Friends

Hindustrializācija

The unlaws of physics

Predestination (2014) (revisited)

prasās morālās kompensācijas. sīkas niknas kā lapsenes, jo brālis bija uz ballīti (kāpēc viņš visu visur iet un mēs nekur?!), viena uzkāpa virtuvē uz dīvāna un kaut kā nogāzās ar sānu pret galda stūri, divas nobrāztas švīkas, es, protams, tieši tajā mirklī reāli sēdēju uz poda. kāpj katru dienu un citreiz nekas. ar vecāko izsūcām paklājus, jāizgludina ballītei galdauts (tēma: tēja ar draudzenēm), pie durvīm piezvanīja mošķi, labi, ka bija barankas, es aizmirsu, ka helovīni, domāju vīrs aizmirsis atslēgas un vēl jāiznes bioloģiskie atkritumi un jāaiziet uz veikalu pēc pareizajām sastāvdaļām un rīt te būs vēl piecas (Jezus) mazas meitenītes, turklāt viena pazīst tikai nr.2 un jau gaidu drāmu un nezinu ko darīt un vai darīt, jo sasitās, protams nr.3
reāli gribas vīnu un uzsmēķēt un divas dienas pilnīgi vienai pašai

Lielcieņa

es vairs nevaru. ziniet to padomu, ka bērniem jāiemāca tīrīt un kārtot un uzkopt lai viss nav jādara pašai. jā. bet par ko nerunā - kāds žāksts ir tā iemācīšana, tur tiešām ir vieglāk visu mūžu aiz viņiem vākt. ielienu gultā piesēst uz mīkstas mēbeles, jo esmu pārstimulēta divas stundas kārtojot un tīrot vienlaikus wc, vannasistabu un priekšnamu, jo mēs katra ķipa daram savu darbu (lieku cidoniju sukādes traukos lai var atbrīvot bļodas, kāds mazgā izlietnes un pēc tam podus un kāds mazgā spoguļus un pēc tam grīdas un uzliek uz knaģu astoņkāja zeķes un apenes) mammu, kur grīdas lupata, mammu, tos cimdus var mest ārā? es mazgāšu grīdu, vai man vajag cimdus? kur likt šito? kur stāv tas u.t.t. u.t.j.pr. forši, ka ir motivācija un katrs atradis ko aizraujošu. kas nav forši - es vispār neko negribu darīt, kur nu vēl ja mani rausta dažādos virzienos. labā ziņa - visi mazie spoguļi nospodrināti, podi un izlietnes tīras un gr8das arī tualetēs izmazgātas! <3

visādi iedvesmojoši ieraksti cibā. es ik pa laikam cenšos vairāk pastaigāt lai būtu tās 30+ minūtes 3*nedēļā raitas pastaigas svaigā gaisā, vēlams nedaudz iesvīstot, bet šonedēļ esmu pastaigas apvienojusi ar lietderīgo, bet ne reizi gājusi speciāli staigāt un to tomēr jūt. ir grūti sākumā - īd pēdas, bet pēc 5 min jau jūtu, ka besis atkāpjas. lai gan tikai šodien atgāja sāpes trīs pēdu locītavās, ir tomēr tur tas artrīts un subluksācijas reizēm jūtamas.

nav spēka iedziļināties zinātniskā literatūrā prieka pēc, bet nejauši uzskrienot virsū dažādām gudrām pētniecēm ik la laikam noskatos īsvideo par sieviešu veselību un cenšos vismaz vienu reizi dienā pa kāpnem kāpjot lejā stampāt lai izmasējas skelets, šobrīd nav resursu iet uz kačalku

Brooks C17 ir mans mīļākais velosipēda sēdeklis uz mūžu.

Vincit Online.

If I die young, bury me in satin, lay me down on a bed of roses, sink me in a river at dawn, send me away with the words of a love song.

Kad es domāju par to, ka Niks Lands pārcēlās dzīvot uz Ķīnu, es to iztēlojos kā brāļu Dentonu izceļošanu uz Hongkongu slavenajā vidospēlē Deus Ex. Varbūt es arī varu būt mazliet kā JC Dentons un emigrēt uz Ķīnu kopā ar ģimeni, lai nodrošinātu saviem bērniem gaišu nākotni.

šodien arī brauca kā lohi, drusku izbesījos un vakarā vistu cepot uzliku Mariju Kallasu, tad Garančas Karmenas fragmentus un tagad gribu uz operu vai vismaz kinooperu


un vispār es šodien malacīte - ļoti daudz sakārtoju (ko, protams, nemana) un pusdienās ēdu ķīnkāposta un paprikas salātus un ozcepu asinsdesu un izņēmu no šūšanas ateljē salabostos svārciņus un piekususi pēc suņa un visu nemaz nepabeidzu

Gustavs: Skolotāj, var aiztaisīt žalūzijas?
No aizmugures: Kas tev? Mākonis acīs spīd?

Mums jādara viss iespējamais, lai paātrinātu kapitālu.

Es vienmēr esmu teicis – lai iekustinātu ekonomiku, to vispirms vajag attaisīt vaļā.

šorīt redzēju, kā pa ceļam uz skolu trīs vidusskolēni stiepa.. lielu stūra vannu :D un ar sajūsmas saucieniem piesaistīja ceturto nesēju

Es bieži eju ēst rāmenu uz Ramen Riga, parasti ēdu cūku vai pīļu rāmenu, vienīgi mani dara bažīgu tas, ka tur visu laiku skan viens un tas pats City Pop dziesmu saraksts. Ja es tur strādātu, man jau sen būtu nelabi no Marijas Takeuči Plastic Love.

Golden Kamuy - The Abashiri Prison Raid (2026)

Golden Kamuy: The Hunt of Prisoners in Hokkaido (2024)

"We no want no coke, no heroin
No hash-hash, no amfetamin"

/Dr. Alban