(no subject)

Jul. 24th, 2017 | 05:11 pm

Pēc pamošanās apturēju plaukstu, sniedzoties pēc telefona. Centiens sākt dienu citādi. Pārveidoju haotiskās domas uzmundrinājumā, cenšos, bet vietām vēl šņāc. Valstos snaudā un neatrodu, nejūtu iemeslus celties. Mazās neveiksmes ik uz soļa sapūdē centienus. Pāri paliek kluss es, bez jēgas spēka guļot pie smilškastes, cenšoties, ja ne atsaukties, tad vismaz būt blakus Kārļa dzīvespriekam. Arvien zemāk un zemāk skan vibrācijas, bezspēks un miega gaidas. Ehh. Kaut kur taču tam jāsāk beigties.

Lēni lasu liepziedus, kad no koka nokrīt sīlis. Noskurinās, paskatās apkārt un aizlido uz tuvu zaru. Viņam tā bezbailīgi sēžot, jūtos klusa kā koks.

Link | + | Add to Memories


(no subject)

Jul. 6th, 2017 | 02:46 pm

Pie kioska, mazajā laukumā, kur māte iestādīja 3 lilijas, kuras neatceros ziedam. Kura pienāca, kura jau stāvēja, varbūt abas atnācām reizē vai uzradāmies pēkšņi no ne kurienes. Esam tuvu blakus, un piekļaušanās šķiet dabiska, kaut kas tāds, kas nav jāizlemj vai jālūdz. Tā jābūt, kad esam kopā. Siltums pret siltumu, sajaukušies kā kafija un piens.
Viņa runā netipiski daudz. Turpat pie kioska. Es neskatos uz viņu, bet jūtu. Nedzirdu ne vārda no tā, ko viņa saka, zinu, ka kaut kas skan. Nedalītā uzmanībā tuvinu savu plaukstu viņas plaukstai, pirksti cieši saāķējas. Mana plauksta ir auksta. Man dažreiz salst, bet es nesaku viņai. Pēc kāda laika viņa atāķē saaugušās rokas.

Dārzs. Atvados no ķirša un liepas. Vieglums. Braucot garām dārzam nomodā, smagums un skumjas nav sevišķi jūtamas.

Link | + | Add to Memories


(no subject)

Jun. 30th, 2017 | 08:46 pm

Reizēm es nesaprotu, ko viņš saka. Tā nenotiek bieži, tomēr gadās. Reizēm viņš notic, ka sapratu, bet citreiz atšifrē mani un raudot aizskrien vai mētā rotaļlietas. Varbūt tad viņš jūtas tā, it kā neviens viņu nesaprastu.
Kādā vakarā viņš vēlas iet gulēt ar lietus mēteli mugurā. A. to vairākkārt novelk un izskaidro, ka tajā viņam būs karsti vai dusmīgi izkliedz dažādus 'nē!', kad pacietības pietrūkst. Kad A. iziet, Kārlis atkal to uzvelk un paslēpjas zem segas. Saku viņam, lai viņš cenšas nekustēties, citādi čaukstoņa viņu nodos. Pārāk labi atceros reizi, kad bērnībā vēlējos iet gulēt peldkostīmā, bet neļāva.
Skatamies klipu ar lidojošu cilvēku. Prasu Kārlim, vai viņš ir lidojis. Atbildes tulkojums būtu: katru nakti sapņos. Ticu viņam uz vārda.
Citeiz mēs skatamies un viens otru saucam skatīties notikumus debesīs, saules, zvaigznes, varavīksnes, mēnešus un tumšos pērkona mākoņus.
Bet dažreiz es apbrīnoju, kā viņš ar ķermeni pieslēdzas kādai skanošai mūzikai un pārtulko to kustībās, kādas jūt. Tad es domāju, vai arī viņš ies 'garo un grūto apkārtceļu', pieaugot aizmirsīs vai sāks just kaunu par tādu dejošanu vai tomēr tas saglabāsies, kaut vai vienatnē nepārstās zināt, cik labi ir tā dejot.

Link | + | Add to Memories


(no subject)

Jun. 14th, 2017 | 12:14 am

Biksīšu augšmalas palīglīnija skūpstu skicei.

Link | + | Add to Memories


(no subject)

Jun. 5th, 2017 | 12:24 am

If you were able to maintain a level of self-confidence that no circumstance could shake, what would you be doing differently?

Link | + | Add to Memories


(no subject)

May. 23rd, 2017 | 10:30 pm

R.stones, undercover of the night

Link | + | Add to Memories


(no subject)

Apr. 15th, 2017 | 12:20 pm

Kaut kas zaļš auskaros. Smaidot viņa pieliec un mazliet aizgriež seju tā, it kā neapvaldīti smiekli būtu gāzēts, sakratīts dzēriens, kas, atvērts pārāk strauji, novārtītu galdu, aizkarus. Domāju, viņai ir vairāk nekā sešdesmit gadi. Viņas zobi izskatās īsti, bet varētu būt arī labi ievalkāta protēze. Nereti nespēju noteikt, cik cilvēkiem gadu.
Uz galda tiek nolikts trauks ar cepumiem. Garšīgi drīzāk tādēļ, ka veselīgi. Un tā arī saku: garšo labi. Vairākas reizes kaut kā nevilšus ar plaukstu piekārtoju matus pēc cepures. Kopumā tie dzīvo savu dzīvi. Viņas ciešā, plānā, melnbaltā galvassega uzvedina domas par ķīmijterapiju. Nespēju noteikt vai zem tās ir mati.
Vai tiešām es runāju par kastrētiem kaķiem? Viņa ielej ābolu sulu un jau padzeros, kamēr viņa pieceļas un saka, ka to laikam vajadzētu nokāst. Viens no suņiem, Bella vai Stella (tā bijusi slikta vārdu izvēle, jo līdzīgā skanējuma dēļ abas atsaucas uz abiem vārdiem) stipri atgādina Rodžeru. Zvaigzne nav nemaz tik slikts vārds. Pateicībā par glaudīšanu, suns nolaiza manu jēluma brūci zem īkšķa. Īsi ieskatās acīs tā, it kā zinātu kādu manu noslēpumu. Dēļu grīda vietām izstaigāta līdz lakas zudumam.
Kad retinu ērkšogas, viņa pienāk un saka, ka grib parādīt savu akmeņdārzu. Nožēla par to, ka viņa vairs nespēj to kopt, pati ir kā asa, nemanāma akmens šķautne tagadnes pļavas spirgtuma vidū. Vairāk klusējam. Un te aug 'tie briesmoņi', no kuriem rudenī pāri paliek gari, sakaltuši kāti. Uz kāda plakana akmeņa mēgusi sēdēt un smēķēt. Paugurainā, tālā ainava visapkārt ir tik skaista, ka ar laiku varētu apnikt, bet, kuras pietrūkst, kad tā ilgstoši nav redzēta. Sajūtu muguras sāpju ievadu un to, kāpēc viņā var iemīlēties.

Link | + | Add to Memories