ceru, ka līdz otrdienai Āģī būs nošķūrējuši jaungadā uzsprāgušās mājas paliekas un atjaunojuši sabiedriskā transporta kustību, jo noliktā diena tuvojas un man būs jābrauc uz Ļ. ielu pie šrinka, kas jau pats par sevi nav nekāds rožainais pasākums un pēc tik ilga pārtraukuma noteikti man radīs visu iespējamo trauksmi (salīdzinājumam: pirms pirmās terapijas reizes man no uztraukuma sāka asiņot deguns, kas vispār nekad mūžā nav noticis, lol) un ar piemājas autobusu tur varētu tikt nieka 10-15 minūtēs, taču šobrīd izskatās, ka būs jābrauc ar boltu kā tādam buržujam, lai varētu laicīgi visur tikt

gribu uz pāris nedēļām ieperināties kādā lauku īpašumā, kur cauru dienu kurināt krāsni, lasīt vecas grāmatas un vienā laidā klausīties Swans

Jaunākajā sapņu sērijā beidzot atrisināju sen pazudušās Madelēnas Makenas lietu (esmu dzirdējusi gana daudz true crime podkāstu, lai būtu droša, ka Madelēnu nozūmēja viņas pašas vecāki, bet ne par to ir stāsts), tātad, Madelēnas pusmāsa ekskluzīvā intervijā žurnālam Ir atklāja, ka Madelēna esot dzīvojusi tepat Dievzemītē, civillaulībā ar kādu plaši pazīstamu latviešu tēlnieku, kurš pēkšņos greizsirdības uzplūdos esot nabaga Madelēnu sakapājis ar cirvi. Case closed.

par 2020. gadu būtu lieki kaut ko vēl piebilst, taču nākamo gadu sagaidīšu vai nu jūras krastā pie ugunskura ar pilnu termosu karstvīna, vai pīpējot gandžu un pišoties pie Slowdive, citi varianti netiks nedz pieņemti, nedz izskatīti

lai jums viss būtu un nekas par to nebūtu!

radošais komplekts "mana pirmā komandantstunda"
komplektā ietilpst striķis, ziepes un 0,7
bezmaksas piegāde uz Omniva pakomātiem
pasūti tūlīt
iepriecini savus mīļos

šogad Dod Pieci maratonam noziedoju šo

"Bērēs un kristībās neatliekamos gadījumos drīkst pulcēties ārpus telpām ne vairāk kā 10 cilvēki (...)" (© Delfi)

Par bērēm skaidrs, bet neatliekamas kristības?

Piedodiet, brīvdienās biju tankā - kas tur īsti notika ar Snorki?

pirms gada ap šo laiku sagaidīju savu Morisona vecumu, braucot mājās no Soap&Skin koncerta (svešā mašīnā, kur uz aizmugurējā beņķa bija izklājies pavadošās grupas bundzinieks un rādžiņā skanēja Ādmiņu ielas best of), šogad svētku programmā ir tikai smeldzīga vēlme piepist seju un apraudāties

ai, joptvai

Neviena sieviete nav mani apmierinājusi tā, kā to vakar izdarīja Satversmes tiesa.

Весь покрытый зеленью, абсолютно весь
Остров невезения в океане есть
Остров невезения в океане есть
Весь покрытый зеленью, абсолютно весь

Pagājšceturtdien tepat pāri ielai atvēra mazo sūdmaximu, Dievzemītē kuru katru brīdi sāksies otrais lockdowns, un ja vēl pieskaita attālināto strādāšanu, iespēja aiziet zapojā vēl nekad nav bijusi tik sasniedzama un tik valdzinoša

Sapnī biju uz koncertu "10 iemesli, kāpēc Aspazija ir labāka par Raini", programma bija nodrukāta ar zilu un zaļu krāsu uz skaista, bieza, pelēka krafta, viss pēc gostiem un labākajās dizaina tradīcijās, bija riktīgi šiki, līdz sapņu engine uzkārās un vairs nespēja ģenerēt mūziķu un mākslinieku sejas, visi nāca uz skatuves ar pakaušiem pa priekšu un vienīgais mākslinieks, kura seju man izdevās ieraudzīt, izskatījās pēc Average Enjoyer un Gigachad mīlas augļa, tad sapnis vairs nespēja pavilkt visus paša uzģenerētos brīnumus un sāka irt pa vīlēm, un es tā arī neuzzināju nevienu no 10 Aspazijas pārākuma iemesliem.

Vēl pirms pāris dienām nosapņoju, ka Rīgā tiek svinīgi atvērta kebabnīca "Latvijas kebabs" ar devīzi "Kā Pakistānas kebabs, tikai bez rasisma". LOL.

pavasarī visa attālinātā strādāšana un tai sekojošā sociālā izolācija kaut kādu iemeslu pēc bija tik trauksmaina, ka es nespēju vien beigt par to vārīties katrā terapijā, taču tagad rit jau trešā nedēļa, kopš esmu atkārtoti pārvākusies no biroja uz māju, un mani tas galīgi nepiš, varētu pahāt abos darbos kaut līdz jēzus otrajai atnākšanai, žēl vienīgi tos 40 dālderus, kurus mēneša sākumā iegrūdu e-talonā, bet ko nu vairs, lai jau šiem tiek

gribu tempt sliktu vīnu tumsā pie jūras

Ikreiz, kad paņemu kārtējo haltūru un nākas tulkot kaut ko tautā zināmu, man ir bail, ka nedarīšu darbam pienācīgu godu, Endzelīns kapā rotēs ap savu asi un sašutušie skatītāji aiz dusmām sagaidīs filmas beigu titrus, izstalkos mani feisbukā un piesolīs pa ģīmi - nupat pabeidzu tulkot Bāku (jā, to pašu), pārlasīju septiņtrejas reizes un vienalga šķiet, ka nekāda nopelniem bagātā kultūras darbiniece no manis nesanāks, galu galā ne man Gucci, ne man Nike ne man grāds valodās, ne mākslās, un gluži kā pamatdarbiņā es esmu kaut kādā mistiskā kārtā iemaldījusies daudz augstākā plauktā, nekā man pēc tiesas un taisnības piedienētu.

Nu ko, vāksim parakstus pa trešam lāgam - no sirds ceru, ka dzīvesbiedru petīcija 3.0 būs galdā jau pēc pāris nedēļām un cienījamā iesniegumu komisija aizrīsies ar pimpi.

Pirms kāda laiciņa ss'ā ieraudzīju savu veco Iļģuciema dzīvokli, tas pa šo laiku ir krietni uzpucēts, tomēr joprojām izskatās tā, it kā es būtu aizbraukusi tikai uz brīdi - tur joprojām ir gan mans 20 peso vērtais virtuves galds, kura priekštecis tika salauzts līdz šim vētrainākajā manas dzimšanas dienas ballītē, gan vienas nakts laikā izlīmētās zaļās priekšnama tapetes, kas ir pirmā dokumentētā liecība manai tieksmei visas apspiestās emocijas slīcināt darbā, lol.

Paldies, serotonīn, tiešām, no sirds un rajona, thank you for the music, trīs gadi bez ripām bija tiešām forši, bet nāk rudentiņis un būs barga ziema ar visām no tā izrietošajām sekām.

jā
lūdzu
man ir labi
man ir tik ļoti labi

Sestdien biju uz biennāli (jo būt zilam un neielikt instiņā LIFE TIME ir noziedzīgi, ja), peintbola laukuma posmā man aiz muguras gāja klasiskā kulturālo jaunlatviešu ģimenīte, kuras 4 - 5 g.v. troņmantinieks svētā sašutumā jautāja "UN VIŅI TO UZSKATA PAR MĀKSLU??????".

Gribu apsisties un dejot, un raudāt, līdz uznāk vēmiens.

murgos dzimst vissulīgākā māksla un kārtīgos кровь из носу dedlainos dzimst vislabākie darbi, it kā kāds būtu noplēsis kreveli no svaigi aizvilkušās brūces un atrāvis vaļā asiņu plūdus, kuros aizskalots viss liekais un izkristalizējies tikai būtiskais

gāju taisīt kovida testu (spoiler alert: tas ir negatīvs un manas fiziskās nebūšanas ir tikai pārguruma manifestācija novājinātā organismā, ko nebiju izvēlējusies laikus pamanīt, lol), pēcāk vilkos mājup cauri Ķīpsalai un ielas otrā pusē gāja kāda sieviete, kas reizē dziedāja, kliedza un, iespējams, arī raudāja

es atceros, kā smaržoja visas manas sievietes, atceros viņu siltumu, viņu krūšu apveidus zem blūzēm un t-krekliem, viņu skumjos dzīvesstāstus, mīļākos ēdienus un vaļaspriekus, dažas ir apbērnojušās, dažas nolēmušas mainīt dzimumu, citas vienkārši kūņojas pa pasauli un nodarbojas ar dies' zina ko, bet es darbā klausos deviņdesmito gadu repu, kur dusmīgi aizokeāna zēni saka "I love pussy, but never the bitch that it's attached to", un grūti pateikt, vai es gribētu, lai tā jebkad būtu bijusi taisnība

eh

nez, kāds dūms būs džointam, kas uztīts terapijas kvītī

please just hold me
with both hands
is that too much to ask

well, you know

reizēm spotifajā salieku plejlisti ar visādām līdzi kaucamajām dziesmām (un ne jau kaut kādām tur svistopļaskām, bet gruntīgiem, dvēseli ārā raujošiem skaņdarbiem, pie kuriem var lietū mesties ceļos pilsētas centrālā laukuma vidū un dīrāt nost no krūtīm asinīm piemirkušu kreklu, ja) un drīz pēc tam izdzēšu, jo es jau tā īsti nekad nedziedu, pat vienatnē man ir kauns, kauns no savas balss, kauns lieki aizņemt frekvenci, kauns nelaikā un nevietā būt par skaļu, kauns, kauns, kauns, biksēs auns

vēl es arī hroniski neskatos acīs, man tas katru reizi ir jādara teju vai manuāli, un ikviens, kurš jebkad ir ar mani runājis, noteikti ir par to sajūsmā

ko lai saka
livin' the dream

Atceros savus teenage wasteland pamatskolas gadus kaut kur tā ap astoto klasi, todien ķīmijas skolotāja stāstīja par sublimāciju, un pamanījusi izdevību sausajā stundas vielā (pun intended) iestarpināt sulīgu teaching moment, tīri tā iz dzīves piemetināja, ka sublimācija ir ne tikai ķīmisks, bet arī psiholoģisks process, ka ar laiku arī mūsu visu gaumes un uzskati kļūs vieglāki, un es vēl toreiz nodomāju, kas tās par muļķībām, es jau nu noteikti visu mūžu palikšu trve, lai tur lūst vai plīst, un mans viedoklis vienmēr būs visstingrākais, vispareizākais un visvisvis-.

Dzeru minerālūdeni, tulkoju ne pārāk interesantu franču filmu un skatos, kā pretējās mājas logā tumšmataina sieviete klāj gultu ar baltiem, cārtiem palagiem

"Stum, stum" es lasīju priekšā savai pirmajai mīlestībai
vēlāk tās pašas mīlestības radītās sirdssāpes dziedēju ar "Eiroremontu"

pagājšgad pavasarī, slaukot plauktus, abas grāmatas noliku blakus
kurš būtu domājis

If you wanna be my lover
You gotta get with my crippling depression

varbūt Cēzaram tikai šķiet, ka viņam kaut kas pienākas

pretējās mājas pažobelē dzīvo aizjūras princesītes ar zīda bizītēm
rīt uz darbu
ibio rio dežaneiro

Šodien pirmoreiz kopš paši-zināt-kā izgāju tautiņās - par laimi, man jāatgriežas pie virpas tikai pēc Jāņiem un līdz tam var paspēt īstenot kaut kādu ārpasaules microdosing ar pakāpenisku devas celšanu, jo būs pizģec grūti, to es varu pateikt jau tagad, turklāt pie visa šī tūlīt beigsies arī terapija un iespējamie varianti ir tikai divi: vai nu es spēšu savākt savu sūdu, vai arī būs dirsā ar visu dziesmu grāmatu, un man kaut kā šķiet, ka es jau zinu atbildi.

Man nav bail nomirt, taču man ir bail, ka es nepaspēšu sevi izstāstīt, ka stāstāmais tā arī paliks pusvārdā karājoties gaisā, ka viss neizstāstītais manī paliks kā gaisa burbulis, kas trūdot pārtaps purva gāzēs, un ar to tas viss arī beigsies.

Gaiss ir smags un lipīgs par spīti visiem vaļā atrautajiem logiem, ilgā sutoņa ir vainagojusies ar negaisu, ārā satumst, pret mājas jumtu rīb smagas lietuslāses, skan The National un viņa nāk pār mani nepielūdzami kā nāve, taču tad es atveru acis

Everything I love is on the table
Everything I love is out to sea

Kad mēris būs pārlaists un kapitālisma celšana atsāksies klātienē, vienīgā lieta, kas man patiešām varētu pietrūkt, ir fantastiskā iespēja darba dienas vidū nolokot kompi un aiziet noraut kulakā.

Mīļo Sīrupiņ, šodien es sasniedzu vēl nebijušus prokrastinācijas augstumus - telefonā uzinstalēju klavieres (pirms 15 gadiem par šādu frāzi es jau sen būtu Aleksandra Augstumos) un iemācījos nospēlēt Still Dre; šis reāli ir mans visspilgtākais pandēmijas laika notikums, jo būsim godīgi, nekas daudz tiešām nenotiek, ja vien neskaita lēnu gruzdēšanu kaut kur dziļi dvēselē, kur pieputējušā pagultē ir nobēdzināts viss mans kauns, visas manas bailes un viss, kam es negribu stāties pretī, lol

Šī būs vasara, kurā es klausīšos tikai PJ Harvey, brīvdienu rītos ar pirmo vilcienu braukšu uz jūru, naktīs gulēšu kaila pie atvērta loga un ledusskapī allaž gaidīs kāds dzēriena trauks, kura norasojušās, sievišķīgās formas ieguls manā karstajā plaukstā kā granāta

Oh well

Somnola rūgtums
Aptieku gaismas logos
Drīz uz darbu

2237. gads, pavasara klases ekskursija, gide vadā puņķainus bērneļus pa personas X memoriālo muzeju un stāsta, ka X ļoti mīlēja seriālus un pilnmēness naktīs šeit joprojām var saklausīt Netflix intro džingliņu.

Jaunā Zemfiras dziesma ir kā ar sirpi pa olām.