Es staigāju kā prezidenta sieva, un vēl es noteiktās jomās drīz iekabināšu pašai Britnijai, manuprāt.
Ai, joptvai.

Jābeidz aizrauties ar žūpību un jāatceras lietot zāles, savādāk es varētu neņemt labu galu, ibiorozīnīt.
Kaut gan man klājas lieliski, esmu sasniegusi savus agrākos īgnuma augstumus, nolēmusi, ka šādas dzīvošanas nebūs un tagad tādā Pūķa Baisuļa dusmīgumā meklēju sev dzīvokli un papilddarbu - ai, nav ko tur, jāiet strādāt naktsmaiņas intīmpreču veikalā, ar manu izlaidīgo dzīvesveidu tas saskanētu perfekti.

Varbūt šī varētu būt tā pārsteidzošā diena, kurā es sēdēšu mājās un noņemšos ar trauku mazgāšanu, revīziju, gleznošanu, datorspēlēm un iekavētiem seriāliem - esmu katru mīļu dienu plosījusies pa visurieni kā tāds nemiera gars, kas gan būtu domājis, ka sociālā dzīve nāks tik pēkšņi un pilnasinīgi.
Saņemies, sieviet, ibio rio.

Laimīgs, laimīgs. Tas arī viss, mīļie patērētāji.

Īsa sentimentālfilozofiska atkāpe, kādas es te turpmāk centīšos vairs tik bieži nepieļaut - es tevi vairs neatpazīstu tādā pēddzinēja suņa manierē, kādā tas bija agrāk, nu nekas, tu mani drošvien arī vairs neatpazītu šitādu, laiks tomēr, laiks un lietas.

Sāk šķist, ka visu šo laiku Ciba ir bijusi tikai reidžam un sirdssāpēm - tiklīdz parādās visādi priecīgumi, pazūd visa luste uz rakstīšanu, bet nekas, manu mazo patērētāj, arī tā vajag.
Kā man klājas? Kā ģimenes vienīgajai barotājai piedien, izjūtu permanentas dusmas par saimniecības finansiālajiem apstākļiem un izlaidību darba meklēšanas jomā, līdz ar to neizbēgami esmu nonākusi pie 'dūre galdā' politikas, ko arī nebaidos piekopt - velnsparāvis, get your shit together; man, protams, ir prieks arī par epizodiskām haltūrām, kurās mana bezdarbnieciskā rodņa pa laikam iesaistās [vismaz tik daudz viņiem saprašanas pietiek], bet cik ilgi man nāksies visu vilkt vienai pašai, nav ne jausmas. Vēl es esmu aizdomīgi ātri no iepriekšējās sociofobiskās īgņas, ko visi pazīstam un mīlam, kļuvusi par happy-go-lucky ar tendencēm iesaistīties visā, kas pagadās pa ceļam [teiksim, kurš būtu domājis, ka pieklājīgas miega devas vietā nakts vidū ar kājām iešu uz Jūrmalas gatves kojām pie pilnīgi nepazīstamas kompānijas ar astoņiem aliem par visu pēdējo naudu, kas tā vispār dara], un tas nemaz nav slikti darīts, tikai es to varēju īstenot krietnu laiciņu ātrāk, tas būtu man ļoti daudz ko aiztaupījis. Visbeidzot jāpiemin, ka man jau kādu brīdi ir uzradusies plaša spektra sociālā dzīve [kā jau tas ir noprotams no retajiem ierakstiem, haha] un ir pamats domāt, ka arī bēdīgi slavenajā privātās dzīves aspektā man viss būs kā pie cilvēkiem [fuck it, I deserve it!], un vispār viss man būs - šobrīd laikam vienīgais, kas ir jāievieš, ir laiks miegam katru diennakti, un tad es būtu izgulējusies un laimīga, ko vairāk vajag.
Algas dienu vajadzētu atzīmēt ar apgulšanos zaļā zālītē blakus pudelei auksta alus, tas būtu ģeniāli.

8. dzīvokļa mistērijas: cilvēkiem izdodas 2 nepārtrauktas dienas pārtikt tikai un vienīgi no alus [man šķiet, ka ķermenim ir sakāmi pāris vārdi], iepriekšējā dzīvē es noteikti biju Jotul krāsniņa un kopumā ir sajūta, ka I could be really happy for a while - jo es esmu tā vērta, tā taču pati L'Oréal tante apgalvoja, vai ne.

Biju jau aizmirsusi, kādi ir saviesīgie vakari 8. dzīvoklī - pašā rīta agrumā, pēc iespējas klusāk nesot ārā tukšo taru [kuras tur patiešām nebija maz], kāpnēs saskrējos ar mājas saimnieka dūdiņu, nez, par kādu bezdievīgu žūpu viņa mani noturēja [viss mans statuss rajonā laikam būs pagalam, ak, nedienas].
Es esmu priecīga, beibes, o jā, es patiešām esmu.

Enerģijas dzēriens no alus kausa - Duracell zaķītis var mierīgi ūdeni pienest.

Ir neizturami karsts [negaisiņ, mazais, nu lūdzu] un nepārprotams otrā rīta smagums galvā, es skaisti uzcirtusies sēžu savā maizesdarba mizantropijā un kā kronis visam šodien ir 9. maijs, lieliski - politika ir viens, taču vairāk par visu man nepatīk tas, ka visu dienu bļaus un ālēsies.
Kā man iet, jūs jautāsiet, nu, itin persikaini man iet - visādas lietas notiek, un no malas skatoties, drošvien izskatās pēc nemitīgas bohēmas un uzdzīves, bet nē, visu to noskaitot nost, pagaidām izskatās, ka esmu iekūlusies labā, patīkamā dzīvošanā, kas no manis nepieprasa ierasto eksistenciālfilozofiju ar spirta elementiem vai galvas sišanu pret sienu; ir jauki apzināties, ka paņemot sevi aiz imaginārajiem pautiem un vienkārši sākot kaut ko darīt, lietas pašas panesas teju vai lavīnveidīgi, nez kāpēc es to tik smuki nevarēju izpildīt jau agrāk [nu, kā jau stulba sieviete būdama, ja]. Dzīvojieties, patērētāji, dzīvojieties.

Gulēšanas-pie-atvērta-loga sezona ir sākusies - vispār šķiet, ka kopš mirkļa, kad pārstūmu gultu pie loga, dzīve ir skaistāka kļuvusi, bet varbūt tas man tikai tā liekas.
Nāc, negaisiņ, es tevi gaidu.

Kaut kad es te ņaudēju, ka gribu nokliegt rīkli, fanu teltī skatoties hokeju, un vēl visu ko es tur tajā sakarā gribēju, un tagad paskat tik - ir man gan fanu telts, gan viss, nenopriecāties.
Jāsakopj dzīvojamo platību, jāatpako logus un nedaudz jāpiebremzē ar šo izlaidīgo dzīvesveidu, jo galu galā rīt uz darbu [it kā tas man kaut reizi būtu traucējis, smieklīgi], un vēl man ir aizdomas, ka esmu iekūlusies kaut kādā iemīlēšanās stadijā - oh, shit, not again. Dzīvojieties, patērētāji.

Sievietes ar lielām, apaļām acīm.

Apgrozos sevišķi izmeklētās sabiedrībās, taču paralēli visam tam augstvērtīgas socializēšanās glamūram es jau kuro dienu mēģinu izdzert sausus visus pilsētas bārus, situ kāsi ar nepazīstamiem džankijiem, bezatbildīgi izturos pret zāļu lietošanu un pārrodos mājās pilnīgi neiedomājamos laikos - 'vajag tomēr kaut ko sirdij', es neatceros, kas to teica/būtu varējis teikt.

Ieš' skatīties hokej' - 'ja persona vip vip, u meņja jesķ džip džip', ibio rio.

Pēc ieilgušas aizdzīvošanās no rīta mostoties, gribas bosam uzrakstīt īsziņu 'Fuck this shit, I'll become a stripper!' un palikt mājās, nevis iet celt kapitālismu un maksāt nodokļus, bet kas tev deva.
Man iet krāsaini, ar to pagaidām pietiks.

Naktsputniskas būšanas - virtuve, kafija, pelnutrauks un haltūru darbi, nez kur man tāda veiktspēja bija skolas laikā, teiksim, vai kur ellē man tāda ir pamatdarbā.
O, dzīve, tu man būsi lieliska, mazā, tu man būsi labākā visā Vakareiropā.

Kaut kas skaists varētu notikt. Tagad.

Aizvadu lielākoties krāsainas un piesātinātas dienas, atsakoties no miega par labu darbiem un sociālajai dzīvei, un arvien biežāk pieķeru sevi parakstoties uz visiem dzīves tingeltangeļiem, kādi vien nāk priekšā, nav nemaz slikti - izskatās, ka esmu ļoti savākusies un saņēmusies teju vai katrā problemātiskajā jomā, tas ir labi, to man jau labu laiku iepriekš vajadzēja izdarīt.

Esam nodzīvojušies līdz divdesmit sestajam, beibes, pēc idejas te vajadzētu būt zīmīgam ierakstam, bet šī laikam ir pirmā reize, kad man neko tādu negribas - ir jau arī laiks un viss, nav ko tur daudz, turklāt vakardienas alkoholi man tāpat neko prātīgu neļauj sadomāt [jēziņ, kas tev lika ar pirmoreiz mūžā satiktu meiteni dzert līdz filmas pārtrūkšanai, sieviet, kur tavas manieres, kur mēra izjūta].

Es iziešu no mājas un dzīve notiks, to tā pēdējā laikā itin bieži dara.

Pašvaldību vēlēšanās mana balss un mūžīgā mīlestība piederēs partijai, kas pieņems sekojošus saistošo noteikumu grozījumus: mazus bērnus, kas bariem brauc klases ekskursijās ar sabiedrisko transportu, ielaist tajā tikai ar uzpurņiem - es visu saprotu, jā, modernās audzināšanas metodes un nevienas pašas bērna rīcības neapspiešana [ja nu manam visudārgajam indigo bērniņam kāda bērnības traumiņa pēkšņi; agrāk bērnus par sūdiem sita un visi par cilvēkiem izauguši], bet huļi nevar saviem troņmantiniekiem iemācīt elementāru uzvešanos tramvajā; kāpēc man un citiem pasažieriem, maizi pelnīt braucot, ir visu ceļu caur pleijera austiņām [!!!] jāklausās, kā 20 trešklasnieki brēc kā kauti.
Kā man klājas, jūs jautāsiet - nu, es raujos, muguru neatliekusi [pavēstīju maman, ka šādas dzīvošanas mūsmājās nebūs, taču uz tik labu sarunas atrisinājumu, kāds tas izvērtās, es nebiju cerējusi], bet neraugoties uz to, ka miegs ir kļuvis par luksuspreci, ir tāda laba un patīkama jušana, sirdsmiers un kas tik ne, bieži pastaigājos, periodiski socializējos [ar jauniem cilvēkiem! Jēzusmarija, sieviet, kur tu esi saspiedusies, kur tava sociofobija, kur tavs viss?], jau otro dienu pieredzu dīvainu apetītes zudumu [varbūt kafijas-cigarešu diēta pie vainas], un priekšnieki ir man sagādājuši jaunu kolēģi, kas ārkārtīgi līdzinās manai izbijušajai mūža mīlai, taisni vai nezinu, kur acis likt.
Dzīvojieties, patērētāji, kas jums cits atliek.

Algas dienas grādīgajās dzirās izmirkušas pārdomas 6 stundas pirms celšanās uz darbu:

Kā jau tev, manu mazo lasītāj, ir zināms, savu dienišķo maizīti es pelnu apkalpojošajā sfērā, jo katrs darbs ir cienījams un to es nevienā brīdī neesmu noliegusi [lai nu ko, bet darba tikumu man ieaudzināja], kā arī uzreiz jāteic, ka patreizējais darbs, salīdzinājumā ar bēdīgi slaveno Saktas Narvesenu, ir taisni vai kūrorts, turklāt pat drusku labāk apmaksāts, bet ne jau par to ir stāsts [protams, ja man nerūpētu vispārējā labākbūšana, ko sniedz pieklājīgs materiālais stāvoklis, varētu nestrādāt, bet tādi brīnumi nemēdz notikt]. Nu lūk. Apkalpošanas nerakstītie likumi pieprasa 'Tev būs savu patērētāju mīlēt!', taču būšu godīga, beibes, es tik ļoti nemīlu savu patērētāju, nekad neesmu mīlējusi visus viņu pīkstošos 'Hello!', dārdošos 'Добрый день' un 'kādā cenā jums šitais?', viņu protēžainos smaidus, viņu mūžīgo neapmierinātību ar visu, viņu naudasmaku dizainus un viņu naudu kopumā [kaut gan man tieši pēc tās būtu jādzenas, paradoksāli], viņu vienmēr pareizo viedokli un kā kroni visam, stāstiņus, ar kuriem viņi uzplijas pārdevējiem, jo mājās drošvien neviens neklausās - brīnumainā kārtā gan bijušie, gan esošie kolēģi/priekšnieki manas darba spējas novērtē atzinīgi, taču iekšēji es situ galvu pret sienu.

Šķiet, ka esmu kļuvusi ļoti pašpietiekama, man vairs nav tik izmisīgas vēlmes pēc droša pleca līdzās visās dzīves peripetijās [protams, nebūtu jau slikti, bet kas tev ko tādu dos, sieviet] - varētu visam viena pati iet cauri kā tanks, un tas nemaz nebūtu slikti darīts. Adobe Illustrator.

Man patīk ticēt skaistas nākotnes iespējamībai un tam, ka vienā jaukā dienā visi kaktos iešķipelētie dzīves sīkumi un lielumi smuki saliksies pa plauktiņiem, īstenībā es nekādu tādu optimismu ļoti sen neesmu piekopusi - bezmaz otrā elpa atvērusies, vai.
Šogad pavasaris, atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, manī neko sevišķi plosošu neraisa [sen jau bija laiks], pagaidām ir vienkārši saules apspīdētas pīppauzes un siltums gaisā, tas ir labi. Dzīvojieties!

traukiem.lv reklāmas turpina mani pārsteigt - 'Kļūsti par olšūnu donoru', jā, īstenībā kāpēc gan ne, laimīgie vecāki būs stāvā sajūsmā, kad mēģenē sabrūvētajam kinderam paaugoties, atklāsies manas dzimtas brīnišķīgie gēni [varbūt jādonorē tā pavairāk, a to visiem nepietiks].
Algas laumiņ, beidz ākstīties un pucē šurp, mazā.

Pazīme, kas liecina par pieaugšanu - draudziņiem parādās vizītkartes.

Šodien, uz mājām braucot, Uzvaras parkā redzēju stārķi. Kāpēc? Es nezinu.
Šīs būs labas brīvdienas - ja cilvēkam ir seriāli, kartupeļu pankūkas un akcijas vīniņš, ko vēl vajag.

Не виноватая я! Он сам пришёл!

Gaidu algas dienu [tas gan nav nekāds jaunums, jo es to gaidu konstanti], lai varētu nomaksāt kādu rēķinu vai divus un atsākt laivot pa viskija upi; man ir sajūta, ka vajadzētu kaut ko radikāli mainīt [pilnīgi noteikti jāsāk ar izvākšanos, tas garantētu dvēseles mieru ilgam laikam] - varētu vismaz daļēji iznīdēt krāšņi saplaukušo mizantropiju un uzsākt mīlēt cilvēkus, un vēl man, kā jau muļķa sievietei piedien, nāktu par labu iedzīvoties ilgtermiņa attiecībās, tikai bez visa tā neizbēgamā pavadķīseļa, tas būtu labi darīts.

Ak, jūs.

Ak, mani principi.

Mana puķu vāzes teorija nekur nav pazudusi, taču tagad to var īpaši paspilgtināt - no vecmeitas ar kaķi es varu advancēties par vecmeitu ar zarkukaiņiem, nu vai nav lielisks koncepts.

Mani bioritmi? Tuc-tuc-tuc.
Iet ar kājām uz darbu svētdienas rītā ir skaisti, ielas tukšas un fonā baznīcu zvani, tas taisni vai liek domāt, ka daru svētīgu darbu, haha.

Tā kā man veselu mūžību nav bijusi brīva sestdiena, esmu distancējusies no haltūrām un dedlainiem un ar klasisku otrā rīta gultasgalvu sēžu virtuvē ar portabli, trekterējot vidusmēra alu [Gambrins noteikti facepalmo, redzot, ko Aldaris brūvē uz viņa vārda, bet būšu godīga, reizēm mani pārņem perversa tieksme iegādāt Pilzenīti, kā laimīgajos pusaudzības laikos] un mēģinot ielauzīties Skyrim spēlēšanas smalkumos - viss ir lieliski un saskanīgi, tikai man nav skaidrs, kāpēc, atverot cibas Latest Posts, skan kautkādi Marijas Debesbraukšanas zvani, kas ellē.

[14:55:16] sieviete: vakar, ar kerziem [kerziem!!!] no kluba ejot, smuki parāvu uz viena celīša. pretimnākošā džuse noteikti padomāja, ka bildināšu viņu.
[14:55:34] sieviete: ah, romantika.

Dzīvojieties, patērētāji.

Kā jau minēju iepriekš, visa haltūru nauda ir nopļēgurota [nekas, pirmdien būs vēl, nebaidies ne mirkli], bet vismaz Chinawoman bija ekselenta - patiesi, es jums saku, viņai piedien kluba šaurība, nevis festivāla plašumi, taču tagad, beibes, laiks pie miera - to es nudien esmu pelnījusi.