roncijs saka: "varbūt vienkārši nepiedzeries?", bet tas nav nemaz tik vienkārši!

šo divu nedēļu laikā esmu uzzinājusi, cik ļoti viņu pievelk un valdzina smakas- ieberzēt kažokā miskastmašīnas sulas, nopeldēties kanalizācijas ūdeņos, izrakt no lapu kaudzes puspuvušu vārnu ķetnas, draudzēties ar alkāniem + mans jaunais spring look ir dubļi un spalvas

turpmāk reliģiski lietošu heštagu #swak

mums ar dodžeru bija Rīgas brauciens, apskatījām Ziedoņdārza krupīšu tukšo strūklaku, atpakaļceļā kkādi trokšņi no motora, bet it kā jau pierasts pie gļukiem, maucu tālāk. apstājāmies viršos pēc kafijas un tad jau darbinot bij norm traktors, kaut kas motorā baisi grabēja un negribēja būt tur, aizmocīju līdz Siguldai, saņēmos saprast, ka varētu nebūt droši, noliku skatu laukuma maliņā un raudzījos, kā pa gaismu tikt mājās. kā Dieva sūtīts pēc 30 minūtēm piesolīts Cēsu autobuss, sataisīju savu žēlīgāko seju, atlaidu vaļā matus un iemanipulēju šoferi paņemt mūs bez uzpurņa. Kajs uzvedās ekselenti, uzreiz aizgāja šarmēt to segregācijas daļu, kas sēdēja dibenplānā un visi bija zem promilēm. šodien auto evakuators, ļoti neērts zvans servisam, gaidu atbildi no evakuatora, jābrauc pakaļ un, pateicoties tam, ka apdrošināšanā pieķeksēju arī palīdzību uz ceļa, uz 3 dienām piesolīts auto, kas ai kā noderēs. bet arī, nu pizģec man, lūdzu, lūdzu pietiek visādu piedzīvojumu.

katru dienu katrā brīvā brīdī ar Kaju skrienam pa mežiem, ielām, takām un grāvjiem un visu laiku viņam ir seja: maucam! es gribētu redzēt viņu kādreiz nogurušu. uzinstalēju beidzot soļu, km un cardio skaitītāju. viņš ir vienmēr labā garastāvoklī, vienmēr enerģisks un kaut kādā ziņā, bez pretenzijām visu laiku būt blakus.

love/heat attiecības ar gabalu "you and me" no mild high club

jo tas izklausās tieši tā, kā skanētu mans muzons. kurš šobrīd ir iesprūdis garageband failos uz divu paaudžu aizstāta maka

tā, divas lietas.

pirmā - klusi mēģinu ieviest "tailgating" kultūru latvijā. tas notiek tā, ka es paņemu ēdienu līdzņemšanai, stāvlaukumā atveru bagāžnieku, apsēžos tajā, un notiesāju savu ēdienu. kolosāls amerikanizējums.

otrā - es nesaprotu, kur pazaudēju savu depo kvadrātaino desu picu. es par viņu samaksāju 2 eiro.

Palladium deju grīda, kur vizuļojoša šampūna smarža no priekšā lēkājošām būtnēm lēnā garā pārvēršas sviedros.

bet vispār paveicās, ka UMO uzsvars nebija uz pēdējo albumu. kā cilvēkam kurš kopš kovida toč nekur nav bijis, ļoti interesē, kāds ir subjektīvais vērtējums īpaši atlasītās publikas blociņos

visi soctīklos tik par ansi, anša 222, un tā. aiga leitholde šķiet, jau bija piecreiz to noklausījusies un uzrakstījusi savas domas, pirms ansis bija izlaidis savu e-pasta newsletter.

bet! vakar atsaucoties uz man vakar mobilajā spotify aplikācijā norādīto informāciju, VAKAR ir iznācis

kočāna miķeļa & biezenīša kopdarbs "neo-šlāgeru kopums v2 : putraimi".

pusalbumu vakar noklausījos. tāda konāna mokasīna (vai kā nu pareizāk latviskot connan mockasin) noskaņa. kāpēc ne! dodiet šurp.

Kad trešo darba dienu pēc kārtas zvana nepazīstams numurs un nolem pacelt. Citadele un jautājums, vai zinu, kas notiek ar manu 2. pensiju līmeni. Jautā, vai ietilpstu vecuma kategorijā līdz 50 gadiem. Sāku domāt, kad vecuma kategorijas kļuva tik lielas un nesmalkjūtīgas. Tālāk atbildu kaut ko par indexo, un viņa sāk visai ātri runāt par dažādu ieguldījumu izdevīgumu, citadeles pārākumu un daudz ko citu, kas saplūst vienā grūti sadalāmā vai uztveramā mākonī. Dzirdot miglaino fona runāšanas troksni, apzinos, ka man šis nav jāklausās un šī saruna nenotiek tādēļ, lai palīdzētu man. Apzinos, ka varu vienkārši nospiest sarkano pogu un ieslēgt lidojuma režīmu.

To arī izdaru, skaista 'there is no spoon' sajūta. Paldies citadelei par to <3