22 Janvāris 2020 @ 23:56
 
sex dungeoncuddle dungeon

es gribu, lai man pieskaras
kāpēc eksistē Ciba, terapija, krogi un baznīcas, taču nav vietas, kur par attiecīgu samaksu atbilstoši apmācīts speciālists vienkārši pieskartos
oh wait
 
 
14 Janvāris 2020 @ 23:04
 
Terapijā uz galda pašsaprotamu iemeslu dēļ vienmēr ir salvešu kaste, un es katru reizi nodomāju, vai šī būs tā reize, kad man to beidzot nāksies lietot (tā reize vēl nav pienākusi, taču drīz, meitiņ, drīz, es ap to ripinos kā kapeiciņa gar kolektes malu), tomēr pat tik intīmos apstākļos, kuros es faktiski esmu ar pliku dvēseli zem naža, raudāt šķiet kaut kā nepiedienīgi, kaut arī es zinu, ka šī ir viena no miljons lietām, kuras būs jāatmācās / no jauna jāiemācās darīt (ko ir superviegli pateikt un supergrūti izdarīt, ja viss mūžs ir pagājis, cenšoties sevī nokaut teju ikvienu nepareizu emociju, lol).

Gribētos visu ņemt tik viegli, tik nonšalanti, kā zīda lakatiņu gar kāju, kas nupat apstrādāta ar Gillette Venus, bet sūds vien sanāk, kā parasti.

But you could have waited
You could have locked yourself up
For ten years or so
And when you finally came out
There would still be no chances for you
 
 
18 Decembris 2019 @ 00:16
 
Biju skolas salidojumā, kur dzēru kā Ričards Bērtons un dejoju kā Džons Travolta, kopā ar biedriem nodaļas darbnīcās triecu šņabi un viskiju un ļāvos ilgām dzēruma sarunām par dzīvi un māāhslu gluži kā senāk, it kā mēs visi būtu tikušies vēl vakar, it kā visu šo gadu pa vidam nebūtu bijis, un es biju tik neizsakāmi laimīga, tas tik bieži nemaz nenotiek, un vēl man nav ne jausmas, kur man agrāk bija spēks tik drūmam alkoholismam, kādu es reiz piekopu (visa fiška ir tajā, ka jātur tempu un jābūt pālī konstanti, nevis tikai reizi periodā, bet vai tas vairs ir būtiski).

No terapijas, kurā gan pagaidām norit tikai priekšspēle un visi sūdi vēl nav paspējuši uznākt augšā pa trubām, man jau ir jēla visa dvēsele, jo kurš būtu domājis, ka būs tik smagi, ka es nevarēšu salikt kopā divus vārdus un man būs savu sāpi jāmēģina nodefinēt ar kartītēm, uz kurām uzzīmētas žirafes kā tādā jobanā bērnudārzā (kurā, starp citu, neesmu gājusi ne dienu, lol); ir grūti un reizē ārkārtīgi mierinoši, un vispār man tas bija jāizdara jau sen, jau mazpadsmit gados (the hell with it, māte mani varēja pierakstīt rindā jau tad, kad kārtoja man dzimšanas apliecību), es būtu tik daudz ko aiztaupījusi sev un citiem, es būtu izaugusi par tik brīnišķīgu cilvēku, ka bail.

Vasarā, atvaļinājuma izskaņā braucu atpakaļ uz Dievzemīti ar nakts autiņu no Varšavas, bija neiedomājami karsti un auksti reizē, es nevarēju iemigt ne ar ausu aizbāžņiem, ne ksanaksu, bija jau tumšs un tikai garāmslīdošo fūru kabīnēs dega pa kādai lampiņai, un austiņās nepielūdzami skanēja

Waiting for your love to happen
Is like waiting for a drug that never kicks in
 
 
23 Novembris 2019 @ 11:56
 
Biju terapijā - pizģec, this will be a wild ride, vēl nekas nav sācies, taču es jau jūtu, ka tas būs kā ar galvu pa priekšu ieņurkot sarūgušā atejas bedrē un procesā man sāpēs tā, ka visas manas jaunā Vertera ciešanas, ko pēdējos padsmit gadus esmu te visā krāšņumā aprakstījusi, salīdzinoši tādi bērna šļupsti vien būs, lol
 
 
21 Novembris 2019 @ 16:33
 
Gribu pieliet seju un reizi pusotrā gadā arī nopisties, atvainojiet manu slikto franču valodu, taču sanāk tikai skaidrā nopisties pa trepēm valsts svētku pēcpusdienā un kā tādam pimp daddy ar spieķi klunkurēt uz sirdsmīļo darbiņu, kurā es, acīmredzot, vairs neperformēju tā, kā man gribētos, jo nupat aizlaidu gar bārdu veselas 2 (summa vārdiem: divas) karjeras izaugsmes iespējas vienā mēnesī, un tas viss ir un paliek tikai un vienīgi mana vaina, kā jau allažiņ

Es nekad tam nebūšu simtprocentīgi gatava, taču rīt provēšu aiziet uz savu pirmo terapiju - there's a lot to unpack, so we should just burn the whole suitcase instead

Ai, joptvai
 
 
31 Augusts 2019 @ 22:15
 
Sapnī redzēju Merilinu Monro brīdi pirms viņa kļuva slavena, viņa raudādama ķērās man ap kaklu un teica, cik ļoti mani mīl

Es mētājos gultā un nevaru aizmigt, tālumā klusi dārd Instrumentu koncerts, savukārt blakuspagalma kaimiņi pēdējā vasaras vīkendā ir nolēmuši paspēt ielēkt dārza ballīšu sezonas aizejošajā vilcienā un ārā iznestajā radio skan Lady Gaga, pieturā pīkst autobusa durvis, gar ielas logu ripinās mašīnas un kaut kur tukšā dzīvoklī rej sunītis

Cover me with kisses, baby
Cover me with love
Roll me in designer sheets
I'll never get enough
 
 
27 Jūnijs 2019 @ 23:02
 
If your curtain is closed
Yet you are still standing behind it


Atvaļinājumā brauksim uz Aušvicu. Un kā jums iet?
 
 
05 Aprīlis 2019 @ 18:29
 
Besī pavasaris, besī viss senaizmirstais - gurdinošie saules stari, aizkaru raksta atspīdumi uz sienas, saldi spirdzinošais gaiss, kad pēc ziemas beidzot atrauj vaļā logus (to vispilnasinīgāk var sajust tikai tad, ja dzīvo mājā ar vecajiem logiem), skaistas meitenes uz ielām, visas tās smaržas, skaņas, sajūtas, viss, viss, v i s s

Gribu piepist seju.
 
 
Skaņa: Manic Street Preachers - Your Love Alone is Not Enough
 
 
29 Marts 2019 @ 01:01
 
Es gribēju maigumu, bet viņa ēda saldējumu.

C'est la vie.
 
 
06 Februāris 2019 @ 00:31
 
Vēl kopš trauksmainajiem Jūrmalas gatves laikiem dedlaini ir tas, kas mani dara dzīvu - garās naktis pieder tikai man, man ir mani materiāli, mans dzēriena trauks, manas pesņas fonā un es varu nodoties tam, ko protu vislabāk - strādāt it kā citiem, bet reizē tikai sev, ausmiņā iet pasnaust un pēc stundas celties turpināt darīt dzīvi (kas, protams, pēc tam liek par sevi manīt, but oh well).

Es nezinu, ko darīt.
 
 
Skaņa: Bērnības Milicija - Padauzas
 
 
30 Augusts 2018 @ 20:22
 
Tā dzīvojam - mana femme fatale dušā klausās Bejonsi, es guļu gultā un kasu dirsu.
 
 
04 Septembris 2017 @ 14:12
 
Cik jobani viegli bija dzīvot mazpadsmit gados, kad Nirvana un System of a Down bija vislabākie risinājumi visām pasaules problēmām (tad ap 15 man salūza sirds un es sāku dzert, lol).

Jūlija beigās neveiksmīgi nokritu un nolikos uz slimības lapas, kuras laikā pamanījos nofraktēt dāsni apmaksātu pozīciju respektablā kompānijā - piektdien parakstīju jauno līgumu, šodien iesniedzu sen loloto atlūgumu un teorētiski man būtu jābeidz biksītēs kaut vai no tā vien, ka šis 3+ gadus ilgušais murgs beidzot būs cauri, bet skuju.

Biju pie puikām CPH, dzēru, braucu ar laivu, gāju praidā un biju jau ieziepējusies, mājās atbraucot, beidzot paņemt dzīvi aiz pautiem, taču nolaižoties Dievzemītes lidostā, visi mani sapņi un cerības turpat arī pašķīda (piebildīšu arī to, ka man nepatīk lidot, un tiem, kas aplaudē pie nolaišanās, vispār vajadzētu nahuj apcirst rokas).

this will never end 'cause I want more
 
 
Skaņa: Mercury Rev - Holes (Instrumental)
 
 
21 Jūlijs 2017 @ 09:28
 
Pēc 3+ gadiem birojā beidzot esmu izcīnījusi sev statusu un dabūjusi vietu pie loga, līdz ar ko mana prokrastinācija ir ieguvusi pavisam citas krāsas un tagad, kad nestāv strādāt, lasu uzrakstus uz fūrēm, kas nebeidzamā plūsmā slīd pa valsts noslogotāko autoceļu - BEWESHIP, Danske Fragtmænd, ALUS IR MŪSU ♡ LIETA, Izvēlies Mīlestību, and so on.

It's all good in the hood.
 
 
Skaņa: Led Zeppelin - Kashmir
 
 
14 Jūlijs 2017 @ 10:06
 
Beidzot esmu nost no antidepresantiem, bet jēgas nekādas.

Palīdzēju mīļotajai savākt savu akadēmisko sūdu un pabeigt stipri ieilgušo universitāti (jo es viņu ne tikai mīlu un gribu, lai viņai viss būtu labi, bet arī esmu kā tāda varoņa kompleksa nomocīta Amēlija, kas dīlo ar citu problēmām tā vietā, lai risinātu savējās), tagad viņai ir grāds, bet es joprojām spļauju griestos svilpodama, jo savulaik pieņēmu ne tos pareizākos lēmumus, kuru rēgi mani joprojām vajā katru mīļu dienu, LOL.

Jāņos nomira Raitis, par ko man joprojām ir ļoti skumji; uz bērēm bija sabraukuši teju vai visi, kurus jebkad esmu pazinusi, mūsu bariņa puikas nesa zārku un raudāja kā aizkauti, izvadītāja runāja pilnīgu sūdu (viņš būtu par to visu kārtīgi ieņirdzis, sevišķi par krustu un tēvreizi) un nākamajā dienā pēc bērēm viņam būtu bijis jāsaņem savu inženiera grādu, bet universitātes vadība neesot izlaidumā atļāvusi klusuma brīdi, jo priekš kam, vai ne.

Viss, kas man dzīvē pietrūka, ir cistas sieviešorgānos, bet heisā pidrallā, tagad man ir arī tās.

Oh well
 
 
Skaņa: Current 93 - Niemandswasser
 
 
22 Maijs 2017 @ 17:38
 
Uz mājām vedošajā transportā skan Space Oddity, varbūt kaut kas labs varētu beidzot notikt.
 
 
08 Maijs 2017 @ 11:41
 
O, vareni, vareni, Zālaman
Šie vārdi kā sudrabs skan
 
 
06 Maijs 2017 @ 21:47
 
I have a problem that I can not explain
I have no reason why it should have been so plain
Have no questions but I sure have excuse
I lack the reason why I should be so confused

I know how I feel when I'm around you
I don't know how I feel when I'm around you
 
 
25 Aprīlis 2017 @ 10:00
KAK ZHE GRUSTNO GOSPODI EB TVOYU MAT  
it kicks like a sleep twitch

šrinks atļāva kāpt nost no zālēm un vēl ir atlicis tikai nomuļļāt pēdējo plāksnīti, un man viss ir reāli labi, tikai nez kāpēc nav

sorjan, beibes
 
 
Skaņa: Starsailor - Alcoholic
 
 
01 Decembris 2016 @ 15:39
 
Jānotievē galvenokārt tāpēc, lai sēnes efektīvāk darbotos, lol.
Vēl man bija dzimšanas diena, es nodauzīju zilas ribas ceļu satiksmes negadījumā un sestdien braukšu pie leišiem klausīties The xx (jo brīdī, kad viņi bija Positivusā, es teltī dzēru, protams).

When love comes, honey, take it
Only one in a hundred make it
 
 
Skaņa: Interpol - My Blue Supreme
 
 
24 Oktobris 2016 @ 13:41
 
Darbelis, ko jau labu laiku biju noskatījusi, mani nepaņēma strādāt pie sevis [>ohwell.exe], līdz ar ko es turpinu sutināt dirsu tepat, labi iesēdētajā biroja beņķī, katru dienu no astoņiem līdz pieciem gaidot epastus no braļukām un rītos ar neko neredzošām acīm klunkurējot uz tuvējo benzīntanku pēc pārmērīgi augstas kofeīna devas, kas nedara mani ne mundrāku, ne veselāku.

Biju uz Placebo jau ceturto reizi 9 gadu laikā, tradicionāli apraudoties pie vienas vai otras dziesmas [kur mani māte tik jūtīgu dzemdējusi], man aiz muguras visu nolāpīto koncertu cilvēcīgi neiespējamā frekvencē spiedza maloļetkas un mājās es braucu ar taksi kā tāds buržujs, ne vairs kā četrpadsmit gados without a care in the world.

Jau mēnesi mācos zīmju valodu, kas pati par sevi ir ellīgi interesanta padarīšana, taču liek justies kā pamatskolā, kur bailēs no izgāšanās es pēkšņi aizmirstu visu, ko jebkad esmu zinājusi.

Sestdien atstājam 8. dzīvokli un pārvācamies uz Podragu, kur aiz loga tek Daugava un mierinoši dun ceļamkrāni kravas ostā, kas zin, varbūt dotajos apstākļos man beidzot atvērsies sen aizkaltusī radošā čakra, mākslas vārdā atsākšu pīpēt, dzert un glorificēt sēdēšanu nomodā pa naktīm tā, it kā tam visam būtu jebkāda saistība ar radošumu.
 
 
Skaņa: Placebo - The Bitter End
 
 
12 Septembris 2016 @ 15:08
 
Lielā burta nozīmīgums manā dzīvē: "Šodienas iepirkumu sarakstā starp pienu un rīsu nūdelēm ir arī maigums" ir līdz nelabumam dzejiski, savukārt "Šodienas iepirkumu sarakstā starp pienu un rīsu nūdelēm ir arī Maigums" ir vienkārši slavas dziesma A/S "Laima" izstrādājumiem.

Es klīstu pa darba intervijām kā dieva nepieņemta, kaimiņi dzen mani kapā un viss, ko es daru ar savu dzīvi, ir iešana gulēt astoņos vakarā, taču mēs joprojām mīlam viena otru un tas principā arī ir viss, kas liek man kustēties kaut kāda nebūt progresa virzienā.

There's nothing like this built today
You'll never see a finer ship in your life
 
 
Skaņa: Interpol - Take You on a Cruise
 
 
05 Augusts 2016 @ 13:51
 
Es sēžu savā biroja aizgaldā, sekoju līdzi tam, lai leiši nodrukātu septiņtrejus dažādus kaķu barības iepakojumus bez kļūdām, klausos trulu elektroniku un mēģinu neaizmigt no tā, cik ļoti nav spēka nekam, es esmu posms starp pēdējo kafiju pirms braukšanas mājās un miegu blakus mīļotajai, Sarkanā Buļļa ordeņa kavalieris, prozaka laumiņa, un es nudien ceru, ka tas nav depresņas devītais vilnis, kas pēc ilgas prombūtnes nāk uzlikt savu sūdaino zābaku man uz rīkles.
 
 
Skaņa: ZHU - Faded
 
 
27 Jūnijs 2016 @ 17:02
 
Visu laiku ir vājprātīgi karsts, es guļu zvaigznītē uz mūsu milzīgā matrača, maratonēju Orange is the New Black jauno sezonu un lēnām iztvaikoju; vēlāk man sametas neiedomājami skumji un es apraudos, viņa slauka manas asaras savā kreklā un apgalvo, ka viss būs labi, bet es savā stulbajā galvā kategoriski atsakos salikt kopā to, ka kaut kas vispār var tik ilgi un konstanti būt labi, nemaz nerunājot par to, ka tas varētu notikt ar mani.

Atvaļinājums bija tieši tāds, kādu es to iedomājos - divas burvīgas nedēļas miega un datorspēļu.
 
 
18 Maijs 2016 @ 11:16
 
Darbā uzlikuši jaunāku Outlook, tagad visi epasti no leišiem nāk kopā ar sūtītāja portretu – es ikvienu no viņiem esmu iztēlojusies pilnīgi citādāku, un ar katru epastu mani priekšstati tiek apgāzti, katra seja ir pilnīgs pretstats tai, ko esmu iedomājusies savā galvā.
Par darbu runājot, nesen apritēja mans otrais gads šeit – man patīk mans darbs, es nenoliegšu, tas pieprasa zināmu daļu smadzeņu, man ne ar vienu nav jārunā, algas apmērs un parādīšanās kontā nav katru mēnesi jāzīlē kafijas biezumos un reizēm es pat sajūtos vērtīga un noderīga (kas ir pārsteidzoši, ņemot vērā, kādā korporācijā es strādāju), taču es esmu nogurusi, mīļie kāzu viesi, es gaidu atvaļinājumu kā atpestīšanu un viss, ko es gribu, astoņos no rīta apsēžoties savā biroja aizgaldā, ir iet mājās, visa mana darba diena ir nebeidzama vēlme būt mājās.

Viens no vecajiem cīņubiedriem ir atbraucis ciemos no Dānijas un līdz nākamajai piektdienai ir apmeties uz mūsu dīvāna (jo mana neizmērojami plašā sirds, protams), un es arvien vairāk jūtu sevī mostamies veco, mizantropisko īgņu – es tik ļoti negribu cilvēkus, es tik ļoti negribu nekādu sociālo dzīvi, es vienkārši gribu gulēt visu atlikušo mūžu (paralēli tam es ceru, ka mana antisociālā uzvedība nav priekšvēstnesis depresņas atnākšanai jaunās skaņās, man zajebal jau).
 
 
11 Maijs 2016 @ 10:34
 
Mātes diena pirmo reizi mūžā tika svinēta pie divām mātēm, un kurš būtu domājis, ka tas viss tā iegrozīsies, ka viņas māte mani dievinās un ka mana māte, lai arī kāda īgņa būdama, būs neviltotā sajūsmā par viņu, ka tas būs vienkārši un mierīgi, kā malkot aukstu alu karstā augusta beigu novakarē without a care in the world.

Gribu pīpēt zāli un peldēties.
 
 
25 Aprīlis 2016 @ 15:03
 
Pirms nedēļas, no darba mājās braucot, redzēju, kā no Daugavas izzvejo cilvēku (kā vēlāk lasīju ziņās – pašnāvnieku), un dzirdēju, kā pārējie mikriņa pasažieri vienbalsīgi nolemj, ka “tas nu gan ir sadzēries” – gods kam gods, mēnesis psihiatriskajā slimnīcā mani ir atmācījis izdarīt pārsteidzīgus spriedumus par to, cik labi vai slikti kādam ir, raud vai neraud piekauta ielasmeita šajos konkrētajos sirds dziļumos.

Nekaunos atzīt, ka beidzot dzīvoju kā pie cilvēkiem.
 
 
29 Marts 2016 @ 16:14
 
Nekad nebiju domājusi, ka kļūsim par to neciešamo dzīvokli, kas caurām dienām bīda mēbeles un nodarbojas ar seksu tā, ka pat kaimiņi pēc tam iet uzpīpēt, bet tas nu reiz ir noticis – no rīta kāpņutelpā nejauši saskrienoties ar blakusdzīvokļa kaimiņu, vienīgā iespējamā darbība ir neskatīties acīs un ātri vīlēt prom uz darbu.

Katru reizi, kad ejam staigāt ar suņiem pa dieva aizmirsto Podragu un rāpjamies pāri milzīgajai smilšu kaudzei pie Daugavas pretī kravas ostai, viņa man rāda smiltīs ieaugušos dažādu kalibru augus un atgādina, ka mums ir tik daudz, ko mācīties no augiem, kas atrod sevī spēku augt pat visnelabvēlīgākajos apstākļos, un es skūpstu viņu pāri Spilves lidlaukam rietošās saules pēdējos oranžajos staros kā mazpazīstamas indie grupiņas pirmajā videoklipā, un esmu laimīga, neizsakāmi laimīga, ar visu to, ka vēl pagājšgad Lieldienās biju līdz nemaņai aizdzērusies svešā dzīvoklī un pāršņaukusies vitamīnu kā Duracell zaķītis, pirms likšanās traķenē mēģināju pakārties biroja tualetē un vēl ne tuvu neesmu savākusi savu sūdu, ne pusi no tā.
 
 
14 Marts 2016 @ 12:49
 
Pēc 27 gultasdienām psihiatriskajā slimnīcā esmu pilnvērtīgi atgriezusies savā kapitālisma celšanas aizjūgā, kur cita starpā nav mainījies pilnīgi nekas, kur es apstiprinu, laboju, tulkoju, vāru kafiju, lasu delfus un katru reizi ar savu īsi nogriezto zaļo galvu noejot gar grāmatvedību, tur sasēdušajām pirmspensijas vecuma piepēm sniedzu arvien jaunu materiālu spekulācijām par manu dzimumu un seksuālo orientāciju, un pats labākais ir tas, ka nekas, pilnīgi nekas no tā visa mani neuztrauc.

Būdama laimīgāka, nekā jebkad esmu bijusi, es instinktīvi gaidu nākamo sūdu bedri, un es zinu, ka man tā nevajadzētu darīt.
 
 
08 Marts 2016 @ 21:26
 
Rīt no rīta mani beidzot izraksta, aiz laimes pieliešu mūli un jau ceturtdien pucēšu uz sirdsmīļo korporāciju skatīties, ko viņi bez manis tur ir sadarījuši - jeibogu, pat domāt bail.

Es esmu laimīga.
 
 
24 Februāris 2016 @ 10:56
 
Rīt būs divas nedēļas, kopš esmu šeit (man ir krietni labāk, nekā bija, bet izmisums, kaut gan krietni notušēts, joprojām persistē), dienas paiet biezputrā, tabletēs un smēķos, un kaut gan es drīkstu klīst apkārt, pa dienām braukt mājās un kopumā kaut uz galvas stāvēt, man nav ne jausmas, kāda būs dzīve tur ārā, aiz slimnīcas eiroremontētajām sienām, kur man būs jāatgriežas pie iekšzemes kopprodukta celšanas savā biroja aizgaldā un kā rastafarietim pacietīgi jāgaida, kad Dža mani atpestīs no Babilonas gūsta.

Es ceru, ka R. aizrīsies ar sava jaunā draudziņa pimpi, lai arī cik ļoti es viņai vēlētu labu, taču kas attiecas uz mani, es esmu ļoti laimīga; dziļi noslēptā abpusējā mīlestība visu šo laiku vienkārši gaidīja piemērotu brīdi, kā izrādās, and if this doesn't work out, I have no idea what will - es jūtos kā savos mazpadsmit, kad biju līdz acīm iemīlējusies pirmoreiz, taču pieredze mani ir mācījusi un paralēli nesavtīgajai vēlmei atdot sevi visu ir arī vēlme viņu no sevis pasargāt, un es nezinu, mīļie patērētāji, kāds ir šī visa sausais atlikums.

Es gribu gulēt trejdeviņus gadus.