no kāpņu telpas

Feb. 17th, 2019 | 12:35 am

-.. kā pēc ilgas būšanas jūrā, gribas izpeldēt, izklumburot krastā un pagulēt saulē (..) frāzē, kas ienāca prātā autobusā. 'dieviškā pacietība'. kas nozīmē visu. un ļauj man visu ceļu nevairīties no ceļa. rāmā uzmanībā vērojot bezgalīgi garlaicīgos grāvjus un krūmus.

Link | + | Add to Memories


(no subject)

Feb. 10th, 2019 | 09:35 am

(..) Skatiens virs datoriem nejauši sastopas, viņa pasmaida, nedaudz arī es novēršoties, it kā negribētu, lai viņa jūtas par to neērti. (..)

Link | + | Add to Memories


sapnis

Feb. 2nd, 2019 | 04:46 am

Esam bijušajā mājā. Mēs nedz īsti dzīvojam tur, nedz izvācamies. Dažādi nepazīstami cilvēki uzrodas ap to. Un D. Bez viņas arī kāds vīrietis, kuru uzskatu par Ronu Vīzliju, bet kurš izskatās kā kāds cits aktieris. Pie blakusmājas notiek koncerts, ejam uz to ar Vīzliju, ir patīkami kādā draudzīgā, tuvradniecīgā ziņā. Aina ar apskāvienu bijušajā māsas istabā viegli pelēkā gaismā. D. grib strādāt kūdras purvā; priekšstats par smagiem apstākļiem - ar basām kājām ūdenī, kas atgādina nekārtīgu rīsu lauku. Attēli ar rāpuļiem un abiniekiem tajā, kas var kaitēt. Burtiski joka pēc apprecos ar Vīzliju, kā tad, kad feisbukā šadtad nomainu attiecību statusu uz 'precējusies'. Pasaku to D. neko greizsirdību uzjundošu nedomājot, nejūtot..kas ir būtiski, jo nomodā ne vienmēr pateiktā nodomi saskan ar būtību Vēlāk viņa ved mani pie rokas uz dārzu. Smejoties stāstu viņai, ka tas tomēr ir pats Rons Vīzlijs. Pie ābelēm viņa uzslējusi mūsu zilo telti. Pirms tam viņa paņēmusi visas manas mantas, kad nez kādēļ ir vairākas zobu pastas un sukas, kuras viņa rindā nolikusi iekš telts. Atveru tās ieeju līdz pusei, ar vieglumu apzinos, ka vienmēr nevaru būt veikli vīrišķīga. Viņa ielikusi tajā arī vienu spilvenu. Prasu, vai viņa pati to uzcēla, viņa atbild,ka jā un piemetina kko par to, ka varbūt neveiksmīgi. Atbildu, ka ir ļoti labi, ka tā jau bija mazliet sabojāta. Ielienam iekšā, es apguļos spilvena vienā pusē, gandrīz pajautāju, vai nevajadzētu otru. Sajūta, ka mēs būsim šeit ļoti ilgi, kas liek justies.. nesteidzīgi, mierīgi, piepildīti, tomēr šo vārdu nozīme ir citāda kā nomodā. Mēs par kko runājam. Viņa pavelk uz augšu manu maiku un saka, ka es arī esmu tieva. Nenopietni, tomēr nemelojot purinu galvu. Viņa uzdod kādu jautājumu, kad sāku atbildēt, viņa aizslidina roku līdz manai krūtij un viegli pieskaras galiņam. Runasspējas sašķobās, viņa gandrīz šķiet pārsteigta par to. Citāds kā nomodā, raisās milzīgs uzbudinājums - ne tikai seksuāls un ne tikai uzbudinājums, bet arī kaut kas saplūstošs, kā dodoties mājup, ļoti grūti aprakstīt. Pat vairāk būtību sapludinošs, atkal varētu teikt, ka neko tādu neesmu jutusi nomodā. Neizsakāma rāma laimība, ne pārkairinoša, tādā varētu pastāvēt ilgi. Mazliet līdzīga gaismai tad, ja to varētu sajust citādi fiziski.

Link | + {3} | Add to Memories


(no subject)

Jan. 28th, 2019 | 11:22 pm

Centieni būt piesardzīgai domās, smaidā, kad viņa atraksta. Un viņa atraksta. Nejaušā pieskārienā telefonam sajusts vibrējiens. Viņa lūdz palīdzību. Jūtos iepriecināta, bet aizmugures sēdekli nepamet doma par piesardzību (centies nesmaidīt arī ja tikai pie sevis). Pirms atbildes mazliet nogaidu, apsveru, kā vislabāk būtu iespējams palīdzēt tādā gadījumā. Gaidu līdz no plānotās atbildes būs izzudusi daļa iepriecinājuma (sen neesmu lietojusi smaidiņus). Galu galā atbilde šķiet pārāk..teju oficiāla. Ne gluži tā, kā bija domāts. Bet nekas, zvanam to vajadzētu izlīdzināt.
Vērojot ripsnojumu ceļam cieši piespiestajā sniegā, mezgli vēderā palēnām savelkas. Kāpēc es satraucos, ja esmu ar viņu runājusi, tikusies tik daudz reižu (kāpēc tik grūti ieskatīties viņas acīs un redzēt tur sevi? kāpēc grūti sevi..). Negaidīta iespēja dzirdēt viņas balsi pāraug visas citas domas. Bez atstarpēm starp vārdiem domās. Mezgli, kas līdzinās arī piesātinātas gaismas pulsveidīgai maiņai no viena toņa citā, periodiski atgriežas un rimst. Novelku cepuri un īsu mirkli skatos uz sniegpārslām, kas sāk noklāt vējstiklu.
Brīdī, kad jau nodomāju, ka varbūt viņa izgājusi..čau. Mazliet vairāk par minūti, pēc kuras krietnas 15 minūtes skatos sev priekšā. Smēķēšanas sekas vai sirds kaut kā iesāpas. 'Kāpēc tu centies izklausīties vienaldzīga.. bieži?'
Uz mirkli iedomājos, vai nelielo atkusušā ledus peļķīti uz blakussēdekļa grīdas radījis paaugstinātais ķermeņa karstums. Diez vai. Pēc viņas atbildes sarunas laikā domās izteiktais 'es patiešām gribu palīdzēt meklēt' un piepešā nojauta, ka viņa tam neticēs, ka mana balss šobrīd nav spējīga to izteikt tā, cik patiesi tas ir, jo tas izklausītos..tur būtu jūtas, un es negribu tās teikt skaļi, es negribu vēlreiz to dzirdēt.

Link | + | Add to Memories


(no subject)

Jan. 6th, 2019 | 01:48 am

-Zem aizvērtām acīm ir zvaigžņota nakts. Cik ieelpas tu šodien saskaitīji.
Ieraudzīt tos, kas neskatās uz salūtu, un vērot tos, kas skatās. burtiski.

-Šķīšana turpinās līdz piesātinājumam. (..) Lēns process, bet veido stabilākus savienojumus.

Link | + | Add to Memories


(no subject)

Dec. 17th, 2018 | 01:32 am

Es protu raudāt un mīlēties ar sevi, neizdvešot neko, ko kāds spētu dzirdēt. Reizēm glaudīt sev pieri līdz iemiegu. Es varu dzīvot bez seksa līdz Latvijas divsimtgadei, bet ne ar ilgu nespēju apklusināt domas. Reizēm es ilgojos kaut ikdienā būtu kāds, kas redzētu cauri, reizēm es pati esmu viss. Publiski uzstājoties ir grūti pakustināt ekstremitātes, dažkārt arī likt beigt tām viegli trīcēt, reizē neplānoti citējot vējiem līdzi un likt smieties vismaz pāris reizes. Nenoteiktas nomiršanas iespējas šķiet kā nobēdzināti saldumi, bet sevis īstenošana tomēr mazliet vairāk. Viņa saka, ka nav gulējusi ar kādu jau trīs mēnešus un to ir grūti izturēt, es pasmaidu nenoteiktu nu jā un atgriežos izejas punktā. Kopumā kļūst tuvāk, patiesāk.

Link | + | Add to Memories


(no subject)

Dec. 2nd, 2018 | 12:20 am

Kārlis pabāž galvu durvju spraugā, kamēr pīpēju. Mirkli klusē un ar skatienu meklē mani. Beidzot ieraugot nosaka 'ā' un, pēc pareiza ilguma pauzes kāpņu dziļajā atbalsī nočukst: es glibu ar tevi parunāt kalīna. Saku, ka tūliņ iešu un, kamēr pieceļos no krēsla, viņš bērnu biezajās zeķubiksēs jau uztipina augšā. Stāv, uzlicis vienu kāju uz augstākā pakāpiena, skatās uz mani nopietni un koncentrēti no saviem zemumiem un saka: tev jāuztaisa man biezpieniņš.

Link | + | Add to Memories