guļu uz dīvāna, pīpēju saltu un skatos sumo

Šodien paklausījos Girl in Red, kas izrādās sapņains guļamistabas pops ar ļoti sapfisku ievirzi, aš sagribējās, lai man atkal būtu kaut kādi mazpadsmit, jo manā laikā eksistēja tikai tatuškas un Zemfira, un mūziku nācās pirkt Centrāltirgū, rakstīt kasetēs vai kačāt no DC++ un rakstīt diskos, kurus magnetofons pēc tam spļāva atpakaļ, taču kaut kā mēs tomēr kūlāmies pa dzīvi ar visu savu sūdīgo mūziku, lai pēc gadiem varētu nākt jaunie un sarakstīt to, ko mēs viņu vecumā savulaik gribējām.

Aizpērnās nakts sapnis bija kaut kāds skolas gadu un darba mashups, vispirms mūsējais reģvads pasauca mani savā kabinetā kompozicionāli sadalīt vairākus kvadrātus, kamēr viņam blakus stāvēja mana kursabiedrene un raudāja par savu neizdarību, vēlāk es situ kanti sievietēm, kuras mani absolūti neinteresēja, tīrīju šausmīgi piegānītu koju virtuvi un cepu reņģes, gāju uz Vecrīgu dzert smalkus dzērienus ar kaut kādām nepazīstamām ballīšu haizivīm un pīpēju ūdenspīpi ar Kristiānu Grāmatiņu no Roja podkāsta. Otrajā cēlienā kaut kādā vecā muižā, kas vienlaikus bija arī mana pamatskola, norisinājās jaungada balle, kurā es negribēju būt, un katram balles viesim dāvanā tika svinīgi pasniegta zobu birste ar viņa vārdu. Es kaut kā apgāju sistēmu un tiku pie veselām divām birstēm, uz kurām nez kāpēc bija rakstīts dhonass un Toms, jo mana īstā vārda sarakstā nebija un kāds no viesiem, vārdā Toms, vienkārši nebija ieradies. Mahinācija ar birstēm aizsāka neticamu notikumu virkni, kuras ietvaros skolas garderobē kopā ar jauno darba IT čali atklāju starptautisku pagrīdes baikeru tīklu (kuri, kā izrādās, balles laikā bija paņēmuši aizgādībā manu mistiski pazudušo jūrascūciņu, kuru es vēlāk atradu muižas durvju priekšā sēžam sniegā noliktā emaljētā bļodiņā) un nejauši uzgāju slepenu prezentāciju par to, kā Amerika 20. gs. sākumā kļuva par superpower, faktiski pateicoties tikai kino, televīzijai un labi izstrādātām reklāmām. Tad es slēdzu ciet skolas aktu zāli ar dīvainām rombveida atslēgām, kaut kas mani izbiedēja un es pamodos kliedzot, un kā vēlāk izrādījās, plkst. 2.26 esmu telefona piezīmēs saglabājusi ziņu "Es esmu bērni".

10 km pastaiga pa mežu, ko biju ieplānojusi kā savu maija brīvdienu grand opening, beidzās pēc 15 minūtēm ar lauztu kāju. Priekškars, lustra.

Tukuma novada pašvaldība added an event: PARTNERATTIECĪBU 50 NOKRĀSAS

Gaidu, kad sašutušie Durbes ērgļu livestream skatītāji nabaga ērglienei uzrīdīs bāriņtiesu.

Tagad man laikam būtu jājūtas pateicīgai Dievzemītes priekšā par to, ka līdz šim laimīgā kārtā esmu uz savas ādas izjutusi tikai lamuvārdus un spļāvienus, nevis degšķidrumu.

Brīvdienās ar youtube palīdzību iemācījos izfilēt lasi, kas zin, drīz pratīšu arī iestādīt koku, uzaudzināt čūsku un nosist dēlu.

Puspiecos no rīta izdzirdēt pirmos putniņus ir tāds kaifs, es šo brīdi gaidīju kā jēzus otro atnākšanu.

jauni un mazsālīti apģērbi

Brīvdienās saņēmu savu Astras poti vienā no Dievzemītes dižvakcinācijas centriem, pasākumam bija piekomandēti arī zaldāti, kuri bija norīkoti virināt durvis, mērīt temperatūru, māt ar roku reģistratūras virzienā un uzraudzīt observācijā sēdošos, pēc tam visu nākamo dienu novārtījos gultā ar drudzi (Bils Geitss droši vien instalēja Windows XP) un atliek vien cerēt, ka nebūšu starp tiem nedaudzajiem laimīgajiem izlozes dalībniekiem, kuri būs loterijā vinnējuši trombus, lol

Love may save all you people
But it will never, never save me

Mana sirds nav kā dimanta oliņa vai daiļš trauciņš, kurā ielikt to pašu dārgāko, nē, mana sirds ir kā slieku mudžeklis zem melni trūdošu lapu slāņa, kā mirstoša ūdensputna pēdējās konvulsijas zem eļļainas naftas plēves, kā kazrags, kas sadur pēdas, kad pie Vakarbuļļiem iebrien tumšajā Lielupes straumē noskalot no sevis vasaru.

Jāatrod kāds jauns pastaigu maršruts.

godspīdiem jauns albums, мама дорогая

Likteņa ironija: John Balance nositās, nokrītot no balkona.

sākt jaunu seriālu pirms miega ir ļoti slikta ideja

Mangaļsalā ir Veiksmes iela, pārāk daudz atpūtnieku un pie Lady Cotlin vraka bildējās jautrs krievu pulciņš ar kartona kafijas krūzītēm

gaidu kārtējo pavasari ielaižam savus taustekļus manā dzīvē

Sapnī redzēju Navaļniju, viņš strīmoja tiešraidi no konvoja mašīnas, stāstot par tās uzbūvi un īpatnībām, pēc tam viņš nāca klajā ar dziesmiņu, pēc kuras vadīties ikvienam, kas grib viņu apciemot cietumā, dziesmiņas vienīgie vārdi bija "юра лайф", kas kā mantra skanēja uz riņķi konservētas lounge mūzikas pavadībā, tai pat bija Vecrīgā nofilmēts videoklips, kur viņš skrēja cauri kafejnīcu terasēm, taču tad sapnis izšķīda un es tā arī neuzzināju, kā viņu apciemot

pusdeviņos vakarā piemājas bodītē nopirku saldo krējumu un Rubika kubu

otrdien jāiet pie šrinka, prasīšu ņemt nost fluanksolu, jo to nebeidzamo čučumuižu vairs nav iespējams izturēt - man patīk sirdsmiers, miegs un fantastiskie sapņi, но не до такой степени, kaut gan jāatzīst, ka neatceros pēdējo reizi, kad būtu tik ilgi un kvalitatīvi gulējusi, varbūt jāpaņem kaut kādas miega ripas avārijas gadījumiem un pārējā laikā jāizlīdzas ar garām pastaigām, gandžu, viskiju un bedtime stories podkāstiem, kā jau allažiņ.

sāku domāt, ka es arī varētu reiz saņemties uzkāpt uz sieviešu stendapa skatuves, nu ok, varbūt vismaz parunāt sūdu iekš Openly Queer Mic, man azotē ir pat daži joki, taču ir 3 būtiskas problēmas: a - es esmu smieklīga tikai spontānos un nepiespiestos apstākļos; b - es ciešu no dvēseli kropļojošas trauksmes; c - es runāju pārāk neskaidri un R burta neizrunāšana arī galīgi nepalīdz, tā ka laikam būs vien jāatstāj gaišās slavas virsotnes tiem citiem.

esmu sākusi krāt pastmarkas, bez panākumiem mēģinājusi iemācīties adīt (fuck this, es saprotu, ka citiem tas var šķist relaksējoši, taču man tas ir nebeidzams saspringums un ciešanas), gatavoju ēst vēl intensīvāk, nekā jebkad agrāk, manos nākotnes plānos ietilpst uzcept maizi un sasiet kārtīgu mājas sieru, vēl es esmu noprovējusi molliju, iztulkojusi kaudzi bezjēdzīgu filmu, spīdoši performējusi darbiņā un pilnai laimei atliek tikai pakārties, lol.

gaidu 1. martu, lai varētu beidzot nogriezt savus pandēmijas matus

Šķiet, ka jaunā Vertera ciešanas šajā cibiņā drīz aizstās galvenokārt dažādas izcelsmes reibumos dzimuši domugraudi un wild sapņu pieraksti, un par tiem pēdējiem var pateikties tikai manām jaunajām zālēm, jo kopš to uzsākšanas es gandrīz ik nakti sapņoju kaut ko vienreizēju.

( Kā mūsu klase gāza Lukašenko režīmu )

the silence of lovers

Sapnī redzēju nepazīstamas radinieces dzīvesstāstu, ieturētu labākajās Holivudas grāvēju tradīcijās; tur bija viss - iekāre, nodevība un pat milzīga sprādzienu sekvence, fonā skanot In the Air Tonight kā tādā Deadpool filmā, taču visvairāk man bija žēl zivju, kuras kaudzēm vien tika izmestas krastā, uzsprāgstot piestātnē pietauvotam okeāna lainerim, tās vārgi plakšķinājās pa zemi, cenšoties nokļūt atpakaļ ūdenī, un es tās skaļi mēģināju iedrošināt konsekventi lēkt uz ūdens pusi, labi apzinoties, ka zivis tā nestrādā un visi mani labie nodomi ir velti.

Hospitāļu iela, lai miers viņu daiļradei, skan kā vēss alus Gaujā, kā Tērbatas ielas bruģis, kā tveicīga vasara uz Rīgas centra akmeņiem padsmit gadus atpakaļ, kad mēs visi bijām jauni, skaisti, bezrūpīgi un pārliecināti, ka mums viss pienākas.

Jau nedēļu dzeru zāles un pagaidām viss ir mierīgi, paldies Dionīsam, ja vien neskaita drausmīgo fluanksola uzsākšanas akatīziju, kas katru mīļu sekundi liek vēlēties lēkt cauri degošiem riņķiem ar vienriteni, katrā rokā virpinot pa trim fidžet spineriem grozāmgrābšļiem un dziedot Marseljēzu, taču arī tas reiz pāries, gluži tāpat kā viss cits.

when they ask what do I see
I say a bright white beautiful heaven hangin' over me

Gadās tā, ka virspusēji zini kādu dziedātāju vai ansambli, taču nekad neesi tā īsti viņos klausījies līdz brīdim, kad viņu mūzika nobrūk pār tavu galvu kā izpuvuši bēniņi un tu nodomā: kā, nu KĀ es varēju nodzīvot mūžu bez šī? Man tā vakar gadījās ar Cocteau Twins.

Gaidu, kad beigsies kovīdijs, lai visi mani draudziņi varētu nākt pie manis piepist sejas un pīpēt ūdenspīpi kā pamatskolnieki savās pirmajās nopietnajās ballītēs, mēs liksim skaļu mūziku jūtūbē, izbesīsim kaimiņus un cits citam pieskarsimies.

Lai kaut viena lieta manā mūžā būtu tik nemainīga kā Sun Set toniks cauri laikiem katrā Dievzemītes gadjušņikā un hipermārketā.

Darbiņš šovakar sarīkoja online prāta spēles, kurās es izkaroju trešo vietu 40 dalībnieku konkurencē (kaut es visu spētu atcerēties tik labi kā memes, dziesmu tekstus, 20+ gadus vecas TV reklāmas un citus mazsvarīgus sūdus), taču tam dopamīna vilnim, kas pēkšņi nogāzās pār maniem sen izkaltušajiem receptoriem, maz kas varētu līdzināties, varbūt vienīgi sekss vai heroīns, vēl es visu pagājušo nakti nosēdēju pie tulkojuma un man pēc tiesas un taisnības pienāktos gulēt un sapņot par saviem nākamajiem cibas ierakstiem, taču izskatās, ka es palikšu nomodā vēl vienu nakti un turpināšu no ikviena leņķa apžļembāt savu triviālo sasniegumu, līdz tas nolobīsies no kauliem, zaudēs visas savas īpašības un pat man no tā kļūs pretīgi.

no zoloftiņa uz prozaciņu
saulainu taciņu

Var jau būt, ka šis viss patiesībā notika manis dēļ - pirms 2 gadiem instagramā nopublicēju bildi ar grāmatu "444 kartupeļu ēdieni" un man uz brīdi piesekojās Iesalnieks, taču zināmu apsvērumu dēļ viņš no manis atsekojās jau pie nākamās bildes, kurā bija iemūžināta kāda galvaspilsētas naktslokāla drag queen ballīte akurāt pāvesta vizītes priekšvakarā. Skumji!

Rīga - mazā Parīze, Satversme - mazā Kamasutra

ceru, ka līdz otrdienai Āģī būs nošķūrējuši jaungadā uzsprāgušās mājas paliekas un atjaunojuši sabiedriskā transporta kustību, jo noliktā diena tuvojas un man būs jābrauc uz Ļ. ielu pie šrinka, kas jau pats par sevi nav nekāds rožainais pasākums un pēc tik ilga pārtraukuma noteikti man radīs visu iespējamo trauksmi (salīdzinājumam: pirms pirmās terapijas reizes man no uztraukuma sāka asiņot deguns, kas vispār nekad mūžā nav noticis, lol) un ar piemājas autobusu tur varētu tikt nieka 10-15 minūtēs, taču šobrīd izskatās, ka būs jābrauc ar boltu kā tādam buržujam, lai varētu laicīgi visur tikt

gribu uz pāris nedēļām ieperināties kādā lauku īpašumā, kur cauru dienu kurināt krāsni, lasīt vecas grāmatas un vienā laidā klausīties Swans

Jaunākajā sapņu sērijā beidzot atrisināju sen pazudušās Madelēnas Makenas lietu (esmu dzirdējusi gana daudz true crime podkāstu, lai būtu droša, ka Madelēnu nozūmēja viņas pašas vecāki, bet ne par to ir stāsts), tātad, Madelēnas pusmāsa ekskluzīvā intervijā žurnālam Ir atklāja, ka Madelēna esot dzīvojusi tepat Dievzemītē, civillaulībā ar kādu plaši pazīstamu latviešu tēlnieku, kurš pēkšņos greizsirdības uzplūdos esot nabaga Madelēnu sakapājis ar cirvi. Case closed.

par 2020. gadu būtu lieki kaut ko vēl piebilst, taču nākamo gadu sagaidīšu vai nu jūras krastā pie ugunskura ar pilnu termosu karstvīna, vai pīpējot gandžu un pišoties pie Slowdive, citi varianti netiks nedz pieņemti, nedz izskatīti

lai jums viss būtu un nekas par to nebūtu!