nu, kā izrādās, beidzot (!) aizgāju pie vēnu ārsta.

sākumā tāds small talk - cik jau ilgi, vai sāp, vai nēsāju kompresijas zeķes, un tamlīdzīgi. mani interesēja tas, kādā formātā es novilkšu bikses, bet okei, tad bija pieņemams variants.
tad nostādina uz tāda pusmetru augsta podesta, un pie sienas ir rokturis (pie kura pieturēties?)

ienāk ārsts, ierauga kājas un ļoti smagi/izteikti nopūšas. vēlreiz pārjautā, vai man nesāp kājas, nav tūska, utt. saku, ka visu šo laiku ir bijis kārtībā.

nu tad protams nāca izskaidrojumi viņa nopūtai, bet kas mani šobrīd biedē visvairāk

tagad, kad sāk tā domāt - man sāp gan tās kājas. tikai vēlreiz pierādās, cik nedomāšanai ir liels spēks.

Jūlim šis šķita piemērots rīts piemīzt manu dūnu jaku minūti pirms man jāskrien uz darbu.

Nākotnē gribas nevis zaļumu apjoztus debesskrāpjus, bet vecus augļu dārzus.

Pēc atsvaidzinošas nedēļas lauku sētā, kur tieši aiz virtuves durvīm glāzē pilnā apjomā sasalst ūdens, tik ļoti pieradu pie pastāvīgā drebuļa ķermenī, ka, uz vienu nakti nokļūstot civilizācijas apstākļos, sajutos kā Ēģiptes kūrortā.

Iznesām ārā egli, vēl nebija sākusi ne druskas birt. Žēl, bet ko padarïsi.
Noliku pagalmā, lai vēl tur papriecē.