Aizpērnās nakts sapnis bija kaut kāds skolas gadu un darba mashups, vispirms mūsējais reģvads pasauca mani savā kabinetā kompozicionāli sadalīt vairākus kvadrātus, kamēr viņam blakus stāvēja mana kursabiedrene un raudāja par savu neizdarību, vēlāk es situ kanti sievietēm, kuras mani absolūti neinteresēja, tīrīju šausmīgi piegānītu koju virtuvi un cepu reņģes, gāju uz Vecrīgu dzert smalkus dzērienus ar kaut kādām nepazīstamām ballīšu haizivīm un pīpēju ūdenspīpi ar Kristiānu Grāmatiņu no Roja podkāsta. Otrajā cēlienā kaut kādā vecā muižā, kas vienlaikus bija arī mana pamatskola, norisinājās jaungada balle, kurā es negribēju būt, un katram balles viesim dāvanā tika svinīgi pasniegta zobu birste ar viņa vārdu. Es kaut kā apgāju sistēmu un tiku pie veselām divām birstēm, uz kurām nez kāpēc bija rakstīts dhonass un Toms, jo mana īstā vārda sarakstā nebija un kāds no viesiem, vārdā Toms, vienkārši nebija ieradies. Mahinācija ar birstēm aizsāka neticamu notikumu virkni, kuras ietvaros skolas garderobē kopā ar jauno darba IT čali atklāju starptautisku pagrīdes baikeru tīklu (kuri, kā izrādās, balles laikā bija paņēmuši aizgādībā manu mistiski pazudušo jūrascūciņu, kuru es vēlāk atradu muižas durvju priekšā sēžam sniegā noliktā emaljētā bļodiņā) un nejauši uzgāju slepenu prezentāciju par to, kā Amerika 20. gs. sākumā kļuva par superpower, faktiski pateicoties tikai kino, televīzijai un labi izstrādātām reklāmām. Tad es slēdzu ciet skolas aktu zāli ar dīvainām rombveida atslēgām, kaut kas mani izbiedēja un es pamodos kliedzot, un kā vēlāk izrādījās, plkst. 2.26 esmu telefona piezīmēs saglabājusi ziņu "Es esmu bērni".