Šķiet, ka jaunā Vertera ciešanas šajā cibiņā drīz aizstās galvenokārt dažādas izcelsmes reibumos dzimuši domugraudi un wild sapņu pieraksti, un par tiem pēdējiem var pateikties tikai manām jaunajām zālēm, jo kopš to uzsākšanas es gandrīz ik nakti sapņoju kaut ko vienreizēju.


Tātad, aizpērnās nakts sapnī manā vecajā skolā norisinājās gadsimta disciplinārlieta starp bijušo skolas direktoru un manu klasesbiedru, taču mēs visi zinājām, ka viņa apsūdzība ir baltiem diegiem šūta un grasījāmies to pierādīt, svinīgajā līnijā sarīkojot vietēja mēroga dziesmoto revolūciju un nodziedot pret direktoru vērstu dziesmu. Sacīts - darīts: norunātajā brīdī mēs īstā flešmoba garā iededzām telefonu lukturīšus un dziedājām dziesmu, kuras kulminācijā bijām apņēmušies nodziedāt "Atlaist direktoru" taču pēdējā brīdī mainījām kursu un nodziedājām "Atlaist Lukašenko". Plot twist - tieši šajā mirklī pa aktu zāles durvīm ienāca pats Lukašenko ar visu pavadošo svītu. Vecā vēstures skolotāja, paņemta par delegācijas tulku, sarka un bālēja par mūsu izdarībām, bet viņš pats neteica neko, taču procesija ātri aizsteidzās uz aizkulisēm, kur, kā noprotams, visi dabūja no viņa pa galvu. Vēlāk Lukašenko dodas prom pa skolas garo gaiteni un viņam blakus iet liels, melns dobermanis, kas nes sporta somu, līdz vīlēm piestūķētu pilnu ar naudu. Pēkšņi viņš ķer pie sirds un pakrīt. Es pieeju viņam klāt. Viņš saka:
- Vai atstāsi mani nomirt kā suni?
Es mirkli apdomājos, pasniedzu viņam roku un saku:
- Jūs pats zināt, kas jādara.
Viņš pieceļas un iet tālāk. Lai pasauktu suni, viņš iepūš svilpītē. Suns paiet 2 soļus un saļimst bez dzīvības pazīmēm. Kā izrādās, mans iepriekš disciplināri apsūdzētais klasesbiedrs bija Lukašenko svilpīti veikli samainījis pret kaut kādu īpašo suņu svilpi, no kuras sunim galvā pārplīsa visi asinsvadi un nāve iestājās uz līdzenas vietas. Lukašenko kļūst bāls, sāk nesakarīgi murmināt, raudāt un var izšķirt tikai vārdus "Vaučik... Vaučik...", kas, kā noprotams, ir melnā dobermaņa vārds. Viņu aiz elkoņiem aizvelk miesassargi, un vēlāk mēs uzzinām, ka pa ceļam uz Baltkrieviju viņš ir nomiris. Soma ar naudu paliek skolā, manu klasesbiedru attaisno on all charges, mēs visi vēlāk dejojam rokenrolu pie Origo un uz milzīga reklāmas plakāta ir mūsu klases fotogrāfija un uzraksts "10 notis un svilpīte. Laužam valstis kopš 2004 (2014?) gada".