bioluminiscence

Kad trešo darba dienu pēc kārtas zvana nepazīstams numurs un nolem pacelt. Citadele un jautājums, vai zinu, kas notiek ar manu 2. pensiju līmeni. Jautā, vai ietilpstu vecuma kategorijā līdz 50 gadiem. Sāku domāt, kad vecuma kategorijas kļuva tik lielas un nesmalkjūtīgas. Tālāk atbildu kaut ko par indexo, un viņa sāk visai ātri runāt par dažādu ieguldījumu izdevīgumu, citadeles pārākumu un daudz ko citu, kas saplūst vienā grūti sadalāmā vai uztveramā mākonī. Dzirdot miglaino fona runāšanas troksni, apzinos, ka man šis nav jāklausās un šī saruna nenotiek tādēļ, lai palīdzētu man. Apzinos, ka varu vienkārši nospiest sarkano pogu un ieslēgt lidojuma režīmu.

To arī izdaru, skaista 'there is no spoon' sajūta. Paldies citadelei par to <3

Beidzot mutiski pateicu kaimiņam, lai nesmēķē pie loga. Jeeebl.
Ja mums būtu mašīna, varbūt es raizētos par to, ņemot vērā viņa toni tajos 2 atbildes vārdos.

Nākotnē gribas nevis zaļumu apjoztus debesskrāpjus, bet vecus augļu dārzus.

Jau gadiem 2 himnas rindiņas dziedu kā: kur latvju meitas dzied, kur latvju dēli zied.

Vai kāds ir pētījis kvīrību latviešu folklorā? Tur tiešām nav nekā par šo?

Kad atgriezies no slimnīcas un kāds nozog piegādāto wolt foodu no durvju priekšas ;(

K. par dārzeņu gjozām: "Man negaršo tie pelmeņi. Man viņi ir apnikuši."