(no subject)
« previous entry | next entry »
Apr. 28th, 2025 | 12:33 pm
es te mazliet atkal ar savu somatisko posthumānismu (because eksistenciālisms ir vakardiena)
pirmkārt, nav striktas robežas starp iekšējo vidi un ārējo. tāpat arī starp prātu un ķermeni. to, es ceru, nav papildus jāpierāda.
otrkārt, mēs esam ļoti dzīvi. tikpat dzīvi cik suņi, bērni, medūzas. iespējams, pat vēl dzīvāki, jo mūsu sistēmas ir kompleksākas, tātad, vairāk saskarņu. maņas ik brīdi uztver visu 360 grādos un ļoti daudzās dimensijās. Gan ar redzi, dzirdi, ādu, kauliem, ožu, vibrācijas receptoriem, kinestētiskajiem, interocepcijas un propriocepcijas receptoriem. (varbūt pamanījāt, bet ir arī ļoti daudz dažādu maņu iekšējās realitātes uztveršanai). mēs esam ņirbošas impulsu ainavas. es pat nesākšu iet tajā, ka ir arī ekstrasensoras spējas. lai kaut kā spētu funkcionēt šajos absolūtās dzīvības apstākļos, prāts (valodas/abstrakcijas spēja) kaut ko bloķē un izslēdz un veido stāstus - uzmanības horeogrāfiju. un šī uzmanības horeogrāfija patiešām ir deja. "Identitāte" nepastāv. Elpa ir Dieva dots stāsts.
hipersensitivitāte / autisms / ADHD / citas statistiskās novirzes no tā, cik daudz tiek uztverts un kas tiek bloķēts - rada arī citas izdzīvošanas prasības. piemēram, daudz ilgāku laiku vienatnē, drošības prasības, gaismas un skaņas prasības, aktīvus pašregulācijas pasākumus, citas stimulācijas prasības (sensory-seeking), jo stimulācija / stimming / palīdz novērst uzmanību no "visa" un koncentrēties uz kādu konkrētu stāstu.
realitāte patiešām nav tik sarežģīta. bet to ir neiespējami saprast vienīgi ar domāšanu, paliekot vienīgi valodas / abstrakcijas līmenī.
un "uzmanības horeogrāfija" ir vieta, kur mūsu esamība kļūst politiska. jo to neveidojam tikai mēs paši. to veido arī ideoloģijas un mūsdienās jo īpaši kapitālisms. ir daudz dažādu spēku, kas cenšas mijiedarboties ar mūsu identitāšu deju, lai panāktu no mums noteiktu rīcību.
pirmkārt, nav striktas robežas starp iekšējo vidi un ārējo. tāpat arī starp prātu un ķermeni. to, es ceru, nav papildus jāpierāda.
otrkārt, mēs esam ļoti dzīvi. tikpat dzīvi cik suņi, bērni, medūzas. iespējams, pat vēl dzīvāki, jo mūsu sistēmas ir kompleksākas, tātad, vairāk saskarņu. maņas ik brīdi uztver visu 360 grādos un ļoti daudzās dimensijās. Gan ar redzi, dzirdi, ādu, kauliem, ožu, vibrācijas receptoriem, kinestētiskajiem, interocepcijas un propriocepcijas receptoriem. (varbūt pamanījāt, bet ir arī ļoti daudz dažādu maņu iekšējās realitātes uztveršanai). mēs esam ņirbošas impulsu ainavas. es pat nesākšu iet tajā, ka ir arī ekstrasensoras spējas. lai kaut kā spētu funkcionēt šajos absolūtās dzīvības apstākļos, prāts (valodas/abstrakcijas spēja) kaut ko bloķē un izslēdz un veido stāstus - uzmanības horeogrāfiju. un šī uzmanības horeogrāfija patiešām ir deja. "Identitāte" nepastāv. Elpa ir Dieva dots stāsts.
hipersensitivitāte / autisms / ADHD / citas statistiskās novirzes no tā, cik daudz tiek uztverts un kas tiek bloķēts - rada arī citas izdzīvošanas prasības. piemēram, daudz ilgāku laiku vienatnē, drošības prasības, gaismas un skaņas prasības, aktīvus pašregulācijas pasākumus, citas stimulācijas prasības (sensory-seeking), jo stimulācija / stimming / palīdz novērst uzmanību no "visa" un koncentrēties uz kādu konkrētu stāstu.
realitāte patiešām nav tik sarežģīta. bet to ir neiespējami saprast vienīgi ar domāšanu, paliekot vienīgi valodas / abstrakcijas līmenī.
un "uzmanības horeogrāfija" ir vieta, kur mūsu esamība kļūst politiska. jo to neveidojam tikai mēs paši. to veido arī ideoloģijas un mūsdienās jo īpaši kapitālisms. ir daudz dažādu spēku, kas cenšas mijiedarboties ar mūsu identitāšu deju, lai panāktu no mums noteiktu rīcību.