Hospitāļu iela, lai miers viņu daiļradei, skan kā vēss alus Gaujā, kā Tērbatas ielas bruģis, kā tveicīga vasara uz Rīgas centra akmeņiem padsmit gadus atpakaļ, kad mēs visi bijām jauni, skaisti, bezrūpīgi un pārliecināti, ka mums viss pienākas.

Jau nedēļu dzeru zāles un pagaidām viss ir mierīgi, paldies Dionīsam, ja vien neskaita drausmīgo fluanksola uzsākšanas akatīziju, kas katru mīļu sekundi liek vēlēties lēkt cauri degošiem riņķiem ar vienriteni, katrā rokā virpinot pa trim fidžet spineriem grozāmgrābšļiem un dziedot Marseljēzu, taču arī tas reiz pāries, gluži tāpat kā viss cits.

when they ask what do I see
I say a bright white beautiful heaven hangin' over me