bet varbūt es esmu šovakar īgna tikai tāpēc, ka šodien kārtējo reizi pārliecinājos, ka nekam nevar uzticēties, tostarp fiziskajai pasaulei sev apkārt.

jau gandrīz gadu strādāju vienā un tai pašā biroju ēkā, un šodien pirmo reizi bija ciet durvis, kuras vienmēr stāvēja plaši vaļā. gaitenis tur nez kāpēc nav apgaismots (varbūt iekšpagalma dēļ, bet, newsflash, ap sešiem vakarā ar pagrieztajiem pulksteņiem ir jau reāli tumšs), durvis ir stikla, caurspīdīgas. rezultāts: dodoties mājup, es pilnā jaudā ārkārtīgi tizli ieskrēju šajās durvīs ar pieri un celi, un tas tiešām bija ļoti sāpīgi.

celis tagad uz nakti sāp tikai arvien vairāk, meh. bet raudāt par šo vairs nedrīkst, jo paraudāju jau pēc noklunkurēšanas pa biroju ēkas kāpnēm, pirms kāpt uz velo, lai brauktu mājās.