lmr

lmr @ 19:33: es nevaru pastrādāt pie viena galda kopā ar pārējiem. man šķiet, ka izskatās, ka es tikai izliekos, ka es strādāju. es ilgi knosos ap pārāk asi nogriezto īkšķa nagu, it kā varētu to novīlēt ar otra īkšķa nagu. es nevaru saņemties no somas izvilkt izploterēto trafaretu. kādēļ? vai es jūtu par to kaunu? es neesmu par to pārliecināts, un visas acis tik redzīgas. man ir neveikli, ceplis ir atvērts un telpā ir karsti, man svīst dibens un es jūtu, ka līpu pie smagā krēsla. visi runā, ir skaļi, visapkārt kustība un daudz dīvainu enerģiju - kaut kāda iepriekš neredzēta, ļoti lēna, gara, klusa un stiepta gliemeža enerģija aiz visiem sprēgajošajiem jokotājiem, kuru muguras kā klintis noslāpē gliemeža balsi. es tevi dzirdu, gliemezi. dzirksteļo ugunsbumba inese, pa labi sēdošā direktora klātbūtne ir spiedoša, bet darbiniecē ir kaut kas no manas mammas, vienlaikus gan šķiet, ka tā ir tikai viņas darba maska. ar m un z es varētu pie viena galda, mēs vibrējam kaut kā līdzīgi, tomēr pārējos es redzu kā izšķobītus un drusku baisus spoguļus, uz kuriem es varu tikai skatīties, viņiem neredzot, jo viņu skatieni liek man aizvilkt aizkarus, bet runāt ar viņiem es varu vien tad, ja skatos garām. dažbrīd šķiet, ka esmu trakonamā, viss ir krustu šķērsu zigzagā.

es nevaru arī aiziet, jo tad man būs jārunā, un visi dara savas lietas un nedzirdēs atā, un man būs jāpaceļ balss, un to es negribu, un tā nu es stundu kaut ko bakstos, skatos telefonā, ļoti lēni krāmēju mantas un izmantoju brīdi, kad prom iet m, lai aši pateiktu čau un nozustu lapās, atvieglots un arī mazliet dusmīgs par izmesto laiku.