"If we can just get through this month, we only have one more month to go before we need to get through another month"

Pavasarim piestāv Placebo, piestāv atsākt pīpēt, piestāv gurdeni slaistīties pirmajā siltajā saulītē un glūnēt uz meitenēm, kuras es nekad nepazīšu.

Pēc nepilnas nedēļas lidošu uz Atēnām un nopietni apsveru domu tur arī palikt.

Bērnībā uzskatīju, ka tad, ja kādreiz sarakstīšu grāmatu, es to nekad neizdošu, jo uz atklāšanas svētkiem vajadzēs šausmīgi daudz vīna un es to nekādi nevarēšu atļauties.

“And even though I used to be cynical about life, now that I’m living it, I don’t feel anything at all.”

"We would like confirmation from you that you will destroy the bad parts that are currently with you"

“Do you realize that once you become conscious, you have to pay to remain conscious?"

Šonakt sapnī redzēju, manuprāt, visu laiku ģeniālāko priekšvēlēšanu kampaņas ieroci - Progresīvo sarīkotu ballīti saules pielietā pļaviņā, kur visi sanākušie drīkstēja bez jebkādiem ierobežojumiem cits ar citu bučoties.

tenderness will be
the death of me

I haven't slept for two days
I've bathed in nothing but sweat

davai, piekto reizi uz Placebo, dziļi sirdī man joprojām ir 13

Kā zinādama saslimu tieši skaistākajā rudens nedēļā, kad visvairāk gribas iet pastaigāties, tā vien gribas ar pirmo vilcienu aizkratīties uz kaut kādu nejaušu punktu kartē un klaiņot līdz nelabumam, bet še tev.

I need to get my shit together.

Es, protams, ļoti atvainojos, bet ja pliks pimpis mākslā un trīs nošļukuši pupi uz sienas ir bērnu tiesību aizskārums, tad bail pat iedomāties, kas ir pamperu un mitro salvešu reklāmas, jauno māmiņu instagrami, jūrmala karstā vasaras dienā un galu galā arī puse Rietumu mākslas vēstures, un vispār, не пугай бабу мудями, она и весь хуй видела; manā pusaudzībā katrs sevi cienošs pamatskolēns bija ja ne matemātikas stundā zem sola aplūkojis erotiska satura bildītes klasesbiedra krāsainajā Sony-Ericsson un centies iekārtoties tā, lai pārējie neredzētu telti viņa biksēs, tad vismaz šķirstījis medicīnas enciklopēdiju, bioloģijas mācību grāmatu vai augšējā plauktā rūpīgi nobēdzināto "Mīlestības vārdā", skatījies LNT pēc pusnakts un kaut reizi mūžā pabijis skolas tualetē, kur uz sienām kā tādās faraonu kapenēs tika atveidoti visdažādāko formu un izmēru dzimumorgāni, un es ļoti šaubos, ka Dievzemītes jaunā paaudze šajā laikmetā par spīti visur uzglūnošajai netikumībai ir palikusi šķīsta kā dieva jēri un savā mūžā nekad nav redzējusi pat krūšu atblāzmu, no kuras, kā šķiet, vai nu izdeg acis, vai arī nabaga bērniņi uz līdzenas vietas kļūst par psihopātiem un izvarotājiem, vai, pasargdies, gejiem.

aijā žū žū je vais et je viens
entre tes reins

Murgoju jau piekto nakti pēc kārtas, lasu gandrīz tikai dzeju, jo nekam citam nav iespējams sakoncentrēties, un dzeru vīnu parkā uz soliņa kā savos mazpadsmit.

it's electric

Drēgnums katru gadu piezogas arvien ātrāk, vakar atklāju krāsns kurināšanas sezonu un tā arī neaizbraucu sagaidīt saullēktu pie jūras, nekas, gan jau nākamgad, dievam dienu netrūkst un manas vēlmes un ieceres krājas kaudzītē gluži tāpat kā viss cits.

Mūsmājās ir ieviesies pavisam parasts, 20 peso vērts tosteris, un es joprojām nespēju to pārdzīvot - ok, es dzīvoju augsto tehnoloģiju laikmetā, kurā visneiedomājamākā tehnika un tās sniegtās iespējas ir pieejamas gandrīz ikvienam un vairs ne ar ko diži nepārsteidz, taču dziļi sirdī man joprojām šķiet, ka kaut kas tāds piedien tikai smalkiem namiem, kur funkcionējošas ģimenes brokastīs dzer apelsīnu sulu, nevis cep baltmaizi uz pannas un tosteri ir redzējušas tikai filmās.

please

Beigsies oranžās dienas
Un aukstums ielīdīs dzīvoklī
Bet mēs tik spītīgi turpinām gulēt pie atvērtiem logiem

Katru gadu augusta vidū nodomāju: "O, kancelejas precēm atlaide", un tad atceros, ka pabeidzu skolu pirms desmit gadiem, lol.

Nekad nav cēlusies roka pirkt sev dārgas un kvalitatīvas lietas, jo pēc tam allažiņ māc šausmīgas morālās paģiras (joprojām pārdzīvoju par savām bezvadu austiņām, taču es ļoti labi zinu, no kurienes šai bēdai aug kājas un tur priekšā ir ilgi gadi terapijā), tomēr pēc ilgas svārstīšanās beidzot saņēmos nopirkt savu sapņu mugursomu un tagad fantazēju, kā iešu bezgalgarās pastaigās pāri kalniem un purva slīkšņām vai sakrāmēšu tur nedēļas nogales iedzīvi un bez ilgas domāšanas aizbraukšu brīvdienās, vienlaikus ļoti labi apzinoties, ka pārsvarā es tur vienkārši nēsāšu pusdienas un darba datoru vai stiepšu mājās dārzeņus, pakas un pudeles.

Kad ieeju latestos palasīt jaunāko Cibas sraču, es vienmēr ceru, ka ar zivi viss ir ok.

"The first sign that something was wrong was the pure feeling of self love coursing through my body."

Pēdējā laikā sapņoju pārsvarā visādus murgus, taču visspilgtāk no dažu iepriekšējo nakšu zemapziņas kišmiša atmiņā ir iespiedusies frāze "Mēs atceramies katru savā dzīvē apēsto kokosriekstu", un taisnība jau ir, es atceros abus divus - vienreiz kaut kad ļoti senā bērnībā, deviņdesmito pirmajā pusē, kad banāni un ananasi bija pats buržuāzijas kalngals, savukārt papaijas, pitaijas un feihoijas nevienam tolaik pat sapņos nerādījās, kāds ģimenes draugs bija ciemakukulī atvedis īstu kokosriekstu, kura ēšana izvērtās par veselu ceremoniju; vispirms tajā ieurba caurumu un izsūca šķidrumu ar salmiņu, pēc tam visiem kristīgi sadalīja pašu mīkstumu, taču kokosrieksta dzīve ar to nebeidzās, jo vienu čaumalas pusīti opis vēl ilgi lietoja kā pelnutrauku, otro kokosriekstu es nopirku lielveikalā jau savas patstāvīgās dzīves laikā, pārlieku ilgi noņēmos ar tā atvēršanu un beigās konstatēju, ka tas garšo pēc nekā, tad tas kādu nedēļu nomētājās bļodiņā uz virtuves galda, līdz vienā jaukā dienā es to izmetu un ar to tas viss arī beidzās.

Darbaholiķa nedienas: es ļoti labi zinu, ka šis ir kārtējais samezglojums, ko gadiem ilgi šķetināt terapijā, taču man gandrīz visu darba mūžu ir bijis pamatdarbs un haltūra, un abos vienmēr esmu rāvusies ar putainu dirsu, dzenoties ne tikai pēc naudas un dedlainiem, bet arī skaidrības, vienkāršības un kaislības kā tāds nolādēts Smiļģis Dailes teātrī, taču tagad, kad jaunais šefs zvana un piekodina nesēdēt līdz vēlam vakaram, jo darbs nekur neaizbēgs un "you don't need to be spread thin", es īsti vairs nezinu, kā justies, notraust prieka asariņu par rūpēm vai iecirsties un strādāt līdz pat jēzus otrajai atnākšanai.

Sapnī, neizmērojama saldsērīguma pārņemta, raudāju savā vidusskolas izlaidumā, un taisnība jau ir, es maz ko pieminu ar tādu siltumu un gaišo atmiņu mūžīgo starojumu, kā savas Jūrmalas gatves dienas.

brīvdienās bijām roadtripā ar mazmāsiņu un viņas draugu, kas zin, varbūt pēc visiem šiem abpusējās nepatikas gadiem mums beidzot izdosies aprakt kara cirvi, tas nebūtu slikti, bet par to laikam vēl ir pāragri spriest, un vēl man šķiet, ka jaunībā es nekādu cirvja rakšanu negribēju īstenot tikai tāpēc, ka maman savulaik teica: "Tagad jūs plēšaties, bet pēc gadiem staigāsiet pa kafejnīcām un būsiet sirdsdraudzenes", un par visu vairāk es negribēju, lai viņai izrādītos taisnība, lol

jau trešo dienu eju uz jauno biroju apmācīties jaunajam darbam, būs interesanti un izaicinoši, un varbūt tas ir tieši tas, ko man patiesībā vajag

we could slow dance to rock music
kiss while we do it
talk till we both turn blue

Showered and blue-blazered
Fill yourself with quarters

Šonakt sapnī devos uz zeltā un baltos galdautos izgreznotu pamatskolas salidojumu, kas vienlaikus bija arī Psychic TV fanu klubiņa ikmēneša sabantujs, šoreiz klātesošie godināja virginia_rabbit dēla Eižena došanos kosmosā, taču šo notikumu aizēnoja pašas Virdžīnijas šķiršanās no vīra, vēlāk viņa mana vecā dzīvokļa virtuvē sūrojās, ka vīrs ir viņai atņēmis pēdējo un naudas nepietiek pat maizei un cukuram, ledusskapī ir izdegusi lampiņa un pat Eižena debesbraukšanas torti neviens tā arī nepagaršoja un tagad tā mētājas tumšajā ledusskapī, pēcāk mēs centāmies daudzajos virtuves skapīšos atrast vietu, kur ierūmēt viņas veco padomju gaļas mašīnu, es Imantā pie vecās skolas gaidīju 4. tramvaju, kurš piebrauca pilns ar kontrolieriem, tumši zilās uniformas visi bija nomainījuši uz pelēkbrūniem džungļu pētnieku kombinezoniem, mans birojs bija pārcēlies uz veco Radiotehnikas ēku un es pamodos no tā, ka man apkārt lidinājās istabā ieklīdusi muša.

nu tad par tām laimīgajām beigām un jaunajiem apvāršņiem, ja

"Informācijas tehnoloģiju uzņēmums “TietoEVRY”, kā arī Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centrs no 10. jūnija nodrošina bezmaksas mentālās veselības pārbaudi jauniešiem vecumā no 12 līdz 25 gadiem." © LSM

KUR TAS VISS BĻEĢ BIJA MANĀ JAUNĪBĀ???

Šodien, griežot matus, frizētavā skanēja Grimes.

Izgājšnedēļ pie brokastīm lasīju delfu rakstu par impostor syndrome, trīs stundas vēlāk man piezvanīja HR, piedziedāja pilnas ausis par to, cik ļoti viss uzņēmums mani mīl un izteica man piedāvājumu, no kura grūti atteikties, nu labi, sliktāk jau nebūs, nointervējos vienreiz, otrreiz, nošarmēju visus atbildīgos čiekurus, šodien īsi pirms trijiem saņēmu oficiālo piedāvājumu, teicu jāvārdu un pēc Jāņiem sēdīšos pie jaunās, atbildīgākās un labāk apmaksātākās virpas, un lieki piebilst, ka es jūtos kā vēl lielāks viltvārdis - es it kā saprotu, ka šī ir godam nopelnīta karjeras izaugsme pēc trīsarpus gadiem cītīga un panākumiem pilna darba, taču tikpat labi pastāv arī iespēja, ka šis viss ir vienkārši īstajā vietā un laikā pagadījies bulšits, ar ko ir prasmīgi piesegta mana kliedzošā nekompetence, par kuras apmēriem visi pārliecināsies jau pirmajā nedēļā.

Kāja līdz kāzām sadzīs (galvenokārt tāpēc, ka Dievzemītei līdz kopdzīves likuma pieņemšanai ir kā līdz Mēnesim, bet par to citreiz), ģipsi pēc desmit dienām aizstāja ar ortozi un pagājušajās brīvdienās es pat aizstaigāju līdz tālajam veikalam, kas zin, vēl dažas dienas un es jau klejošu apkārt kā komunisma rēgs.

they said there's too much caffeine in your bloodstream
and a lack of real spice in your life