Izgājšnedēļ pie brokastīm lasīju delfu rakstu par impostor syndrome, trīs stundas vēlāk man piezvanīja HR, piedziedāja pilnas ausis par to, cik ļoti viss uzņēmums mani mīl un izteica man piedāvājumu, no kura grūti atteikties, nu labi, sliktāk jau nebūs, nointervējos vienreiz, otrreiz, nošarmēju visus atbildīgos čiekurus, šodien īsi pirms trijiem saņēmu oficiālo piedāvājumu, teicu jāvārdu un pēc Jāņiem sēdīšos pie jaunās, atbildīgākās un labāk apmaksātākās virpas, un lieki piebilst, ka es jūtos kā vēl lielāks viltvārdis - es it kā saprotu, ka šī ir godam nopelnīta karjeras izaugsme pēc trīsarpus gadiem cītīga un panākumiem pilna darba, taču tikpat labi pastāv arī iespēja, ka šis viss ir vienkārši īstajā vietā un laikā pagadījies bulšits, ar ko ir prasmīgi piesegta mana kliedzošā nekompetence, par kuras apmēriem visi pārliecināsies jau pirmajā nedēļā.

Kāja līdz kāzām sadzīs (galvenokārt tāpēc, ka Dievzemītei līdz kopdzīves likuma pieņemšanai ir kā līdz Mēnesim, bet par to citreiz), ģipsi pēc desmit dienām aizstāja ar ortozi un pagājušajās brīvdienās es pat aizstaigāju līdz tālajam veikalam, kas zin, vēl dažas dienas un es jau klejošu apkārt kā komunisma rēgs.

they said there's too much caffeine in your bloodstream
and a lack of real spice in your life