(no subject)

May. 26th, 2018 | 12:57 pm

kustība nerodas raujoties

trakā tukšumā, it kā šis ir klusums, bet reizē arī pilnīgi traks

pazūd it kā aŗī ko darīt

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

May. 14th, 2018 | 12:14 am

“The price for ignoring or distorting the body’s messages is being unable to detect what is truly dangerous or harmful for you and, just as bad, what is safe or nourishing. Self-regulation depends on having a friendly relationship with your body. Without it you have to rely on external regulation—from medication, drugs like alcohol, constant reassurance, or compulsive compliance with the wishes of others.”

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

May. 13th, 2018 | 09:35 pm

“Damasio argues that the core of our self-awareness rests on the physical sensations that convey the inner states of the body:
[P]rimordial feelings provide a direct experience of one’s own living body, wordless, unadorned, and connected to nothing but sheer existence. These primordial feelings reflect the current state of the body along varied dimensions, . . . along the scale that ranges from pleasure to pain, and they originate at the level of the brain stem rather than the cerebral cortex. All feelings of emotion are complex musical variations on primordial feelings.8”

“If you have a comfortable connection with your inner sensations—if you can trust them to give you accurate information—you will feel in charge of your body, your feelings, and your self.
However, traumatized people chronically feel unsafe inside their bodies: The past is alive in the form of gnawing interior discomfort. Their bodies are constantly bombarded by visceral warning signs, and, in an attempt to control these processes, they often become expert at ignoring their gut feelings and in numbing awareness of what is played out inside. They learn to hide from their selves.
The more people try to push away and ignore internal warning signs, the more likely they are to take over and leave them bewildered, confused, and ashamed. People who cannot comfortably notice what is going on inside become vulnerable to respond to any sensory shift either by shutting down or by going into a panic”

Excerpt From: Bessel van der Kolk MD. “The Body Keeps the Score: Brain, Mind, and Body in the Healing of Trauma

Link | Leave a comment {2} | Add to Memories


(no subject)

May. 5th, 2018 | 02:10 pm

izrādās protams ka tās slavenās bērnības traumas tiek nodarītas fiziskajà līmenī, kā kermeniska pieslēguma trūkums

“Lyons-Ruth was particularly interested in the phenomenon of dissociation, which is manifested in feeling lost, overwhelmed, abandoned, and disconnected from the world and in seeing oneself as unloved, empty, helpless, trapped, and weighed down. She found a “striking and unexpected” relationship between maternal disengagement and misattunement during the first two years of life and dissociative symptoms in early adulthood. Lyons-Ruth concludes that infants who are not truly seen and known by their mothers are at high risk to grow into adolescents who are unable to know and to see.”36”

Excerpt From: Bessel van der Kolk MD. “The Body Keeps the Score: Brain, Mind, and Body in the Healing of Trauma.” Penguin Group US, 2014-09-25T00:00:00+00:00. iBooks.
This material may be protected by copyright.

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

May. 4th, 2018 | 05:04 pm

pēc šodienas krīzītes sapratu kaut ko pavisam basic par deju: deja - kā ceļš vai māksla - ir kaut kas pilnīgi atškirīgs no horeogrāfijas, tipa kustību atkārtošanas, arī no fiziskā treniņa, kur tu uzlabo ķermeņa funkcionālos savienojumus un izbaudi dažādu ķermeņa daļu darbību, un vismazāk tas ir līdzīgs izklaides dejošanai pie mūzikas. vai dejai kā spriedzes izlādei vai prieka formai. vai vēl mazāk kaut kam kas smuki izskatās (šajā telpā ir pārāk daudz spoguļu)
deja ir jutīguma un apzinātas domāšanas treniņš. deja ir domas forma (vai otrādi?)
kustības mācās un fiziski trenējas, lai gatavotos dejai
confusing, tik daudz dažādu ar vienu vārdu
un man liekas, ka šodien es pirmo reizi dejoju

Link | Leave a comment {6} | Add to Memories


(no subject)

May. 4th, 2018 | 08:39 am

jāpieraksta, ka pašlaik totāli negribu dejot.
varētu vēl jogu vai isometric loading vai jebkādu citu treniņu. vai kolbasīt (t.i. dejot pie mūzikas)
es vispār vairs nesaprotu, kas tas ir - dejot.

un bļeģ līst un man joprojām nav lietus pidžammas jo pat prizmiņā lietus bikses maksā sākot no 50 EUR

Link | Leave a comment {3} | Add to Memories


(no subject)

Apr. 30th, 2018 | 01:52 am

“Being able to feel safe with other people is probably the single most important aspect of mental health”

Excerpt From: Bessel van der Kolk MD. “The Body Keeps the Score: Brain, Mind, and Body in the Healing of Trauma.”

Link | Leave a comment {2} | Add to Memories


(no subject)

Apr. 29th, 2018 | 11:55 pm

“Our self-experience is the product of the balance between our rational and our emotional brains. When these two systems are in balance, we “feel like ourselves.” However, when our survival is at stake, these systems can function relatively independently.”

Excerpt From: Bessel van der Kolk MD. “The Body Keeps the Score: Brain, Mind, and Body in the Healing of Trauma.” Penguin Group US, 2014-09-25T00:00:00+00:00. iBooks

Link | Leave a comment | Add to Memories


mazliet par prāta uzbūvi

Apr. 15th, 2018 | 01:15 am

Podkāsts par ilgtermiņa un īstermiņa domāšanu un "scarcity trap"
no 21:35 ir par pārstrādāšanos un laika trūkumu

https://www.npr.org/2018/04/02/598119170/the-scarcity-trap-why-we-keep-digging-when-were-stuck-in-a-hole?utm_campaign=storyshare&utm_source=facebook.com&utm_medium=social

Link | Leave a comment {9} | Add to Memories


(no subject)

Mar. 29th, 2018 | 05:34 pm

daudz domāju par procesiem un to radīšanu un pārradīšanu, un domāšanas horeogrāfiju. cik maz par to tiek runāts. ārpus filozofu aprindām. vistuvākais šim ir domāt par domāšanu kā par arhitektūru. bet, manuprāt, domāšana ir kustība, nevis struktūra. (vai arī arhitektūra ir kustība? gan jau kāds ir teicis arī šo)

jebkurš "nodarbības" vai "darbnīcas" vai "laboratorijas" formāts ir domāšanas horeogrāfija. un jebkura deja ir domas kustība.
varbūt vēlos kļūt par horeogrāfu. jo šī domāšanas un horeogrāfijas saistība...varbūt tagad beidzot esmu pietuvojusies atbildei, kāpēc tik ļoti fascinē kustība. horeogrāfiskais skatījums ir bijis vienmēr. pat tad, ja cilvēki kustas pa skatuvi un runā, es mēdzu atslēgt dzirdi un vērot viņu kustību. publisku runu sākumā mēdzu sajūsmināti vērot, kā kursors virzās pār desktopu. šito nevienam nesakiet, un nezodziet ideju, bet es domāju kā šīs skolas noslēguma projektu taisīt kursora horeogrāfiju. varbūt ar paviesošanos folderos, bet varbūt nē. desktops ir interesanta telpa. tur ir vairāk iespēju nekā studijā.

pašlaik, kad esmu dejotājs, rakstu daudzkārt vairāk nekā tad, kad biju rakstnieks. pierakstītās klades rindojas plauktā. bet nav īsti nekādas baigās vēlmes to kādam rādīt, vai kondensēt publicējamā.

pēdējā laikā horeogrāfēju savu domāšanu tā, ka, izdzirdot jautājumu, es atvairīt visus vārdus, kas ierodas atbildei, un ļauju savam prātam lēnām grimt šī jautājuma teritorijā kā medū. jautājumi un atbildes ir tikai viens iespējamais horeogrāfijas veids.

Link | Leave a comment {2} | Add to Memories


(no subject)

Mar. 27th, 2018 | 09:49 am

vasarā braukšu uz rakstītāju/dejotāju simpoziju un rezidenci Vīnē, impulstanz festivālā. esmu pzdc laimīga par to, jo tur būs reāli jāstrādā kopā ar megakrutiem dejotājiem un ES līmeņa krutiem deju pedagogiem, es nezinu, kā mani paņēma, laikam pateicoties CV rakstīšanas prasmēm. esmu visur sākusi bliezt iekšā ka es esmu tas, kas es pagaidām vēl tikai gribētu būt.
tad vēl arī uz laikmetīgās dejas festivālu notafe Vīlandē - davaj braucam visi. somu horeogrāfi loti rekomendē. turklāt pa lēto, tikai jāpaspēj reģistrēties.
http://notafe.ee/

Link | Leave a comment {4} | Add to Memories


(no subject)

Mar. 4th, 2018 | 11:24 pm

es jūtu dejošanu un performanci/improvizāciju kā divus pavisam atšķirīgus virzienus. tomēr, pieaugot fiziskajai stabilitātei un izturībai, nostiprinās arī kaut kāda vispārējā klātbūtne ķermenī, un mans ķermenis kļūst, kā teica viena nesen satikta performances skolotāja, "atvērts mākslai". viņa teica - "my body is very available to be art". es nezinu kāpēc man šis teikums ir tik ļoti palicis prātā. tur ir kaut kāda fiziska patiesība, kas intelektuāli nav līdz galam paskaidrojama. tā ir kaut kāda drošības sajūta, atvērtība plecos un gūžu locītavās un saules pinumā. "willingness to be seen".

šovakar ieraudzīju sevi bildēs un sagruzījos par svaru (nu labi, ir arī tiešām omg), un kādu brīdi jutu, kā manī cīnās šie abi - ķermeņa attēls ar sajūtu no iekšpuses, un šī sajūta no iekšpuses ir tikai prieks. labā sajūta no laba uztura, nepārtrauktā vēlme kustēties, pieejamība apskatei, spēks. svārstījos kādas pārdesmit minūtes, grimt atkal sūdā vai arī nē. tā bija kā lāčplēša cīņa ar melno bruņinieku. un tas bija labs trips, jo agrāk mans ķermenis bija gandrīz tikai un vienīgi attēls, un nebija nekā, kas aizkavētu šī attēla grimšanu sūdā ar dažādiem to pavadošiem pašdestrukcijas elementiem.

Link | Leave a comment {3} | Add to Memories


(no subject)

Feb. 25th, 2018 | 08:27 pm

man patīk mācīt improvizācijas deju un kontaktimprovizāciju. goes both ways. vēl vairāk man patīk mācīties.

šodien mācīju 2,5h 1:1 nodarbībā cilvēku, kurš bija pilnīgs iesācējs ne tikai kontakdejā bet arī dejā vispār. šī nodarbība bija mana līdz šim lielākā skola. just, kā ķermenis integrē jaunas zināšanas un pieredzi, atrod jaunus loģiskos savienojumus, kas pārtulkojas efektīvākā kustības plūsmā un spējā just un klausīties. es pati neticēju tam, ko es jutu nodarbības beigās, jo šis cilv., nu, ou, well, tipisks sportista ķermenis. ar mīlestību pret spēku un formu, kas arī ir forši, bet ne kontaktdejā.

gribētu visiem parādīt, cik jutīgs un efektīvs un izsmalcināts savā kustībā un sadarbībā spēj būt ķermenis, ja tas atslābinās, iezemējas un sāk klausīties. jo tās taču ir mūsu ārējās smadzenes. neizmērojams jušanas potenciāls.

bez šīs romantiskās atkāpes gribēju piebilst, ka sapratu jaunu atziņu par kontaktdeju - tās galvenais tehniskais paņēmiens ir "release without collapsing", un tas atkārtojas pilnīgi visur - gan solo kustībā, gan kustībā grīdas līmenī, horizontal un arī vertical weight sharing.

https://www.youtube.com/watch?v=zQRF2sLK1vY - šis ir super. nevis tas, kā viņi māk visādus trikus (es tādus, un vismaz viens no viņiem izskatās ar aikido backgroundu), bet cik acīmredzami saspicēti ir abi ķermeņi un klausīšanos. nevienas liekas vai dekoratīvas kustības.

Link | Leave a comment {1} | Add to Memories


(no subject)

Feb. 24th, 2018 | 05:51 pm

ledus ūsās ir mana ikdiena

Link | Leave a comment {2} | Add to Memories


(no subject)

Feb. 24th, 2018 | 03:03 pm

pēc ķermeņa ir iespējams vislabāk lasīt tos, kas vai nu cieš, vai ir sevī ierāvušies un it kā slēpjas vai ir kaut kādu intensīvu emociju un iekšēju sastingumu mocīti, un tas kaut kādā ziņā ir šausmīgi. jo tieši šie cilvēki vismazāk grib, lai par viņiem kāds kaut ko uzzina.
nolasīt nevar tos, kam viss ir atvērts, funkcionāls un plūst. vai arī aktierus, sportistus un dejotājus. tie ir zaudējuši sava ķermeņa pirmatnējo ievainojamību, valkā ķermeni kā dizainera apģērbu, nevis savas dvēseles atspulgu.

Link | Leave a comment {11} | Add to Memories


(no subject)

Feb. 17th, 2018 | 10:27 pm

no visiem dejas stiliem man visnemīļākais ir jazz dance.
ar buto man ir tā - ļoti patīk viņu dejot un mācīties. buto nodarbības ir viens no spēcīgākajiem tripiem, kas sastopami uz zemes. bet skatīties, kā to performē, mani neinteresē. estētikas diemžēl ir tik īslaicīgas.

Link | Leave a comment {3} | Add to Memories


(no subject)

Feb. 17th, 2018 | 09:35 am

body news
-nevaru atslābināt kvadricepsu un dažus iekšējos kājas pievilcējmuskuļus jau 2 nedēļas. nekas nepalīdz, ne stiepšanās ne pirts. sākās no tā, ka pirms 2 nedēļām izlaidu to nedēļas dienu, kad tikai guļ un neko nedara.
-jau 5 dienas nedzeru kafiju. ir ļoti grūti un psiholoģiskās lomkas. pirmās 3 dienas arī vispār nepazinu savu ķermeni. visa mana realitātes sistēma jau 20 gadus ir būvēta ap kafiju. kā fizioloģiskie tā emocionālie mehānismi. šķiet ka mazliet pazudusi tā kā dzīves jēga. bet es arī nedrīkstēju turpināt ignorēt to, ka es pati sev ikdienā izraisu trauksmes stāvokli ar nemitīgu kafijas pārdozēšanu. un pie pašreizējās ķermeņa slodzes kurā es sev saražoju mazliet par daudz kortizola vai vrb testosterona hvz
- bet vispār ir tā, kā jau es teicu, bez nekāda papildus spēka treniņa muskuļu masa ir pieaugusi vnk nenormāli. mazliet bail mērīt jebko, kas nav treniņbikses. agrāk man ciskas točna neskārās kopā.

Link | Leave a comment {5} | Add to Memories


(no subject)

Feb. 16th, 2018 | 06:17 pm

mācības ir intensīvas, bet citādi, nekā citas intensīvas mācības manā dzīvē. joprojām nav tās pasīvās agresijas kurā mocījos visu skolas gadus un arī lielu daļu augstskolas, kas rodas no tā, ka ir jāsēž uz krēsla un priekšā kāds runā garu monologu un uzdod uzdevumus kur var būt pareiza vai nepareiza atbilde. nav nekur jāsēž, nekas jālasa un jāraksta, bet vienlaikus notiek dziļš iekšēju izmaiņu process. kam it kā vajadzētu būt jebkuru mācību mērķim? atgādiniet, kāpēc mācības mēdz notikt jebkādā citā, ne diskusijas, formātā? kāpēc cilvēki tiek sistēmiski pārslogoti ar blāķiem - kā mācību iestādēs tā darbavietās? kāds ir izmērījis, cik cilvēks reāli iemācās režīmā, kur katru nedēļu ir jāizlasa pa vienam biezam sējumam. ko viņš integrē? es minu, ka, augstākais, atmiņā paliek viens spēcīgs citāts. bet nē, mūsdienu akadēmiskā izglītība joprojām ir vieni vienīgi lappušu apjomi un biedējoši termiņi. cik jāizlasa, cik jāuzraksta, kad jānodod. blāķi un baidīšana.

bet tas, ko es gribēju teikt, ka šonedēļ ir jauna krīze - es sāku mācīt.
visa nedēļa bija pašiem jāsaplāno, kurš kad kam ko mācīs un kādā formātā. es vadīju 3 nodarbības (dejas pedagoģijas dokumentācija, "underscore" (īpašas formas kontaktimprovizācijas džams), un kaut kas, ko varētu saukt par "voice awareness" (sākot no balss iesildīšanas uz frāzēšanas pamatprincipiem, līdz improvizācijai ar kustību un tekstu.) es pieteicos vadīt tik daudz, jo man vnk gribējās dalīties ar šo materiālu, esmu ļoti aizrāvusies ar visu minēto. bet tas, ko biju aizmirsusi - atrašanās mācītāja lomā ir vnk tik stresaina, ka es gandrīz nomirstu katru reizi. un tās ir iracionālais bailes, jo es no sirds ticu gan materiālam, gan savām runas un improvizācijas spējām, bet vienalga, mana dzīve tiek paralizēta, es izkrītu laukā no sava ķermeņa un atdalos no laika. vadot kustību nodarbību tas ir max.fail, jo, atdaloties no sava ķermeņa, tu izkrīti no laika, kurā atrodas citi ķermeņi, un var sanākt, ka visu dari par ātru vai par lēnu. Protams, ka tas ir nenormāls diskomforts, un man šonedēļ bija pamatīga krīze, kas turpinās vēl tagad, jo esmu piekritusi Latvijā runāt vienā lielā konferencē ar visādiem PR speciālistiem, un vadīt "radošuma" nodarbības. un es nezinu, kā tikt tam visam apkārt un cauri. un vai man tāds drausmīgs stress ir vispār vajadzīgs. vai.

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Feb. 15th, 2018 | 08:05 am

dejotāju un nedejotāju kermeni atškiras gk pēc sasprindzinājuma plecu un gūžu locītavās un krūšukurvja atvērtības
un tā nav fiziska atskirība, es nezinu, kas tas ir. nav reāli pamatotas vajadzïbas (veseliem) cilvēkiem kustēties tādā piesardzībā

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Jan. 27th, 2018 | 08:47 pm

mācīšanās manī notiek tā, ka es piepeši aptveru kādu jaunu realitātes struktūru, un tad es vairs neatgriežos tajā domāšanā, kas man ir bijusi, pirms es esmu to ieraudzījusi

jaunais ieraudzītais neizpaužas kā vārdi, bet drīzāk kā forma un kustība, musturis. un, lai to ietērptu vārdos, iespējams, būtu jāuzraksta disertācija. vai tas tā ir visiem? nesen lasīju, ka cilvēki ar ADHD dabiski domā hologrāfiski, nevis lineāri. man nav iespējas salīdzināt, es nezinu, kā notiek lineārā domāšana. esmu tikai pamanījusi, ka cilvēki, kas var izvēlēties to ieslēgt, viņiem ir daudz vieglāk rakstīt un vispār viņi tik bieži nejūk prātā paši savu domu dēļ.

tātad, man piepeši pieleca, ko Malkolms domā ar savām "extended mind" un post-somatics teorijām, bet man nav vārdu, lai to paskaidrotu.

varētu mēģināt šādi: prāts beidzas tur, kur ir siena
tāpēc, izejot ārā, ir sajūta, ka mazinās domu blīvums, it kā tu būtu attaisījis sev galvā durvis
ilgāku laiku padzīvojot ārā, ir sajūta, ka tuvojas apgaismība, jo tavs prāts aizsniedzas līdz pat horizontam un "saprot" (jo saprast ir prāta darbiņš) arvien plašākas teritorijas
tāda pati bezgalības un atbrīvotības sajūta galvā var iestāties, arī vienkārši aizverot acis
jo aizverot acis tu pieslēdzies visuma tumsai

Link | Leave a comment {15} | Add to Memories