A mind-made-body

It is often said that dance is the creation of illusion: for example, the illusion of a weightless body. (This might be thought of as the furthest extension of the phantasm of a body without fatigue.) But it would be more accurate to call it the staging of a transfiguration.

Dance enacts being both completely in the body and transcending the body. It is, or seems to be, finally, a higher order of attention, where physical and mental attention become the same.

(..)

Merce Cunningham and Lincoln Kirstein have both offered as a definition of dance: a spiritual activity in physical form. No art lends itself so aptly as dance does to metaphors borrowed from the spiritual life. (Grace. Elevation. . .) Which means, too, that all discussion of the dance and of great dancers, including this one, fit dance into some larger rhetoric about human possibility.

(Susan Sontag, 1987)

Dzirdēju terminu “protestant body” (uzreiz sapratu)
Somatika protams ir vairâk katoliska un ortodoksāla, šådā skalå
Nav nekā garlaicīga par protestant body, ja nu vienīgi alcoholic protestant body

dziedināšanas procesam ir vismaz divas daļas, un viena ir pagātnes pārstrādāšana un saprašana un piedošana, bet otra ir pašam savu attiecību veidošana ar realitāti, kas ietver atbildību, jēgas atrašanu, vērtību dialogu ('kļūšana par labu cilvēku' savās acīs); pa lielam tāda realitātes aina, kas ir vairāk vai mazāk neitrāla, nevis pamatos bezcerīga, bet ne arī maniakāli fantastiska - būt par cilvēku ir apstrādāt zemi

mums visiem riebjas redzēt cilvēkus, kas ir iestrēguši pirmajā posmā, un nevar aizvērties par iekšējo bērnu un cik netaisnīgi pret viņiem bērnībā ir izturējušies. bet tikpat slikti ir ar tiem, kas pirmajam posmam ir pārlekuši pāri un māca citiem dzīvot un 'augstu morāli', neintegrējuši paši savas sāpes un neperfektumu, kas, protams, runā loud out caur ķermeni un enerģiju, kas ir kognitīvās disonanses izliekti kā kaucekļi

Kultūru nodod no kermena uz kermeni

ķermeņa tauki, pavisam tiešā, anatomiskā nozīmē, ir spēka rezerves.
kuras patriarhāts mums ir noģērbis līdz plikam kauliņam

no konceptuālas ķermeņpozitivitātes līdz reālai (somatiskai) ir ļoti tāls ceļš

starp "somatikas cilvēkiem" es jūtos kā "bērnības mājās", laikam, jo tie ir cilvēki, kas staigā neglītās bet ļoti ērtās drēbēs un kurpēs, lasa fiziskas grāmatas kuras izvelk nodzeltējušas un atlocītas kaut kur no mugursomas dziļumiem, piespiežas kokiem, osta puķes, dalās ar ēdienuturklāt bez "hipijiskas ambīcijas", nejaukt ar tipa rainbow family un pat ne kontaktimprovizatoriem. tā ir tādas kolektīvās sensitivitātes un receptivitātes telpa, ko es nekur citur neatrodu. un noteikti pilnīgs ceļš - slowly exploding inwards. kaut kas manā krūšukurvī atraisās un atlaižas, esot starp viņiem
bet tad es vienmēr gribu prom, jo man ir ambīcijas, es gribu mainīt pasauli, būt drosmīga, vizionāra, pārsteidzoša, savienot nesavienojamo un iespiesties neiedomājamās vietās, un ir labi to saprast, un būt attiecībās ar abām šīm manām daļām.
nesen uzzināju par "brave space", kas ir kaut kas, kas tiek būvēts virs "safe space", un tieši šāda ir lietu kārtība.

kā arī, es ticu, ka ir iespējams runāt un domāt tīri - bez klišejām, banalitātēm, aizspriedumiem - eidžiskiem, slēpti agresīviem, ķermeņnegatīviem, toksiski produktīviem utt. steitmentiem.

lai kādi būtu tavi politiskie uzskati, ienākumu līmenis, ģimenes stāvoklis, bērnībā saņemtās pārestības vai pašreizējais stress darbā . nav NEKĀDU attaisnojošu iemeslu uzturēt sev ienaidniekus.

manas prioritātes ir cilvēcīgums un veselība. I've come a long way.

So get out there and hunt and fish and mess around with your friends, ramble out yonder and explore the forests, climb the mountains, bag the peaks, run the rivers, breathe deep of that yet sweet and lucid air, sit quietly for a while and contemplate the precious stillness, the lovely, mysterious, and awesome space. Enjoy yourselves, keep your brain in your head and your head firmly attached to the body, the body active and alive, and I promise you this much; I promise you this one sweet victory over our enemies, over those desk-bound men and women with their hearts in a safe deposit box, and their eyes hypnotized by desk calculators. I promise you this; You will outlive the bastards.

One final paragraph of advice: do not burn yourselves out. Be as I am - a reluctant enthusiast....a part-time crusader, a half-hearted fanatic. Save the other half of yourselves and your lives for pleasure and adventure. It is not enough to fight for the land; it is even more important to enjoy it.

Somatic feminism is a perspective that emphasizes the connection between the body and the self, and views the body as a site of both oppression and resistance. This perspective draws on somatic and body-based practices, such as mindfulness, movement, and touch, as a means of exploring and challenging the ways in which patriarchal culture has oppressed and disempowered women and marginalized bodies.

Somatic feminists believe that the body is a source of wisdom and power that has been suppressed and ignored by dominant cultural narratives, and that reclaiming bodily experience is an important step in the journey towards greater self-awareness and liberation.

This perspective argues that patriarchal culture has created a disconnection between the mind and the body, leading to a range of physical, emotional, and psychological issues, such as eating disorders, chronic pain, and sexual trauma. By using somatic practices to heal these issues and reclaim bodily experience, somatic feminists aim to create a more holistic and empowering relationship with their bodies and with the world around them.

Somatic feminism also challenges the medicalization of the body, arguing that the medical establishment often perpetuates patriarchal attitudes and reinforces disempowerment. This perspective advocates for alternative approaches to health and wellness that prioritize embodied experience and self-awareness, and seeks to empower individuals to take control of their own physical and emotional well-being.

(pirms tam biju gūglējusi, vai tāds somatiskais feminisms vispār ir, bet nebiju neko sakarīgu atradusi, bet chatGPT visu paskaidroja... labāk nekā būtu pati to izdarījusi)

pēdējā laika galvenais novērojums - ko instagramā neviens neraksta un arī terapeits īsti nebija skaidrojis, bet nezin kāpēc man bija svarīgi šo saprast un ieraudzīt:

ka dziedināšana ir divi atsevišķi posmi - viens ir pati trauma un tās radītais šoks ķermeņa sistēmās, kas manifestējas kā emergency stāvoklis, iekšējš karš (un piem ADHD un citas lietas, tostarp hroniskas slimības ir tā izpausmes)

- un tad ir otra daļa - ko medicīnā sauc par "developmental deficit" - "es" daļa, kas nav varējus attīstīties šajos kara apstākļos. tur vairs nav runa par pāridarījumu vai piedošanu vai atlaišanu vai tml. tas ir kaut kas, kas paliek arī pēc tam, kad "kaķītis vairs netur ļaunu prātu" (tostarp šūnu līmenī). un attīstības deficīta kompensēšana ir darbs, atbildība un ceļš. vnk ir tāds paradokss, ka, pirms iziets pirmais posms, nav iespējams uzņemties vispār nekādu atbildību vai iet ceļu. atrašanās izdzīvošanas stāvoklī ir beyond "atbildība", "laiks" un citi pieagušo pasaules koncepti.

es neesmu gatava runāt konkrētāk, bet varbūt kādreiz.

sievietes ap 40 kļūst par zirnekļiem. man vēl ir somatiski jāsaprot, kas tas ir, agrāk man likās, ka tas ir saistīts ar ilgstošu bērnu nēsāšanu rokās, bet nē, tas notiek arī ar mani, kas it kā pat strādā pie mobilitātes, un man šobrīd ir tāds attēls, it kā kāds ar neredzamu pirkstu viņām spiestu kakla bedrītē vai pa krūšu kaula augšējo skriemeli - visa ķermeņa augšdaļas būtība - pleci, zods, kakls dodas uz priekšu, kļūst stīvs un nofiksējas vienā stāvoklī, viss it kā "aiziet otrajā plānā", zaudē mobilitāti un savienojumu ar ķermeņa apakšējo daļu, mainās mugurkaula krūšu daļas izliekums, skatiens noslīgst uz zemi, uz augšu atgāzt galvu kļūst arvien grūtāk, vismaz es šobrīd jūtu, ka augšējās ribas jo īpaši kreisajā pusē, mugurdaļā, aiz lāpstiņas, it kā saaug, arī dejošanas laikā tur vairs brīvi neplūst cauri enerģija. mani interesē, kas tieši te notiek.

temats, kuru pēdējās nedēļas reflektēju- mentālā pretestība, es nezinu, kāds LV atbilstošākais vārds - cognitive defence.
tas ir tāds, kur cilvēks neapzināti pretojas dziedināšanai, neraugoties uz, piemēram, realitāti, skaitļiem, faktiem, labiem vārdiem, lai pasargātu savu pašdestruktīvo naratīvu, glabātu traumu iekpsulētu prātā un ķermenī. šādos apstākļos dziedināšana ir dubultgrūts uzdevums, jo cilvēks savā dziļākajā būtībā sev vienkārši nevēl labu, nav atvērts labajam, nerīkojas savās labākajās interesēs. bieži tas, kurš pirmais cieš no šīs mīnētās joslas ir atbalstītājs - gan tāds, kurš tiek algots, gan tāds, kurš ir nelūgts piedāvājies vai vnk ir blakus (to var sajust enerģētiski, kā pēkšņu aukstumu un pasīvu cietsirdību tekstā) bet arī mentāli ir to viegli pazīt, jo tā ir it kā tāda zemāka līmeņa inteliģence, kas ir iekapsulēta daudz niansētākā personībā, iet uz riņķi diezgan stūŗgalvīgā formā - tipa, es neesmu pelnījis, mani nekas nevar glābt, nav jēgas atkal mēģināt un aplauzties, man varētu kļūt labāk bet nav disciplīnas - un parasti šis te nelaimīgumu radošais uzskats ir vai nu overšērots (tā ka apnīk klausīties), vai arī tiek dziļi slēpts, iznāk tikai dziļā dzērumā vai tml., un ļoti bieži tas bloķē arī tiešo piekļuvi ķermenim un nervu sistēmai - kur dziedināšana ir daudz ātrāka un efektīvāka.
varētu runāt par citiem, bet runāšu par sevi. turpinājums sekos

ADD is often just a sign we’re trying to concentrate on something that doesn’t interest us

gribēju rakstīt garāku ierakstu par iegurni un vīr./siev. iegurņa atšķirībām

bet tad atklāju, ka lietuviski iegurnis ir dubenkaulis

kāds tieši valodai vēl varētu būt mērķis, ja ne mūs dziedināt?
un kas tad vēl būtu jādara ar valodu, ja ne tās iemiesošana
nevis padarīt to par vēl vienu no 1001 veidiem, kā nebūt ar sevi un to kas ir

"My mum had a body unable to move freely and relaxed. As all the yogi, gymnasts and pilates people: she knew nothing about movement because she has spent her all life walking against Earth and Gravity"

un vienu gadu vēlāk:

https://vimeo.com/766111930

bet vispār šodien mēģinu apstrādāt piepeši iemiesoto atskārtu par to, ka pleci un mugura nav viena un tā pati sistēma. nedaudz reibst galva un slikta dūša (tas ir normāli pie intensīva darba ar somatiku)

kaulu līmenī tās ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas, roku-lāpstiņu-atslēgas kaula sistēma ir kā uzliekamie spārni, kas pie ķermeņa turas uz puņķiem (simboliska skrimšļu locītava abās pusēs krūšu kaulam)

tādējādi, ko vispār nozīmē kultūrā plaši pazīstamais tēls "līka mugura"? noteikti neko tādu, ko var izlabot, velkot atpakaļ plecus.