A mind-made-body

pamanīju, ka es sāku lēnām zaudēt savu aizgrābtību un absolūto fokusu uz ķermeni un deju, t.i., izvēlos citus veidus, kā pavadīt savas brīvās dienas un atvaļinājumus. bet nevis tāpēc, ka man šķistu, ka tas ir nesvarīgi, bet tāpēc, ka tagad tā vienkārši esmu es. kaut kādā ziņā arī tagad jūtos vēl komfortablāk to mācīt, par to runāt, jo tas ir tagad integrēts arī ar citām kustībām, kas notiek esamībā. man šķiet interesanti šajā saistībā runāt arī par laiku un ēdienu, jo tās ir kaut kādas divas citas atejas bedres no kurām es esmu (tikpat kā) izpeldējusi. bet vispār, neesmu vairs fanātiķis, man ir pilnīgi ok pieeja "var darīt tā un var darīt tā". šādu ceļu iziet visi, laikam, arī jogas skolotājos esmu ievērojusi šādu tendenci.

pieslēgšanās ķermenim un kustībai nesniegs apgaismību un dziedināšanu visām likstām, un arī šajā sfērā ir ļoti daudz bypasseru. tāpat kā pilnīgi visur īstenībā (jo īpaši birojos un krogos). bet es pašlaik neredzu veidu, kā varētu apiet savu ķermeni, tā sajušanu un pieņemšanu. kā varētu kaut kur nokļūt, turpinot automātisku fizisku, emocionālu un ķīmisku vardarbību pret savu fizisko būtību.

normīšu sabiedrībā (nu, kas nav dejotāji vai hipiji vai bērni) ir ļoti izteikti šie divi režīmi: izlikšanās un izšaušanās, jeb "pieaugušo dzīve", kura tiek dzīvota tā, it kā nebūtu emociju un ķermeņa vajadzību, un tad - ekstātiska visu sakrāto emociju un ķermeņa impulsu izlāde, (parasti alkohola reibumā, bet sports arī skaitās). un tad ir atpakaļ "īstā dzīve", kur ir neitrāls un lietišķs un viegli disociēts. šis ir kaut kas, kas mani ļoti nomoka. mani interesē, vai ir iespējams ownot visu savu dzīvi ar pilnu klātesamību, neveidot dubultas identitātes, nekrāt emocijas, un, protams, ka lietu risināšanai vs dejošanai ir vajadzīgi atšķirīgi prāta stāvokļi, tomēr, vai ir iespējams arī šo pāreju veikt pilnīgi mierīgi, leģitīmi, nevis ar to apsišanās apziņu, un vai ir iespējams visu pa ceļam izrunāt, un nevienam nenodarīt pāri. (pie māksliniekiem ir nedaudz labāk)

par seksu pat nerunāsim: joprojām ir pasaule, kur cilvēki mēdz nelaipni vai degradējoši izturēties pret saviem gultasbiedriem. varbūt nav precīzākas (pretīgākas) metaforas (izņemot ka tā nav metafora) ķermeņa un prāta/sociuma duālismam.

ir diezgan tieša saistība starp to, cik cilvēks ir dzīvespriecīgs un autentisks, un to, kāds viņam ir kontakts ar savu ķermeni.

tā ir viena lieta.

un otra -

attiecības, kurās mums ir domāts būt ar ķermeni, ir tiešas, nevis spogulī.

mans vienīgais iebildums push-upiem ir, ka cilvēki nesaprot, ka labai ķermeņa funkcionēšanai ir vajadzīgs ne tikai spēks bet arī mobilitāte. pārkačājot plecus un muguras augšdaļu, var zust mugurkaula krūšu daļas skriemeļu mobilitāte, to bieži var redzēt vīriešiem. daudzi nezina, ka ribu daļā ir lielākās mobilitātes iespējas visa mugurkaulā, vai nezina, ka viņu lāpstiņas ir piestiprinātas ar locītavām un var kustēties atsevišķi, kā spārni, un kā darbojas plecu locītavas, vai kā krūšu kauls var vadīt kustību.

šī pati problēma ir arī sievietēm, kurām biežāk mobilitātes zudumu šajā vietā izraisa priekšstats, ka mugurai ir "jābūt taisnai" - un tas tiek panākts ar stihisku plecu vilkšanu atpakaļ, kurai neapzināti seko kakla stiepšana uz priekšu. tas viss bieži notiek automātiski, šī plecu atpakaļvilkšanas kustība sevī ir iedzīta ar pašnosodījumu. tas var izraisīt lielas problēmas ar kakla muskuļiem un skriemeļiem, milzīgu kakla sensitivitāti, ļoti ātru nogurumu. ja vienā vietā zūd mobilitāte, citas to kompensē.

ejot jogā, jau parasti viss ir ok, tur strādā ar visa mugurkaula un īpaši plecu mobilitāti. nu tur arī ir savas problēmas, protams, jo mobilitāte nenozīmē "stiepšanos", bet daudzi uzskata, ka joga ir stiepšanās. joga nav stiepšanās. un par stiepšanās vajadzību vēl arī varētu diskutēt, jo īpaši sievietēm, kurām bieži vērojama locītavu hipermobilitāte, līdz ar to krutie stiepšanās rezultāti nebūt nenozīmē, ka tiek labi izstiepti lielie muskuļi, kuros uzkrājas spriedze, bet tikai pārstieptas locītavas. manuprāt tāda plika stiepšanās ir vajadzīga tikai pēc lielām slodzēm kur stipri tiek noslogoti kādi no muskuļiem vienā šķiedras virzienā, (nu piem skriešana, 200 pietupieni, utt.) un tad "stiepšanās" varētu būt kaut kas, kas palīdz spriedzi un pampumu izlīdzināt arī citos šķiedras virzienos. bet par visiem tiem aminoskābju procesiem es patiesībā neko daudz nezinu.

ja jūs dzirdat vēl kādu režisoru, kas liek aktieriem lietot narkotikas vai alkoholu, vai nodarboties ar seksu, lai panāktu noteiktu uzvedību un autentiski somatiskus stāvokļus, tad pajautājiet man, jo es zinu, kā šos stāvokļus panākt arī tāpat, ar elpošanas un fizisku vingrinājumu palīdzību, (ja aktieris pats tos nezina), tikai vajadzēs ieguldīt nedaudz vairāk laika.
tomēr, nu fak, kādi lohi, kādi idioti un cik apbrīnojama neprofesionalitāte un brutalitāte.

jau vairāk nekā gadu mans ķermenis ir apzīmējams ar vārdu "trausls". noslēdzot 7 gadu periodu, kad būtiska manas identitātes daļas bija stiprs ķermenis (sākot ar jogu, turpinot ar akrojogu un akrobātiku, noslēdzot ar laikmetīgo deju). tas sākās ar ceļgala traumu, veselu vasaru, kurā gāju ar grūtībām, turpinājās ar muguras/vēdera muskuļa problēmām, kura dēļ nevarēju sēdēt un braukt ar riteni visu janvāri un visu maiju. fizisks trauslums=emocionāls trauslums, un tas ir bijis liels izaicinājums, jo man arī tāpat, bez šīm fiziskajām sāpēm, ir upura sindroms, un ES nezinu, kurā brīdī ciešanas no fiziskām sāpēm pāries emocionālajā bedrē, lejupejošā raudāšanas spirālē, kuras laikā es arvien vairāk attālināšos no lietu pasaules un jebkāda mierinājuma iespējamības.

es ceru, ka tas ir noslēdzies. man ir cerība, ka tas ir beidzies, un ļoti lielas ilgas atgriezties pie regulāras fiziskās slodzes, jo tas daudz dod manam emocionālajam un psiholoģiskajam līdzsvaram. vakar biju uz pirmo "normālo" jogu kopš... nu tiešām, kopš vairāk nekā gada (kur ir arī drusciņ kaut kādi challenge, nevis tikai stiepšanās un gulēšana relaksējošās pozās), jutu lielu fizisku nedrošību, ejot dažās asanās, joprojām nezinu, no kā celis vai vēders atkal var sākt sāpēt, to nevar pateikt arī ārsti. jāmēģina, jāvēro. cik brīva var būt dvēsele, cik dimensijās var kustēties gars? kā es pati varu dīlot ar šo realitātes aspektu? manī ir, vienmēr ir bijusi, fizioloģiska nepatika pret trausliem ķermeņiem (tas gan neattiecas uz veciem cilvēkiem) - negribētās fiziskās empātijas dēļ, robežu trūkuma dēļ - bet es zinu, ka es arī visus jūs iemīlēšu, kad iemīlēšu šo samērā tizlo sevi.

“We are in a time between narratives, changing from a narrative and worldview focussed on separation and competitive scarcity to a narrative and worldview that recognizes our ‘interbeing’ with everything else and our potential to co-create collaborative abundance“

Somatika - viens veids, kà par to domāt - ir kermena un pràta un emociju savienošanas mācība, kas nav ezotēriska, nedz arī “sportiska”.
To tikai dalēji var saukt par zinātnisku, bet tā noteikti ir pieredzē balstīta, un visam, ko tu šajà jomā mēgini teikt, vajadzētu balansēt pa vidu starp ezotēriku un sportu.

You know how we have phrases like, "Their spirit/soul has left their body and they are no longer here"? Except in the next breath, we say, "But they're still with us."
⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀
What's actually happening here?
⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀
Entertain the idea that your soul/spirit (or whatever word feels natural to you) isn't INSIDE your body; it's wrapped AROUND your body like a nice lil hug. And this body isn't really "yours" — it's just the mammal that you have attached to for this life.
⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀
We're here to embody this sophisticated mammal so with it we can have a Human Experience. ⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀

When the body we're attached to dies, we DETACH from it. The body needs to be alive in order to be embodied with our energy. But our energy doesn't just immediately disintegrate or dissolve when the body we're attached to dies. We're just no longer embodied.
⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀
Our energy is a little like a cloak; we wrap around a body and we have different areas on us — different energy centres — that act like identifiers so Other Spirits can recognize us. In the areas we are energetically defined, Others can get a sense for us.
⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀
Historically, I've thought my energy was inside of this body, but I'm really just here HUGGING this AMAZING body! When I’m not hugging it, I’m not living. And when I really sit with that, it seems so silly to be harsh or judgemental with this incredible mammal that's letting me experience Life; that's letting me exchange wisdoms with every other cloak here.

drīz būs gandrīz mēnesis pavadīts nepārtrauktu vidēji stipru fizisku sāpju stāvoklī. aptuveni 2reiz mazāk spēju iet un 4reiz mazāk spēju sēdēt vai kaut ko nest. tajos brīžos, kad nesāp, jūtos apmulsusi, bezmaz vai - a ko tagad darīt? vairs nebūt invalīda maindsetā? sāku tam pieķerties un ar to viskaut ko attaisnot.

“Body stories”, tie var būt tikpat bīstami un ierobežojoši kā aizspriedumi pret sevi & citiem

Kā energijas trūkums tā pārpalikums var izpausties loti dažādos veidos

"'Post-truth' gives up on materialism. It gives up on what I’ve called semiotic materialism: the idea that materialism is always situated meaning-making and never simply representation. These are not questions of perspective. They are questions of worlding and all of the thickness of that. Discourse is not just ideas and language. Discourse is bodily."
--Donna Haraway, Logic magazine

Atradu vārdus ko teikt dejotàjiem, ja vēl kàdreiz ar viniem stràdāšu - ka es neredzu deju kà vizuàlu mākslu bet gan drīzàk kà kaut ko uz arhitektūras pusi - mani interesē vinu iekšèjà logika un radïtà energija, Nevis kà tas izskatàs

atradu labu neiroplasticitātes definīciju -

"neuroplasticity - how the brain changes in response to experience"

tagad meklēju vienkāršus veidus, kā paskaidrot, ka ķermenis ir smadzeņu daļa.

mēs vairs nevaram atļauties būt citur

mēs vairs nevaram atļauties būt cits

...the first identity is that of the body, it is a cellular identity, an identity of flesh...thinking is weighing. Thought does not survive without the experience of the force of gravity...the weight of vital energy, of thought, of life, of all steps, of hair, of eyelids, of breath of words.
(Giuseppe Penone)

man joprojām nav izveidojusies tolerance pret garlaicīgumu - ja kāds "no priekšas" runā kaut ko, kam es vai nu nespēju izsekot sarežģītības dēļ, vai neinteresē, vai šķiet tukši, ķermenī parādās eksplozīvas izjūtas, ko var kaut kā pieklusināt tikai ar "ņemšanos". to nespēj slāpēt pat tas, ka esmu labvēlīgi noskaņota vai lojāla vai man ir darba līgums vai tml. tas ir kāds pocket-size dēmoniņš, kurš tiek pamodināts, kaut kas manās attiecībās ar varu, vai sabiedrību vispār, un vēl senāk, jau no pirmsskolas vecuma atceros klaustrofobiskas sajūtas, kad ir jāpakļaujas cilvēkiem, kas ir par mani stulbāki, domā lēnāk, turklāt vēl viņiem ir nepareizas vērtības. kaut kādā ziņā arī mana interese par izglītību varbūt ir saistīta tieši ar šo funkcionālo defektu. no vienas puses tie, protams, ir specifiski trauksmes traucējumi, bet, no otras puses, man ir taisnība.

"pieaugušo cilvēku dzīve" - manis nebija mājās, kad dalīja līmi

Ksenia ir divas reizes atslaukusi sev pienu un devusi to draugiem, jo vienam no viņiem bija iekodusi lapsene un rokā bija liela alerģija, bet otram bija nepārejoša acs infekcija. abos gadījumos viņus izārstējis tieši cilvēka piens. Savukārt Ilmari vasarā bija uz trīs dienu seksa festivālu Berlīnē. Vislabāk viņam patika sēru vorkšops, kur visi kopā turēja apkamptu sievieti, kurai tikko bija nomirusi gan māte gan tēvs. Viņš bija arī uz gļotu istabas vorkšopu. tur visa kā bija par daudz un viņš bija apmulsis. bija jārāpo plikiem pa gļotām. daudzi cilvēki uzreiz sāka nodarboties ar seksu. viņam tas bija par traku, viņš tikai aptaustīja dažas meitenes. beigās visi slīdēja cits pār citu milzīgā čupā un viņš šausmās sagrāba kādu roku un nelaida to vaļā 15 minūtes. kad ieslēdza gaismu un vorkšops beidzās, viņš redzēja, ka tā ir kāda vecāka vīra roka, un tas bija jauki.

‘…movement is the generative source of our primal sense of aliveness and of our primal capacity for sense-making’