakaļ, un kā vispār būt, lai es neizjauktu visu skaisti sabalansēto kā tāds zilonis trauku veikalā, uz ko man, acīmredzot, ir īpašas spējas.
Dzīvojieties, patērētāji.
 
 
05 Janvāris 2014 @ 13:39
 
Kā tikko ieraksti Cibā savas laimes un priekus, tā viss sapišas, protams [žēl, ka darbā salikuši jaunas kameras katrā pažobelē, piemuļļātos līdz neģīmim tepat uz vietas].
 
 
03 Janvāris 2014 @ 14:48
 
Gaidu algu - man nepatīk tās jevras, būšu godīga, un vēl vairāk manu nepatiku veicina tas, ka strādāju mazumtirdzniecībā, kur jaunas naudas ieviešana ir viens vienīgs nebeidzams gemorojs [darba diena 1. janvārī bija necerēti mierīga, neviena kašķīga pircēja, bet nebaidies ne mirkli, vēl jau nāks mērgļi ar viensantīmnieku burkām un naktī no 14. uz 15. datumu, kad pārstās pieņemt latus, iekrīt mana maiņa, noteikti uzzināšu daudz jauna par sevi, savu māti, savām seksuālajām preferencēm un ko tik ne].
Nestāv rakstīt gada pārskatu, varu vienīgi piebilst, ka aizvadītais ir bijis līdz šim vispiesātinātākais un pilnasinīgākais pieredzētais gads - dzēru, raudāju [ok, šos divus punktus es intensīvi piekopu arī visus iepriekšējos gadus], smējos, mīlēju/-os, vislaik ļoti iekūlos dažādos piedzīvojumos, uzsāku akadēmiskos priekus, jaunu darbu un kopdzīvi, un viss, ko es sev varu vēlēt, ir Ctrl+S. Dzīvojieties, patērētāji!
 
 
Skaņa: Soap & Skin - Spiracle
 
 
18 Decembris 2013 @ 05:34
 
 
 
18 Decembris 2013 @ 04:58
 
Man vienmēr ir paticis, kā filmās cilvēki ieslēdz radio/TV un tur precīzi sekundi sekundē sākas Breaking News, liktenīgā dziesmiņa vai kas tikpat graujošs - pēdējā laikā man tas sanāk tik bieži, ka taisni vai jāsāk aizdomāties, vai ar visu šito trako negulēšanu neesmu sev piebaidījusi kaut kādas sverhsposobnosķas vai vienkārši ņēmusi un sajukusi prātā, nemaz nerunājot par to, ka dziesma, kas visu dienu skan galvā, vēlāk noteikti skanēs pa radio, neizlēmīgs pircējs pie kafijas automāta nospiedīs tieši to podziņu, kuru būšu iedomājusies, un tamlīdzīgi, pilnai laimei vēl pietrūkst kā Vonnegūta Barnhauzam no attāluma šķaidīt tintnīcas, ne.
Miegs ir viss, ko es dzīvē gribu darīt.
 
 
12 Decembris 2013 @ 19:36
 
Nosēžoties pie Cibas, liekas, ka nu tik būs lielā rakstīšana, bet skuju, mans nešķīstais patērētāj, pēkšņi nekas vairs nav tik stāstāms, lai ar to dalītos - studijās iet kā jau studijās, veselība pret pastāvošo iekārtu sevišķi neiebilst [bet kad sāks, laikam labi nebūs], dzenoties pēc iztikas līdzekļiem, esmu pārstrādājusi pēdējo sajēgu un nezinu ne rīta, ne vakara, priekšā Ziemassvētki darbā un trīs nedēļas vienatnē ar kaķi un viņa grabošajām spēļmantiņām, jo любовь моей жизни guļ Strenču traķenē ar depresijas saasinājumu, pilna galva sūdu un kopumā.. jā.
 
 
Skaņa: Bērnības Milicija - Mana vaina
 
 
03 Decembris 2013 @ 02:20
 
Nīkstu naktsmaiņā ar post-temperatūrainu jušanu [aizgāju gulēt ar mistiskiem 38 grādiem, rāvos augšā ik pa pusstundai un finālā septiņos no rīta aizvilku savu speķaino dirsu uz darbu], biju jau ieziepējusies rīt neiet uz lekcijām, bet skuju, semināri un kas tik ne, es gribu iedzert un gulēt, man sāp sirds [fiziski] un mīla grib paņemt reklāmas pauzi, nu protams.
Dirst ejiet.
 
 
24 Novembris 2013 @ 19:47
 
Pirms-dzimšanas dienas īgnums, kā katru gadu šajā laikā.
 
 
17 Novembris 2013 @ 16:27
 
Man ar steigu jāiemācās runāt.
 
 
13 Novembris 2013 @ 02:01
 
Ejiet dirst.
 
 
09 Novembris 2013 @ 03:46
 
Naktsmaiņās grīdu mazgājot, jūtos kā apkopējs no Smells Like Teen Spirit klipa, izjūtu drūmu nomāktību, nepārtraukti dzenu sevi uz priekšu ar 'Get your shit together, woman!' un domāju par malku, kā tajā Neiburgas stāstā – tikai par malku, kas pietiks apmēram pusotram mēnesim, un tad nu gan mūsmājās būs vieni makten priecīgi Ziemassvētki, mīļā Matīsa draudze [mums vienalga, jo kas kaitēja nedzīvot zem deķīša blakus otrai siltai miesai, bet jauniegūtajam kaķim gan būs daži biezi vārdi padomā].
Man vajag brīvdienas no visa un visiem – paņemt slimības lapu, izsviest telefonu pa logu un tādā kondīcijā vienkārši būt kādu laiku.
 
 
01 Novembris 2013 @ 20:09
 
Piereģistrējos Ķiterī, cik skumji ir tas.
Vakars vienītī 2 of 3, pie manis ir atgriezušies M83 un arīdzan alkohols, tiesa gan, vakara aliņa veidolā - rīt uz darbu, protams, uz kurieni tad vēl.
 
 
Skaņa: M83 - Wait
 
 
26 Oktobris 2013 @ 11:53
 
Varbūt es vienkārši esmu pārgurusi, plēšot savu dirsu uz pusēm 2 darbos [man nav nekādu tiesību par to ņaudēt, jo īre pati nemaksāsies, ēst gribas defaultā un par skaistu izskatīšanos Latvijā diemžēl neviens nemaksā, un ja kāds arī maksā, tad tev ir jābūt pidaram modes blogerim Jaroslavam vai kam tamlīdzīgam]; galu galā man ir viss, ko es jebkad mūžā esmu vēlējusies un pat vairāk, taču nepamet vēlme ar akmeņiem kabatās aiziet nopeldēties vai pie vakariņu rīsiem piedzert klāt trubu tīrāmo, un es nezinu, kur man tagad dēties ar tik smieklīgām problēmām.
 
 
21 Oktobris 2013 @ 04:32
 
Neraugoties uz aizdomām, ka neirozes jau klauvē pie manām namdurvīm ar ciemakukuļiem, mans iekšdedzes dzinējs strādā kā bitīte; man ir spēks iet uz abiem saviem maizesdarbiem, vest ģimenes dzīvi un vēl mēģināt izstudēt pēdējo sūdu ārā no universitātes, taču nevarētu teikt, ka pārguruma nav, kur nu, arvien biežāk iestukņī galvā doma, ka esmu pelnījusi atslodzes dienu, kurā kā vecajos labajos laikos jāpiemuļļājas no viskija, jāklausās visas savas astoņtūkstoš pesņas un bez sāta un sajēgas jārubī datorspēles, jā, tas būtu nudien svētīgi darīts.
 
 
19 Oktobris 2013 @ 18:31
 
Something's wrong.
 
 
16 Oktobris 2013 @ 05:50
 
Vēroju rausteklīgos novērošanas kameru lodziņus monitorā un gaidu pusastoņus, kad beigsies mana diennakts maiņa kapitālisma celšanā un es palēkdamies varēšu pucēt uz fakultāti smelties gara gaismu, lol – es gribu gulēt, ēst un mīlēties, respektīvi visu Maslova piramīdas apakšstāvu, un vēlams tā, ka tagad, lūdzu, paldies.
Man krīt uz nerviem Nickelback.
 
 
08 Oktobris 2013 @ 13:29
 
Drusku par dzīves sīkumiem, manu novārtā pamesto lasītāj - kā jau godājamai publikai ir zināms, es savu studenta kafiju un makaronus [tirgus spekulantu paikas kaudzes ir labākais, kas ar mani ir noticis - kā dampsterdaivings, tikai ar garantētiem rezultātiem] pelnu, strādājot par benzīntanka operatoru, kur viena maiņa ilgst 24 h, un lai nav naktīs skumji sēdēt un gaidīt maiņas beigas, fonā skan draugs radio, un to nu es patiesi novērtēju - katras jaunas stundas sākumā atskan sveiciens tiem, kas ceļā un veiksmes vēlējumi tiem, kas darbā, un tad ir jauki ap sirdi, neraugoties uz to, ka viss jau ir iepriekš ierunāts un saprogrammēts.
Ā jē.
 
 
Skaņa: pasniedzēja
 
 
22 Septembris 2013 @ 12:07
 
Kā man iet, jūs jautāsiet - nu, mana dzīve sastāv no universitātes, nakts virsstundām sirdsmīļajā maizesdarbā [līdz naidam, kādu es perināju pret Narvesenu, vēl gan patālu, bet arī benzīntanks ar savām 24 h maiņām nav nekāda medusmaize] un haltūrām otrā darbā vienīgajās brīvdienās, un kad neesmu nodarbināta nevienā no iepriekšminētajām disciplīnām, tad viss, ko es spēju paveikt, ir ieritināties savai mīlai azotē un pāris sekunžu laikā vienkārši izrubīties, kaut gan pēc tiesas un taisnības man būtu jākrāmējas ar akadēmiskajām rūpēm, jāremontē dzīvokli vai vienkārši jādzīvo - kāda vairs sociālā dzīve, kāda žūpošana ik vakaru visos Vecrīgas krogos, ja diennaktī ir tikai 24 stundas un viss, kas mani patiešām interesē, ir nosnausties tajās pāris stundās starp vienu vai otru darāmo.
Vēl es tikpat kā nedzeru. Kurš gan būtu domājis, ka arī tādi laiki manā alkoholisma vēsturē pienāks.
 
 
17 Septembris 2013 @ 00:17
 
Massive Attack radiokastē liek piemirst, ka līdz maiņas beigām vēl 7 stundas – ak, mirkļi, jums padodas būt skaistiem.
 
 
14 Septembris 2013 @ 16:02
 
Mierinu sevi ar domu, ka izgulēšos kapā [kas pie šādiem apgriezieniem, visticamāk, nav aiz kalniem] – manas bailes par studiju laiku multitāskingu izrādījās veltīgas, jo dīlot ar 2 darbiem, dzīvi un universitāti ir iespējams un cilvēki to patiešām dara, tikai tas miegs izpaliek, bet vai tad nu pirmo reizi ar pīpi uz jumta.
Vēl mani nomāc īgnums, bet taisnību sakot, tas mani nomāc vienmēr.
 
 
09 Septembris 2013 @ 02:35
 
Visi kārtīgi ļaudis guļ, bet es vienītī kapāju savu otro diennakts maiņu nekurienes vidū [it kā jau mīļais rajončegs, bet apkārt tikai koki, lidlauks un Daugavgrīvas šoseja, īsti laucinieciska jušana un drusku neomulīgi vienai pašai pasaules malā pieskatīt benzīntanku], kaujos ar miegu un vēl tikai 5 stundas nolaužamas, ak tavu priecīgo dienu.
 
 
Skaņa: Jumprava
 
 
06 Septembris 2013 @ 17:57
 
Varbūt kaut kāds parastais jaunu sākumu entuziasms, taču pirmā akadēmiskā nedēļa ir bijusi lieliska, un līdz šim man patīk viss - es zinu, ka pēc mēneša man noteikti būs miljons iebildumu pret pastāvošo iekārtu, bet pagaidām kas kaitēja nedzīvot tādā pirmkursnieciskā oblivionā, kāds ir šobrīd. Savukārt mans jaunais, uzlabotais darbs benzīntankā, cita starpā, ir tieši tāds, ar kādu es rēķinājos, respektīvi, ir pieciešams, bet arī nekas vairāk - klientu apkalpošana joprojām nav mana sirdslieta un pat ne tuvu tai, taču darba grafiks atļauj skraidīt uz lekcijām, otru darbu un pat periodiski padzīvot, kas šajā gadījumā arī ir viss, ko man vajag.
Viss ir labi.
 
 
05 Septembris 2013 @ 09:40
 
Sēžu fuckultātē, pieķērusies pie Dynamit pintes kā pie mīļotās sievietes, un viss, kas mani sagaida rīt, ir došanās kapāt savu otru darbu skaistākas un pārtikušākas nākotnes vārdā – fuck this shit, I'll become a stripper, ja jūs vēlaties manu viedokli.
 
 
04 Septembris 2013 @ 06:36
 
Priekšā stāv ~36 stundas nepārtrauktā nomodā - nu, uz priekšu, Francija, ko citu es sev varu vēlēt.
 
 
Skaņa: Interpol - Specialist
 
 
02 Septembris 2013 @ 06:39
 
Deftones - Back to School.mp3