27 Janvāris 2022 @ 10:46
par brīvdienu ceļojumiem  
vakar pēkšņi sapratu, ka man kaut kur laikam no bērnības pieaugušo sarunām nosēdies, ka braukt atvaļinājumā zvilnēt saulē pludmalē vai (vēl sliktāk!) pie baseina ir kaut kā teju vai nicināmi. tagad saprotu, ka, iespējams, tur liela daļa varētu būt bijis tāda "vīnogas skābas" sentimenta.

visi šie pieaugušie bija savu dzīvi pavadījuši apstākļos, kur atvaļinājumi nozīmēja došanos strādāt uz lauka, kur ikdiena bija drīzāk bēgšana no nabadzības elpas pakausī - kāds brīnums, ka jāatrod veids, kā vienkāršu vaļošanos definēt kā nepievilcīgu, nevis nepieejamu? ja teju vienīgais veids, kā nokļūt ārzemēs, ilgstoši ir bijis darba nolūkos vai vēlāk, finansiālajai situācijai drusku nostabilizējoties, - kaut kādos ļoti stingri saplānotos grupas braucienos, kur iespējami īsā laikā jāiespiež iespējami daudz kaut kādu "bagātinošu pieredžu", skaidrs, ka jebkas cits klasificējas kā izšķiests, nelietderīgi pavadīts laiks.

protams, ka man patīk ceļojumā apmeklēt, teiksim, muzejus, kaut kādas ~izglītojošas kultūrvietas, mērķtiecīgi izpētīt un uzzināt kaut ko par to teritoriju, uz kuru esmu aizbraukusi, pagaršot tieši vietējos ēdienus (ja var atrast vegāniskus, ha). tas ir tas, ko es parasti plānoju brīvdienu braucienos darīt. bet man tomēr patīk arī vienkārši bez plāna pastaigāties, jo sevišķi, ja var iziet vietējā dabā, un, izrādās, jā, arī vienkārši janvārī pagulēt saulē pie baseina ar grāmatu. es gribu mainīt to naratīvu, kurā ir kaut kāda brīvdienu aktivitāšu hierarhija, kurā turklāt "vienkārši atpūsties" nez kāpēc ir viszemākajā rangā.
 
 
26 Janvāris 2022 @ 11:12
 
otrdiena, deviņi rītā
ķīpsalas gulbja laboratorijas konteiners, pie tā stāv neliela rinda, parkings pieparkots, starp rindu un parkingu šļuras klāts pleķītis
piebrauc čalis behā, šļuras pleķītī uzmet saulīti un tikai tad noparko behu un iet iestāties rindā
 
 
25 Janvāris 2022 @ 23:33
 
Tie vīri, kuri māk ātri un klusi nodemolēt jūsu mantotās pulētās sekcijas, dabūt veclaiku klavieres cauri visšaurākajai vietai vai atkal tādi, kuri divatā no 3. stāva māk evakuēt čuguna vannu, viņi ir kā Eds Liecksalniņš ar koraļļu pili, atklājuši kādu papildu smaguma centru un sviru Zemeslodes pacelšanai. Vēlu viņiem visu to labāko un vēl koraļļu pili katram!
 
 
25 Janvāris 2022 @ 21:03
 
Kāds teica, ka man ir tendence izteikties bez lubrikanta, bet es pati vispār to nejūtu un nekad nesaprotu, kāpēc cilvēki tik traki reaģē. Mani tas nereāli ilgu laiku uztrauca, bet tagad vairāk uztveru par filtrēšanas mehānismu, lai atsijā un atstāj tos, kam saturs/nodoms svarīgāks par formu. Varbūt kaut kādā ziņā arī cilvēkus, kas vairāk izmanto system 2.
 
 
25 Janvāris 2022 @ 15:45
 
Kādus stand-up komiķus jūs mēdzat skatīties?
 
 
25 Janvāris 2022 @ 15:31
 
vasaras sākumā sēžu pie ugunskura kādā mazdārziņu tusā. starp kājām jau kādu laiku uzmācīgs miklums. nu, mazums, smaga ovulācija. diskrēti nočekoju situāciju un pieķeru pa cisku rāpojošu gliemi.
 
 
23 Janvāris 2022 @ 17:18
 
pilsētas tas ir pizģec
sliktāk ir tikai uz laukiem
jo tuvāk tu esi zemei
jo tuvāki tev ir tārpi

[aptuveni tulkojot Krovostok daiļradi, izdzirdēju šo dziesmu, ierakstītu kasetē]
 
 
22 Janvāris 2022 @ 20:27
Ahmatovas ieraksts dienasgrāmatā, 75 gadu vecumā  
“Tagad, kad vecums jau aiz muguras...”
 
 
22 Janvāris 2022 @ 15:19
Iron Sky - The Coming Race  
Biju palaidusi garām Iron Sky 2.
Viss kā pienākas, nacīši, reptiliāņi, dobā zemeslode un dinozauri...
Tags:
 
 
22 Janvāris 2022 @ 01:43
Urķēties vai darīt?  
"Tas ir gluži tāpat, it kā cilvēks būtu ievainots ar bultu, kas biezi apsmērēta ar indi. Viņa draugi un līdzgaitnieki, radinieki un radinieki sagādātu viņam ārstu ķirurgu, un cilvēks teiktu: "Es neļaušu šo bultu izņemt, kamēr nezināšu, vai cilvēks, kas mani ievainoja, bija dižciltīgs karotājs, priesteris, tirgotājs vai strādnieks". Viņš sacītu: "Man neizņems šo bultu, kamēr es nezināšu tā cilvēka vārdu un dzimtas vārdu, kurš mani ievainoja... kamēr es nezināšu, vai viņš bija augumā augsts, vidējs vai zems... kamēr es nezināšu, vai viņš bija tumšs, rudmatains vai zeltains... kamēr es nezināšu viņa dzimto ciemu, pilsētu vai pilsētu... līdz es zinu, vai aukla, ar kuru es biju ievainots, bija no šķiedras, bambusa pavedieniem, cīpslām, kaņepēm vai mizas... kamēr es nezinu, vai tās bultas spalvas bija grifa, stārķa, āža, pāvu vai cita putna spalvas... kamēr es nezinu, vai bulta, ar ko es biju ievainots, bija saistīta ar vērša, ūdens bifeļa, langura vai pērtiķa cīpslām.". Viņš sacītu: "Es neizņemšu šo bultu, kamēr nezināšu, vai bulta bija ar dzeloņstieples, teļzobu vai oleandru asmeni. Cilvēks nomirs, un šīs lietas viņam joprojām paliks nezināmas..."
 
 
21 Janvāris 2022 @ 09:26
procesori  
Varbūt kādam no jums ir bijusi pieredze ar jaunās paaudzes ģitāras multi procesoriem? Mooer GE150HoTone MP-80 vai Line6 Pod GO. Skatos, ka Latvijā šie modeļi nav baigi pieejami. Un pēc youtube video visi šķiet skaņas ziņā diezgan līdzīgi. 
 
 
21 Janvāris 2022 @ 01:06
 
Daudzi vīrieši nemaz nenojauš, ka atrodas vairāk vai mazāk pastāvīgās attiecībās vairāk vai mazāk tāpēc, ka viņi māk kaut ko salabot vai izremontēt. Vairāk vai mazāk. Sevišķi laukos.
 
 
20 Janvāris 2022 @ 13:19
 
Runājot par to, ko ziema ar mums dara
https://www.punctummagazine.lv/2022/01/20/grozi/
 
 
20 Janvāris 2022 @ 04:49
Inflācija UK  
Viena no santīmu skaitīšanas (ne tikai esot lv, bet sākumā arī uk) sekām smadzenēs, ir tā, ka es atceros un joprojām pamanu cenas, arī tās, kas kilogramā.

Piemēram, kad es 2007ajā atbraucu pirmoreiz uz uk, un gaidīju, kad būs pirmā alga, atceros, ka paciņa tortiļu čipsu vietējā Sainsbury’s (tuvākais lielais veikals, uz ko varēja aiziet ar kājām, kas nebija dārgais stūra veikals) maksāja 25p.
(Mēs meklējām toreiz vislētāko auksto produktu ar vislielāko daudzumu kaloriju, jo virtuvē negribējās iet, jo tur vislaik tusēja lendlords, kurš mums divām nelegāli izīrēja vienu no istabām sev pašvaldības piešķirtajā pusapkurinātajā dzīvoklī, un skaļi deklamēja repertuārus, jo bija, cik saprotu, (laikam ne pārāk veiksmīgs) aktieris, es nevarēju samaksāt par autobusu un man uz fiziski diezgan smago 8h darbu vienā kafejnīcā Oksfordstrītā bija jāiet 1h15min katrā virzienā. (Toties agros rītos pirms sētnieki bij tās aizslaucījuši, varēja uz ielas atrast naktī cilvēkiem izkritušo naudu, pārsvarā 1p, 2p, 5p, bet dažreiz arī £2, vienreiz pat £10).

Tortiļas pieminu, jo vakar smieklīgā kārtā lielajā Tesco intereses pēc skatījos, vai ir vispār kādi produkti vēl palikuši, izņemot konservus, kas maksātu zem 50p. Daudz nebija, bet viens no tiem bija paša Tesco tortiļu čipsi, 46p. Paciņa gan daudz mazāka nekā toreiz tā Sainsbury’s pa 25p. Lielākoties visi lētākie produkti ir drīzāk ap 80p-£1. (Protams, ja ir privilēģija spēt samaksāt par publisko vai savu transportu, vienmēr ir opcijas meklēt lētākus variantus Lidlos vai Aldi, un tur, kur vairumā var nopirkt, nezinu, 10-12kg rīsu pakas (mēs savējo ēdam jau kādu gadu) bet šoreiz vnk biju Tesco).

Tāpēc ļoti interesanti bij tagad palasīt brīnišķīgās Jack Monroe tvītus šorīt par patieso inflāciju: https://twitter.com/bootstrapcook/status/1483778776697909252?s=21
 
 
19 Janvāris 2022 @ 23:19
 
Ja vien cilvēks dzīvo pietiekami ilgi, viņam ir iespējas no personas, kurai jāiet pie psihoterapeita, kļūt par personu, kuras dēļ jāiet pie psihoterapeita!
 
 
19 Janvāris 2022 @ 20:28
 
Vai ir vieta Rīgā, kur pieaugušie bez priekšzināšanām var apmeklēt laikmetīgās dejas nodarbības?
 
 
19 Janvāris 2022 @ 20:25
 
kas ir "augstas darba spējas"?
 
 
19 Janvāris 2022 @ 01:39
 
Paldies draugiem!
 
 
Skaņa: УННВ
 
 
18 Janvāris 2022 @ 10:56
Bridgerton  
Kad iznāca Bridgerton pirmā sezona, es iesāku skatīties, bet kkas mani pirmajās 15 minūtēs izbesīja, un es izslēdzu laukā. Vakar gribējās kko vieglu un nenopietnu, domāju, nu pamēģināšu vēlreiz. Aizsēdējos līdz ceturtās sērijas sākumam vienā piegājienā, šodien skatīšos tālāk, patīk.
Tags:
 
 
18 Janvāris 2022 @ 11:56
 
naktī stāvējām tukšā stāvlaukumā, skatījāmies uz pilno mēnesi un klausījāmies vējā.

es neko tādu līdz šim nebiju pieredzējis - vējš šķērsielu izmantoja kā pūšamo mūzikas instrumentu, šķērsiela kļuva par milzīgu flautu. tās bija garas, stieptas notis, un man šķiet, ka instruments bija tieši caura, pamesta mājiņa, caur kuras spraugām vējš svilpa. vējš muzicēja, un pilsēta bija tā instruments.

biju ļoti laimīgs, pateicīgs un aizkustināts. pasaule atkal kļuva milzīga.
 
 
17 Janvāris 2022 @ 23:11
Nekur nav!  
Mīļā Ciba! Tu visu zini! Kur dzīvokli es varētu būt nolikusi savas tāluma brilles? Nav jau divas nedēļas. Netīrās veļas grozā un pie suņa es jau meklēju.
Kur vispār brilles var notikt cilvēks, kurš bez tām diezgan slikti redz? Vispār viņas bija padārgas, jaunas, smukās krāsiņās un es biju brillītēm ļoti pieķērusies!
P.S. Man vēl ir datora brilles, arī smukas, bet ar tām es neatpazīstu kaimiņus.
 
 
17 Janvāris 2022 @ 16:48
 
Laikam tas bija kkāds sapnis, ka cibā ir aplikācija, kurā var ierunāt tekstus un automātiski uzrakstās posts. Ļoti gribētu kko tādu, nespēju vairs skatīties ekrānos un klabināt līkām rokām.
 
 
17 Janvāris 2022 @ 13:40
 
Sajūta, ka vilcienu iepūtīs Daugavā.
Neiepūta, protams.
 
 
17 Janvāris 2022 @ 13:20
 
Kalendāri beidzās, ja kas.
 
 
17 Janvāris 2022 @ 10:34
 
mani ir noķēris vecums un salīdzināšanās un tik spēcīga introversija, ka pēc cilvēku satikšanas man divas dienas ir gultas režīms
 
 
15 Janvāris 2022 @ 23:41
in the long run  
in the words of John Maynard Keynes, “In the long run we are all dead.”
 
 
14 Janvāris 2022 @ 21:29
 
burgernīca "bulciņas un kotletītes"
 
 
14 Janvāris 2022 @ 15:01
aicinājums  
“nenāksi pie mums pasēdēt, parunāties?”

tas skan kā pienākums.

telpa, uz kuru mani sauca, nevēlējās manu klātbūtni. tā bija neveikla, un es tajā nevarēju atrast savu vietu. viņa ar tēti zvilnēja katrs savā dīvānā, ķermeņi un skatieni pavērsti pret tv ekrānu, kur ļoti skaļi uzgriezts krievu seriāls. es runāju basā, un ja man jāpaceļ balss, lai mani sadzirdētu, es izklausos dusmīgs, un tas mani arī tiešām mazliet padara dusmīgu. lai redzētu viņu sejas, man būtu jāsēž blakus skaļajam televizoram, bet tad mani nevarētu dzirdēt, un es justos kā pastarpinātas uzmanības centrā - dalīts ar televīziju. visērtākā pozīcija manai balsij bija starp viņiem, bet tur nebija, kur apsēsties, un no turienes es redzētu tikai viņu muguras, bet viņi mani redzētu, ja skatītos pār plecu, un tas man šķistu rupji. bet tur es arī nostājos, un ķermenis automātiski sasējas krustos, un atbildes tika izrūktas un nesadzirdētas, un pār plecu neviens arī neatskatījās.

un es varēju iesaistīties - izteikt savu neērtību, palūgt pārkārtoties, pagriezt klusāk tv skaņu, bet es jutos pārāk neaicināts.
 
 
14 Janvāris 2022 @ 00:40
 
Saliku visus ierakstus zem slēdzenes. Ja kāds draudziņš palicis ārpusē, signalizējiet man kaut kur – es gan jau nezinu, ka tie esat jūs.