Šodien pirmoreiz kopš paši-zināt-kā izgāju tautiņās - par laimi, man jāatgriežas pie virpas tikai pēc Jāņiem un līdz tam var paspēt īstenot kaut kādu ārpasaules microdosing ar pakāpenisku devas celšanu, jo būs pizģec grūti, to es varu pateikt jau tagad, turklāt pie visa šī tūlīt beigsies arī terapija un iespējamie varianti ir tikai divi: vai nu es spēšu savākt savu sūdu, vai arī būs dirsā ar visu dziesmu grāmatu, un man kaut kā šķiet, ka es jau zinu atbildi.

Man nav bail nomirt, taču man ir bail, ka es nepaspēšu sevi izstāstīt, ka stāstāmais tā arī paliks pusvārdā karājoties gaisā, ka viss neizstāstītais manī paliks kā gaisa burbulis, kas trūdot pārtaps purva gāzēs, un ar to tas viss arī beigsies.

Gaiss ir smags un lipīgs par spīti visiem vaļā atrautajiem logiem, ilgā sutoņa ir vainagojusies ar negaisu, ārā satumst, pret mājas jumtu rīb smagas lietuslāses, skan The National un viņa nāk pār mani nepielūdzami kā nāve, taču tad es atveru acis

Everything I love is on the table
Everything I love is out to sea