Pēdējā laikā sapņoju pārsvarā visādus murgus, taču visspilgtāk no dažu iepriekšējo nakšu zemapziņas kišmiša atmiņā ir iespiedusies frāze "Mēs atceramies katru savā dzīvē apēsto kokosriekstu", un taisnība jau ir, es atceros abus divus - vienreiz kaut kad ļoti senā bērnībā, deviņdesmito pirmajā pusē, kad banāni un ananasi bija pats buržuāzijas kalngals, savukārt papaijas, pitaijas un feihoijas nevienam tolaik pat sapņos nerādījās, kāds ģimenes draugs bija ciemakukulī atvedis īstu kokosriekstu, kura ēšana izvērtās par veselu ceremoniju; vispirms tajā ieurba caurumu un izsūca šķidrumu ar salmiņu, pēc tam visiem kristīgi sadalīja pašu mīkstumu, taču kokosrieksta dzīve ar to nebeidzās, jo vienu čaumalas pusīti opis vēl ilgi lietoja kā pelnutrauku, otro kokosriekstu es nopirku lielveikalā jau savas patstāvīgās dzīves laikā, pārlieku ilgi noņēmos ar tā atvēršanu un beigās konstatēju, ka tas garšo pēc nekā, tad tas kādu nedēļu nomētājās bļodiņā uz virtuves galda, līdz vienā jaukā dienā es to izmetu un ar to tas viss arī beidzās.