A mind-made-body

ja man būtu jāizvēlas tikai viens teikums bodyshop evaņģēlijā, tas būtu šāds

AUTONOMĀ NERVU SISTĒMA NAV RACIONĀLA

atslēga ir tajā, cik daudz no tā, ko tu jūti, tu spēj turēt
feeling/holding līdzsvars

neizbēgami, sākot vairāk just, ir arī jākļūst stiprākam. citādi ir tikai divi ceļi - atsaldētība (feikais spēks) vai traķene

šonedēļ BMC kursā sajutu savus kaulus. tas ir vnk nenormāli. vājprātīgi, jumtu raujoši, tas ir tā, it kā tu pēkšņi pieslēgtos jaunai intensitātei sevī, jaunam vibrējošam augstsprieguma elektrības tīklam, un, ultimately, SAVAI DZIIVIIBAI UN MIRSTIIBAI VIENLAIKUS

un visu laiku dīloju ar bailēm atvērties šai pieredzei un ar to balstiņu, kas man saka - tava nervu sistēma ir pārāk sačakarēta un tu esi pārāk hroniski vientuļa - nav nekādas jēgas just ķermeni, kam neviens nevēlas pieskarties. saukšu to par "latviešu sievietes balsi".

vēl es mazliet parakstīšu par kaunu.
kauna toksiskākais aksesuārs - izturēties pret sevi tā, it kā ar mani kaut kas nebūtu kārtībā/ attiekties pret savu iekšējo pieredzi kā pret nenozīmīgu.
the ultimate bypassing
kauns ir tāds kā pa pusei aizvērts objektīvs, pa pusei caurspīdīgs ķermenis
kaunam pretēja ir iemiesošanās

"The bud
stands for all things,
even for those things that don’t flower,
for everything flowers, from within, of self-blessing;
though sometimes it is necessary
to reteach a thing its loveliness,
to put a hand on its brow
of the flower
and retell it in words and in touch
it is lovely
until it flowers again from within, of self-blessing"
Svētais Francisks un cūka

mūsu kolektīvie mentālie tēli īsti nav draudzīgi dziedināšanas procesam.
lielākā daļa, ja ne visas, problēmas, fiziskas vai mentālas, ir saistītas ar spriedzi, nevis ar atslābumu. ar muskuli, kas ir iestrēdzis "on" režīmā. ar kaut kādu mentālu fiksāciju. t.i., nav nekā, vismaz nekā, ko es zinātu, ko varētu atrisināt, nedaudz vairāk iespringstot. starp citu, arī ne urīna nesaturēšanu, jo arī tā, izrādās, rodas no tā, ka slēdzējmuskulis aiz šoka vai ilgstoša stresa ir nofiksējies saspringušā ON režīmā un vairs nespēj flexibli reaģēt uz impulsiem. un arī ne "slinkumu". jo patiesā darīšana ir atrast prieku kaut ko darīt, nevis sevi mazliet vairāk izdzīt, lai saņemtos. un šo prieku visbiežāk var atrast, tikai kaut ko palaižot vaļā. bet tas viss var nākt redzams tikai tad, ja iekāpj somatiskajā pasaules skatījumā, kur nav iespējams ne uzvarēt ne zaudēt, ir iespējams tikai izbaudīt procesu vai to neizbaudīt, un kaut kādā ziņā jūs jau to zināt.

Working out became a status symbol, a form of conspicuous consumption for a professional middle class bereft of purpose; and it became a disciplinary device, part of a culture that inflicts “steep penalties for being overweight.”

Once associated with play, exercise is now closer to a form of labor: measured, timed, and financially incentivized by employers and insurers. Like any kind of alienated labor, it assumes and intensifies the division between mind and body—indeed, it involves a kind of violence by the mind against the body.

Ehrenreich is tired of being told to “crush your workout,” of being urged to develop “explosive strength” through a “warrior” routine. She cites the copy from an advertisement for a home fitness machine: “A moment of silence please, for my body has no idea what I’m about to put it through.” Exercise, for some reason, has become a struggle to the death. As Oscar Pistorius—the amputee and Olympic runner convicted of murder in 2015—has tattooed on his back, “I beat my body and make it my slave / I bring it under my complete subjection.”

https://newrepublic.com/article/148296/barbara-ehrenreich-radical-crtique-wellness-culture


Ko es par šo domāju? Ka tas ir OK, bet tas ir vienīgi vīrišķīgās enerģijas kultivēšanai ķermeņos. Uzskatīt šo par standartu ir iešana sistēmiskas patriarhijas pavadā.

Viena no most mind blowing lietām, ko nesen esmu uzzinājusi, ir, ka Austrålijā ārsti ir mainījuši terminu “chronic pain” uz “persistent pain” Un vēl, ka fiziska vaina kermenī ir sāpju iemesls tikai vienā no trīs gadījumiem - tikpat bieži gadās fiziskas vainas, kas nerada sāpes, Vai sāpes, kurām nav klīniski novērojama iemesla. Mēs arī attiecībās ar savām sāpēm esam iestrēguši ienaidniekā nr 1 Dekarta piedāvātajā “Kartēziskajā sāpju modelī”

un cik daudz no mūsu noguruma nāk no "anal retention", no pretošanās Dieva gribai?

bet nu vispār, man daudz ātrāk nekā domāju ir pienācis laiks, kad, reiz iepazinusi dažāda veida kustību, varēšu iepazīt dažāda veida nekustību. nežēlojos, domāju, ka būs forši.

Somatiskajās metodēs viena no pamata premisām ir kustība rada pārmaiņas. ar to viņi transcendēja tradicionālās metodes, kā masāža vai fizioterapija vai fitness, atklājot, ka dziedina jebkāda veida pieskāriens, un palīdz jebkāda kustība*, ja vien tu skaries/kusties neierastos veidos, ārpus autopilota iestaigātajiem ceļiem. šorīt, vērojot cik daudzdimensionāli pieejams kļuvis ķermenis pēc 10 dienu ilgas nekustīgas sēdēšanas, sapratu, ka pārmaiņas rada arī nekustība - nestāšanās ceļā ķermenī nemitīgi notiekošajām pārmaiņām, jo - jebkāda veida iestrēgšana, ieciklēšanās, telpas un iespēju zaudēšana, patiesībā ir aktīva darbība. aktīva pretošanās visa pārejamībai, matērijas plūsmai un Dieva ņirboņai, un ļoti daudz notiek, vienkārši šo pretošanos pārtraucot.

* Jebkāda veida - to saku es, jo "viņi" - mums visiem saprotamu iemeslu dēļ - ir treidmārkojuši un patentējuši šīs metodes un protokolus un apmācījuši praktiķus.

dažas zinātnes lietas kaut kā nav iegājušās saviesīgās sarunās, piemēram, līdz ar dažiem neirozinātnes pētījumiem un sistēmteorijām jau 80-ajos kļuva skaidrs, ka cilvēki domā ar visu ķermeni, nevis tikai ar galvu (kognitīvo funkciju). ka atsevišķas domāšanas sistēmas ir gremošana, sirds, un principā arī katra šūna, un tās visas glabā atmiņas, turklāt ne tikai savējās, bet gan vairākās paaudzēs (varētu teikt, ka zinātne ir diezgan stipri pietuvojusies šamanismam, un dažās plūstošākās nozarēs, kā mākslas un psiho-terapijas šīs atziņas jau tiek pielietotas), līdzīgi arī mans ķermenis glabā atmiņas par karu, līdzīgi ka zāles stiebri pļavā ir ne tikai atsevišķi stiebri, bet gan arī "zāle", un vienlaikus arī - augsnes vēsture, vai arī varbūt vairāk vietā būtu salīdzinājums ar koku, jo tie savās šūnās glabā atmiņas par 1949. gada pavasari daudz labāk nekā es. un micēlijs, kas savieno kokus ir redzams ar mikroskopu, kamēr micēlijs, kas mani savieno ar Mariupoles pagrabiem, ir ne tikai nesaskatāms, bet arī apšaubāms - apšaubītāji ir tie, kas pārmet līdzvērtīgu nesāpēšanu līdzi Sīrijai utt., un kas ir šīs ārprātīgās bailes, kas pašlaik nāk ārā, jo ir skaidrs, ka tā īsti nav "bezpalīdzība", "nezināšana ko darīt", "dusmas par netaisnību", "naids pret krieviem" (lai dievs nogrāpstās), tā ir drīzāk bezpalīdzība sava ķermeņa priekšā, ko pavada prāta konvulsīva raustīšanās - nē, man nepaliek labāk no tā, ka ziedoju desmito+ tiesu no savas algas vai eju tulkot uz bēgļu centriem, mana darbabiedrene pieņēmusi ukraiņu tīneidžeri, es īsti neesmu droša, ka tas man būtu labākais variants, vai man paliek labāk no tā, ka Beļģija ir izspērusi visus krievu diplomātus, ko darīt - neko nedarīt, tu tiec aicināta grimt. tu tiec aicināta depresijā. jo ātrāk tu atnāksi, jo labāk, jo mēs tevi gaidām (kādi mēs? to es, cerams, šodien uzzināšu)

vēl viena ne pārāk plaši zināma lieta ir, ka spoguļneironi rada tūlītēju mēs-telpu. spoguļneirons ir pieskāriena priekštecis (V.Gallese), vēl pirms domāšanas un izvēles, jau ienākuši telpā, mēs esam sakrituši čupā, visi mūsos kustās un mēs kustamies viņos. process, kam pateicoties mēs nošķiram sevi un citus, kur rodas visādas pretenzijas un racial bias saucas "linguistic negation", un tas notiek daudz apzinātākās prāta daļās, šis process ir izvēle, apzināta vai neapzināta, tas ir daļa no kognitīvās funkcijas. un to var pagriezt atpakaļ apmānot prātu, tas ir pierādīts ar visādām 4D simulācijām, kur tu skaties spogulī, bet tur tev pretī - melnas sievietes seja, vai vienkārši pastaigā pa pļavu aborigēna avatārā. tā kā varat iet dirst ar teorijām, ka agresija ir dabiska vai cīņa par dominēšanu ir dabiska vai ka iekšējais karš ir dabisks. tas viss rodas lineārajā prātā. vēl pirms tā, mūsu patiesajā fiziskajā būtībā, šūnu līmenī, mēs visi esam viens, un mūsdienās nav jāsasniedz apgaismība, lai to ieraudzītu. lūk visas šīs sievišķās, intuitīvās, pieskaršanās un plūšanas gudrības, kopība ar dabu utt., be aware, vismazākā smīkņāšana par tām ir vienkārši strukturāla mizogīnija, tā ir kara propaganda, un es esmu šeit, lai pret to iestātos. atgriešanās pie dabas ir visupirms atgriešanās pie dabas sevī.

I don’t think calling it out is as important as unrooting it in ourselves

...but I wasn't even done yet with getting those previous wars out of my body

nav šaubu, ka "small dance" tika radīts zem skābes, jo es neteiktu, ka tas baigi strādā nemainītos apziņas stāvokļos, bet nu, tas ir kanons, visi dara small dance by Steve Paxton, un visi viens otram tēlo, ka kaut ko jūt

When I’m embodied it feels like I’m very still and yet exploding at the same time

domājot tikai ar prātu, tai brīdī nejūtot sevi un realitāti ar ķermeni, vienkārši nav iespējams redzēt un saprast pietiekami dziļi

vai jūs jūtat atšķirību starp sevis mīlestību un pilnestīgu kopābūšanu ar sevi savā ikdienas somatiskajā realitātē, savas nervu sistēmas tābrīža patiesībā


p.s. jau daudzus gadus saku - somatika - bet ik pa laikam man kāds prasa, ko tas nozīmē, un atkal ir jāatgriežas un viss jāpārvērtē. mana pati pirmā definīcija, kad tikko sāku tam pievērsties, bija - "tas, kā ķermenis jūtas no iekšpuses", un varbūt, joprojām nekā precīzāka arī nav, ja grib paskaidrot tā, lai tas kaut ko praktiski dotu, nevis būtu zinātniski precīzs

kustība nevis "ir veselīga", bet rada realitāti, cilvēki

noteikti gribas vismaz vienu no visiem saviem interešu virzieniem izstudēt dziļāk, tomēr, ko izvēlēties. un kurā valstī.

- dejas/kustību terapija
- BMC
- Feldenkrais
- Somatic Experiencing

Īstenībā varētu arī restorative & Yin yogu apgūt, bet nu tā ir mazākā no problēmām.

es mīlu savu personisko treneri.

Hipersensitīviem kermeniem, kas nav fiziski attīstīti, piemīt neirotiskums un impulsivitāte, dīvainas kustības (jo viniem jādīlo ar sensoru nformāciju, ko citi apkārt neuztver) un nosliece uz kaitīgiem ieradumiem (nav iespējams dzīvot esot man) vai uz obsesīvi avoidantu dzīvesstilu.
bet tā jauda un klātbūtne ko viñi sāk čanelēt kad ir fiziski nedaudz uzkačājušies, iezemējušies, ir vnk mindblowing.
Un protams, ka hipersensitīvs kermenis ir visiem, kam ir hipersensitīvs prāts, vismaz nekad neesmu satikusi kādu kam tå nebūtu.