A mind-made-body

manas prioritātes ir cilvēcīgums un veselība. I've come a long way.

So get out there and hunt and fish and mess around with your friends, ramble out yonder and explore the forests, climb the mountains, bag the peaks, run the rivers, breathe deep of that yet sweet and lucid air, sit quietly for a while and contemplate the precious stillness, the lovely, mysterious, and awesome space. Enjoy yourselves, keep your brain in your head and your head firmly attached to the body, the body active and alive, and I promise you this much; I promise you this one sweet victory over our enemies, over those desk-bound men and women with their hearts in a safe deposit box, and their eyes hypnotized by desk calculators. I promise you this; You will outlive the bastards.

One final paragraph of advice: do not burn yourselves out. Be as I am - a reluctant enthusiast....a part-time crusader, a half-hearted fanatic. Save the other half of yourselves and your lives for pleasure and adventure. It is not enough to fight for the land; it is even more important to enjoy it.

Somatic feminism is a perspective that emphasizes the connection between the body and the self, and views the body as a site of both oppression and resistance. This perspective draws on somatic and body-based practices, such as mindfulness, movement, and touch, as a means of exploring and challenging the ways in which patriarchal culture has oppressed and disempowered women and marginalized bodies.

Somatic feminists believe that the body is a source of wisdom and power that has been suppressed and ignored by dominant cultural narratives, and that reclaiming bodily experience is an important step in the journey towards greater self-awareness and liberation.

This perspective argues that patriarchal culture has created a disconnection between the mind and the body, leading to a range of physical, emotional, and psychological issues, such as eating disorders, chronic pain, and sexual trauma. By using somatic practices to heal these issues and reclaim bodily experience, somatic feminists aim to create a more holistic and empowering relationship with their bodies and with the world around them.

Somatic feminism also challenges the medicalization of the body, arguing that the medical establishment often perpetuates patriarchal attitudes and reinforces disempowerment. This perspective advocates for alternative approaches to health and wellness that prioritize embodied experience and self-awareness, and seeks to empower individuals to take control of their own physical and emotional well-being.

(pirms tam biju gūglējusi, vai tāds somatiskais feminisms vispār ir, bet nebiju neko sakarīgu atradusi, bet chatGPT visu paskaidroja... labāk nekā būtu pati to izdarījusi)

pēdējā laika galvenais novērojums - ko instagramā neviens neraksta un arī terapeits īsti nebija skaidrojis, bet nezin kāpēc man bija svarīgi šo saprast un ieraudzīt:

ka dziedināšana ir divi atsevišķi posmi - viens ir pati trauma un tās radītais šoks ķermeņa sistēmās, kas manifestējas kā emergency stāvoklis, iekšējš karš (un piem ADHD un citas lietas, tostarp hroniskas slimības ir tā izpausmes)

- un tad ir otra daļa - ko medicīnā sauc par "developmental deficit" - "es" daļa, kas nav varējus attīstīties šajos kara apstākļos. tur vairs nav runa par pāridarījumu vai piedošanu vai atlaišanu vai tml. tas ir kaut kas, kas paliek arī pēc tam, kad "kaķītis vairs netur ļaunu prātu" (tostarp šūnu līmenī). un attīstības deficīta kompensēšana ir darbs, atbildība un ceļš. vnk ir tāds paradokss, ka, pirms iziets pirmais posms, nav iespējams uzņemties vispār nekādu atbildību vai iet ceļu. atrašanās izdzīvošanas stāvoklī ir beyond "atbildība", "laiks" un citi pieagušo pasaules koncepti.

es neesmu gatava runāt konkrētāk, bet varbūt kādreiz.

sievietes ap 40 kļūst par zirnekļiem. man vēl ir somatiski jāsaprot, kas tas ir, agrāk man likās, ka tas ir saistīts ar ilgstošu bērnu nēsāšanu rokās, bet nē, tas notiek arī ar mani, kas it kā pat strādā pie mobilitātes, un man šobrīd ir tāds attēls, it kā kāds ar neredzamu pirkstu viņām spiestu kakla bedrītē vai pa krūšu kaula augšējo skriemeli - visa ķermeņa augšdaļas būtība - pleci, zods, kakls dodas uz priekšu, kļūst stīvs un nofiksējas vienā stāvoklī, viss it kā "aiziet otrajā plānā", zaudē mobilitāti un savienojumu ar ķermeņa apakšējo daļu, mainās mugurkaula krūšu daļas izliekums, skatiens noslīgst uz zemi, uz augšu atgāzt galvu kļūst arvien grūtāk, vismaz es šobrīd jūtu, ka augšējās ribas jo īpaši kreisajā pusē, mugurdaļā, aiz lāpstiņas, it kā saaug, arī dejošanas laikā tur vairs brīvi neplūst cauri enerģija. mani interesē, kas tieši te notiek.

temats, kuru pēdējās nedēļas reflektēju- mentālā pretestība, es nezinu, kāds LV atbilstošākais vārds - cognitive defence.
tas ir tāds, kur cilvēks neapzināti pretojas dziedināšanai, neraugoties uz, piemēram, realitāti, skaitļiem, faktiem, labiem vārdiem, lai pasargātu savu pašdestruktīvo naratīvu, glabātu traumu iekpsulētu prātā un ķermenī. šādos apstākļos dziedināšana ir dubultgrūts uzdevums, jo cilvēks savā dziļākajā būtībā sev vienkārši nevēl labu, nav atvērts labajam, nerīkojas savās labākajās interesēs. bieži tas, kurš pirmais cieš no šīs mīnētās joslas ir atbalstītājs - gan tāds, kurš tiek algots, gan tāds, kurš ir nelūgts piedāvājies vai vnk ir blakus (to var sajust enerģētiski, kā pēkšņu aukstumu un pasīvu cietsirdību tekstā) bet arī mentāli ir to viegli pazīt, jo tā ir it kā tāda zemāka līmeņa inteliģence, kas ir iekapsulēta daudz niansētākā personībā, iet uz riņķi diezgan stūŗgalvīgā formā - tipa, es neesmu pelnījis, mani nekas nevar glābt, nav jēgas atkal mēģināt un aplauzties, man varētu kļūt labāk bet nav disciplīnas - un parasti šis te nelaimīgumu radošais uzskats ir vai nu overšērots (tā ka apnīk klausīties), vai arī tiek dziļi slēpts, iznāk tikai dziļā dzērumā vai tml., un ļoti bieži tas bloķē arī tiešo piekļuvi ķermenim un nervu sistēmai - kur dziedināšana ir daudz ātrāka un efektīvāka.
varētu runāt par citiem, bet runāšu par sevi. turpinājums sekos

ADD is often just a sign we’re trying to concentrate on something that doesn’t interest us

gribēju rakstīt garāku ierakstu par iegurni un vīr./siev. iegurņa atšķirībām

bet tad atklāju, ka lietuviski iegurnis ir dubenkaulis

kāds tieši valodai vēl varētu būt mērķis, ja ne mūs dziedināt?
un kas tad vēl būtu jādara ar valodu, ja ne tās iemiesošana
nevis padarīt to par vēl vienu no 1001 veidiem, kā nebūt ar sevi un to kas ir

"My mum had a body unable to move freely and relaxed. As all the yogi, gymnasts and pilates people: she knew nothing about movement because she has spent her all life walking against Earth and Gravity"

un vienu gadu vēlāk:

https://vimeo.com/766111930

bet vispār šodien mēģinu apstrādāt piepeši iemiesoto atskārtu par to, ka pleci un mugura nav viena un tā pati sistēma. nedaudz reibst galva un slikta dūša (tas ir normāli pie intensīva darba ar somatiku)

kaulu līmenī tās ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas, roku-lāpstiņu-atslēgas kaula sistēma ir kā uzliekamie spārni, kas pie ķermeņa turas uz puņķiem (simboliska skrimšļu locītava abās pusēs krūšu kaulam)

tādējādi, ko vispār nozīmē kultūrā plaši pazīstamais tēls "līka mugura"? noteikti neko tādu, ko var izlabot, velkot atpakaļ plecus.

ja man būtu jāizvēlas tikai viens teikums bodyshop evaņģēlijā, tas būtu šāds

AUTONOMĀ NERVU SISTĒMA NAV RACIONĀLA

atslēga ir tajā, cik daudz no tā, ko tu jūti, tu spēj turēt
feeling/holding līdzsvars

neizbēgami, sākot vairāk just, ir arī jākļūst stiprākam. citādi ir tikai divi ceļi - atsaldētība (feikais spēks) vai traķene

šonedēļ BMC kursā sajutu savus kaulus. tas ir vnk nenormāli. vājprātīgi, jumtu raujoši, tas ir tā, it kā tu pēkšņi pieslēgtos jaunai intensitātei sevī, jaunam vibrējošam augstsprieguma elektrības tīklam, un, ultimately, SAVAI DZIIVIIBAI UN MIRSTIIBAI VIENLAIKUS

un visu laiku dīloju ar bailēm atvērties šai pieredzei un ar to balstiņu, kas man saka - tava nervu sistēma ir pārāk sačakarēta un tu esi pārāk hroniski vientuļa - nav nekādas jēgas just ķermeni, kam neviens nevēlas pieskarties. saukšu to par "latviešu sievietes balsi".

vēl es mazliet parakstīšu par kaunu.
kauna toksiskākais aksesuārs - izturēties pret sevi tā, it kā ar mani kaut kas nebūtu kārtībā/ attiekties pret savu iekšējo pieredzi kā pret nenozīmīgu.
the ultimate bypassing
kauns ir tāds kā pa pusei aizvērts objektīvs, pa pusei caurspīdīgs ķermenis
kaunam pretēja ir iemiesošanās

"The bud
stands for all things,
even for those things that don’t flower,
for everything flowers, from within, of self-blessing;
though sometimes it is necessary
to reteach a thing its loveliness,
to put a hand on its brow
of the flower
and retell it in words and in touch
it is lovely
until it flowers again from within, of self-blessing"
Svētais Francisks un cūka

mūsu kolektīvie mentālie tēli īsti nav draudzīgi dziedināšanas procesam.
lielākā daļa, ja ne visas, problēmas, fiziskas vai mentālas, ir saistītas ar spriedzi, nevis ar atslābumu. ar muskuli, kas ir iestrēdzis "on" režīmā. ar kaut kādu mentālu fiksāciju. t.i., nav nekā, vismaz nekā, ko es zinātu, ko varētu atrisināt, nedaudz vairāk iespringstot. starp citu, arī ne urīna nesaturēšanu, jo arī tā, izrādās, rodas no tā, ka slēdzējmuskulis aiz šoka vai ilgstoša stresa ir nofiksējies saspringušā ON režīmā un vairs nespēj flexibli reaģēt uz impulsiem. un arī ne "slinkumu". jo patiesā darīšana ir atrast prieku kaut ko darīt, nevis sevi mazliet vairāk izdzīt, lai saņemtos. un šo prieku visbiežāk var atrast, tikai kaut ko palaižot vaļā. bet tas viss var nākt redzams tikai tad, ja iekāpj somatiskajā pasaules skatījumā, kur nav iespējams ne uzvarēt ne zaudēt, ir iespējams tikai izbaudīt procesu vai to neizbaudīt, un kaut kādā ziņā jūs jau to zināt.

Working out became a status symbol, a form of conspicuous consumption for a professional middle class bereft of purpose; and it became a disciplinary device, part of a culture that inflicts “steep penalties for being overweight.”

Once associated with play, exercise is now closer to a form of labor: measured, timed, and financially incentivized by employers and insurers. Like any kind of alienated labor, it assumes and intensifies the division between mind and body—indeed, it involves a kind of violence by the mind against the body.

Ehrenreich is tired of being told to “crush your workout,” of being urged to develop “explosive strength” through a “warrior” routine. She cites the copy from an advertisement for a home fitness machine: “A moment of silence please, for my body has no idea what I’m about to put it through.” Exercise, for some reason, has become a struggle to the death. As Oscar Pistorius—the amputee and Olympic runner convicted of murder in 2015—has tattooed on his back, “I beat my body and make it my slave / I bring it under my complete subjection.”

https://newrepublic.com/article/148296/barbara-ehrenreich-radical-crtique-wellness-culture


Ko es par šo domāju? Ka tas ir OK, bet tas ir vienīgi vīrišķīgās enerģijas kultivēšanai ķermeņos. Uzskatīt šo par standartu ir iešana sistēmiskas patriarhijas pavadā.

Viena no most mind blowing lietām, ko nesen esmu uzzinājusi, ir, ka Austrålijā ārsti ir mainījuši terminu “chronic pain” uz “persistent pain” Un vēl, ka fiziska vaina kermenī ir sāpju iemesls tikai vienā no trīs gadījumiem - tikpat bieži gadās fiziskas vainas, kas nerada sāpes, Vai sāpes, kurām nav klīniski novērojama iemesla. Mēs arī attiecībās ar savām sāpēm esam iestrēguši ienaidniekā nr 1 Dekarta piedāvātajā “Kartēziskajā sāpju modelī”

un cik daudz no mūsu noguruma nāk no "anal retention", no pretošanās Dieva gribai?

bet nu vispār, man daudz ātrāk nekā domāju ir pienācis laiks, kad, reiz iepazinusi dažāda veida kustību, varēšu iepazīt dažāda veida nekustību. nežēlojos, domāju, ka būs forši.