19 Decembris 2014 @ 20:48
 
Uz manas grīdas ir svešas asinis [nē, nekā tāda, te tikai nokrita jēgu pārdzēris ciemiņš], un tagad es iešu gulēt.

Mana anakonda neko negrib, ja vien tev nav bulciņu, mediņ [Jāzep Mediņ].
 
 
10 Decembris 2014 @ 21:45
 
Man iet ļoti labi [to nesaku es, to saka paroksetīns manā asinsritē], šovakar Pilzenieks, rītvakar iešu klausīties Martas Asinis, sen jau tā kā bija laiks saņemties - galvenais nenodzert aldziņu, bet vai tad nu pirmā reize, lol.

all you maggots smoking fags on Santa Monica Boulevard
 
 
Skaņa: Martas Asinis - Kristāla vakars
 
 
28 Novembris 2014 @ 23:02
 
Ir piektdienas vakars, mājoklī +13 grādi un es iešu gulēt - nez, kur palika tie gadi, kad varēja nonstopā raut all-nighterus, naktsmaiņas, ballītes un negulēt nedēļām, ja pat pēc cilvēcīgu apmēru ofisa stundām miegs ir mana kvēlākā vēlme, vīzija, misija un esības augstākais mērķis, aleluja un hārē krišna.

Went through some rough shit, but it's alright now.
 
 
Skaņa: Planningtorock - Privates
 
 
15 Novembris 2014 @ 12:25
 
~*atvaļinājumiņčžzZzzZZz*~!!!!!111!!!1!!!!!!1!!!1111viensviens

Es kādreiz biju dumpīga jauna dāma, kas klausījās postroku un gāja bezgalīgi garās pastaigās, kur tas viss palika?
 
 
Skaņa: A Silver Mt. Zion - God Bless Our Dead Marines
 
 
12 Novembris 2014 @ 09:08
 
Kolēģi, mūsu jobanā biroja gaitenis ir ~418 metrus garš, bet jums savas debīlās aktualitātes ir jāpārrunā tieši tualetē – kaut jums visiem piemestos permanenta caureja un kabīnēs nekad nebūtu papīra, tvaju maķ.

Man ir jāiedzer.
 
 
Skaņa: huj
 
 
09 Novembris 2014 @ 14:19
 
Šodien Teodordiena, tradīciju vārdā jāpiemaujas.
 
 
08 Novembris 2014 @ 20:33
 
Gribēju apcerēt sociāli nozīmīgas tēmas, piemēram to, cik tuvu ir mans saules pielietais atvaļinājums un kā Rinkēviča iznākšana no skapja varbūt reiz sniegs man tiesības savu mūža mīlu apmeklēt pie nāves gultas arī tepat Dievzemītē, bet tā vietā varu tikai pavēstīt, ka šrinkam uz manu vēlmi iedzert Kurmi ir uzdirst no piektā stāva [nevaru pārmest, man arī būtu], toties man patīk, ka neuzdod stulbus jautājumus.
Es esmu ļoti, ļoti slikts cilvēks.
 
 
Skaņa: Jean-Michel Jarre - Magnetic Fields, Part 2
 
 
01 Novembris 2014 @ 15:00
 
Gaidu atvaļinājumu, nekādi nevaru paraudāt, vizinos ar Sputņiku, audzēju pudeļu kultūrslāni uz grīdas un bez kādas sāta sajūtas drātēju gultā ieklīdušās vagīnas meitenes - you're gonna go far, kid.
 
 
Skaņa: Lebanon Hanover - Northern Lights
 
 
30 Oktobris 2014 @ 21:19
 
'Nights are long when one can't sleep
The road is long for those exhausted'
 
 
30 Oktobris 2014 @ 06:33
 
Kļūšu par to neciešamo kaimiņu, kas sešos no rīta pa visu māju nekaunas rībināt savu shitcore mūziku.
 
 
Skaņa: Bring Me the Horizon - Sleepwalking
 
 
29 Oktobris 2014 @ 19:05
 
'Mīļo Sīrupiņ, šodien es padarīju meiteni par sievieti. Ko man darīt? Ceru uz jaukām atbildēm.'
 
 
27 Oktobris 2014 @ 19:10
 
Gadu gaitā ir ļoti iegājies Cibā pie vienām sāpēm pieminēt arī katrreiz aktuālo ēdienu/dzērienu, tad nu jāteic, mīļā Matīsa draudze, ka pēdējais laiks ir vienkārši satriecošs - no pelmeņiem ar kečupu līdz kamambēriem hujamambēriem, kā var viens cilvēks raustīties pa visu taking-care-of-yourself spektru kā tāds nožēlojams puņķis uz drāts [nekad neesmu sapratusi šī teiciena etimoloģiju, kas ellē deguna dobuma sekrētiem būtu darāms uz drāts].

System of a Down joprojām silda manu sirsnu tikpat ļoti, cik mazpadsmit gados.
 
 
Skaņa: System of a Down - Spiders
 
 
24 Oktobris 2014 @ 20:32
 
Pārtieku no rīsiem ar tunci un visu kalibru alkohola [visa mana izslavētā pavārmākslas prasme ir sunim dirsā], toties esmu kā tāds nolādēts buržujs sākusi dzert baltu kafiju ['what happened to everything, Mandy?'], ir sācis kļūt neomulīgi būt vienai mājās [vienai dzīvojot, tā tik man vēl pietrūka], naktīs mostos no šaušalīgiem murgiem, miegs, kā jau parasti, nāk nepārtraukti, un es neredzu nekādu attaisnojumu savai eksistencei, le šņuk.
 
 
Skaņa: Interpol - Lighthouse
 
 
22 Oktobris 2014 @ 12:02
 
Tik apcerīgi, ka dirst gribas.
 
 
18 Oktobris 2014 @ 11:05
 
Varbūt jāierosina šrinkam, lai mani stacionē uz kādu brīdi, kas zin, sapičkās mani pilnu ar antidepresantiem un ļaus bez sirdsapziņas pārmetumiem tikai gulēt un vazāties pa terapijām, bet no otras puses, who needs that while I've got you, alcohol.
 
 
16 Oktobris 2014 @ 20:19
 
Kaut kas atkal ir pozitīvi aizķēris sirsnu, tāpēc es jau laicīgi to noslīcināšu aizpērnajā viskijā, paklausīšos Kurentu un paspēlēšu on-line dambreti ar random meiteni no pediņu portāla.
Pierakstījos uz atvaļinājumu pēc mēneša, fuck this shit, I'll become a stripper - nebūs tālu tas brīdis, kad labākajās filmu tradīcijās ap manu gultu būs izaudzis biezs džankfūda kastīšu, pudeļu, cigarešu paciņu un citu sūdu kultūrslānis.
 
 
Skaņa: Current 93 - I Remember The Berlin Boys
 
 
12 Oktobris 2014 @ 14:18
 
Sešos vakarā, kad beigsies haltūra šajā caurvējainajā dirsas caurumā, braukšu mājās, uzvārīšu tēju, ieiešu ilgā, karstā dušā, istabā iedegšu pa perimetru izvilktās Ziemassvētku gaismiņas, gulēšu gultā, klausīšos Lanočku, nopietni apcerēšu ideju ieviest sev dzīvokļa biedru, aplāpīšu beidzamās paģiru atliekas un tad jau būs pirmdiena, kurā es nepagurdama celšu iekšzemes kopproduktu un mājupceļā no darba neizbēgami iegriezīšos piemājas bodītē, makā glīti sasēdušās jevru banknotes iemainot pret sievišķīgas formas dzeramtrauku vai diviem.
 
 
09 Oktobris 2014 @ 22:33
 
Visa mana līdzšinējā dzīve ir kā Stereophonics pesņas - tu iemīlies sievietēs, ar kurām kopā dzer, un dziesmas beigās tāpat esi ar pliku dirsu nātrēs.
Aizvadu savas dienas dzerot, darbā labojot uzturvērtību sarakstus kūpinātu zivju etiķetēs un pie katras izdevības mielojot acis ar drop dead gorgeous beibi no IT departamenta.

Visu nakti kurināšu krāsni, jo šajā Iļģuciema pusē nav centrālapkures, kur radiatoros plūstu Ušakova mīlestība.
 
 
Skaņa: Phantogram - When I'm Small
 
 
27 Septembris 2014 @ 13:43
 
Darbā, kad nav jātulko bezgalīgi gari Ziemassvētku saldumu paciņu sastāvi vai jāsaskaņo gurķu burku etiķetes ar 59 atbildīgajām personām, lielākoties lasu Reddit (4chan ir nobloķēts zem kategorijas adult–and–pornography, lol), savukārt blakuskompja kolēģe, kad viņai nav ko darīt, gūglē skatās noguldījumu iespējas, laulību gredzenus un apdrošināšanas polises, kā var būt tik droša un paredzama paraugpilsoņa dzīvīte. Vakaros guļu gultā, trekterēju alu un pūšu griestos ūdenspīpes dūmus, vēlme pēc sociālās dzīves ir epizodiska (toties tad es vai nu pālī dziedu karaoki, vai nu ciemiņi čurā ārā pa manas istabas logu), antidepresanti man ir noņēmuši jebkādu vēlmi/varēšanu piekopt seksuāla rakstura lietas, miegs ir labākais, kas ar mani notiek un viss, ko es izjūtu, ir mūžīgs, nebeidzams nogurums. Dzīvojieties, patērētāji.
 
 
02 Septembris 2014 @ 21:02
 
Septembris ir sācies, sīkaļas klīst pa pasauli ar skolas somām, slapstīdamies pa pažobelēm ar pirmajiem smēķiem un slepšus iegādātiem Pilzeniekiem, kamēr es nīkstu rindā bankas uzgaidāmajā telpā un nāku mājās ar vīniem, rātni ieliktiem ķeselītē, uz kuras rakstīts 'Take me everywhere'.
Esi sveicināts, etilspirt, tu jau atceries, kā tas te notiek.
 
 
31 Augusts 2014 @ 08:11
 
Mēs izšķīrāmies, jo es vairs nespēju dīlot ar visām tām lietām [uzrakstīju 'ar vistām', jā, es nespēju dīlot ar vistām].

Antidepresanti liek man negribēt iespiest galvu durvīs, bet miegs nāk visu nolāpīto laiku un vēl trakāk, fantastiš, arī pirms tam viss, ko es gribēju, bija gulēt trejdeviņus gadus, bet tagad ir vispār vāks, nu kāpēc, nu priekš kam, es gribu funkcionēt vismaz 9 stundas darbā kā pilnvērtīgs darbinieks, nevis pie ne sūda nepalīdzoša enerģijas dzēriena kā slīkonis pie salmiņa pieķēries nozāļots zombijs.

Jāiet uz darbu, vismaz tas man vēl ir.
 
 
Skaņa: Martas asinis - Smieklīgākos jokus tāpat neviens nesaprot
 
 
16 Augusts 2014 @ 20:23
 
Iemidzināju kaķi.

Otrā diena ar psihiatra vēlīgi izrakstītajām šaibām - gaidu, kad iestāsies blakusparādībās minētā piena izdalīšanās no krūtīm, urīna nesaturēšana, visas iespējamās dzimumdzīves problēmas, zili pirkstu gali un pēkšņa nāve.

Neeju uz darbu, ēdu rolltonu un skatos Panorāmu.
 
 
08 Augusts 2014 @ 07:13
 
Lietas mēdz saukt par smieklīgām arī tad, kad tur nekā smieklīga nav.

Ceturtdien man jāiet pie psihiatra. Is this the life I was told about?
 
 
21 Jūlijs 2014 @ 06:19
 
E-pasta spams mani aicina nopirkt pestīšanu - 'Please help now with your most generous gift for these people under attack. God will surely bless you for your compassion as He promises in Genesis 12:3!'
Jāpērk uzreiz divas.
 
 
11 Jūlijs 2014 @ 22:32
 
Mana vecuma plānprāta skartā kaimiņiene vaino mani savos sirds trombos [jēziņ, kaimiņu trombi nu reiz ir mana vispēdējā rūpe šaisaulē], mana sirdsdāma jau atkal viesojas traķenē ar kārtējo depresijas vilni, bet es, krūti priekā vicinot, mēģinu nesajukt prātā pati un aizvadu savas dienas, darbā rediģējot tamponu lietošanas instrukcijas - kādam jau tas ir jādara, šī piecu vārdu nopūta vienmēr ir bijis mans moto, man šķiet.
 
 
18 Jūnijs 2014 @ 21:13
 
Gruntīgi piedzerties pirms neizbēgamās rītrīta celšanās uz darbu, just like the good ol' days.
 
 
10 Jūnijs 2014 @ 21:54
 
Alga bija un izbija, virtuvē čalo ciemiņi un es aizvadu savas dienas, jūtoties kā Dorothy Perkins žaketē uzcirties sūds [uz darbu tak jāiet, un ne jau pufaikā].
 
 
28 Maijs 2014 @ 20:24
 
Kā man visu šo laiku ir gājis? Karjeras dzīve ir gājusi uz labo pusi, un es jau 4. nedēļu strādāju par biroja planktonu valsts lielākajā vergturu uzņēmumā [tiem, kas tankā - Maximā, mīļie tovarišči, Maximā], kas nav gluži pats aizraujošākais darbs pasaulē, tomēr tam, vismaz pagaidām, ir krietni vairāk plusu, nekā manai spožajai desu cepējas karjerai Narvesenā vai ik dienas arvien tuvāk nervu sabrukumam virzošajā Dinaz benzīntankā, kur manas un apkalpojošās sfēras attiecības ņēma savu neizbēgamo galu, kad sev pavisam neraksturīgā manierē kādā saulainā rītā paziņoju 'fuck this shit, I'll become a stripper' un uzliku galdā atlūgumu, bet ne par to ir stāsts - protams, žurku skrējiens un kas tik ne, bet pagaidām man nav sevišķu iebildumu [es zinu, ka paies laiks un mani tas tracinās tāpat, kā viss līdz šim - I've been there, I've done that].
In other news, vakardiena nāca ar vēstīm, ka atrasts manas vecmāmiņas līķis [manā dzimtā laikam nemirst miegā un ar mācītāju pie gultas, manā dzimtā tikai atrod līķus], es īsti nezinu, ko man šajā sakarā domāt un just - viņa bija ģimenei zudusi jau krietnu laiku atpakaļ, dzēra līdz kliņķim, kopš es sevi atceros, un pirms 7-8 gadiem apmetās uz bomža dzīvi Spilves mazdārziņos [kopš tā brīža mana māte sāka uzdot viņu par mirušu nezināmos apstākļos], kur, acīmredzot, nodzērās līdz ar galiem. Teorētiski man vajadzētu būt kaut kādām sentimenta paliekām vismaz, galu galā es ar viņu pavadīju visai krietnu laiku savas bērnības, un jāatzīst, ne to pašu sliktāko - jāteic gan, ka tie bija vēl tie naivie laiki, kad es neko daudz no tā visa nesapratu [atceros, pirmās klases ābecē, tajā violetajā ar zaķi uz vāka, kādā uzdevumā bija jāuzraksta 3 savas vēlēšanās un viena no manējām bija "Lai vecmāmiņa beigtu dzert", nez, ko pēc tam iesāka skolotāja], neiztrūkstošā kandžas pudele zem spilvena par spīti manam iepriekšminētajam ābeces palīgāsaucienam likās pilnīgi normāla parādība un točkas Māri es pazinu labāk, nekā savus klasesbiedrus, un tikai vēlāk, daudzmaz apzinātā vecumā, kad viņas dzeršana kļuva patiesi vājprātīga ar visām no tā izrietošajām sekām, pār mani nāca apgaismība, ka tā īsti nevar [kas, jāpiebilst, man netraucēja visu vēlīno pusaudzību dzert kā traktoristam, bet tā laikam ir universāla manas paaudzes iezīme, ne tikai rādītājs manas ģimenes kvēlajai alkohola mīlestībai]. Protams, jebkura ziņa par nāvi mani izsit no līdzsvara, bet arī sevišķas vēlmes apraudāt no dzīves sen izsvītrotu cilvēku man šobrīd nav, un grūti spriest, cik pareizi tas ir - tiesa gan, vērtējot savu iepriekšējo pieredzi, es vienmēr tikai pēc bērēm apjēdzu, kas ir noticis, un bēres, savukārt, vēl tikai sekos; kas zin, kā man un manai psihiskajai [ne]stabilitātei tas viss beigu beigās izies.
Vēl es jūtos nogurusi, sapisusies meistarībā un visbeidzot izsista no sliedēm, jo ne jau katru dienu man mirst radi [ceru, ka darba vietas visudāsni piešķirtās 2 tuvinieka nāves brīvdienas man darīs kaut cik laba].
 
 
Skaņa: Interpol - The New
 
 
05 Maijs 2014 @ 21:40
 
Drusku par dzērieniem – lai arī kādu ne–mājās gatavotu kafiju es dzertu, tā garšo pēc kafijkannā iemērktas grīdas lupatas, nemaz nerunājot par 3–in–1 veida izdzimteņiem, kas pieprasa trejdeviņas pačkas uz krūzi, lai to brūvējumu vispār varētu dzert [būs jāsāk malt kafijas pupiņas ar zobiem, acīmredzot, varbūt acis beidzot iemirdzēsies ja ne aizrautībā ar dzīvi, tad pārmērīgā kofeīna koncentrācijā gan].
Rīt gaidāma mana spožā, zvaigžņu un zvaigznāju apmirdzētā debija biroja darbā [nepamet sajūta, ka man manos nedaudzajos gados vajadzētu stopēt uz Palestīnu, nevis bāzt galvu kopprodukta celšanas aizjūgā, but hey, kapitālisms jau sen ir triumfējis manā mazajā, kuslajā dzīvītē, kurā es vairs nedzeru, nepīpēju un nelietoju, bet nauda pazūd heroīniķa cienīgos tempos], kopā ar otru darbu jārukā bez brīvdienām, jāved mājsaimniecību un visam pa virsu vēl jātiek galā ar saviem sūdiem, ko allažiņ tik meistarīgi pati sev sataisu – pēc kuras piecgades, es jums prasu, mīļie patērētāji, pēc kuras piecgades arī man kāds beidzot nopaijās galvu un pateiks, ka esmu labi darījusi.
 
 
Skaņa: Guns N' Roses - Sweet Child O' Mine
 
 
29 Aprīlis 2014 @ 01:11
 
Neticami, mazo lasītāj, bet pēc 6 stundām beigsies mani diennakts maiņu murgi un visi kafijas strēbēji [paradoksālā kārtā kafija ir reizē dievu eliksīrs un pasaules visbezjēdzīgāk dzertā šļura, jo 'paņemt pa kafijai' par vajadzīgu uzskata ikviens, nu huļi, HUĻI] un mūžīgie jēgu pārdzērušie krievi varēs sūkāt ledu, jo es būšu mājās, ieritinājusies zem deķīša un provēšu izgulēt visu 8 mēnešus krājušos nogurumu – 'patiesi, es jums saku', vislabākās darba dienas ir pirmā un pēdējā, pa vidu ir tikai vilkšanās no vienas algas līdz otrai un centieni nelekt acīs priekšniecībai.
Dzīvi studijā!