lmr

01:47: laikā, kad nomira vecāmiņa, biju londonā.
trešdienas vakarā mamma paziņoja par vecmāmiņas nāvi. ceturtdien gribēju braukt uz izstādes atklāšanu, kurā darbus izstādīja draudzene paula - tas bija viens no iemeslem, kādēļ vispār uz londonu braucu. biju ieplānojis braukt kopā ar krupīti, bet viņai nomira vectētiņš, un bēres bija nedēļā, kura būtu jāpavada londonā.
ceturtdienu pavadīju diezgan jauki, biju uz luīzes buržuā izstādi, izstaigāju tate modern. vakarā sāka ļoti sāpēt labās kājas ahileja cīpsla. citiem arī tā esot - pie vainas botas. todien streikoja metro. gribēju uz atklāšanu braukt ar kuģīti, bet nokavēju - tur bija izveidojusies gara rinda, un es joprojām nesaprotu, kā tad viņi vispār kaut kur paspēj aizbraukt, ja priekšā tāda rinda, bet katrs kuģītis ar savu maršrutu. gāju uz tramvaju. arī tas negāja. gāju uz autobusu - pieturā bija vēl daži satraukušies cilvēki. autobuss nebrauc un nebrauc. pēkšņi google maps šo autobusu pārtrauc rādīt kā opciju. eju uz citu autobusu, bet tas kavējas, un jo ilgāk stāvu, jo ilgāk kavējas. satiksme ir ļoti lēna. nolemju, ka varētu iet ar kājām - pusotra stunda. eju, bet pārlieku sāp ahileja cīpsla, kliboju. google maps piedāvā arī izīrēt skūteri, un tā šķiet kā opcija. skūteris prasa personu apliecinošu dokumentu, bet manu pasi neņem pretī. otra opcija ir elektro ritenis - tur apliecinošu dokumentu nevajag. jāpiebilst, ka visu šo laiku ļoti gribu uz tualeti. pēc ilgas meklēšanas atrodu elektro-velo. sāku braukt, sāku justies labāk, jūtos priecīgs. spirdzinošs vējš, kilometri līdz izstādei sarūk. netālu no galapunkta domāju, ka varētu noparkoties, bet aplikācija saka, ka šeit nedrīkstot. piezūmoju tuvāk karti, un pēkšņi tā visa iedegas sarkana - tuvākā zaļā parkošānās zona ir tur, no kurienes es uzsāku braucienu, aptuveni pusstundas attālumā, un pēkšņi telefons no 30% nolec uz 5%.
tātad - es nezinu, kur īsti esmu, man tūliņ izlādēsies telefons, visas kafejnīcas, kurās varētu to palādēt, ir jau ciet, un man šajā svešumā jāminas viss nobrauktais un aizmirstais šauro ielu kreisās joslas ceļš atpakaļ cerībā, ka telefons neizlādēsies, lai kartē redzētu, vai esmu parkošanās zonā un arī varētu nobildēt noparkotu riteni aplikācijai, lai pārtrauktu savu dārgo braucienu, kā arī es tūliņ piemīzīšu un piekakāšu bikses. un tad jau prāts atgādināja vecmāmmiņas nāvi un karu ukrainā. biju gatavs riteni grūst krūmos un skaļi kliegt. sāku mīties atpakaļ, sāku raudāt, sāku iegaumēt karti no galvas. baikeris uz moča skatījās uz mani un smaidīja, kamēr pinkšķēju un slaucīju puņķus piedurknē. mistiskā kārtā paguvu noparkot riteni un pārtraukt braucienu, un aizsūtīt paulai sms, ka nebūšu, ka braukšu mājās. ieklīdu kādā pagrabā, kur notika privāta ballīte, un aizgāju tur uz tualeti. ātri apskatīju, kādiem transportiem varētu nokļūt mājās, pierakstīju maršrutus skiču blokā. pēc kādām divām stundām ar kavējošiem vilcieniem un autobusiem nonācu mājās.
sakārtoju somu un domāju, vai pirms lidojuma uz latviju pagulēt vai censties palikt nomodā. nolēmu stundiņu pasnaust. pamodos stundu par vēlu. skrēju, rūcu, rāvu sev ārā matus, kniebu, lai pamostos, jo nevarēju noticēt, ka var sanākt tik sūdīgi. uz lidostu izsaucu dārgāko taksi savā mūžā. visu ceļu nosēdēju sakostiem zobiem un skatoties telefonā uz skrienošajām minūtēm. klibodams skrēju uz vārtiem, esmu klāt, bet tur nav neviena cilvēka un darbinieks saka, ka “it’s finished”.
biju nosvīdis, noguris, sāpošs, dusmīgs un arī mazliet atvieglots, jo vismaz šim skrējienam tika pielikts punkts. caur labirintu tiku atpakaļ uz sākumu. biļešu rindā šķita, ka visi, kas rindā ir pirms manis, runā tikai par biļetēm uz latviju - biju satraucies, vai man kāda paliks. galu galā tiku pie savas dārgās biļetes atpakaļ tajā pašā vakarā. man nebūtu problēmu palikt londonā ilgāk, bet nākamajā dienā vecmāmiņai tukumā bija bēres.
12 stundas nosēdēju lidostā uz soliņa. lidmašīna ieradās laikā. mājās noskūpstīju vecmāmiņas portretu.
agrāk cilvēki maksāja naudu, lai kāds par viņiem lūgtos. līdz ar vecmāmiņu nomira arī vienīgais cilvēks, kurš par mani lūdzās, un tieši tā es tobrīd jutos - es biju vecmāmiņas lūgšanu pamests.