A mind-made-body

Somatiskajās metodēs viena no pamata premisām ir kustība rada pārmaiņas. ar to viņi transcendēja tradicionālās metodes, kā masāža vai fizioterapija vai fitness, atklājot, ka dziedina jebkāda veida pieskāriens, un palīdz jebkāda kustība*, ja vien tu skaries/kusties neierastos veidos, ārpus autopilota iestaigātajiem ceļiem. šorīt, vērojot cik daudzdimensionāli pieejams kļuvis ķermenis pēc 10 dienu ilgas nekustīgas sēdēšanas, sapratu, ka pārmaiņas rada arī nekustība - nestāšanās ceļā ķermenī nemitīgi notiekošajām pārmaiņām, jo - jebkāda veida iestrēgšana, ieciklēšanās, telpas un iespēju zaudēšana, patiesībā ir aktīva darbība. aktīva pretošanās visa pārejamībai, matērijas plūsmai un Dieva ņirboņai, un ļoti daudz notiek, vienkārši šo pretošanos pārtraucot.

* Jebkāda veida - to saku es, jo "viņi" - mums visiem saprotamu iemeslu dēļ - ir treidmārkojuši un patentējuši šīs metodes un protokolus un apmācījuši praktiķus.

dažas zinātnes lietas kaut kā nav iegājušās saviesīgās sarunās, piemēram, līdz ar dažiem neirozinātnes pētījumiem un sistēmteorijām jau 80-ajos kļuva skaidrs, ka cilvēki domā ar visu ķermeni, nevis tikai ar galvu (kognitīvo funkciju). ka atsevišķas domāšanas sistēmas ir gremošana, sirds, un principā arī katra šūna, un tās visas glabā atmiņas, turklāt ne tikai savējās, bet gan vairākās paaudzēs (varētu teikt, ka zinātne ir diezgan stipri pietuvojusies šamanismam, un dažās plūstošākās nozarēs, kā mākslas un psiho-terapijas šīs atziņas jau tiek pielietotas), līdzīgi arī mans ķermenis glabā atmiņas par karu, līdzīgi ka zāles stiebri pļavā ir ne tikai atsevišķi stiebri, bet gan arī "zāle", un vienlaikus arī - augsnes vēsture, vai arī varbūt vairāk vietā būtu salīdzinājums ar koku, jo tie savās šūnās glabā atmiņas par 1949. gada pavasari daudz labāk nekā es. un micēlijs, kas savieno kokus ir redzams ar mikroskopu, kamēr micēlijs, kas mani savieno ar Mariupoles pagrabiem, ir ne tikai nesaskatāms, bet arī apšaubāms - apšaubītāji ir tie, kas pārmet līdzvērtīgu nesāpēšanu līdzi Sīrijai utt., un kas ir šīs ārprātīgās bailes, kas pašlaik nāk ārā, jo ir skaidrs, ka tā īsti nav "bezpalīdzība", "nezināšana ko darīt", "dusmas par netaisnību", "naids pret krieviem" (lai dievs nogrāpstās), tā ir drīzāk bezpalīdzība sava ķermeņa priekšā, ko pavada prāta konvulsīva raustīšanās - nē, man nepaliek labāk no tā, ka ziedoju desmito+ tiesu no savas algas vai eju tulkot uz bēgļu centriem, mana darbabiedrene pieņēmusi ukraiņu tīneidžeri, es īsti neesmu droša, ka tas man būtu labākais variants, vai man paliek labāk no tā, ka Beļģija ir izspērusi visus krievu diplomātus, ko darīt - neko nedarīt, tu tiec aicināta grimt. tu tiec aicināta depresijā. jo ātrāk tu atnāksi, jo labāk, jo mēs tevi gaidām (kādi mēs? to es, cerams, šodien uzzināšu)

vēl viena ne pārāk plaši zināma lieta ir, ka spoguļneironi rada tūlītēju mēs-telpu. spoguļneirons ir pieskāriena priekštecis (V.Gallese), vēl pirms domāšanas un izvēles, jau ienākuši telpā, mēs esam sakrituši čupā, visi mūsos kustās un mēs kustamies viņos. process, kam pateicoties mēs nošķiram sevi un citus, kur rodas visādas pretenzijas un racial bias saucas "linguistic negation", un tas notiek daudz apzinātākās prāta daļās, šis process ir izvēle, apzināta vai neapzināta, tas ir daļa no kognitīvās funkcijas. un to var pagriezt atpakaļ apmānot prātu, tas ir pierādīts ar visādām 4D simulācijām, kur tu skaties spogulī, bet tur tev pretī - melnas sievietes seja, vai vienkārši pastaigā pa pļavu aborigēna avatārā. tā kā varat iet dirst ar teorijām, ka agresija ir dabiska vai cīņa par dominēšanu ir dabiska vai ka iekšējais karš ir dabisks. tas viss rodas lineārajā prātā. vēl pirms tā, mūsu patiesajā fiziskajā būtībā, šūnu līmenī, mēs visi esam viens, un mūsdienās nav jāsasniedz apgaismība, lai to ieraudzītu. lūk visas šīs sievišķās, intuitīvās, pieskaršanās un plūšanas gudrības, kopība ar dabu utt., be aware, vismazākā smīkņāšana par tām ir vienkārši strukturāla mizogīnija, tā ir kara propaganda, un es esmu šeit, lai pret to iestātos. atgriešanās pie dabas ir visupirms atgriešanās pie dabas sevī.

I don’t think calling it out is as important as unrooting it in ourselves

...but I wasn't even done yet with getting those previous wars out of my body

nav šaubu, ka "small dance" tika radīts zem skābes, jo es neteiktu, ka tas baigi strādā nemainītos apziņas stāvokļos, bet nu, tas ir kanons, visi dara small dance by Steve Paxton, un visi viens otram tēlo, ka kaut ko jūt

When I’m embodied it feels like I’m very still and yet exploding at the same time

domājot tikai ar prātu, tai brīdī nejūtot sevi un realitāti ar ķermeni, vienkārši nav iespējams redzēt un saprast pietiekami dziļi

vai jūs jūtat atšķirību starp sevis mīlestību un pilnestīgu kopābūšanu ar sevi savā ikdienas somatiskajā realitātē, savas nervu sistēmas tābrīža patiesībā


p.s. jau daudzus gadus saku - somatika - bet ik pa laikam man kāds prasa, ko tas nozīmē, un atkal ir jāatgriežas un viss jāpārvērtē. mana pati pirmā definīcija, kad tikko sāku tam pievērsties, bija - "tas, kā ķermenis jūtas no iekšpuses", un varbūt, joprojām nekā precīzāka arī nav, ja grib paskaidrot tā, lai tas kaut ko praktiski dotu, nevis būtu zinātniski precīzs

kustība nevis "ir veselīga", bet rada realitāti, cilvēki

noteikti gribas vismaz vienu no visiem saviem interešu virzieniem izstudēt dziļāk, tomēr, ko izvēlēties. un kurā valstī.

- dejas/kustību terapija
- BMC
- Feldenkrais
- Somatic Experiencing

Īstenībā varētu arī restorative & Yin yogu apgūt, bet nu tā ir mazākā no problēmām.

es mīlu savu personisko treneri.

Hipersensitīviem kermeniem, kas nav fiziski attīstīti, piemīt neirotiskums un impulsivitāte, dīvainas kustības (jo viniem jādīlo ar sensoru nformāciju, ko citi apkārt neuztver) un nosliece uz kaitīgiem ieradumiem (nav iespējams dzīvot esot man) vai uz obsesīvi avoidantu dzīvesstilu.
bet tā jauda un klātbūtne ko viñi sāk čanelēt kad ir fiziski nedaudz uzkačājušies, iezemējušies, ir vnk mindblowing.
Un protams, ka hipersensitīvs kermenis ir visiem, kam ir hipersensitīvs prāts, vismaz nekad neesmu satikusi kādu kam tå nebūtu.

yoga tātad bija pirmais, kas uzšķērda slāņus, kas mani šķīra pašu no sevis, un parādīja, ka ķermenis ir teritorija. dzīva zeme. kā jau visi jaunie jogas fani, es pārgāju uz arvien biežākām un intensīvākām nodarbībām, aštangas, vinyasas, karstās jogas, līdz nokļuvu līdz akrojogai, kur intensīvi trenējos divus gadu, atcerējos savu bērnības aizraušanos ar akrobātiku un iegāju azartā, jo akrojoga patiesībā ir "vīrišķīga" disciplīna (līdzīgi kā pole dance, lai cik seksīgi tas neizskatītos...), uz izmērāmiem sasniegumiem vērsta, ar dažiem elementiem no "garīgās" pasaules, es pat teiktu, ka visi asholi un dickheadi, kas negrib iet "īsto" jogas ceļu, paliek akrojogā (te runāju par Eiropas/pasaules scēnu, ar kuru no savas viduseiropas metropoles iepazinos diezgan labi, jo šis burbulis nav liels, bet varētu būt, ka tas, kas akroyogā notiek LV, ar to nav īsti saistīts) , jo tur var dabūt visu narcisstic supply un droši var bārstīties ar nesegtām garīgām klišejām, kamēr realitāte ir tāda pati kā vieglatlētikā. mans ķermenis tobrīd vēl bija pilnīgi vesels, stiprs, neielauzts (tagad tā vairs nav. ja sāk intensīvi trenēties noteiktā disciplīnā, neizbēgama ir krīze, trauma, sastingšana, pēc kuras ir jāpārraksta savas attiecības ar jauno ķermeni, jāatrod ceļš, kas vairs neiet caur (šķietamo) fiziskā spēka un potenciāla neizsmeļamību). Man gan nebija īstas traumas, bet bija ļoti nopietna emocionālā trauma, pēc kuras es aizbraucu uz Francijas kalniem un kaut kādu pirmā līmeņa akrojogas instruktora līmeņa treniņu, un tur man notrigerējās pilnīgi visas lietas kam bija tiešs sakars ar manu salauzto sirdi, like, wait. es patiesībā gribu gulēt un laizīt brūces un grimt maiguma un dziedināšanas mākonī, tā vietā es sevi dzenu izaicinošās teritorijās, kur ir jāceļ 85kilogramīgi vīrieši ar maniem nestabilajiem (iedzimti) krustiem, bet viņi, savukārt, ja ir tāda iespēja, izvēlas būt par bāzi daudz vieglākām meitenēm, jo ar viņām daudz vieglāk izpildīt daudz ekstrēmākus trikus ( tobrīd es svēru kādus 62 kilogramus, kas priekš manis nozīmē būt tievai), turklāt man ir jāņem šo cilvēku enerģija un emocionālās problēmas, kas ir neizbēgami tik intensīvā fiziskā kontaktā; man tas viss setaps notrigerējās kā nežēlīgs (tagad gan saprotu, ka emocionāli/enerģētiski veseliem cilvēkiem tas viss ir OK un forši, forša spēle), un es vienkārši to nometu vienā dienā. ar parasto jogu gan vēl turpināju nodarboties kādus 3 gadus, bet atradu iyengar, kas man ļoti patika ar savu uzmanīgumu pret detaļām un dziļo klausīšanos ķermenī, un tur arī paliku.

turpinājums sekos.

mans stāsts ir tāds, ka es līdz 30 gadu vecumam biju pilnīgi atdalīta no sava ķermeņa un vispār neko nedarīju. pirmkārt, šķita, ka viss intelektuālais un radošais un sociālais, ko es daru, ir daudz svarīgāks par to. otrkārt, es biju droša, ka man tāpat nesanāks. un neuzskatīju, ka mans ķermenis ir pelnījis jebkādu pievēršanos pats sev, izņemot diētas lai notievētu. neuzskatīju, ka tas būtu pašpietiekama teritorija, drīzāk uzskatīju to par kaut ko līdzīgu automašīnai, kurā es braucu pa dzīvi. īpaši sarežģītas attiecības man bija ar baudu/ baudīšanu. būt šīs baudas subjektam, nevis objektam. daļēji tāpēc, ka bija ēšanas traucējumi, nejutos tiesīga baudīt ēdienu, un tā protams ir vispazīstamākā no baudām, uzskatīju, bauda ir teritorija, kur dzīvo skaistie, tievie un ne pārāk gudrie, vai arī izvirtuļi (kaut kāda agresija šajos apzīmējumos). sekss man nezin kāpēc likās pilnīgi atšķirīga joma no dzīves, seksuālo un intimitātes pieredzi es VISPĀR neintegrēju sava ķermeņa un sevis kā būtnes izjūtā, lai arī tur tolaik notika intensīvas lietas, tie man šķita kaut kādi nozagtie prieki, kaut kas nelegāls. bauda no pieskārieniem - kaut kas drīzāk bēdīgs, jo tas ir kaut kas, ko noteikti tūdaļ atkal atņems. tāpēc es to vispār labāk neiekļāvu apziņā. tagad atskatoties man šķiet neizprotama šī sašķeltība. nav tā, ka es būtu piekritusi sabiedrības tabū/klišejām, tā drīzāk tā bija kaut kāda internalizēta sašķeltība, liegšana sev pievērsties sev.
30 g.v sāku nodarboties ar jogu, un maisam gals bija vaļā, atceros, kā es starp asanām vnk gulēju uz paklājiņa un jautāju kas tas ir, kas plūst manās rokās un kājās un sānos, kāpēc man gribas būt tikai šeit un tagad, situācijā, kas nav ne ballīte ne sekss; un tikai tagad man ir beidzot skaidrs, kā es to vēlos saukt - tā ir lūgšana, pateicība par dzīvības dāvanu. ja jums šķiet, ka lūgšana ir verbāls un gribas akts, kas ir "jāmācās skaitīt", jāaizgūst appropriējot piemēram kristietības kultūru utt., jūs esat zemās domās par lūgšanu. vissakarīgākās domas šajā ziņā esmu dzirdējusi no pareizticīgajiem, kam ir pazīstams stāvoklis "sēdēt lūgšanā". bāc, cik nemanāmi temats pārgāja no fiziskuma uz garīgumu... iespējams, ka tā nav sagadīšanās.
turpinājums sekos.

vispār esmu iegājusi kaut kādā jaunā fāzē ar ķermeni. tikko cold turkey pārtraucu visus kaut kā atkal iezagušos sliktos uztura ieradumus (milti, piens, cukurs, alko, kafija) un atgriezos pie (nesaukšu to par režīmu) (bet par telpu) katru dienu fiziskām nodarbībām, un tā kā šoreiz vairs vispār neienīstu savu ķermeni, atgriežos caur ļoti saudzīgām lietām, vislēnākā joga, deja kuru ievada feldenkraiss, neiespējami maigs personiskais treneris (yes, beidzot sev atzinos, ka man tāds ir vajadzīgs), un arī deju pasniedzēja, tāda pati kaut kā gadījās, pilnīgi vienaldzīga pret formām un tehnikām, un tas viss vienkārši loba nost slāņus un es katru (treniņu, sesiju, utt), raudu par to, cik ļoti man ir pietrūcis sevis, cik ļoti viņš ar mani runā.

man kļūst arvien skaidrāk, ka tieši par šo es gribu runāt, strādāt, darīt, sarunāties, piedāvāt, un telpa ir milzīga, jo es teiktu 80% cilvēku dzīvo tikai savos prātos, nepazīstot 50% no sevis, un man šis tik ļoti deg sirdī, jau tik ilgi, ka visticamāk tā nav kārtējā radikālā ideja. man vēl ir jāizdomā, kā ar to nopelnīt naudu. bet potenciāls materiālam man ir milzīgs. kaut kas, uz ko man sevi nebūtu jāspiež. it feels so expansive.

un vēl vairāk, viņš atceras realitāti pat tad, ja mēs izvēlamies to neredzēt.

viņš uzkrāj visas emocijas, ko mēs izvēlamies nejust. visi tie "coping" mehānismi kā disociācija utt, tas nav īsti nekāds coping, tā ir lietu krāšana šūnu līmenī, un tas vēl ir labi, ja izdodas tikt cauri ar "savilktu muguru"

bet kas ir viskrutākais, no ķermeņa šo realitāti var atkal izrakt ārā. strādājot ar neapzinātās spriedzes rajoniem, par sevi var uzzināt to, ko citi par mums zina jau sen.

ķermenis atceras dievu pat tad, ja mēs to esam aizmirsuši.

interesanti, cik % no savas dzīves jūs esat pieslēgušies sev / notiekošajam ar pilnu interesi un uzmanību, un cik ir half ass connection - lūkošanās apkārt, vai kaut kur nenotiek kaut kas interesantāks, gaidīšana, kad ātrāk beigsies, vai pus-disociācija, kur var funkcionēt un strādāt un imitēt klātesamību?
vai šī proporcija laika gaitā ir mainījusies?
vai vajadzētu tiekties uz 100% klātbūtni vai uz tādu dzīvi kurā gribētos tikai 100% klātbūni, vai arī tā nemaz nav paredzēts mūsu nervu sistēmai funkcionēt?

“everyone wants to run away from stuff but as soon as you start to feel yourself you realise you’re the one that you tryna run away from”

vispār tagad man ir sapnis dibināt kustību skolu senioriem.

Helene tikko stāstīja par savu 98 gadus veco vecmāmiņu, kura katru dienu trenējas zaudēt samaņu. rezultātā viņas kustība ir pilnīgi integrēta, mikropielāgošanās krūšukurvī, ribās, iegurnī utt., nevis tas ko var novērot bieži vecākiem cilvēkiem, kas ar saspringtām rokām (jo kājas ir pārāk saistītas ar iegurni, tās nevar darbināt tikai ar kognitīvo funkciju) velk uz priekšu, augšā, lejā savu rumpi nekustīgo kā bluķi.

dažas dienas šī 98 g v kundze speciāli izliekas, it kā zaudētu līdzsvaru, un tad trenējas to atkal atgūt. citas dienas viņa speciāli noguļās uz zemes un trenējas piecelties augšā.