(no subject)

Nov. 16th, 2018 | 10:09 pm

kustoties tu vienkārši jūti vairāk

Link | Leave a comment | Add to Memories


vēl par group improv dance

Nov. 8th, 2018 | 05:37 pm

"virtuosity of attention instead of virtuosity of movement"

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Oct. 28th, 2018 | 04:49 pm

man dejot traucē skumjas, inerce un disociācijas paradums. ir pazuduši maldīgie uzskati, kas bija manas disociācijas pamatā, bet paradums ir palicis.

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Oct. 28th, 2018 | 04:37 pm

Vēl Ibērs Godārs saka par skoliozi - ka skolioze ir nevis problēma ķermenī, bet gan telpā.
To varētu teikt gandrīz par visiem kustību ierobežojumiem.

My experience is that very often in scoliosis, there is a wound in the space. Not if you are born with scoliosis, but if it occurs later in life-after age eight. The scoliosis is started mainly at the moment when something happened.

The scoliosis of the space will bring a scoliosis of my body. So I have to reorganize my perception. Because what makes the space is my perception, and if I don't work on the perception, no change will occur. I can make the scoliosis better, but it will keep coming back.

You address the way the people perceive, and if you are sensitive to that, you can see the kinesphere in people. Sometimes there is a leaking/leaning/looking toward the right and no projection capacity on the left because there was so strong a negative experience in the space-an accident of life-and you have to rebalance this subjective space. We have to work on this subjectivity so that more of the space is available to us so we can move more freely.

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Oct. 28th, 2018 | 04:30 pm

Ibērs Godārs par neredzamo:

"In performance, a big part is what you don't see; it's what is not
there. What is avoided or repressed is what is "yelling." A
good example is Nijinsky. In many ballets of Nijinsky, there
is no potential for aggressive movement. In Petrushka, for
example, Nijinsky is completely inside the training, afraid of
the space around and of defending his territory. So in his
space of action, there is no capacity for defense against aggression.
The audience is touched because even if you don't
understand the story, you still grasp this impossibility."

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Oct. 26th, 2018 | 12:22 pm

ja ir jaaizveelas viens grupas impro pamatprincips tad tas ir - buut par telpu, nevis personu.
don't ´do´, let space move you

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Oct. 26th, 2018 | 12:22 pm

kas jums traucee dejot?

Link | Leave a comment {24} | Add to Memories


(no subject)

Oct. 16th, 2018 | 12:20 pm

man noteikti ir pedagoģiskais aicinājums, bet es gribētu noturēties neteikt cilvēkiem, kā būtu pareizāk vai labāk, vai pie kāda secinājuma beigās jānonāk, bet tikai ierosināt pamēģināt kaut kā citādi, un iedvesmot vērot sava ķermeņa un grupas procesus un pašam no tā mācīties. teikt citiem, kā būtu labāk, vai, vēl sliktāk, kā ir nepareizi, tas ir kaut kāds nervu tiks vnk. viens draugs, no kura es arī pašlaik mācos, man stāstīja, ka pirmajos mācīšanas gados viņš ļoti daudz izmantoja visādus filozofu darbus, bet tagad tas viss ir lēnām atkritis un viņš jūt, ka visa šī teorija kaut kādā veidā ir klātesoša ikvienā viņa instrukcijā.

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Oct. 16th, 2018 | 12:05 pm

bērnu ķermeņi atspoguļo arī to, ko par viņiem uzskata vecāki. es pazīstu vienu pro feldenkrais praktiķi, kas specializējas darbā ar bērniem ar īpašām (fiziskām un garīgām) vajadzībām, un viņa saka, ka tas vienmēr ir darbs ar visu ģimeni. viņa ir gājusi studēt papildus kaut kādus terapeitiskas sarunāšanās prakses, lai saprastu, kā neuzkrītoši strādāt ar vecākiem, lai bērnam būtu iespēja maksimāli attīstīties.
Feldenkraiss, kurš bija ķēdes pīpētājs, izārstēja vienam autiskam bērnam astmu, izsūtot visu ģimeni ārā un vienkārši pie galda aizdedzinot šķiltavas un tās nopūšot, aizdedzinot un nopūšot, līdz tas piesaistīja arī stūrī sarāvušā bērna uzmanību, un viņš pienāca un sāka pūst nost šķiltavas. long story short - beigās bērns iemācījās pats elpot.

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Oct. 16th, 2018 | 12:04 pm

var nogulēt par ilgu, tā ka kortizols ir sakāpis griestos un sāp mugura no nekustināšanas

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Oct. 16th, 2018 | 11:43 am

arī tā var definēt somatiku:

Prāts ir kā vējš un ķermenis ir kā smiltis. Vērojot smiltis, var spriest par to, kā pūš vējš.
(Bonija Bainbridža Koena - BMC)

Viņa saka arī, ka ikvienas izmaiņas ķermeņa lietojumā atspoguļo kaut kādas izmaiņas prātā.

Es jau 2 nedēļas (!) neesmu izgriezusi savu no dzimšanas nestabilo krustu skriemeli (kas vienmēr nozīmē sāpes gūžā, iegurņa kaula (iliac crest? zarnu kaula spārns? lielais grozītājs?) iekaisināšanu un nedaudz savilktu visu labo pusi uz laiku no dažām dienām līdz pat mēnesim - no pasīva diskomforta līdz pat nevarēšanai paiet un gulēšanai uz grīdas un raudāšanai no sāpēm). Ļoti ceru, ka tas beidzot nozīmē, ka rotācijām esmu sākusi lietot krūšu lejasdaļu (ap kuņģa rajonu - kā tam būtu jābūt), nevis "gurnus", kuru daļā mugurkaulā nav tikpat kā nekādas rotācijas. Te varētu atkārtot vienu Feldenkraisa tekstu, ka mēs kustamies (stāvam, sēžam, guļam) atbilstoši tam, ko mēs uzskatām par savu ķermeni. tas ir kaut kādā ziņā cieši saistīts ar to, ka iešanai un lēcieniem un kāju izmetieniem "lieto" illiopsoas, nevis gūžu locītavas. lieto ir pēdiņās, jo lieto jau tāpat pilnīgi visu, atšķirība ir tikai prātā - par kuru ķermeņa daļu šķiet, ka tā veic galveno darbu?

Un mani joprojām vairāk interesē visu šo pārnest uz stāvam, sēžam, guļam, ejam, nevis uz dejošanas kontekstu; tur nav divu domu, ka ikviena jauna fiziskā aktivitāte paplašina prātu, bet dejošana ir ļoti margināla.

Link | Leave a comment | Add to Memories


contra lingua

Oct. 14th, 2018 | 05:55 pm

nevienam nav labāk skaidrs kā rakstniekiem, akadēmiķiem, īpaši dzejniekiem - formas meistariem - kā iespējams pielāgot valodu, lai uzburtu jaunas realitātes; lai, vajadzības gadījumā melotu. gaslightotu. cik viegli var melot, lietojot valodu, jo īpaši rakstveidā. un tomēr viņi joprojām turpina pielūgt valodu kā labāko no esamībām?

man pietiek ko teikt pret valodu.

ko es varu darīt, kā rakstniece. vienīgi padarīt savu valodu caurspīdīgu, savu procesu izsekojamu. vienīgi censties nelietot valodu, lai manipulētu ar īstenību, lai noniecinātu tūlītējo miesā un dabā manifestēto realitāti iepretim abstraktai un neesošā laikā balstītajai, ko mēdz saukt arī par intelektuālismu.

Link | Leave a comment {3} | Add to Memories


par brīvības instrumentiem

Oct. 11th, 2018 | 08:00 am

vakar mācīju grupas improvizāciju.

tā ir viena no bailīgākajām un interesantākajām praksēm; pirmkārt, jo tur gandrīz vienmēr ir skatītāji, otrkārt, tai nevar sagatavoties. vrb vienīgi ar meditāciju? vai trenējot savu spēju just telpu un citus.

īsts savienojums var arī neizveidoties, un tad tas izskatās vnk pēc garlaicīgas ākstīšanās vai pat nepatīkamas ākstīšanās, jo cilvēki, ja kļūst nervozi, sāk "močīt" un kļūst daļēji nejutīgi. (močīt ir ok ja uzstājies iepriekš sagatavotu materiālu)

tas ir kaut kas, ko nevar pateikt vārdos un nevar izlasīt internetā. darbs ar cilvēku ritmiem, emocijām, uztveri. man nav ne jausmas, kā to darīt. lai tas sanāktu, cilvēkiem ir brīvi jāspēj pārvietoties iekšā un ārā no sēnu tripam līdzīga stāvokļa.

pirmajā nodarbībā atklājās tas, ka cilvēki momentā lec "lomās". gandrīz neviens "neklausīja" manu instrukciju pirms performances vienoties par vienkāršām attiecībām grupā - kurš reaģē uz kuru. gandrīz visi izdomāja kaut ko "interesantāku", piemēram, "es visus ignorēju", "es esmu skolotāja", "es visus uzmundrinu". es, es, es. doesn't work.

to nav interesanti skatīties, ja to nedara profesionāli aktieri.

mīts nr 1 ir ka amatieri nevar būt fascinējoši, mīts nr 2 ir, ka nevar fascinēt ar pavisam vienkāršām lietām. runājot par "amatieriem", strādā tikai vienkāršas lietas. un bieži tās nevar izdarīt pat aktieri.

loma ir kaut kas pretējs patiesai reakcijai uz notiekošo.

reakcija sākas no nezināšanas.
nezināšana ir kā milzīgs melns okeāns, kurā lēnām parādās klausīšanās kā aktīva darbība. tas ir kaut kas vairāk par vienkārši "atvērtību". viegla vilkme. ķermenis dzirksteļo kā negatīvs lādiņš. tas varētu būt tas pats "neitrālais ķermenis", par ko runā arī teātra mākslā.
un tad kaut kur šajā bezgalīgajā spogulī iepil
un tu novilnī

cik daudz vispār var redzēt patiesu reakciju? varbūt ka tikai dzīvniekos un bērnos.

vēl, manuprāt, laba secība ir vispirms iemācīties grupas improvizācijas kustību, un tikai pēc tam to "atlaist" bezsakarā t.i. iekļaut arī runāšanu, objektus, dziedāšanu, utt., jo tur neizbēgami veidojas lomas, un ir jābūt diezgan lielai pieredzei, lai tu savā lomā neizolētos no reāli notiekošā.

Link | Leave a comment {9} | Add to Memories


(no subject)

Oct. 7th, 2018 | 06:15 pm

viena no manām mīļākajām praksēm ir autentiskā kustība.

pagājušopiektdien sapratu, ka tā ir jautājuma "kas ir īsts" neverbālā manifestācija
t.i. tā pati self-enquiry, ko aicina veikt daudzi Skolotāji

self-enquiry verbālo manifestāciju es nekad īsti nebiju sapratusi
nemācēju ar sevi satikties caur vārdiem

caur autentisko kustību es sāku pasaulē justies drošāk. tieši tur es sapratu, ka ikvienu mirkli jautāt - kas šobrīd patiešām ir? - var būt aizraujoša, nevis biedējoša nodarbe

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Sep. 17th, 2018 | 06:55 pm

... “possibility suspended between the capacity to be and the capacity not to be.” (Agamben)

Agambens lēnām kļūst par manu dejas/kustības domātāju nr.1

viņa idejās ir kaut kas, kas iedvesmo tās pētīt tieši ar kustību un iemiesotu procesu

Link | Leave a comment | Add to Memories


somatic witchcraft

Sep. 13th, 2018 | 10:43 pm

es šo neizdomàju, bet iesaku ieviest ikdienas higiènà, jo, manupràt, loti vienkàršs mind-body vingrinàjums, arī bez meditàcijas pieredzes un ticības visàdàm intuitīvajàm dejām vai dabas dziedinošajam spèkam -
ja ir kàda spēcīga traucèjoša sajūta, kas saistīta ar domu’ vai arī bez domas
vispirms to pavērot, atłaut tai ienàkt un pàrńemt kermeni un/vai prātu
un tad iet ar to kustèties. der jebkura intensīva kustība, arī gym. arī elpošana.
un katra kustība, vai elpa, ko tu veic, velti tai sajūtai. ilustrē, pèti, izpaud, šketini, ārdi, pàrraksti, gaińā, nav vārdu, bet darīšanas brīdī kermenim viss būs skaidrs. pats minimums ir 20 minūtes. labi ir 45 minūtes vai stunda.

ne visu var atrisināt ar runāšanu. citas lietas mēs paši par sevi nesaprotam un maybe nemaz nevaram saprast.

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Sep. 6th, 2018 | 08:05 pm

vispirms uz visu skatīties it kā kaut ko meklējot
pēc tam uz to pašu skatīties tā, it kā tas būtu atrasts

īstenībā šis gads būs interesantāks nekā šķita. pamazām kļūst skaidrs, ka cilvēkiem ir drīzāk problēmas ar intuīcijas lietošanu, nevis "radošumu" vai "konceptualizāciju". ar noticēšanu kustībai un sajūtām kā domāšanas formai

šodien gribējās viņiem pateikt - pirms skaidrojiet, vērojiet
koncepti bloķē uztveri. jo īpaši, ja lieto pārāk daudz tādus vārdus kā "skaisti", "slikti", "pareizi lietot balsi", "pareizi kustēties" utt.

Link | Leave a comment {6} | Add to Memories


deju skolotāja piezīmes?

Sep. 5th, 2018 | 10:42 pm

šodien skatījos, kā cilvēki kustas. var redzēt, cik daudz katrs no viņiem ir dejojis. cirks un teātris un diskotēkas neskaitās. ir kaut kāda lieta, ko var uztrenēt, tikai nodarbojoties ar tīru dejas improvizācijas praksi. arī protams laikmetīgās dejas izglītībā to māca. tur tiek sasniegta kaut kāda kritiskā masa. bet laikmetīgās dejas pieaugušo izglītības nodarbībās to nekad nemāca. cik skaidri cilvēks ar savu ķermeni spēj ilustrēt savu domu gājienu un tābrīža uztveri. cik apzināti virzīt uzmanību. ko dara galva, ko dara pirksti. un laika izjūta. ko trenē dejojot? es tobrīd ierakstīju blociņā "impulsu un reakciju plūsmas vienmērība". "cik vienmērīgi apziņa piepilda ķermeni". "courage to not know the next step". bet nezinu, varbūt tas ir pavisam kas cits. katrā ziņā ir interesanti. nekad nebūtu tik interesanti, skatoties vienkārši laikmetīgās dejas izrādi.

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Sep. 4th, 2018 | 09:43 am

poetic experience is my core interest – be it in the form of a dance, a text, a film, an object, a situation, or a document.

For Georges Bataille, “The poetic is the familiar dissolving into the strange and ourselves with it.”

The poetic is the familiar dissolving into the strange. This kind of shift happens for me in the studio when, for example, I spend some time looking at things and people around me. Suddenly, everything is beauty; the old piece of bread crust that lies under the table becomes the most incredible sculpture, people around me are composing the most exquisite choreography. Nothing has changed but I see it differently. Everything is organized, in order, at the right place. Since the poetic happens when I pay attention to details, attention is what makes the ordinary extra-ordinary; it is a door to poetic experiences.

Anouk Llaurens

Link | Leave a comment | Add to Memories


(no subject)

Sep. 3rd, 2018 | 07:31 am

“Should it daunt me that the things I thought would be important, my list of singularities and tide marks, is as useless as the inventory of a demolished house? I no longer recognise the urgency of my old diaries with their careful recording of what mattered.”
— Jeanette Winterson (p. 79, Granta, 1990)

Link | Leave a comment | Add to Memories