A mind-made-body

šodien man bija lūk, kāda atklāsme - savu dzimtu "lāsta" pārtraukšana, vai dzimtas dziedināšana, vai kaut kas tāds (you name it) nozīmē arī - neatkārtot vecāku slimības / līnijai raksturīgās ķermeņa deformācijas un kustības aklās zonas. jo, pat, ja jums šķiet, ka jūs domājat katru dienu kaut ko citu, neviens labāk par ķermeni neredz to, kādas domformas un novirzes no līdzsvara ir pastāvīgi klātesošas. un, mainot ķermeni, mainās arī prāts. "kupris" nav nolemtība, un tas ir jāizstrādā, tiešā un pārnestā nozīmē. bet citreiz ir arī kaut kādi destruktīvi ne tikai kumpšanas, bet arī kustības brutalitātes ieradumi.
- - -
E., piemēram, 40 gadu vecumā atklāja paaugstinātu holesterīnu, no kura viņa tēvs nomira 55 gadu vecumā, un pilnībā pārstājis ēst visu, kas viņam garšoja, un tas bija diezgan tas pats kas tēvam - karbonādes un majonēzes, kuras tēvs turpināja pašnāvnieciski ēst, neceļoties no dīvāna, arī pēc tam, kad bija atklāts XXX grupas diabēts un viss stingri noliegts. tas ir par izkāpšanu no kaut kādām komforta zonām un izdzīvošanas mehānismiem - bet tas nozīmē, ka ir jālec no klints. tas NAV par gribasspēku, bet gan drosmi un ievainojamību. literally, tas nozīmē, ka nākamajai paaudzei ir jāizdzīvo kaut kādā citā veidā, un ļoti ļoti bailīgā vietā, kas ir pilna ar iepriekšējo gadsimtu spokiem

Et je dis que la chair du corps humain est un levier,
et j’aimerais bien qu’un jour on puisse faire entendre la voix de ce corps,
la voix de ce corps dans sa vérité,
et non pas la voix qui sort de la bouche,
mais cette autre voix sourde,
cette voix sourde de derrière le corps,
cette voix obscure, de la chair,
de la chair qui est la chair


Arto varbūt ir pirmais dzejnieks, kurš nedzīvoja esenciālās ilūzijās par valodas universalitāti un svētumu

we won't intellectualize our way out of this

ainava ir tavs fantomloceklis

Lauzu galvu par to, vai Bonija Beinbridža-Koena ir lasījusi Merlo-Pontī.

es te mazliet atkal ar savu somatisko posthumānismu (because eksistenciālisms ir vakardiena)

pirmkārt, nav striktas robežas starp iekšējo vidi un ārējo. tāpat arī starp prātu un ķermeni. to, es ceru, nav papildus jāpierāda.

otrkārt, mēs esam ļoti dzīvi. tikpat dzīvi cik suņi, bērni, medūzas. iespējams, pat vēl dzīvāki, jo mūsu sistēmas ir kompleksākas, tātad, vairāk saskarņu. maņas ik brīdi uztver visu 360 grādos un ļoti daudzās dimensijās. Gan ar redzi, dzirdi, ādu, kauliem, ožu, vibrācijas receptoriem, kinestētiskajiem, interocepcijas un propriocepcijas receptoriem. (varbūt pamanījāt, bet ir arī ļoti daudz dažādu maņu iekšējās realitātes uztveršanai). mēs esam ņirbošas impulsu ainavas. es pat nesākšu iet tajā, ka ir arī ekstrasensoras spējas. lai kaut kā spētu funkcionēt šajos absolūtās dzīvības apstākļos, prāts (valodas/abstrakcijas spēja) kaut ko bloķē un izslēdz un veido stāstus - uzmanības horeogrāfiju. un šī uzmanības horeogrāfija patiešām ir deja. "Identitāte" nepastāv. Elpa ir Dieva dots stāsts.

hipersensitivitāte / autisms / ADHD / citas statistiskās novirzes no tā, cik daudz tiek uztverts un kas tiek bloķēts - rada arī citas izdzīvošanas prasības. piemēram, daudz ilgāku laiku vienatnē, drošības prasības, gaismas un skaņas prasības, aktīvus pašregulācijas pasākumus, citas stimulācijas prasības (sensory-seeking), jo stimulācija / stimming / palīdz novērst uzmanību no "visa" un koncentrēties uz kādu konkrētu stāstu.


realitāte patiešām nav tik sarežģīta. bet to ir neiespējami saprast vienīgi ar domāšanu, paliekot vienīgi valodas / abstrakcijas līmenī.

un "uzmanības horeogrāfija" ir vieta, kur mūsu esamība kļūst politiska. jo to neveidojam tikai mēs paši. to veido arī ideoloģijas un mūsdienās jo īpaši kapitālisms. ir daudz dažādu spēku, kas cenšas mijiedarboties ar mūsu identitāšu deju, lai panāktu no mums noteiktu rīcību.

Kontaktimprovizācija ir laikmetīgās dejas ecriture feminine

"wait, I'm still naming it"

es protams ļoti brutāli vispārinu, un šī ir skala, bet esmu pamanījusi, ka neirotipiskie mākslinieki vienmēr ir vairāk norūoējušies par panākumiem, atzinību, pašapziņu, utt., kamēr neiroatšķirīgajiem rūp vienkārši kontakts, viņi priecājas kā bērni par visvienkāršāko pazīmi, ka kāds ir sapratis, ko viņi mēģina teikt.

Erin Manning defines a neurotypical (privileged) body as a body fully in control of its usefulness

cilvēks, kurš nevarēja aizmigt, apprecējās ar cilvēku, kurš nevarēja pamosties

jāatceras neiet uz tādiem sportiem, kur ir jāvelk botas un kur cilvēki nāk legingos un kur jāatkārto viena lieta 10 reizes. man tas rada tikai trauksmi un ēšanas traucējumus un nedrošības sajūtu, ko izraisa atdalīšanās no sava ķermeņa. fenomenoloģiski - subjekta-objekta plaisas padziļināšanās. deepening the disconnection to sustain the individualism.

tas brīdis, kad tu paskaties spogulī un - tinkš - crack, vairs neesi tu. abpusgriezīgs zobens sašķeļ miesu un prātu. tu sadalies sevī un savā ķermenī. un nav pat starpības, vai tev redzamais riebjas vai patīk. jo tas ir viens un tas pats. es nezinu, kā citiem tas sanāk. vai arī citi vairāk izbauda šo spēli. Nē, nu, es jau arī dažkārt varu izbaudīt. ja mēs tiešām visi vienojamies, ka tā ir spēle. nevis karš. nevis karavīrs.

It is often said that dance is the creation of illusion: for example, the illusion of a weightless body. (This might be thought of as the furthest extension of the phantasm of a body without fatigue.) But it would be more accurate to call it the staging of a transfiguration.

Dance enacts being both completely in the body and transcending the body. It is, or seems to be, finally, a higher order of attention, where physical and mental attention become the same.

(..)

Merce Cunningham and Lincoln Kirstein have both offered as a definition of dance: a spiritual activity in physical form. No art lends itself so aptly as dance does to metaphors borrowed from the spiritual life. (Grace. Elevation. . .) Which means, too, that all discussion of the dance and of great dancers, including this one, fit dance into some larger rhetoric about human possibility.

(Susan Sontag, 1987)

Dzirdēju terminu “protestant body” (uzreiz sapratu)
Somatika protams ir vairâk katoliska un ortodoksāla, šådā skalå
Nav nekā garlaicīga par protestant body, ja nu vienīgi alcoholic protestant body

dziedināšanas procesam ir vismaz divas daļas, un viena ir pagātnes pārstrādāšana un saprašana un piedošana, bet otra ir pašam savu attiecību veidošana ar realitāti, kas ietver atbildību, jēgas atrašanu, vērtību dialogu ('kļūšana par labu cilvēku' savās acīs); pa lielam tāda realitātes aina, kas ir vairāk vai mazāk neitrāla, nevis pamatos bezcerīga, bet ne arī maniakāli fantastiska - būt par cilvēku ir apstrādāt zemi

mums visiem riebjas redzēt cilvēkus, kas ir iestrēguši pirmajā posmā, un nevar aizvērties par iekšējo bērnu un cik netaisnīgi pret viņiem bērnībā ir izturējušies. bet tikpat slikti ir ar tiem, kas pirmajam posmam ir pārlekuši pāri un māca citiem dzīvot un 'augstu morāli', neintegrējuši paši savas sāpes un neperfektumu, kas, protams, runā loud out caur ķermeni un enerģiju, kas ir kognitīvās disonanses izliekti kā kaucekļi

Kultūru nodod no kermena uz kermeni

ķermeņa tauki, pavisam tiešā, anatomiskā nozīmē, ir spēka rezerves.
kuras patriarhāts mums ir noģērbis līdz plikam kauliņam

no konceptuālas ķermeņpozitivitātes līdz reālai (somatiskai) ir ļoti tāls ceļš

starp "somatikas cilvēkiem" es jūtos kā "bērnības mājās", laikam, jo tie ir cilvēki, kas staigā neglītās bet ļoti ērtās drēbēs un kurpēs, lasa fiziskas grāmatas kuras izvelk nodzeltējušas un atlocītas kaut kur no mugursomas dziļumiem, piespiežas kokiem, osta puķes, dalās ar ēdienuturklāt bez "hipijiskas ambīcijas", nejaukt ar tipa rainbow family un pat ne kontaktimprovizatoriem. tā ir tādas kolektīvās sensitivitātes un receptivitātes telpa, ko es nekur citur neatrodu. un noteikti pilnīgs ceļš - slowly exploding inwards. kaut kas manā krūšukurvī atraisās un atlaižas, esot starp viņiem
bet tad es vienmēr gribu prom, jo man ir ambīcijas, es gribu mainīt pasauli, būt drosmīga, vizionāra, pārsteidzoša, savienot nesavienojamo un iespiesties neiedomājamās vietās, un ir labi to saprast, un būt attiecībās ar abām šīm manām daļām.
nesen uzzināju par "brave space", kas ir kaut kas, kas tiek būvēts virs "safe space", un tieši šāda ir lietu kārtība.

kā arī, es ticu, ka ir iespējams runāt un domāt tīri - bez klišejām, banalitātēm, aizspriedumiem - eidžiskiem, slēpti agresīviem, ķermeņnegatīviem, toksiski produktīviem utt. steitmentiem.

lai kādi būtu tavi politiskie uzskati, ienākumu līmenis, ģimenes stāvoklis, bērnībā saņemtās pārestības vai pašreizējais stress darbā . nav NEKĀDU attaisnojošu iemeslu uzturēt sev ienaidniekus.