18 Augusts 2015 @ 15:20
 
„Par mūziku skaistu un melodisku!”, jeb paklausījos The Books, kuri man itin labi gāja pie dūšas 13-14 gados [apmēram tad, kad sēdēt pie Origo vairs nebija stilīgi, bet Andrejsala, savukārt, bija pats crème de la crème] – bezprecedenta gadījums, tomēr sāk šķist, ka jo vecāka kļūstu, jo mazāk saprotu eksperimentāļus, drīz laikam sākšu arī veidot uzkrājumus 3. pensiju līmenī un dzīt prom bērnus no sava piemājas mauriņa, lol.

Apmēram pirms gada pirmoreiz minu RPNC slieksni un tapu diagnosticēta, faktiski neatejot no kases - šis ir bijis viens brīnišķs, antidepresantu un krūts piena piesātināts gads, mīļie biedri, this is the motherfucking time of my life.

Viss, ko es jebkad mūžā esmu gribējusi, ir dzert un skatīties Star Wars.
 
 
Skaņa: System of a Down - P.L.U.C.K.
 
 
04 Augusts 2015 @ 20:03
 
Manas dzīves skaistākie brīži - pēc dušas apgulties svaigi uzklātos palagos [kokvilnas, nevis tajos poliestera sūdos].
 
 
Skaņa: Starsailor - Four To The Floor
 
 
30 Jūlijs 2015 @ 12:27
 
Man bija atvaļinājums, kurā es gulēju un geimoju, aizbraucu uz Positivus jau trešoreiz paklausīties Braienu [kurš lēnām, bet nepielūdzami noveco, tieši tāpat kā mani sapņi un cerības, lolzorz] un cietu no sociofobijas visu atlikušo nakti līdz pirmajam Ainažu-Rīgas autobusam; divas dienas vēlāk es redzēju Maybeshewill un šķiet, ka ar šīm darbībām būšu nomaksājusi visas nodevas piecpadsmitgadīgajai pagātnes sev, kurai, nenoliegsim, tolaik bija krietni vien izsmalcinātāka mūzikas gaume.

Mazmāsiņa ir tikusi budžetā LU komunikatoros un ved man ledusskapja magnētiņus no briselēm un hujzin kurienes – nu, jācer, ka vismaz par vienu bērnu mātei nebūs kauns, ja vien viņa paradoksālā kārtā nesekos manam piemēram un neizrādīsies ar depresiju slima homoseksuāla dzērāja, tas gan būs traki smieklīgi.

Es esmu izgāzusies kā veca sēta.
 
 
07 Jūlijs 2015 @ 10:49
 
Kad biju maziņa, kaut kādu iemeslu pēc biju apņēmusies izaugot pīpēt tikai mentola cigaretes [zvērinātu smēķētāju vidū dzīvojot, laikam īsti nesapratu, ka drīkst taču arī nepīpēt] - nu, vismaz viens bērnības sapnis īstenots, jo par kosmonautu es diez vai jebkad kļūšu [ak jā, vēl es tolaik domāju, ka nekad nedzeršu un nelietošu narkotikas, top kek].

Ņeh.
 
 
04 Jūlijs 2015 @ 13:29
 
"Do you think about her when you masturbate? Well, you should."
 
 
Skaņa: Stereophonics - Indian Summer
 
 
02 Jūlijs 2015 @ 20:38
 
Vakar iegāju savā izbijušajā benzīntankā [tajā pašā, kur aizvadīju miljoniem dvēseli kropļojošu diennakts maiņu] pēc cigaretēm - nožēlojamo krievu gadjušņiku Dinaz ir pārpirkuši Virši-A, kā izrādās, un lieki piebilst, ka tagad tur ir kā pie baltajiem cilvēkiem; gaišs, tīrs, pilni plaukti, visas manas izbijušās kolēģes-duņkas ir atlaistas par valodas nezināšanu [atskaitot vienu, kuras dienas arī esot skaitītas, kā viņa pati izteicās], un lai arī cik ļoti es nevienam nevēlētu ļaunu, dziļi sirdī es par to visu priecājos.

Pēc 10 dienām eju atvaļinājumā. Galvenais ir saņemties un izkāpt no gultas.
 
 
Skaņa: The Knife - Forest Families
 
 
29 Jūnijs 2015 @ 18:40
 
Vakar no rokas baroju zvirbuli ar rupjmaizi, šodien dzīvokļbiedrenes kaķis uz palodzes klabina zobus citu tādu pašu mazputniņu virzienā. Tieši tik vienkārši, kā bankas reklāmā.

Viens no maniem nedaudzajiem draudziņiem vakar ar galiem pārvācās uz dzīvi Dānijā, kam par godu piektdien kopā sanāca visa vecā kompānija un alkohols lija līdz pirmajiem tramvajiem, kā senos laikos, vienīgi bezrūpīgo pāļa kondīciju nepārtraukti aizēnoja apziņa, ka man nav ne jausmas, vai mēs visi šādā sastāvā vēl jebkad redzēsimies - šī saujiņa cilvēku ir mans mazais lodziņš uz tām svētlaimīgajām dienām, kad man vēl nebija visu šo rūpju un viss, kas mani uztrauca, bija vatmaņa cenas Baltijas Papīrā un tušas neizgāšana uz svaigi ceptajiem skates darbiem, un lai kāds gemorojs sirdsmīļā Jūrmalas gatve 90 arī nebūtu bijis, tolaik viss bija vienkārši un labi.

Kur palika mana dzīve, biedri?
 
 
Skaņa: Chinawoman - Kiss In Taksim Square
 
 
27 Jūnijs 2015 @ 21:20
 
Es gribu tikai, ik vakaru mājās pārnākot, nolikt galvu otram klēpī. Neko citu.
 
 
Skaņa: Interpol - Stella Was A Diver And She Was Always Down
 
 
25 Jūnijs 2015 @ 19:49
 
Nedzeru antidepresantus jau divus mēnešus, daudz pīpēju un maz runāju, boikotēju darba korporativņikus ar baibām sipeniecēm un ko tik vēl ne, izmitinu pie sevis ikvienu, kam nav, kur palikt un nodrošinu konspiratīvā dzīvokļa pakalpojumus slepeniem mīlniekiem, gaidu atvaļinājumu, nodzeru ikvienu nopelnīto kapeiku, neēdu brokastis, piecos no rīta ar skrejriteni pa Miera ielu braucu uz nočņiku, raudu autobusa pieturā, apšaubāmu vielu ietekmē sagaidu saullēktu, klausoties Florenci pa VH1, iekāroju katru otro sievieti, valdos un atturos, un kopumā, mīļie patērētāji, noliktais laiks nepavisam nav tālu, man jāteic.
 
 
Skaņa: Lost Frequencies - Are You With Me
 
 
07 Jūnijs 2015 @ 13:00
 
Varu izsvītrot vēl vienu lietu no dzīves to-do listes, un patiesi, mīļās beibes - Когда устал и жить не хочешь, полезно вспомнить в гневе белом, что есть такие дни и ночи, что жизнь оправдывают в целом.
 
 
Skaņa: Rammstein - Sonne
 
 
22 Maijs 2015 @ 20:32
 
Kā jau ikvienam pilnvērtīgam sabiedrības loceklim piedien, arī es pirms kāda laika beidzot pārdevu dvēseli čirkainajam Hārvardas žīdam un piereģistrējos Feisbukā, un ko tur daudz lai piebilst - visi mani brīnišķīgie draudziņi precas, dzemdē bērnus, piekopj visus iespējamos vaļaspriekus amplitūdā no tamborēšanas līdz kapoeirai, brauc apmaiņas programmās, publicē smaidīgus selfijus ar pabeigtiem bakalaura/maģistra darbiem, iet uz visiem pasaules pasākumiem, skrien maratonus, cītīgi uzskaita savus ikvakara riteņbraucienus/skrējienus ar Endomondo, rīko saviesīgas ballītes, ēd nesteidzīgus svētdienu brančus restorānos, brauc ceļojumos uz Stavangerām, Ulanbatorām, Palmām de Maljorkām un hujzin kur vēl, un neviļus rodas sajūta, ka es visā plašajā pasawļītē esmu palikusi vienīgā, kuru interesē tikai dzert, gulēt un no rītiem kaut cik laicīgi aizkulties uz darbu – nudien jājautā, no kurienes viņi visi tam rauj spēku, laiku un līdzekļus, kurā brīdī es palaidu garām instruktāžu par to, kā uzbūvēt tādu dzīvi, ko nav kauns rādīt pat ķeizaram, un galu galā, kāpēc es savos nedaudzajos gados jūtos nojāta kā pensijā sūtāma mauka – manas intereses, mans dzīvesprieks, mans spēks darīt pašas elementārākās lietas, kur ellē tas viss ir pazudis.
Man ir kauns atzīt savu pašnepietiekamību, bet ir šausmīgi skumji un vientuļi, it īpaši vakaros, kad pārnākot mājās no viena vai otra maizesdarba, nav neviena, ar ko kopā līdz iemigšanai skatīties smieklīgu dzīvnieciņu bildītes, un naktīs, kad pietriecoties augšā no murgiem, neviens, miegā ņurdēdams, mierinoši nepievelk sev klāt, un protams, kā jau parasti, mans piegājiens šīs problēmas risināšanā ir līdzvērtīgs aifouna remontam ar cirvi – klusēt kā partizānam un nelaist klāt nevienu, kas mēģina man pienākt tuvāk par standarta pieklājības frāzēm, jo būsim godīgi, kaut kā ļoti neērti apkraut citus ar savām nebūšanām, lai arī cik patiesa un sirdsšķīsta būtu viņu vēlme tajā visā klausīties, un ja nu kādam brīnumainā kārtā ir izdevies mani piedabūt uz runāšanu, tad nekas daudz tā arī pateikts netiek, sirds pilna sūdu kā festivāla telšu pilsētiņas tualete trešās dienas rītā, bet nevienu vārdu pārspļaut pār lūpu es tā arī beigu beigās nevaru, tādējādi izšķiežot citu laiku un pacietību, kas man tik dāsni tiek atvēlēti - kas tas ir, ibio rio, kāpēc citi, kam iet vēl piecdesmit reizes sūdīgāk, spēj savākties un par to nečīkstēt.
Ibioriodežaneiro.
 
 
Skaņa: Metronomy - Reservoir
 
 
17 Maijs 2015 @ 12:02
 
Kak zhe grustno, gospodi, eb tvoyu mat', bet tad mani savā vienmēr gaidošajā paspārnē paņem alkohols, kuram savā neizmērojamajā piedošanā neinteresē, cik dzīves jomās es kārtējo reizi esmu izgāzusies, mājās mani neviens negaidīs un neinteresēsies par spirta tanīniem manā izelpā, un es atnāku uz savu darbu #2, piegāžu klāt savai rīta kafijai tuvējā Narvesenā iegādātu balzamu un līdz ar siltuma izskriešanu cauri ķermenim mani nekas vairs neuztrauc.
 
 
13 Maijs 2015 @ 20:28
 
Pasūtīju dirst psihiatriju un pirms nedēļas nometu zāles [uzreiz, aukstajā tītarā] - ja nav, tad nav, iespējamie varianti tāpat var būt tikai divi - vai nu man kļūs labāk, vai nu nenoraustīsies roka paraut fraciņu no šīs sūda pasaulītes, jebkurš no variantiem ir viennozīmīgi labāks par to blakusparādību apsēsto nīkšanu, cenšoties ar ikrīta tablešu sauju atpumpēt savu trūkstošo serotonīnu atpakaļ tur, kur tam pieklājas būt.
Vēl es esmu viegli ieķērusies lieliskā sievietē un man nav ne jausmas, kā man tagad vajadzētu justies.
 
 
Skaņa: The Notwist - Solitaire
 
 
08 Maijs 2015 @ 12:42
 
Mazpadsmit gados, kad biju pirmoreiz mūžā līdz acīm iemīlējusies, tauriņi vēderā bija mīlestības pilna satraukuma indikators; tagad tie norāda tikai uz to, ka jau otro dienu pēc kārtas neesmu iedzērusi zāles.

Šodienas horoskopā rakstīts, ka vakarā jāatturas no alkohola lietošanas. Bučojiet manu homoseksuālo alkoholiķes pakaļu, zvaigznes.
 
 
03 Maijs 2015 @ 00:24
 
Aizvadu savas dienas dzerot, skatoties porno un piepīpētā istabā pie naktslampiņas gaismas klausoties Portishead.
 
 
Skaņa: The Notwist - Pick Up The Phone
 
 
26 Aprīlis 2015 @ 21:23
 
Mīlu savu zāļu blakusparādības. :*
 
 
21 Aprīlis 2015 @ 12:13
 
Sāku saprast savas vajadzības.
Strādāju šeit bez piecām minūtēm gadu, bet nākt uz darbu ar austiņām tā arī vēl neesmu iedomājusies - ja kolēģu klaču vietā man skanētu kaut kāds sūdmetāls, dzīve būtu patiesi skaista.
 
 
16 Aprīlis 2015 @ 11:43
 
A es, meždu pročem, arī kādreiz biju kulturāla.
 
 
Skaņa: Boards of Canada - Turquoise Hexagon Sun
 
 
13 Aprīlis 2015 @ 12:10
 
Kad aizpagājšnedēļ biju kopā ar Kristīni aizgājusi sava mūža drūmākajā zapojā, saklausījos 'mūziku suicidālām trīsdesmitgadniecēm', un tas bija ļoti mierinoši, man no tiesas jāatzīst; tad es mierīgi uzpīpēju, atkorķēju nākošo un man nudien bija viscaur sirdssilti - kā mammas apskāvienos, kurus viņa man izsniedz uz taloniem, lol.

Ceturtdien jāiet pie šrinka - viss, ko es gribu tai pensionētajai madāmai pateikt, ir tas, ka man ir slikti un ka glezna viņas kabinetā ir reāli neglīta, un ka man, piedodiet manu slikto franču valodu, zajebal katru dienu rīt sertralīnu, lai varētu izkāpt no gultas un atsēdēt savas darba līgumā paredzētās stundas pie gurķu burku etiķetēm, kuras leišu maketētājs vienmēr salaiž dirsā un viss jāpārtaisa, tvaju maķ.

Es gribu pamest darbu un nodzerties, kā jau manā ģimenē tas ir pieņemts.

Nice work you did
You're gonna go far, kid
 
 
11 Aprīlis 2015 @ 20:53
 
Ir sācies tas brīnišķīgais gada laiks, kad nevar saprast, vai kaimiņu pagalmā bērni spēlējas vai tiek dīrāti dzīvi.

Kā vakar teicu leitietei - lately it doesn't concern me that much anymore. I just need someone to come home to.
 
 
Skaņa: Lebanon Hanover - Bring Your Own Wine
 
 
09 Aprīlis 2015 @ 15:47
 
Manai mātei ir audzējs. Mīļā dzīve, pis sūdu.
 
 
02 Aprīlis 2015 @ 09:47
 
Dzelošās sāpes kājā ik reizi, kad dušā apmazgāju savas miesas, man atgādina par manu nespēju pienācīgi dīlot ar dzīvi tā, kā ikvienam normālam cilvēkam piederētos, un tad man ir vēl sliktāk, jo kas es tāda esmu, lai ņaudētu brīdī, kad Ukrainā no krievu granātām mirst bērni, bet mana vienīgā problēma ir sūda depresija, vai tiešām es nevaru paņemt sevi aiz škvarņika un kā nogrēkojušos suni iegrūst ar purnu paša sūdos par mācību, nu kas ellē tas ir.

Pusaizmigusi braucu uz darbu [autobusā vienmēr ir vissaldākais miedziņš] pār pusremontēto Salu tiltu, kur Zaķusala un kas tik ne, and then it hit me - drīz būs jau septiņi gadi kopš tā visa, cik ātri ir pagājis laiks un kur es esmu nonākusi, kā es no akla un pīkstoša kaķīša esmu pārvērtusies necauršaujamā kiborgā un kā ir sarūsējušas manas neeļļotās hroma-vanādija locītavas.

Sidraba mēnestiņš veļas pa gaisu
Es gribu rupju dzēruma seksu ar nepazīstamu sievieti
 
 
31 Marts 2015 @ 20:32
 
nekas no tā visa nekad nebūs priekš manis
 
 
31 Marts 2015 @ 12:24
 
Man ir kredītvēsture, pagarināts īres līgums un jauns linolejs virtuvē, es eju uz darbu un nāku mājās, dienā izrunāju apmēram sešus vārdus ["labrīt", "do svidaņija" un "pie Statoila, lūdzu"], kaut gan reizēm gribētos nobērt sulīgu "ibitvajuarārā" tā, kā tikai mana kolēģe to prot; es piedzeros līdz baltajām pelītēm un nakts vidū attopos tramvaja galapunktā ar apvemtām kājām, es maigojos ar pārlieku skaistām meitenēm un iekārē aptumsušām acīm klausos viņu elsās, es lasu Palanjuka "Fight Club" un man tas nepatīk, manu būšanu par pilnvērtīgu sabiedrības biomasas daļiņu nodrošina 5 dažādi recepšu medikamenti, es jūku ārā pa pirmreizinātājiem un tveros pie mazās, perforētās metāla drošības sedziņas, kuras atstātās pēdas pēc tam jādezinficē un jānobindē; es dzeru sliktu kafiju, pīpēju Caines un gaidu, kad tas viss reiz beigsies.
 
 
20 Marts 2015 @ 20:06
 
[19:55:34] Gabriel: what's your opinion on all the latvian jokes on reddit?
[19:55:56] Sigit': is no potato in latvia, only politburo.
[19:56:17] Gabriel: such is life
 
 
18 Marts 2015 @ 20:34
 
Šaibas, you had one job, ķitvainazīt.

Gribas iemīlēties.
 
 
Skaņa: Keane - Crystal Ball
 
 
04 Marts 2015 @ 19:43
 
Es negribētu būt to cilvēku vietā, kuriem ir mani periodiski jāvāķī, kad viss ir slikti, jo kurš gan ir pelnījis lieku miskasti sev uz kakla - protams, es uzplijos tikai tai fokusgrupai, kas ir man devuši rīkojumu zvanīt jebkurā diennakts laikā, bet ai [Adobe Illustrator], mīļie patērētāji, pēc tam man ir kauns un es nevaru lāgā acīs paskatīties nevienam, kas mani ir redzējis manā vājumā [respektīvi, dzīvoju vienos priekos, lol].

Jābeidz vienreiz dirsties un jāieņem rindu uz Aleksandra Augstumiem.

Kleita [TĀ kleita] ir zila ar zelta strīpiņām.
 
 
Skaņa: Aesop Rock - Freeze
 
 
17 Februāris 2015 @ 20:14
 
Sākšu ņemt blakus gultā savu bērnības plīša zaķīti, and fuck you sideways.
 
 
04 Februāris 2015 @ 13:02
 
Vakar dzēru sausu vīnu, skatījos multeni par robotiem un šķirstīju svešu skečbūku, šodien ar tukšām acīm lūru monitorā un nevaru saņemties aiziet uz pīpētavu uzvilkt dūmu pie kafijas, un rīt jau atkal jāmin mīļās Ļermontova ielas slieksni un jāstāsta savam smadzeņu inženierim par visu, ko es apkaunojošā kārtā vairs nespēju pilnvērtīgi darīt, ak, jēzusmarija, un šie skaitoties dzīves labākie gadi, mietu jums dirsā nolauzt par šādiem vārdiem.
 
 
02 Februāris 2015 @ 20:11
 
Kad man liekas, ka tālāk jau vairs nav kur, es pieķeru sevi septiņos no rīta ejot cauri parkam uz ikrīta autobusu un nogulēto brokastu kompensācijas nolūkos stumjot ģīmī brokastpārslas ar sauju uzreiz no pakas, un man ir neizsakāms prieks, ka neviens man tuvs cilvēks klātienē neredz tos Getliņus, līdz kuriem esmu aizdzīvojusies.

Viskij, nu maziņais, es tevi arī.
 
 
Skaņa: Interpol - Summer Well