A mind-made-body - history of ecstasy

normīšu sabiedrībā (nu, kas nav dejotāji vai hipiji vai bērni) ir ļoti izteikti šie divi režīmi: izlikšanās un izšaušanās, jeb "pieaugušo dzīve", kura tiek dzīvota tā, it kā nebūtu emociju un ķermeņa vajadzību, un tad - ekstātiska visu sakrāto emociju un ķermeņa impulsu izlāde, (parasti alkohola reibumā, bet sports arī skaitās). un tad ir atpakaļ "īstā dzīve", kur ir neitrāls un lietišķs un viegli disociēts. šis ir kaut kas, kas mani ļoti nomoka. mani interesē, vai ir iespējams ownot visu savu dzīvi ar pilnu klātesamību, neveidot dubultas identitātes, nekrāt emocijas, un, protams, ka lietu risināšanai vs dejošanai ir vajadzīgi atšķirīgi prāta stāvokļi, tomēr, vai ir iespējams arī šo pāreju veikt pilnīgi mierīgi, leģitīmi, nevis ar to apsišanās apziņu, un vai ir iespējams visu pa ceļam izrunāt, un nevienam nenodarīt pāri. (pie māksliniekiem ir nedaudz labāk)

par seksu pat nerunāsim: joprojām ir pasaule, kur cilvēki mēdz nelaipni vai degradējoši izturēties pret saviem gultasbiedriem. varbūt nav precīzākas (pretīgākas) metaforas (izņemot ka tā nav metafora) ķermeņa un prāta/sociuma duālismam.