(no subject)

Jun. 14th, 2017 | 12:14 am

Biksīšu augšmalas palīglīnija skūpstu skicei.

Link | + | Add to Memories


(no subject)

Jun. 5th, 2017 | 12:24 am

If you were able to maintain a level of self-confidence that no circumstance could shake, what would you be doing differently?

Link | + | Add to Memories


(no subject)

May. 23rd, 2017 | 10:30 pm

Vai dārznieki paši galu galā nepārvēršas par dārzu; ar nenomazgājamu augsni ķermeņa vīlēs un skaitu zaudējušiem krūmu asumiem zem ādas.
Noziedonī istabas krēslā izkaisot augu atliekas, kas sakrājušās zem apakšveļas.
Svīstot un līstot pārliekušies pār jēlu dobu kā vienmēr gaidītais lietus mākonis.

Link | + | Add to Memories


(no subject)

Apr. 15th, 2017 | 12:20 pm

Kaut kas zaļš auskaros. Smaidot viņa pieliec un mazliet aizgriež seju tā, it kā neapvaldīti smiekli būtu gāzēts, sakratīts dzēriens, kas, atvērts pārāk strauji, novārtītu galdu, aizkarus. Domāju, viņai ir vairāk nekā sešdesmit gadi. Viņas zobi izskatās īsti, bet varētu būt arī labi ievalkāta protēze. Nereti nespēju noteikt, cik cilvēkiem gadu.
Uz galda tiek nolikts trauks ar cepumiem. Garšīgi drīzāk tādēļ, ka veselīgi. Un tā arī saku: garšo labi. Vairākas reizes kaut kā nevilšus ar plaukstu piekārtoju matus pēc cepures. Kopumā tie dzīvo savu dzīvi. Viņas ciešā, plānā, melnbaltā galvassega uzvedina domas par ķīmijterapiju. Nespēju noteikt vai zem tās ir mati.
Vai tiešām es runāju par kastrētiem kaķiem? Viņa ielej ābolu sulu un jau padzeros, kamēr viņa pieceļas un saka, ka to laikam vajadzētu nokāst. Viens no suņiem, Bella vai Stella (tā bijusi slikta vārdu izvēle, jo līdzīgā skanējuma dēļ abas atsaucas uz abiem vārdiem) stipri atgādina Rodžeru. Zvaigzne nav nemaz tik slikts vārds. Pateicībā par glaudīšanu, suns nolaiza manu jēluma brūci zem īkšķa. Īsi ieskatās acīs tā, it kā zinātu kādu manu noslēpumu. Dēļu grīda vietām izstaigāta līdz lakas zudumam.
Kad retinu ērkšogas, viņa pienāk un saka, ka grib parādīt savu akmeņdārzu. Nožēla par to, ka viņa vairs nespēj to kopt, pati ir kā asa, nemanāma akmens šķautne tagadnes pļavas spirgtuma vidū. Vairāk klusējam. Un te aug 'tie briesmoņi', no kuriem rudenī pāri paliek gari, sakaltuši kāti. Uz kāda plakana akmeņa mēgusi sēdēt un smēķēt. Paugurainā, tālā ainava visapkārt ir tik skaista, ka ar laiku varētu apnikt, bet, kuras pietrūkst, kad tā ilgstoši nav redzēta. Sajūtu muguras sāpju ievadu un to, kāpēc viņā var iemīlēties.

Link | + | Add to Memories


(no subject)

Apr. 1st, 2017 | 07:52 pm

Reizēm viss, kas man vēl šķiet, ir tas, ka... cilvēkiem, kuri baidās no zirnekļiem, nevajadzētu doties uz mangrovju džungļiem.

Grimstošs saulriets kā armagedons fonā pievakares kafijai.

'Un itin bieži, lai iegūtu kaut ko vērtīgu, jārīkojas nelietderīgi. Un, pat ja ir jādara kaut kas veltīgs, beigu beigās tas izrādījās bijis citāds.' /murkmi

Es nezinu, vai būtu, ko teikt, bet, man šķiet, ka mums vienmēr ir par ko klusēt.

Ārā gaiši un drēgni kā Jāņu naktī.

Palagi plīvo aiz aizsvīduša stikla.

'Izšķirīgie lēmumi vienmēr tiek pieņemti, rēķinoties ar dvēseles stāvokļiem, kam nav lemts ilgi pastāvēt.' /Gvinā, bet Prusts

Ceļ aku pie mutes; malks ir par garu, lai paskatītos sevī.

Mazliet pagrieza galvu uz viņas pusi un teica, ka kartupeļu maisus sien tāpat kā šalles. tikai līdz galam.

Lietotāju pirmo ierakstu taisnošanās.

Atkorķēt bikses.

Skatīties caur logu tur, kur nav stiklu.

Link | + | Add to Memories


(no subject)

Mar. 30th, 2017 | 05:30 am

Atkal līdzīga veida sapnis par D. Viņa ir atbraukusi kopā ar savu ģimeni, arī mammu. Un tas ir kas līdzīgs ekskursijai Rencēnos. Mana vecā istaba, grāmatplaukts, puķu dobe, piepešā salā apledojušas baravikas pie akas, lazdas zaru paslēpnis. Uz mana skapja viņa uzraksta pantu no kādas krievu dziesmas un jautāju, kā viņa tik ātri spēj ielāgot tik daudz vārdu. Manas bikses man ir par lielu un nemitīgi šļūk nost. Arī mana ģimene ir tur. Un mūsu māja jau ir teju tukša, daļēji atbrīvota. Atlikušo mantu apskate noskaņas ziņā ir identiska tai, kāda ir esot muzejā. Kaut kas no pamatskolas.
Ne uz brīdi neaizmirstu, cik ir pulkstenis, laiks pārāk ātrs. Laika gaitā D. pazūd no redzesloka, brīžam pavīdot aizņemta ar citām domām, cilvēkiem. Meklēju, daļēji redzot tuvāk brīžam, bet neatrodu kā neskaitāmos citos sapņos. Varbūt sekoju, gaidot, kad atradīs mani. Tālāk, vienatnē pārvietojoties, tā pati tukšuma, svešādības sajūta.
Pulkstenis rāda 12:46, priecīgi apzinos, ka viņa nokavēs autobusu. Viņas māsa ar kādu ekskursantu grupu dodas prom, bet D. ir pazudusi. Nolemju pati atrast, bet citādi, kā līdz šim, kaut kāds lūzums ierastajā gaitā; apzinos, ka sapņoju un varu rīkoties citādi.
Pamostos, ierauta atpakaļ krēslainajā rītā.

Link | + | Add to Memories


(no subject)

Mar. 23rd, 2017 | 11:01 am

Skaistākais un satraucošākais ir tajā, ka tās krīt, to kustība, nevis doma par vēlēšanās izteikšanu ierobežotā laika sprīdī. Ja vēlme tiek noformulēta kaut nedaudz pēc svītriņas pazušanas, tā ir krāpšanās sajūta.
Kustība galu galā ir dzīvības izpausme. Mirklīga apziņa, ka tā piemīt kam zaigojošam, tomēr sastingušam, pastiprina, reizēm pamodina domu, ka vēlēšanās (ar lielu piepildīšanās potenciālu) iespējams izteikt jebkurā dienas laikā.

Link | + | Add to Memories