Darbaholiķa nedienas: es ļoti labi zinu, ka šis ir kārtējais samezglojums, ko gadiem ilgi šķetināt terapijā, taču man gandrīz visu darba mūžu ir bijis pamatdarbs un haltūra, un abos vienmēr esmu rāvusies ar putainu dirsu, dzenoties ne tikai pēc naudas un dedlainiem, bet arī skaidrības, vienkāršības un kaislības kā tāds nolādēts Smiļģis Dailes teātrī, taču tagad, kad jaunais šefs zvana un piekodina nesēdēt līdz vēlam vakaram, jo darbs nekur neaizbēgs un "you don't need to be spread thin", es īsti vairs nezinu, kā justies, notraust prieka asariņu par rūpēm vai iecirsties un strādāt līdz pat jēzus otrajai atnākšanai.

Sapnī, neizmērojama saldsērīguma pārņemta, raudāju savā vidusskolas izlaidumā, un taisnība jau ir, es maz ko pieminu ar tādu siltumu un gaišo atmiņu mūžīgo starojumu, kā savas Jūrmalas gatves dienas.